Apmulsusī atmiņa

Par viņiem ir rakstīts. Par vieniem vairāk, citiem mazāk. Tomēr kopumā tautas apziņā, tautas atmiņā viņi tā arī nav ierakstīti. Gluži kā tādus “klīstošos holandiešus” jeb drīzāk – klīstošos latviešus laiks tos dzenā pa mūžības okeānu. Pa bezgalīgo mūžības okeānu, kur viņi saplēstām burām arvien vairāk un vairāk izgaist miglā, tā arī neatrazdami nedz savu krastu, nedz savu vietu krastā, kur piestāt.

Materiāls latviešu romāniem

Te ir grupa mūžības skarto. Cik no viņiem pārdzīvoja 1937. un 1938.gadu?

Runā, ka Ansis Kaupēns aplaupījis ne tikai vezumus, bet reiz arī apturējis veselu vilcienu. Tas ir ziķera darbs, par ko var stāstīt sāgas. Par Kaupēnu dzied, raksta, runā. Bet cits latvietis, Ivans Strods, tālu ziemeļos kara apstākļos 2800 kilometru konvojēja vilciena sastāvu un, pa ceļam karodams, kļuva par jakutu nacionālo varoni. Voldemārs Ozols bija nacionālais varonis armēņu cīņās pret turkiem, vēlāk cīnījās arī Spānijas pilsoņu karā un Francijas pretošanās kustībā, un pilnīgi droši varēja teikt, kā daudz vēlāk to trāpījis dzejnieks: “...man zelta zobens, man balts kumeļš, man pilsētas tic, (..) es pasauļu arājs (..) es latvietis krustnesis...” (Bērziņš U., “Voldemārs Ozols” 1916, “Nozagtie velosipēdi”) Eduards Bērziņš, laiciņu pastudējis Berlīnes Mākslas akadēmijā, vadīja zelta ieguves trestu “Daļstroj”, “gandrīz autonomu valstību pie Ohotskas jūras Kolimas augstienē”, valdīja pār trim miljoniem kvadrātkilometru un strādniekiem, kuru skaits dažādos avotos minēts no simt tūkstošiem līdz pāris miljoniem (vietā salīdzinājums ar Latviju!) un vēl pēc gadu desmitiem tiek saukts gan par “miljonu dvēseļu pavēlnieku”, gan par “vergturi” (Суворов В., “Очищение”), un viņa bronzas biste tur, Kolimā, stāvot joprojām. Jānis Stienis esot pasniedzis filozofiju kādam Josifam Staļinam un krietni dīdījis neattapīgo skolnieku. Pēteris Ķuzis, saukts arī par Jāni Bērziņu vai Veco, izpelnījies nāvessodu astoņpadsmit gadu vecumā, tomēr izvairījies un līdz īstajam nāvessodam paguvis izkaroties Spānijā (padomju puses galvenais militārais padomnieks), apprecēt spānieti, vadīt Sarkanās armijas izlūkošanas pārvaldi un operāciju, kurā piedalījās leģendārais spiegs Rihards Zorge. Bet par viņiem nav ne dziesmu, ne pastāstu.
Latviešu likteņus Krievijā varētu dēvēt par fantastiku sērijveidā, taču tos nepiemin. Varbūt mēs kautrējamies, ka bijām savaldītāji un šāvēji. Kāds mans kolēģis, krievs, ir pārliecināts, ka latviešu simti bija tie, kas Krieviju iedzina komunismā. Varētu mēģināt lepoties, ka reiz likām trūkties gan krieviem, gan ukraiņiem (Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs) tur vadīja Ārkārtas komiteju), gan Āzijā (tur juta Jēkaba Petersa stingro roku), taču mēs godprātīgi klusējam. Bet bija jau arī cēlāki eksemplāri – Eduards Saliņš, Dzeržinska skolnieks, tomēr 1937. gadā publiski iebilda pašam Nikolajam Ježovam par arestējamo skaita iepriekšēju noteikšanu katrā apgabalā un uzdrošinājās apgalvot, ka viņa apgabalā tik daudz ienaidnieku neesot (Полянский А., Ежов. “История железного наркома”). Ivars Smilga kļuva par sava veida nepakļāvības etalonu Staļina režīmam. Tomēr klusējam arī par viņiem.
Teātris “Skatuve”, avangarda klasiķis Gustavs Klucis, ar Malēviču kopā strādājušais Aleksandrs Drēviņš – kaut kur pa rakstam, pa izstādei, bet, šķiet, tautas apziņā viņiem vietas joprojām nav.
Krievu grāmatnīcās parādās 21. gadsimtā izdotas grāmatas par Ян Берзин un Екабс Алкснис (vadošs militārās aviācijas darbinieks, starp citu, mums zināmā Viktora Alkšņa vectēvs). Parīzē, Pompidū centra grāmatnīcā, katrā solīdākā izdevumā par 20. gadsimta mākslu atrodams Gustav Kloutsis (acīm redzams, ka Gustava Kluča uzvārds transkribēts ne no latviešu, bet gan citas valodas). Bet pie mums viss mierīgi. Jo viņi – latvieši Krievijā un tajā pusē – laikam nav mūsējie. Ne tie, kas karoja pret komunistiem un atjēdzās kontinenta otrā pusē kaut kādā ellē Vladivostokā, ne tie, kas taigā latviski izdeva “Taigas bērnu ābeci”, ne tie, kas jutās kā komunisma “raugs un sāls” un, par internacionālismu cīnīdamies, mira kā “latviešu nacionālisti”.

Dziedādami, spēlēdami karā gāja…

Latviešu strēlnieki pie Kremļa sienas Maskavā

Pat nāvē nav atrasta vienotība ar Latviju, kam tik mīļas ciešanas. Kaut arī 1937.–1938. gada “latviešu operācijā” represēto skaits pārsniedz 1941. gada izsūtīšanu apjomu. Un traģēdiju materiāls ir vairāk nekā pietiekams romāniem un drāmām. Piemēram, Roberts Eidemanis, literārs un militārs darbinieks, 1927. gadā rakstījis dzejoli “Vēstule jaunības draugam Latvijā”, kas sākas tā: “Tu dzimteni man gribi atgādināt?/ Ko nozīmē šis vārds, vai pats to zini?/ Ak, dzimtene! tā bija aploks šaurs..” Ko viņš plašajā aplokā runāja pēc desmit gadiem, apraksta Anatolijs Ribakovs savas tetraloģijas “Arbata bērni” trešajā daļā “Bailes”: “Eidemanis kategoriski noliedza dalību sazvērestībā (..) Pēc dažām nopratināšanām (..), kurās Agass parādīja viņam, “kā tas tiek darīts”, Eidemanis nonāca nervu depresijas stāvoklī, atbildēja nesakarīgi, klusēja, tad murmināja “lidmašīnas, lidmašīnas”.”
Sveštautu literatūrā Krievijas latvieši parādās. Apmēram tikpat bieži kā mūsējā. Ir, protams, izņēmumi, piemēram, Paula Bankovska romāns “Misters Latvija”, kurā problēmai veltīta nodaļa, un varbūt citi, ko es nezinu. Tomēr kopumā, salīdzinot kaut vai ar trimdas latviešiem Rietumos, Krievijas latviešu kopiena mums ir nenoliedzami tumša un mazaiztikta.

Patiesības līkloči

Iespējams, ka vēsturnieki to visu zina daudz labāk. Taču tāpat skaidrs, ka visa patiesība nav atrodama arī viņiem un skaidrs viedoklis tāpat ne. Andris Puriņš savā naivi spožajā romānā “Vampīru sazvērestība jeb ar skatienu augšup” rakstīja: “Bet paliek viena objektīva kategorija – tautas ģenētiskā atmiņa. Tā gan nav precīza faktos, taču galvenajā, kas skar tautas likteni, ir nemaldīga.” Niks Kazandzakis izteicies, ka patiesāka par patiesību ir leģenda, tieši tā dod nemirstīgu jēgu gaistošai patiesībai. Mūsu leģenda par latviešiem Krievijā joprojām nav notikusi un palikusi spoku stāsta līmenī, mūsu nemaldīgā atmiņa joprojām kavējas ar atbildi.
Dzejnieki, katras tautas, jo sevišķi latviešu, sirdsapziņa (vai tās mēģinājums, vai imitācija), nav varējuši kaut pa retam izvairīties no tautas noskaņojuma paušanas vai apdiskutēšanas. Strēlnieki laikam ir vienīgā diasporas daļa, kas pieminēta pietiekami bieži, lai to varētu apspriest. Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” strēlnieki ir latviešu varoņteiksmas tīrradnis. 30.gados šis noskaņojums dažkārt pacēlās līdzi: “Tā bija latviešu strēlnieku kļūda, ka viņi nepievienoja Latvijai Maskavu.” (J. Grīnvalds, “Tā es redzēju tās lietas”.) Bet tā paša Čaka dzejolī “Janka Rasa” strēlnieks ir nekam īsti nepieķēries dēkainis, kam māte pārmet: “Tad, kad laiks bij par Latviju iet/ Tu par sarkaniem Krievijā kāvies!” Seko smags, ciešs klusuma laiks, kas vēlāk literatūrā aprakstīts tieši kā nezināšana – Aleksandra Pelēča atmiņu krājumā “Ar melno vēju” tēvs jau desmit gadus nezina pilnīgi neko par dēla dzīvi un nāvi Krievijā. Pēc 1953.gada bikla, neko nepaskaidrojoša atgriešanās. Linards Laicens atkal parādās dzejas antoloģijās, bet netiek minēti viņa dzīves gadi, kas noslēdzas ar daiļrunīgo 1938. Vēlāk šie latvieši drīkst atgriezties kā varonīgi cīnītāji par komunisma lietu gan ieroču, gan spalvas laukā, pat viņu krišana tiek atzīta, bet traģiska skandāla vietā pieļaujama tikai klusa poētika. Vitauts Ļūdēns 1969.gadā: “Kad viņus glabāja/ Gandrīz apraka/ Viņu nemirstību līdz” (“Pulkveža Vācieša pirmā vēstule”). Vēl pēc gadiem divdesmit latviešu mocekļi stājās ierindā cīņā pret brūkošo režīmu kā papildinājums uzbrūkošajām apsūdzībām. Un jau tūlīt pat neērti parādījās jautājums – vai viņi nebija noziedznieki un nodevēji?
Vēl 1997.gadā Saeimas plenārsēdē Gundars Valdmanis saka: “Starp Pirmo un Otro pasaules karu liela daļa latviešu... neliela daļa, bet ievērojama daļa, latviešu sevi pārdeva Ļeņinam un tad Staļinam, iekļuva augstos amatos, drošos amatos, bet 1937. gadā viņus pielika pie sienas.” Un vēl šogad laikrakstā “Zemgales Ziņas” runāts par latviešu strēlniekiem kā Latvijas slavas nesējiem, kaut cilvēki abos gadījumos bieži ir vieni un tie paši. Tautas atmiņu varoņi – neesošie – mocekļi – noziedznieki – kas? – samulsinājuši līdz klusēšanai.
Tuvākā izvēle ir: daudz nerunāt par ceturdaļmiljonu latviešu, par jebkad lielāko mūsu tautas kopienu svešumā. Reiz līdzīgai tēmai veltītā rakstā jau citēts Andrejs Upīts: “Latvieši ir apbrīnojama tauta. Kamēr lielās tautas cenšas pievākt savējos un interesējas par viņiem (varbūt tāpēc tās ir lielas), mēs ar tādiem sīkumiem nenodarbojamies.” Nu jau daudz kas nokavēts, un mums atliek tikai nodarboties vai nenodarboties ar mantojumu.

Jānis Joņevs