Krustu kultūra

Vai krusts kā simbols var būt tik unikāls un vienlaikus universāls, lai spētu apzīmēt visplašāko ciešanu gammu jebkurā vietā un laikā? Vai to kā simbolu spēj pieņemt un lietot visdažādākās garīgās un morālās raudzes cilvēks? Vai krusts var būt simbols, piemineklis, kapavieta, ceļa zīme un, galu galā, pieturzīme vienlaikus? Vienā gadījumā, izrādās, var gan – gadījumā, kad krusts no baznīcas torņa smailes nolaižas līdz ceļmalas uzbērumam. Taču – vai tad tas joprojām ir tas pats krusts?
Pustumsa, šosejas malā stāv automašīnas, ātrā palīdzība, ugunsdzēsēji, policija, kaut kur uz asfalta vizuļo sašķīduši stikli, mirgo zili sarkanas signālugunis. Pēc kādām dienām šajā vietā deg svecītes, blakus nolikti ziedi. Šīs ainas un to iemeslu, visticamāk, atpazīs jebkurš. Traģiska autoavārija Latvijā nav retums. Taču tad ceļmalā parādās krusts. Ne vienmēr, bet salīdzinoši bieži.
Ir skaidrs, ka, liekot krustu, cilvēks grib ko svarīgu pateikt, paust, vēstīt. Un, kā izrādās, ir pietiekami daudz cilvēku, kam tas ir bijis pat tik svarīgi, lai to darītu ceļa malā. Vai automobilisma upuris bijis kristīts, kristīgs, vai būtu vēlējies krustu? Vai paši krusta licēji tādi ir joprojām? Vai tiem ir skaidrs, kam šo krustu liek? Vai šis krusts ir vēršanās pie Dieva, aizgājēja, citiem autobraucējiem? Šie ir tikai daži no daudzajiem visai komplicētajiem un lielu toleranci prasošajiem jautājumiem, uz kuriem būtu jārod argumentēta un pārliecinoša atbilde, lai tik daudznozīmīgi uzrunājošu simbolu liktu tik publiskā vietā, kurai turklāt piemīt tik niansēta specifika arī no drošības un citiem viedokļiem.
Pirms dažām dienām redzēta aina: lielas Vidzemes šosejas mala, ziedi, krusts un bariņš sērojošu jauniešu ar... glāžainiem skatieniem un pusizdzertām grādīgo dzērienu lielpudelēm rokās. Ir jābūt diezgan naivam, lai te spētu iedomāties dziļāku argumentāciju gan krusta likšanai, gan paša aizgājēja godināšanai šādā veidā. Diemžēl ir pamats domāt, ka šis gadījums nav izņēmums. Ir visai cienīta atziņa: “Viena indivīda brīvība beidzas tur, kur sākas otra indivīda brīvība”, kuru ceļmalas krustu gadījumā noteikti negribētos pārvērst tikpat populārajā pārfrazējumā: “Manas tiesības vicināt rokas beidzas tur, kur sākas otra deguns.” Katrā gadījumā ir skaidrs: ceļš, lai arī nereti bīstama vieta vismaz teorētiski, tomēr nav kapsēta praktiski. Bet krustam – lai arī praktiski tas ir ceļmalā noliekams, vismaz teorētiski vajadzētu atrasties citur. Vai arī tam vismaz nevajadzētu kā vispārzināmam simbolam vēstīt pārējiem, ka tie, kas šajā vietā gājuši bojā tāpēc, ka vienkārši pārkāpuši ceļu satiksmes noteikumus vai nositušies dzērumā, aizraujot sev līdzi nāvē arī citus, ir cietēji un mocekļi.
Tiesa, kā arguments par labu krustiem ceļmalā nereti tiek minēta to profilaktiskā loma, kas dažam karstgalvim liekot pārdomāt izvēlētā braukšanas ātruma un stila atbilstību iespējai izdzīvot konkrētajos apstākļos. Tomēr Ceļu satiksmes drošības direkcija ir skeptiska: “CSDD neatbalsta krustu likšanu ceļmalās. Tie ir jāliek kapos. Pašreiz šīs zīmes uz ceļiem redzamas tik bieži, ka drīzāk tās veicina vadītāju vienaldzību nekā izpratni un vēlmi braukt pēc iespējas droši.”

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv