Lai komunistiskā režīma upuri var mierīgi dusēt

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim” pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valstsvizītes Kazahstānā

– Īpašs šīs valstsvizītes akcents bija represēto latviešu krimināllietu kopiju nodošana Latvijai. Šos materiālus mūsu prezidentei pasniedza Kazahstānas prezidents, pēc tam tie nonāca jūsu rīcībā, bet ceturtdien, 14.oktobrī, tiks nodoti Latvijas Valsts arhīvam. Ko jūs, vēsturnieks, izjutāt, saņemot šos dokumentus?

– Kaut arī tie ir sāpju dokumenti, vairāk es sajutu prieku. Šiem represētajiem cilvēkiem mēs vairs neko nevaram palīdzēt, kā vien pasakot patiesību par viņu likteni.

– Vai kāds no šiem cilvēkiem vēl ir starp dzīvajiem?

– Šobrīd esmu paguvis ieskatīties kādās simt lietās no 226, un domāju, ka diez vai. Kazahu solis mani pārsteidza pozitīvā nozīmē, jo valstis, kas atrodas uz austrumiem no Latvijas, līdz šim nebija pretimnākošas jautājumos par mūsu tautas smago vēsturi.

– Vai Latvijas arhīvos iespējams atrast norādes, kuri represētie latvieši tika izsūtīti tieši uz Kazahstānu?

– Mums ir apsekota un dokumentēta 1941.gada 14.jūnija deportācija. Tā ir dokumentēta ļoti precīzi. Pašlaik notiek darbs ar 1949.gada deportācijas dokumentiem. Jo vēsturnieku uzmanība ir pievērsta vispirms šīm divām masveida deportācijām. Kaut arī starplaikā notika tādas pašas lietas, tikai ne tik lielos mērogos. Es domāju, turpmāk mēs ar Kazahstānas pusi varēsim sadarboties daudz intensīvāk, jo drīzumā jau būs Latvijas vēstnieks Kazahstānā.

– Kādi būs vēsturnieku nākamie soļi?

– Iegūt vairāk avotu un informācijas par to, cik latviešu bija un kāds bija viņu liktenis astoņās soda nometnēs, kas Staļina periodā atradās toreizējās Kazahijas PSR teritorijā.

– Īpaši dramatiska lappuse Kazahstānas ieslodzījuma vietu vēsturē bija Džezkazganas sacenšanās drīz pēc Staļina nāves.

– Jā, tā bija ļoti zīmīga epizode. Pēc Staļina nāves Berija, kas tolaik bija valsts drošības ministrs, izplatīja ziņu, ka Staļina laikā netaisnīgi notiesātie cilvēki drīz tiks atbrīvoti. Šī ziņa nonāca nometnēs, un ieslodzītie, kas sevi uzskatīja par nevainīgiem – un tādi bija lielākā daļa, es domāju, pat simt procenti –, nosprieda, ka nometņu administrācija nelikumīgi aizkavē viņu atbrīvošanu, un sacēlās. Protams, viņi neparedzēja, ka šī sacelšanās tiks apspiesta tik asiņaini, ar tanku palīdzību. Es domāju, represētajiem latviešiem šāda cerība bija arī tāpēc, ka viņi vēl nebija pilnībā iepazinušies ar padomju represīvo sistēmu. Viņiem vēl pastāvēja kādas ilūzijas uz ātrāku atbrīvošanu, ja jau šāda pavēle “nākusi no augšas”.

– Berija pēc Staļina nāves nāca klajā ar pārsteidzošu iniciatīvu attieksmē pret PSRS nacionālajām republikām, arī Latviju.

– Jā, viņš radīja ilūziju par sistēmas maiņu, piemēram, akcentējot nacionālo kadru izvirzīšanas aktualitāti. Ar šādu politiku viņš gribēja nostiprināt savu varu. Taču, ja viņš būtu nācis pie varas, es domāju, būtu sākušās vēl briesmīgākas represijas nekā Staļina laikā.

– Kāpēc jūs domājat, ka vēl briesmīgākas?

– Fakti par iestādi, kuras vadītājs viņš bija, liecina, ka asinīs bija ne vien viņa rokas, bet... es pat nezinu, kā pateikt, līdz kurai vietai Berija bija nevainīgu upuru asinīs.

– Vai jūs piekrītat viedoklim, ka Berija bija ne vien Staļina pavēļu izpildītājs, bet arī daudzu netaisnību iniciators?

– Es domāju, Beriju var zināmā mērā uzskatīt par Staļina klonu. Jo noturēties tik ilgi augstākajā varas virsotnē, atrodoties tik tuvu Staļinam, ja Staļins bija radis savu galmu ar laiku nomainīt, fiziski iznīcinot pašus represiju organizatorus, – tas liek šādi domāt.

– Patiesi, Staļins novāca Berijas priekštečus Ježovu un Jagodu. Kāds bija Berijas “ilgdzīvošanas” noslēpums?

– Viena versija ir tāda, ka Berija 1953.gadā apsteidza Staļinu, “palīdzot” viņam nomirt. Berija tiešām bija Staļina klons, kas izkalkulēja, ka viņa stunda drīz sitīs, un mēģināja Staļina rīcību apsteigt.

– Kā jums šķiet, vai mēs būtu saņēmuši šos dokumentus, ja pārstāvētu kādreizējo Latvijas PSR vai arī valsti, kas nav ES un NATO dalībvalsts?

– Jāteic atzinība mūsu Valsts prezidentei, ka viņa, risinot tieši tolaik tik aktuālos Latvijas ārpolitikas stratēģiskos jautājumus – pievienošanos NATO un ES, tomēr spēja atrast laiku un vietu savā prioritāšu sarakstā arī šai problēmai. Paldies arī Benildai Ezeriņai no Ķeguma, politiski represētajai, kuras tēvs arī bijis politiski represētais. Tieši viņa pirmā interesējās, vai prezidente ar savu autoritāti varētu veicināt represēto dokumentu atgūšanu. Un prezidente atsaucās šim lūgumam. Dokumenti, ko atguvām, ir gabaliņš no Latvijas drūmās vēstures, kas varbūt tagad ļaus šiem komunisma upuriem mierīgāk dusēt.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv