"Nogurdinātā Eiropa"

Pēdējās nedēļās diskusijas par Eiropas arhitektūru ir uzņēmušas jaunus apgriezienus, un vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas celtniecības līderi ir sākuši apzināties, ka tēvutēvu Eiropa jau sen ir beigusi pastāvēt. Romas līguma Eiropa, ko papildināja Māstrihtas un Amsterdamas līgumi, ir savā ziņā zaudējusi savu nozīmi. Šo līgumu iekšējā loģika un dinamika nenovēršami noved Eiropu strupceļā – tādā kā hipercentralizētas un ierobežojošas supervalsts izveidē. Mūsdienu pasaule maina šāda mākslīga veidojuma pastāvēšanu.

Sākotnēji Eiropa Savienība tika dibināta, balstoties uz "sešu valstu apvienības" muitas savienību. Šodien tā vairs nav aizsargāta zona. Eiropas tirdznieciskā identitāte ir saplūdusi ar globalizāciju. Uzņēmumi neliek vilties. Pēdējā laikā iegūtie pierādījumi liecina, ka ietekmīgākie franču uzņēmumi neaprobežojas vienīgi ar Eiropu. "Renault" ir saistījies ar "Nissan", "Vivendi" ar "Seagram", saskaņojot savu rūpniecisko stratēģiju un intereses. Tas bija ļoti sen, kad transnacionālā tirdzniecība piemērojās pasaules dažādībai.

Sākotnēji Eiropas tika dibināta, arī balstoties uz to valstu nosodījumu, kuras veicināja nacionālismu un šovinismu, kas bija viens no pasaules karu izraisīšanas faktoriem. Taču patiesībā tas attiecas uz Eiropas dibinātāju vēsturisko pārpratumu, kuri nešaubīgi ticēja, ka reālās valstīs būtu iespējams izskaust Eiropas nacionālismu.

Arī eiropiešu aizstāvētās civilizācijas vērtības, cilvēktiesības, demokrātijas principi nav vienīgi Eiropas valstu privilēģija. Cilvēktiesību aizsardzība tālu pārsniedz Eiropas robežas: Roma vairs neatrodas vienīgi Romā. Šajā ziņā dažu izteiktās idejas par cilvēktiesību hartas pieņemšanu ES ir nevajadzīgs plaģiāts, jo tā jau ir spēkā Eiropas Padomē un ANO.

Eiropas paplašināšanās nav novēršama. Tā ir iespēja no jauna balstīt Eiropu uz daudz elastīgākiem principiem, nekā to varētu nodrošināt subsidiaritāte. Vispirmām kārtām nacionālajām valstīm būtu jāapzinās no jauna sava atbildība, lai vairs nerēķinātos ar Eiropas aizbildinājumiem, cenšoties izvairīties no saviem pienākumiem. Otrkārt, mums ir nepieciešams saglabāt noteiktus kopīgās rīcības principus, zināmas kopējās politikas Eiropas līmenī, lai nokārtotu jautājumus, kuri reāli ietekmē kontinenta organizāciju. Tā ir vides aizsardzība, konkurences noteikumi, makroekonomiskā un monetārā saskaņotība, miermīlīga konfliktu noregulēšana. Viss pārējais ir jārisina valstu līmenī.

Pilnīgi atvērtā un globalizētā pasaulē ideja par Eiropas varu un Eiropas valdību, ko sankcionētu Eiropas konstitūcija, ir galējā virsotne un neapšaubāmi pēdējā visas sistēmas gara pārveide. Tā ātri vien sasniegtu savas robežas. Francijai pašlaik galvenais nav sevi izsmelt Eiropas veidojumā, kura robežas liek pārsniegt pasaules realitāte, bet gan gūt vislielāko labumu, paliekot pilnīgi brīvai savos lēmumos, lai sadarbotos ar saviem Eiropas partneriem, taču neizslēdzot Vidusjūras, Āfrikas vai globālo sadarbību, kurā tai ir arī savas intereses.

"Les Echos"

— 2000.07.03.

Žaks Maiārs

Sadarbībā ar Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

aa