![](/img/logo.png)
Viņš nosargāja Bērzes baznīcu
Mans vectēvs Kristaps Grīnvalds ap 1900.gadu Foto no dzimtas arhīva |
Skaistā atvasaras dienā –
28.augustā – tika svinēti Bērzes evaņģēliski luteriskās baznīcas
180 gadu svētki. Joprojām daudzus kopā aicina zvans ar tajā
iegravētiem Kārļa Ulmaņa vārdiem “Mana tauta, tevi saucu. Tu
nāci. Palieci modra. Augsti sniegsi saulei pretī.” Pēc kupli
apmeklētā svētku dievkalpojuma ļaudis vēl uzkavējās kopīgās
atmiņās un varēja pāršķirstīt vairākus albumus, kuros apkopotas
vēstures liecības par baznīcu un draudzi. Leģendāra ir mācītāja
Alfona Vecmaņa 57 gadus ilgā (1939–1996) kalpošana un
neaizmirstamais Pļaujas svētku dievkalpojums 1939.gada 8.oktobrī,
kad arī Kārlis Ulmanis saņēmis svēto vakarēdienu un izteicis
mācītājam vēlēšanos tikt izvadītam no Bērzes baznīcas un
apglabātam dzimtas kapos.
Baznīcas (protams, citas ēkas) vēsture jau kopš hercoga laikiem
plaši un interesanti aplūkota brāļu Jāņa un Kārļa Straubergu
sastādītajā krājumā “Bērzmuiža un viņas vēsture” (izdots Rīgā
1939.gadā). Taču tajā nav pieminēta kāda dramatiska epizode, kas
saistīta ar Auziņu māju saimnieka, savulaik Bērzes pagasta vecākā
Kristapa Grīnvalda (1860–1919) vārdu. Tā ir traģiska lappuse mūsu
dzimtas vēsturē, jo Kristaps Grīnvalds bija manas mātes
tēvs.
Ieskatam mazliet Bērzes pagasta vēstures. Te izsenis dzīvojuši
garīgi rosīgi ļaudis. Jau 1824.gadā uzcelta pagasta skola.
19.gadsimta otrajā pusē dibināts vīru koris, kas deviņu cilvēku
sastāvā piedalījies pirmajos Dziesmu svētkos. Līdz trešajiem
svētkiem jau izveidojies jauktais koris ar 21 dziedātāju, bet
ceturtajos piedalījušies 43 dziedātāji. Bērzenieki bijuši arī
ļoti rosīgi teātra spēlētāji, kā tas atzīmēts minētajā Straubergu
krājumā: “.. par to gaišu liecību nodod 1893.gada rudenī sarīkotā
teātra izrāde Bērzmuižas “Līčos”. Izrādei izvēlēta dziesmu spēle
“Trīs klenderi” ar paprāvu personāžu (vairāk par 40), kora
dziesmām un dejām. Par sevi, protams, ka tik plaša vēriena
uzveduma sagatavošana prasījusi daudz laika mēģinājumiem un
dziesmu iestudējumiem. Ne mazums pūļu prasījis darbs lauku istabā
uzstādīt skatuvi, sagādāt dekorācijas un kostīmus. Sarīkojuma
iniciators bijis Grīnvalds, kurš arī vēlāk bijis čakls
sabiedriskā darba veicējs, sevišķi teātra saimē tēlojis rakstura
lomas. Arī kā ērģelnieks viņš darbojies Bērzes baznīcā.”
Vectēvs kopā ar sava pagasta ļaudīm bija arī 3. un 4.Dziesmu
svētku korī. Kad 1892.gadā nodibināja lauksaimniecības biedrību
“Druva”, viņš kļuva par tās bibliotēkas komisijas locekli.
Piektā gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā Kristaps
Grīnvalds ar ģimeni ir bēgļu gaitās, no kurām atgriežas 1918.gada
rudenī. Atgriežas ar cerībām savā jaunajā valstī, savā pagastā,
savā saimniecībā, kur jāsāk daudz iecerētu darbu. Viņš ir arī
atjaunotās Bērzes ugunsapdrošināšanas biedrības vadītājs un
pērminderis, pie kura glabājas baznīcas atslēga.
Bet klāt ir 1919.gads un Stučkas valdība. Kā lasāms avīzē
“Jelgavas Komunists”, bērzenieki tiek kaunināti, ka viņi negrib
uzklausīt no Jelgavas atbraukušo komisāru un turpina nodarboties
ar kumēdiņu rādīšanu, dziesmām un dejām. Pēc neilga laika
komisārs ierodas vēlreiz un ne jau viens. Paagrā rīta stundā
(datums īsti nav noskaidrots, tikai zināms, ka tas bijis
februārī) tiek pavēlēts ierasties pārstāvim no katras lauku
sētas. Šajā sapulcē Kristapam Grīnvaldam liek atdot baznīcas
atslēgu, lai jaunā vara šo ēku varētu izmantot savām
vajadzībām.
Bērzmuižas baznīca Foto no dzimtas arhīva |
Nostāsti liecina – bijis iecerēts
zirgu stallis... Grīnvalda vārdi bijuši: “Jūs šo atslēgu man
neesat devuši, un es to neatdošu.” Ar to pieticis, lai viņš tiktu
nogādāts Jelgavas cietumā kopā ar vēl kādu saimnieku
Siliņu.
Tālāko vēsta Kārlis Skalbe publicistiskā rakstā “Asiņainā
Jelgava”.
“Mēs izejam netīrā cietuma sētā. Sarkana ķieģeļu siena. Zem
mēsliem izraktas divas platas bedres, līdz pusei pilnas ar
mālainu ūdeni. Pret sienu atspiežas nomīdīta smilšu kaudze –
ešafots, uz kura pakāpās notiesātie. Man ienāk prātā stāsts, ko
Liktenis, šis asiņainais fantasts, rakstījis šais smiltīs. Divi
saimnieki, Auziņš (tā nosaukts Grīnvalds pēc māju vārda –
V.K.) un Siliņš, abi no viena pagasta, reizē izvesti uz
nošaušanu un nostādīti bedres malā. Auziņš bijis spēcīgs vīrs,
liela auguma, Siliņš – vājš un sīks... Ķerts no lodes pakausī,
Auziņš kritis un, sviezdams ar rokām atpakaļ, ierāvis Siliņu sev
bedrē līdzi (..) Pusmiris aiz bailēm, Siliņš gulējis zem līķiem
un asinīm.”
Tas noticis 18.martā. Tālākā notikumu gaita zināma tuviniekiem –
atgriezies Bērzē, Siliņš par notikušo traģēdiju izstāstījis
Grīnvalda sievai, kura nākamā rītā aizbraukusi vīram pakaļ. Viņš
apglabāts Bērzes kapsētā, bet 13.aprīlī baznīcā notikušas
iesvētības (iesvētīta arī Grīnvalda vecākā meita). Zirgu stalli
tomēr nevarēja baznīcā iekārtot! Un nu jau Jelgavas apkārtne no
sarkanās valdības bija atbrīvota.
Šī nelielā publikācija lai ir piemiņa manam vectēvam – pirms 85
gadiem nonāvētajam Bērzes baznīcas aizstāvētājam Kristapam
Grīnvaldam.
Velga Kince