Invalīdi ne tikai grib, bet arī var strādāt

Latvijā ir 120 000 invalīdu, no tiem 40 000 darbspējīgā vecumā. Taču lielākā daļa no šiem cilvēkiem nestrādā, jo trūkst nepieciešamās izglītības un darba prasmes. Arī darba devēji diemžēl nelabprāt ņem darbā cilvēkus ar invaliditāti. Tādējādi ap invalīdu veidojas zināms apburtais loks, kuru desmit gadus pūlas pārraut Koledža RRC (iepriekšējais nosaukums – Republikas rehabilitācijas centrs), kas nule pārtapusi par valsts aģentūru “Sociālās integrācijas centrs”. Par to, kādi ir aģentūras galvenie uzdevumi, kā tā spēj palīdzēt invalīdam, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Sociālās integrācijas centra direktore Regīna Simsone.

Regīna Simsone Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nepieciešama arī profesionālā atveseļošana

– Sociālās integrācijas centrs radās, reorganizējot Koledžu RRC. Kas jūsu darbā ir mainījies, vai centra funkcijas ir plašākas nekā koledžas?

– Koledža RRC (Republikas rehabilitācijas centrs) tika izveidota 1992. gadā, un mēs strādājām tieši ar invalīdiem. Visus šos gadus mūsu galvenais uzdevums bija nevis invalīdu medicīniskā, bet gan profesionālā rehabilitācija. Mēs palīdzējām šiem cilvēkiem iegūt profesiju vai pārkvalificēties, lai viņi spētu iekļauties darba tirgū. Izveidojot centru, apvienojās Koledža RRC un Jaundubultu veselības centrs. Aģentūra darbu sāka šā gada 2. jūlijā. Gan koledžas, gan tagad centra darbā pārņemam Eiropas, konkrēti – Vācijas, pieredzi un galvenokārt strādājam ar cilvēkiem, kuri invaliditāti ieguvuši dzīves laikā (trauma, nelaimes gadījums, saslimšana utt.). Centrā ne tikai iemācām šiem cilvēkiem arodu, bet, galvenais, psiholoģiski sagatavojam viņus darba tirgum, mācām sadzīvot ar invaliditāti un palīdzam saprast, ka dzīve tomēr turpinās. Būtiskākais jauninājums ir tas, ka paralēli profesionālajai rehabilitācijai mūsu klientiem tiek sniegti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, tas ļauj veselību ja ne uzlabot, tad vismaz nostiprināt (ārstnieciskās fizkultūras nodarbības, ergoterapeita pakalpojumi utt).

– Cik ilgs ir apmācības kurss jūsu vadītajā iestādē?

– Jāuzsver, ka mūsu audzēkņi apgūst profesiju pēc tādas pašas programmas kā visās citās profesionālās izglītības programmās. Arodapmācība ilgst divus gadus, bet dažās programmās – pat trīs vai četrus gadus. Līdz ar to mūsu audzēkņi ir tikpat sagatavoti un konkurētspējīgi darba tirgū kā parastās profesionālās vidusskolas beigušie. Mums ir izglītības programmas gan cilvēkiem ar vidējo, gan ar pamatizglītību. Iegūstamo profesiju spektrs ir ļoti plašs – no pavāra un elektronikas montētāja līdz grāmatvedim, datorsistēmu un datortīklu administratoram, pavisam 12 programmas. Iespējams iegūt arī pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Izglītības ieguvi mūsu klientiem pilnībā sedz valsts. Ministru kabineta noteikumi noteic, ka tie ir 1., 2. un 3.grupas invalīdi, kas vairs nevar strādāt iepriekšējā darbā. Ja runājam par jauniešiem, tad tie ir 1. un 2.grupas, kā arī 3.grupas dzirdes invalīdi. Un – centrs ir pilnībā pielāgots invalīdiem ratiņkrēslos.

Skolotājam invalīds jāmīl, nevis jāžēlo

– Vai jūsu klientiem ir pilnīga izvēles brīvība, kādu profesiju apgūt?

– Jāsaprot, ka šiem cilvēkiem jāņem vērā ne tikai savas vēlmes un intereses, bet arī tas, ko (ne) atļauj viņu veselība, kādas ir reālās fiziskās iespējas. Tādēļ pirms mācību sākšanas ikvienam audzēknim jāiziet divu nedēļu profesionālās piemērotības noteikšanas kurss. Tajā ar viņu strādā pedagogi, psihologi, ārsti un sociālpedagogi, analizējot spējas mācīties, apgūt jauno. Pēc tam visi kopā, piedaloties arī klientam, nosaka piemērotāko profesiju. Nepieciešamības gadījumā pirms mācību sākšanas ir iespējams pabeigt latviešu valodas trīs mēnešu kursus, jo mācības notiek tikai valsts valodā. Piedāvājam arī tālmācības iespējas.

– Vai mācību process centrā atšķiras no citām izglītības iestādēm?

– Saturs, kā jau minēju, ir vienāds, taču tā apguves metodes ir ļoti dažādas un individualizētas. Mēs saprotam, ka invalīdam, lai spētu konkurēt darba tirgū, jābūt galvastiesu pārākam par citiem. Līdz ar to pedagogiem ir citas prasības. Viens no mūsu projektiem Eiropas Sociālajam fondam būs skolotāju tālākizglītība darbam ar invalīdiem. Paredzētas 1000 stundas divos gados. Pedagogiem jāņem vērā šo cilvēku psiholoģiskās un emocionālās īpatnības, jāprot atšķirt audzēkņa slinkumu no veselības problēmām. Bet pats svarīgākais, kas nepieciešams, lai strādātu centrā, – jāmīl invalīdi, jāgrib tiem palīdzēt. Un nedrīkst ieslīgt žēlošanā, jo ar to vien palīdzēt nevar.

– Kā tika noteiktas profesijas, kuras iespējams centrā apgūt?

– Galveno, kur izvēlējāmies tos, kurus ļoti plaši nepiedāvā citas izglītības iestādes. Analizējam arī darba tirgus pieprasījumu, lai mūsu absolventi jau iepriekš nebūtu lemti bezdarbam. Cenšamies mācīt tās specialitātes, kurās darbinieku trūkst. Taču atšķirībā, piemēram, no Vācijas, Latvijā nav skaidri zināms, kādas profesijas būs nepieciešamas pēc trim vai pieciem gadiem.

– Daudzas profesionālās izglītības iestādes sūdzas par vāju materiāli tehnisko bāzi, kas traucē pilnvērtīgu specialitātes apguvi. Kā ir jūsu centrā?

– Salīdzinot ar citur redzēto, centrs patiešām var lepoties ar savu materiāli tehnisko nodrošinājumu. Lielā mērā par to varam pateikties saviem vācu kolēģiem. Mums ir ļoti labi aprīkotas datorklases, kurās audzēkņi apgūst arī e-komercijas pamatus.

– Cik invalīdu vidēji katru gadu absolvē šo mācību iestādi?

– Pērn tie bija 85. Tas arī ir vidējais rādītājs.

– Vai ir dati, cik procentu absolventu pēc tam atrod sev darbu?

– Tas ļoti atkarīgs no izvēlētās profesijas. Ir mācību programmas, pēc kuru apguves darba tirgū iekļaujas 95% audzēkņu. Taču vidēji tie ir 70% - 80%. Sadarbojamies arī ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, kopīgi apzinot profesijas, kuras būtu vispiemērotākās invalīdiem.

Jānodrošina pēctecība rehabilitācijā

– Vai, jūsuprāt, ar centra palīdzību valsts ir nodrošinājusi invalīdiem visas iespējas, lai viņi atkal varētu iekļauties sabiedrībā?

– Jā, katrā ziņā iespēju ir vairāk nekā to izmantotāju. Piemēram, Vācijā attiecībā uz invalīdiem darbojas tā sauktais pēctecības modelis – ārstēšanās, medicīniskā atveseļošana, sociālā un profesionālā rehabilitācija, kas ir jāpilda. Tikai pēc visu šo posmu iziešanas tiek piešķirta invaliditātes grupa un pensija. Pie mums diemžēl daudzi invalīdi neizmanto profesionālās rehabilitācijas iespējas, nevēlas strādāt, jo vienkāršāk taču ir saņemt invaliditātes pensiju. Protams, Latvijā Vācijas modelis, ka strādājošie invalīdi pensiju nesaņem, vismaz pašreiz nav dzīvotspējīgs. Jo bezdarba risks ir pārāk augsts, sociāli ekonomiskā situācija pārāk nestabila. Latvijā arī pilnībā nedarbojas minētā pēctecība invalīdu integrācijai sabiedrībā, īpaši laukos. Bieži cilvēks, kurš, piemēram, autoavārijā zaudējis kāju, pēc izrakstīšanās no slimnīcas atgriežas savā lauku ciemā, kur neviens par viņu neinteresējas, nekādu rehabilitāciju nepiedāvā. Manuprāt, invalīdu problēmu risināšanā daudz aktīvāk būtu jāiesaistās pašvaldību sociālajiem dienestiem. Jo šī pēctecība ir svarīga arī psiholoģiskā ziņā, iespēju robežās tā pasargā cilvēku no depresijas, glābšanās alkoholā, dodot invalīdam cerību, neļaujot nokārt galvu, kas tādās situācijās ir pats svarīgākais.

– Kā invalīds var nokļūt uz apmācībām centrā?

– Invalīdi, kuriem ir Valsts darbspēju ekspertīzes ārstnieciskās komisijas (VDEĀK) izsniegta invaliditātes izziņa ar ieteikumu apgūt profesiju, visu gadu var iesniegt savus pieteikumus centrā jau minētajam profesionālās piemērotības noteikšanas kursam. Konkursa mums nav, jo visiem invalīdiem jābūt vienādām tiesībām iegūt valsts garantētu izglītību. Tiesa, ir neliela rinda. Piemēram, decembrī mācības beigs viena tālmācības grupa, un tūlīt janvārī mācības sāks nākamā. Esam iecerējuši veidot arī atbalsta centrus reģionā, kuros varēs iziet profesionālās piemērotības noteikšanu, nebraucot uz Jūrmalu.

– Vai jums daudz audzēkņu ir no reģioniem?

– Ļoti daudz.

– Kur viņi dzīvo mācību laikā?

– Mums ir dienesta viesnīca. Uzturēšanos tajā, tāpat kā mācību maksu, sedz valsts.

– Visbeidzot, kā jūsu vadītā iestāde piedalīsies Eiropas struktūrfondu apguvē?

– Esam iesnieguši projektu pieteikumus desmit aktivitātēs par kopējo summu diviem miljoniem eiro. Tā būs gan pedagogu izglītība, gan metodikas izstrāde, tāpat pēctecības modeļa nostiprināšana. Ļoti nopietni domājam par iespēju nodrošināt profesionālo rehabilitāciju cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem. Vēlamies sagatavot arī surdotulkus, kuru šobrīd ļoti trūkst. Mums ir paredzētas arī informācijas kampaņas, lai par iespējām mācīties uzzinātu pēc iespējas vairāk invalīdu.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv