Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 28.09.2004.

Junkurkrusta akmens Foto: Vaida Villeruša

24. Junkurkrusts

Tur, kur Lielvārdes ceļš, vedot uz Lēdmani, pagājis garām kādreizējai Annas pusmuižai, met līkumu, pļavas malā ir pelēks laukakmens ar zaļu sūnu cepuri. Pret ceļu pavērstajā pusē redzams iekalts krusts.
Līdzīgs akmens te bijis kopš seniem laikiem. Kopš tiem, kad te galu ņēmis muižkungs jeb junkurs. Un tas noticis tā: tajā laikā šis zemes gabals piederējis Rembatei, kas gan toreiz saukusies par Ringmundshofu (Ringas grīvas muižu). Kungs nolēmis celt jaunu lopu muižu jeb pusmuižu Annās, proti, celt lielas un gaišas kūtis. Darbus apņēmies vadīt kāds prūšu junkurs. Visiem apkārtējiem zemniekiem bijis jābrauc klaušās. Arī Vālodžu māju saimniekam bijis jāsūta zirgs ar puisi katru dienu. Puisis bijis jauns un stiprs, bet zirdziņš vecs un nespēcīgs, sevišķi pēc iepriekšējiem bada gadiem. Bijis gan Vālodzēs vēl otrs zirgs – grūsna ķēve, kuru kā saimnieks, tā puisis žēlojuši un negribējuši dzīt smagajos muižas darbos. Vagars par to sūdzējies junkuram Rembertam (vācu Rembrehtam), tas draudējis ar pērienu saimniekam un puisim, ja brauks ar veco zirgu. Briedis konflikts, draudējis skandāls. Kādu rītu junkurs speciāli gaidījis Vālodžu klaušinieku Lielā purva ceļa līkumā. Puisis dabūjis just muižkunga pātagas asumu un saņēmis pavēli braukt ar otru – jauno zirgu. Nākamajā rītā saimnieks jau jūdzis ķēvi ratos, bet puisis teicis: “Dod man veco zirdziņu – es tomēr jauno žēlošu! Un vēl – iedod līdzi maizes kukuli – varbūt mani vairs nekad neredzēsiet!”
Protams, ka junkurs pie Lielā purva jau gaidījis savu upuri. Taču pēriens šoreiz neizdevies – kā pacēlis roku ar pātagu, tā stiprais puisis viņu sagrābis, norāvis no zirga un aizmetis vēl labu gabalu pa gaisu. Krītot junkurs lauzis kaklu un turpat nomiris, bet Vālodžu puisis uzlēcis viņa zirgam mugurā un aizbēdzis pār Lielo purvu uz leišiem un nekad vairs neesot redzēts.
Valsts arhīvā ir ziņas, ka 1798.gadā uz neatgriešanos aizbēdzis Vālodžu saimnieka dēls, saimnieks pats izlikts no mājām. Aizbēgušā dēli, līdzko paaugušies, viens pēc otra nodoti rekrūšos, tā dzimtai iznīkstot un zūdot vēl pirms uzvārdu došanas.
Vietā, kur junkurs miris, bijis pelēkā laukakmenī iekalts krusts, šo vietu sākuši saukt par Junkurkrustu, bet Ringmundshofu mirušā junkura vārdā – par Rembati.
Akmens stāvējis ilgi, bet, sākoties Lielā purva meliorācijai, saspridzināts un sagrūsts akmeņu kaudzē.
Sekojot Imanta Ziedoņa aicinājumam saukt vietas vārdā, pēc vecu cilvēku atmiņu stāstījuma Kultūras fonds kopā ar lielvārdiešiem te licis jaunu akmeni, kas esot tieši tāds kā vecais, zudušais. Arī tādu pašu krustu tajā 1991.gadā iekalis tēlnieks Vilnis Titāns.
Lielā purva vairs nav – tajā vietā tagad pļava. Arī Kārtiņas upīte pārvērsta par grāvi. Taču ceļš tāpat met līkumu, un akmens stāsta par seno notikumu. Junkurkrusts. Junkurkrusta pļava.

Vaida Villeruša