Mīlas dziesma Latvijai

Pa 60 gadus senu notikumu pēdām

7. oktobris. Latvijas Zinātņu akadēmijā izveidotā iniciatīvas grupa uz tikšanos Zlēku pagasta padomē aicinājusi vietējos iedzīvotājus, kā arī tuvākus un tālākus viesus, kurus vieno interese par Latvijas vēsturi. It īpaši – par tām vēstures norisēm, kuras tikai vēl gaida vispusīgu izvērtējumu.

Šī iniciatīvas grupa nevieno tikai vēsturniekus – Edgars Bervalds ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktors, Oļģerts Lielausis – atzīta autoritāte magnētiskajā hidrodinamikā. Tomēr tieši viņi veido grupas pamatkodolu. Zinātnieku vēlme ir neļaut no cilvēku piemiņas pagaist leitnanta Roberta Rubeņa vadīto vīru veikumam, jo Otrā pasaules kara izskaņā Kurzemes cietokšņa gaisotnē viņi ar savām dzīvībām ierakstījuši varonīgu, kaut bezcerīgi traģisku, lappusi. Un līdz ar to pieminēt arī visus ar Zlēku traģēdiju saistītos notikumus.
Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons ietilpa Latvijas Centrālās padomes (LCP) idejas īstenojošā ģenerāla Jāņa Kureļa militārajā grupējumā, ko 1944. gada vasarā, izpildot vācu rīkojumu, izveidoja no Rīgas apriņķa aizsargiem. J. Kureļa štāba priekšnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Kristaps Upelnieks jūlija nogalē tikās ar Centrālās padomes pārstāvjiem, kas bija atbildīgi par sakariem ar Zviedriju. Un ar J. Kureļa grupas starpniecību Centrālajai padomei radās iespēja uzņemt kontaktus ar Baltijas jūrai otrā pusē esošās valsts militārās izlūkošanas dienestu.
Leonīds Siliņš, viens no LCP vīriem, ar kuriem toreiz tikās Kristaps Upelnieks, šodien atceras:
– 1940. un 1941. gadā, boļševiku laikā, nevienam nebija izdevies iedibināt sakarus ar ārzemēm – krasts tika stingri apsargāts. Un nu, karam ejot uz beigu pusi, pienāca laiks izšķirties. Mēs ļoti labi zinājām, ka ar krieviem mums nav pa ceļam. Bet zinājām arī ko citu – kas ir vācu okupācija un iesaistīšanās okupantu dienestā tā, kā tas notika, mobilizējot jauniešus leģionā. Latvijas Centrālās padomes viedoklis bija: mums ir vajadzīga pašiem sava armija. Un vēlme – rīkoties tāpat, kā tas notika Pirmā pasaules kara laikā, pirms Latvijas dibināšanas. Bija doma, ka ārzemes mums varēs palīdzēt.

– Taču, kamēr LCP otrreiz okupētajā Latvijā domāja un cerēja, ka varbūt izdosies atkārtot Pirmā pasaules kara noslēguma fenomenu – ar svešiem ieročiem rokās veidot pašiem savu valsti, tikmēr jau 1943. gadā Amerikas Savienotās Valstis bija noslēgušas ar Padomju Savienību līgumu par slepenās informācijas apmaiņu. Un visas no Latvijas ar milzu pūlēm izsūtītās ziņas acumirklī nonāca … Krievijas izlūkdienestu rīcībā…

– Nē, gluži tā nu nav. Ar ko mums Rietumos bija jāsastrādājas? Tās visas lielākoties bija pretizlūkošanas institūcijas. Kā angļi, tā amerikāņi un zviedri vienlīdz interesējās gan par vāciešiem, gan par krieviem. To informāciju, ko no Rīgas uz Stokholmu sūtīja LCP, dabūja sūtņi.

– Un kāds bija šīs informācijas tālākceļš?

– Jā, tas gan vēl ir jāpēta. Jo mēs par to laiku un lielvaru taisnajiem un līkumotajiem ceļiem šodien joprojām zinām pārlieku maz.

Par brīvu un patstāvīgu Latvijas valsti

… Jā, un šodien kājas min rudens lietū pievilgušo Pieabavas meža sūnu. Un vienīgi alkšņu ielenkts ceriņkrūms līdzās vietai, kur kādreiz kūpējis māju dūmenis, vai neliela, rudu paparžu pieaugusi ieplaciņa, pārtapusi atgādnē par kara rakto ierakumu, liecina, cik sarežģīts laiks Zlēku pusei ir gājis pāri: tajā rudenī, pirms 60 gadiem, vācu armijai nepārtraukti nācās “iztaisnot fronti”, citiem vārdiem – atkāpties. Kad Jāņa Kureļa grupa devās projām no Skrīveru pagasta, ar katru kilometru arvien vairāk un vairāk tuvodamās Kurzemei, tai pievienojās Roberta Rubeņa atsevišķā rota. Un jau septembra otrajā pusē kureliešiem vajadzēja izšķirties – kopā ar vāciešiem iesaistīties vai neiesaistīties aktīvajā kaujas darbībā. Štāba un virsnieku apspriede nolēma: mēs nepiedalāmies. J. Kureļa grupa mēroja ceļu uz Talsu apriņķa Strazdes muižu un vēlāk apmetās Annahītes stikla fabrikā, ko tautā dēvēja vienkārši par Stikliem, bet leitnanta R. Rubeņa rotai par mājvietu kļuva Ilziķu māju apkārtne Ugāles pusē.
Pienāca novembris. Roberta Rubeņa rotas 450 vīri, pārtapuši par J.Kureļa grupas 2. bataljonu, izbūvēja bunkurus un aizsardzības līnijas trīs kilometrus plašā teritorijā Ilziķu, Trebiņu un Vanagu māju apkaimē. Turpretī Stiklos kurelieši bija kā uz delnas. Un karš jeb liktenis atspēlējās. Vispirms SS un policijas augstākais vadītājs Ostlandē Frīdrihs Jekelns vairākkārt aicināja Jāni Kureli un viņa štāba pārstāvjus uz pārrunām, solot: ja būs publicēts ģenerāļa uzsaukums ar rosinājumu dezertieriem pieteikties un doties kaujās, pēc kara tiks atjaunota Latvijas valsts. Kristaps Upelnieks gan bilda: tikai tādā gadījumā, ja Vācija patiešām proklamētu Latvijas valsts neatkarību, cīņai būtu iespējams mobilizēt apmēram 50 tūkstošus lielu latviešu spēku. Vācijas atbilde pienāca dažas dienas vēlāk: 14. novembrī sākās J.Kureļa grupas atbruņošana. Desmit kurelieši, ne tikai virsnieki, tika arestēti, un septiņiem no viņiem dažas dienas vēlāk Liepājā lodes izpildīja kara tiesas spriedumu – nošaut. Šķēde kļuva par pieresvietu arī Kristapam Upelniekam. Bet 454 grupas vīri tika nosūtīti uz Štuthofas koncentrācijas nometni.
Okupācijas muzeja fondos šodien var lasīt interesantu dokumentu – dienu pirms grupas likvidēšanas izdotu ģenerāļa J.Kureļa apkārtrakstu. “Paziņoju, ka, sākot ar 3.11.44., grupa skaitās pakļauta tieši Ģenerālim Jekelnam (Jeckeln). Par grupas tālāko izveidošanu pašlaik notiek sarunas. Sakarā ar to: (..) 2) Noliedzu ielaisties jebkādos incidentos ar vācu karaspēka vai policijas vienību piederīgajiem. Brīdinu no provokācijas, t.i., no komunistu aģentu musināšanas lietot ieročus pret vāciešiem. Par katru kūdīšanas mēģinājumu ziņot man nekavējoties, smagākos gadījumos izdarāmi aresti.” Incidentu nebija, bet aresti tika izdarīti. Tikai – nu jau pēc Frīdriha Jekelna rīkojuma.
Taču R.Rubeņa bataljons atteicās nolikt ieročus. Atteicās, lai gan F.Jekelns strikti pieprasīja tūlītēju padošanos, pretējā gadījumā solot bataljonu noslaucīt no zemes virsas. Latvijas 26. dzimšanas diena – 1944. gada 18. novembris – uzausa, ložmetēju sakapāta. Kaut gan R.Rubeņa vīriem pretuzbrukumā izdevās ieņemt vācu vienības štābu, tomēr abās pusēs bija kritušie. Šajā kaujā nāvīgi tika ievainots arī leitnants Roberts Rubenis, kurš bija tikai gadu vecāks par Latvijas valsti. Taču rubenieši cīņu nepārtrauca. Vienā no pēdējām sadursmēm – pie Vēveru mājām – krita Salaspils koncentrācijas nometnes bijušais komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze un 11 citi vācu vīri. 8. decembrī, pēdējā sadursmē ar vāciešiem, bataljona atliekām izdevās no ielenkuma izlauzties. Un, kā liecina Frīdriha Jekelna 21. novembrī rakstītais ziņojums, – daļa R.Rubeņa vienības – “apmēram 400 vīru – aizgāja purvainā apvidū”. Aizgāja, lai turpinātu cīņu. Par tās mērķiem tolaik, šķiet, visobjektīvāk savā ziņojumā sprieda pats SS un policijas augstākais vadītājs Ostlandē: “viņi komplektējās no aizsargu organizācijas, kura sevišķi stipri pauda viedokli par brīvu un patstāvīgu Latvijas valsti”.

Cīnījās par spīti bezizejai

… Egļu pazarēs ir ieķērušās dzeltenas bērzu lapas, darot gaišāku ceļu cauri aizritējušo gadu un reiz izskanējušo cīņu ceļiem. Piestājam Poļu purvā, ko mēdz dēvēt arī par Medņu riestu. Un tieši te, kur tagad vien apsūnojušie Vēveru mājas pamati atceras rubeniešu pēdējo sīvo kauju, Edgars Bervalds atklāj ieceri:
– Es nedomāju, ka mēs šodien varam vēsturi viennozīmīgi salikt pa plauktiem: kas bija kurelieši, ko viņi darīja labu, ko – sliktu. Lai visu izvērtētu, vēsturei vajag distanci, atskata periodu. Bet! Mūsu pienākums ir neaizmirst par šiem cilvēkiem – leitnanta Roberta Rubeņa bataljonu, kas nepadevās vāciešiem, kaut gan Jāņa Kureļa grupas galvenā daļa nolika ieročus. Rubenieši aizgāja mežos, sitās līdz pēdējam. Doma ir atstāt viņiem piemiņas zīmi. Lai pēc tam vēsturnieki – šie vēsturnieki, nākamie vai vēl kādi citi – neaizmirstu izpētīt.

– Leitnants Roberts Rubenis. Vīrs, kuram nekad nebūs vairāk par 27 gadiem. Ja tā būs figurāla piemiņas zīme, pēc analoģijas varētu būt meža putns – rubenis. Bet kāpēc radās vēlme te, Medņu riestā, likt Latvijas laukakmenim pārtapt medņa cilnī?

Vanagu grupa Malnavā 1937.gadā. Otrais no kreisās Roberts Rubenis Foto no Okupācijas muzeja vākuma

– Mednim ir īpatnība: viņš ir ļoti uzmanīgs, viņu ļoti grūti nomedīt, bet šim putnam ir vājā vieta: ir tikai dažas sekundes, kad mednieks viņam var pietuvoties – tad, kad mednis pavasarī dzied savu mīlas dziesmu. Jo tad viņš ne ko dzird, ne redz. Un mums radās analoģija: rubeniešu bataljons bija tādi paši. Viņi pilnīgi neņēma vērā reālo situāciju, ka viņus sit no abām pusēm, ka iznīcība viņiem ir pilnīgi nodrošināta. Visu to zinot, viņi tomēr cīnījās.

– Un kam bija veltīta viņu mīlas dziesma?

– Latvijas neatkarībai un brīvībai.
Taču līdz Latvijas neatkarībai un brīvībai vēl bija garš ceļš. Un Zlēkas tas veda cauri asinīm un ciešanām: šai kaujai pa pēdām nāca vācu soda ekspedīcija. Jo, kā piebilst vēsturnieks Dzintars Ērglis, “daudz vienkāršāk ir aizmugurē slepkavot civiliedzīvotājus nekā doties kaujā pretī lodēm”. Un Edgars Bervalds, uz meža ceļa stāvēdams, turpina:
– Ir tāds nostāsts: pēc šīs kaujas Frīdrihs Jekelns paņēmis karti un apvilcis rajonu, kas ir jānolīdzina ar zemi. Mājas jānodedzina, visi jānošauj. Vienas no šīm mājām – Dižķīri, kas ir šeit, ceļa galā, Abavas krastā. Divas dienas pirms kaujas Dižķīru saimnieks norīkots vest vāciešiem kaujai munīciju un ieročus. Todien nav atlaists mājās. Nākamajā dienā kauja. Pēc tās vakarā brauc mājās un redz tikai krāsmatas. Iegājis nodegušajā kūtī. Tur vēl gruzdējusi meitenīte.
Mazās Dižķīru meitenītes, tāpat kā vairāk nekā 140 citu soda ekspedīcijas upuru piemiņu glabā memoriālais ansamblis Zlēku Karātavu kalniņā.
Taču nākamā gada pavasaris Eiropai atnesīs Otrā pasaules kara beigu sešdesmito gadskārtu. Un, ja īstenosies Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zlēku pagasta padomes priekšsēdētājas Velgas Umbraškas iecere, tas atnāks, pie Zlēku skolas rodot aizsākumu ozolu, kļavu, liepu un bērzu birzij, kas atgādinās par tiem cilvēkiem, kuriem liktenis, vārdā “karš”, neļāva sagaidīt Latvijas neatkarību un brīvību.
Katras soda ekspedīcijas laikā nodedzinātās mājas vietā uzplauks meža ķirsis, un pāri Poļu purvam skanēs laukakmens medņa mīlas dziesma, ko nekad vairs neapraus ložmetēja balss.

Baiba Šāberte