"Strauja paplašināšana ir nepieciešama"

Rodas aizvien vairāk pazīmju, kas ļauj secināt, ka ES paplašināšanās process sāk zaudēt apgriezienus.

Tomēr šodien pats svarīgākais Eiropas dienaskārtības punkts ir Viduseiropas un Austrumeiropas, kā arī Baltijas kandidātvalstu uzņemšana. Tās atlikšana būtu vēsturiska apjoma kļūda. Kavēšanās varētu apdraudēt Eiropas drošību, un to nekādi nevarētu samērot ar paplašināšanās izmaksām.

Nav ne mazāko šaubu, ka paplašināšanās izraisīs veselu gūzmu praktisku problēmu, taču uztraukumus par priekšā stāvošajām izmaksām nevajadzētu pārspīlēt. Tāda bagātību pārdale, kāda notika starp Austrumvāciju un Rietumvāciju, nekādā gadījumā nenotiks. Paplašināšanās kopējās izmaksas nebūs lielākas par gadskārtējo, uz normālu saimniecības attīstību balstīto ES Komisijas finansu līdzekļu pieaugumu.

Tomēr, dabiski, finansu izmaksas nav vienīgā sarežģītā problēma. Kandidātvalstīm ir jārada tādas administratīvās un demokrātiskās struktūras, kuras būtu savietojamas ar tām struktūrām, kas jau eksistē Eiropas Savienībā. Ja līdzdalība Eiropas Savienībā būtu iespējama tikai tad, kad tiek izpildīti tās standarti, tad no iestāšanās nekas neiznāks, jo tieši līdzdalība ES ir svarīgs priekšnoteikums šo standartu ieviešanai.

Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas integrācija vienmēr ir bijusi politiska problēma. Vienmēr saimniecība ir bijusi tikai līdzeklis, bet politika — mērķis. Tas skaidri tiek formulēts Romas līgumu preambulā, kur teikts, ka "miers un brīvība ir nodrošināmi un nostiprināmi ar dalībvalstu saimniecisko spēku saplūšanu." Jo īpaši nedrīkst aizmirst, ka 20.gadsimta pirmajā pusē sešas dibinātājvalstis (Vācija, Francija, Itālija un Beniluksa valstis) bija iesaistītas divos lielos karos, kas šodien ne tikai nav iedomājami, bet ir kļuvuši arī pilnīgi neiespējami, pateicoties Eiropas Savienības ciešajai saišu sistēmai. Tas nozīmē, ka Eiropas integrācija galvenokārt ir instruments, lai nodrošinātu un aizsargātu mieru.

Šis princips arī ir bijis galvenais iepriekšējās paplašināšanās reizēs, kad savulaik uzņemtas tika vārgās un nestabilās demokrātiskās valstis — Grieķija, pēc tam Spānija un Portugāle. Viduseiropas un Austrumeiropas, kā arī Baltijas demokrātisko valstu uzņemšana atbilst kādreizējai Savienības vīzijai. Šo procesu tagad nedrīkst novilcināt egoistisku apsvērumu dēļ.

Īpaši vienam Eiropas reģionam ir nepieciešama steidzama palīdzība: Baltija — Igaunija, Latvija un Lietuva — pārskatāmā nākotnē nevarēs iestāties NATO. Tās ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk uzņemt Eiropas Savienībā, lai līdz ar to šo valstu lielā kaimiņiene Krievija nepārprotami saprastu, ka šodienas Eiropā vairs netiks pieļautas nekādas "interešu sfēras" un ka trīs Baltijas valstis ir līdztiesīgas dalībnieces Eiropas ģimenē.

Kad šīs tēmas tiek apspriestas ar mūsu amerikāņu sabiedrotajiem, tad tie nespēj saprast, kādēļ Eiropas Savienība ar tās 350 miljoniem iedzīvotāju kavējas uzņemt tikai 8 miljonus jaunu līdzpilsoņu, lai apvienotu Eiropu. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas līdzdalība Eiropas Savienībā nostiprinātu stabilitāti Baltijā, jo visiem iesaistītajiem kļūtu skaidri tie spēles noteikumi, kādi darbojas Eiropā. Neviena puse vairs nevarētu atļauties avantūristiskus izlēcienus.

Tomēr, diemžēl, velns slēpjas tieši detaļās: ES institūcijas savulaik bija izveidotas sešām dalībvalstīm, taču desmit vai divdesmit gadu laikā ES dalībvalstu skaits palielināsies līdz 25 vai pat 30 dalībvalstīm. Tādēļ arī institucionālās reformas ir ārkārtīgi svarīgas. Nav noslēpums, ka reformu aicinājumi var izrādīties arī par kavēšanas taktiku. Kad es ieklausos plašajās vizionārajās runās par Eiropas nākotni, kuras pēdējā laikā izsaka daudzi ievērojami vadošie Eiropas politiķi (pēdējā Francijas prezidenta Širaka uzstāšanās Vācijas Bundestāgā bija pati iespaidīgākā), tad man neviļus rodas aizdomas, ka šīs vīzijas ir bezjēdzīgas, jo tās diemžēl ir domātas vienīgi, lai mazinātu entuziasma trūkumu sakarā ar priekšā stāvošo Eiropas paplašināšanos. Patlaban nav īstais laiks, lai apspriestu tālejošus priekšnosacījumus vai lai nodarbotos ar "iekšējā loka" veidošanu Eiropas Savienības iekšienē. Būtu lietderīgi konkrēti pieiet paplašināšanai un dot konkrētus solījumus. Eiropas galvenais uzdevums ir tādas sadarbības uzturēšana un nostiprināšana, kas nodrošina dažādību un neatkarību, nevis atgriešanos pie vecās Eiropas nacionālās valsts formu atdzīvināšanas. Prioritāte ir jāpiešķir stiprākai un paplašinātai Eiropai.

"Die Welt"

— 2000.07.25.

Ufe Ellemans – Jensens,

bijušais Dānijas ārlietu ministrs