Par augstākās izglītības finansēšanas reformu

Prof. Pēteris Cimdiņš, izglītības un zinātnes ministra padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— 1995.gadā, kad tika pieņemts Augstākās izglītības likums un izveidota Augstākās izglītības padome (AIP), par AIP uzdevumu kļuva arī no valsts budžeta finansēto studiju vietu skaita noteikšana augstskolās un nozarēs — izglītības tematiskajās grupās, kas izveidotas pēc starptautiskajiem standartiem. AIP augstskolu, augstākās izglītības sistēmas pārorientāciju uz tādu studējošo skaita procentuālo sadalījumu pēc nozarēm, kas atbilstu Eiropas standartiem, izdevās panākt smagā darbā, bet samērā ātri. Tika veikts individuāls darbs ar katru augstskolu, saskaņots mācību iestādes un AIP viedoklis, līdz vēlamais rezultāts bija panākts. Jāņem vērā arī apstāklis, ka augstskolās jau ir noteikts studentu skaits un katru gadu ir iespējams mainīt aptuveni vienu piekto līdz septīto daļu. Tomēr izdevās panākt, ka jau 1999./2000. mācību gadā augstskolās bija tāds studentu skaita sadalījums pēc nozarēm, kas atbilst orientācijai uz Eiropu. Tas nozīmē to, ka valsts pati ir spējīga nodrošināt sevi ar kritisko speciālistu minimumu visās nepieciešamajās nozarēs, turklāt ievērojot Latvijas specifiskās vajadzības.

Beidzot esam tikuši laukā no padomju laika plānveida politikas arī izglītībā. Jāsaka gan, ka šo studentu skaita sadalījumu pēc nozarēm un augstskolām neviens izglītības un zinātnes ministrs nav apstiprinājis, jo ministri mainās pārāk bieži... Tā ka valsts pasūtījuma augstākajā izglītībā, kā tam vajadzētu būt atbilstoši Augstskolu likumam, atjaunotās Latvijas laikā vēl nav bijis. Augstskolas, kā nu mācējušas, ir mēģinājušas apmierināt jauniešu vēlmi studēt un piedāvājušas studiju iespējas vai nu par pilnu, vai daļēju maksu. Nu ir apņēmība lietas sakārtot līdz galam un beidzot izveidot valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā.

Kas būtu jādara? Ir skaidrs, ka nekādā gadījumā nedrīkst samazināt studējošo skaitu augstskolās. Mēs ar savu studentu skaitu tikai tagad esam pietuvojušies Eiropas zemākajam līmenim — studē 3,1 procents no valsts iedzīvotāju kopskaita.

Nedrīkst samazināt arī valsts budžeta finansējumu augstākajai izglītībai. Jautājums ir — kā savienot šīs divas grūti savienojamās lietas: nesamazināt studentu skaitu un nesamazināt valsts finansējumu, kā trešo komponentu izvirzot Eiropas prasībām atbilstošu kvalitāti. Tā ka darba grupa, kas patlaban izstrādā augstākās izglītības finansēšanas modeļus, praktiski mēģina atrisināt neatrisināmo. Ņemot vērā to valsts finansējuma apjomu, kāds pašlaik atvēlēts augstākajai izglītībai, kā arī studentu skaitu un neko nemainot, uzlabojumus panākt nav iespējams. Viens salīdzinošs piemērs — Latvijā ir 19 valsts dibinātas augstskolas, kurās studē aptuveni 70 tūkstoši studentu. Tas ir tikpat, cik vienā Vīnes universitātē. Taču Vīnes augstskola saņem desmit reizes lielāku finansējumu no valsts nekā visas 19 Latvijas augstskolas kopā. Problēmu vēl saasina fakts, ka mums ir 19 augstskolas, kas samudžina pārvaldes sistēmu, palielina administratīvos izdevumus, rada vēl citus papildu maksājumus.

Ko darba grupa mēģina panākt un iestrādāt augstākās izglītības finansēšanas modeļos?

Vispirms jāatzīmē fakts, ka ne visi darba grupas locekļi dara visu, piemēram, studenti apņēmās izstrādāt un, manuprāt, arī perfekti izstrādāja studējošo sociālā nodrošinājuma modeli jeb tā saucamo studenta iztikas grozu, kas materiālā izteiksmē būtu 115 lati mēnesī. Tas neapšaubāmi ir vajadzīgs, jo studentam no kaut kā ir jādzīvo — bezdarbniekam ir bezdarbnieka pabalsts, pensionāram — pensija, strādājošajam — alga. Nav normāli, ja studentam ir tikai stipendija, kas nesedz pat pāris nedēļu transporta izdevumus, nemaz nerunājot par pārējo. Nākamais solis ir panākt studenta iztikas groza realizāciju, tas ir, studējošo kredīta palielināšanu, tā vadīšanu, koordināciju, kredīta dzēšanas un likmju noteikšanas noteikumu izstrādi. Arī šis uzdevums ir darba grupas kompetencē.

Atsevišķa sadaļa ir valsts piešķirtā finansējuma izlietojums. Kas jauns paredzēts šajā jomā? Katrai augstskolai tiek piešķirts bāzes finansējums — valsts dotāciju daļa, kas sedz personāla, telpu, infrastruktūras, zinātniskās pētniecības iespēju nodrošināšanas izmaksas, komunālos maksājumus un nodokļus. Pamatojoties uz šo bāzi, augstskolas aicina mācīties studentus. Bāzes finansējums nav atkarīgs no studentu skaita, plānots, ka tā lielums tiks saskaņots līgumā starp augstskolu un Izglītības un zinātnes ministriju. Šī valsts bāzes dotācija dod augstskolai zināmu stabilitātes garantiju, augstskolai nav gadu no gada jāsvārstās un jāmin, cik studentu tajā būs un cik liels līdz ar to būs valsts piešķirtais finansējums. Pārējā valsts finansējuma daļa augstskolai ir atkarīga no konkrētās studiju programmas un studiju līmeņa izmaksām, no tā, cik studentu tās ir izvēlējušies. Kā paredzēts topošajā augstākās izglītības finansēšanas modelī, normālai un ilglaicīgai augstākās izglītības funkcionēšanai ir jāpieņem tāda augstākās izglītības koncepcija, kas ne tikai paredzētu, bet arī reāli panāktu izglītības finansējuma valsts dotāciju daļas pieaugumu, lai nepamatoti nenotiktu visu studiju izmaksu pārnešana uz studējošo iemaksas daļu. Par vienīgo valsts finansējuma saņemšanas principu nevarētu atstāt arī studentu skaitu, jo tas neraksturo rezultātu. Šeit vērā ņemama ir Baltijas jūras reģiona valstu pieredze, kur tiek praktizēts uz rezultātu orientēts finansējums un līgumattiecību nostiprināšana starp ministriju un augstskolu.

— Kā augstskola varētu prognozēt, cik studentu izvēlēsies studēt tās piedāvātajās studiju programmās?

— To noteiktu AIP pēc pasūtījuma, kas jau iepriekš būtu saskaņots ar valsts ekonomiskajām vajadzībām un procentuālo sadalījumu pa nozarēm, ko minēju jau iepriekš. Svarīgs ir arī studiju izmaksu koeficienta lielums. Kā zināms, piemēram, grāmatveža studijas izmaksā krietni lētāk par zobārsta studijām. AIP uzdevums būtu izvērtēt, kurš ir tas studiju virziens, kurā valsts gan ekonomiski, gan savas vajadzības — pieprasījumu un nodrošinājumu ar speciālistiem — izsverot, var atļauties lielāku studentu skaitu, kurās — mazāku. Galvenais ir rūpīgi aprēķināt, cik daudzu konkrētu speciālistu sagatavošana valstij ir vajadzīga, vai tā var atļauties finansēt studijas studēšanas pēc.

Visās nozarēs sagatavot vienādu pietiekamas kvalifikācijas speciālistu skaitu valsts nevar, un tas arī nav vajadzīgs. Bet, kamēr nav izstrādāts valsts ekonomiskās attīstības plāns, mēs nevaram atteikties arī no tā saucamā kritiskā minimuma. Valstij ir jānodrošina minimāli nepieciešamais speciālistu skaits visās nozarēs, AIP ir aprēķinājusi, ka tie ir aptuveni 50 līdz 60 studenti katrā nozares grupā. Rēķinot piecu gadu ciklā, ne mazāk par 300 studentiem. Tas ļautu nodrošināt nepieciešamo speciālistu rezervi, potenciālu, lai neiznāk tā, ka valsts beidzot pieņems ekonomiskās attīstības stratēģiju, bet nebūs speciālistu, kas to īsteno.

— Lielākais strīda ābols, kam veltīta saasināta sabiedrības uzmanība, tomēr ir plānotais studentu līdzdalības maksājums.

— Studentu līdzdalības maksājums ir Eiropas valstu — ne visu, bet daļas — pieredze. Vidēji šajās valstīs studenti katru gadu maksā 250 līdz 300 latu par savām studijām. Arī topošajā Latvijas augstākās izglītības finansēšanas modelī ir iezīmēta augšējā robeža — 300 latu, un pašlaik tiek rēķināts, kā šāds līdzdalības maksājums ietekmētu augstskolu finansiālo attīstību. Tas ir tikai viens no variantiem, loģiski saprotot, ka reāli tas studentiem "nav paceļams", viņi to nespēs maksāt. Otra galējā robeža tika noteikta 100 latu, bet aprēķini rāda, ka ar šādu līdzdalības maksu augstskolas neko būtisku savā pašreizējā finansu situācijā uzlabot nevar, nav spējīgas nodrošināt to studentu mācības, kas pašlaik tur studē. Kur rast kompromisu? To mēs pašlaik meklējam, skaidri zinot, ka valsts finansējuma pašreizējam studentu skaitam ir par maz un ka studentu skaitu samazināt arī nedrīkstam un nevaram.

— Un tomēr risinājums būs jārod.

— Protams, jebkurā situācijā var kaut ko ietaupīt, kaut ko uzlabot attīstībā, arī augstskolas to var, bet tas nav pamatproblēmas risinājums. Viens no variantiem ir — meklēt, ko varētu norobežot no augstākās izglītības finansēšanas. No izglītības budžeta varētu nodalīt stipendijas un transporta kompensācijas maksājumus. Tie ir sociālās sfēras jautājumi, turklāt to izmaksa caur augstskolām ir dārga, ir lieli administrēšanas izdevumi, un tie ir arī nepārskatāmi.

— Strauji tuvojas jaunais mācību gads, bet neskaidrību vēl tik daudz...

— AIP ir saņēmusi no augstskolām aprēķinus, cik katra mācību iestāde varētu uzņemt studentus nākamajā mācību gadā katrā nozarē. Tie ir dati, kas jāpaziņo piecus mēnešus pirms studentu uzņemšanas. Tātad jau martā augstskolās ir jābūt zināmam izglītības un zinātnes ministra apstiprinātam un AIP noteiktam studentu skaitam, uz kuru tiek izsludināta studentu uzņemšana. Ja nu šim būtu lemts kļūt par pirmo gadu, kad izglītības un zinātnes ministrs apstiprinās valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā — budžeta finansēto studentu skaitu —, tad AIP vēlme būtu, lai šis studentu skaits tiešām atbilstu valsts attīstības interesēm, lai augstskolas varētu garantēt sniegtās izglītības kvalitāti — lai tām būtu atbilstošs akadēmiskais personāls, telpas, laboratorijas un viss cits nepieciešamais. Un, galvenais, lai valsts varētu garantēt, ka spēs to visu segt ar savu budžetu.

Protams, atklāti paliek jautājumi, vai no studentiem tiks prasīts līdzdalības maksājums, cik liels tas būs, kā risināsies studentu kreditēšanas problēmas. Ir skaidrs, ka nevar prasīt, pirms nav iedots. Vispirms studentam pēc ļoti izdevīgiem nosacījumiem ir jādod iespēja ņemt kredītus un tikai tad var prasīt atbilstošu līdzdalības maksājumu. Nevar noliegt, ka maksa tomēr ir studentu disciplinējošs faktors, ko šodien spilgti apliecina atšķirīgā attieksme pret studijām budžeta un maksas grupās.

18.februārī AIP kopā ar Rektoru padomi, arodbiedrībām, profesoru asociāciju rīkos plašu semināru, kur tiks prezentēts augstākās izglītības finansēšanas modeļa galējais variants. Seminārs tiek rīkots galvenokārt informēšanas nolūkos, lai nerastos iespaids, ka atsevišķu cilvēku grupa kaut ko gatavo un citi to nedrīkst zināt. Šobrīd bieži vien ir tā — tiklīdz parādās kāds darba variants, kas tiek laists klajā apspriešanai, aprēķinu izdarīšanai, tā tas tiek uztverts kā negrozāms dokuments. Bet sākotnēji tiek piedāvāti tikai stratēģiski risinājumi, varianti, kuros jāievieto konkrēti skaitļi, viss daudzkārt jāpārbauda, un tikai tad varēs gūt kādu reālu rezultātu. Bet šādā ceļā neizbēgt no sabiedrības "šūmēšanās", no tendencioziem apgalvojumiem masu informācijas līdzekļos — tāda ir dzīve atklātā sabiedrībā.

— Lielāko sabiedrības neapmierinātību acīmredzot izraisa fakts, ka cilvēkiem nav skaidrs viens — valsts finansējums augstākajai izglītībai netiek un netiks samazināts, runa ir tikai par augstākās izglītības finansēšanas kārtības maiņu. Arī jautājums par studentu līdzdalības maksājumu vēl ir atklāts.

— Jā, tā tas ir. Turklāt neviens nevar noliegt faktu, ka pašlaik lielākā daļa studentu mūsu valstī studē par maksu. Tātad kontrolpakete izglītībā, ja tā var teikt, vairs nepieder valstij — kas maksā, tas pasūta mūziku. Turklāt augstskolu kapacitāte ir pietiekama. Šodien puse no pilna laika studentiem ir budžeta studenti, otra puse studē par maksu. Problēma ir tā, ka augstskola nespēj uzturēt infrastruktūru, nespēj izdzīvot ar kritisko studentu skaitu, tāpēc sāk daļējas un pilnas maksas studentu uzņemšanu. Atsevišķs ir jautājums par to, ka pilna laika studenti šodien visbiežāk ir spiesti strādāt un tikai piestudēt, tas viņiem jādara, lai spētu izdzīvot. Arī tas ir fakts, kas norāda uz nepieciešamību mainīt esošo kārtību.

— Vai nepietiekamais finansējums ir vienīgais faktors, kas lika meklēt jaunus augstākās izglītības finansēšanas variantus?

— Vēsturiskais cēlonis ir pēckara Eiropā nepieredzēts studentu skaita pieaugums Latvijā pēdējos gados. Tradicionāli studentu skaits dubultojas aptuveni 15 līdz 20 gados, Latvijā tas palielinājās 2,6 reizes četros gados. Tam nebija gatavs ne valsts budžets, ne pašas augstskolas. Sākās maksas studiju ēra, ja tā var teikt. Šobrīd aptuveni 41 procents no līdzekļiem augstākajai izglītībai ir ieņēmumi no maksas pakalpojumiem. Turklāt ir jāņem vērā fakts, ka augstskolu noteiktā studiju maksa parasti sedz tikai daļu no patiesajām studiju izmaksām. Piemēram, no valsts budžeta Universitātes studentam ir paredzēti 980 lati gadā. Tos sapludinot kopā ar to studentu maksāto, kas augstskolai ir jāizglīto papildus, sanāk vairs tikai 480 lati uz vienu studentu. No vienas puses, tas var likties netaisnīgi — kas augstskolai ir ļāvis samazināt valsts dotācijā paredzēto, bet mācību iestāde jau ir spiesta ņemt maksas studentu, lai uzturētu bāzi, uz kuras izglītot arī budžeta studentu. Neviena augstskola nevar sākt strādāt no nulles 1.septembrī — ir jābūt kaut kādai bāzei, telpām, personālam utt.

— Vai ir pamats domāt, ka, pilnveidojot valsts budžeta līdzekļu izmantošanas kārtību, ieviešot studentu līdzdalības maksājumu, izdosies atrisināt svarīgākās problēmas?

— Tāda cerība ir, bet tā visvairāk balstās uz to, ka valsts finansējums augstākajai izglītībai tomēr tiks ievērojami palielināts. Valstij vienkārši nav cita ceļa, kā palielināt savu attīstības potenciālu. Un vēl ir jāņem vērā esošā demogrāfiskā situācija — pagājušajā gadā ir piedzimuši aptuveni 19 tūkstoši bērnu, tas ir tik, cik mēs tagad katru gadu uzņemam augstskolās. Krīze augstākajā izglītībā ir gaidāma pēc aptuveni 18 gadiem, kad mēs paši ar saviem studentiem vien nespēsim noturēt pašreizējo 3,1 procentu studējošo no iedzīvotāju kopskaita. Tas nozīmē, ka ir jāizglīto pašreizējā paaudze, jāatver augstskolu durvis, jāiegulda nauda, jo tas neapšaubāmi dos rezultātus.

— Jums darba gaitā ir bijušas arī vairākkārtējas tikšanās ar Ministru prezidentu. Kāda ir viņa attieksme pret nepieciešamo budžeta palielinājumu augstākajai izglītībai?

— Premjers tam piekrīt, gan vēl neminot konkrētas summas. Ir aplēsts, ka 10 procentu palielinājums gadā būtu ideāls variants, 4 procenti — obligāti nepieciešamais minimums.

— Un tomēr — vai šobrīd ir iespējams atbildēt uz sāpīgāko jautājumu: — būs vai nebūs studentiem jāmaksā līdzdalības maksājums jau ar nākamo mācību gadu?

— Šobrīd uz šo jautājumu vēl nevar atbildēt, bet atbilde noteikti būs līdz 1.martam, jo brīdī, kad augstskolas sāk izsludināt studentu uzņemšanu, šim jautājumam ir jābūt skaidram. Un, tiklīdz tiks noteikts studentu līdzdalības maksājums, ir jābūt arī skaidram mehānismam, kur varēs ņemt kredītus šīs summas iegūšanai un uz kādiem noteikumiem.

Manas domas ir tādas, ka ne jau tikai mīļā miera labad, bet jautājuma pamatīgākas izpētes un analīzes dēļ studiju līdzdalības maksājuma ieviešanu vajadzētu atlikt vēl uz vienu gadu. Trijos četros mēnešos steigā nav iespējams atrisināt lietas, kas ir iestrēgušas gadiem, biežās izglītības un zinātnes ministru maiņas situāciju ir tikai pasliktinājušas. Tāpat nesakrīt valsts budžeta gads ar augstskolu budžeta gadu, un kur nu vēl 1.marts, kad ir jābūt skaidrībai par studentu skaitu, kas studēs gan jaunajā valsts, gan augstskolu budžeta gadā.

Tāpat vēl nav skaidru aprēķinu, ko studentu līdzdalības maksa dos. Un vai ir jēga ieviest kādu vidējo līdzdalības maksu, kas reāli neko augstskolu finansiālajā situācijā nemaina.

— Jūs jau minējāt studentiem pieejamu kredīta iespēju nodrošināšanu no valsts puses. Cik tas reāli būs iespējams, jo, kā zināms, jau pagājušajā gadā pietrūka līdzekļu, lai apmierinātu studentu pieprasījumu pēc sociālajiem kredītiem, un studiju kredītu pieprasījumi tika nosegti tikai tāpēc, ka dažas augstskolas sev atvēlētos limitus neizmantoja?

— Darba grupai ir bijusi arī saruna ar banku pārstāvjiem par šo tematu, un problēmas neradās par naudas daudzumu, bet par procentu likmēm un kredīta dzēšanas ilgumu.

— Kā jūs komentētu dažu privāto augstskolu piedāvāto augstākās izglītības finansēšanas variantu — viss valsts finansējums ir novirzāms studiju kredītiem, augstskolas savukārt ir noteikušas mācību maksu. Students izvēlas augstskolu, saņem kredītu un dodas turp mācīties. Tādējādi nauda atgriežas augstskolā.

— Augstskolas nerodas un nepazūd vienā gadā. Ja tās uzņem studentus, tām ir jāgarantē kvalitatīva to izglītības nodrošināšana, kuras pamatā ir jau vairākkārt minētā bāze. Privātajām augstskolām to varbūt ir grūtāk izprast, jo tās pašas neveido savu akadēmisko personālu, tās iztiek ar citu augstskolu mācību spēkiem. Tāpēc nevar runāt par naudas "izmešanu" un konkurenci uz tās iegūšanu šādā veidā. To var darīt, ieviešot jaunas studiju programmas, veidojot atsevišķus kursus — izveidot valsts finansētu programmu un rīkot konkursu starp augstskolām par tiesībām to realizēt.

— Par valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā. Vai nevar izveidoties situācija, ka dažās nozarēs konkurss uz vienu vietu ir milzīgs, bet dažās studentu nepietiek, kur nu vēl tad, ja jāmaksā, kaut niecīga, līdzdalības maksa?

— Ir nozares, kur nekad nebūs liels studentu skaits. Bet, ja valstij šīs nozares speciālisti ir nepieciešami, ja tās ir specifiskas nozares, kuras var apgūt tikai Latvijā, piemēram, latviešu valoda, Latvijas dabaszinātne, tad valstij ar dažādiem atvieglojumiem, atlaidēm ir jāpanāk studentu nodrošinājums. Ir jānosaka latviskās prioritātes un vienlaikus jāregulē pārlieku lielais pieplūdums nacionāli ne tik būtiskās nozarēs. Un vienlaikus ir jāapzinās, ka precīzi, atbilstoši pieprasījumam darba tirgū studentu skaitu nozarēs nav iespējams noteikt. Par ļoti sekmīgu rādītāju tiek uzskatīts tas, ja 25 procenti augstskolu beidzēju strādā savā nozarē. Augstskola negatavo šauras specializācijas darbiniekus, tās uzdevums ir sagatavot studentu darba tirgum tā, lai viņš spētu atrast darbu un paveikt to.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore