Enciklopēdiskas personības atklāsme

Ņujorkā dzīvojošo latvieti Jāni Krēsliņu (senioru) Latvijā līdz šim tuvāk pazinuši vairāku zinātnes nozaru speciālisti un dziļāki literatūras draugi. Tagad šī personība ienāks plašākā apritē, jo apgāds “Valters un Rapa” sācis izdot Jāņa Krēsliņa Rakstus. Pirmo sējumu “Ceļi un neceļi” sastādījusi filoloģijas doktore Dace Lūse, māksliniecisko veidolu tam darinājis Valdis Villerušs. Vāku rotā nezināma 15.gadsimta mākslinieka kokgriezums, kurā redzams pelikāns. Par šo teiksmaino putnu, mītu un Bībeles tēlu, J.Krēsliņš ir daudz domājis, rakstījis un dzejojis, tas viņam ir kaut kas līdzīgs totēmam.
Rakstu 1. sējumā ievietots vienīgais līdz šim grāmatā izdotais J.Krēsliņa dzejoļu krājums “Tomēr, es atceros”, kas nāca klajā Ņujorkā 1960.gadā, divi sarakstīti, bet neiespiesti krājumi – “Kā kauli grab” un “Pieminiet viņu!”. Ir atdzejojumi, to vidū īpaši izceļas angļu un amerikāņu 20. gadsimta modernās dzejas meistara Tomasa Stērnsa Eliota pirmoreiz latviski lasāmā poēma “Četri braucieni”. Grāmatas otro daļu veido 20. gadsimta 50. un 60. gadu raksti par literatūru un mākslu. Jau šis sējums atspoguļo J.Krēsliņa daudzpusību, enciklopēdiskās zināšanas.
Grāmatas atvēršanas svētki notika Rīgas Latviešu biedrībā 6.oktobrī, piedaloties arī autoram, kurš nesen nosvinēja 80 gadu jubileju. Kad kupli apmeklētā, domām un jūtām bagātā sarīkojuma beigās J.Krēsliņš tika aicināts izteikties, viņš vien pateicās rīkotājiem un nolasīja dažas rindas no sava 1968. gada dzejoļa: “Ak Jāni, Jāni mīļais, ak Jāni, mīļais Jāni, man nav nekā ko teikt par to, kas biju, būšu, par to, par ko es kļūšu, nekā man nav ko teikt”. Bet turpat ierakstītajā intervijā Latvijas radio viņš par sevi sacīja tā: “Es esmu daudzplākšņains cilvēks, es esmu vēsturnieks, es esmu grāmatu krājējs, es esmu bibliotekārs, es esmu literāts, es esmu recenzētājs.” Te jāmin, ka viņš ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis un ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
J.Krēsliņš dzimis 1924.gada 19.jūlijā Mālpilī, bet jau bērnībā kļuvis par rūjienieti jeb, kā viņš konsekventi saka, – rūjenieti. Viņa dzejā organiski savijas un skan Rūjienas un Ņujorkas motīvi, Latvija, Amerika un pasaule ar tās visu laiku kultūras bagātībām. Viņš bija viens no spožākajiem dzejniekiem, kas pulcējās latviešu trimdas vidē un tagad arī dzimtenē pazīstamajā Ņujorkas “Elles ķēķī” – Linarda Tauna dzīvoklī. Tā bija paaudze, kas labi pārzināja moderno literatūru un paši meklēja jaunus ceļus. Viņi lasīja savus sacerējumus, debatēja, pavadīja laiku klasiskā bohēmā. Tieši šo kolēģu daiļradi savos rakstos visvairāk ir apcerējis J.Krēsliņš.
Četrdesmit gadus J.Krēsliņš ir nostrādājis Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā. Viņš bijis labs padomdevējs arī Latvijas bibliotekāriem. Grāmatas atvēršanas svētkus kopā saturēja Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite. Piedalījās arī literāta bērni. Meita Zuze rādīja ģimenes fotogrāfijas un stāstīja, ka tēvs vienmēr bijis vispusīgas informācijas sniedzējs, gluži kā tagad globālais tīmeklis internets, un ka viņš “iepotējis” bērniem lielu cieņu pret visu latvisko. J.Krēsliņš juniors, bibliotekārs Stokholmā, tēvu raksturoja, izmantojot Tēvreizes vārdus. Pēteris Bankovskis runāja par J.Krēsliņa dziļo latvisko identitāti, ko veidojusi valoda un vēsture, un teica arī, ka šai vakarā gūstama vēl kāda mācība – svētkus svinēt kopā ar ģimeni, kas pie mums reti notiek.
Austris Grasis muzicēja, dziedāja un atcerējās daudzās diskusijas ar J.Krēsliņu un viņa teikto, ka latviešu valodā ir vairāk kopīgā ar igauņiem nekā ar lietuviešiem. A.Grasis, baltu valodu pasniedzējs Vācijas augstskolā, protams, tam neesot piekritis – līdz tam laikam, kad sācis mācīties igauņu valodu. “Tad ieraudzīju, cik daudz kopīga ir abu valodu struktūrā, cik daudz šīs tautas, ilgu laiku būdamas kopīgā kultūras telpā, aizguvušas viena no otras,” atzina A.Grasis.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš runāja šādi: “Mēs esam liela Latvijas kultūras notikuma liecinieki. Iznāk J.Krēsliņa grāmata, kas ir negaidīta un perfekta satura un arī formas ziņā, par ko jāpateicas māksliniekam V.Villerušam. Latvijas latviešu apritē ienāk (var sacīt arī – atgriežas) liela un oriģināla personība. Ilgus gadus mēs bijām šķirti, un maz kas zināja, ka Ņujorkas “elles ķēķos” bija Čaka, Ādamsona, Bendrupes, Anšlava Eglīša 30.gadu Rīgas turpinājums, kas tur varēja uzplaukt eksotiskos ziedos. J.Krēsliņa Raksti ir jālasa, jo tajos slēpjas lielas kultūras bagātības. Bet šā vakara galvenā morāle blakus enciklopēdiskumam, ģimenes kopībai ir arī tāda, ka latviešiem ir jāattīstās tā, lai vairāk būtu tādu Krēsliņu.”
Rakstu 1.sējums beidzas ar 1998. gadā publicēto apceri “Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu”. J.Krēsliņš tajā nojauc stereotipus, izsaka spriedumus, kas nesakrīt ar vispārpieņemtajiem, risina jautājumus, kas izraisījuši diskusijas arī Latvijā. Pēc autora uzskatiem, mīts, piemēram, ir tas, ka latvieši 13. gadsimtā zaudējuši neatkarību, un tam sekojuši 700 verdzības gadi. Latviešu tautas atmodas sākumu J.Krēsliņš saista nevis ar 19.gadsimta vidu, bet gan ar Brāļu draudžu darbību Vidzemē un Rīgā 18.gadsimta pirmajā pusē. J.Krēsliņam nav pieņemama nekritiskā 1905.gada revolūcijas notikumu slavēšana, jo tajos dominējuši radikālie marksisti, brutālu līdzekļu lietošanas sludinātāji. Un vēl, pēc viņa domām, gan latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā, gan latviešu karavīri vācu un padomju armijās Otrajā pasaules karā necīnījās par Latvijas neatkarību, bet bija tikai rekrūši lielvaru armijās.
Droši vien daudzi lasītāji varēs teikt tāpat kā Uldis Bērziņš žurnālā “Karogs” publicētajā recenzijā: “Palieku domāt J.Krēsliņa rosinātās domas.” Bet 1.sējuma pēdējais raksts jau it kā ievada otro, kurā būs lasāmas J.Krēsliņa politiskajai un kultūras vēsturei veltītās apceres.

Jānis Rozenieks