Vācija: bezdarba problēma

Vāciju, it sevišķi tās austrumu daļu, augustā un mazākā mērā septembrī pāršalca protesta vētra. Desmitiem tūkstošu demonstrantu prasīja atcelt tikko pieņemto likumu, kas turpmāk paredzēja apvienot bezdarba pabalstu ar sociālo palīdzību. Kāpēc Vācijā, ekonomiski visspēcīgākajā ES dalībvalstī, radusies tik liela sociālā spriedze?

1.tabula

Bezdarbnieku naudas aprēķins atsevišķos bezdarba gados (eiro mēnesī)

2.tabula

Bezdarbnieku pamatnauda (eiro mēnesī, bez piemaksām)

Foto: EPA/A.F.I.

Ko nevar celt, to nevar nest

Kā labi zināms, Vācija bija sociālās tirgus saimniecības paraugvalsts. Nepārprotams progress ar laiku radīja nopietnas problēmas. Darba ražīgā spēka ievērojams pieaugums apsteidza pieprasījumu pēc papildu darbarokām. Vairojās bezdarbs. Medicīnas panākumi un dzimstības mazināšanās izraisīja iedzīvotāju novecošanos. Auga to emigrantu skaits, ko uzturēja uz sabiedrības rēķina. Valsts budžets izjuta sociālo maksājumu augošo slodzi.
Tradicionālais jautājums: ko darīt? 1998.gadā Vācijas valdības grožus pārņēma sociāldemokrātu un zaļo koalīcija, kas lēma sociālajā jomā neko nemainīt! Aprēķins bija vienkāršs: arvien lielāks skaits darba ņēmēju sasniegs pensijas vecumu un dosies pelnītajā atpūtā; labvēlīgā ekonomiskā konjunktūra uzsūks bezdarbnieku daļu; bezdarbs zaudēs savu asumu.
Šī gaišā prognoze nepiepildījās. Trekno laiku jaunā gadu tūkstoša sākumā nomainīja liesie gadi. Vācijas ekonomikā sākās nepatīkama stagnācija, iezīmējās recesijas draudi. Īpatnība bija tā, ka pēdējos desmit gados visattīstītākajās valstīs bezdarbs manāmi saruka, bet Vācijā (arī Japānā) pieauga, sasniedzot sociāli bīstamu līmeni. 2004.gada pavasarī VFR oficiāli reģistrēto bezdarbnieku bija ap 4,5 miljoni, tuvu 10% no visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem (austrumu zemēs – katrs piektais).
Negatīvās tendences darbaspēka tirgū, arī pieaugošais pensionāru skaits sāpīgi deformēja valsts budžeta struktūru. Pēdējos četros gados valsts izmaksas sakarā ar bezdarbu palielinājās par gandrīz 30%, pensijām – par 20%; izdevumi augstākajai izglītībai saruka par 3%, investīcijām – par 12%, pašvaldību atbalstam – par 45%. Apdraudētas bija tautsaimniecības fundamentālās proporcijas.

Zaudētāji un ieguvēji

Problēma bija jārisina jaunpieņemtajam bezdarba regulēšanas likumam, par kuru savas balsis atdeva gan valdošās koalīcijas, gan opozīcijas deputāti. Likuma pamats – vienādot augstāko bezdarba pabalstu (67% no pēdējās neto darba apmaksas) ar zemāko sociālo palīdzību, ievērojot ģimenes kopējo ienākumu.
Pietiekami sarežģīto turpmāko bezdarbnieku materiālā atbalsta mehānismu paskaidrosim ar konkrētu piemēru. Ģimenē ir četri cilvēki: vīrs, sieva, divi nepilngadīgi bērni. Vīrs vienīgais pelnītājs ar mēneša neto darba samaksu 2197 eiro, bērnu nauda – 308 eiro, kopā ienākumi 2505 eiro.
Piemērs vienkāršots. Vienlaikus tas pamatos pareizi norāda uz ilgstoša bezdarbnieka materiālā nodrošinājuma samazināšanās apmēriem pie pēdējās darba apmaksas vidējā līmeņa. Jo augstāka darba apmaksa strādājot, jo lielāki bezdarbnieka zaudējumi. Un otrādi: zemu apmaksātam darba ņēmējam zaudējumi būs mazāki, konkrētā gadījumā tie pat var izpalikt. Var strīdēties, vai paredzētā kārtība atbilst vai neatbilst sociālā taisnīguma principiem, bet lemts, ka, sākot ar otro bezdarba gadu, it visiem bezdarbniekiem līdz ar sociālās palīdzības saņēmējiem maksās vienādus pabalstus pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējās darba apmaksas apmēriem. Ja ģimenē ir strādājošais ar pietiekami augstu darba ienākumu līmeni, ģimenes loceklis bezdarbnieks nesaņems materiālo palīdzību.
Rūpes par bezdarbnieku sociālo drošību saistītas ar to, ka valsts ne tikai apmaksās dzīvokļu īri un kurināmo (skat. 1.tabulu), bet arī paredzētās iemaksas pensiju fondā un medicīniskajai aprūpei. Īpaša problēma ir atļautie naudas uzkrājumu un nekustamā īpašuma apmēri. Likums vadās no tā, ka ilgstošiem bezdarbniekiem (ilgāk nekā gadu, vecākiem par 55 gadiem – ilgāk nekā 15 gadus) pabalsts pienākas vienīgi tad, ja nav citu iztikas avotu. Ja esi uzkrājis naudiņu, kas pārsniedz 200 eiro par katru nodzīvotu gadu, esi tik mīļš un pārtiec no sakrātā. Privāts dzīvoklis, savrupmāja pienācīgā lielumā netraucēti var būt bezdarbnieka īpašumā, arī vasaras mājas. Toties, ja nekustamā īpašuma novērtējums pārsniedz normālai dzīvošanai paredzēto normatīvu, tā īpašniekam bezdarbniekam ierosinās šo īpašumu pārdot un dzīvot no virsnormatīviem ienākumiem. Ierobežojumi ir arī naudai, ko sakrājuši nepilngadīgie bērni. Minētie likuma panti izraisīja asu sabiedrības kritiku, kas vērsta pret to, ka taupīgi iedzīvotāji, centīgi krājēji bezdarba gadījumā materiāli būtiski tiks sodīti.
Jāatzīst, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, jaunā likuma īstenošanas rezultātā būs prāvs skaits zaudētāju. Būs arī ieguvēji. To starpā pirmām kārtām sociālās palīdzības saņēmēji. Ap divi miljoni sociālās palīdzības saņēmēju gūst tiesības likumīgi glabāt šādu “neaizskaramu krājumu”: ģimenes galva – 1250 eiro, pilngadīgs ģimenes loceklis – 600 eiro, bērns – 250 eiro.
Līdz šim likteņa pabērni bija augstskolu absolventi, kas nevarēja atrast darbu – bezdarbnieku pabalsts tiem nepienākas, sociālo palīdzību tie nesaņēma, ja vecākiem bija pietiekami ienākumi. No jaunā gada šādi bezdarbnieki, kas sasnieguši 25 gadu vecumu, saņems bezdarbnieku naudu.
Vācijas valdība, politiskie spēki, kas reformu atbalsta, labi apzinās, ka būs daudz zaudētāju, neapmierināto. Kā parasti šādā situācijā, tiek aicināts ciešāk savilkt jostas labākas rītdienas vārdā. Reformas galvenā pozitīvā ideja izteikta nākamajā apakšvirsrakstā.

Veicināt un prasīt

Bezdarba mazināšanas pasākumi balstās uz trim pīlāriem. Pirmkārt, gaidāmi straujāki izaugsmes tempi. Tiek prognozēts, ka 2005.gadā Vācijas iekšzemes kopprodukts varētu pieaugt līdz 2,5%. Daži eksperti šādu iespēju gan noliedz, atzīmējot, ka VFR vēl nav atstājusi “stagnācijas zonu”. Otrkārt, efekts gaidāms no mērķtiecīgiem organizatoriskajiem pasākumiem. Tiks organizēts plašs darba centru tīkls, kur speciāli ierēdņi aprūpēs ne vairāk kā 70 bezdarbniekus (agrāk 400), diendienā tiem meklējot pastāvīgas darba vietas. Daudzi eksperti apšauba reālo iespēju sameklēt nepieciešamos darba piedāvājumus. Treškārt, bezdarbu mazinās ekonomiskie spaidi. Līdz šim bezdarbnieki jutās materiāli nodrošināti un parasti pieņēma darba piedāvājumu neatbilstošā specialitātē vai ar zemāku darba apmaksas līmeni nekā iepriekš. Turpmāk bezdarbnieks, noraidot jebkura darba piedāvājumu, zaudēs paredzēto pabalstu pat tad, ja inženierim vai kvalificētam strādniekam piedāvāta sarga vieta. Kritiķi šo pīlāru raksturo kā piparkūkas un pātagas saikni: ienākumi no darba – piparkūka, bezdarba pabalsta zaudēšanas draudi – pātaga.
Rodas jautājums – vai pēc reformas īstenošanas Vācijā mazināsies bezdarbnieku skaits? Bezdarba apmēri pirmām kārtām ir saimnieciskās aktivitātes funkcija. Pieaugs tautsaimniecības attīstības temps, un tiks īstenoti bezdarbu iegrožojošie pasākumi, saruks darba meklētāju skaits. Tāda ir perspektīva.
Par vienu gan jābrīdina: Vācijas bezdarbnieku stāvokli nedrīkst mērīt ar Latvijas mērauklu. Vācijā ir cits dzīves standarts, cits ierastais vajadzību līmenis, cits priekšstats par to, kas ir neapmierinoši materiālie un sociālie apstākļi. Jāievēro arī ekspertu atzinums: Vācijas bezdarbnieku materiālā nodrošinātība, īstenojot jaunpieņemto likumu, būs labāka, nekā tā patlaban ir ASV bezdarbniekiem.

Georgs Lībermanis,

Latvijas emeritētais zinātnieks