"Bēgšana Eiropas finalitātē"

Diskusijas par Eiropas finalitāti, par federāciju un to valstu avangardu, kuras integrācijā grib steigties citām pa priekšu, atspoguļo "izpalīdzēšanās" meklējumus, ņemot vērā ES pieaugumu līdz 27 vai pat 30 dalībvalstīm. Straujākas integrācijas piekritēji Rietumeiropas valstīs jūt, ka viņi nespēj pilsoņiem izskaidrot lielo paplašināšanos ar tās neparedzamajām sekām ekonomikai, migrācijas procesam un Savienības pašsaprotamībai. Tāpēc viņi gan aicina rīkoties sparīgāk, gan arī pauž atbalstu nacionālajai valstij.

Ziemeļvalstis Zviedrija un Dānija, līdzīgi kā Lielbritānija, pārsvarā ir ieinteresētas Savienības brīvās tirdzniecības aspektā. Pat dedzīgā eiro dalībniece Somija straujo kustību finalitātes virzienā vēro neuzticīgi vai noraidoši. Vācu un franču epicentra grūdiens tām šķiet kā centrālo varu mēģinājums ar Savienības konstitūciju radīt Fait accompli, pirms lielākais vairums pazūd ES balsu jūklī. Briti mēģina apvienoties ar spāņiem, kuriem pie paplašināšanas ir jārēķinās ar palīdzības samazināšanos no struktūrfonda. Savukārt kandidātvalstis zina, ka Savienības elite tiecas ar tām noteikt politiskās drošības intervālu, konstitucionālu Cordon sanitaire , iespējams, ar vēl nepatīkamāku, taču nenovēršamu Savienības klasfikāciju pirmajā un otrajā līgā.

Somijas ārlietu ministrs Erki Tuomioja maijā paziņoja, ka debates par finalitāti austrumeiropiešiem atgādina jau piedzīvoto ļeņiniskās elites mēģinājumu, pamatojoties uz zinātnisko pasaules uzskatu, noteikt sabiedrības attīstības virzienu "visiem". Taču pie patiesās brīvības pieder vairāku finālu iespēja nākamajām paaudzēm. Tā ir taisnība, ka ES institucionālisms, un galvenokārt vāciešu un francūžu noteiktais politiskais īpašais ceļš jaunajām demokrātijām, kuras tieši tagad ir nonākušas līdz brīvības gaismai, neatstāj nekādu iespēju faktiski ietekmēt lēmumus un pārmaiņas, kas tieši skar viņu likteni. Varas izrādīšana pret Austriju no vadošo eiropiešu puses tādās valstīs kā Ungārijā, Čehijā, Slovākijā un pat Polijā ir kā piemērs tam, kādas metodes "taisno un bagāto gravitācijas centrs" ir sagatavojis mazākajām valstīm. Ticība "pilnai līdzdalībai" ES samazinās, visā Austrumeiropā draud vairākuma atbalsta zaudēšana iestājai Savienībā.

Vai iebildumi pret to, kas daudzām valstīm šķiet kā aizbildniecība, ir patiesi pamatoti? Finalitāte, ko Fišers un Širaks ieskicēja Berlīnē, vērtējot no valstu tiesību sargtorņa, ir difūza, pretrunīga un strīdīga. Fišers runā par konstitucionālu jaunas Eiropas dibināšanu, par spēkā esošā Savienības integrācijas modeļa (kas nozīmē stagnāciju) nomainīšanu ar federāciju, kas vienmēr nozīmē varas dalīšanu. Šajā gadījumā starp ES un nacionālajām valstīm. Turpretī Širaks nevēlas federāciju, nevēlas jaunus līgumus un institūcijas un galvenokārt lielāku lomu nekā vācietis piešķir svarīgajam jautājumam par valstu kompetencēm, kas nosaka visu: ārpolitika nepieder pie Eiropas "kompetencēm". Tā francūžiem būs suverenitātes domēne arī tad, ja nonāks līdz ciešākai Eiropas valstu avangarda sadarbībai.

Sociālistiskā valdība nepiešķir lielu nozīmi Eiropas konstitūcijai. Ārlietu ministrs Vedrīns baidās no "bezgalīgā strīda par konstitūciju izrādi". Taču tas viss nav jāuztver tik nopietni, jo debates par Eiropu Francijā jau atrodas 2002. gada prezidenta vēlēšanu cīņas zīmē. Protams, ka tas neko nemaina jautājumā par to, kur nākamajā politiskajā Eiropā ies robeža starp Savienības un dalībvalstu suverenitātēm. Vai nacionālās valstis, kurām arī Fišers piešķir zināmu lomu – un grib tās "ņemt līdzi" uz federāciju – panīks, vai arī tām, kā domā visi francūži, ir jāpaliek par galveno Eiropas pasākuma balstu? Vai nākamā Eiropa būs federāla vai konfederāla?

Francijas konfederācijas modelis ir daudz reālāks. Vai konstitucionālo kompetenču robežas nevajadzētu pēc iespējas pārbīdīt par labu valstīm un to tautām, lai būtu jūtama brīvība un atbildība. Neviens nebrīnās par to, ka Fišers ar ievērojamu atteikšanos no suverenitātes grib uz ilgu laiku pārvarēt "Vācijas dimensijās un centrālajā pozīcijā apslēpto risku". Tas ir vāciešu vecais īpašais ceļš. Taču tas nesakrīt ar francūžu, britu un daudzu citu priekšstatiem par valsti.

"Die Welt"

– 2000.07.07.

Herberts Kremps