Ar balto miera vairogu

30. jūlijā Āraišos notika Vikingu diena

Kad Norvēģijas Hāmaras pilsētas vikingu ģilde pieteica sava burukuģa "Olav Kvite" vizīti Latvijā, tūlīt tika izlemts, ka vispiemērotākā vieta viesu uzņemšanai būtu Āraišu ezerpils. Vēlais dzelzs laikmets, kad tā celta, taču bija arī vikingu laikmets. Tā tapa iecere sarīkot Āraišos Vikingu dienu, kas interesentus ne vien ielīksmotu un izklaidētu, bet arī izglītotu, mudinot vēstures faktus skatīt kopsakarībās.

Diena bija saulaina, un svētki pulcināja ļaudis no malu malām. Prāvais automašīnu stāvlaukums spēja uzņemt vien niecīgu daļu no sabraukušajiem spēkratiem.

Sarunu par vikingu laikmetu Latvijā vadīja akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs un vēstures doktori Jānis Apals un Guntis Zemītis. Viņi nebija nākuši ar akadēmiķu referātiem vai lekcijām, bet gan ar vēlēšanos iesaistīt daudzos klausītājus dzīvā dialogā par vikingu laikmeta liecībām Latvijas teritorijā. Kā atgādināja Āraišu ezerpils pirmatklājējs Jānis Apals, trīs neatņemami vikingu atribūti bija cirvis vai zobens, kuģis un tirgotāju svariņi. Tas liecina, ka viņi nebija tikai iekarotāji, bet arī jaunu zemju atklājēji un veikli tirgotāji. Vikingus raksturojusi agresija, enerģija, uzņēmība, tieksme uz piedzīvojumiem, nežēlība un tai pašā laikā liela pašaizliedzība. Nozīmīgi ir tas, ka ar vikingu parādīšanos Latvijas teritorijā to apdzīvojošās ciltis iegāja Eiropas apritē.

Guntis Zemītis pastāstīja sāgu par skandināvu varoņa Egila gaitām Kurzemē. Egils braucis pie kuršiem ap 920. gadu. Tanī laikā bieži bijuši gadījumi, kad tirgošanās nolūkos starp kuršiem un vikingiem noslēgts, piemēram, divu nedēļu ilgs miers. Kad divas miera nedēļas pagājušas, skandināvi sāka sirot. Un tad tie paņēma visu, ko vien varēja paņemt. Protams, arī tās mantas, ko pirms tam paši pārdevuši.

Kuršiem tomēr izdevies sirojošos skandināvus sagūstīt, uzmetot auduma gabalus uz ieročiem, un tad lemts sods — visus uz vietas nogalināt. Bet kurši sadomājuši sodu izpildīt nākamajā dienā, lai ienaidnieku mocības dienas gaismā varētu labāk izbaudīt. Egilam pa nakti izdevies aizbēgt. Interesanti, ka Egils atrod sev priekšā dāņu gūstekni Aki, kas jau gadu atrodas kuršu gūstā. Tomēr viņam bijusi diezgan brīva dzīve — viņš palīdzējis kuršiem arī mājas darbos. Vispār, lai arī kuršiem bija gūstekņi dreļļi, šī verdzība ne tuvu nelīdzinājās tai, kāda bija klasiskā verdzības forma Zviedrijā. Vikingi no gūsta atbrīvojas — iebāž degošu pagali jumta pažobeles tāsīs, aizdedzina dzīru namu, visus nogalina un izlaupa kuršu sētu.

Jānis Apals uzsvēra, ka šinī sāgā var atrast daudz ziņu par vikingu paražām un dzīvi, piemēram, māju būvniecību un sētu izkārtojumu. Apstiprinājums ir pēc līdzīgiem principiem būvētās mājas kaut vai Āraišu ezerpilī. Uz Ē.Mugurēviča iebildumu, ka sāga radusies 10. gadsimtā, stāstīta no paaudzes uz paaudzi un pierakstīta tikai trīssimt gadu vēlāk, J. Apals atbildēja, ka dažādi uzslāņojumi un pārspīlējumi, protams, ir, bet vēsturiskais kodols ir pilnīgi ticams.

Tātad par vikingu pēdām Latvijas teritorijā liecina gan skandināvu sāgas, gan arheoloģiskie izrakumi. Ē.Mugurēvičs pastāstīja, ka, piemēram, Svētā Olava sāgā atzīmēts, ka skandināviem zināmā mērā izdevies nostiprināties Kurzemē un pat uzcelt savas pilis. Tas rod pamatojumu arī arheoloģiskajā materiālā. Ventas krastā pie Zlēkām ir ļoti interesants pilskalns Pabērzkalns, kam blakus atradusies senpilsēta, kur atrasti skandināvu priekšmeti.

Arī G.Zemītis pastāstīja vairākas sāgas par vikingu gaitām Kurzemē, kā arī par viņu plašo darbību Daugmalē. Daugavas lībieši esot bijuši visaktīvākie sakaru veidošanā. Daugmale bija tipiska vikingu laika pilsētveida apmetne, kas izveidojās uz lielā tirdzniecības ceļa pie Daugavas netālu no Ikšķiles un kļuva par vienu no ievērojamākajiem tirdzniecības centriem Baltijas reģionā. Pēc G.Zemīša domām, zināmā mērā to var uzskatīt par Rīgas priekšteci. Kā pilsētas valdnieks minēts Anduāns. Latviskojot šo vārdu, iznāktu "pie Daugavas". Daugmalē sirojuši vikingi Hadings un Frodi. Tas ir tipisks skandināvu stāsts, proti, nespēdams pili ieņemt, Hadings pārģērbies par sievieti un iekļuvis pilī. Naktī viņš atvēris vārtus un skandināvi ieņēmuši pili, to izlaupījuši un nopostījuši. Vēlāk Hadings esot apprecējis Anduāna meitu. Protams, tās ir leģendas. Bet Daugmale tik tiešām savas pastāvēšanas pēdējos divsimt gados 10.–12. gadsimtā vismaz četras reizes nodedzināta, droši vien arī skandināvu iebrukumā.

Daugmalē norisinājusies ļoti aktīva tirdzniecība, arī ar skandināviem. Tur atrastas vismaz 180 Rietumeiropas monētas. Tas ir ļoti liels skaitlis, piemēram, visā Igaunijā kopumā nav tik daudz atrasts. G.Zemītis uzsvēra, ka šis fakts un arī tas, ka skandināvu sāga, lai arī leģendāra, stāsta par vietām Latvijas teritorijā, liecina, ka Latvijas iedzīvotāji bijuši Ziemeļeiropas apritē, turklāt — cienīgi vikingu pretinieki.

G.Zemītim oponēja Ē.Mugurēvičs. Viņš atgādināja, ka sāgas, kuras minēja G.Zemītis, apkopojis Saksis Gramatiķis, izcilais Dānijas valstsvīrs 12.–13. gadsimtā. Viņam kā Lundas arhibīskapa sekretāram vajadzēja īpaši krāšņi attēlot dāņu uzvaras gājienus Eiropā, arī Baltijā. Daugava bijusi ļoti liels tirdzniecības ceļš, tomēr vēl nav pierādīts, kur atradusies Anduāna pilsēta. Duna varētu būt arī Donava vai kāda cita upe. Tagad uzskata, ka Anduāna drīzāk atradusies reģionā, kur Melnā jūra saplūst ar Vidusjūru.

Sakša Gramatiķa pirmās deviņas grāmatas ir ļoti leģendāras, jo to sāgas pārstāstītas no paaudzes paaudzē. Tāpēc nopietnāk ņemami tie nostāsti, kuru laikabiedrs viņš bijis. Tur minēta kauja ar kuršiem Ēlandes salā. Šinī laikā arī kurši tika dēvēti par vikingiem. Saglabājies pat norvēģu karaļa uzaicinājums sargāt krastus no kuršu uzbrukumiem, jo kuršiem tiešām izdevās nokļūt līdz pat Ēlandei, kur viņi gan cieta sakāvi.

Kopumā sāgas ir vērtīgs vēstures avots, kurš tomēr rūpīgi jāpārbauda.

J.Apals piemetināja, ka vikingu pēdas atrastas ne vien Kurzemē un Daugavas reģionā, bet arī Gaujas apkaimē — Āraišos un Cēsīs, it īpaši Ģūģeru un Liepiņu kapulaukā. Tas liecina, ka Gauja kā tirdzniecības ceļš kalpoja ne tikai līdz Turaidai un lībiešu teritorijām, bet arī daudz augstāk. Tātad kuģa ielaišana Āraišu ezerā nav nemaz vēsturiskai patiesībai neatbilstoša.

Svētku kulminācija, protams, bija vikingu kuģa piestāšana krastā. Norvēģu vikingus — Olava Baltā dēlus — sagaidīt bija iznākuši Āraišu ezerpils iemītnieki. Pēc tauru skaņām 11 metru garais un 2,5 metru platais burukuģis arī nāca ar balto — draudzības un miera — vairogu mūsu zemē. Lai arī vikingi pieprasīja, lai dodot vergus, kādu mūsu zemē nav, drīz vien abas ciltis nonāca līdz miera slēgšanai, kam sekoja sadziedāšanās un izdancošanās.

Vēlāk vikingi ļāva pavizināties ar savu kuģi. Par to lielā sajūsmā bija skatītāji. Notika airēšanas sacensības, rotu gatavošana, kāpšana kokā ar dzeini un citas aktivitātes, kur prasmē sacentās skandināvi un latvieši.

Kad Vikingu diena Āraišos bija noslēgusies, burukuģis devās tālāk meklēt citas zemes, dodot solījumu nepārtraukt sakarus starp skandināviem un latviešiem.

Aina Rozeniece, Katrīna Ducmane, "LV" korespondentes

Ēvalds Mugurēvičs

Jānis Apals

Guntis Zemītis

Āraišu ezerpils iemītnieki sagaida norvēģu vikingus

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"