Kalendāri – laika zīmes

Godinot kalendārus un papildinot grāmatas “Latviešu kalendāri, 1758–1919: bibliogrāfiskais rādītājs 3 daļās” atvēršanas svētkus, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā atklāta izstāde “Laika grāmatas – laika zīmes”. Tajā skatāmi Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas fondos esošie kalendāri no 14.gadsimta līdz 1940.gadam. Ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu, igauņu, krievu, vācu un citās valodās.

Pirmais latviešu kalendārs saucās “Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata”, kura nosaukums mainījās uz “Jauna un veca latviešu laiku grāmata”, “Veca un jauna latviešu laiku grāmata” un “Laiku grāmata”, kuru iespieda Jelgavā

Pirmie kalendāri – rokrakstos

Viduslaikos kalendārus nesastādīja vienam gadam, tie bija tā sauktie pastāvīgie kalendāri, domāti ilgam laikam. Arī vecākais Rīgas kalendārs – 14.gadsimta “Missale Rigense” – ir pastāvīgais kalendārs, kurā mēneša sadalījumi atrodami vēl pēc Romas kalendāra – līdz nonām, idām, kalendām. Pieminami arī kalendāri 15.gadsimta rokrakstos – “Breviarium” un īpaši greznajā “Stundu grāmatā”, kas rakstīta Ziemeļfrancijā. No drukātajiem kalendāriem vispirms minama 1500.gadā izdotā “Missale Viburgense”, kura ir vienīgā visā pasaulē un uz Rīgu atceļojusi 1521.gadā.
No pirmajiem iespiestajiem kalendāriem, kas domāti vienam noteiktam gadam, mūsu fondos atrodas kāds fragments no 1504.gada. Tas ir iespiests uz vienas lapas, bet vairs nav tikai pastāvīgā kalendāra papildinājums, bet ir pilnīgs kalendārs, kurā bez svēto vārdiem katrai dienai atzīmēts arī zvaigznājs, kurā atrodas saule, un arī astroloģiskās zīmes. Aplūkojami arī fragmenti no 1517. un 1570.gada kalendāriem. Interesants ir fragments no 1539.gada vienas lapas kalendāra, kura vienā malā ir zvaigznāju attēli un paskaidrojumi, kāda katram ietekme, piemēram, Dvīņi nes siltu un mitru laiku, kas izdevīgs ceļošanai un tirdzniecībai. Savukārt par planētu ietekmēm teikts, ka Saturna stundās neesot ieteicams ieņemt zāles, laist āderes, doties laulībā, turpretim Venērā ieteicams šūt jaunas drēbes, ceļot, mazgāties, sēt un stādīt.

Rīgai savas laika grāmatas

Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554.gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, bet tas nav saglabājies. Taču saglabājies ir cita Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais “Schreibcalender auf das Jahr 1565”. Zaharijs Stopijs bija ļoti pašpārliecināts, un, kamēr citi vēl strīdējās, viņš paziņoja, ka 1565.gads ir 5527.gads no pasaules radīšanas, 3871.gads no grēku plūdiem, 3074.gads no pirmām Lieldienām un Vasarassvētkiem utt.
Pirmais Rīgā drukātais kalendārs ar pirmo Rīgā iespiesto pilsētas skatu ir astrologa Johana Nikolaja Arborija sastādītais un Mollīna izdotais kalendārs 1590.gadam “Schryff Calender”. Saglabājušās četras bojātas lapas, kas atrastas kādas grāmatas vāka iesējumā. Arī no Mollīna izdotā “Alt und Schreibcalender 1591” saglabājušās tikai četras lapas. Sastādītājs rīdzinieks Bernhards Mesings pieminējis gan veco, gan jauno laika skaitīšanas sistēmu, tāpēc katrs mēnesis ir gan vecais, gan jaunais. Atzīmētas dienas, kad ieteicams precēties, griezt matus, tirgoties, cirst kokus, zvejot, lietot acu zāles.

Drošas un nedrošas ziņas

Viens no pirmajiem apgādiem, kas mēģināja izdot arī ārēji glīti noformētu kalendāru, bija Zīslaka apgāds Jelgavā, kurš izdeva “Latviešu kalendāru ar bildēm”

Mollīna izdotajā “Schryff–Calender 1601” pirmo reizi dots Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē rīkoto gadatirgu saraksts un pārskats par grēku atlaides dienām. Līdzīgs ir arī medicīnas un filozofijas doktora Herlīcija sastādītais kalendārs 1602.gadam, kuru Mollīns pārdrukāja Rīgā. Tajā uzskaitīts, ka grēku atlaides Pūpolu svētdienā ir Dobelē, Aucē, Cēsīs un Tukumā, bet Lieldienās – Jaunpilī, Bauskā un Tukumā, savukārt Miķeļos – Jelgavā un Slokā. Acīmredzot Tukumā ir daudz grēcinieku, ja reiz tur grēku atlaides biežākas. Ļoti ilgus gadus, pat gadsimtus, kalendāri bija māņticības veicinātāji. Pat ārsti, kuri bija vieni no kalendāru sastādītājiem un reizē arī astroloģisko prognožu veidotājiem, savos kalendāros noteiktu vietu ierādīja laika pareģošanai, labvēlīgo un nelabvēlīgo dienu uzskaitīšanai un norādei, kad un kādos apstākļos ieņemt zāles.
Nītaures un Mālpils mācītājs Salomons Guberts savā “Stratagema oeconomicum, oder Ackerstudent” raksta: “No Ziemsvētkiem līdz sveču dienai ir 6 nedēļas, no sveču dienas līdz Fīlipu – Jēkabiem – 12 nedēļas, no Fīlipu – Jēkabiem līdz Jēkabiem – arī 12 nedēļas; no Jēkabiem līdz Miķeļiem – 9 nedēļas, no Miķeļiem līdz Mārtiņiem – 6 nedēļas, no Mārtiņiem līdz Ziemsvētkiem – arī 6 nedēļas; liec klāt vēl 8 dienas, un vesels gads ir pilns – lūk, tā zemnieki gadu skaita.”

Kā saukt vārdā dienas un mēnešus

Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā: ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts; sulu mēnesis – aprīlis; lapu jeb sējas mēnesis – maijs; ziedu mēnesis – jūnijs; siena jeb liepu mēnesis – jūlijs; suņu jeb rudzu mēnesis – augusts; sila jeb viršu mēnesis – septembris; veļu jeb zemliku mēnesis – oktobris; salnas mēnesis – novembris; vilku mēnesis – decembris.
Lai zemniekus pieradinātu pie nedēļas dienu skaitīšanas, lieti noderēja 1654.gadā iespiestā Georga Manceļa sprediķu grāmata “Lang–gewunschte Lettische Postill”, jo sprediķu grāmatas saturs bija stingri saskaņots ar nedēļu kalendāru. Tā sprediķu virsraksti skan kā īpatnēji datumu apzīmējumi, piemēram, “Evaņģēlijs otrajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem”, “Evaņģēlijs ceturtajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem”. Ar šo svētdienas sprediķī pārstāvēto “kalendāru” Kurzemes un Vidzemes zemniekiem bija jāiztiek līdz pat 18.gs. 60.gadiem. Savukārt Latgales zemniekiem bija paveicies, jo viņi pie iespiesta dienu skaitīšanas palīglīdzekļa tika, jau sākot ar 1730.gadu, kad Viļņā tika iespiesta “Gromota Lyugszonu”.

Kā ieviesās latviešu kalendāri

Latviešu kalendāra izdošana saistīta ar Georga Vilhelma Krīgera (1687–1758) vārdu. Par viņa līdzdalību liecina tas, ka Kurzemes latviešu kalendāra pirmajos izdevumos tika iespiesta klišeja no Georga Krīgera Kurzemes kalendāra vācu valodā. Arī sakārtojuma un tehniskā izpildījuma ziņā tie ir visai līdzīgi viens otram. Tāpat kā Krīgera kalendārs arī latviešu kalendārs iespiests divās krāsās, un arī Mēness stāvokļa raksturojums attiecībā uz zodiaka zīmēm veidots līdzīgi.
Latviešu kalendāru sākumposmā bija zināmas jukas, jo Daugavas vienā krastā valdīja vecie laiki, otrā – jaunie laiki. Un tā nu daugavieši pamanījās svinēt svētkus gan pēc vieniem, gan otriem laikiem. Tas nepavisam nepatika kungiem un arī Vecajam Stenderam, kurš savā “Augstas gudrības grāmatā” centās strostēt un mācīt vidzemniekus, ka tie svētī jaunos svētkus, kaut gan viņiem ir vecie laiki, un savukārt kurzemniekiem ir grēks svētīt vecos svētkus, jo viņiem ir jaunie laiki. Svētījot abus svētkus, viņi sev, sievai un bērniem atrauj maizi, ko varētu tais dienās pelnīt.
Latviešu kalendāriem ir raksturīgi, ka bieži vien laika gaitā to nosaukums mainījies. Kā jau kalendāram pienākas, tajā atrodami arī laika pareģojumi. 1763.gada rudenim paredzēts: “Tas rudens gan nebūs arvienu jauks un silts; uz vecu Mārtiņu un jau vēl papriekšu gan varēs ar kamanām braukt. Ar to rudzu sēšanu būs šo gadu tā agra aukstuma dēļ steigties.” Ar 1772.gadu kalendārā sniegta medicīnisku padomu sērija, kas sākās ar rakstu “No kokiem un tām dažādām koku mizām, kas lieti der pēc izzāļošanas tik labi to cilvēku, kā to lopu”: “Ir Ievas koks ne aplam jāsmādē. Tie ziedi asinis brīnum šķīstī. Tos var iekš maizes labā tiesā iecept jeb ar ūdeni novārīt un tā var savu pavasara dzērienu brūķēt. Kad tu šo zaļu mizu, sagrieztu ar taukiem par zalvi samīci, tad ar šo zalvi to kāsu var izārstēt. Ar etiķi vārīta, šī miza dzen brīnum tās utis.”

Katram savs kalendārs

No 1781. līdz 1790.gadam Rubenes mācītājs K.Harders izdeva Vidzemes kalendāru. Ārēji tā bija maza, necila, ar rokas spiedi Ķiegaļu muižā iespiesta grāmatiņa, kuru varēja nopirkt par četriem vērdiņiem (tik daudz tolaik maksāja mārciņa sviesta) “pie Rubenes baznīcas nabagiem”. Hardera jaunievedums ir, ka tajā pēc visu dienu datumiem atzīmēti nedēļas dienu atbilstošie nosaukumi. Ar 1787.gadu viņš kalendārā sāka turpinājumos ievietot “Patentes un pavēlēšanas, kas zemniekiem visuvairāk vaijaga zināt”. Tomēr viss bija labi tikai tikmēr, kamēr tika publicēti likumi, kā uzvesties baznīcā, kas draud par buršanu u.tml., taču, kad parādījās likumi par tiesām un sūdzībām, it kā nejauši notiek literāriska zādzība – Hardera sastādīto kalendāru 1790.gadam, ko viņš jau bija licis Rubenē iespiest, nepārgrozītu pārdrukā Millers Rīgā. Harders gan protestē, bet bez panākumiem, un no 1791.gada Vidzemes kalendāru izdod I.D.Millers ar agrāko nosaukumu un iekārtojumu.

Aizvien lielāka dažādība

Kalendāru veidošanā un izdošanā iesaistījās arī latviešu dzejnieki un rakstnieki. Auseklis izdeva “Paidagoģisko gada grāmatu” 1876.gadam un “Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastu valdību u.c. kalendāru” 1879.gadam, kura mērķis bija “cik iespējams, kalpot praktiskai dzīvei”. Ausekli var uzskatīt par modernās kalendārniecības nodibinātāju, turklāt viņš mēģināja latviskot arī personvārdus. Pieminams Raiņa “Virpuļu kalendārs”, Zeltmata “Rakstniecības almanahs” un citi.
Visu laiku kalendāros tika ievietotas vārdadienas. Arī šajā ziņā valda samērā liela dažādība – ir vecie un jaunie vārdi, luterāņu, katoļu un pareizticīgo kristāmie vārdi, jaunie vārdi un vecie baznīcas vārdi, Kurzemē atzīmējamie un Vidzemē atzīmējamie vārdi.
“Gads iet uz beigām. Es uzšķiru kalendāru un apskatu vecās zvaigžņu zīmes, kuras mūs uzticīgi pavadīja caur Latvijas likteņiem. Lācis ar ķepu, Strēlnieks ar loku, Svari, kuri deva mums beidzot taisnību, un Jaunava ar smaidiem un dziesmām. Slava un pateicība zvaigznēm! Slava un pateicība zvaigznēm!” – tā 1919.gada 23.decembrī rakstīja Kārlis Skalbe.
Interesanti, ka vecās kalendāru tradīcijas saglabājās arī 20.gadsimta 20.–40.gados, piemēram, grāmatizdevēja Jāņa Rozes dēls savās atmiņās raksta: “Bija interesanti vērot, kā tēvs pats sastādīja kalendārus, pat ieskaitot laika pareģošanu pa nedēļām, kuri precīzi piepildoties. Kalendāru beigās parasti bija dažādu firmu sludinājumi. Tos sagādāja speciāli ārštata darbinieki, t.s. sludinājuma vācēji.” Kalendāru izdevēju peļņas laiks bija rudeņos, kad apgāda vai veikala darbinieki strādāja vēl ilgi pēc veikala slēgšanas, lai sasaiņotu un uz dažādām adresēm izsūtītu izdotos kalendārus.” Labi, ja bija tādi izdevēji kā Roze, kurš šādos vakaros darbiniekus veikalā arī paēdināja – “bija piens, tēja, kafija, sviestmaizes, pašceptas smalkmaizītes un pīrādziņi”.
Pārlūkojot plašo latviešu kalendāru klāstu, varam tos iedalīt vairākās grupās: vispārīgie kalendāri, vietējie (atsevišķu pilsētu vai pagastu izdotie), latviešu kalendāri, kas izdoti ārpus Latvijas, nozaru kalendāri – literārie, juridiskie, mūzikas, tirdzniecības un rūpniecības, bērnu, reliģiskie (arī atsevišķu draudžu kalendāri), lauksaimniecības, ārstnieciskie, mājturības, mīlestības un sieviešu, jūrniecības un vēl daudz dažādu profesiju kalendāri. Un tas nebūs īsts tirgotājs, rūpnieks, dzejnieks vai rakstnieks vai vienkārši īsts latvietis, kas neizdos savu kalendāru.

Gunta Jaunmuktāne,

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe