"Eiropas harta, bet kam?"

Francijas bijušais tieslietu ministrs izklāsta to, cik sarežģīta būtu ES pamattiesību hartas izstrādāšana. Pirmās grūtības saistās ar sajukumu, kas varētu būt saistīts jau ar esošajām tiesībām šajā teritorijā. Otrs — ir šādas hartas juridiskā statusa jautājums. Trešā un pēdējā problēma ir tās saskaņošana ar gaidāmo konstitūciju.

Eiropas Ministru padomē Ķelnē 1999. gadā Vācijas prezidentūras laikā tika izteikts priekšlikums "apvienot ES līmeņa pamattiesības vienotā hartā, lai piešķirtu tām lielāku leģitimitāti."

Šāda iniciatīva ir apsveicama. ES tikpat lielā mērā ir vērtību, cik interešu kopiena. Ir apsveicami, ka paplašināšanās laikā tā atgriežas pie tiem principiem, uz kuriem tika balstīta tās izveide. Tas ir it īpaši nozīmīgi, ņemot vērā Austrijas politisko situāciju. Apstiprinot pamattiesību hartu, austriešu valdība un parlaments apliecinātu savu apņēmību ievērot tās savā valstī, saskaņojot ar principiem, kas ir ierakstīti Austrijas konstitūcijā.

Lai gan šādas pamattiesību hartas nozīme nav apstrīdama, ne mazāk svarīgas ir grūtības, kas ir saistītas ar šādas hartas izveidi: būtu nepieciešams noteikt tās tiesības, kuras ES uzskata par pamattiesībām. Ķelnē tika pieņemts lēmums par plašas komisijas izveidi, kuras uzdevums ir izstrādāt hartas projektu. Sastāvs tika apstiprināts Tamperē. Tās sastāvā ir 61 pārstāvis, no kuriem 15 pārstāv valstu vai valdību vadītājus, 16 Eiropas Parlamenta pārstāvju un 30 valstu parlamentu pārstāvju (pa 2 no katras valsts). Komisija par prezidentu ir ievēlējusi Romanu Hercogu.

Hartas projekts jāsagatavo līdz Nicas sanāksmei 2000.gada decembrī, kad beigsies Francijas prezidentūra. Pašreizējā variantā ES līguma 6.nodaļa nosaka: "ES ir balstīta uz brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un pamattiesību principiem, kā arī tiesiskas valsts principiem, kas ir kopīgi visām dalībvalstīm." 2.nodaļā precizēts: "ES ievēro pamattiesības, kas ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā, kura tika parakstīta Romā 1950.gadā, kā arī tās tiesības, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām." Ņemot vērā izklāstīto, ko gan papildus varētu dot harta?

Konvencijā pamattiesības dala trīs "grozos". Pirmais sastāv no "klasiskajām" tiesībām un brīvībām, kas pamatā figurē Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kā arī no dalībvalstu konstitucionālajiem principiem. To izpratnē un formulējumā nav nekādu problēmu. Vienīgā problēma, kas turklāt ir ļoti nozīmīga, ir šo tiesību aktualizācija. Tas, piemēram, ir saistīts ar izpausmes un komunikācijas brīvību, un hartai būtu jāņem vērā jauni komunikācijas līdzekļi saistībā ar informācijas un elektronikas attīstību. Tāpat tai būtu jādefinē jaunas tiesības, kas ir saistītas ar vides aizsardzību, kā arī cilvēka genoma aizsardzību. Tas neapšaubāmi padarītu hartu daudz novatoriskāku. Otrajā "grozā" ir sagrupētas civilās un politiskās tiesības, kas attiecas uz "Savienības pilsonību". Tas galvenokārt ir saistīts ar vēlēšanu tiesībām un tiesībām tikt ievēlētiem Eiropas Parlamentā, kā arī dalībvalstu municipālajās vēlēšanās. Tāpat arī pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība dalībvalstu teritorijās. Šajā jomā ārzemnieku politisko tiesību izpratnes jautājumam Savienībā, kas ir iedibināts vienā no dalībvalstīm, vajadzētu būt atrisinātam.

Visuzkrītošākās pretrunas ir saskatāmas trešajā "grozā", kurā ietilpst ekonomiskās un sociālās tiesības. Tās ir tiesības uz darbu, veselības aprūpi, sociālo aizsardzību, kas ir ietvertas Eiropas sociālajā hartā, tomēr 1996.gadā izdarītos labojumus vēl nav ratificējušas visas ES dalībvalstis. Šīs tiesības ietvertas arī 1989.gada 9.decembrī pieņemtajā Vispārējā strādājošo sociālo pamattiesību hartā. Jautājumā par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām parādās pretrunas. Dažas valstis, piemēram, Lielbritānija, uzskata, ka nepastāv tādas tiesības, kas to piespiedu piemērošanas laikā var būt taisnīgas. Tā uzskata, ka nedrīkstētu jaukt mērķus un tiesības. Valdības izvēlas nedrošu ceļu, ja tās droši nezina, vai hartā ir ierakstītas tiesības uz darbu vai dzīvesvietu. Šāda pilsoņu pamattiesību koncepcija nepašaubāmi rada grūtības trešā "groza" teksta formulēšanā. Eiropas ministru padomes Ķelnē centās izvairīties no grūtībām, aicinot konvenciju "ņemt vērā ekonomiskās un sociālās tiesības."

Eiropas Parlaments savā 1999.gada 16.marta rezolūcijā izteica apgalvojumu, ka "pamattiesību harta, kas nebūtu tikai ierobežojumu deklarācija, saņemtu pelnītu pilsoņu uzmanību." Tas noteica, ka to ietveršana hartā līdz ar citiem nosacījumiem būtu atkarīga arī no tā, cik "vispatveroši tai tiks piešķirts juridisks raksturs, ko ierobežo tās iestrādāšana līgumā par ES."

Šāda piesardzība ir pamatota, jo hartas nozīmība izraisa daudz ārkārtīgi sarežģītu jautājumu. Un ne jau mehānisma ziņā: patiesībā atliek vienīgi iekļaut ES līgumā pamattiesību hartu, lai tā iegūtu likuma spēku. Taču attiecībā uz sekām Tiesai Luksemburgā būtu viss jāprecizē, jo visi ES tiesību akti, kas attiecas uz Eiropas pilsoņu un ārzemnieku pamattiesībām, ir izstrādāti ES dalībvalstīs.

Neko nevar gribēt uzreiz. Tomēr visas ES dalībvalstis ir pievienojušās arī Eiropas Vispārējai cilvēktiesību konvencijai (CEDH). Eiropas valstis ir pakļautas arī Strasbūras Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetencei. Tā arī interpretē un piemēro CEDH.

Lai izvairītos no pretrunām starp CEDH atzītajām tiesībām un brīvībām un tām, kam jābūt ietvertām jaunajā ES pamattiesību hartā, tās autori ir nolēmuši pārņemt hartā tos likumu pantus, kas eksistē CEDH. Tomēr tas pats par sevi neatrisinās problēmas. Jo šīs pašas tiesības, kas būs ietvertas abos tekstos, to interpretācijas un piemērošanas ziņā tiks pakļautas divām dažādām Eiropas jurisdikcijām: Tiesai Strasbūrā un Luksemburgā. Nenovēršams ir tas, ka neatkarīgi no tiesu pārstāvju gudrības interpretācija var būt atšķirīga. Konfrontācija starp abām konstitucionālajām tiesām ir ļoti nozīmīga.

Problēmu gadījumā Eiropas Parlaments iesaka "Eiropas Savienībai ievērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, lai izvairītos no iespējamiem konfliktiem starp Eiropas Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu."

Vai, saskaroties ar ārkārtīgi sarežģīto juridisko situāciju, kādu ES valstīs radītu dažādās Eiropas jurisdikcijas, būtu nepieciešams izstrādāt un pieņemt pamattiesību hartu? Autors apgalvo, ka to nezina. Divu būtisku iemeslu dēļ: pirmkārt, CEDH nesedz ekonomisko un sociālo tiesību mūsdienu jomu un jaunās tiesības, kas ir saistītas ar genoma aizsardzību, vai arī jaunās tehnoloģijas. Šīm pamattiesībām ir nepieciešama definēšana un atzīšana ES. Pamattiesību harta nebūs politiska, jo tā būs veltīta tām tiesībām, kas vēl nav ietvertas CEDH. Šai hartai vajadzētu būt saprotamai katram Eiropas pilsonim, ko nevar teikt par pašreizējiem ES līgumiem. Tas ir saistīts ar cilvēktiesībām šodienas un rītdienas Eiropā, zināmu literāru kvalitāti, kas nemaz nebūtu nesvarīgi. Nevajadzētu aizmirst visu to, ko cilvēktiesības vēsturē ir devušas.

Vai Eiropas Ministru Padomes, Komisijas un Parlamenta pieņemtajai hartai tiks piešķirts juridisks spēks, ietverot to ES līgumos?

Mūsdienu konstitūcija nosaka, ka pilsoņtiesību deklarācija, kuru garantētu institucionālā tiesa, neparedz konstitūcijas pieņemšanu. Pastāv tādas deklarācijas un konvencijas cilvēktiesību jomā, kas kalpo par pamatu starptautiskajiem līgumiem, nevis konstitūcijai. Divi ANO pakti un CEDH tam ir uzskatāms piemērs. Tāpat arī, saskaroties ar nepieciešamību nedublēt Eiropas pamattiesības un brīvības divās dažādās juridiskajās jomās, ir izdevīgi spert novatorisku un reālistisku soli. Novatorisku, pieņemot un proklamējot pamattiesību hartu, kas ne tikai atjauno klasiskās brīvības, bet arī ekonomiskās un sociālās, kā arī jaunās tiesības, kas atbilst mūslaiku prasībām. ES varētu uzsvērt, ka tā balstās uz vērtību kopumu, kas jāievēro visiem dalībniekiem.

"Le Temps"

— 2000.06.07.

Robērs Badintērs