Valstsvizītes laikā Kazahstānā, uzrunājot Eirāzijas Nacionālajā universitātē 2004.gada 9.oktobrī:

Prorektor Aringazina kungs! Ekselences! Dāmas un kungi! Studenti!
Es ļoti priecājos, ka varu uzrunāt tik ievērojamu auditoriju slavenajā “Alma mater” – Eirāzijas Nacionālajā universitātē, kur viss ir pateikts ar vārdiem: “Mēs cienām savas tradīcijas” un “Mums ir daudzsološa nākotne”. Es patiesi ticu, ka šajos jēdzienos ir ietverts šīs universitātes gars. Turklāt – vadoties no tā, ko esmu redzējusi savas vizītes laikā jūsu valstī, – tie pilnībā ietver arī mūsdienu Kazahstānas garu. Un man ir prieks, ka varu piebilst – arī mūsdienu Latvijas garu.
Es ļoti priecājos par man doto izdevību uzrunāt jūs un pastāstīt par to, kas ir paveikts Latvijā kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Kopš tā laika mūsu mērķis vienmēr ir bijis pievienoties Eiropas valstu saimei, no kuras mūs pusgadsimtu ilgi atdalīja dzelzs priekškars. Mēs sākām aizsargāt savu suverenitāti, atjaunot demokrātiju, izveidot stabilu tiesisko pamatu nepārtrauktai attīstībai un labklājības sasniegšanai, kā arī veidot pilsonisku sabiedrību. Mums bija ļoti skaidri mērķi, un pēdējos 13 gadus mēs bez svārstīšanās esam centušies tos piepildīt. Ņemot vērā to, cik īss ir bijis šis laiks un cik daudz mēs esam paveikuši, domāju, ka mūsu darbs ir bijis sekmīgs.
Kļūstot par paplašinātas eiroatlantiskās kopienas daļu līdz ar iestāšanos NATO aliansē un Eiropas Savienībā, Latvija kopā ar citām agrākajām Viduseiropas un Austrumeiropas “nebrīvajām valstīm” ir spērusi vēsturiski nozīmīgu soli. Es esmu pārliecināta, ka turpmākie gadi tikai apstiprinās, cik nozīmīgs ir bijis 2004.gads. Pirmo reizi vēsturē mazajām valstīm tagad ir iespēja pārvarēt to, ko sauca par “izslēgšanas politiku”: lielo valstu praktizēta politika starptautiskajās attiecībās diktēt spēles noteikumus un izmantot mazākās valstis kā sīknaudu ciniskos “reālpolitikas” tirdzniecības darījumos. Es nekādā gadījumā nevaru apgalvot, ka šāda politika ir pilnīgi izzudusi pasaules arēnā. Es varu teikt, tikai to, ka starptautisko attiecību sistēma Eiropā beidzot dod iespēju paust savu viedokli gan mazām un vidēji lielām, gan lielām valstīm. Beidzot katrai valstij ir iespēja veidot savu nākotni, kuras pamatā ir mūsdienu izpratne par teritoriālās integritātes respektēšanu, cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu, privātīpašuma respektēšanu, brīva tirgus ekonomiku un valsts pārvaldes sistēmu, kas baltās uz tiesiskumu. Ir iespēja veidot savstarpēji pieņemamas un savstarpēji izdevīgas attiecības starp brīvām un suverēnām valstīm, kas būs ne tikai juridiski saistošas, bet abas puses arī ievēros praksē.
Mēs esam nogājuši garu ceļu kopš 1991.gada, un mums ir bijis daudz jāstrādā, lai nonāktu tur, kur mēs tagad esam. 1991.gadā Latvija, tāpat kā Kazahstāna, saņēma mantojumā smagu nastu, ko bija atstājusi ilgā totalitārā padomju politiskā sistēma, tās centralizēto, plānveida un neefektīvo ekonomiku ar visām no tās izrietošajām sociālajām problēmām. Nav šaubu, ka abas mūsu valstis ir izvēlējušās atšķirīgus attīstības ceļus kopš tā laika, ko noteikušas ievērojamās atšķirības mūsu ģeopolitiskajā stāvoklī. Tomēr nevar noliegt, ka ir notikušas pārmaiņas un ka ir sasniegti rezultāti. Tagad vissvarīgākais ir panākt, lai progress turpinātos.
Saraujot saites ar centralizēto plānveida padomju ekonomiku, Latvijai bija jāsāk celt pašai savu neatkarīgu ekonomiku uz iepriekšējās drupām. Rīga bija bijusi tagad jau novecojušas smagās rūpniecības reģionālais centrs, un visa valsts bija bijusi svarīgs agrākā padomju militārā kompleksa centrs. Manas valsts izvēle bija straujas reformas, kuru mērķis bija atbalstīt privāto iniciatīvu un indivīda brīvību. Tas notika vienlaikus ar pakāpenisku padomju atstātā mantojuma seku novēršanu mūsu izglītības sistēmā, mūsu tiesiskajā sistēmā un iekšpolitikā, kā arī ar brīva tirgus ekonomikas izveidošanu.
Šos uzdevumus nevarēja paveikt bez sociālo problēmu saasināšanās, visvairāk tās skāra cilvēkus pensijas gados. Atsevišķās jomās, tādās kā veselības aizsardzība, reformas vēl nebūt nav pabeigtas un intensīvi turpināsies vēl dažus turpmākos gadus. Tomēr ir skaidrs, ka mēs izdarījām pareizu izvēli, veicot straujas reformas. Tas ir palīdzējis valstij kopumā daudz ātrāk un efektīvāk pielāgoties mūsdienu starptautiskajām politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām realitātēm. Jau pašā sākumā Latvija pauda stingru politisku apņēmību integrēties globālās un reģionālās, politiskās, drošības un ekonomiskās struktūrās, un vēlākās valdības vienmēr ir turpinājušas nemainīgu politisko kursu šajā virzienā.
Dāmas un kungi!
Mūsu attiecības ar NATO aliansi, vispirms programmas “Partnerattiecības mieram” pasākumu ietvaros, bet vēlāk īstenojot rīcības plānu uzņemšanai NATO, palīdzēja mums pārveidot mūsu militāros spēkus, lai tie būtu savienojami un spējīgi sadarboties ar citu NATO dalībvalstu militārajiem spēkiem. Mūsu drīzā iesaistīšanās kopīgās miera uzturēšanas operācijās bijušajā Dienvidslāvijā nostiprināja Latvijas pašas militārās spējas, un galarezultātā, pateicoties labvēlīgam politiskam lēmumam, Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO alianses locekli. Es vēlos uzsvērt, ka Latvija meklēja iespēju iestāties NATO, jo uzskatīja, ka vislabākais veids, kā garantēt savu drošību un saglabāt savu suverenitāti, ir iekļauties drošības un aizsardzības sistēmā, kas jau daudzas desmitgades bija pierādījusi savu efektivitāti un kam ir atzīta un ļoti svarīga vieta mūsdienu starptautiskajā drošības sistēmā.
Pēc mūsu domām, NATO savā tagadējā paplašinātajā statusā ir tikpat nozīmīga loma kā jebkad agrāk. NATO ir no jauna definējusi savu lomu 21.gadsimtā un arvien vairāk un efektīvāk iesaistās saspringtās un smagās situācijas noregulēšanā Afganistānā. NATO aliansei bija svarīga loma miera nodrošināšanā Bosnijā un Kosovā. Aliansei ir ļoti liels potenciāls, kas var palīdzēt atrisināt 21.gadsimta nopietnas drošības problēmas, it īpaši tas attiecas uz terorisma draudiem, kas ir bīstami jebkurai valstij visā pasaulē. NATO aliansei ir ievērojami kopīgi pētniecības un informācijas resursi, kas var palīdzēt un palīdzēs apkarot šos draudus.
Lai iestātos Eiropas Savienībā, Latvijai bija jāpieliek pat vēl lielākas pūles. Tās bija saistītas ar reformām, kas ietekmēja mūsu sabiedrības visus dzīves aspektus un ietvēra lielas izmaiņas likumdošanā, fundamentālas administratīvās reformas, vispāratzītu demokrātisku normu un standartu izpildi, kas ir piemērojami visās ES dalībvalstīs. Tas viss bija jāpaveic un tika paveikts samērā īsā laika periodā.
Mēs esam nogājuši garu ceļu, bet mums priekšā vēl ir daudz grūtību. Eiropas Savienība, kas apvieno 25 valstis, ir ļoti atšķirīga no Eiropas Kopienas, kurā bija iekļautas tikai 6 valstis, kad tā tika izveidota. Lai ES varētu sekmīgi funkcionēt, ir nepieciešama ne tikai cieša ekonomiskā integrācija, bet arī ievērojami lielāka politiskā integrācija. Tas ir paredzēts konstitūcijas līgumā, kas tagad tiek apspriests ES dalībvalstīs. Tas mums visiem izvirza jautājumu, ko darīt tālāk un kādu ieguldījumu Eiropas Savienībai vajadzētu dot un varēs dot jaunās dalībvalstis.
Dāmas un kungi!
Latvijai vēsturiskais 2004.gads nenozīmē “vēstures beigas”, bet tas drīzāk ir tās sākums. Mēs tagad esam formāli sasnieguši savus institucionālos mērķus. Bet reālais mērķis ir vēl jāsasniedz, un tas ir mūsu patiesa integrācija globālajās un Eiropas sadarbības sistēmās. Mēs vēlamies dot savu ieguldījumu 25 valstu Eiropas Savienības veidošanā kā stiprs, atklāts un uzticams partneris visai starptautiskajai sabiedrībai kopumā. Eiropas Savienības ietvaros Latvija aizsargā un aizsargās tādu savienību, kas ir cieši integrēta un nav sadalīta vecajās un jaunajās dalībvalstīs, lielajās un mazajās valstīs, varenākās un mazāk varenās. Mēs aizstāvēsim savas intereses Eiropas Savienībā, taču mēs centīsimies panākt lielāku vienotību visu dalībvalstu starpā, ieskaitot kopīgas ārpolitikas un drošības politikas realizēšanu.
Latvija atbalstīs Eiropas Savienības vispārējās konkurētspējas paaugstināšanu, kas cita starpā nozīmē būtiskas izmaiņas ES politikā, kas attiecas uz Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Mēs vēlamies tādu Eiropu, kurā būtu mazāk protekcionisma un lielāka atvērtība pret kaimiņvalstīm gan austrumos, gan dienvidos. Eiropas Savienībai arī turpmāk ir jābūt svarīgam centram, uz ko tiecas gan tās valstis, kas vēlas ciešāk sadarboties ar ES struktūrām, gan tās valstis, kuras vēl risina pašas savas iekšējās problēmas, skaidri formulējot savas ārpolitikas virzienu. ES ir jānostiprina savas militārās spējas, lai varētu aktīvi iesaistīties globālajā drošības politikā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ES aizsardzības spēju palielināšanai nevajag ne divkāršot, ne arī samazināt NATO alianses resursus, kas jau ir pierādījusi savu efektivitāti miera un drošības saglabāšanā pasaulē.
Es esmu pārliecināta, ka Eiropas Savienībai ir jākļūst atvērtākai sadarbībai ar Vidusāzijas valstīm, kas varētu būt tās globālās politikas sastāvdaļa. Tirdzniecības attiecību paplašināšana un atklāts politiskais dialogs būtu savstarpēji ļoti liels ieguvums valstīm Kaukāzā un ES dalībvalstīm.
Latvijai šo ambiciozo centienu piepildījums nozīmētu turpināt darbu, lai nostiprinātu jau sasniegto progresu. Mums lielākais izaicinājums būs nodrošināt, lai mūsu valsts saglabātu savu ekonomisko konkurētspēju kopējā Eiropas tirgus ietvaros. Mums ir jāsaglabā mūsu pašreizējie ekonomiskās izaugsmes tempi, ko raksturo ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums par 6 līdz 8 procentiem. Taču ar izaugsmi vien ir par maz. Latvijas valdībai ir jāveido tāda ekonomiskā politika, kas nodrošinātu, ka šī izaugsme ir ilgtspējīga.
Mūsu uzņēmējiem ir nepieciešama palīdzība, lai iekļūtu globālajos tirgos un saglabātu tās ekonomiskās saites, kas tika izveidotas pagātnē. Mēs vēlamies nodibināt attiecības ar Kazahstānu, lai veidotos patiesas partnerattiecības, efektīva un savstarpēji izdevīga sadarbība. Attiecības, kuru pamatā ir stabila ekonomiskā politika, rada stingru pamatu starpreģionālās sadarbības attīstībai, un mēs raugāmies uz Kazahstānu kā uz valsti, kam ir galvenā loma šajā reģionā.
Tagad, pievēršoties notikumiem Latvijā, es vēlos atzīmēt sociālās integrācijas problēmas, kas prasa risinājumu. Ir vismaz divas problēmas – jāpanāk multietniskās sabiedrības saliedēšanās uz latviešu valodas bāzes, kā arī jāsamazina plaisa, ko radījušas tādas sociālās atšķirības kā atšķirīgie ienākumi tiem, kas dzīvo Latvijas galvaspilsētā Rīgā vai lielākajās pilsētās, un tiem, kas dzīvo lauku rajonos, kā arī atšķirības starp dažādām vecuma grupām. Sociālās noslāņošanās problēmas ir sastopamas daudzās sabiedrībās neatkarīgi no demogrāfiskās vecuma grupas, kurai tās pieder. No otras puses, etniskās un lingvistiskās integrācijas nepieciešamību radīja mums atstātais nesenās vēstures mantojums pēc Latvijas militārās okupācijas un nelikumīgās iekļaušanas Padomju Savienībā. Tā ir sarežģīta problēma, bet mēs to efektīvi risinām, pilnībā ievērojot starptautiskos cilvēktiesību principus.
Kad Latvija 1991.gadā atguva neatkarību, pilsonība un īpašumtiesības tika atjaunotas visiem, kam tās bija pirms Otrā pasaules kara, kad Latvija bija neatkarīga valsts, kā arī viņu pēcnācējiem. Tiem, kas kļuva par Latvijas iedzīvotājiem padomju okupācijas gados, ir iespējams iegūt pilsonību vienkāršā naturalizācijas procesā. Naturalizācijas kritēriji pilnībā atbilst starptautiskajiem standartiem. Prasības ietver latviešu valodas kā oficiālās valsts valodas pamatzināšanas sarunu valodas līmenī, dažu Latvijas vēstures faktu zināšanu un lojalitātes zvērestu mūsu valstij. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, naturalizācijas pieteikumu iesniegšanas tempi ir divkārt palielinājušies. Ir skaidrs, ka arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju vēlas saistīt savu nākotni ar Latviju un ES.
Dāmas un kungi!
Neraugoties uz attālumu, kas šķir mūs, un atšķirībām, kas mums raksturīgas, ir svarīgas lietas, kas ir kopīgas Kazahstānai un Latvijai. Mums ir pusgadsimtu ilgas kopīgas vēstures mantojums, bet mums ir arī kopīga nākotnes vīzija. Mūsu valstis ir atvērtas starptautiskai sadarbībai un savstarpējām politiskām un tirdzniecības attiecībām. Mēs esam sabiedrības, kam ir stiprs gars – spēja izdzīvot, spēja smagi strādāt, saglabāt savu identitāti un vēlēšanās būt pašiem sava likteņa noteicējiem. Es vēlos pateikties jums visas Latvijas delegācijas vārdā par viesmīlību un novēlēt jums panākumus visos jūsu turpmākajos centienos.
Es ceru, ka šī valstsvizīte būs veicinājusi sapratni starp mūsu tautām un ka tā liks pamatus jaunām sadarbības formām nākotnē.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas