Retorika un realitāte

Latvijas un Krievijas attiecības skaidrojot

Latvijas un Krievijas attiecības, kā iepriekš tika cerēts, nav uzlabojušās arī pēc mūsu valsts iestāšanās ES un NATO. Gluži pretēji – vairāki pēdējā mēneša laikā nākušie paziņojumi neko labu nesola arī nākotnē. Situāciju skaidro politologs Kārlis Daukšts.

Kārlis Daukšts: “Šodien ir ļoti vienkārši pasludināt, ka terorisma briesmas izriet no tās vai citas valsts. Nevajag liela prāta, lai mobilizētu masas, un to jau dara dažādas Krievijas “patriotu” organizācijas un resori, varbūt ne valstiski, bet privāti vai partiju veidoti. Masu noskaņojums Krievijā pret Baltijas valstīm ir ļoti negatīvs.” Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

– ASV militārā resora vajadzībām nesen veikts pētījums par tuvākajos gados iespējamajiem konfliktiem pasaulē kā vienu no scenārijiem paredz arī Krievijas inspirētas provokācijas Latvijā, NATO Eiropas valstu šķelšanu un tai sekojošu Krievijas karaspēka ievešanu Baltijā it kā tautiešu aizstāvībai. Kā jūs to komentētu?

– Šādus pētījumus vērtēju diezgan skeptiski. Valstu militārie pētījumi bieži vien ir vērsti uz to, lai izspiestu naudu no saviem nodokļu maksātājiem militārām vajadzībām. Šim briesmīgajam scenārijam nav ekonomiska pamata. Krievija pēdējos gados ir nostiprinājusi savu ekonomiku saistībā ar naftas cenu celšanos, tomēr tās armija nav tādā līmenī, lai varētu veikt liela mēroga militāras operācijas. Domāju, ka Krievija neriskēs saraut ekonomiskās saites ar ES, nedz arī ignorēs ASV. Tādēļ šis pētījums varētu būt hipotētisks, zināmā mērā futuroloģisks. Taču nevar pilnā mērā izslēgt šo scenāriju tālākā nākotnē, gadījumā, ja NATO valstu starpā tomēr notiktu šķelšanās vai ja šī koalīcija izjuktu.

– Vai Krievijas iekšējās norisēs nesaskatāt kādas pazīmes, kas liecinātu par ārējas ekspansijas iespējamību?

– Jā. Krievijas sabiedrība patlaban ir sevišķi agresīvi noskaņota pret vardarbību, kura tiek formalizēta kā terorisms. Šodien ir ļoti vienkārši pasludināt, ka terorisma briesmas izriet no tās vai citas valsts. Nevajag liela prāta, lai mobilizētu masas, un to jau dara dažādas Krievijas “patriotu” organizācijas un resori, varbūt ne valstiski, bet privāti vai partiju veidoti. Masu noskaņojums Krievijā pret Baltijas valstīm ir ļoti negatīvs. Virsnieku un karavīru masās nav liberāli demokrātiskas pozīcijas un šovinistiskā retorika ir ļoti populāra. Diemžēl ar tās palīdzību var daudz ko panākt.

– Sakarā ar šo situāciju jau patlaban izskan bažas, ka var atkārtoties 1940. gada scenārijs, tam sekojošas represijas, vardarbība Latvijas iedzīvotāju starpā.

– Man negribētos populistiski vai vienkāršoti skatīties uz šo problēmu. Ir slavens izteiciens, ka vēsturē tas, kas notiek pirmo reizi, notiek kā traģēdija, bet otro reizi – kā farss. Attiecības starp krievvalodīgajiem un latviešiem novest līdz Maķedonijas variantam nav iespējams vairāku apstākļu dēļ. Pirmkārt, tie ir sadzīviskie apstākļi: mums nav norobežotu dzīves areālu, esam “izšķīduši” savā starpā, tāpēc šajā mājā nav iespējams karš vienam dzīvoklim pret otru. Otrkārt, ES un Latvijas atrašanās šajā savienībā ir ļoti izdevīga Krievijas rūpniecības elitei, un tā neļaus saviem politiķiem realizēt minēto scenāriju. Tie krievu miljonāri, kas pašlaik atrodas Latvijā, neriskēs ar savu kapitālu kaut kādu politisku mērķu dēļ. Turklāt šie mērķi pašlaik nav skaidri, nav formulēti un ir destabilizējoši pašai Krievijai. Atsevišķas cilvēku grupas gan būtu ieinteresētas izraisīt Latvijā nemierus, taču 1940. gada scenārijam es vairs neticu. To elektorātu, kurš ir asi noskaņots pret latviešu pārvaldi, mūsu “etnokrātiju”, dažas grupas var mēģināt izmantot vēlēšanās, bet valsts varai rokās ir pietiekami līdzekļu, lai nepieļautu ekscesus. To redzējām, kad neizdevās skolēnu masveida streiks, – nav tik viegli sanaidot latviešus un krievus.

– Kā, jūsuprāt, vērtējama trīs miljardu dolāru prasība, ko Krievija nupat vērsusi pret Baltijas valstīm saistībā ar šeit palikušo PSRS īpašumu?

– Gan no vienas, gan otras puses šādas prasības ir muļķīgas. Jāraugās racionāli: neviens nevar saskaitīt tās ciešanas, kas bija jāiznes latviešu tautai, nedz arī tos ieguldījumus, kas bija ielikti VEF un citās sabrukušās struktūrās. Vēsturē tādus precedentus es nezinu un uzskatu to visu par politisku retoriku, kura var vienīgi vēl vairāk sabojāt kaimiņu attiecības. Tas ir blefs, kas nav nopietni ņemams. Pie tā ir piestrādājuši Alksnis, Baburins un citi Krievijas politiķi, kuri grib uzlabot savus reitingus. Daudzi no viņiem tagad domā tikai par to, kā nosēdēt savos krēslos pēc Putina uzsāktās reorganizācijas.
Šādām prasībām vai pretprasībām nav ne politiska, ne ekonomiska seguma. Te arī jāatceras, ka mēs esam ES valsts, tātad šajā lietā teikšana var būt arī citām ES valstīm.

– Vai ir sagaidāms, ka Eiropā un pasaulē starptautisko organizāciju līmenī notiks komunistiskā režīma noziegumu nosodījums?

– Tas jau ir kas cits – nopietnāks un sarežģītāks, un šie Baltijas valstu centieni, manuprāt, ir pamatoti. Politiskam nosodījumam jābūt. Režīmi, kas vainojami tūkstošu cilvēku ciešanās un traģēdijās, nevar palikt nenosodīti. Taču tas jādara eksakti un racionāli, nevis lozungu līmenī. Vai tas nesīs juridiskas sekas cilvēkiem, kas te dzīvoja un strādāja, kas balsoja par komunistisko režīmu, – tās jau būs juridiskas nianses, kuras ir jāpēta un precīzi jāizliek uz papīra.

– Juridiskas sekas droši vien iestāsies tikai tai gadījumā, ja Krievija atzīs Latvijas okupācijas faktu.

– Droši vien neatzīs. Kaut gan – nekad nesaki nekad. Ja Putinam neizdosies šīs reformas, ja viņš paziņos, ka ir liberāls, ja viņš gribēs palikt pie varas un tā pa īstam pārkārtot Krieviju, ja viņš ir īsts patriots, nevis šovinists, – iespējams pavērsiens visā Krievijas politiskajā elitē. No komunistiskā režīma ir cietuši arī Krievijas pilsoņi, ukraiņi, kazahi. Krievija, iespējams, varētu pieņemt kādu samierinātības deklarāciju, kurā pateiktu, ka nosoda savā vēsturē tādu periodu un tur nav vainīga krievu tauta. Kaut ko līdzīgu, kā tas bija Vācijas vēsturē.

– Krievija nesen paziņoja, ka viens no galvenajiem jautājumiem tās attiecībās ar ES turpmāk būs krievvalodīgo jautājums Latvijā un Igaunijā. Vienlaikus tai ir vēlmes, kas saistītas ar ES labvēlību. Piemēram, centieni tikt uzņemtai Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) un tamlīdzīgi. Vai arī šajā gadījumā Krievijas rīcībā, kā tas jau bijis citkārt, saskatāms politiskā tirgus elements?

– Jā, te ir tirgus situācija. Nevar būt trīs miljardu dolāru prasība pret valsti, kuru kādreiz esi okupējis, kura tagad ir citā savienībā un kuras atbalsts ir vajadzīgs, lai iestātos PTO. Mums jābūt gudriem un jāpierāda, ka šādas prasības nav pieņemamas civilizētā pasaulē.

– Vai šajā kontekstā Krievijas puse drīzumā varētu ratificēt robežlīgumu ar Latviju?

– Robežlīguma ratifikācija agri vai vēlu notiks. Tas, ka nav šā līguma, ir viens no spiediena elementiem uz mūsu politisko eliti un rada zināmu saspīlējumu mūsu attiecībās ar ES. Eiropas vadošajās struktūrās mainās ierēdņi, un vienam otram no viņiem nav saprotams, kā var būt šāds robs ES robežā, un mums atkal un atkal ir jāskaidro eiropiešiem vēsturiskā situācija. Patiesībā līguma noslēgšanā ir ieinteresēta arī Krievija, un tās gudrākie diplomāti skaidro – mēs to būtu virzījuši uz ratifikāciju, bet baidāmies no Krievijas Valsts domes, kura uzskata, ka robežjautājums jāizmanto kā svira, lai atvieglotu krievvalodīgo stāvokli Latvijā. Viņi to pasniedz tā, ka robežas jautājums pēc Latvijas iestāšanās ES ir kļuvis par šantāžas elementu pret Krieviju no mūsu puses. Tas būs viens no galvenajiem jautājumiem tuvākajā nākotnē un prasīs no mums kompromisus. Varbūt vajadzēs kādai iedzīvotāju grupai, kas šobrīd nevar piedalīties pašvaldību vēlēšanā, to atļaut. Bīstams solis, bet varbūt vajadzīgs.

– Vai Latvijas politika pret Krieviju, jūsuprāt, vienmēr ir bijusi pietiekami pārdomāta, konsekventa?

– Grūti to novērtēt. Bieži vien nav bijis citas izejas, ārlietu ministri bijuši spiesti rīkoties noteiktā veidā. Bet sīkākās lietās, konsulārajos jautājumos var vēlēties ko labāku. Ir rindas pie vēstniecības Maskavā, tūristu plūsmas neorganizētība, reizēm pat muļķīgi diskriminējoši mūsu ierēdņu izteicieni… Mums jānovērtē darbinieku spēja strādāt Krievijā, viņi savā attieksmē var būt gan naidīgi, gan spējīgi konstruktīvi risināt sarežģītas situācijas. Es redzu nepilnības cilvēku potenciāla izmantošanā – mēs nebraucam uz Krieviju, ieturam “spīdošo izolāciju”, bet krievu cilvēki grib runāties. Trūkst organizāciju, kas uzturētu kontaktus ar viņiem, izņemot varbūt Baltijas forumu; bet tam ir sava politiskā līnija, šos centienus neatbalsta Ārlietu ministrija valstiskā līmenī. Tā ir mūsu stratēģiskā kļūda. Formulēšu īsāk: problēmas es redzu cilvēciskajā faktorā, mēs nemeklējam kontaktus ar krieviem. Tieši Ārlietu ministrijai ir jādomā, kurš ar kuru runās, kuriem no Krievijas ir intereses šeit un kā viņi mūs uzņems tur. Mums ir lobiji ASV, bet tādi ir nepieciešami arī Krievijā. Jādomā, ar kuriem Krievijas deputātiem ir iespējams runāt. Šeit bija ieradies Margelovs (Mihails Margelovs – Krievijas parlamenta augšpalātas Ārlietu komitejas priekšsēdētājs – aut.), gudrs cilvēks, ar viņu tika sākts dialogs, bet tas pārtrūka pusratā. Kāds ķīniešu vadonis ir teicis, ka sliktākais ir ielenkt cietokšņus, labākais – kļūt par draugu savam ienaidniekam. Varbūt kļūt par draugiem ir par daudz prasīts, bet veidot sev atbalsta grupas Krievijā ir nepieciešams no ekonomiskā, politiskā un arī psiholoģiskā viedokļa.

– Kādas ir izredzes, ka pašlaik naidīgā Krievijas retorika varētu rimties ne tik daudz Latvijas un Krievijas, cik ES un Krievijas kontaktu rezultātā?

– Jā, bet tas mums nav izdevīgi. Konferencē Maskavā dzirdēju par Krievijas jauno taktiku – viņi tagad runāšot tikai ar Briseli. Tā sakot, jūs esat maza valsts, “nekas”; mums nav vajadzīga jūsu Ventspils, jūsu gaļa, zivis. Protams, tas viss viņiem ir vajadzīgs. Šāda taktika mūs nostāda trešās pakāpes valsts situācijā. Ja runāsim caur Eiropu, tā mums nodiktēs vienu regulu, varbūt četras vai piecas regulas, bet vai tas konsolidēs mūsu sabiedrību? Tas tikai vairos vietējo eiroskeptiķu skaitu, Krievijas nicīgo attieksmi pret mums. Būsim tikai monēta spēlē starp šiem lielajiem monstriem.
Jāņem vērā arī ASV un NATO konteksts. Krieviem un amerikāņiem ir savstarpēji rēķini, mērķi, viņi sadarbojas vairākos aspektos. Tiem, kas apgalvo, ka mums vairāk jābalstās uz ASV, nevis Eiropu, bieži vien ir taisnība stratēģiskos jautājumos. Bet taktiskajos mums ir jābalstās uz saviem spēkiem, uz intelektuālo potenciālu. Ir jārod kompetenti eksperti, kuri spētu runāt ar Krievijas politiķiem un mums labvēlīgi ietekmēt procesus. Protams, tas būs grūti.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv