Drošas un tīras mājas lai ūdens karalim

Akcija “Lašiem būt!”, šķiet, trāpīgi uzrunājusi sabiedrības sirdsapziņu. Plašumā vērsusies ne tikai pati kampaņa, kas notiek jau ceturto gadu, un kuplojis lašu sargu un viņu atbalstītāju pulks, bet, kas pats galvenais, par ūdens karali dēvētā zivs Latvijā var justies drošāk. Vismaz pērnā gada nārsta rezultāti bijuši labi un mazuļu skaits palielinājies.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Laša karaliskums – paša spožums un posts

To, kas ļoti vērtīgs, cilvēks pārlieku iekāro. Un tas, kas ļoti vērtīgs, cilvēkā uzjundī atbildības sajūtu, mudinot aizsargāt. Laši, kā ik rudeni nārsta laikā, Latvijā nonākuši frontes krustugunīs – vieni par varītēm mēģina tos nobendēt, otri – nosargāt. “Maluzvejnieki jau rosās,” teic Latvijas Makšķernieku asociācijas pārstāvis Alvis Birkovs. Lašu sargi, kuru rindās ir vides inspektori, vides aktīvisti, zemessargi, policisti, robežsargi, Krasta apsardze un citi, kurus koordinē Vides valsts inspekcija un Engures dabas parks, jau uzgājuši ne vienu vien maluzvejniecības rīku. Piemēram, Irbe sestdien kilometru garā posmā bijusi pilna ar ietaisēm zivju gūstīšanai.
Ir arī “tukšie” reidi. Piemēram, šopirmdien Valsts policijas, Jūras vides pārvaldes darbinieku un vides sabiedrisko inspektoru rīkotajā reidā Rīgas līča austrumu piekrastē netika konstatēts neviens pārkāpums. Tas viņus patīkami pārsteidzis, jo vismaz konkrētajā laikā un vietā neviens nebija mēģinājis nelikumīgi iegūt lašus. Pēc vides aktīvistu domām, pašvaldības nav tik naskas, kā gribētos, precīzāk, daudzas no tām, kuru teritoriju šķērso lašupes, ir kūtras iesaistīties lašu aizsardzībā. Taču ir arī ļoti rosīgas.
Jautāts, kas ir lielākais līdzšinējais ikgadējo akciju “Lašiem būt!” devums, Latvijas Makšķernieku asociācijas (MA) vides projektu direktors Rolands Lebuss skaidro: “Nārstojošo lašu aizsardzībai pēdējos gados ir sekmes.” Šim atzinumam par labu kalpo fakts, ka, piemēram, Amatā, Gaujā, Salacā un Ventā pieaudzis mazuļu skaits. “Nārsts bijis efektīvs,” atzīst Latvijas Zivsaimniecības institūta pētnieks bioloģijas zinātņu doktors Andis Mitāns, skaidrojot, ka to apliecina pētnieku veiktais monitorings minētajās upēs.
Pēc akcijas rīkotāju domām, ne mazāk būtisks panākums ir sabiedrības līdzdalība, izpratne par lašu aizsargāšanas nepieciešamību. R.Lebuss kā uzskatāmu piemēru min pērno kampaņu “Nepērc bālo!”, kas bija vērsta pret nelegālo Baltijas lašu tirdzniecību. Pēc tam iedzīvotāji bieži vien lūguši tirgotājam uzrādīt preces dokumentus, kas apliecinātu, ka lasis nav maluzvejnieku upuris.
Dot efektīvu pretsparu nelegālajai tirdzniecībai ir ļoti būtiski, jo šis lašu noieta kanāls ir maluzvejniecības pastāvēšanas pamats. Šogad pastiprināta uzmanība tiks pievērsta kafejnīcām, krodziņiem, veikaliem. “Tikko upēs parādās laši, apkārtnes ceļmalu krogos ēdienkartē pēkšņi ir lasis visos iespējamos veidos,” ironizē MA Vides projektu direktors. Maluzvejnieki meklē arvien jaunus veidus, kā pārdot lašus, piemēram, piedāvā tos dažādās iestādēs, birojos. Protams, ne jau ierodas kantoros, pilnu somu ar lašiem līdzi stiepdami, – vispirms tos apstaigā un, ja piedāvājums rod dzirdīgas ausis, darījumu kārto, kur nu kurā reizē tiek sarunāts. Tādēļ vērts ieklausīties R.Lebusa aicinājumā – ja no rokas piedāvā nopirkt lasi, neesiet pasīvi šādā situācijā un padodiet ziņu policijai.
Akcija ilgs līdz decembrim, bet, kā uzsver MA pārstāvji, pēc tās seko “klusais” darbs, lai izstrādātu ieteikumus likumdošanas pilnveidošanai. “Mūsu rūpe nav tikai zivju resursi, augstākā prioritāte, lai tiktu ievērotas vides intereses, proti, lai ūdens kvalitāte atbilstu dabiskai videi. Zivij taču vajag kur dzīvot,” savu pārliecību pauž R.Lebuss.

Lašu nāve – neatminēta mīkla

MA pārstāvju skatījumā, ir virkne risināmu problēmu, kas, viņuprāt, apdraud savvaļas lašu populāciju. Viena no R.Lebusa minētajām problēmām ir tā, ka zvejas lieguma laikā mākslīgie laši tiek zvejoti terminālās zvejas rajonā, piekrastē starp Daugavas un Lielupes grīvām. “Apgalvot, ka tie visi patiešām ir zivjaudzētavu audzēkņi, nevar, jo zivjaudzētavu lasēni pirms ielaišanas upēs netiek iezīmēti,” savu viedokli pamato R.Lebuss, sakot, ka līdz brīdim, kamēr šos mazuļus neiezīmēs, nevar būt drošs, ka mākslīgo lašu zveja lieguma laikā neietekmē savvaļas lašus.
Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta pētnieks starp, viņaprāt, lielākajiem pāridarītājiem nosauc gan cilvēku, gan antropogēnos apstākļus, piemēram, upju aizaugšanu. Tādas lašu mājas kā Venta un Salaca dabiskā ceļā vairs nespēj attīrīties. Vēl viena bēdīga parādība – pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ pieaugusi jauno lašu mirstība. A.Mitāns teic, ka pētnieku vidū nav vienprātības, kādēļ vienā attīstības posmā strauji izmirst nepieaugušie laši. Tiek minēta gan globālā sasilšana, gan izmaiņas ekosistēmā. Taču tas ir jautājums, kas zinātniekiem vēl jāizzina.
Pēc pētnieka sniegtajām ziņām, zivjaudzētavās ik gadu izlolo 800 līdz 900 tūkstošus mazuļu, savukārt savvaļas lašu sarūpētu pēcnācēju ir teju desmit reizes mazāk – aptuveni 80 000.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Fakti

• Lasis ir viena no ceļotājzivīm, kas dzīvo un barojas jūrā, bet, sasniedzot dzimuma briedumu, nārstot ieceļo upēs, kur mazuļi pavada pirmos dzīves gadus, līdz izaug par tā saucamajiem smoltiem, kas dodas jūrā.
• Savvaļas laši atgriežas nārstot tieši tajā upē, pat upes posmā vai pietekā, kuru tie atstājuši smolta stadijās. Pāris procentu migrē arī citās upēs.
• Viena no mākslīgo lašu populācijas novirzēm ir tā, ka audzētavu laši nelabprāt dodas meklēt nārsta vietas upju augštecēs un pietekās, jo parasti tiek izlaisti grīvās un lejtecēs. Pēdējos gados, piemēram, Ventā un Gaujā mazuļus tādēļ izlaiž vidusteces posmos un pietekās. Audzētavu lašiem ir tieksme ieceļot svešās upēs.
• Interesants lašu dzīves noslēpums ir tas, ka vairums mazo vīrišķā dzimuma lasēnu savā otrajā upes dzīves rudenī nobriest (tos sauc par pundurtēviņiem) un piedalās nārstā un ikru apaugļošanā kopā ar lielajiem laša tēviņiem, kas ieceļojuši no jūras. Nākamajā pavasarī pundurtēviņi smoltificējas un migrē uz jūru. Kad tie atkal atgriežas nārstot, ārēji nekas neliecina, ka patiesībā tā nav pirmā reize.

Avots: Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmata 2004