Nasta ražošanas spēku sadales aizsegā

Latvijas Valsts arhīvs (LVA) nupat laidis klajā grāmatu “Migranti Latvijā. 1944–1989. Dokumenti”. Jaunizdevums var lieti noderēt ikvienam, kas vēlas dziļāk izprast notikumus mūsu zemes jaunāko laiku vēsturē. Krājumā apkopoti Valsts arhīva fondu dokumenti par iedzīvotāju kustību. Krātuvju liecības raksturo migrācijas gaitu no laika, kad Kurzemē vēl turpinājās Otrā pasaules kara kaujas, līdz pat trešās Atmodas sākumposmam.

Krājuma priekšvārdā sniegts ieskats Latvijas teritorijā piekoptajā Krievijas cara valdības pārkrievošanas un kolonizācijas politikā. Tā sākusies jau 18.gadsimtā un beidzās tikai ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu 1918.gada novembrī. Turpat citēts Krievijas vēsturnieks akadēmiķis Jurijs Afanasjevs. Viņš 2001.gada 22.novembrī intervijā Latvijas žurnālistiem atzina: “Varmācīgā demogrāfiskā politika PSRS laikā bija: mazināt latviešu skaitu Latvijā, tostarp ar deportācijām, palielināt krievu īpatsvaru šai zemē ar tā saukto ražošanas spēku sadali PSRS teritorijā. Šeit attīstīja tādu rūpniecību, kas jau noteica krievu klātbūtni šajās ražotnēs. Man liekas, ka tas viss kā smaga nasta spiež uz daudzu šeit dzīvojošo apziņu...”
Dokumenti grāmatā grupēti trīs nodaļās: “Neorganizētā jeb stihiskā migrācija”, “Organizētā migrācija” un “Migrantu privilēģijas dzīvokļu sadalē”. Ievietots arī dokumentu saraksts un kopsavilkums angļu valodā. Krājumu publicēšanai sagatavojusi LVA Sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizācijas daļa, dokumentu apzināšanu, atlasi un tulkojumu no krievu valodas veicis arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš, viņš ar savām publikācijām labi pazīstams arī “Latvijas Vēstneša” lasītājiem.

“Izbrauca aiz robežām pēc īpaša rīkojuma”

Latvijas iedzīvotāji, kas atceras padomju valdīšanas laikus, labi zina, ka gandrīz jebkuri dati par iedzīvotāju mehānisko kustību valstī bija vai nu slepeni, vai arī izmantojami tikai dienesta vajadzībām.
Iepazīstoties ar krājumā ievietotajiem dokumentiem, kas lielākoties ir pirmpublicējumi, uzmanību saista fakts, ka arī padomju iestāžu savstarpējā sarakstē netiek saukta vārdā 1949.gada 25.marta deportācija, kad uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju.
Piemēram, Latvijas PSR Statistikas pārvaldes priekšnieks R.Bojārs dienesta vajadzībām domātajā pārskatā par iedzīvotāju mehānisko kustību 1949.gadā raksta: “Kā noskaidrots, analizējot 1950.gada 1.janvāra lauku iedzīvotāju vienlaicīgās uzskaites materiālus (Forma “s”) un vēlāk pārbaudot iedzīvotāju pierakstīšanās un izrakstīšanās stāvokli, ko 1950.gada 1.ceturksnī veica PSRS CSP rajonu inspektori, lauku iedzīvotāju ievērojams daudzums, kurš 1949.gadā no lauku apvidiem faktiski izbrauca aiz republikas robežām pēc īpaša rīkojuma, līdz 1950.gada 1.janvārim ar pierakstīšanos vēl nebija noformēts.”
Re, kā: 42 tūkstoši pameta dzimteni un “izbrauca aiz robežām pēc īpaša rīkojuma”. Valoda gluži kā angļa Džordža Orvela tolaik tikko uzrakstītajā satīriskajā romānā “1984”.

“Nacionālistiski, politiski kaitīgi uzskati”

Kā aizraujošu romānu var lasīt izvilkumus no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1959.gada jūlija slēgtajā plēnumā runātā. Kaut vai kompartijas pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa uzbrukums žurnālistam Kārlim Reimanim: “...Visaktuālāk – nacionālistiskā garā – šajā jautājumā izteicās b. Reimanis – laikraksta “Padomju Jaunatne” literārais līdzstrādnieks. Vēstulē, ko viņš nosūtīja laikrakstam “Pravda”, bija teikts: “Izbrīnu rada daži Latvijas industrijas aprēķini. Pie mums dibina vairākus lielus uzņēmumus, kuriem itin visu atved no Krievijas – iekārtas, speciālistus, strādniekus un izejvielas. Produkciju aizved atpakaļ uz Krieviju. Jājautā, kāda jēga ir dibināt nacionālās republikas teritorijā tādas rūpnīcas, ja nu vienīgi palielināt krievu iedzīvotāju skaitu, lai tie būtu vairākumā, un tad kādā jaukā dienā, balstoties uz šo vairākumu, paziņot par nacionālās savienotās republikas likvidēšanu.”
Tie ir politiski kaitīgi, buržuāziski nacionālistiski uzskati.”
Saistoša atklājas uzskatu divkauja tajā pašā plēnumā starp toreiz vēl Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu un Jāni Kalnbērziņu. Pārdomas izraisa kaut vai viens E. Berklava arguments: “Lūdzu padomāt par to, kāds šodien būtu stāvoklis mūsu Rīgas komunālo un sadzīves pakalpojumu dienestā, ja mēs būtu pierakstījuši Rīgā visus 200 000 pilsoņu, kuri 1959. un 1958.gadā lūdza pierakstu milicijas orgānos.”
Krājumā uzzinām, ka laikā no 1979. līdz 1988.gadam Latvijā ik gadu apmetās ap 42 000 migrantu no visdažādākajiem Padomju Savienības nostūriem. Īpaši daudz iebraucēju vidū bija atvaļinātu militārpersonu.
Kāpēc tieši Rīga kā magnēts pievilka atvaļinātos virsniekus?
Iespējams, vismaz grāmatas ievadā (ja nav atrodams pats dokuments) derēja atgādināt kādu faktu: militārpersonas pēc nodienētajiem obligātajiem gadiem par dzīves vietu drīkstēja izraudzīties jebkuru Padomju Savienības pilsētu, izņemot Maskavu, Ļeņingradu un Kijevu. Un vai tad vairs jābrīnās par PSRS militārpensionāru milzu īpatsvaru tieši Baltijā un it īpaši Rīgā?

“Līdz šim sistemātiski pētīti vēl nav”

Jāpiekrīt krājumā paustajai atziņai, ka “migrācijas procesi Latvijā un to ietekme visdažādākajās sabiedrības jomās līdz šim sistemātiski pētīti vēl nav”. Taču vienlaikus jāpiebilst: šķiet, vēl mazāk apzināta PSRS vadošo institūciju loma migrācijas regulēšanā, kas dažādos laika posmos un Padomju Savienības dažādās vietās bijusi visai atšķirīga.
Kā, piemēram, izpaudās PSRS migrācijas politika Latvijā 1940. un 1941.gadā?
Mazliet apjaust, ka tāda ir bijusi, var pēc kāda dokumenta, kas nonācis šo rindu autora rīcībā, – tā ir 1938.gadā komunistu nobendētā Kristapa Laukmaņa atraitnes vēstule saviem vecākiem Rīgā. 1941.gada maijā no Ļeņingradas sūtītais ar zīmuli rakstītais nodzeltējušais papīrs glabā savdabīgu liecību arī par toreizējo personas pārvietošanās (ne)brīvību valstī, kur radio katru dienu dziesmā gavilēja, ka nekur citur cilvēks nav tik brīvs:
“Jūs rakstāt, lai braucu mājās. Jūs nevarat iedomāties, ar kādu prieku es rakstu to vārdu “mājas”. Kad ir svešumā, tad tik to saprot. Un ka es esmu viena ar bērniem palikuse, tad ilgas ir lielas pēc dzimtenes, jo man neviena te nav.
Bet vēl nelaiž braukt. Var braukt tikai tādi, kurus sūta no šejienes tur priekš darbiem, partijas biedrus vairāk laiž.”
Tāda bija migrācijas politika attiecībā uz Latviju 1941.gadā īsi pirms karadarbības sākuma. Un, šķiet, jau ar citām prioritātēm tā iezīmējās 1945.gada janvārī, kad Rīgas Kirova rajona priekšnieks Vladimirs Amtmanis paskaidrojumā LPSR Valsts kontroles tautas komisāram atzina: “Manā laikā vienmēr esam piešķīruši dzīvokļus pirmkārt iebraucējiem.”
Dokumenta krājuma iespiešanu finansējusi “Daugavas Vanagu” organizācija un Valsts Kultūrkapitāla fonds. Vienīgi žēl, ka izdevējiem pietrūcis rocības acīga korektora atalgošanai, jo dažviet drukas kļūdu velniņš bijis diezgan palaidnīgs, pārvēršot Latvijas Vēsturnieku komisiju par “Latvijas Vēstnieku komisiju” (8.lpp.) vai apgalvojot, ka 1953.gadā mašīnu un traktoru staciju politdaļu priekšnieku vidū latviešu ir bijis 369%. (126.lpp.) Tomēr šīs kļūmes nav tik būtiskas, lai nevarētu apgalvot: kopumā lasītāji ieguvuši labu un vērtīgu grāmatu. Cerams, ka tai sekos padziļināts un izvērstāks turpinājums, jo, kā jau teikts, pētāmā vēl daudz.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv