Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar karavīra mūža pienesumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.10.2004., Nr. 165 (3113) https://vestnesis.lv/ta/id/95183

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Krustu kultūra

Vēl šajā numurā

19.10.2004., Nr. 165 (3113)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar karavīra mūža pienesumu

Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības komandieris jūras kapteinis Andrejs Modris Mežmalis – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

KARAVIRI.PNG (106188 bytes)
Sauszemes spēku 1.bataljona karavīru vienība mācībās
Foto: Andris Kļaviņš

– Jūs ilgus gadus dienējāt tādās elitārās vienībās kā ASV kara flotē, jūras kājniekos, iznīcinātāju eskadrons un tamlīdzīgi. Arī amatu saraksts ir iespaidīgs, ieskaitot ASV Tālo Austrumu un Filipīnu salu flotes virspavēlnieka štābu. Ieskatoties jūsu dienesta gaitas aprakstā, šķiet, ka tā ir paraugs karavīru rotācijas principiem ASV armijā. Vai tas ir labi vai slikti, ka karavīru mētā pa visu pasauli?

– Mūsu ģimene kara apstākļu dēļ no Tērvetes, kur vecākiem bija lauku sēta, devās bēgļu gaitās un, kā daudzi latvieši, pēc bēgļu nometnēm Vācijā 1950. gadā ieceļoja ASV. Pēc vidusskolas ar ASV Kongresa deputāta Melvina Lērda ieteikumu studēju slavenajā ASV flotes karaskolā “Annapolis”, kuru pabeidzu ar bakalaura grādu inženierzinātnēs. Kā jaunais virsnieks sāku dienestu uz desantkuģiem. Karavīru rotācija neļauj iesūnot, nepārtraukti nāk jauni uzdevumi, jauni pakāpieni karjerā, kas prasa zināšanas un prasmi. Pirms nozīmēšanas jaunā amatā sūta uz attiecīgu skolu. Tā krājas pieredze.

Jūs bijāt spiests iegūt arī kauju pieredzi?

– Sekoja dažādas specializēšanās skolas, bet jau 1965. gadā guvu pirmo kauju pieredzi desantvienības sastāvā, aizstāvot Dienvidvjetnamas galvaspilsētu Saigonu. Pēc iznīcinātājskolas (Destroyer School ) pabeigšanas dienēju uz iznīcinātāju tipa kuģiem kā kuģa kapteinis. Nācās vēlreiz iesaistīties kaujās Vjetnamā, kā arī piedalīties operācijās Klusajā, Atlantijas, Indijas okeānā un misijās Vidusjūrā, Persijas līcī un Sarkanajā jūrā. Vēlreiz karoju Vjetnamā, kad brīvprātīgi pieteicos speciālo operatīvo padomnieku ierindā. Šoreiz uz sauszemes. Brīvprātīgi tāpēc, ka uzskatīju: karojot pret komunismu vienalga kur, cīnos pret Latvijas okupāciju. Nam Can kaujas zonā notika ļoti intensīva karadarbība. Tās bija ļoti smagas kaujas ar lieliem zaudējumiem, jo 90% no rajona kontrolēja ienaidnieks.

– Jums ir arī bagāta štāba darba pieredze?

MEZIN01.PNG (99986 bytes)
Andrejs Modris Mežmalis
Foto: Andris Kļaviņš

– 1973. gadā tiku izraudzīts studijām ASV Flotes universitātē Monterejā Kalifornijas pavalstī, kuru pabeidzu ar maģistra grādu. Tā kā man bija liela operatīvā pieredze, arī izglītība, tiku nozīmēts dažādos atbildīgos priekšnieku amatos, iesaistīts projektos. Kā piemēru varu minēt ASV Tālo Austrumu un Filipīnu salu flotes spēku virspavēlnieka Lielā štāba administrācijas departamenta priekšnieka amatu, kad manā atbildībā bija visu padoto bāžu personāla administrēšana – ap 30 000 cilvēku. Ne mazāk atbildīgs bija iznīcinātāju eskadrona štāba priekšnieka amats, kad vajadzēja plānot un vadīt kaujas grupas aizsardzību pret zemūdenēm, kara kuģiem un uzbrukumu no gaisa. Vajadzēja atbildēt par 400 virsnieku un 3000 matrožu operatīvo gatavību. Modernās tehnoloģijas mūsdienās ir dārgas, kur vien paveries, jo sevišķi flotē, tomēr viena projekta vērtība ieroču jauniegādes programmā bija astronomiska. Projekts, kurā mani iesaistīja, bija prettanku un pretgaisa aizsardzība Vašingtonas apkārtnē, tā izmaksas pārsniedza 1,2 miljardus dolāru.

– Kad jūs ar savu bagātīgo pieredzes bagāžu ieradāties Latvijā?

– Ceļš uz Latviju sākās Skrundas radiolokatora uzspridzināšanas laikā, pat vēl agrāk. Biju viens no semināra “Latvija un NATO” organizētājiem Vašingtonā, pēc tam Latvijā. Sadarbībā ar bijušo aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski daudz darījām, lai iestāšanās NATO kļūtu par realitāti Baltijas valstīm. 2001. gadā pieņēmu aizsardzības ministra uzaicinājumu dienēt Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos.

– Sākumā jūs un Rietumos dienējošie virsnieki Varis Purkalītis, Ivars Kronītis, Ilmārs Krasts bijāt ministra padomnieki. Vai jūsu pieredzi ņēma vērā?

– Domāju, ka ieklausījās gan. Ceļā uz NATO svarīgi bija konceptuālie jautājumi. Viena ir politiskā daļa, otra – militāri praktiskā, tā sauktā izpildes joma. Lai tiktu pie NATO durvīm, mums bija jāizpilda virkne priekšnoteikumu.

– Kā jūs reaģējat uz kritiku, ka Latvija kā maza valsts kopējusi lielvalstis un mūsu bruņotajos spēkos ir divi bataljoni, bet garas komandķēdes?

– Nepiekrītu, jo NATO valstīs ir pieņemts, ka katra atbildīga amatpersona par konkrētu jomu vēlas runāt ar vienu par šo jomu atbildīgu virsnieku mūsu valstī. Ja tās ir karavīru mācības, tad ar mācību pavēlniecības komandieri, ja tie ir nodrošinājuma jautājumi, – ar nodrošinājuma speciālistu. Jomas ir sadalītas blokos, jo tā var ietaupīt resursus. Domāju, ka tā ir iespējami īsākā komandķēde, ja viena struktūra, nevis piecas, raizējas par visu apmācības procesu, runā par mācībām.

– Mācību vadības pavēlniecība ir viena no jaunajām NBS struktūrām. Kādi ir tās galvenie uzdevumi?

– Pamatuzdevums ir nodrošināt standartizētu apmācību bruņotajiem spēkiem, kas atbilst NATO prasībām. Nodrošināt ar visu veidu mācībām vienības, lai tās varētu izpildīt savus uzdevumus. Piemēram, pirmā prasība NATO spēku savietojamībā ir valoda. Lai karavīri varētu sarunāties, pastāv standartizācijas līgums “Stanag 6001”. Lai šo prasību izpildītu, tātad sasniegtu attiecīgu valodas prasmes līmeni, visus sadrumstalotos mācību centrus apvienojām vienā NBS Valodu skolā, sertificējām pasniedzējus un izveidojām laba līmeņa skolu.

– Kādas struktūras ietilpst Mācību vadības pavēlniecībā?

– Pamatā ir visas skolas un centri, kas iesaistīti apmācībā. Alūksnes mācību centrā pamatapmācību apgūst obligātā militārā dienesta kareivji, oktobrī turpat mācības sāks profesionālie karavīri. Cēsīs ir Instruktoru skola, kurā mācības notiek visu līmeņu instruktoriem. Liepājā ir Jūras spēku mācību centrs, kurā ietilpst Ūdenslīdēju skola. Sakaru mācību skola Rīgā – neliela, bet ļoti svarīga kopējā komandķēdē. Vēl priekšā liels darbs, jo, iestājoties NATO, daudzas lietas saistītas ar drošiem sakariem. Ādažos labus speciālistus gatavo Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skola.

– Artilērijas divizionu plānots apvienot ar 34. Zemessardzes bataljonu un izvietot Daugavpilī, bet kaujas šaušanas mācības notiks Ādažu poligonā, jo tas ir vienīgais, kura platība to atļauj. Vai tad “stobri” pārvietosies pa Daugavpils šoseju?

– Citas izejas nav. Bet mums artilērijai nepieciešami šaušanas mācību simulatori, kuri pierādījuši savu efektivitāti. Ietaupīsies dārgā munīcija, nebūs tik bieži jābraukā. Turklāt mēs saņemsim dāvinājumu, kurā būs ieroči atbilstoši modernai munīcijai.

– Vai Sauszemes spēku 1. bataljons atbilst NATO augstas gatavības spēkiem?

– NATO spēki dalās dažādās gradācijās. Eventuāli arī mūsu vienības saņems šos uzdevumus. Mēs strādājam pie sauszemes spēku brigādes veidošanas projekta. Tādu projektu visām Baltijas valstīm palīdz realizēt Dānija. Domāju, ka 1. bataljons arī iekļausies augstas gatavības spēku kategorijā.

– Vai Mācību vadības pavēlniecībai ir liels štābs?

– Latviskais nosaukums mūsu jaunajai struktūrai, manuprāt, neizsaka tās uzdevumu būtību, jo burtiskā tulkojumā no angļu valodas tas skan “Apmācību un doktrīnu pavēlniecība”, kas nozīmē, ka pavēlniecībai jārūpējas, lai mācības atbilstu ne tikai programmām, bet arī sadarbības standartizācijas principiem, kas savieno, saliedē vienības. Mēs strādājam pie vienību doktrīnām. Viens no štāba uzdevumiem ir publikāciju un rokasgrāmatu sagatavošana. Sadarbībā ar Sarkano Krustu izdevām ļoti apjomīgo “Bruņoto konfliktu likumu”.
Štābā ietilpst Mācību vienību pārvalde, Spēku attīstības un integrācijas pārvalde, Mācību un gatavības pārvalde, Doktrīnu un savietojamības departaments.
Tomēr esmu gandarīts, ka piepildījusies manis izteiktā pārliecība: reiz varēšu kalpot arī Latvijai un latviešu tautai. Tā es pateicu Amerikas laikraksta “Laiks” žurnālistam 1962. gadā, vēl būdams kadets.

Andris Kļaviņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!