Purvā ar purva atjaunošanu

Par kādu strīdīgu ieceri

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vai ārzemju speciālistu padomi vienmēr ir tie vērtīgākie? Šis jautājums uzjundī, kaut pavirši iepazīstoties ar Lubāna mitrāja kompleksa augsto un pārejas purvu dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanas plānu. Tas izstrādāts projekta “Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana Latvijā” ietvaros ar Eiropas Komisijas finansējumu. Tā šifrs – LIFE 2003 NAT / LV /000083. Projekta sastādītājs – Uģis Bergmanis. Pašlaik projekts iesniegts izskatīšanai Valsts akciju sabiedrībā “Latvijas meži”.

Tālumnieku ieteikumi

Projektam ir sava priekšvēsture. 1999.gada 18.martā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Japānas starptautiskās sadarbības aģentūru (JICA) par kompleksa plāna izstrādi Lubāna ezera ūdens kvalitātes kontrolei, augu un dzīvnieku sugu daudzveidības saglabāšanai, kā arī apkārtējo pagastu attīstībai. Japāna bija paziņojusi, ka šim nolūkam tā ziedos līdzekļus un savu speciālistu darbu.
Lubāna problēma Latvijas iedzīvotājus nodarbina jau ilgāk nekā simt gadu. Jo palu laikā ezers appludināja pat līdz 80 000 ha zemes, nodarot apkārtējām saimniecībām milzu zaudējumus. Latvijas zinātnieki un agrākā Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūta speciālisti veica lielu darbu, lai iegrožotu ezeru.
Pašreizējo izskatu Lubāns ieguva 1982.gadā pēc Ziemeļu dambja izbūves. Zemienē izbūvēti seši polderi ar sūkņu stacijām. Tādējādi no plūdiem pasargāti 40 000 ha apkārtējo zemju. Ir iegūtas 38 000 ha drenētas lauksaimniecības zemes, 10 000 ha nosusinātu mežu un ierīkoti zivju dīķi aptuveni 3000 ha kopplatībā. Pat Japānas speciālisti atzina, ka tik lielas un sarežģītas hidrotehnisko būvju sistēmas nav nekur citur Eiropā. Līdztekus jāuzsver, ka ar Latvijas speciālistiem viesi nekontaktējās.
Japāņu pētījums apkopots četros sējumos. No tā izriet, ka Lubāna apkārtnes apsaimniekošanā simboliski vajadzētu sasniegt tādu dabas kvalitāti, kāda mitrainē pastāvēja ap 1930.gadu, kad vēl nebija Ziemeļu dambja. Tālab būtu jāuzceļ aptuveni 300 koka aizsprostu uz grāvjiem un novadgrāvjiem.

Jāapūdeņo purvs?

Ievadā minētais atjaunošanas plāns lielā mērā ir japāņu zinātnieku secinājumu turpinājums, atsaucoties uz 1971.gada Ramsāres konvenciju par starptautiskās nozīmes mitrājiem un Eiropas Savienības Biotopu direktīvu. Plāna nodaļas “Biotopa pašreizējā aizsardzība” apakšnodaļā “Tiesiskā aizsardzība” ir atsauce uz Saeimas pieņemtajiem likumiem, Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem un Vides ministrijas rīkojumiem, kuri domāti Lubānas mitrāja kompleksa un tā purvu aizsardzībai.
Kopsavilkumā minēts, ka 2003./2004.gada ziemā un pavasarī ir veikti izpētes darbi, kuros analizētas bioloģiskās vērtības, to ietekmētība meliorācijas rezultātā, kā arī, atsaucoties uz purvu hidroloģijas izpēti, aprakstītas purvu dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanas metodes. Paredzēti šādi darba apjomi: uz salīdzinoši nelieliem purva susinātājgrāvjiem izveidot 49 koka aizsprostus no vietējiem materiāliem. Platāku un dziļāku purva novadgrāvju aizsprostošanai plānots izveidot 3 kūdras un 6 dolomīta šķembu un smilts aizbērumus.
Meliorācijas sistēmu darbības pārtraukšana līdz šim netika praktizēta, tādēļ šāda iecere daudzos nozaru speciālistos rada pamatotu skepsi vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, Latvija atrodas klimatiskajā zonā, kur nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu no zemes virsmas, kas ir pārpurvošanās procesa fizikālais pamats. Līdz ar to gandrīz 10% Latvijas teritorijas aizņem purvi. Tas ir vairāk, nekā Eiropas valstis uzskata par optimālo mitrzemju daudzumu. To izprot arī Latvijas attiecīgo nozaru zinātnieki un speciālisti. Mūsu valstī vairāk jādomā par pārmitro platību meliorāciju, nevis par to paplašināšanu, jo šī klimata īpatnība nopietni iespaido visas mūsu valsts tautsaimniecības nozares – lauksaimniecību, mežsaimniecību, transportu utt.
Otrkārt, Lubāns zemienē ar lielajām pārplūstošajām, kā arī ar zemo, pārejas un augsto purvu platībām ir izsenis sarežģījis un apgrūtinājis turienes iedzīvotāju dzīvi. Jau aizpagājušā gadsimtā sāka plūdu briesmu samazināšanu zemienē, bet plaši un kardināli pasākumi tika veikti pagājušā gadsimta 60.–80.gados. Tādēļ jebkurš mēģinājums pavērst darbību atpakaļ prasa ļoti vispusīgu izvērtējumu.
Treškārt, pievēršoties mežsaimniecībai, jāuzsver tās pašreizējā tautsaimnieciskā nozīme, jo mežā iegūtās koksnes apstrāde un pārstrāde ir viena no svarīgākajām mūsu valsts nozarēm. Tā dod 12–16 % no nacionālā kopprodukta, tās ieguldījums valsts budžeta ieņēmumu daļā ir vairāk nekā 15%, un meža produkcijas īpatsvars valsts kopeksportā pārsniedz 40%. Nav noslēpums, ka galvenokārt meža meliorācijas ietekmē koksnes vidējā krāja uz 1 ha ar mežu apklātās platības 1961.gadā bija 107 m³, bet 1988.gadā – 174 m³. Kopējā koksnes krāja pieaugusi no 192 miljoniem m³ 1949.gadā uz 489 miljoniem m³ 1994.gadā. Tādēļ ir pastiprināti jādomā par mežaudžu ražības celšanu un to platību paplašināšanu ar melioratīvajiem pasākumiem. Un jebkurš, pat mazākais, pasākums, pat ja tas galvenokārt skar augstos purvus, kur meliorācija meža platību paplašināšanai nekad nav tikusi praktizēta, ir vispusīgi un rūpīgi jāapsver.
Dažādi, varētu teikt, antimeliorācijas pasākumi pēdējā laikā ir plānoti, piemēram, Ķemeru Nacionālajā parkā, Rīgas Meža aģentūras teritorijā esošajās Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku cīņu vietās Tīreļpurvā. Taču tur apjomi ir nelieli un projektēšanas darbus veic meliorācijas speciālisti. Kaut kas ar grāvju aizsprostošanu esot veikts Teiču purvā, bet nav informācijas, ka šajā pasākumā būtu piedalījušies hidrologi vai melioratori.

Daži secinājumi pārdomām

Viss iepriekš minētais liek rūpīgi apsvērt Uģa Bergmaņa sākto.
1. Projekts nav vispusīgi izvērtēts, tas sastādīts tikai no ornitologa viedokļa. To norāda arī projektam pievienotais literatūras saraksts. Projekta autoram, pirms izdarīt secinājumu, obligāti būtu bijis jāiepazīstas ar savā ziņā unikālo darbu, kurš tikai daļēji ir novecojis: “Latvijas PSR Kūdras fonds uz 1980.gadu (Rīga, 1980.).
2. Projekta autoram ir pilnīgi greizas un nepietiekamas zināšanas par meliorācijas nozīmi tautsaimniecības attīstībā mūsu klimatiskajos apstākļos. Par to liecina daži izvilkumi no projekta: “Purva austrumu malā ir notikusi purva degradēšanās susinātājgrāvja ietekmē – ir izveidojies blīvs priežu apaugums. (..) Purva degradētajās vietās iespējams daļēji apturēt nosusināšanas ietekmi, kas ievērojami samazinās tālāku biotopu degradāciju un nodrošinās purva dabisko attīstību.” (16.lpp). Meliorācijas rezultātā degradēts augstais purvs, kas pilnīgi aizaudzis ar priedēm.” (21.lpp) utt.
3. Bebrs, kā jebkura dzīvā radība, ir neatņemama Latvijas dabas sastāvdaļa. Viņš mīt atbilstoši savam dzīvesveidam un iespējām. Tomēr jāpiebilst, ka bebru populācija ir daudzkārt pārsniegusi saprātīgi pieļaujamās robežas un ar savu darbīgumu ir nopietns traucējums lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, īpaši meliorētajās platībās. Projekta autors pēc saviem izteikumiem ir pieskaitāms zaļās kustības naivākajiem pārstāvjiem, kuri apjūsmo bebru it kā pozitīvo lomu vides saglabāšanā. Piemēri: “Hidroloģiskais režīms Krēslītē uzlabojās 1990.gadu beigās, kad bebri uzbūvēja aizsprostu BD Krēslīte 2” (17.lpp.), un “Dienvidu daļu papildus nosusina gar purva malu tekošais susinātājgrāvis un kontūrgrāvis, kura susinošo ietekmi daļēji ierobežo bebru aizsprosts BD Klajotnes 1.”
4. Latvijas ievērojamākiem zinātniekiem ir vairāk nekā rezervēta attieksme pret purvaugu attīstību. Vēl ne pārāk sen to izteica mežzinātnieks bioloģijas zinātņu doktors Kaspars Bušs (1919 – 1988). Viņa uzskats, ka sūnu purvu ekosistēmas, kurām ir minimālais komponentu skaits un kuras savas vienkāršības un agresīvā rakstura dēļ ir dabas evolūcijas strupceļš, tālāk vairs nespēj evolucionēt. Te grūti ko iebilst, jo bez cilvēka iejaukšanās atgriezenisks process vēl nekad nav konstatēts. Šajā jomā Uģa Bergmaņa teiktais ir līdzīgs: “Ar aizsargājamām sugām sūnu purvi ir nabadzīgi.” (8.lpp).

Ieteikumi turpmākai darbībai

1. Projektu nedrīkst turpināt bez nopietnas ekspertīzes. Tas jāveic hidroloģijas un meliorācijas speciālistiem, tajā skaitā būtu jāpieaicina arī profesori akadēmiķi Pēteris Zālītis un Ansis Zīverts.
2. Lai gan projektā (4.lpp.) minēts, ka veikta purvu hidroloģiskā izpēte 2003./ 2004.gada ziemā un pavasarī, var droši apgalvot, ka tā ir nepilnīga un virspusēja. Šādā pasākumā jāiesaista hidroloģijas un meliorācijas speciālisti, kas varētu ticami izvērtēt grāvju aizsprostošanas ietekmi uz apkārtējām platībām.
3. Projekta autoram jāiepazīst un jāizmanto savos secinājumos tās atziņas, ko izteicis pazīstamais purvu zinātnes speciālists zinātņu doktors Kazimirs Vanags, kurš pētījumos īpaši pievērsies Lubāna zemienes problēmām. K.Vanags savos secinājumos atsaucas uz Riodežaneiro saietu valstu vadītāju līmenī 1992.gadā, kur vienojās par mežu aizsardzību un dabas daudzveidības konvencijas parakstīšanu. Ar to globālā mērogā tika atzīta meža prioritārā nozīme labvēlīga klimata uzturēšanā. Arī mūsu platuma grādos izjūtama mežu termoregulējošā un nokrišņu izlīdzinošā nozīme.
“Mūsu klimatiskajā zonā plašie sūnu purvi ir kļuvuši par skābās vides un nedzīvā ūdens producētājiem. Augstā tipa purvu vidusdaļā – akaču labirintos – tikpat kā nav nekādas dzīvības. Visu noslāpē skābais (nedzīvais) purva ūdens. (..) No purviem iztekošie skābie ūdeņi pasliktina upju ūdens dabisko attīrīšanās (izgulsnēšanās) procesu. (..) Tas (melioratīvie pasākumi) nedrīkst nonākt pretrunā ar starptautiski atzīto purvu aizsardzības programmu “TELMA”, kura guva pārspīlēti lielu atsaucību mūsu dabas draugu, botāniķu un zaļo aprindās. “TELMA” programma bija domāta zemā tipa purvu aizsardzībai Dienvideiropā, bet ne mūsu pārmitrajā Ziemeļeiropas zonā.” (K.Vanags, “Ainavas un klimata attīstība Lubāna zemienē”, Jelgava, 2001.)
Nobeigumā neliels izvilkums no Pasaules dabas fonda izdevuma “Dabas aizsardzības plāns Latvijai” (Rīga, 1992., LU Ekoloģiskais centrs). Tur zviedru zinātnieks Bjerns Hjernkvists raksta: “(..) dabas aizsardzība ir tikai viens no zemes lietošanas veidiem, tāpēc nav iespējams aizsargāt visas teritorijas. Noteikti būtu aizsargājamas teritorijas, biotopi, kuri ir reti sastopami un vienreizēji. Tomēr pārsvarā pastāv daudz līdzīgu teritoriju, un tādēļ noteikti jāveic šo objektu bioloģiskā novērtēšana pēc dažādiem kritērijiem, lai aizsardzībai pakļautu tikai vērtīgākos.”

Dr.silv. Gunārs Ģērķis