Atvērt vārtus tiem, kas strupceļā

Svētdienas pēcpusdienā Rīgā, Vērmaņdārzā, notiks koncerts, kurā piedalīsies pacienti ar psihiskās veselības traucējumiem un sabiedrībā iecienīti mūziķi. Tas būs noslēguma pasākums kampaņai “Arī garīgi slimajiem ir cilvēktiesības”, kas ilgst visu šo nedēļu. Kampaņa ir mēģinājums rosināt sabiedrībai kļūt atvērtākai pret cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem un mudinājums valdībai risināt alternatīvās aprūpes pakalpojumu trūkuma problēmu.

Latvijā ir 49 tūkstoši cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem. Daļa no viņiem ir spiesti ilgstoši vai pat visu dzīvi uzturēties kādā no deviņām psihoneiroloģiskajām slimnīcām vai 30 specializētajiem sociālās aprūpes centriem, lai gan varētu dzīvot arī mājās, ja vien tam būtu radīti priekšnosacījumi. Proti, šobrīd valstī trūkst alternatīvās aprūpes pakalpojumu, kas ļautu psihiski slimajiem dzīvot mājās un saņemt nepieciešamo medicīnisko un sociālo palīdzību dzīvesvietā, uzsver Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra programmas cilvēku ar garīgiem traucējumiem un garīgi slimo interešu aizstāvībai direktore Ieva Leimane-Veldmeijere.
Kampaņas rīkotāji aicina sabiedrību un valdību pārdomāt, kas notiek ar cilvēku pēc iziešanas no psihoneiroloģiskās slimnīcas, kur tiek pavadīti vairāki mēneši, pat gadi. Cik cilvēku ir spiesti pavadīt atlikušo dzīvi slimnīcā vai pansionātā tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejams atbalstītais darbs, grupu dzīvoklis, dienas aprūpes centrs, mobilā psihiatriskās palīdzības komanda un citi alternatīvās aprūpes pakalpojumi sabiedrībā?
Alternatīvās aprūpes pakalpojumi ir palīdzības sistēma, lai cilvēks ar garīgās veselības traucējumiem spētu pastāvīgi dzīvot ārpus minētajām iestādēm. Piemēram, mobilās psihiatriskās palīdzības komandas sūtība būtu ierasties uz mājām pie cilvēka, ja tā veselības stāvoklis saasinājies, un palīdzēt viņam. Grupas dzīvokļi nepieciešami, jo ne visiem ir radinieki, pie kuriem apmesties, vai arī vienkārši tuvinieki iebilst pret to. Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem ir iespēja pusgadu dzīvot treniņdzīvoklī. Diemžēl pat tad, ja cilvēks pierādījis, ka spēj dzīvot sabiedrībā un par sevi parūpēties, tam jāatgriežas slimnīcā. Jo viņam nav kur iet. Tikpat svarīgs ir atbalstītais darbs.
Kā rīku, ar kuru rosināt iedziļināties šajās problēmās, Latvijas Māsu asociācijas Psihiatrijas māsu apvienība un sabiedriskā organizācija “Paspārne” izvēlējušies informatīvu kampaņu. Tā rīkota sadarbībā ar Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru, Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu padomi un “Hansa Media”.
“Līdz šim strādāts tikai ar profesionāļiem, piemēram, sociālās aprūpes centros, pacientiem un viņu radiniekiem. Kampaņas organizēšana ir dārgs un laik-ietilpīgs process, taču ceram, ka tiksim pareizi uztverti,” teic I.Leimane-Veldmeijere, uzsverot, ka uzrunāt sabiedrību tā, lai tā sadzirdētu un ieklausītos, ir ļoti grūti un panākt, lai tā kļūtu atvērtāka pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, ir darbs ilgiem gadiem.
Par izstumtajiem kļūst ne tikai pacienti vien. Sabiedrība, dīvainas aizspriedumu gūzmas vadīta, greizi skatās arī uz viņu tuviniekiem un profesionāļiem, kas strādā, piemēram, psihiatrijas jomā.
Šonedēļ notika ne tikai kampaņas ietvaros rīkotais seminārs “Cilvēku ar garīgām problēmām integrācija sabiedrībā”, bet arī daudzviet Latvijā atvērtas psihoneiroloģisko slimnīcu pacientu un sociālo aprūpes centru iemītnieku darbu izstādes. Cēsīs, Valkā un Jelgavā pacienti sniedza arī koncertu. Vērmaņdārzā koncerts būs svētdien, un tas vērtējams kā liela pacientu uzdrīkstēšanās un sevis pārvarēšana, teic I.Leimane-Veldmeijere.
Ar kampaņu tās rīkotāji cer pievērst valdības uzmanību psihiatrijas pakalpojumu lietotāju iekļaušanai sabiedrībā un cilvēktiesību nodrošināšanā. Lūgta novērtēt, cik, viņasprāt, Latvijā attīstīta alternatīvās aprūpes pakalpojumu sistēma, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pārstāve skaidro: “Iedīgļi ir. Taču tie veidojas, pateicoties nevalstisko organizāciju un profesionāļu veikumam. No kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas esam tālu atpalikuši. Valdības iniciatīvas attīstīt alternatīvās aprūpes pakalpojumu sistēmu diemžēl līdz šim nav bijis. Tas, ka atvērti atsevišķi dienas centri, protams, ir labi, taču kopumā problēma netiek risināta.”
Kā jau minēts, daļa no pašreizējiem psihoneiroloģisko slimnīcu un sociālo aprūpes centru iemītniekiem varētu tur nemaz neatrasties. Taču nav izejas no pašradīta strupceļa.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv