Nododot 227 represēto latviešu krimināllietu kopijas Valsts arhīva direktorei

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, klātesot Politiski represēto apvienības pārstāvjiem no visas Latvijas, vakar, 14.oktobrī, Rīgas pilī nodeva Valsts arhīva direktorei Dainai Kļaviņai 227 represēto latviešu krimināllietu kopijas, ko prezidente saņēma valstsvizītes laikā Kazahstānā no 7. līdz 9.oktobrim. Staļiniskās diktatūras periodā Padomju Savienībā daudzas tautas, tajā skaitā arī latviešu tauta, cieta no šī režīma represijām. Daudzi Latvijas iedzīvotāji izcieta sodu Krievijas un Kazahijas PSR izvietotajās nometnēs un cietumos.

Uzrunājot Politiski represēto apvienības pārstāvjus un Valsts arhīva direktori Rīgas pilī 2004.gada 14.oktobrī

Godātie represētie! Dāmas un kungi! Vēsturnieku komisijas locekļi!
Šis ir vēsturisks brīdis, kad mums pavērusies iespēja dokumentēt atkal vienu posmu no mūsu tautas pārdzīvotā ciešanu ceļa iepriekšējā gadsimtā. 20.gadsimts ir bijis reti nežēlīgs mūsu tautai un arī tik daudzām citām. Tas bijis nežēlīgs Spānijai ar savu pilsoņu karu, pilsoņu karus ir piedzīvojusi Grieķija, ir bijušas asiņainas sadursmes starp fašistiem un viņu pretiniekiem Itālijā, Vācijas liktenis Hitlera valdīšanas laikā – to šobrīd atstāsim bez komentāriem, nemaz nerunājot par holokaustu, kas bija hitleriskā režīma sekas. Bet kas notika Padomju Savienībā kopš 1917.gada “cerīgās” revolūcijas, kurā arī daudzi mūsu tautieši, sevišķi strēlnieki, piedalījās ar cerībām pāršķirt jaunu vēstures lappusi un veidot jaunu pasauli, kas būtu taisnīgāka un labāka par iepriekšējo, ko viņi bija pazinuši kā totalitāro caristisko režīmu? Lūk, šī jaunā pasaule, ko viņi uzcēla, izrādījās vēl drausmīgāka, prasīja vēl vairāk upuru un ciešanu nekā visi iepriekšējie cara varas pāridarījumi.
Mums, latviešiem, ir jādokumentē, ir jāpierāda, kas ir noticis, ir jāskaidro mums pašiem un pasaulei, kādos apstākļos lietas ir risinājušās uz mūsu pašu zemes un citur. Jūs, kas sēžat šajā zālē, pārstāvat tos ļoti daudzos citus, kas tika izrauti no ikdienas, no savas normāla cilvēka dzīves un bez vainas, bez pamatotas apsūdzības kā smagākie noziedznieki aizrauti tālumā, padoti necilvēcīgiem apstākļiem, pazemojumiem – un pārāk daudzu gadījumā – iznīcībai. Atgriezās tikai daļa, un tie atgriezušies atnesa līdzi un nes sevī vēl šodien gan fiziskās, gan garīgās rētas. Abas ir vienādi sāpīgas.
Pasaulē kopš nacistiskās Vācijas sakāves ļoti daudz ir darīts, lai apzinātu holokausta šausmas un dokumentētu tās, lai panāktu tā nosodīšanu tieši tā, kā tas to ir pelnījis, visās pasaules malās. Bet komunistiskā totalitārisma pastrādāto grēka darbu, noziegumu pret cilvēci, genocīda apjoms nav vēl pilnībā apgūts, tur vēl ir ļoti daudz darāmā.
Mūsu vēsturnieku komisija ir viens posms šajā darbā. Šodien es vēlos pateikties visiem par viņu paveikto un ieplānoto. Bet es vēlētos izmantot šīs dienas notikumu, lai pateiktos visiem tiem, kas paši uz savu roku, ar savu iniciatīvu un spēkiem, resursiem ir darījuši daudz, strādājuši ilgi, lai dokumentētu savu likteni, sev mīļo tuvinieku likteni, lai vāktu dokumentāciju, lai sastrādātos ar zinātniekiem citās zemēs, lai rastos darbi, publikācijas, lai tas viss tiktu nodots tālāk nākamajām audzēm. Īpaši vēlētos izteikt savu pateicību Benildai Ezeriņas kundzei par viņas ilgu gadu ieguldījumu, par viņas darbu un sirdsdegsmi. Lūk, viņas neatlaidība, vēlme vēstures notikumus celt gaismā, padarīt pieejamus visiem noveda pie tā, ka viņa vērsās pie manis kā pie Valsts prezidentes ar lūgumu man savukārt lūgt Kazahstānas prezidentam Nursultanam Nazarbajeva kungam, vai ir iespējams saņemt no Kazahstānas arhīviem lietas par tur izsūtītajiem latviešiem.
Tas notika pirms diviem gadiem, taču arhīva dokumentus sameklēt un spēt nodot citai valstij ir pietiekami sarežģīti, tāpēc iesākumā mēs saņēmām sarakstu ar vārdiem, kurus viņi bija varējuši savos dokumentos atrast, taču tagad es priecājos par to, ka mums ir izdevies dabūt šo lietu krājumu, šo komplektu ar visām liecībām par cilvēkiem, kurus liktenis tur bija novedis.
Šajā valstsvizītē Kazahstānā mēs lieku reizi dzirdējām par to, ka ne jau mūsu tauta vienīgā ir cietusi no Staļina iedibinātā totalitārā režīma. Kazahu tautai jau pašā tās pakļaušanas sākumā un pēc iekļaušanas Padomju Savienībā vesels miljons ļaužu tika burtiski nomērdēti badā, tāpat kā tie vairāk nekā pieci miljoni Ukrainā kolektivizācijas rezultātā. Tās ciltis, kas savulaik bija nomadi un pārtika no lopu audzēšanas, tika piesaistītas kolhoziem, tika uzspiesta sistēma, kas nedarbojās, aptuveni miljons nomira badā, daudzi no jums, kas tur ir bijuši, zina, cik skarbs tur ir klimats, – tur tika izsūtīti un ievesti ļaudis no visām Padomju Savienības tautām, tajā skaitā tie, kas nāca apgūt tā saucamās neskartās zemes, un tā rezultātā tika ievesti daudzi tūkstoši ļaužu, arī igauņi, latvieši, lai apgūtu tās, un kazahu tauta kļuva par absolūtu minoritāti pati savā zemē. Arī viņiem pagājušā gadsimta 30.gados burtiski tika nošauti visi, kuriem bija mazliet izglītības, tātad tautas dzīvības kokam tika nocirsta galotne un dzīvīgākie zari. Arī viņiem ir bijis daudz ko apgūt vēstures ziņā. Es domāju, mums ir jāmeklē sabiedrotie šīs agrākās impērijas teritorijā, lai viņi apraksta un apzina to, kas pie viņiem ir noticis, ko viņu tauta ir pārcietusi. Viņi Latvijas ļaudīm ir bijuši līdzgaitnieki ciešanās. Tādā veidā arī mēs varam iegūt viņu atbalstu, lai mūsu rokās nonāktu pēc iespējas vairāk juridiski neapstrīdamu dokumentu, uz kuru pamata vispār būtu iespējams tālāk daudz ko darīt.
Kā paraugu no šīm lietām es vēlētos vienu apskatīt. Ņemot mapes, pirmā no lietām šeit ir Jāņa Zirnes lieta Nr. 01313, lietas apjoms nav īpaši liels, un es domāju, ka no viena gadījuma uz otru lietas apjoms varētu būt lielāks vai mazāks, taču šīs ir kopijas no autentiskiem materiāliem, tās ir pilnīgi drošas liecības par to, kā šā cilvēka liktenis tika traktēts tajā brīdī, kad viņš tika ievietots nometnē.
Mēs tagad Valsts arhīvam nododam šīs lietas, un, es domāju, tagad ļoti nopietni ir jāapsver ne tikai sadarbība ar Vēsturnieku komisiju un visiem vēsturniekiem, bet arī jādomā par nopietnu juridisku konsultāciju par to, kā izvērtēt iespējas noteikt, cik gadus šie cilvēki ir strādājuši vergu darbu šajās padomju nometnēs, vai ir iespējams pietiekami savākt materiālus kaut vai par dažiem simtiem no šajās lietās esošajiem ļaudīm, vai izcietušajiem, viņu mantiniekiem vēl ir iespējas vērsties starptautiskajās tiesās ar sūdzību, līdzīgi kā nesen tas ir darīts par spaidu darbiem Vācijā, kur tagad nesen sākuši maksāt kompensācijas arī tiem ļaudīm, kas tika jauni aizvesti no Latvijas, lai strādātu vergu darbu toreizējās Vācijas kara mašinērijas fabrikās. Šajā gadījumā lieta ir vēl nopietnāka, un es vēlētos, lai līdztekus vēsturnieku darbam arī sociologi un juristi varētu interesēties, es varētu viņus mudināt šīs lietas analizēt un izdarīt no tām secinājumus.
Svarīgākais par visu, man šķiet, būtu, lai šis dokumentu kopums tiktu apkopots tādā veidā, lai to būtu iespējams publicēt ne tikai kā šo vārdu sarakstu, bet lai pēc iespējas saprotamā un skaidrā veidā arī detaļas būtu izmantojamas tālākajiem pētniekiem, lai šāda dokumentācija tiktu publicēta angļu valodā, kas ir kļuvusi par starptautiskās saziņas valodu un kas atļautu pētniekiem arī citās zemēs iepazīties ar konkrētām detaļām par šo izsūtījumu. Izsūtīšanas ir bijušas, mēs varam minēt skaitļus, bet dokumentētas detaļas par to, kā šie likteņi veidojušies, ir neatsverami vērtīgas. Izmantojot šo izdevību, es vēlētos atgādināt: jūs esat pārdzīvojuši šausmas, un jūsu liecības ir ļoti svarīgas. Ja kāds vēl nav paguvis to izdarīt, tad es lūgtu savas atmiņas un izjūtas ierakstīt magnetofonā. Es zinu, ka ir veikta virkne projektu, arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir ļoti aktīvi strādājis, un paldies jums par veikto darbu. Bet, ja jums vēl kas nāk prātā, lūdzu, pierakstiet to piezīmju blociņos, jo katra jūsu dzīves detaļa var vēlāk vēsturniekiem būt ārkārtīgi vērtīga, lai papildinātu to, kas iepriekš jau bijis.
Jūsu un visu to citu desmitu, simtu, tūkstošu, miljonu ciešanas, kas ir bez pamata vajāti, atmaksāt nevar. Nevar atmaksāt brīvā Latvijas valsts, un droši vien jau nespētu jūsu ciešanu mēru pienācīgi atmaksāt, ja arī būtu kāda runa par kompensācijām no Krievijas kā Padomju Savienības likumīgās mantinieces, par ko, man diemžēl jāsaka, šaubas ir pietiekami dziļas. Nekāda viņu labā griba izrādīta nav, viņi gan ir pārņēmuši Padomju Savienības resursus – dabas dzīles un bagātības, kas tai pieder, bet citu mantojumu nav gatava pārņemt.
Gandarījums jums droši vien ir vēstures priekšā, savas tautas izpratnes, pasaules izpratnes priekšā, pie kā mums jāturpina strādāt, un – beigu beigās – likteņa un Dieva priekšā. Tas ir tāds vājš mierinājums visiem tiem, kam ir bijis ļoti smags liktenis, bet es arī neredzu citu, kāds dzīvē varētu būt. Man personīgi gribas cerēt, ka pasaulē ir kāda augstāka taisnība. Dažam ir uz to ticība, citam nav, katram savā dzīvē tas ir jāizlemj un jāpieņem… Man personīgi ir ļoti grūti saprast, kāpēc tik neskaitāmi daudz cilvēku ir cietuši bez vainas, iemesla un loģikas. Šī slepkavošana, citu dzīvju iznīcināšana – tā nav izbeigusies, bet arī šodien turpinās terorismā, dažādos karos, cilšu karos, genocīdā Āfrikas kontinentā un citur. Brazīlijas džungļos iedzimtie dažkārt tiek vajāti un medīti kā meža zvēri tikai tamdēļ, lai varētu uz pāris gadiem iegūt lauksaimniecībā apsaimniekojamu zemi, ko pēc tam pamest, kad tā vairs nav lauksaimniecībai derīga.
Netaisnības, vardarbība, šausmu lietas pasaulē turpinās. Cilvēcīgi ir grūti tās aptvert un saprast, un tāpēc es iesaku domāt, ka kaut kad, kaut kādā veidā viss izlīdzinās, kā senie indieši ticēja karmas likumam, ka pasaulē viss tiek izlīdzināts, izsvērts, ka katra ļaunā sēkla atgriežas pie tās sējēja, ka katrs labais darbs arī gūst savu augli. Atliek cerēt, ka tas tā ir.
Mums savas dzīves jāturpina dzīvot, vadoties pēc godaprāta, sirdsapziņas, jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai tagad savā brīvajā, neatkarīgajā zemē šādas netaisnības ne tuvu vairs neveidotos, un arī mums ir atbildība raudzīties uz to, kas notiek citur pasaulē. Lai Dievs mums uz to palīdz!
Šajā brīdī vēlos simboliski un formāli šos dokumentus nodot Latvijas Valsts arhīva rokās.

Pēc arhīvu nodošanas Latvijas Valsts arhīvam:

Paldies par skaistajiem ziediem un sirsnīgajiem vārdiem. Es vēlos vēlreiz atgādināt, ka man kā Valsts prezidentei šis ir viens no maniem augstākajiem uzdevumiem – visai pasaulei skaidrot, kas ar mums ir noticis. Ticiet man, dažreiz man tas ir jādara trīs, četras, piecas, sešas, septiņas, astoņas reizes dienā, jo mums nāk ļoti daudz viesu, un visiem viņiem atkal un atkal ir jāskaidro, kur mēs esam, no kurienes mēs nākam un uz kurieni vēlamies doties.
Es priecājos par to, ka mums šajos pēdējos gados ir izdevies aizvirzīties prom no savas pagātnes un virzīties uz turieni, ko es uzskatu par mūsu nācijas nākotni, un tā ir Latvija paplašinātajā Eiropā. Tās ir mūsu garīgās mājas, tās ir mūsu vēsturiskās mājas, tā ir mūsu īstā vieta. Šī vieta zem saules mums pienākas, tās ir mūsu iedzimtās tiesības, taču mums ir jāturpina sastrādāties arī ar citiem.
Ir citi viedokļi par to, kas ir noticis, – tiem, kas bijuši uzvarētāji un iekarotāji, ir grūti atsacīties no savām ambīcijām, iedomības un lepnuma, no savas varenības, īstas vai iedomātas. Cīņa nav galā, un es nezinu, vai tā kādreiz beigsies. Jāturpina cīnīties, ir jāturpina strādāt. Par to laiku, kas man ir uzticēts kā prezidentei, es varu jums apliecināt – es cīnos dūšīgi. Es cīnos jūsu vārdā, es cīnos mūsu vārdā, mūsu nākotnes vārdā. Paldies jums par jūsu atbalstu!