"Eiropas sabiedrības veidošana"

ES ir iestigusi smagā krīzē. Bez projekta un politiskās varas vienīgais Eiropas virzītājspēks ir konkurence, un tā nav pamanāma pasaules brīvās tirdzniecības ietvaros.

Kurš par to ir atbildīgs? Konkurējošās valstis, kas ir pilnīgi nespējīgas veicināt kopēju politiku pieņemšanu. 20, 25 vai 30 dalībvalstu gadījumā pašreizējās institucionālās struktūras saglabāšanās garantētu absolūtu nosmakšanu. Taču jaunā Starpvaldību konference varētu pasludināt ierobežotu darba kārtību; Francija atbalsta pastiprināto sadarbību; kādēļ gan ne? Taču vai var ticēt, ka sadarbība starp atsevišķām valstīm – skaidri izsakoties, tehnostruktūrām – būtu spējīgas radīt mobilizējošus projektus?

Daži līderi izsaka priekšlikumus, lai atteiktos no marasma, un vēlas dibināt politisku savienību. Žeroms Mono iesaka tādu suverēnu savienību, kurai būtu dota vara nodrošināt vispārēju piekrišanu. Žaks Delors un Valerī Žiskārs d’Estēns atbalsta valstu avangarda veidošanu, kas vēlētos kopīgi attīstīties. Ir sākušās demokrātiskas diskusijas. Tās skar arī pilsoņus, sabiedrības uzskatus. Viņu iespaidu nevar ignorēt! Ekonomiskā integrācija nav projekts. Kas attiecas uz Eiropas sociālo veidošanu, tā varētu izrādīties īsa. Lisabonas sanāksme noveda pie Blēra un Aznara līnijas uzvaras: liberalizācijas paātrināšanas. "Agenda 2000" ierobežo strukturālos fondus, lai gan tie ir noderīgi stabilas Eiropas izveidei. Metode, kas ir populāra kopš 1997.gada decembra, saistās ar nacionālo politiku saskaņošanu ar darbaspēku. Pagaidām tā vislabākajā gadījumā ir kārtība, kas liek valstīm nodarboties ar bezdarbnieku nodarbinātību. Ir pienācis laiks domāt par un nodarboties ar kopējiem attīstības projektiem. Tas attiecas uz sociālā modeļa atjaunošanu, kā arī uz jaunu regulāciju ieviešanu un sabiedriskās rīcības vadīšanu.

Patiesībā veidojas pilsoniska eiropiešu sabiedrība, tomēr ne tās sastāvs, ne funkcijas nav nostiprinātas. Nenovēršama ir pilsoniskas sabiedrības pārstāvju līdzdalība kopējās politikas veidošanā. Valsts ir īpašs starpnieks starp pilsoni un Eiropu.

Eiropieši baidās no globalizācijas. Taču kādēļ gan izlikties pārveidojam pasaules organizāciju, ja nav redzama spēja veidot efektīvu solidaritāti starp eiropiešiem? Izšķirošs ir darbs ar jaunas kultūras identitāti. Pārmērīga pilnvaru piešķiršana nocietina Eiropu: mums ir jāveido līdzdalības demokrātija. Šajā ziņā Eiropa iegūs jēgu, ja tā piesaistīs katru pilsoni.

"Les Echos"

— 2000.05.19.

Filips Hercogs