Vita Tērauda, "Sorosa fonda – Latvija" izpilddirektore:

Par Latvijas sabiedriskās politikas nākotnes stratēģiju

Runa nolasīta Sabiedriskās politikas forumā Rīgā šī gada 26. jūlijā

Jau desmit gadus lemjam paši. Paši varam pieņemt gan tādus lēmumus, kas ved valsti tuvāk tās mērķiem, gan tādus lēmumus, kas liek sprunguļus Latvijas attīstībā, Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Pēdējie 12 mēneši ir bijuši karsti tieši lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesa trūkumu dēļ — nepārdomātu lēmumu dēļ, nespējot prognozēt lēmumu sekas, neņemot vērā nepieciešamību iepazīstināt plašāku sabiedrību ar iemesliem, kuru dēļ viens vai otrs lēmums ir pieņemts.

Esam piedzīvojuši pavasara sajukumu ar bērnu dokumentiem robežpunktos, zemnieku akciju, bloķējot robežpārejas, referendumu pensiju jautājumā. Gaidāms ir referendums "Latvenergo" privatizācijas jautājumā. Saeimā nule notika ārkārtas sēde, kas bija nepieciešama, lai labotu iepriekšējās sēdes kļūdaini pieņemto lēmumu. Tās ir liecības, ka politikas veidošanas procesam Latvijā ir būtiski trūkumi.

Trūkumi ne vien kavē valsts attīstību, ne vien grauj sabiedrības uzticību valstij, bet arī dārgi maksā. Kļūdas jau iegūst pavisam skaidri saskatāmu un vienkārši aprēķināmu negatīvu ietekmi uz valsts budžetu. Šādas kļūdas kalpo arī par skaidri redzamu liecību, ka administratīvā kapacitāte Latvijā ir nepietiekama, un šī nepietiekamība var izrādīties grūti pārvarams šķērslis Latvijas vēlmei kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti.

"Sorosa fonda – Latvija" mērķis allaž ir bijis atvērtas sabiedrības veidošana Latvijā. Lai gan fonda tēls daudziem saistās ar mākslas un kultūras projektiem, atbalstu izglītībai un ar cilvēktiesību veicināšanu, fonda pašreizējās un pēdējo gadu prioritātes ir tiesiskās valsts veidošana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un integrācija. Analizējot procesus Latvijā, arvien biežāk nonākam pie jautājumiem — kā iedzīvotājs var īstenot savas tiesības piedalīties valsts vai pašvaldības procesos, kā nevalstiska organizācija var iegūt iespēju sēsties pie sarunu galda ar valsts pārstāvjiem — vai tās ir tiesības vai privilēģija, norma vai izņēmums? Analizējot fonda programmas, jāsecina, ka arī mēs bieži reaģējam uz trūkumiem valsts politikā, uz nepārdomāto lēmumu seku likvidēšanu. Piemēram, kad īslaicīgi liedza bezdarbnieku pabalstu tiem, kas neprot latviešu valodu, sākām mācīt valodu cietumos, jo sodu izcietusī persona, atstāta bez iztikas līdzekļiem, var kļūt par recidīvistu, kas dārgi maksā visai sabiedrībai. Tagad, kad tiesu sistēma, piekoptā sodu politika un vispārējais līdzekļu trūkums veido tādu cietumu pārapdzīvotību cilvēka cieņai neatbilstošos apstākļos, kas robežojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem, fonds palīdz īstenot jau pieņemto, bet bez naudas atstāto lēmumu par alternatīvo sodu ieviešanu.

Sorosa fondam nākas sev uzdot jautājumu: vai arī mums neklātos pieņemt gudrāku izejas pozīciju un panākt kvalitatīvus lēmumus valsts politikā, nevis meklēt programmas un rīcības plānus, kā cīnīties ar nekvalitatīvu lēmumu sekām?

Šodienas forumā piesakām jaunu darba virzienu, lai celtu politikas analīzes un politikas veidošanas procesa kvalitāti. Analizējot situāciju un domājot par fonda lomu nākotnē, esam secinājuši:

1. Latvijas politikas virzītāji — gan publiskajā sektorā strādājošie — kā ierēdņi, tā politiķi, gan ārpus publiskā sektora esošais pētnieku korpuss, gan nevalstiskas organizācijas — reti atšķir politikas analīzi no zinātniskas pētniecības.

2. Latvijas politikas veidošanā trūkst būtiska spēlētāja — neatkarīga sabiedriskās politikas institūta jeb "smadzeņu centra". Ar vārdkopu "smadzeņu centrs" apzīmēju tādu institūciju, kuras pamatmērķis ir ietekmēt valsts politiku, izmantojot dažādus rīcības modeļus. Gan kvalitatīvu politikas analīzi, gan sabiedrību iekļaujošu politikas veidošanas procesu, gan sabiedriskās domas un politikas dienas kārtības ietekmēšanu. Trūkst arī būtiskas cilvēku grupas — jaunās paaudzes politikas analītiķu, kam ir bijusi iespēja izmantot tās izglītības iespējas, ko pavērusi Latvijas neatkarība.

3. Politikas veidošanas process notiek tumsā. Tā ir tumsa, kas aizplīvuro pašu procesu, liedzot sabiedrībai līdzdalības iespēju. Tā ir tumsa, kas liedz pat blakussēdētājam nojaust, ka ir veikts nozīmīgs pētījums vai pieejama laba analīze par interesējošu tēmu. Tā ir tumsa, kurā nav vietas kritiskam dialogam par alternatīvām iespējām, tādam kritiskam dialogam, kas allaž ceļ kvalitātes latiņu.

Pievērsīšos katrai no šīm trim problēmām sīkāk, iezīmējot arī fonda darbības plānus šo problēmu risināšanai.

Pirmkārt — kas atšķir Latvijā plaši pieejamo pētniecību no politikas analīzes? Pamatatšķirību iezīmē pats jautājuma formulējums. Pētnieks domā par notikušā aprakstīšanu, bet politikas analītiķis stāv kādas aktuālas problēmas krustcelēs un rod pamatu izvēlei — kāds ceļš būtu ejams.

Pētnieks uzdos jautājumu: kāds ir bērnu stāvoklis Latvijā? Bet politikas analītiķis: kā nodrošināt tiesību aizsardzību (tiesības uz mājvietu, tiesības uz izglītību) tiem aplūkojamā rajona bērniem, kuri patlaban atrodas ārpus sociālā darbinieka uzmanības loka?

Pētnieks uz savu jautājumu atbildēs — cik bērnu iet skolā, cik ir bez pajumtes, cik lielam skaitam no tiem iet grūti.

Politikas analītiķis savukārt piedāvās trīs alternatīvas rīcības, ja valsts vēlas nodrošināt šai mērķgrupai mājvietas iespējas un izglītības iespējas.

Pētnieks aprēķinās, cik līdz šim ir iztērēts bērnu tiesību nodrošināšanā, kādi zaudējumi ir radīti tāpēc, ka nav nodrošinātas bērnu tiesības. Politikas analītiķis noskaidros, cik maksā katra no trim alternatīvajām rīcībām, kāds būs šo rīcību makroekonomiskais efekts, kāds būs sociālais efekts, kā katru rīcību vērtēs no taisnīguma, ētikas vai citiem skatpunktiem.

Pētnieks secinās, ka situācija ir slikta, un nāks ar rekomendācijām, kas būtu darāms, lai uzlabotu situāciju. Politikas analītiķis secinās — no trim alternatīvajām rīcībām pirmā nav ieteicama: lai gan lēta, tā būs bez vēlamā sociālā efekta un ar lielu sabiedrības pretestību; otrā derētu, bet ir dārga. Arī trešā der, bet ietaupītie līdzekļi nozīmē, ka sociālais efekts nav maksimāli iegūstamais, tāpēc sabiedrībā varētu rasties jautājumi par šīs pieejas taisnīgumu.

Pētnieka darbs dos izsmeļošu, labu, kvalitatīvu ieskatu šodienā. Politikas analītiķa darbs — pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, kas saistīti ar izvēlēto ceļu.

Sorosa fonds cer palīdzēt izmantot tos resursus, kas ir Latvijā, lai veiktu uz nākotni vērstu politikas analīzi un lai šāda analīze kļūtu par pamatu tādam lēmumu pieņemšanas procesam, kas ir balstīts uz zināšanām un ir atvērts dalībniekiem no malas, kas ved uz interešu sabalansēšanu un tāpēc uz lēmumu ilgtspēju un sabiedrības konsensu.

Fonds jau pagājušā gada nogalē piedāvāja konkursu politikas institūtiem Latvijā. Konkursa rezultātā atbalstījām astoņas pētnieku grupas, kas gatavo politikas analīzi par tādām tēmām kā integrācija, valodas politika, politisko partiju finansēšana. Šie darbi ļaus spriest par mūsu pētnieku spējām strādāt jaunā žanrā — politikas analīzē.

Un tā būs iespēja šādu politikas analīzi ievadīt arī publiskajā telpā.

Pētījumi veidos pamatu turpmākām konferencēm gadu mijā — par integrāciju un ar to saistītām tēmām, kā arī par korupciju.

Otrais fonda darba virziens būs vērsts uz jauno spēlētāju gatavošanu — meklēsim ceļus, kā atbalstīt vienu vai vairākus kvalitatīvus un neatkarīgus sabiedriskās politikas institūtus. Tādus, kuri spēj veikt kvalitatīvu analīzi, kuri spēj ietekmēt politikas veidošanas procesu un nodrošināt, ka šai procesā piedalās ne tikai publiskajā sektorā strādājošie, bet pati sabiedrība. Tādi institūti, kuri savu misiju raksturo kā procesa ietekmēšanu un pārmaiņu radīšanu, nevis robežojas ar pētniecības darba nodošanu pasūtītājam.

Piedāvāsim arī iespēju jauniem cilvēkiem ienākt politikas analīzē — top stipendiātu programma, kas ļaus analītiķa darbam pievērsties tādiem jauniem cilvēkiem, kas ir ieguvuši atbilstošu izglītību gan Latvijā, gan ārzemēs, bet atalgojuma dēļ ir spiesti atteikties no politikas analīzes, pētniecības vai valsts pārvaldes darba piedāvājumiem par labu privātajam sektoram. Ceram, ka mūsu stipendiāti būs "jaunās paaudzes" analītiķi, spoži, efektīvi un kvalitatīvi dalībnieki politikas veidošanā.

Trešais darba virziens — kliedēt tumsu. Fonds vēlas nodrošināt informācijas apmaiņu starp analītiķiem, nevalstiskajām organizācijām un publiskajā sektorā strādājošajiem. Informācijas apmaiņu, kas ir iespējama, satiekoties tādai auditorijai, kāda šodien esat jūs.

Saprotot, cik grūti mums pašiem bija ievākt informāciju par to, kas ir pētīts ar dažādu finansētāju, arī valsts, atbalstu, nemaz nerunājot par pašu pētījumu iegūšanu, esam nolēmuši likt lietā jaunās tehnoloģijas, lai nodrošinātu esošo dokumentu pieejamību. Veidosim interneta portālu, kur varēs lasīt analītiskos un pētnieciskos darbus par dažādām valsts politikā aktuālām tēmām. Ņemot vērā, ka veikto politikas analīžu un pētniecisko darbu finansētāji ir vai nu valsts budžets, ārvalstu donori, vai Sorosa fonds, mēs ceram, ka neradīsies problēmas ar atļaujas saņemšanu pilnu tekstu ievietošanai internetā. Nodrošināsim katram darbam arī recenzentus un on–line diskusijas iespēju, lai veicinātu dialogu starp analītiķiem, valsts pārvaldē strādājošajiem un sabiedrības pārstāvjiem. Ceram, ka publiska pieejamība gan pašiem darbiem, gan autoritatīvām pašmāju un ārvalstu recenzijām par šiem darbiem būs pozitīvs stimuls, kas laika gaitā cels šo darbu kvalitāti.

Kliedēsim tumsu arī par to, kas šobrīd notiek ar valsts pasūtītajiem pētījumiem un politikas analīzēm. Sagatavošanā ir pētījums, kas atbildēs uz šādiem jautājumiem:

• Cik līdzekļu ministrijas veltīja pētījumiem un politikas analīzei 1998. un 1999. gadā?

• Kā notika šo līdzekļu piešķiršana?

• Kāda ir veikto darbu kvalitāte? Vai tie kalpoja politikas veidošanai?

Ceram, ka pētījuma rezultāti būs interesanti ne tikai plašākai sabiedrībai, bet arī neatkarīgiem politikas institūtiem, lai tie labāk saprastu, kādi ir pieejamie valsts budžeta resursi šādam darbam un kas ir darāms, lai pie šiem līdzekļiem piekļūtu. Interesanti arī pašiem valsts pārvaldē strādājošajiem — jo uzskatām, ka politikas analīzes kvalitatīvu lēcienu var panākt, prasmīgāk izmantojot esošos resursus, nevis uzliekot papildu prasības jau tā saspringtajam valsts budžetam. Ceram, ka pētījuma procesā atradīsim sadarbības partnerus ministriju vidū, lai kopā izstrādātu un finansētu kvalitatīvu politikas analīzes konkursu un rezultātu izmantošanas plānu.

Kliedēsim tumsu arī par sabiedrības līdzdalības iespējām. Turpināsim pievērst uzmanību politikas veidošanai un lēmumu pieņemšanai. Meklēsim atbildes uz jautājumiem — kā nevalstiskas organizācijas un indivīdi var piedalīties un ietekmēt politikas veidošanu vai lēmumu pieņemšanu ne tikai ģenerālplāna grozījumu gadījumā, kā tas bija jautājumā par autostāvvietu celtniecību, bet arī cita rakstura jautājumos gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Noslēgumā gribētu uzsvērt tieši sabiedrības līdzdalības nozīmi kvalitatīvā politikas veidošanas procesā.

Kvalitatīva politikas veidošana būs tāda, kas nodrošina reālu līdzdalību procesā — ne tikai ziņojumu tautai par padarīto vai šķietamu "izlādēšanos" kādā diskusiju forumā, vēlams augsta ranga valstsvīra klātbūtnē. ASV politoloģe Šerija Arnsteina jau sešdesmitajos gados izvirzīja teoriju par "kāpnēm", pa kurām kāpj valstis demokratizācijas procesā. Katrā pakāpienā politiķi risina citus jautājumus.

Starta punkts ir no pakāpiena ar nosaukumu "manipulācija", un politiķim aktuālais jautājums, stāvot uz pirmā pakāpiena, — kā izmantot sabiedrisko domu, lai panāktu savu?

Nākamais pakāpiens — terapija. Kā organizēt politisko dzīvi, lai sabiedrībai būtu iespējas izteikties, t.i. "nolaist tvaiku"?

Nākamais pakāpiens — informēšana. Kā nodrošināt, ka sabiedrība vismaz zina, kas notiek politiskajā dzīvē?

Pusceļā uz demokrātiju jau ir konsultācija, kad politiķis jautā: kā lai uzdodu sabiedrībai jautājumus, kā izzināt viedokli, lai es varētu labāk pieņemt lēmumus?

Nākamais pakāpiens ir tautas nomierināšana. Kā skaidrot tautai tos lēmumus, kuri tika pieņemti par spīti konsultēšanās procesam?

Vēl tālāk — partnerība. Kā organizēt procesu, lai pieņemtu lēmumus kopā ar sabiedrību?

Priekšpēdējā pakāpienā — kā deleģēt lēmumu pieņemšanu pašai sabiedrībai?

Un pēdējā pakāpienā politiķim atliek vairs tikai jautāt — kā izpildīt to, ko sabiedrība ir nolēmusi?

Šodien neizvirzīšu teoriju par to, cik tālu Latvija pa šīm demokrātijas kāpnēm ir uzkāpusi. Vienkārši aicināšu uz sadarbību, lai mēs straujāk kāptu. Fonds ir atvērts jūsu idejām un sadarbības priekšlikumiem. Priecāsimies arī par tiem, kas pievērsīsies šai problēmai ar savu risinājumu bez mūsu līdzdalības. Domu dažādība un alternatīvu meklēšana straujāk mūs novedīs galapunktā.

Spēja konstruktīvi strādāt domu dažādības un konkurējošu argumentu krustugunīs ir arī sabiedrības un politiskās kultūras brieduma pazīme. Briedums — lai situācijā, kad domas dalās, diskusijas partneri intensīvāk runā, nevis pārtrauc sarunu vai sadarbību vai nododas indīgu piezīmju bārstīšanai. Briedums — kad diskusijas partneri runā vēl un vēl, meklē papildu argumentus un pierādījumus, paplašina diskusijas dalībnieku loku.

Pirms desmit gadiem bija nepieciešams strauji pārveidot valsti. Straujums attaisnoja daudzus nekvalitatīvus lēmumus, likumdošanas kļūdas, nevaļu iesaistīt sabiedrību politikas veidošanā. Jo sabiedrība bija jau pateikusi galveno — gribam neatkarību, demokrātiju, tirgus ekonomiku. Bet tagad, kad pavisam drīz būs pagājuši Latvijas otrās neatkarības desmit gadi, maz ir palicis attaisnojošu iemeslu, atbildot, kāpēc tik nekvalitatīvi, kāpēc tik strauji, kāpēc tik slepeni.