1990.gada 30.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Rutas Purviņas tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Laiks sākt trešdienas plenārsēdi. Lūdzu, koncentrēsimies darbam! Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts – 145.
Lūdzu pastāvīgo komisiju priekšsēdētājus paziņot Augstākās padomes Lietu pārvaldē Ziemeļa kungam, cik pastāvīgi strādājošu deputātu būs jūsu komisijās, kā arī izteikt vajadzības pēc telpām un aparatūras. Šie jautājumi kārtojami 413.istabā. Tas jāizdara šodien.
Mēs turpināsim pirmdien apstiprināto dienas kārtību. Jautājumā par Preses namu ir sagatavots lēmums, kuru mēs šodien varam apspriest, kā arī likumprojekts par Latvijas Republikas Apkārtējās vides aizsardzības komiteju, vēl ir Ministru padomes sastāva apstiprināšana, Latvijas Republikas galvenā valsts arbitra vietnieka iecelšana un Latvijas Valsts arbitrāžas kolēģijas apstiprināšana. Vēl, kā jūs zināt, dienas kārtībā ir nolikuma projekts par Latvijas Republikas Augstākās padomes sabiedrisko konsultatīvo tautību padomi, kā arī par politiskajām partijām. Šie jautājumi gan vēl nav izskatīti Likumdošanas jautājumu komisijā. Pagaidām atliekam arī jautājumu par Augstāko tiesu un par tautas tiesnešiem. Visiem deputātiem, īpaši no rajoniem, lūgums izteikt savus priekšlikumus par tautas tiesu piesēdētājiem. Tas ir Tālava Jundža ierosinājums.
Pirmais jautājums, ko šodien vajag aplūkot, ir jautājums, kurš satricinājis Latviju. Tas ir jautājums par Preses nama un republikānisko laikrakstu “Cīņa”, “Latvijas Jaunatne”, “Sovetskaja Latvija”, “Lauku Avīze” un citu īpašumu un statusu. Komisija ir sagatavojusi lēmuma projektu. Komisijai ir savs viedoklis par šo jautājumu. Vārds deputātam Jānim Škaparam.

J.Škapars: Pie šī lēmuma projekta strādāja arī vairāki citi autori, tāpēc es sniegšu pirmo ieskatu un dažus apsvērumus. Attiecībā uz Preses namu jautājums izvirzās jau ilgstoši. Vispirms šis jautājums radās Ministru padomē. Ministru padome izveidoja valdības komisiju, un mēs jau sesijas sākumā saņēmām valdības komisijas slēdzienu, kurā viņi ierosināja izskatīt šo jautājumu Augstākajā padomē. Tas ilgstoši palika neizskatīts. Taču pēdējo dienu notikumi un patvaļības, ņemot vērā to, ka poligrāfiskā bāze atrodas vienas partijas rokās, būtībā apdraud visu Latvijas presi – gan laikrakstu, gan žurnālu izdošanu.
Tāpēc mūsu komisija pēc deputātu grupas ierosinājuma izskatīja šo jautājumu, un mēs pēc vairākkārtīgas izskatīšanas piedāvājam šo jautājumu plenārsēdē. Mūsu komisijā vakar piedalījās arī lielāks skaits Likumdošanas jautājumu komisijas locekļu. Arī viņi uzskatīja, ka jautājums ir sagatavots izskatīšanai plenārsēdē.
Kāda ir jautājuma būtība? Ar PSKP CK un LKP CK 1965. un 1967.gadā pieņemtajiem lēmumiem, it īpaši ar 1967.gada Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretariāta lēmumu visi laikraksti un žurnāli, kā arī to izdošanas materiāli tehniskā bāze tika pārņemta partijas rīcībā, partijas īpašumā. Ar šo brīdi milzīgā nozare, kas gādāja par to, lai veidotu ideoloģisko un garīgo klimatu Latvijā, kļuva par vienas partijas īpašumu, par vienas partijas monopolu. Turklāt partija pārņēma savā īpašumā nozari, kas dod ļoti lielus ienākumus. Kopš izdevniecību pārņēma Komunistiskā partija, iegūtā peļņa ir miljoniem rubļu. Partijas īpašuma aizstāvji balstās uz to, ka partija ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus poligrāfiskās bāzes izveidē un Preses nama celtniecībā. Taču tie ieguldījumi aptuveni veido apmēram divdesmit miljonus rubļu, tātad tikai ceturto daļu no tās summas, ko partija saņēmusi ieņēmumos. Šo summu pēc būtības ir devusi visa Latvijas tauta, tie visi ir Latvijas tautas līdzekļi, un tos pienākas atdot atpakaļ tautai. Šie ienākumi ir jo lielāki tāpēc, ka partijas Centrālā komiteja papīru un visu tehniku saņēma no valsts, tas ir, vērtības, ko saražoja visa tauta. Turklāt agrāk šīs izdevniecības iemaksāja krietni lielāku summu valsts kasē, bet pēdējos gados, it īpaši 1987. un 1988.gadā, šī summa krasi samazinājās.
Opozīcija komisijas sēdē izvirzīja jautājumu par to, ka vajadzētu sēsties pie sarunu galda un šo jautājumu kārtot sarunu ceļā. Bet komisija uzskata, ka īpašums ir paņemts nelikumīgi, bez juridiska pamata, ar Centrālās komitejas lēmumu, un tā arī jākvalificē šī rīcība. Īpašumi ir atdodami atpakaļ valstij. Mums piedāvā sarunas, taču es gribētu nolasīt jums visiem jaunāko PSRS Ministru padomes lēmumu attiecībā uz šiem īpašuma jautājumiem, lai raksturotu platformas būtību. Tas ir Ministru padomes 1990.gada 26.maija lēmums. Maskava. Kremlis.
*/Par pasākumiem PSKP īpašuma aizsargāšanai Latvijas PSR teritorijā
Saskaņā ar PSKP CK lūgumu un ievērojot PSRS Konstitūcijas 10.pantu, PSRS Ministru padome nolemj:
1. Latvijas PSR Ministru padomei nepieļaut, ka PSKP uzņēmumus, ēkas, iekārtas un citu mantu Latvijas PSR teritorijā patvaļīgi piesavinās vai arī izmanto citi resori un organizācijas, paturot prātā, ka PSKP CK tiesības operatīvi pārvaldīt PSKP mantu Latvijas PSR teritorijā piešķīrusi Latvijas kompartijas CK.
2. Latvijas PSR Ministru padomei un PSRS Iekšlietu ministrijai nodrošināt, ka tiek apsargātas PSKP ēkas, iekārtas un cita tai piederošā manta, kas atrodas Latvijas PSR teritorijā, pirmām kārtām PSKP CK Latvijas izdevniecības, kompartijas CK, Partijas vēstures institūta un partijas arhīva, Politiskās izglītības nama, CK autobāzes ēkas./
Vārdu sakot, mums piedāvā sarunas uz šāda veida bāzes, kad esam būtībā beztiesiski, mums nekas nepieder un mēs atrodamies lūdzēja lomā. Izejot no Latvijas tautas tiesībām pašai lemt savus likteņus, arī ir ierosināts Augstākās padomes lēmuma projekts par nelikumīgi atsavinātā laikrakstu un žurnālu izdevniecības īpašuma atdošanu Latvijas Republikai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu uzdot jautājumus par pašu lēmuma projektu, tad mēs varētu sākt debates. Lūdzu pierakstīties debatēs.

A.Providenko: */Vai 3.punktā nevarētu sīkāk paskaidrot, kādu nelikumīgu darbību pieļāvusi Latvijas kompartijas CK un kādus zaudējumus tā sagādājusi Latvijas Republikai? Konkrēti, 1965.–1967.gadā laikā, kādas nelikumīgas darbības pēc tā laika likumiem pieļāvusi Centrālā komiteja?/

J.Škapars: */Par nelikumīgām darbībām es jau esmu runājis, tāpēc neatkārtošos. Kas attiecas uz sagādātajiem zaudējumiem, tad tas precīzi jākonstatē./

A.Providenko: */Atvainojiet, varbūt jūs runājāt, bet es jūs nesapratu. Man ir jautājums, un es lūdzu jūs konkrēti atbildēt, neatsaucoties uz runu attiecībā uz vispārējo paskaidrojumu. Man ir konkrēts jautājums, un es lūdzu konkrētu atbildi./

J.Škapars: */Lūdzu, atvainojiet, jums ir tiesības uzdot jautājumus, un man ir tiesības atbildēt./

A.Providenko: */Bet jūs jau neatbildat.../

J.Škapars: */Es atbildu.../ 1965.–1967.gadā īpašums tika paņemts no valsts ar Centrālās komitejas lēmumu, un tam nav juridiska spēka, tas ir nelikumīgs. Kas attiecas uz Latvijas Republikai nodarītajiem zaudējumiem, Ministru padomei ir uzdots noskaidrot šo zaudējumu apjomus.

A.Providenko: */Otrais jautājums. “...likumā noteiktajā kārtībā pārņemt valsts īpašumā”, un tālāk kā tekstā. Kāds likums šeit domāts, pēc kura ierosina pārņemt valsts īpašumā šodien?/

J.Škapars: */Domāti Latvijas Republikas likumi./

A.Providenko: */Kādi Latvijas Republikas likumi?/

J.Škapars: */Tas ir uzdots Ministru padomei, Ministru padome saskaņā ar likumu to darīs. Es nepieņemšu šo lēmumu, to darīs Ministru padome./

J.Jagupecs: */Gribētu precizēt sekojošo. No ziņojuma nesapratu, cik un kādā proporcijā līdzekļus ieguldīja Latvijas PSR un PSKP CK, lai radītu valsts īpašumu, par kuru runa šajā lēmumā./

J.Škapars: Proporcijas, es domāju, jānosaka ekspertīzei pēc šī likuma pieņemšanas. Mūsu rīcībā pašlaik ir valdības komisijas slēdziens, kas visiem tika iesniegts, un pēc tam bija precīzi jānosaka īpašuma apmēri. Es tikai gribu atzīmēt, ka laikrakstu un žurnālu izdošana ir viena no ienesīgākajām nozarēm, kas dod ļoti lielu peļņu. Es jums jau minēju, ka peļņa pa šiem gadiem, kopš partija pārņēma izdošanu, ir aptuveni 100 miljoni rubļu. LKP CK kasē aizgāja astoņdesmit miljoni rubļu. Par pārējiem jautājumiem jānoskaidro konkrēti ekspertīzei. Šobrīd ir pāragri spriest.

J.Jagupecs: */Un otrs jautājums. Vai šo lēmumu, kas mums šodien likts priekšā, vajag uzskatīt par PSKP CK īpašuma ekspropriāciju, vai arī tas jāvērtē citādi?/

J.Škapars: Nē, nevar uzskatīt kā ekspropriāciju un nevajag tā uzskatīt. Īpašums tika paņemts, un šeit ir precīzi pateikts, ka mēs paņemam atpakaļ to, kas nelikumīgi mums tika noņemts.

A.Aleksejevs: */Man ir viens divdaļu jautājums. Lūdzu, sakiet, vai mūsu republikā vienmēr var atsavināt, teiksim, īpašumu, kas ir atmaksājies?/

J.Škapars: Es un arī komisija izgāja no pamatpieņēmuma centrālajā jautājumā, ka 1965.–67.gadā nelikumīgi tika atņemts mūsu īpašums. Uz šī nelikumīgi atņemtā īpašuma bāzes tika vairoti milzīgi ienākumi. Būtībā saņemti tie ienākumi, kas piederēja Latvijas valstij un Latvijas tautai.

A.Aleksejevs: */Un jautājuma otra daļa. Lūdzu, sakiet, kāpēc deputātiem nav izsniegti šajā sakarā nekādi pārliecinoši dokumenti? Pirmkārt, tie, kas šeit izsniegti, doti ar komisijas locekļa, bet ne ar komisijas parakstu. Otrkārt, kāpēc mēs nevaram iepazīties ar materiāliem, ar Centrālās komitejas viedokli?/

J.Škapars: Kas attiecas uz Centrālo komiteju, jūs acīmredzot domājat tā saucamo Latvijas Komunistisko partiju. Mēs vairākkārt aicinājām komisijas locekļus, arī Rubiku, lai viņš piedalās komisijas sēdē, jo viņš ir mūsu komisijas loceklis. Diemžēl viņš komisijas sēdēs nepiedalījās. Es domāju, ka viņam būtu bijušas lieliskas iespējas izteikt savu viedokli.

A.Aleksejevs: */Paldies jums, taču mazu precizējumu. Kāds likums tika pārkāpts? Kurā kodeksā mēs varam atrast šos likumus, kurus bija pārkāpusi Centrālā komiteja?/

J.Škapars: Kas attiecas uz likuma pantiem, šeit es labprāt dotu vārdu mūsu juristiem. Viņi jums paskaidros precīzi. Es domāju, ka šeit vispār likumi netika piemēroti. Es vēlreiz atzīmēju, ka šeit par likumu tika paņemts Centrālās komitejas lēmums.

A.Aleksejevs: */Tātad esmu jūs pareizi sapratis, pateicos: tāda likuma šodien nav, kas pārkāpts, kā jūs sakāt./

Priekšsēdētājs: Es lūgtu Grūtupa kungu strādāt kopā ar Škapara kungu, jo te ir biedri, kas interesējas par juridiskiem jautājumiem.

V.Alksnis: */Godājamais kolēģi! Sākumā gribu jums izteikt zināmu pārmetumu par to, ka mēs visi esam deputāti, un pie mums pieņemts uzrunāt “kungs” vai “biedri”, vai “kolēģi”. Manuprāt, ir mazliet neētiski, ka jūs teicāt vienkārši “Rubiks neieradās uz sēdi”./

J.Škapars: */Es atvainojos. Domāju, biedrs Rubiks to dzird./

V.Alksnis: */Un vēl jautājums. Vakar komisijas sēdē mums bija diskusija par šo jautājumu, un es jau liku priekšā komisijai tikt skaidrībā. Jūs apgalvojat, ka partija nelikumīgi sagrābusi šo mantu 1965.gadā, bet es vakar komisijas sēdē jums nosaucu lietas lappusi, arhīva fondu, kur glabājas dokuments par to, ka pēc Latvijas PSR Ministru padomes Valsts komitejas priekšlikuma šī izdevniecība bija nodota partijas pārziņā. Kāpēc līdz šim mēs šo dokumentu neesam redzējuši./

A.Grūtups: Kas attiecas uz šo PSRS Preses komitejas 1967.gada...

V.Alksnis: */Nē, nē. Jūs jaucat, tas nav PSRS, tas ir 1965.gada dokuments, bet PSRS dokuments bija 1967.gadā. Tas ir 1965.gada Latvijas PSR Ministru padomes Valsts preses komitejas dokuments./

A.Grūtups: */Ar kādu datumu ir šis dokuments?/

V.Alksnis: */Man ir tikai lietas fonds, lapas numurs un arhīvs. Tas ir 1965.gada vasaras dokuments. Vakar es ierosināju komisijai, sameklēsim šo dokumentu, iepazīsimies ar to un pēc tam pieņemsim lēmumu./

J.Škapars: 1965.gada 1.jūlijā viss process tika sākts ar LKP CK lēmumu. Kāds jautājums, tāda atbilde. Alkšņa kungs, mēs jau vakar noskaidrojām šo jautājumu, ka vispirms tika pieņemti attiecīgie partijas lēmumi un tad tikai sekoja Ministru padomes vai administratīvā orgāna lēmumi. Otrādi nebija.

G.Romašovs: */Man ir tāds jautājums jums, ziņotājam. Kāpēc līdz šim jūs neesat izteikuši nevienu argumentu, lai notiktu sarunas par šo jautājumu? Kāpēc komisija vai divas komisijas neapsēdās ar Latvijas kompartijas un PSKP Centrālo komiteju un neapsprieda šos jautājumus? Bet jūs mums tagad piedāvājat tādu apspriešanu. Lūdzu, paskaidrojiet./

J.Škapars: Dokumenti par šiem jautājumiem visiem ir. Es vēlreiz saku, ka šie jautājumi bija izskatīti valdības komisijā, un šeit ir atsauces uz noteiktiem partijas dokumentiem. Turklāt es vēlreiz akcentēju domu, ka mēs salīdzinājām partijas pieņemtos dokumentus ar Ministru padomes un attiecīgiem administratīvajiem dokumentiem. Tas bija tāds stils. To zina arī tie darbinieki, kas tajā laikā strādāja. Vispirms lēmumu pieņēma attiecīgie partijas orgāni, un tikai tad sekoja atbilstošu administratīvo orgānu lēmumi. Šie materiāli visi figurē lietā. Ja jums vajadzīgi...

S.Zaļetajevs: */Godājamais kolēģis Škapars atbildēja uz deputāta Providenko jautājumu, taču jautājums attiecās uz otru punktu, kas skan: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei likumā noteiktā kārtībā pārņemt šā lēmuma 1.punktā minēto valsts īpašumu – izdevniecību – un nodrošināt tās pārvaldīšana.” Godājamais kolēģis Škapars, atbildot uz deputāta Providenko jautājumu, nevarēja norādīt, kāds likums nosaka kārtību. Varbūt to varēs izdarīt kolēģis Grūtups? Bet, ja šeit radīsies grūtības, tad tas būs jādara Ministru padomei, ja viņš arī nonāks grūtā stāvoklī attiecībā uz šāda likuma atrašanās vietu./

A.Grūtups: Šo procedūru reglamentē Latvijas PSR Civilkodeksa 4. un 6.pants, kas ir analoģiski attiecīgajiem PSRS civilās likumdošanas pantiem. Tie nosaka, kādā kārtībā jāatjauno valsts īpašuma tiesības un kādā kārtībā var atsavināt valsts īpašumu.

S.Zaļetajevs: */Otrs jautājums. Ja mums ir atsauces uz Kriminālkodeksa pantiem, tad būtu neloģiski šajā lietā vērsties ar pieprasījumu tiesā./

A.Grūtups: Civilkodeksa 26.pants nosaka, 26.pantā ir uzskaitīts: strīdi starp pilsoņiem un organizācijām, strīdi starp kolhoziem, starpkolhozu organizācijām savā starpā un pilsoņiem ar zvejnieku kolhoziem, strīdi par dzelzceļu pārvadājumu līgumiem, autoru izgudrojuma tiesības utt. Varētu būt runa par arbitrāžas kompetenci, bet šobrīd mums nav prasītāja kā tāda. Mums ir tikai atbildētājs – LKP CK. Šodien Augstākajai padomei ir jānosaka šis prasītājs, jāatgriež valdībai īpašuma tiesības, kura vēlāk var nozīmēt finansu orgānus vai kādus citus, kas varēs arbitrāžā risināt citus sīkākus jautājumus.

A.Smoļuks: */No šā papīra, piemēram, neredzu, kā jūs esat ņēmuši vērā to apstākli, ka gan Preses nams, gan pati izdevniecība ar moderno iekārtu tika uzcelta nevis 1965.gadā un ne 1967.gadā, kā jūs to esat ņēmuši vērā, dalot mantu starp republiku un partiju?/

A.Grūtups: Situācija ir kāda? Sākuma punkts ir 1965.–1967.gads. Mums jāizdibina, vai šis valsts īpašums ir likumīgi pārņemts CK rīcībā. Tas ir sākotnējais. Ja mēs konstatējam, ka īpašums nav pārņemts likumīgi, tad visi ieguldījumi pa šiem gadiem – Preses nama celtniecība, ekspluatācijas izdevumi, kapitālizdevumi – ir apmēram 20 miljoni. Uz šiem 20 miljoniem CK ir tiesības, bet tāpat valstij ir tiesības uz 110 miljoniem peļņas...

A.Smoļuks: */Paldies, esmu jūs sapratis. Neesmu sapratis tikai vienu, atvainojiet, es uzdošu vēl jautājumu. Neesmu sapratis vienu lietu, vai varu ticēt jūsu datiem, ja man nav lietisku pierādījumu, ka tas maksās 200 miljonus, bet varbūt 2 miljardus?/

A.Grūtups: Nekas jau mūsu otrajai frakcijai netraucē šos dokumentus palūgt LKP CK, tur jau viss ir.

A.Smoļuks: */Un pēdējais jautājums. Kā jūs domājat, vai mums ir morālas, juridiskas tiesības nodarboties ar mantas dalīšanu, ja mums uz to nav (ja mēs būtu tiesneši un nevis deputāti) nekādu dokumentu un lietisku pierādījumu, pieņemt savu, tā teikt, verdiktu vai spriedumu par to, kam šī manta pieder?/

A.Grūtups: Saskaņā ar civilo likumdošanu augstākajam varas orgānam ir pilnīgas juridiskas tiesības izlemt tāda svarīga objekta ar vispārnacionālu nozīmi kā Preses nama izdevniecības likteni. Tas ir morāli un likumīgi.

V.Zatuliviters: */Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. No šā lēmuma preambulas es redzu, ka runa ir par PSKP CK īpašumu, kas nodots LKP CK īpašumā. Sakarā ar to man ir jautājums: par kādu atsavināšanu var būt runa, ja PSKP CK īpašums ir nodots LKP CK īpašumā./

A.Grūtups: Mums nevajag izlikties, ka nesaprotam problēmas būtību – tas bija Latvijas PSR īpašums, kuru pārņēma partijas orgāni. Partijas orgānu hierarhijai kā nelikumīgam valdītājam šobrīd nav izšķirošas nozīmes.

V.Zatuliviters: */Un otrs jautājums, ja drīkst, es to uzdošu ukraiņu valodā un ļoti lūdzu atbildēt manā dzimtajā valodā. To saku tādēļ, jūs mani atvainojiet, ja uzdošu jautājumu krievu valodā, un jūs zināt, ka latviešu valodu nepietiekami pārvaldu un likums vēl nav stājies spēkā, tad vismaz aiz cieņas pret deputātu vajag atbildēt tajā valodā, kurā jautājums uzdots./

A.Grūtups: Ja mēs esam par reālu divvalodību, tad kāpēc es jūs saprotu, bet jūs mani negribat saprast?

V.Zatuliviters: */Te būs otrs jautājums./

No zāles: Te nav ko diskutēt, jo viss tiek tulkots.

V.Zatuliviters: */2.punkts: “izlemt jautājumu par PSKP CK budžetā pārskaitāmās peļņas iesaldēšanu”. Gribu jums jautāt: kas devis tiesības un kas nodarbosies ar PSKP CK īpašuma peļņas iesaldēšanu?/

A.Grūtups: Es jums pateikšu – tikai viens arguments var dot kādas tiesības, un tas ir likums. Tā paša Civilkodeksa 157.pants dod tādas tiesības un precīzi nosaka. Likums to nosaka, nevis mūsu parlamenta griba. Arī mēs, parlaments, kamēr neesam izstrādājuši jaunu Civilkodeksu, esam pakļauti šim pašam Civilkodeksam.

V.Šteins: Mēs zinām, ka komunistu režīms visu laiku arī Latvijā ir bijis nelikumīgs. Komunisti ir sagrābuši savās rokās ne vien izdevniecību. Šobrīd mēs vienkārši atgriežam atpakaļ tautai tai piederošo. Man ir jautājums par otro punktu. Tagad, kad izdevniecība tiks atgriezta valsts īpašumā, vai sociāldemokrātiem arī tā būs pieejama? Otrais apakšpunkts ir par peļņas iesaldēšanu. Kāpēc impērijai paredzētā peļņa tiek iesaldēta, bet nevis izdalīta tautai?

A.Grūtups: Šteina kungs, tie visi ir procedūras jautājumi, kuri būs jālemj valdībai. Augstākā padome šeit nelems viena vai otra izdevuma likteni, tas būs jālemj valdībai – par īpašuma statusu. Varbūt tā būs akciju sabiedrība. Mans personīgais viedoklis ir, ka Preses namā jāiznāk visām dažādu kustību avīzēm.

A.Seile: Man ir jautājums sakarā ar lēmuma projekta teksta 1.punktu. Kāpēc izmainīts nosaukums Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai?

Priekšsēdētājs: Tas neattiecas uz šo tematu, par to mēs runāsim vēlāk. Vārds deputātei Ždanokai.

T.Ždanoka: */Man jautājums kolēģim deputātam Škaparam. Es pati esmu Latvijas kompartijas CK locekle kopš 1972.gada. Šobrīd mēs runājam par 1965.–1967.gada lēmumiem. Deputāt Škapar, jūs, cik zinu, bijāt Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, ja ne, tad atspēkojiet mani, jūs bijāt Centrālās komitejas loceklis, cik zinu. Kā gan savā laikā jūs, pat ja jūs arī nebijāt, tad vienkārši kā komunists, kā 1965.–1967.gadā jūs uzstājāties pret šo patvaļīgo Latvijas kompartijas Centrālās komitejas rīcību?/

J.Škapars: Jautājums ir ļoti interesants. Bet tajā laikā nevarēja jautājumus citādāk izlemt, tāpēc ka izlēma vadošie orgāni, neprasot nevienam ierindas darbiniekam, tajā skaitā arī CK darbiniekiem. Tas bija autoritārais režīms un autoritāri arī tika izlemti jautājumi.

V.Priščepovs: */Man ir jautājums deputātam Škaparam. Sakiet, lūdzu, vai jūs savā komisijā neapspriedāt jautājumu par to, ka pēdējā laikā būtībā ir notikusi masu informācijas līdzekļu, teiksim, vienas daļas avīžu, žurnālu, televīzijas, radio atsavināšana un pāreja Tautas frontes Domes īpašumā. Vai netiks izvirzīts jautājums par televīzijas, radio apraides, citu masu informācijas līdzekļu atdošanu republikai?/

J.Škapars: Atkal viens no ļoti interesantiem jautājumiem. To parasti mums inkriminē mūsu pretinieki. Es domāju, ka noticis pavisam citādāks process – gan laikraksti, gan žurnāli, gan radio un televīzija šobrīd kļuvusi krietni patstāvīgāka un vairs nepilda partijas CK un citu autoritāro orgānu norādījumus, kā tas bija agrāk. Bet jums liekas, ka laikraksti un žurnāli kalpo Tautas frontes Domei. Tā tas diemžēl nav. Saku – diemžēl.

P.Šapovālovs: */Gribu uzdot jautājumu juristam un reizē vērsties pie visiem deputātiem. Godātie deputāti! Mūsu lēmums ņirb no vārdiem “bez likumīga pamata”, “ir nelikumīgs”. Vai labāk nebūtu, ja mēs grozītu civilkodeksu, lai varētu izskatīt tādus jautājumus tiesā, nodot lietu tiesai, un pēc tiesas sprieduma nodot lietu mums, un mēs pēc tam izlemsim šo jautājumu./

A.Grūtups: Cienītais Šapovālova kungs! Mēs varam šodien izmainīt Civilkodeksu, mēs varam izmainīt visu, ko gribam. Bet reālās civiltiesības nosaka, ka civilos strīdus par īpašumu vienmēr izšķir, balstoties uz tiem likumiem, kuri bija spēkā tad, kad šīs attiecības radās. Tā k? mēs tur neko nevaram izdarīt. Civilkodekss bija spēkā... Aizejiet uz jebkuru tiesu, un jums tur paskaidros.

A.Safonovs: */Jautājums deputātam Škaparam. Lēmumu projekts, ko mēs šodien izskatām, balstās uz zināmiem 1965.–1967.gada notikumiem. Vai jūs nedomājat, ka pareizi būtu izskatīt jautājumus tikai par tām materiālajām vērtībām, kas pastāvēja tajā laika posmā? Ja mani atmiņa neviļ, tad PSKP CK Latvijas aģentūra, bijušais Preses nams, Politizglītbas nams tika uzcelti mazliet vēlāk./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Safonov, atkārtojiet savu jautājumu! Tas netika saprasts.

A.Safonovs: */Atkārtoju. Jūs projektā balstāties uz savu lēmumu par 1965.–1967.gada notikumiem. Vai jūs nedomājat, ka jums ir tiesības šajā lēmuma projektā apspriest jautājumu par tām materiālajām vērtībām, kas bija tajā laika posmā? Taču, pieņemsim, PSKP CK Latvijas aģentūra, kas agrāk saucās Preses nams, Politizglītības nams utt. tika uzcelti daudz vēlāk, tie uzcelti mūsu laikā, tagad./

A.Grūtups: Es saprotu jautājumu. Ja mēs atzīstam, ka šī valsts izdevniecība tika nelikumīgi pārņemta CK pakļautībā, bilancē vai īpašumā – sauciet to, kā gribat –, tad no tā likumīgi izriet juridiskas sekas, un mēs tur neko nevaram darīt. Likums precīzi nosaka, ko darīt ar peļņu, ko darīt ar tiem ieguldījumiem, kas izdarīti vēlāk. To nosaka likums, tā nav mūsu patvaļīga griba. Varu tikai piebilst, ka pašreiz, ja mēs rēķinām Preses nama bilances vai pamatfondu vērtību 22 miljoni, tad aptuveni 9 miljoni šajos pamatfondos jau ir valsts īpašums, tas ir pāri par 40%. Bet tam nav juridiskas nozīmes.

No zāles: */Es ļoti atvainojos, biedri vadītāj, kad es uzdevu jautājumu, tad taču es skaidri un konkrēti teicu, ka man jautājums deputātam Škaparam, bet ne viņa advokātam. Vai saprotat? Tāpēc es arī gribētu dzirdēt atbildi no paša godātā kolēģa deputāta./

Priekšsēdētājs: Šobrīd mēs nevaram stādīt jautājumu individuāli. Atbild cilvēki, kuri gatavojuši likumprojektu. Viens ir jurists, otrs ir vadījis šīs komisijas darbu. Individuāli mēs viens otram varam jautāt pēc sēdes, kuluāros.

A.Grūtups: Es varu iet kā advokāts arī citam, ja mēs vienojamies…

J.Lucāns: Man ir ierosinājums. Mēs pašreiz noklausījāmies vairāk nekā pusstundas garumā vienu un to pašu jautājumu desmit variācijās. Vai mēs nevarētu savu darbu mazliet racionalizēt un palūgt mūsu cienījamajai opozīcijai, kurai, kā es saprotu, ir svarīgi, lai viņu vārdi pavīdētu, ka jautājumus uzstādījuši, visus šos jautājumus pārrunāt komisijas sēdēs? Šeit, kur notiek lēmuma izklāsts, varētu vienlaikus nosaukt visus cilvēkus, kas uzstādījuši jautājumus komisijas sēdēs, raksturojot šo jautājumu būtību, un atbildēt uz tiem, lai mums vēlreiz un vēlreiz nebūtu jāklausās viens un tas pats. Man ir ierosinājums izbeigt šos jautājumus un pāriet pie nopietna darba.

Priekšsēdētājs: Lai mēs pārtrauktu jautājumu uzdošanu, ir jānobalso. Kurš ir par to, lai mēs pārtrauktu uzdot jautājumus un sāktu debatēt? Vispirms reģistrāciju. Te saka, ka vajadzētu atļaut jautāt tiem, kuri ir pie mikrofoniem. Trīs cilvēkiem. Lūdzu. Pēc tam mēs bez balsošanas pārtraucam jautājumus.

M.Rogaļs: */Šodien pie mums notiek tiesas izmeklēšana svarīgā jautājumā par Preses namu, un tas ir tiešām svarīgs jautājums, piedaloties 145 piesēdētājiem. Piesēdētājiem nav pilnīgas informācijas, nav komisijas slēdziena, nav noskaidroti zināmi fakti, par ko runāja godātais deputāts Škapars. Man ir jautājums deputātam Grūtupam: sakiet, vai jūs kā profesionālis šodien uzņemtos šo lietu?/

A.Grūtups: Rogaļa kungs! Vispirms jautājumā par šo tiesas izmeklēšanu, ka mēs, 145 cilvēki, esam piesēdētāji un vedam tiesas izmeklēšanu. Es jums pateikšu, ka 1965.gadā CK Prezidija sēdē, kuru vadīja Arvīds Pelše, piedalījās 6 cilvēki, kas izlēma, un es domāju, ka šodien 145 cilvēki valsts varas augstākajā orgānā var izlemt. Vai es kā advokāts uzņemtos? Noteikti. Es vienmēr eju tanī pusē, kas vinnē!

Priekšsēdētājs: Paldies.

M.Rogaļs: */Deputāt Grūtup, jūs, atbildēdams deputātam Zaļetajevam, teicāt, ka šodien mūsu mērķis ir noteikt prasītāju, lai pēc tam veiktu visu darbu arbitrāžas virzienā. Varbūt tādā virzienā mums vajag kārtot šodien darbu, bet nevis pieņemt tādu lēmumu./

A.Grūtups: Šeit trešais punkts jau runā par to, ka valdībai būs jārisina šie finansiālie jautājumi. Es piekrītu, ka finansiālie jautājumi ir jāskata arbitrāžā, bet mums ir jāatgriež šis īpašums valdībai, lai valdība varētu noteikt prasītāju – vai tā būs Finansu ministrija vai kāda cita organizācija, kura tālāk risinās jautājumu arbitrāžā. Mums ir jāizlemj jautājums par īpašumu.

G.Agafonovs: */Esmu ilgu laiku strādājis saimnieciskā darbā, un man nav nekāda priekšstata par problēmām mūsu poligrāfijā. Gribu uzdot jautājumu: kāpēc deputātiem nav sniegti nekādi dokumenti un materiāli par šo problēmu? Šodien no rīta mēs saņēmām lēmuma projektu, kurā ir trīs punkti, un man, sēžot šajā zālē, ir pilnīgi neiespējami tikt skaidrībā par šā jautājuma niansēm, jo nav absolūti nekādu materiālu. Es prasu, lai pirms šā jautājuma izlemšanas mums tiktu izsniegti nepieciešamie materiāli./

J.Škapars: Materiāli bija iesniegti. Pirmais materiāls tika izsniegts maija sākumā. Iespējams, ka daži deputāti jau šo materiālu ir nozaudējuši. Tā ka izejas materiāls deputātiem bija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu pie pirmā mikrofona.

G.Morozļi: */Jautājums Škapara kungam. Jūs tikko atsaucāties uz 1990.gada 26.maija PSRS Ministru padomes lēmumu, kurā norādīts, ka šodien mēs runājam par PSKP CK īpašumu. Bet, ja tas ir tā, tad kāds mums pamats šodien ekspropriēt šo PSKP CK īpašumu – citas valsts īpašumu? Kāds mums tam ir likumisks pamats? Ja jau runā par likumu, tad šis jautājums jāizskata PSR Savienības arbitrāžai. Vai jūs tādu lēmumu atzīstat par pareizu vai ne?/

J.Škapars: LKP CK īpašums, var teikt, ir tā saucamais LKP CK īpašums, jo LKP CK ir nelikumīgs valdītājs. Šodien, cienījamie deputāti, mēs nelemjam jautājumu par ekspropriāciju, jo, lai kaut ko ekspropriētu, ir jābūt īpašuma tiesībām. Ekspropriēt var to, kas pieder, bet, pēc manā rīcībā esošajiem dokumentiem, izdevniecība nepieder LKP CK.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumi ir uzdoti. Mēs vienojāmies, ka runās tie, kas ir pie mikrofoniem. Par procedūru. Lūdzu. Reglamenta nav. Katra jautājuma apstiprināšanu pārtrauc pēc deputāta ierosinājuma.

A.Vidavskis: */Cik zinu, vakar Likumdošanas jautājumu pastāvīgā komisija nepieņēma galīgo lēmumu, jo nebija kvoruma. Es nesaprotu, kad notikusi vēl viena komisijas sēde un kāpēc es uz to netiku aicināts. Un ne tikai es, bet arī pārējie mani biedri no frakcijas “Līdztiesība”. Kāpēc, ja šī komisijas sēde notika, mūs neuzaicināja. Es lūdzu, lai šī komisijas sēde notiktu vēlreiz./

Priekšsēdētājs: Komisijas pārstāvji, lūdzu, sniedziet atbildi deputātam Vidavskim.

J.Lagzdiņš: Saskaņā ar Konstitūciju šis jautājums bija jāizskata Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā. Vakar mēs jau trešo reizi komisijā šo jautājumu izskatījām un nobalsojām par konkrētā lēmuma projektu. Bez tam piedalījās arī Likumdošanas jautājumu komisijas locekļi, kuri, cik es zinu, lēmumu pieņēma šodien.

Priekšsēdētājs: Vārds Likumdošanas jautājumu komisijai.

A.Endziņš: Vakar kopīgajā komisijas sēdē no Likumdošanas jautājumu komisijas 15 locekļiem piedalījās 10. Kad cienījamais deputāts Alksnis konstatēja, ka gadījumā, ja četri komisijas locekļi aizies, tad pastāvīgā komisija nebūs tiesīga jautājumu lemt, viņi atstāja zāli. Šodien, kā redzat, viens otrs prasa atkārtot komisijas sēdi. Otrajai – Škapara vadītajai komisijai kvorums bija, un viņi lēmumu pieņēma. Mūsu komisija šodien no rīta sanāca vēlreiz, lai izskatītu šo pašu jautājumu, tika uzaicināts arī Alksnis, Morozļi, Zaļetajevs un citi komisijas locekļi, bet viņi atteicās piedalīties. Mēs bijām astoņi cilvēki un vienbalsīgi nobalsojām par. Es gribu uzsvērt, ka Likumdošanas jautājumu komisijai šis jautājums nav obligāti iepriekš jāizskata, pietiek ar vienu pastāvīgo komisiju. Mēs izskatījām tikai tāpēc, ka mūsu komisijā ir juristi, vienīgi tāpēc.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs par procedūru? Lūdzu, pie otrā mikrofona.

J.Celmiņš: Man ir ierosinājums šo jautājumu apspriest vienu stundu un dot vārdu deputātiem, ņemot vērā frakciju proporcijas.

Priekšsēdētājs: Tātad mums jāvienojas par laiku. Es arī gribēju ierosināt par apspriešanas laiku, lai mums būtu skaidrība, cik ilgi mēs apspriedīsim. Tātad bija priekšlikums – stundu. Lūdzu, deputāts Stroganovs.

F.Stroganovs: */Godājamo priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Jau vairākkārt esam runājuši par to, ka tad, kad jautājums izvirzīts uz sesiju, deputātiem jāsaņem par aplūkojamo jautājumu nepieciešamie materiāli pilnībā. Es piedalos sesijas darbā kopš pirmās dienas, izņemot vienu dienu, un nekādu dokumentu, atskaitot izsniegto lēmuma projektu, nav: nedz 1967.gada dokumentu, nedz 1965.gada, nedz valdības iesniegto aprēķinu. Gribētu saņemt šos dokumentus, iekams izteikt savu spriedumu par vai pret./

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, kuri nav pazaudējuši materiālus, kurus izdalīja Ministru padome 3.maijā, lūdzu, iedodiet deputātam Stroganovam un citiem deputātiem, kuriem šo materiālu nav. Tā kā Sabiedrisko lietu komisija uzskata, ka dokumentu un materiālu ir pietiekami, mums nav tiesību atlikt – ir jādebatē. Jautājumu izlemjot un lēmumu pieņemot, mēs vadīsimies no visiem argumentiem. Lūdzu, pie pirmā mikrofona. Par procedūru.

S.Zaļetajevs: */Par apspriešanas procedūru. Likumdošanas jautājumu komisijas sēde diemžēl šodien sākās tad, kad zālē jau bija sākusies plenārsēde, tribīnē stāvēja kolēģis Škapars un atbildēja uz jautājumiem. Es vienkārši biju spiests izlemt dilemmu, klausīties kolēģi Škaparu vai arī iet uz Likumdošanas jautājumu komisijas sēdi. Manuprāt, tāda jautājuma apspriešanas procedūra, kad komisija apspriež jautājumu paralēli plenārsēdei, ir galīgi nepieņemama. Tas ir paskaidrojums pie Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja runas ar kolēģa Endziņa ierosinājumiem par to, ka daļa šās komisijas locekļu nav piedalījušies komisijas darbā./

Priekšsēdētājs: Mēs uzskatām, ka tā ir jūsu izziņa par šo jautājumu. Lūdzu, izsakāmies par procedūru.

L.Muciņš: Vēl viena izziņa. Vakar notika Likumdošanas komisijas sēde, kurā piedalījās arī četri pretējās frakcijas pārstāvji, un mēs ļoti ilgi un detalizēti kopā ar Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju izskatījām šo lēmumu. Īsi pirms balsošanas šie četri kolēģi atstāja sēdi, tādēļ šodien, kad bija kvorums un es uzaicināju sapulcēties, mēs minūtes laikā nobalsojām šo jautājumu. Tā ka nekāda apspriešana nenotika. Tikai nobalsošana.

Priekšsēdētājs: Argumentācija jau ir bijusi. Mēs izskatām jautājumu, ko ierosinājusi Sabiedrisko lietu komisija. Kam vēl ir priekšlikumi par procedūru? Bija priekšlikums – debatēm paredzēt stundu.

V.Alksnis: */Man ir uzziņa pie Likumdošanas jautājumu komisijas kolēģu runām. Es speciāli piefiksēju laiku. Kopš brīža, kad mūs uzaicināja uz komisijas sēdi, līdz brīdim, kad komisija pēc jautājuma izlemšanas atgriezās zālē, pagāja 1 minūte 48 sekundes. 1 minūtē 48 sekundēs deputāti, komisijas locekļi, turklāt tie, kas vakar pat nebija piedalījušies šajā apspriešanā, paguva iziet no zāles, pacelt tur roku, nobalsot un atgriezties zālē. Atvainojiet, bet tas ir farss, nevis jautājuma apspriešana./

Priekšsēdētājs: Ja vēl kāds deputāts ir uzņēmis ar hronometru laiku, tad jūs varat strīdēties, deputāt Alksni. Mēs jūsu teikto pieņemam kā izziņu. Lūdzu, par procedūru.

J.Endele: Man ir ieteikums sekretariātam. Tā kā mēs nolēmām stundu debatēt un tad pārtraukt, lai būtu ievērota proporcija, es ierosinu vispirms dot vārdu neatkarīgam deputātam, tad LTF frakcijai un kā trešais – “Līdztiesības” deputāts, un tā tālāk. Jebkurā momentā pārtraucot, būs maksimāli ievērots frakciju nolikums.

Priekšsēdētājs: Protams, ja tikai neatkarīgie būs pierakstījušies.

J.Endele: Vairāk par vienu stundu viņiem neiznāk.

Priekšsēdētājs: Vispirms vienosimies, ka mēs debatējam stundu, un es centīšos rīkoties tā, lai proporcijas būtu ievērotas. Tātad mēs vienojamies par stundu. Vai nevienam nav iebildumu? Deputātam Alksnim ir citi priekšlikumi.

V.Alksnis: */Godājamie kolēģi! Jau kuro reizi mēs izdarām lielas kļūdas. Mēs pieņemam jautājumus, tos pienācīgi neapsprieduši. Rodas milzum daudz problēmu, jau apspriežot jautājumus. Bet mēs cenšamies aizbāzt muti opozīcijai, nedot tai iespēju runāt. Bet mēs taču ne vienmēr izvirzām dumjus ierosinājumus. Jūs jau taču esat pārliecinājušies, ka daudzas idejas, ko mēs izvirzījām no pirmās dienas, galu galā sesija pieņēma pēc tam, kad tās tika noraidītas. Vai tiešām mēs šodien vienā stundā, praktiski ļāvuši runāt pa vienam cilvēkam, spēsim izlemt tik sarežģītu jautājumu?/

Priekšsēdētājs: Jūs jau faktiski esat uzsācis debates. Tātad ir priekšlikums aptuveni orientēties uz stundu. Nebalsosim par šo jautājumu. Ja pēc stundas deputātiem būs vēlēšanās turpināt debates, tad par šo jautājumu balsosim, jo pagaidu reglamentā ir paredzēts, ka debates pārtrauc pēc Augstākās padomes lēmuma. Uzsāksim debates. Es ņemu vērā priekšlikumu par proporcijas principu. Pirmajam vārds neatkarīgajam deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Godājamie kolēģi./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, atcerēsimies, ka debatēs mēs varam runāt līdz 10 minūtēm, pēc tam es zvanu bez brīdinājuma. Lūdzu

A.Aleksejevs: */Godājamie kolēģi! Domāju, ka šodien ierosinātais jautājums ir svarīgs ne tik daudz tāpēc, ka mēs lemjam, kam pieder tipogrāfija vai kam tā piederēs, kā tāpēc, ka mums jānoformulē, kā mēs turpmāk lemsim analoģiskus jautājumus. Es pilnīgi pieļauju, ka godājamais kolēģis Škapars tic tam, ko viņš šodien mums šeit izklāstīja. Bet lieta tā, diezin vai mēs varam balstīt savus secinājumus tikai uz Škapara kunga pārliecību. Domāju, ka mums nepieciešami zināmi faktu materiāli.
Pirmkārt, es gribētu precizēt to, par ko mēs ar jums šeit runājam: vai mēs ar jums runājam par to, ka PSKP CK tipogrāfija ne pēc taisnības pieder partijai, vai par to, ka ienākumi tika sadalīti netaisni. Un, rau, dokumentā, kas mums tika izsniegts, teikts sekojošais: 41% jeb 7,5 miljoni no 23 gandrīz pieder republikai. Tātad to, ka PSKP Centrālā komiteja ir tipogrāfijas līdzīpašniece, komisija neapšauba, un šeit runa ir par ienākumu sadali.
No otras puses, godājamais advokāts, kas šeit runāja un atsaucās uz Civilkodeksu, maldināja mūs, jo tie punkti, uz kuriem viņš atsaucās, nemaz neattiecas uz lietu un tajos nekas nav teikts par to, kā sadalāmi ienākumi no kopēja uzņēmuma.
Tagad, biedri, man jāapšauba komisijas apgalvojums, ka īpašuma jautājums ticis izlemts Latvijas KP CK birojā. Katrs cilvēks, kas mazliet pārzina mūsu likumdošanu par kapitālo celtniecību, pateiks, ka tas nemaz nav tā, jo lēmumu par tādu objektu celtniecību pieņem republikas Ministru padome un nevis tikai republikas, bet pat PSR Savienības Ministru padome, un visi šie titulsaraksti tiek apstiprināti Ministru padomes līmenī, citādi banka neatklāj finansēšanu. Tāpēc man jāsaka, ka komisija nav godprātīgi strādājusi un nav atradusi tos dokumentus, kurus tā sola iesniegt. Tajā pašā aktā taču teikts: “Jāatzīmē, ka maksājumu peļņa un maksājumi precīzi tiks noteikti pēc attiecīgo arhīvu materiālu saņemšanas.”
Tas pierāda komisijas negodprātīgo darbu. Es atkārtoju vēlreiz. Es pilnīgi pieļauju, ka īpašniekam jābūt kādam citam, un varbūt pat trešajam, bet materiāli mums nedod pamatu tam, lai varētu pateikt, kurš tad ir tas īstais tipogrāfijas īpašnieks. Tāpēc, vēlēdamies būt objektīvi un parādīt, ka mēs ar jums esam nopietna organizācija, kas ciena likumus, es gribētu iesniegt priekšlikumu par lēmuma projekta grozīšanu. Manuprāt, tam jāskan tā:
“Latvijas PSR Ministru padome, izskatījusi Latvijas PSR Ministru padomes iesniegtos materiālus par PSKP CK tipogrāfijas darbību un tās piederību, nolemj:
Uzdot Latvijas PSR Ministru padomei likuma noteiktā kārtībā ierosināt jautājumu par minētās tipogrāfijas nodošanu valsts īpašumā.”
Tas dod iespēju uz objektīvu dokumetu, likumu pamata konstatēt patiesību, par ko mēs ar jums esam ieinteresēti, un es domāju, ka tas būs paraugs, kā jāpieiet turpmāk analoģiskiem jautājumiem. Protams, šodien var teikt, ka mēs izlemjam tā, kā gribam, bet nezin vai tā ir suverēnas valsts pazīme, ja tajā valda nelikumība un patvaļa. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Klausoties debates mūsu parlamentā, brīžiem mani pārņem tādas dīvainas sajūtas. Viena daļa no deputātiem ilgi maldās trijās priedēs un saka, ka viņi no šī meža izkļūt nevar, jo neredz malu. Bet varbūt sauksim baltu par baltu un melnu par melnu. Es domāju, ka neviens no šeit klātesošajiem deputātiem savās priekšvēlēšanu platformās un arī šeit debatēs nav atbalstījuši to stagnācijas laiku politiku, kas tika piekopta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Un neatkarīgi no frakciju piederības mums ir jāatzīst, ka šī politika neatbilda tautas interesēm, ka tā kalpoja partijas aparātam, ka tā ir atnesusi mūsu sabiedrībai daudz ļauna. Tad varbūt beidzot sāksim likvidēt šīs pretvalstiskās politikas sekas un novērsīsim tās. Jautājums par Preses namu ir viena no konkrētajām sekām.
Un otrs jautājums ir vairāk politisks nekā juridisks, jo pamats Preses nama izdevniecības nodošanai partijas, teiksim, vienas sabiedriskas organizācijas rīcībā un izņemšana no valsts īpašuma bija politisks akts, ko pieņēma vienas sabiedriskas organizācijas vadība. Tikai tai laikā šai sabiedriskajai organizācijai piederēja vadošā un virzošā loma sabiedrībā. Tas bija konstituēts attiecīgajā pantā, tagad šī panta vairs nav un PSKP ir tikai vien? no vairākām partijām un vairākām sabiedriskajām organizācijām.
Mums gribot negribot ir jālemj arī par tām īpašuma tiesībām, ko PSKP ir saņēmusi mantojumā, vairākus gadu desmitus atrazdamās privileģētākā stāvoklī, ko nodrošināja Konstitūcijas 6.pants. Toreiz PSKP saauga ar varas struktūrām, pārņēma varas struktūras un pieņēma voluntārus lēmumus, kurus vispār nebija tiesīga pieņemt. Es nezinu, bet varbūt deputāts Aleksejevs dos izziņu, vai izdevuma “Jedinstvo” ienākumus pārskaita PSKP CK un, ja viņam liktu pārskaitīt, vai viņš to uzskatītu par pilnīgi normālu un dabisku parādību, ja nesaņemtu nevienu kapeiku, lai gan izdevniecība ir ļoti ienesīga nozare. Tas ir politisks jautājums arī tādēļ, ka Preses namā tiek izdota lielākā daļa, faktiski visi republikāniskie laikraksti un žurnāli. Tā ir saikne ar tautu, tā ir literatūra, ko lasa visa mūsu tauta, un tātad šis jautājums skar visas mūsu tautas intereses.
Mēs esam tautas ievēlētie pārstāvji, un es uzskatu, ka tieši mums ir jālemj – un jālemj tagad. Mums ir jāaizsargā izdevēju intereses. Lai gan Preses namā iznāk ļoti dažādu sabiedrisko organizāciju laikraksti un žurnāli, tomēr neviens no šiem izdevējiem nesaņem ne kapeikas no tiem saviem “izdevējiem”, ko tie izdod, bet viss ienākums no šiem izdevumiem tiek ieskaitīts pavisam citas sabiedriskas organizācijas – PSKP budžetā. Vai jums tas neliekas dīvaini? Un, kad kāds mēģina pierādīt, ka tā ir normāla parādība, tad es atkal atceros tās trīs priedes. Es piekrītu, ka īpašuma jautājumi ir ļoti sarežģīti un visi savstarpējie norēķini, kas neapšaubāmi ir jāizdara ar Komunistisko partiju, tiks veikti, un mūsu valdībai tie jāveic, bet mums jābūt kaut kādam atspēriena punktam, pamatam, uz ko balstoties var sākt šīs sarunas.
Es vakar jautāju deputātam Alksnim, vai viņš nav piedalījies tā Ministru padomes lēmuma izstrādāšanā, ko nolasīja kolēģis Škapars. Deputāts Alksnis teica, ka neesot piedalījies. Man tiešām žēl; ja viņš varbūt būtu biedram Rižkovam, piemēram, izklāstījis visus tos argumentus, ko viņš izklāstīja mums, varbūt šāds lēmums nebūtu tapis, jo tur arī kolēģis Alksnis piekrita, ka lēmums patiešām ir sasteigts. Es arī varētu teikt, ka šoreiz PSRS Ministru padome ir vadījusies no emocijām, nevis no veselā saprāta, jo tajā brīdī Preses namu neaiztika. Ir pieņemts sasteigts, nepārdomāts lēmums, bet nav izveidota komisija, lai gan centušies vairāki deputāti iegalvot, ka tāda ir jāizveido. Kur tad ir šī PSRS Ministru padomes izveidotā komisija, kurai vajadzētu risināt jautājumus arī ar Latvijas Ministru padomi? Nē, tādas komisijas nav, ir tikai nodeklarēts, ka tas ir PSKP CK īpašums. Un vairs nav vajadzīgi nekādi argumenti par to, vai tas ir kopīpašums, kā saka deputāts Aleksejevs, vai tas ir Latvijas tautas īpašums, kā ir teikts mūsu lēmumā. Viņiem ir platforma – tas ir PSKP CK īpašums, un cauri. Mēs nevaram gaidīt, zināmā mērā šis lēmums ir piespiedu solis, jo to mums spiež darīt gan partijas CK, gan arī, kā senāk, PSRS Ministru padomes rīcība. Lai gan Konstitūcijas 6.pants ir nozudis, tomēr PSRS Ministru padomē ir īpaša interese par vienu no savām sabiedriskajām organizācijām, šajā gadījumā par PSKP. Diemžēl es nekādi nevaru piekrist arī tam, ka šis jautājums jāsāk risināt arbitrāžā. Arī kolēģis Morozļi tā ieteicās, bet viņš gan pats nonāca zināmās pretrunās. Viņš sāka ar to, ka mēs gribam atsavināt citas valsts īpašumu, tādējādi, cik es saprotu, viņš pasvītro, ka mūsu neatkarības Deklarācija joprojām ir spēkā, bet turpinot teica, ka šo jautājumu vajadzētu izskatīt PSRS, tātad citas valsts, arbitrāžai. Bet tas būtu jādara kādam vidus orgānam. Lai izskatītu šo konfliktu starp divām valstīm, par pamatu jāņem starptautiskās tiesības. Tātad darba vēl ir daudz, un daudz darba būs Ministru padomei, bet principiāls lēmums ir jāpieņem šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Beskrovnovam. Lūdzu.

V.Alksnis: */Godājamie kolēgi! Mēs esam vienojušies par procedūru. Runā neatkarīgo frakcijas, vairākuma frakcijas, frakcijas “Līdztiesība” pārstāvji. Tagad iznāk, ka mēs esam ierobežojuši diskusijas laiku un turklāt dodam laiku PSRS tautas deputātiem, kas neietilpst tieši mūsu Augstākās padomes sastāvā. Nu tad piešķirsim atsevišķu laiku PSRS tautas deputātu runām. Mēs nevaram ierobežot frakcijas tiesības šajā situācijā./

Priekšsēdētājs: Pēc tradīcijas mēs PSRS deputātiem vienmēr dodam vārdu, ja viņi lūdz. Ja ir pretenzijas, ka Cīrulis uzstājas tās stundas laikā, par kuru mēs vienojāmies, tad mēs šo laiku varam pagarināt uz viņa uzstāšanās rēķina, bet tas ir vienīgais PSRS deputāts, kurš ir pieteicies.

S.Beskrovnovs: */Godājamie deputāti! Gribētu savu runu sākt ar to, ka vēlos pievērst jūsu uzmanību tam, cik mēs vienkārši, nedomādami šodien izrīkojamies ar savu pagātni, ar savu vēsturi. Jautājumus, kas skar ne vienu vien mūsu republikas nodzīvoto gadu desmitu, mēs cenšamies izlemt pusstundas vai, vislielākais, pusdienas laikā. Jautājumi, ko mēs izskatījām Deklarācijā, aizved mūs 1922.gadā, bet mēs tos izlēmām pusdienā. Šodien mums liek priekšā izskatīt jautājumus, kuru izlemšana mums noved 1965.gadā, pirms 25 gadiem, un es saprotu, ka mums ir palicis ne vairāk kā 45 minūtes, lai pieņemtu šo lēmumu. Un tāpēc kauns, ka rietumos par mums saka, ka mēs esot īpaša valsts ar visneprognozējamāko pagātni. Tāpēc es tagad gribu pāriet pie problēmas būtības.
Biedri! Pirmām kārtām par mūsu komisiju darba stilu un metodēm. Es arī esmu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas loceklis. Un tieši vakar es iesniedzu noteiktu protestu stilu un metožu jautājumā. Pirmkārt. Pat komisijā, kas gatavo šo jautājumu izskatīšanai Augstākajā padomē, tas nav līdz galam izstrādāts. Tam paraugs – vakardienas sēde. Pusei, kas pārstāv šā lēmuma intereses, ir viena dokumentu grupa, pusei, kas pārstāv pretējās interese, – cita. Un tie, biedri, ir dokumenti. Nav mēģināts tos sakārtot kaut kādas saskaņošanas komisijas, speciālistu komisijas līmenī, turklāt mums šodien diemžēl nav objektīvu un neatkarīgu speciālistu. Es saprotu, ka šo jautājumu mums mēģina iztēlot kā īpašuma jautājumu. Tas nepavisam nav īpašuma jautājums, jo mums šobrīd nav tiesiskā mehānisma, kas lemtu īpašuma jautājumus, it sevišķi 25 gadus vecus jautājumus. Šodien tas ir politiskās konjunktūras jautājums. Un vakar komisijā kolēģis Škapars tā arī pateica, ka tas ir vismazāk saimniecisks jautājums, – tas ir jautājums, ko noteikusi lielā politika. Šodien viņa runā izskan doma, ka viņš baidās par zināmu laikrakstu un izdevumu likteni. Biedri, mēs ļoti labi saprotam, ka to nevar tik vienkārši izdarīt. Un pat atsauces uz avīzi “Atmoda” rādīja, ka tad, ja šodien ir ievērotas visas tiesiskās normas, visas garantijas, ievērota šā darba juridiskā puse, tad neviens negrasās nevienu laikrakstu slēgt.
Mums par paraugu izvirza Latvijas kompartijas CK lēmumu par laikrakstiem “Sovetskaja Latvija” un “Cīņa”. Varu sacīt, ka varbūt ir notikusi evolūcija domāšanā. Tikai pirms pusgada Ķezbers, šodienas neatkarīgās Latvijas kompartijas priekšsēdētājs, tieši ierosināja tādu variantu. Tāpēc es domāju, ka komisijai turpmāk jāstrādā efektīvāk un produktīvāk. Šajā sakarā es tiešām ierosinātu šodien darba kārtībā šo jautājumu svītrot. Svītrot, izveidot komisiju, ar obligātu piedalīšanos, izskatot tiesas, valsts arbitrāžas, ieinteresēto pušu jautājumu, es te domāju arī PSKP CK.
Atsauces uz to, ka viss, kas agrāk bijis partijas īpašums, ir nelikumīgs, neiztur kritiku. Es atkal atgriežos pie 1965.gada vēstures. Tolaik Konstitūcijā nebija tādas normas, ka PSKP būtu virzošais un vadošais spēks, un šajā ziņā Aleksejevam ir pilnīga taisnība. Celtnes, kas maksā vairāk nekā 20 miljonu rubļu, apstiprina PSRS Ministru padome. Un, starp citu, tās jau bija PSRS Ministru padomes tiesības pēc tam realizēt šo pamatlīdzekļu nodošanu. Un tas, ka šodien saka, ka savā laikā pamatfondos ieguldīja 20 miljonus, bet šodien dabūja 80 miljonus un tauta tos it kā izpirkusi, – tas ir absurds īpašuma un kapitāla darbības izpratnē. Rublis, kas ieguldīts pirms 30 gadiem, tajā nolūkā arī tika ieguldīts, lai šodien dotu naudu. Ja ņem vērā tādu loģiku, tad šodien var sacīt, ka arī Latvijas Tautas frontei nav nekāda īpašuma, un Latvijas Sociāldemokrātiskajai partijai ar nav nekāda īpašuma, jo visā materiālajā ražošanā šodien ir sabiedriskots cilvēka darbs.
Tāpēc es domāju, ka šeit tomēr pārsvarā ir lielā mērā politika, politika augstākā nozīmē. Domāju, ka mēs pielaidīsim vēl vienu lielu kļūdu un atkal nonāksim jaunā konfrontācijas līmenī varas orgānu, partijas orgānu, pārvaldes orgānu norobežošanas jautājumā.
Ierosinu svītrot no apspriešanas jautājumu, izveidot komisiju, iesaistot visas ieinteresētās personas, turklāt mēs redzam, ka šodien pat Maskavas pārstāvji grib piedalīties šajās sarunās, apgādāt visus deputātus ar absolūti pilnīgu informāciju, ar visu dokumentu paketi, kas ir visu pušu rīcībā, ieskaitot arhīva dokumentus, uz kuriem atsaucās deputāts Alksnis, un pēc tam jautājums jāizlemj tiesai vai valsts arbitrāžai. Un vēl vēlams būtu pagaidīt līdz tam, kad tiesiskajiem jautājumiem par īpašumu pie mums būs nokārtots likumisks pamats. Jūs zināt, ka mums nav likumu par īpašumu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Cīrulim.

A.Cīrulis: Augsti godātie deputāti! Gribu izteikt dziļu gandarījumu un pateicību preses ļaužu vārdā, ka jums bija iespēja šo aktuālo jautājumu skaitā ietvert jautājumu, kurš republikā, šķiet, ir viens no pašiem galvenajiem, viens no visbūtiskākajiem, jo Preses nams šobrīd, teiksim skaidri un gaiši, dzīvo saspringtībā, dzīvo neskaidrībā, Preses namam ir ļoti lielas problēmas, šobrīd ļoti daudziem preses īpašumiem ir problēmas, it īpaši ņemot vērā pēdējo lēmumu, par kuru politiskā ziņā kaut ko neloģiskāku un kaut ko absurdāku laikam gan grūti ir pat iedomāties. Kā gan var pakļaut visus preses izdevumus tādai Centrālajai komitejai, kura iedomājas, ka tik mazkvalitatīvu preses izdevumu kā “Sovetskaja Latvija” kāds vispār gribētu lasīt? Tas ir pilnīgi skaidrs, ka neviens pats netaisīsies šādu laikrakstu lasīt, un, ja biedram Rubikam ir nepieciešams šās avīzes latviešu tulkojums, tad to var kārtot kā dienesta jautājumu un izplatīt Centrālkomitejas ēkas iekšpusē.
Cienījamie deputāti, man kā PSRS tautas deputātam nesen bija laime būt Krievijas kongresā. Es tur sabiju trīs dienas, un man jāteic, ka atmosfēra ir ļoti stipri izmainījusies. Tas nav tā, kā opozīcija visu laiku uzsver. Nē, Krievijā situācija ir stipri mainījusies. Un, cienījamā opozīcija, ja jūs to neesat jau izdarījuši, tad padomājiet par vienu pavisam elementāru lietu. Jeļcins, kurš ir ievēlēts par Krievijas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, vakar, tūdaļ pēc kongresa sēdes, paziņoja, ka viens no Krievijas galvenajiem jautājumiem būs panākt to, lai paņemtu no Savienības to, kas pienākas Krievijai, un pirmām kārtām runa ir par preses izdevumiem. Tā ka Krievija ar to sāks, un, cienījamie deputāti, jūsu gudrais lēmums, kura projektam es pilnīgi piekrītu, ir pilnā mērā nepieciešams. Šeit mēs daudz runājam par to, kas kam piederēs. Atvainojiet, es gribētu lietot pavisam vienkāršu salīdzinājumu, kuru man tepat apkārt sēdošie deputāti pateica un kurš man šķiet pavisam vienkāršs, bet ļoti asprātīgs. Runa ir par savā laikā nozagtu sivēnu, kurš par bijušā īpašnieka līdzekļiem ir izaudzēts liels. Tas, kas visu laiku audzēja, saka: tā cūka tagad pieder man. Nē, man liekas, ka te ir ļoti rūpīgi jāizskaitļo, kas kam pieder.
Es domāju, ka mums, Preses nama kolektīvam, katrā ziņā nebūs nekādu iebildumu, ja Rubika partija sev paņems “Sovetskaja Latvija”, kas gadā dod 270 tūkstošus rubļu zaudējumu, un “Padomju Latvijas Komunistu”, kas gadā dod 100 tūkstošus rubļu zaudējumu. Ņemiet veseli šos nerentablos preses izdevumus, bet to, kas pieder tautai, – tas nu tautai būtu jāatdod atpakaļ. Ja mēs runājam konkrēti par to, kas kam pieder, un ja deputāti domā, ka ir bijušas kādas likumības un kaut kādi lēmumi vai kaut kas tamlīdzīgs, tad vienu es jums varu pateikt: jūs nekur neatradīsit nekādu komjaunatnes lēmumu, ar kuru “Padomju Jaunatne”, “Sovetskaja Molodjož”, “Liesma” un citi jaunatnes preses izdevumi būtu nodoti PSKP CK rīcībā. Tie tika piesavināti, un visu peļņu Maskava pievāca. Ja mēs sarēķinātu visu šo peļņu kopā, tad “Padomju Jaunatne” kopā ar saviem labiem kolēģiem no “Sovetskaja Molodjož”, ar kuriem mums ir ļoti draudzīgas attiecības, tad par šo naudu mēs visu to Preses namu nopirktu un vēl varētu atdot tautai. Ja te kāds grib runāt, ka Preses nama vērtība ir 23,9 miljoni rubļu un ka tas ir ārkārtīgi liels īpašums, kas pašlaik pieder PSKP, tad es vēl gribētu piebilst, ka vismaz desmitais stāvs un viens rondosets tomēr pieder mūsu Republikai.
Es ceru, ka eksperti ekonomikas jautājumos izdarīs precīzu ekspertīzi un noskaidros, vai mēs ar saviem amortizācijas izdevumiem un atskaitījumiem jau šo te īpašumu neesam atpirkuši. Runa ir par to, ka Preses nams kopumā maksā 23,9 miljoni rubļu, bet acīmredzot mēs esam šī te nelikumīgi piesavinātā īpašuma līdzīpašnieki. Škapara kungs vēsturiskajā aspektā neizcēla vienu tādu detaļu, proti, ka PSKP it kā esot devusi naudu, par kuru uzcelts Preses nams. Škapara kunga runā trūka maza precizitāte, jo iepriekš acīmredzot nevarēja paredzēt, ka tas debatēs varētu radīt īpašu ieinteresētību. Tāpēc gribu papildus paskaidrot, kā tas bija. Papriekš pievāca avīzes un žurnālus, ražošanas telpas, ēkas, pamatlīdzekļus un no šiem piesavinātajiem īpašumiem izveidoja peļņu 12,5 miljoni, tad, kad Maskavā šie 25,9 miljoni bija sakrāti, tad teica: mēs dodam jums naudu, jūs mums uzceliet Preses namu. Bet tā nauda būtībā bija mūsu. Es domāju, ka vairāk man nevajadzētu skaidrot un runāt par šiem vēsturiskajiem ekskursiem kaut vai tādēļ vien, ka katram loģiski domājošam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, kam pieder Preses nams. Preses nams pieder, piedodiet, tai lauku tantiņai, kurai pensija bija 28 rbļ. un kura krāja un pa ceturksnim maksāja, lai varētu atmaksāt šo preses izdevumu un lai šis preses izdevums dotu peļņu. Kas no tautas ir paņemts, tas tautai jādod atpakaļ. Tas ir ne tik daudz īpašuma jautājums, kā morāls jautājums, tas ir goda jautājums, tā ir godīga atskatīšanās uz vēsturi. Latvijas kompartija nav spējīga godīgi atskatīties atpakaļ – to mēs redzējām Latvijas kompartijas 25.kongresā. Viņi pat nevēlējās atskatīties uz 1959.gada nelikumībām un novērst tās.
Es, cienījamie deputāti, lūdzu jūs – speriet to vēsturisko soli un pieņemiet šo lēmumu, lai pretstatītu to negodīgajam PSRS Ministru padomes lēmumam. Opozīcija teica, ka ar Maskavu ir vajadzīgas pārrunas. Alkšņa kungs, es gribu jūs informēt, ka Medvedeva kungs sen zina, ka mēs šo Preses namu nacionalizēsim. To es viņam pateicu pirms daudziem mēnešiem. Mēs ar viņu esam vairākkārt analizējuši, kas kam pieder. Mēs par šo jautājumu runājām arī tad, kad uz mūsu rēķina paaugstināja algas partijas aparātam. Deputāti, es ceru uz jūsu godprātīgu lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es kā nākamajai devu vārdu deputātei Buķelei, bet pēc reglamenta tagad jāsākas pārtraukumam, tā ka viņa pēc pārtraukuma runās pirmā.
Man ir divi paziņojumi. Vispirms deputāts Imants Geidāns ziņo, ka radikālo deputātu sapulce Prezidija zālē. Es nezinu, vai radikālie deputāti no abām frakcijām vai no vienas.
Otrs paziņojums: Latvijas Republikas Pilsoņu komiteja Latvijas Republikas Augstākajai padomei, tāpat kā Igaunijas Augstākajai padomei, ir iesniegusi priekšlikumu – 2.jūnijā rīkot Baltijas valstu Augstāko padomju un Igaunijas pilsoņu pārstāvniecības pārstāvju konsultācijas; darba kārtībā Baltijas valstu apspriedes rīkošana, darba grupas izveidošana, apspriedes sagatavošana un sadarbības pamatprincipi. Man ir vairāku deputātu pieprasījums, kāpēc mēs neatbildam uz šo iesniegumu. Mēs varētu vienoties, ka būtu iespējams kādiem četriem deputātiem piedalīties šajās konsultācijās un vēlami būtu deputāti, kas nav pilsoņu kongresa delegāti un nedarbojas Latvijas komitejā. Es domāju, ka varētu būt mūsu mazākuma frakcijas deputāts, neatkarīgais deputāts un viens vai divi deputāti no lauksaimniekiem, viens no neatkarīgās kompartijas. Kā mēs to izlemsim? Lūdzu, savā starpā vienojieties par šiem cilvēkiem, arī frakcija “Līdztiesība” lai padomā, kuru varētu sūtīt. Mēs šos cilvēkus varētu pilnvarot. Paldies. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, sākam otro sēdi. Turpinām apspriest jautājumu par Preses namu. Tikko daži deputāti man ierosināja – uzsākot sēdi un balsošanas laikā raidīt apdullinošu mūziku, lai pievērstu deputātu uzmanību, kad tie nodarbojas ar blakuslietām: ar avīzēm un personīgajām lietām.
Iepriekšējās sēdes beigās te ieradās amerikāņu juristu delegācija, un es tai atļāvu apskatīt parlamenta ēku.
Vārds deputātei Buķelei.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Gan jautājumos, kuri tika uzdoti ļoti ilgi un vienveidīgi, gan aizsāktajā diskusijā problēma, kuru mēs pašreiz apspriežam, tas ir, par Preses namu, manuprāt, tika ļoti sašaurināta. Tika runāts tikai un vienīgi par partijas īpašumu un par Augstākās padomes vēlēšanos tagad šo īpašumu partijai atņemt. Es atļaušos teikt, ka šajā sakarībā jautājums ir pavisam šauri traktēts. Šeit ir pietiekami daudz PSKP platformas piekritēju, kuri droši vien labāk par mani zina statistikas rādītājus, bet es uzdrošinos sacīt, ka partijas biedru skaits republikā bija ne vairāk kā 8 procenti, maksimālais – varbūt 10 procenti. Taču preses izdevumus lasīja visi republikas iedzīvotāji, un runāt par to, ka Preses nams ir partijas īpašums, labākajā gadījumā ir ļoti nekorekti. Bija gan laiks, kad preses izdevumi, respektīvi, vismaz “Cīņa” un “Padomju Latvijas Komunists”, bija jāpasūta katram partijas biedram, bet arī tas neko nedod kopējā peļņas bilancē. Un to es ļoti lūdzu ņemt vērā, kad mēs par šo jautājumu balsosim.
Jāpiebilst, ka tajos materiālos, kas mums jau maija sākumā visiem bija izdalīti, attiecīgā informācija bija, un, ja frakcijas “Līdztiesība” kolēģi tos neizlasīja, tad tā ir viņu problēma. Minētajos materiālos skaidri un gaiši ir rakstīts, ka gandrīz 90 procenti no peļņas, ko deva Preses nams, tika un joprojām tiek ieskaitīti PSKP Centrālās komitejas kontā. Tā ka arī šajā nozīmē runāt par atņemšanu ir vismaz nekorekti. Un vēl viens aspekts: Preses nams stāv tur, kur viņš stāv, un stāvēs tur arī turpmāk. Arī šajā ziņā satraukums par to, ka Preses nams tiks atdots lasītājiem, ir lieks, jo iegūs tikai visi mūsu republikas iedzīvotāji.
Es gribētu runāt vēl par vienu lietu. Nevaru piekrist kolēģei Ždanokai, kas deputātam Škaparam pārmeta, ka 1965.gadā viņš neesot protestējis pret to, ka Preses namu un izdevniecības monopolizē PSKP Centrālā komiteja. Es atļaušos sacīt – arī šodien neviens ierindas komunista un lasītāja viedokli šajā jautājumā gan nav prasījis. Arī 24.maijā Alfrēda Rubika partija izlēma atkal kārtējo piesavināšanās taktiku.
Vēl gribu piebilst par deputāta Alkšņa pārmetumu sēdes vadītājam, ka viņš dodot vārdu PSRS tautas deputātam Cīrulim. Taču deputāts Alksnis šodien uzstājās vismaz jau trīs vai četras reizes, aicinot mūs saglabāt deputāta ētiku. Deputāt Alksni, atļaujiet jautāt, kur tad ir ētika, ja jūs protestējat, kad deputātam Cīrulim, kā man šķiet, šajā sesijā tiek dots vārds tikai pirmo vai otro reizi.
Cienījamo sēdes vadītāj, domāju, ka esmu ietaupījusi laiku, un būsim korekti un nepārmetīsim to, ka deputāts Cīrulis uzstājas. Drīzāk gan ētikas jautājumi būtu jāpārdomā mums visiem kopīgi un mazliet citādāk, nekā tas šodien šeit tiek traktēts. Deputāti, es jūs aicinu būt korektiem, saprātīgiem un godprātīgi izlemt jautājumu par Preses namu. Tas ir tautas īpašums, un tādam tam ir jābūt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Caunem.

I.Caune: Cienījamie deputāti! Mans vēlēšanu apgabals ir laukos. Tātad mani vēlētāji ir lauku cilvēki un arī es pats esmu lauku cilvēks. Es gribu jums teikt, ka kopš 3.maija, kad sesija sāka darbu, šodien es uzstājos sesijā pirmo reizi. Tātad var saprast, ka mēs, laucinieki, laikam zināmā mērā esam kautrīgi, varbūt arī ieturēti. Tam pretstatā šeit ir deputāti, kuri kopš sesijas sākuma ir uzstājušies varbūt vairāk nekā 100 reižu. Mēs, laucinieki, šos deputātus pārāk nopietni nevērtējam. Es domāju, ka par šo jautājumu izteikšu varbūt arī laucinieku vairākuma domas. Kolēģi deputāti, tas taču visiem ir skaidrs: ja esmu piesavinājies kaut kādu īpašumu, un tas ir noticis 1965. un 1967.gadā, tad man tas godīgi ir jāatdod. Peļņa, ko šajā laikā devis īpašums, kurš nepiederēja man, bet es, izmantojot varu, to piesavinājos, šinī gadījumā to darījusi PSKP, – šī peļņa ir godīgi jādala un jāatdod tautai. Kādas var būt domstarpības par to, kam šis īpašums pieder?
Bet lieta ir tāda, ka daudzi no mūsu opozīcijas frakcijas neko nedzird un neko nezina, nozaudē dokumentus. Varbūt tos dokumentus, kuri viņus interesē, viņi dabū tādus, kādu pārējiem deputātiem nav. Man dokuments par visiem aprēķiniem ir jau no 3.maija. Ja kādam vajag, es varu iedot iepazīties. Esmu to izlasījis vairākas reizes. Tā ka cilāt jautājumu, ka kaut kas neesot zināms, vienkārši nav nopietni.
Es negribu teikt, kā to bieži saka opozīcijas frakcijas deputāti, ka viņi runājot visu darbaļaužu vārdā. Es domāju – mums gan nevienam nav tādu tiesību. Taču es runāju nospiedošā vairākuma – 93 procentu savu vēlētāju vārdā, domāju, ka arī lielākās daļas lauku cilvēku vārdā, un saku, ka piedēvēt Preses namu par īpašumu kādam citam, bet ne tautai, – tas ir vairāk nekā negodīgi. Cienījamie deputāti, būsim godīgi un izlemsim šo jautājumu pēc sirdsapziņas.
Varbūt vēl viena piezīme. Arī es personīgi 30 gadus esmu bijis PSKP biedrs. Tagad esmu bezpartijiskais. Visu šo laiku es maksāju partijas biedrunaudas – pavisam nepilnus 5000 rubļu. Tātad, cienījamie PSKP biedri, saprotiet, ka arī manu daļu, kas ieguldīta Preses namā un arī pārējos objektos, atdodiet godīgi tautai. Es neprasu sev, atdodiet godīgi Latvijas tautai. Nav jāpiesavinās. Kolēģi, vajag saprast vēl vienu lietu! Preses nams tika būvēts ne tikai par naudu, tur tika izlietotas mūsu dabas bagātības, mūsu cements un grants, mūsu darbaspēks, mūsu mehānismi, tas tika pieslēgts mūsu komunikācijām. Lūdzu, ņemiet vērā arī to, ka visus šos gadus, cik es zinu, īres maksas un dalības maksas, kā arī komunālo pakalpojumu maksas netiek atlīdzinātas. Tā ka būsim godīgi, cienījamie kolēģi no opozīcijas frakcijas. Es vēlreiz aicinu būt godīgiem, apzinīgiem un šo jautājumu izlemt patiešām tā, kā tas ir, nevis censties lūkot, kā mums kuram kuro reizi patīk. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Alksnim.

V.Alksnis: */Godājamie kolēģi! Godājamais priekšsēdētāj! Jautājums, ko šodien apspriežam, patiesi pirmām kārtām ir politisks jautājums. Protams, deputātiem, kas runāja no vairākuma frakcijas par to, ka tas partijas un valsts aparāta savijums, kas mums bija izveidojies iepriekšējos stagnācijas gados, – tā nav visjaukākā mūsu vēstures lappuse, un mums vajadzēs pārdzīvot vēl daudz to gadu seku. Taču neatkarīgi no mūsu attieksmes pret to gadu notikumiem tomēr to gadu procesi jākārto kā tiesiskai valstij, izmantot nelikumiskas metodes nebūtu gluži pareizi. Neviens taču negarantē, ka pēc kāda laika mēs atkal nesāksim nosodīt tos lēmumus, kurus pieņemam šodien. Taisnība bija tam deputātam, kas teica, ka mūsu valsts ir valsts ar neprognozējamu pagātni. Mēs pastāvīgi rakņājamies savā pagātnē, meklējam tajā slikto, rakņājamies tajā. Bet acīmredzot, lai tas nenotiktu, vajag galu galā visu pakārtot likumam un rīkoties tikai saskaņā ar likumu.
Tāpēc man gribētos mazliet atgriezties pie šā jautājuma vēstures. Vai šis jautājums šodien tiek apspriests likumīgi vai nelikumīgi? Tātad sešdesmitajos gados republikā patiešām bija laikrakstu un žurnālu izdevniecība “Zvaigzne”. Un 1965.gadā pēc Latvijas PSR Valsts preses komitejas ierosinājuma, es vēlreiz atkārtoju – pēc Latvijas PSR Valsts preses komitejas lēmuma, izdevniecība tika nodota kompartijas pārziņā. Un tā tika nosaukta par Latvijas kompartijas CK partijas izdevniecību “Zvaigzne”.
Jā, mēs ļoti labi saprotam, kā tajos gados tas tika darīts. Ierobežota personu grupa pieņēma lēmumu un, teiksim, pamatojoties uz Latvijas kompartijas CK biroja lēmumu, Valsts preses komiteja apzīmogoja šo lēmumu. Bet šis lēmums bija noformēts kā likums. Tāpēc es vakar, runādams komisijā, ierosināju: tad sameklēsim šo dokumentu, jo vairāk tāpēc, ka ir zināms arhīvs, lieta, lappuse. Tad sameklēsim to un atgriezīsimies izejas punktā, tas ir, konstatēsim, vai šim jautājumam bija kaut kāds juridisks pamats vai ne. Atbilstoši šim lēmumam patiesi tika pārdēvēta izdevniecība “Zvaigzne”. Un tā 1965.gada 1.jūlijā sāka savu darbību. 1967.gada 10.februārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru tika likvidēta PSRS Galvenā laikrakstu un izdevniecību pārvalde, kurā ietilpa arī Latvijas kompartijas CK izdevniecība “Zvaigzne”. Likvidējot šo izdevniecību, tika izdota šās pārvaldes priekšnieka pavēle, kas, starp citu, jums ir. Jums tika izsniegts šās pavēles eksemplārs par to, ka Latvijas kompartijas CK izdevniecība “Zvaigzne” tiek nodota partijas orgānu pārziņā. Tas ir, ir vairāki dokumenti, kas juridiski šo procedūru pamato.
Jā, patiesi, 1965.gadā, kad tika izlemts šis jautājums, par Preses namu runas nebija. Jums izsniegtajā Latvijas PSR Ministru padomes komisijas uzziņā minēti skaitļi par kopējiem zaudējumiem, ko cietusi republika šās situācijas rezultātā. Taču man jāsaka, ka vakar komisijā atkal radās jautājums. Tur minēta summa, ja nemaldos, vairāk nekā 2 miljoni 900 tūkstoši rubļu, taču nezin kāpēc nav norādīts, ka šo izdevumu lielākā daļa – aptuveni 1,5 miljoni rubļu – tika atmaksāta, kad Rīgas pilsētas izpildkomitejai tika nodotas visas telpas, ko līdz tam aizņēma izdevniecība. Tāpēc tas nekur nav atspoguļots. Un, lai gan godājamie vairākuma frakcijas pārstāvji saka, ka viņi iesnieguši visus dokumentus, taču nē, ne visus. Pārstāvētas ir vienas puses intereses un izteikts vienas puses viedoklis. Otras puses intereses un viedoklis šajos dokumentos nav atspoguļots, un mēs šos dokumentus neesam redzējuši.
1967.gadā, divus gadus pēc izdevniecības “Zvaigzne” nodošanas partijas īpašumā, tika pieņemts lēmums par Latvijas kompartijas CK izdevniecības laikrakstu un žurnālu tipogrāfijas un redakciju un izdevniecību korpusa celtniecību par PSKP līdzekļiem. Te daži, piemēram, godājamais kolēģis Cīrulis, sacīja, ka uz tā rēķina, ka partija nacionalizēja izdevniecību “Zvaigzne”, uz šās naudas rēķina tā varēja uzcelt šo izdevniecību. Nepavisam ne. Spriežot pēc tiem skaitļiem, kas ir manā rīcībā, izdevniecība “Zvaigzne” divos gados nevarēja iegūt visus šos miljonus rubļu, kas bija nepieciešami šās ēkas uzcelšanai.
Jā, republika patiešām bija līdzdalīga celtniecībā, Latvijas Ministru padome arī piedalījās. Bija paredzēts attiecīgi no Latvijas Ministru padomes 3 miljoni 400 tūkstoši rubļu un 250 tūkstoši rubļu no Latvijas PSR Telegrāfa aģentūras. Tomēr, pēc dokumentāri apstiprinātiem datiem, kopējā daļu līdzdalība bija ne lielāka par 1 miljonu rubļu. Kas tas ir, kurp aizplūda šī nauda? Par šo 1 miljonu rubļu tika uzcelta katlumāja “Imanta” un siltumtīkli, laku un krāsu rūpnīcas katlumāja un siltumtrase, un komunikācijas pie tās, tas ir, tie objekti, kas ir, kā es saprotu, godājamā kolēģa Teikmaņa rīcībā, tas ir, pilsētas rīcībā, un praktiski tiek izmantoti rīdzinieku interesēs. Tomēr izdevumu lielākā daļa Preses nama celtniecībai patiesībā tika finansēti no partijas līdzekļiem, no partijas budžeta.
Kas attiecas uz jautājumu par to, ka nepieciešams steidzīgi pieņemt lēmumu, es tomēr domāju, ka mums nevajadzētu steigties. Kolēģis Gorbunovs pagājušo nedēļu, kā jūs atceraties, jau informēja mūs par tikšanos ar PSRS prezidentu Gorbačovu, runāja par to, ka mēs esam iekļuvuši strupceļā. Un mani satrauc tas, ka mēs paši ar saviem lēmumiem allaž dzenam sevi šajā strupceļā, stūrī, un pēc tam pūlamies no tā izkļūt. Kāpēc es izdaru tik skaļu vispārinājumu? Tāpēc ka man ir vairāki dokumenti, ar kuriem vakar es iepazīstināju Likumdošanas un Tautas pašpārvaldes komisijas locekļus un kuri liecina, ka mums ieteic tās sarunas, par kurām mēs šeit tik daudz runājam. Man ir PSKP CK dokuments, tas saucas “Latvijas PSR teritorijā esošo PSKP mantisko interešu aizstāvēšanas tiesiskie pamati”. Šo dokumetu parakstījuši PSKP CK lietu pārvaldes finansu un budžeta nodaļas vadītāja vietnieks Podsekajevs un PSKP CK lietu pārvaldes juridiskās grupas vadītājs Šergins. Šis ir 1990.gada 23.maija dokuments, tas ir, ir tikai nedēļu vecs. Un to mums iesniedz PSKP CK? Es nolasu jums noslēguma rindkopu: “Gadījumā, ja rodas civiltiesiski strīdi par mantu un izdevniecības peļņu, šie strīdi jāizšķir likumā noteiktā kārtībā. Vispirms – sarunu ceļā starp pusēm, obligāti piedaloties PSKP CK lietu pārvaldei, bet, ja tās nenonāk pie vienošanās, – tiesā, valsts arbitrāžā vai šķīrējtiesā.” Tas ir, mums tiek ieteikts šāds solis. Atbildot uz to, mēs pieņemam lēmumu, vieni saka “atdošana”, citi – “nacionalizācija”, vēl citi – “rekvizīcija”, var šo terminu dažādi formulēt, taču apsūdz Maskavu par to, ka tā mūs piespiež tā rīkoties, tāpēc ka PSRS Ministru padome jau pieņēmusi šajā jautājumā kādu lēmumu.
Bet, godājamie kolēģi, kolēģis Cīrulis jums jau teica, ka jau pirms pusgada viņš sarunās ar PSKP CK, personiski ar CK sekretāru ideoloģijas jautājumos biedru Medvedevu runājis par to, ka Preses nams tiks nacionalizēts. Tas ir, jautājumu pirmie esam izvirzījuši mēs, un tie dokumenti, kurus mēs saņēmām pirms sesijas, bija sagatavoti līdz šim aktam... Vai tiešām jūs domājat, ka Maskava to nezināja? Tāpēc tā veica atbilstošus pasākumus šo jautājumu atrisināšanai.
Domāju, ka vienīgais pareizais ceļš šajā situācijā ir tāds: nodibināt komisiju, kas izskatīs šo jautājumu. Turklāt sameklēs visus dokmuentus, ne tikai vienas puses dokumentus. Sameklēsim arhīvu dokumetus, ir arhīvu lietas, izskatīsim tās un iesniegsim šos dokumetus izskatīšanai sesijā, uzaicināsim PSKP CK pārvaldes pārstāvjus un lietišķā parlamentārā situācijā izlemsim šo jautājumu. Steiga taču nekā laba nedos. Mēs patlaban radīsim šo strupceļa situāciju, nu un tad? Maskava atkal ieņems savu nesatricināmo pozīciju. Kas no tā iegūs? Ieguvēju nebūs. Zaudēs Preses nama līdzstrādnieki, zaudēs PSKP, visi zaudēs. Ieguvuma šajā situācijā nebūs. Tikai dialoga ceļš, sarunu ceļš – tas ir vienīgais pieņemamais ceļš. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam. Paziņojums: Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas biedri starpbrīdī tiek lūgti pulcēties Sarkanajā zālē.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Es par apspriežamo jautājumu gribētu izteikt dažas domas kā Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas biedrs. Mēs pagaidām varbūt pārāk maz esam runājuši par mūsu partijas uzdevumiem šajā jomā. Pretendējot būt partija, kas aizstāv tos darba cilvēkus, kuru vienīgais ienākums ir alga, mēs uzskatām, ka mums pirmām kārtām jāpanāk, lai ar darbu iegūtais īpašums ir svēts un neaizskarams un lai ražošanas līdzekļi pieder tikai ražotājiem. Mēs uzskatām, ka darba cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīga dzīve. Tajā skaitā arī iespēja viņam saņemt objektīvu informāciju. Šajā sakarā šodien apspriežamais jautājums mums visiem no šī viedokļa ir ļoti, ļoti svarīgs.
Es nesen biju Daugavpilī, un man bija sarunas daudzos darba kolektīvos. Jāsaka, ka notiek kolosāla dezinformācija. Piemēram, es jums nocitēšu materiālu kaut vai no laikrakstā “Za komuņističeskij trud” 1990.gada 28.maijā publicētās godājamā tautas deputāta Žarkova intervijas. Tajā ir izteikta šāda doma: */“Ir taču jau vērojamas pazīmes, ka tiek samazinātas lielas cilvēku daļas tiesības. Tā, piemēram, Medicīnas institūtā ceļš tiem, kas neprot latviešu valodu, praktiski ir slēgts. Pareizāk sakot, tur pagaidām pieņem abiturientus krievu valodā, taču mācības notiks latviešu valodā.”/
Kā jums patīk? Divi teikumi, kuri viens otru noliedz. Es jums citēšu vēstuli, kuru es saņēmu no LNKP Daugavpils organizācijas biedra Antona Rasnača. Viņš atreferē Daugavpilī izplatīto godājamā deputāta Rubika runu: Rubiks runas vienā daļā sevišķi centās iebiedēt klātesošos ar Latvijas Tautas fronti kā sevišķi bīstama ienaidnieka rēgu. Viņš teica, ka LTF rīcībā esot 15 tūkstoši */“apbruņotu kaujinieku”./ Rubiks tos sadalīja trijās grupās: pirmā grupa – vidējā gājuma cilvēki, otrā grupa – sevišķi bīstami vecākā gājuma cilvēki, viņu skaitliskais sastāvs esot vairāk par 5 tūkstošiem. */“Tie ir nesakautie šucmaņi un leģionāri”/ un sevišķi labi apbruņoti ar pistolēm, automātiem, ložmetējiem un mīnām. Trešā grupa – tie ir jaunatne, neatceros, līdz kādam vecumam, taču arī visi esot apbruņoti ar aukstajiem ieročiem. Šajā zālē sēdošos tas uzjautrina, bet man jāsaka: ja cilvēks regulāri saņem šādu informāciju, tad kādas var būt sekas? No šī viedokļa informācijas brīvība ir mūsu parlamenta viens no svarīgākajiem jautājumiem. Mums tā ir jāgarantē.
Runājot šajā sakarībā, otra lieta. Mēs visu laiku diskutējam par to, kas ir tiesīgs šajā strīdā izteikt savas domas. Es gribētu teikt, ka ne tikai Latvijas Komunistiskā partija, kas stāv uz PSKP platformas. Ir arī Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, tā ir masu kreisā partija, kura arī ir devusi savu artavu visā celtniecības un izdevniecības darbā. Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija atsakās, atzīstot, ka viņas tiesības ir jāpakļauj visas tautas tiesībām. Es domāju, ka tas ir korekti. Es aicinātu Latvijas Komunistisko partiju uz PSKP platformas atcerēties, ka tai partijai, kura grib pretendēt būt par tautas partiju, nedrīkst izvirzīt pretenzijas mēģināt sevi nostādīt pāri tautai, pakļaut tautas intereses sev.
Un trešais moments, kam izteikti juridisks raksturs. Es šeit dzirdēju dažādus apsvērumus par to, kāds valsts orgāns kam esot adresējis kādu vēstuli. No šodienas viedokļa tas viss, protams, būtu pareizi, bet, ja mēs runājam par 1965.gadu, tad atcerēsimies, ka likumus taisīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā. Šajā sakarībā, atbildot uz iepriekš teikto, es jums nocitēšu dažus punktus no lēmumiem, kuri tika pieņemti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Prezidijā: */“Latvijas kompartijas Prezidija 1965.gada 1.jūnija lēmuma 3.punkta 1.apakšpunkts: “Piekrist Latvijas KP CK ideoloģiskās nodaļas un Lietu pārvaldes priekšlikumam pārņemt no 1965.gada 1.jūlija laikrakstu un žurnālu izdevniecību “Zvaigzne” partijas budžetā””./ Ko tad pēc tam atlika darīt kā noformēt? */Latvijas kompartijas CK Prezidija 1965.gada 12.novembra lēmums. Punkts 6, apakšpunkts 1. “Grozot Latvijas kompartijas Prezidija 1965.gada 1.jūnija lēmumu un saskaņā (pievēršu jūsu uzmanību) ar PSKP CK Lietu pārvaldes 1965.gada 30.augusta vēstuli nodot papildus no 1964.gada 1.javāra Latvijas kompartijas CK partijas budžetā 6 republikas laikrakstus un 15 republikas žurnālus.”/ Tātad tā tika risināti jautājumi.
Ja tagad mēs, deputāti, kuri esam aicināti realizēt augstāko varu, uzdodam sev vēl vienu jautājumu – vai mums ir jānodrošina un jāaizstāv Latvijas Republikas īpašuma tiesības? Jā. Mēs esam gadiem runājuši par to, ka valsts īpašumam ir prioritātes tiesības, šim institūtam tiek nodrošināta īpaša aizsardzība. Tad es gribētu šajā zālē sēdošajiem jautāt: kāpēc viens otrs deputāts to ir aizmirsis? Latvijas Republikas īpašums kā mūsu kopīpašums tomēr ir jāaizsargā, jānodrošina ar juridiskiem līdzekļiem. Un, ja šīs īpašuma tiesības ir pārkāptas, tad tās ir jāatjauno, tāpat kā jebkurā gadījumā, kad tiesību pārkāpums ir noticis un ir fiksēts. Atliek tikai cietušajam atdot to, ko viņš ir zaudējis. Tādā gadījumā nav ne diskusiju, ne strīdu, ne šaubu. Tāpēc es ierosinu lēmumu pieņemt šodien, un es domāju, ka mēs Latvijas Republikas vārdā, visu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvju vārdā, varam to darīt, esam tiesīgi to darīt un tas mums jādara. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies! Man ir ienākusi zīmīte, kurā deputāts Romašovs paziņo, ka deputāts Plotnieks neesot runājis par tēmu, un viņu vajadzējis pārtraukt. Taču, kā to jau akcentēja deputāts Alksnis, runa ir par politisku jautājumu, par Komunistiskās partijas nelikumīgo rīcību, kas ir saistīta arī ar Preses namu. Tādējādi es uzskatu, ka deputāts Plotnieks runāja par tēmu.
Lūdzu, vārds deputātam Seleckim.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti! Arī man bija laiks, vairāk nekā divus gadus ilgs laiks, kad es strādāju Preses namā, un līdz ar to man stāvoklis, kāds ir izveidojies sakarā ar Preses namu, ir ļoti labi zināms. Un es pilnībā piekrītu visiem tiem, kuri šodien jau ir teikuši, ka apspriežamais jautājums nav tik daudz jautājums par īpašuma attiecībām, cik tas ir politisks un tikumisks jautājums. Tas ir politisks jautājums tāpēc, ka ar šo lēmumu mēs gribam atjaunot likumību un tiesiskumu, kas tika likvidēts pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad LKP Centrālā komiteja pārņēma visu tipogrāfiju un Preses namu savā rīcībā. Jautājums par žurnālistu atbrīvošanu no kalpības mūsdienu reakcijas un tumsonības galvenajam spēkam – Komunistiskajai partijai – ir saistīts visciešākā veidā arī ar sabiedrības tālāku demokratizēšanu un partijas varas monopola tālāku likvidēšanu.
Gribu atgādināt, ka mēs jau cīņā par sabiedrības demokratizāciju esam guvuši vērā ņemamus panākumus. Piemēram, ir atcelts Konstitūcijas 6.pants, līdz ar to arī partijas vadošā un virzošā loma. Tagad, lūk, mēs spersim ļoti svarīgu soli tālāk pa demokratizācijas un partijas neierobežotās varas demontāžas ceļu. Ne demokrātija, ne tiesiska valsts nav iespējama, kamēr saglabājas vienas partijas monopols, arī monopols uz patiesību, kas, kā mēs to labi saprotam, praktiski aizšķērso ceļu daudzveidībai, iespējai brīvi domāt, brīvi rakstīt, nebaidoties, ka tevi kontrolēs, cenzēs, sauks atskaitīties par to, ko esi uzdrošinājies pateikt. Arī esošais stāvoklis saglabā neierobežotas iespējas melot, krāpt sabiedrību, ko arī LKP tagadējie vadoņi, kā mēs to redzam pēc pašreizējiem preses izdevumiem, nekaunas izmantot.
Ar lēmumu, ko pieņemsim šodien, mēs varēsim likvidēt to nenormālo stāvokli, kad jebkura preses izdevuma – pat “Zīlītes”, “Drauga”, “Skolotāju Avīzes”, “Sporta” – redaktors vēl pavisam nesen tika apstiprināts tikai vienā mājā, proti, LKP Centrālajā komitejā. Savukārt Centrālās komitejas ieceltie cenzori sēdēja Preses nama 18.stāvā un kontrolēja katru žurnālistu uzrakstīto vārdu, pārbaudīja katru teikumu, katrs avīzes numurs bija viņiem jāaiznes, jāparāda, lai viņi to vizētu, un tikai tad tas varēja doties pie saviem lasītājiem. Nenormālais, greizo spoguļu karaļvalstij raksturīgais stāvoklis mums šodien ir jālikvidē. Tik ilgi, kamēr mēs saglabāsim brīvā vārda slāpēšanas materiālo iespēju, proti, Preses namu un tipogrāfiju, vienas partijas rokās, tikmēr, protams, šāds nenormāls stāvoklis saglabāsies.
Pieņemot šodien lēmumu, mēs gribam likvidēt arī to situāciju, kādā žurnālists ar savu talantu, intelektu, gudrību bija spiests uzturēt reakcijas spēku – Komunistisko partiju. Taču situācija bija tāda, ka žurnālists saņēma nožēlojamus grašus, vēl pat līdz aprīlim viņa alga nebija lielāka par aptuveni 180 rubļiem, bet dažiem Preses nama darbiniekiem tā bija tikai 150 rubļi. Toties žurnālista devums sabiedrībai, tas, ko deva viņa prāts, intelekts, gudrība, plūda, lūk, šīs partijas kasē. Savukārt partija šos līdzekļus izmantoja, lai žņaugtu žurnālistu, lai bremzētu mūsu ekonomiku, izglītību un tā tālāk. Un, jo talantīgāks bija žurnālists, jo vairāk viņam bija lasītāju, jo viņš lielākus līdzekļus deva šim spēkam, partijai, lai tā veiktu savu melno darbu. Lūk, tāds nenormāls stāvoklis bija līdz šim, un mums ir obligāti nepieciešams ar šīsdienas lēmumu šo stāvokli labot.
Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums ir ne tikai morālas, kā jau to redzējām, bet arī juridiskas tiesības pieņemt šo lēmumu. Līdz ar to mēs būsim likvidējuši vienu no vislielākajām mūsu valstī Latvijā pašlaik pastāvošajām netaisnībām. Es domāju, ka pēc šī lēmuma pieņemšanas valdībai ir jāsāk konkrētas sarunas ar pašreizējās izdevniecības vadību par Preses nama pārņemšanu un finansu jautājuma tālāku kārtošanu. Šo sarunu rezultātā būs iespējams fiksēt visu to, kas nepieciešams, lai preses nams un tipogrāfija tālāk varētu normāli funkcionēt. Acīmredzot būs jāizstrādā nolikums par izdevniecības un tipogrāfijas turpmāko darbību, jārada iespējas Preses namā izdot visus izdevumus, kuri spēs sevi apgādāt ar papīru un kuriem būs lasītāji. Protams, es domāju, ka jāsaglabā tiesības Preses namā iespiest arī LKP izdevumus, kuri šobrīd tur ir. Domāju, ka valdība nerīkosies tā, lai savus oponentus – pašreizējos LKP izdevumus – kaut kādā veidā ierobežotu vai liegtu tiem iespējas pastāvēt. Taču noteikti jāgroza stāvoklis, kad viena preses izdevuma kolektīvs ar savu veikumu, kā tas tagad ir attiecībā uz “Latvijas Jaunatni” un “Sovetskaja Molodjož”, un citiem izdevumiem, ļautu eksistēt tiem redakcijas kolektīviem, kuri strādā ar zaudējumiem. Gribu uzsvērt, ka mūsu lēmuma kopīgais mērķis ir radīt tādu situāciju, lai Latvijā būtu brīva prese, brīva doma. Cita mērķa mums nav. Un, ja kāds mēģinās pret mūsu šīsdienas lēmumu uzstāties, tad tas ir cilvēks, kas pirmām kārtām vēršas pret demokrātiju un vārda brīvību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Movelam.

I.Movels: */Es varētu runāt arī latviski, taču es speciāli gribu runāt savā dzimtajā krievu valodā, kurā kā žurnālists es rakstu, kurā es sarunājos ar daudziem cienījamiem cilvēkiem. Gribu šodien runāt krieviski, lai tie, kas klausās mūs, varētu pārliecināties, ka krievu valodā var skanēt ne tikai draudi, ultimāti, neslēpta žults, jo tieši šīs intonācijas pēdējā laikā valda visā, kas mūsu republikā skan krievu valodā. Tieši tāpēc daudzi krievu cilvēki, kas vēl nav aizmirsuši, kas ir sirdsapziņa, sākuši kaunēties no savas dzimtās valodas. Es neesmu jurists, neesmu finansists un negribu maldīties jurisprudences brikšņos. Apspriežamajā jautājumā mani satrauc šā jautājuma tikumiskā puse. Atmetīsim visas juridiskās un finansiālās fineses un paskatīsimies cits citam acīs, un atbildēsim uz vienu vienīgu jautājumu: vai ar elementāriem morāles un tikumības jēdzieniem sader tā situācija, kad ienākumi no izdevumiem, kurus ar savu naudu samaksā mūsu republikas iedzīvotāji, aizplūst uz Maskavu. Un pat ne valsts budžetā, no kura mums vēl kādas drusciņas atkrīt, bet gan partijas kasē, lai uzturētu un nodrošinātu labklājību partokrātijai, kas novedusi valsti pie sabrukuma. Tas nav nekas cits kā vien tautas, pat bērnu apzagšana. Tāpēc ka pat ienākumi no “Zīlītes” un citiem bērnu žurnāliem un izdevumiem ieplūst bezdibenīgajā partijas kasē.
Šeit ir vēl viena tikumības aspekta puse. Daudzi izdevumi, kuri iznāk Preses namā, jau nu gauži nepatīk PSKP. Tai tie ir kā sāpoši zobi. Taču tas tomēr nekavē PSKP CK mierīgi iebāzt savā kabatā ienākumus no šiem izdevumiem. Nu jau patiesi var teikt – nauda nesmird.
Un nobeidzot es vēlreiz par tikumību un sirdsapziņu. Man šķiet, ka tieši tās trūkst tiem, kas tiepīgi negrib atzīt, ka šeit tomēr ir Latvija. Vai ir kāds priekšstats par sirdsapziņu, piemēram, tiem, kas šodienas izdevumā “Jedinstvo” raksta, ka Rīgu un Daugavpili anektējusi un okupējusi Latvijas Republika. Un šeit nepieciešams nodibināt, kā viņi raksta, “sarkano deputātu” varu un, konkrēti izveidot pilsētas padomes un Augstākās padomes krievvalodīgās frakcijas varas orgānu. Es nesaprotu, kā deputāts Zatuliviters var neatlaidīgi prasīt, lai Latvijas parlamentā latviešu deputāti nerunātu latviski. Es saprotu, var kaut ko nesaprast, var atvainoties, palūgt, lai pārtulko, paskaidro. Bet nevar izaicinoši prasīt – manā galvā neiet iekšā./

Priekšsēdētājs: */Paldies. Vārds deputātam Dīmanim./

S.Dīmanis: Godājamie deputāti, es arī runāšu krievu valodā, jo jautājumam, bez šaubām, būs ļoti liela rezonanse aiz republikas robežām. Arī tāpēc, ka šis jautājums interesē ļoti plašas iedzīvotāju masas. Vēl es gribu uzlikt punktu uz “i”. Runāšu lēni, lai visi varētu saprast.
*/Es domāju, ka nepieciešams uzlikt punktu uz “i”, lai šajā jautājumā tiktu skaidrībā. Pirmais. Protams, 1965.gadā partija ekspropriēja tautas īpašumu. Domāju, ka tas ir pilnīgi acīmredzams. Tomēr mums jāsaka, ka šī ekspropriācija ietilpa priekšstatos par tā laika tiesībām. Toreiz, ja jūs atceraties, mēs gan tautu, gan valsti, gan partiju uzskatījām par vienotu veselumu. Un runāt par ļaunprātību šeit nav nekādas jēgas, jo tas bija dabisks process, kā tika nodotas pārvaldīšanas tiesības.
Otrais. Tagad jau mums nav tas īpašums, bet ir cits īpašums. Jo, ja mēs savāktu visus dokumentus, tad pārliecinātos, ka viss tas, ko toreiz, 1965.gadā, paņēma, tika atdots. Izpildkomitejas municipalitātei – telpas, kur atradās vecās izdevniecības. Un visa materiālā daļa arī pakāpeniski tika nodota Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai. Tādējādi patlaban mums ir darīšana ar pilnīgi citu īpašumu, kas patiesi radies no partijas kases. Tas ir otrais punkts.
Trešais. To, kas notiek tagad, var nosaukt ar vienu vārdu – ekspropriatoru ekspropriācija. Es jau vairākkārt esmu runājis par to, ka šeit ļoti skaidri saredzamas klaji marksistiskas shēmas. Runa ir par to, ko atdot tautai. Domāju, ka 50 gadi dod mums tiesības sacīt, ka tauta ir ļoti slikts īpašnieks. Tauta var būt tikai dažu lietu īpašnieks, jo citādi mēs iegūstam ļoti neefektīvu ekonomiku. Un aiz tautas īpašumu ļoti bieži slēpjas. Šajā gadījumā mēs sakām – tautas īpašums, bet domājam LTF. Varu pilnīgi atbildīgi sacīt, ka, slēpjoties aiz cīņas par Latvijas Republikas nacionālo, tautas īpašumu, jaunie politiskie spēki ekspropriē īpašumu. Tas ir pilnīgi acīmredzams. Es domāju: ja agrāk mēs sacījām, ka tautas – tas ir partijas, tad tagad mēs sacīsim, ka tas ir tautas un domāsim LTF. Domāju, ka ļoti drīz mēs to sajutīsim tāpēc, ka visas organizācijas, kas neietilpst LTF, tikai ar lielām grūtībām varēs savus laikrakstus iespiest šajā izdevniecībā.
Tālāk. Par šo jautājumu es raizējos ne jau Preses nama dēļ. Godīgi sakot, es pret to izturos mierīgi. Mani satrauc tas, ka šajā jautājumā vērojama vispār nepareiza pieeja īpašumam kā tādam. Tas ir – te sākas kļūdas, vesela kļūdu sērija, kādas mēs pieļausim jautājumā par īpašumu. Iekams to iesākt, vajadzēja pieņemt likumu par īpašumu, kurā mēs noskaidrotu vienkāršas lietas. Un tad mēs nerunātu, ka partijai nav tiesības uz tiem 100 miljoniem rubļu, kas tika iegūti peļņas veidā. Ir pilnīgi skaidrs, ka īpašniekam ir tiesības uz to peļņu, kuru viņš ieguvis no sava īpašuma neatkarīgi no tā, kurš un kā šajā īpašumā ir strādājis. Šis jautājums mani uztrauc vēl viena iemesla dēļ. Ikviens grozījums īpašuma tiesībās ir ceļš uz pilsoņu karu. Es vienkārši jūs aicinu – nemodiniet guļošu suni. Mēs sāksim ar partijas īpašuma ekspropriāciju un beigsim nezin ar ko. Beigsim ar ļoti nopietnām sociālām un politiskām sekām. Man ļoti nepatika atsaukšanās uz Jeļcinu. Jeļcins vienkārši vēl neko nezina. Kad viņš paskatīsies, cik naftas iztērēts Preses namam, un kad viņš pārliecināsies, kāds stāvoklis ir tajās teritorijās, no kurām iegūta šī nafta, es domāju, viņš drīz mainīs savus priekšstatus par īpašumu. Tad atklāsies, ka daļa šā nama pieder KPFSR. Jautājums ir ļoti sarežģīts un neatrisināts, un es nedomāju, ka mēs šeit drīkstam pārsteidzīgi rīkoties. Kāda te izeja? Domāju, ka izeja šeit klaji acīmredzama: mums jāizveido no PSKP CK izdevniecības akciju sabiedrība./
Un tagad es pāriešu uz latviešu valodu. Runa ir par to, lai no Centrālās komitejas bijušās izdevniecības izveidotu akciju sabiedrību. Man liekas, ka pēdējā laikā es patiešām nenodarbojos ar savu darbu. Es kaut ko studēju vēsturē, kaut ko jurisprudencē, bet tas viss aiziet kā smiltīs. Es esmu ekonomists, un, ja jūs man iedotu vienu mēnesi atvaļinājuma, tad es mierīgi, strādājot kopā ar saviem domubiedriem un saviem ekonomistiem (es vadu nelielu ekonomisko centru), – mēs mierīgi varētu aprēķināt, kādas īpašuma daļas Centrālās komitejas izdevniecībā kam pieder. Republikai tajā ir ļoti liela daļa, jo Preses nams atrodas uz republikas zemes, republikai nav nomaksāti nodokļi, bez šaubām, tajā ir arī federācijas daļa, partijas daļa, pilsētas municipalitātes daļa un tā tālāk. Tie, kam nebūs Preses namā savas akciju paketes, varēs vienkārši uz līguma pamata drukāt savas avīzes vai iznomāt daļu no īpašuma. Ja mēs neiesim pa šo normālo ceļu un ja mēs nodarbosimies ar ekspropriācijām, tad mēs vienkārši iedzīsim sevi strupceļā. Sāksim domāt par jaunu ceļu, neiesim to pašu, jau noieto ceļu – tikai zem citiem karogiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Izsaku piezīmi deputātam Dīmanim par to, ka Augstākās padomes tribīne nav vieta, no kuras tautas deputāts tautai var draudēt ar pilsoņu karu.
Lūdzu, vārds deputātei Marjašai.

R.Marjaša: */Godājamie deputāti! Ja šo problēmu aplūko no morāles un tiesību savstarpējo attiecību viedokļa, tad rodas ļoti interesanta aina. Partija, kas vairāk nekā 70 gadu uzskatīja sevi par sabiedrības tikumisko avangardu, par visu augstāk liekot tautas intereses un valsts īpašumu devējot par visstautas īpašumu, šodien demonstrē pilnīgu un atklātu novēršanos no šiem principiem. Mēs visi esam aculiecinieki par šo novēršanos. Pirmajā vietā tiek izvirzītas visnotaļ īpašnieciskas intereses, turklāt īpašnieciskuma vissliktākajās tradīcijās. Tas ir tas, ko savulaik dēvēja par budžu pieeju, lūdzu piedodiet. Mana māja – mans cietoksnis. Tas ir tas, par ko mana mūža un manas paaudzes laikā ņirgājāmies. Kā vārdā? Lai saglabātu masu informācijas līdzekļu monopolu. Šeit izskanēja domas un sūdzības par to, ka nav pilnīgas informācijas, ka “Līdztiesības” frakcija nav sagatavota šā jautājuma izskatīšanai. Gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka, noklausījušies frakcijas vadītāja Dīmaņa un viņa vietnieka, cik man zināms, Alkšņa, runas, mēs pārliecinājāmies par to, ka viņi ir teicami informēti visos sīkumos un tos skaidro vienkārši no savu interešu viedokļa, kas man kā tiesu darbiniekam ir pilnīgi acīmredzams. Protams, tēze par to, ka šeit iespējamas sarunas par akciju sabiedrību, varēja rasties, un es neizslēdzu, ka tie, kas šo īpašumu radījuši ar savu darbu, – gan tipogrāfijas strādnieki, gan izdevniecību darbinieki, gan autori – būtu tiesīgi izvirzīt savas prasības, lai viņiem izdalītu viņu daļu, kas radīts ar viņu darbu. Tomēr, kā visiem zināms, Komunistiskās partijas līdzekļi nav radīti darbā, tās aparāta ražīgā darbā. Bet līdz šim, starp citu, mēs – partijas biedri, es 38 gadus biju partijas biedre, neesam saņēmuši pārskatu par to, kurp aizplūdušas mūsu biedru naudas.
Tā nu es gribu atgriezties pie mūsu ikdienas uzdevumiem. Šeit Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija izstrādā ļoti plašu programmu nacionālo mazākumtautību kultūras vajadzību nodrošināšanai Latvijā. Starp citu, mūsu programmā ir tāds punkts: nodrošināt nacionālajām mazākumtautībām iespēju izdot savus laikrakstus, savus žurnālus. Teikšu skaidri: tā pieeja, ko šodien demonstrē tā dēvētais šo iespēju īpašnieks, ne pavisam negarantē to, ka šo programmu varēs īstenot. Tāpēc ka šodien gan izpaužas zināma interese par Latvijas nacionālo mazākumtautību nacionālajām problēmām, tomēr gan tikai no tāda viedokļa, ka tiek kūdīti tā dēvētie krievvalodīgie iedzīvotāji pret pārējiem iedzīvotājiem. Un es uzskatu, ka jautājumam par visu tipogrāfisko jaudu, izdevumu nodošanu valsts īpašumā, kam šajā posmā jāgarantē republikas nacionālo mazākumtautību tiesības, ir ārkārtīga liela nozīme. Tādā steigā izvirzīt šo jautājumu mūs spiedusi šās ēkas tā dēvētā īpašnieka rīcība. Tāpēc ka, ja šī rīcība būtu bijusi konstruktīva, ja būtu bijusi savstarpēja sapratne, nevis monopola pieprasījums, tad jautājums tādā steigā arī nebūtu izvirzīts. Lai aizstāvētu savu monopolu, PSKP ar mieru pat sēsties uz atbildētāja sola tiesā. Sākt piedāvāt sarunas, tieši to, ko mēs visu laiku lūdzam un ko mums noraida, bet šajā daļā ar mieru pat sākt sarunas.
Noslēgumā es gribētu teikt, ka šeit manam kolēģim pēc profesijas Grūtupam tika uzdots jautājums, vai viņš uzņemtos tādu lietu vadīt tiesā? Es būtu atbildējusi tā: ja mani lūgtu vadīt lietu tiesā no atbildētāja puses, es atteiktos, tāpēc ka šī lieta ir netiesiska un tas, kas ir netikumisks, tas ir arī prettiesisks. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies! Mūsu laiks, par kuru vienojāmies, – stunda un 10 minūtes – ir beidzies. Debatēs vēl nav izteikušies vairāki no tiem, kuri bija iesnieguši pieteikumus, tie ir deputāti Beļskis, Prokofjevs, Zatuliviters, Biezais, Kristovskis, Laķis, Krūmiņš, Stroganovs, Mihailovs. Taču mums bija tāda vienošanās, ka pēc stundas un 10 minūtēm debates beigsim, tā ka mums šajā gadījumā ir jābalso, jāpieņem lēmums par debašu pārtraukšanu vai arī to turpināšanu. Lūdzu, reģistrējieties! Rezultātu! Ieradušies 164 deputāti. Pilnīgi pietiekami. Tagad izsakiet savu attieksmi par debašu pārtraukšanu vai turpināšanu. Vai jums par balsošanas motīviem ir jautājums, deputāt Zatuliviter? Ja ir kāds precizējums, lūdzu!

V.Zatuliviters: */Man ir jautājums par procedūru. Kad vēl bija uzdots tikai otrs jautājums, es personiski iesniedzu sekretariātam zīmīti ar lūgumu pierakstīt mani runātāju sarakstā. Man interesē, kāpēc es atrados aiz runātāju svītras?/

Priekšsēdētājs: Jūs atradāties ārpus uzstāšanās sarakstiem tāpēc, ka jūsu frakcija “Līdztiesība”, ievērojot deputātu proporciju, obligāti lūdza dot vārdu deputātam Dīmanim, deputātam Alksnim un deputātam Beskrovnovam. Ja gadījumā mēs debates turpināsim, tad jums tiks dots vārds.

V.Zatuliviters: */Paldies. Tomēr es domāju, ka proporcijas taču tiek kārtotas runātāju pierakstīšanās kārtībā, vai ne?/

Priekšsēdētājs: Jā, proporcija šajā ziņā ir ievērota.

S.Dīmanis: Es domāju, ka šis jautājums ir jānoskaidro. Es devu kopējo frakcijas sarakstu, kuri deputāti uzstāsies. Šajā gadījumā es, bez šaubām, varu regulēt un tas ir manā kompetencē. Ja kāds no frakcijas pirmais ir iesniedzis lūgumu uzstāties, es domāju, ka viņam ir jādod vārds, turklāt tādā kārtībā, kādā ir iesniegti lūgumi uzstāties. Manuprāt, tā būtu pareizi.

Priekšsēdētājs: Šajā jautājumā jūs varat turpmāk konsultēties pie manis, kurš pirmais iesniedzis pieteikumu uzstāties, jo man no frakcijas bija pienācis tāds saraksts, kurā bija lūgums šiem trim cilvēkiem obligāti dot vārdu. Tā kā deputāts Alksnis un deputāts Dīmanis sarakstā bija pēc deputāta Zatulivitera, tad es minēto lūgumu ievēroju pirmām kārtām. Ja mēs turpināsim debates, tad nākamais būs deputāts Zatuliviters. Ieslēdziet balsošanas režīmu! Izteiksim savu attieksmi par debašu pārtraukšanu! Rezultātu! Tātad tiek pieņemts lēmums debates pārtraukt. Vairāki deputāti ir iesnieguši lūgumu sniegt uzziņu līdz 3 minūtēm. Pirmajam vārds uzziņai deputātam Safonovam. Lūdzu, nāciet pie 1. mikrofona!

A.Safonovs: */Man frakcijas uzdevumā ir deputāta pieprasījums. 26.05.90. laikrakstā “Sovetskaja Molodjož” ir publicēta intervija ar atvaļināto milicijas apakšpulkvedi Beshļebņikovu, kurš kopš pērnā gada vada LTF apvienoto brīvprātīgo vienību, kurā ietilpst vairāk nekā 5 tūkstoši cilvēku. Pauzdami lielu satraukumu sakarā ar rīcību, kas faktiski nozīmē milicijai paralēlu struktūru radīšanu, lūdzam Augstākās padomes vadību atbildēt uz šādiem jautājumiem.
Pirmais. Kas atbilst patiesajam lietu stāvoklim: sesijā izteiktais deputāta Īvana apgalvojums, ka Latvijas Tautas frontei nav speciālu vienību, vai Beshļebņikova apgalvojums, ka šīs vienības izveidotas jau pērn.
Otrais. Cik patiesībai atbilst pasludinātie LTF vienību mērķi – sargāt kārtību pie svarīgiem valsts objektiem, ja jau iekšlietu ministrs ir paziņojis deputātiem, ka milicijai minētā uzdevuma izpildei ir speciāls pulks un nekāda palīdzība nav vajadzīga.
Trešais. Kas, uz kāda pamata un kādas veidlapas Augstākās padomes vārdā izsniedzis tā dēvētajiem LTF vienību brīvprātīgās apvienības dalībniekiem. Lūdzam izsniegt to personu sarakstu, kuras saņēmušas minēto dokumentu.
Ceturtais. Ar ko konkrēti vietējām varas iestādēm jāsaskaņo DND štābu priekšnieku iecelšana, ko ietver jēdziens “uzticams cilvēks” kā kritērijs DND vadošo kadru izraudzīšanai.
Piektais. Kādā nolūkā notiek intervijā minētā rīcības koordinācijas Baltijas republikās, organizējot vienības kārtības sargāšanai. Lūgums atbildi dot rakstveidā, kā arī pavairot to kā oficiālu sesijas dokumentu. Pieprasījumu parakstījuši frakcijas deputāti./

Priekšsēdētājs: Atbildi mēs dosim rakstiskā veidā, tikai es vēlreiz atgādinu, ka nekādu kaujinieku jeb bojeviku vienību Tautas frontei nav, Tautas frontes kārtības sargi palīdzēja sargāt Augstākās padomes namu pēc vienošanās ar Iekšlietu ministriju, pulkvedis Jekimovs jau sniedza atbildi. Taču šis jautājums neattiecas uz mūsu tematu, arī deputāts Godmanis ir gatavs atbildēt par šiem jautājumiem, tomēr atradīsim tam laiku sesijas beigās, tāpēc uzdodiet, lūdzu, tikai tos jautājumus, kas attiecas uz Preses namu! Vārds deputātam Alksnim pie pirmā mikrofona.

V.Alksnis: */Godātais kolēģi! Sakarā ar šās dienas sēdes vadīšanu – jo jūs patlaban maldinājāt sesiju. Pieprasījumā izskanēja, ka Augstākās padomes Prezidija Lietu pārvalde izsniedz savas veidlapas, te man rokās ir viena no tām, kurās izteikts Lietu pārvaldes lūgums samaksāt kārtības sargam Indulim Antonevičam par viņa piedalīšanos Augstākās padomes Prezidija apsardzē. Cik līdzekļu iztērēti šajā nolūkā, no kurienes tie ņemti un kas devis tiesības Lietu pārvaldei parakstīt tādus papīrus un izsniegt tos kārtības sargiem?/

Priekšsēdētājs: Deputāt Alksni, lūdzu, nekavējiet laiku, mēs šobrīd runājam par Preses namu. Es jau teicu, jums tiks sniegta atbilde, kā jūs to vēlaties. Uzziņai vārds deputātam Dīmanim, bet runājiet tikai par tēmu!

S.Dīmanis: Jūs mani nesapratāt, tas neattiecas uz Preses namu, es jums lūdzu 3 minūšu ilgu laiku pēc balsošanas.

Priekšsēdētājs: Vai kādam par šo tēmu ir kas sakāms? Deputāts Stefanovičs laikam bija pieteicies par tēmu? Jūs gribat ko teikt par Preses namu? Deputāts Stefanovičs sniegs uzziņu.

V.Stefanovičs: */Godājamais priekšsēdētāj un godājamie deputāti! Ļoti labi, ka šodien notiek translācija par radio un mūsu klausītājiem ir iespēja pašiem tikt skaidrībā, kuram deputātam ir taisnība apspriežamajā jautājumā par Preses namu. Gribu izmantot iespēju dot uzziņu, lai žurnālistu, daudzo laikraksta “Sovetskaja Latvija” lasītāju un manu vēlētāju vārdā izteiktu kategorisku protestu pret to, ka PSRS tautas deputāts Andrejs Cīrulis izmanto Latvijas parlamenta tribīni, lai kārtotu politiskus rēķinus ar mūsu laikrakstu. Viņš jau ne reizi vien aicinājis slēgt krievu valodā izdodamo partijas laikrakstu “Sovetskaja Latvija”, reizē dēvēdams sevi par preses brīvības un uzskatu plurālisma aizstāvi masās. PSRS tautas deputāta Andreja Cīruļa apvainojumus laikrakstam “Sovetskaja Latvija” par zemu kvalifikāciju es uzskatu par apmelojumu un apvainojumu no republikas Augstākās padomes tribīnes un pieprasu, neatlaidīgi prasu, lai no šās pašas tribīnes viņš atvainotos laikraksta “Sovetskaja Latvija” žurnālistiem un lasītājiem.
Un vēl. Šodien izskanējušos dažu LTF frakcijas deputātu rupjos apvainojumus Latvijas kompartijai un tās masu informācijas līdzekļiem nevar uzskatīt citādi kā vien par mēģinājumu pārkāpt cilvēka tiesības uz partijas piederību. Bet no šā tiesību pārkāpuma līdz pilnīgai bezlikumībai, kā rāda vēsture, ir tikai viens solis. Lūdzu visus šajā ēkā, šajā telpā atcerēties to./

Priekšsēdētājs: Deputāt Stefanovič, es gan nedzirdēju, ka deputāts Cīrulis būtu kādu apvainojis, atšķirībā no dažiem citiem deputātiem. Viņš izteica savu viedokli par savu avīzi. Tālāk vārds uzziņai deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Šeit visu laiku opozīcijas pārstāvji runā, ka viņi nav pietiekami informēti, ka viņiem nav pietiekami daudz materiāla un ka runa ir par partijas īpašuma ekspropriāciju. Es gribu vēlreiz atkārtot, ka ekspropriēt var tikai īpašumu, ja tas tik tiešām pieder īpašniekam. Taču, ja ir notikusi patvaļīga valsts īpašuma, valsts mantas sagrābšana sabiedriskās organizācijās rokās, tad tā nav ekspropriācija, bet tā ir valsts īpašuma atgriešana no sveša nelikumīga valdījuma. Un šajā pašā sakarībā, tā kā deputāts Stefanovičs izteicās par laikrakstu “Sovetskaja Latvija”, es gribētu vērst uzmanību uz nelielu statistiku par peļņu, ko dod Preses nams, un kāda peļņa ir avīzei “Sovetskaja Latvija”, tātad kāds tai ir lasītāju loks un kā tas krities. 1987.gadā šīs avīzes peļņa bija 135,9 tūkstoši rubļu, 1988.gadā – 99,3 tūkstoši rubļu, turpretī 1989.gadā tās peļņa ir bijusi pusotra tūkstoša rubļu. Manuprāt, diezgan uzskatāmi tas liecina, kāda ir avīzes autoritāte.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēdējam vārds uzziņai deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Es pateikšu burtiski dažus teikumus par šodien dzirdēto deputāta Dīmaņa tēzi par to, ka mums ir jāuzskata – tajā laikā tas bijis tiesisks akts, kas pamatots uz tā laika tiesībām. Cienījamie kolēģi, pirms mēs izdarām šādus secinājumus, varbūt atcerēsimies, ka arī 1937.gada, 1940.gada, 1949.gada akti pilnībā atbilda tālaika tiesībām un tika uzskatīti par partijas un tautas vienoto politiku. Turpretī tagad arī Maskavā šie akti jau ir atzīti par nelikumīgiem un nosodāmiem. Tāpēc, cienījamie kolēģi, pirms mēs atzīstam tālaika aktus šodien par tiesiskiem, padomāsim – pēc gada šī aktu atzīšana par nelikumīgiem turpināsies ne tikai par laiku līdz 1949.gadam, bet arī vēl tālāko.

Priekšsēdētājs: Pie mikrofoniem stāv vairāki deputāti, kuri vēl grib uzstāties, bet, tā kā man šeit bija pierakstījušos deputātu saraksts un šiem deputātiem tiks dots vārds uzziņām, es lūdzu pāriet pie nākamā jautājuma – tas ir, pie dokumenta apspriešanas un pie dokumenta pieņemšanas. Lūdzu, deputāt Aleksejev, kādas jums ir pretenzijas?

A.Aleksejevs: */Gribu izteikt protestu. Es pie jums, kolēģi Īvān, vēršos ar protestu par sapulces vadīšanu. Man rodas iespaids, ka jūs Augstākās padomes sēdi jaucat ar Tautas frontes Domes sēdi. Jūsu sistemātiski pārkāpjat deputātu statusu. Pirmkārt, jūs nepapūlējāties atbildēt uz manu jautājumu, kuru biju uzdevis pirmdien, un pieprasījāt, lai es to izklāstītu rakstveidā, lai gan saskaņā ar statusu man ir tiesības to izklāstīt mutiski. Šodien jūs nedevāt man tiesības sniegt uzziņu, lai gan Teikmanis tieši man bija izteicis prasību dot uzziņu. Lūdzu jūs izpildīt Augstākās padomes sēdes priekšsēdētāja pienākumus vai arī atteikties no savām pilnvarām. Visādā ziņā to prasa etiķete./

Priekšsēdētājs: Es tūlīt atbildēšu deputātam Aleksejevam. Es nedevu vārdu deputātam Aleksejevam tāpēc, ka viņš uzstājās debašu laikā, iepriekš nepieteicies. Ja mēs dosim katram deputātam iespēju runāt no vietas, tā kā to ļoti bieži izmanto, man jau ir viens protests no deputātiem, deputāt Aleksejev, tad mēs vispār nespēsim strādāt. Mans uzdevums ir ievērot kaut kādu disciplīnu, kārtību zālē, nedisciplinētiem deputātiem aizrādīt un izlemt, vai dot viņiem vārdu vai nedot. Runājot par uzziņu, deputāts Aleksejevs sekretariātam nav iesniedzis rakstisku pieprasījumu uzziņas sniegšanai. Ja ir pretenzijas sekretariātam, tās mēs noskaidrosim. Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Kad mani šeit apvainoja, ka es esmu piesolījis pilsoņu karu, es vienkārši noklusēju, lai nekavētu laiku. Taču visi laikam dzirdēja, ka es teicu – ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar īpašuma formu nomaiņu. Mums jau ir bijuši vēsturiski precedenti. Un tas bija viss, ko gribētu teikt. Tas ir viens. Un otrs. Tas, ka es 1965.gada izrīcību nosaucu par ekspropriāciju, man liekas, precīzi raksturo manu pozīciju. Kāpēc Teikmanim vajadzēja atkal izkropļot manis teikto?

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Dīmanis paskaidroja, ka viņš mums nav draudējis ar pilsoņu karu. Sākam jautājumu apspriešanu. Vārds komisijas priekšsēdētājam deputātam Škaparam debašu apkopošanai.

J.Škapars: Cienījamie deputāti! Man nav tiesību rezumēt to, kas šeit tika teikts, un tāpēc es nepieskaršos ne tam, ko runāja atsevišķi deputāti, ne arī tam, ko runāja mūsu opozīcija. Es kā komisijas vadītājs varu izdarīt secinājumus vienīgi attiecībā uz to projektu, kas mums ir sagatavots. Secinājums ir tāds, ka lielākā daļa deputātu izteicās par šā lēmuma projekta pieņemšanu. Tie opozīcijas deputāti, kuri runāja, ka lēmums nav pieņemams, būtībā vadījās pēc principiāli pretējas pozīcijas. Tāpēc es deputātiem ierosinu pieņemt lēmumu un reizē ar to izšķirt šo jautājumu par izdevniecību balsošanas ceļā.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jūsu priekšlikumi par balsošanas procedūru? Vai mēs balsosim kā parasti pa teksta blokiem vai balsosim kopumā? Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Man ir tāds ierosinājums: tā kā neviens runātājs – ne tie, kuri atbalstīja šā lēmuma projektu, ne arī tie, kuri pret to principiāli vērsās, – neiesniedza konkrētus priekšlikumus par atsevišķu punktu grozīšanu vai papildināšanu, es ierosinu balsot visu lēmuma projektu kopumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Es par vadīšanas kārtību. Nesaprotu, kāpēc visi priekšlikumi par šo dokumentu jāierobežo tikai runu gaitā debatēs? Ja mēs ierobežojam laiku runāšanai debatēs, mēs ierobežojam runājušo deputātu skaitu, tādējādi mēs esam pārkāpuši konsticionālās tiesības iesniegt savus priekšlikumus par apspriežamā dokumenta būtību.
Nebiju domājis runāt debatēs, taču man ir pilnīgi konkrēts priekšlikums. Otrais punkts, pirmais apakšpunkts. Tur teikts: “likumā noteiktā kārtībā pārņemt valsts īpašumā šā lēmuma 1.punktā minēto izdevniecību un nodrošināt tās pārvaldi”. Tā kā deputāts Grūtups teica, ka šis punkts nozīmē ne vairāk un ne mazāk kā priekšlikumu Ministru padomei uzstāties kā pusei arbitrāžā vai tiesā, tad frāze “nodrošināt tās pārvaldi” gluži vienkārši nozīmē vai iepriekš pieņem jau arbitrāžas vai tiesas lēmumu. Tāpēc mans priekšlikums ir izslēgt šo frāzi no lēmuma. Lēmums jāpieņem tikai pēc attiecīga arbitrāžas vai tiesas lēmuma./

Priekšsēdētājs: Tātad jūs iesakāt izslēgt otro punktu? Skaidrs.
No zāles: Es tikai varu paskaidrot, ka mana doma nebija tāda, ka, lūk, šis jautājums par īpašumu jālemj arbitrāžai. Arbitrāžai būs jāizlemj finansiālās pretenzijas, ko iesniegs attiecīgais valsts orgāns, kuru būs pilnvarojusi valdība. To skatīs arbitrāža, turpretī īpašuma jautājums ir jāatrisina šeit, Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Paldies! Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Man priekšlikums skar otro punktu, pirmo apakšpunktu. Man ir priekšlikums pievērsties tai idejai, kuru izteica deputāts Dīmanis, un šeit ierakstīt: “izveidot uz izdevniecības bāzes akciju sabiedrību un atbilstoši aprēķinātām daļām, ko var izveidot ekonomiskā komisija, noteikt potenciālo subjektu – īpašnieku daļas un sadalīt akciju paketi proporcionāli viņu daļām”. Tādu punktu noformulēsim un nodosim jums. Domāju, ka tas būs šā jautājuma vislabākais atrisinājums./

Priekšsēdētājs: */Vai formulējums jums jau gatavs?/

M.Gavrilovs: */Tūdaļ sagatavosim un aiznesīsim./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam pie 2.mikrofona.

I.Movels: Man ir pat vairāki labojumi sakarā ar neprecīzu teksta tulkojumu krievu valodā, bet es tos atdošu redakcijas komisijai, tomēr viens labojums ir ļoti būtisks. Es gribētu, lai krieviski runājošā frakcija to ierakstītu uzreiz – pirmā punkta beigās vienkārši ir izlaists teksts: */“Nedod īpašuma tiesības uz šo izdevniecību nedz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, nedz PSKP CK.”/ Tas latviešu tekstā ir teikts, bet krieviski izlaists, tāpēc tas ir ļoti būtiski, jo šobrīd īpašnieks tiešām ir Maskava, šeit ir tikai operatīva pārvaldīšana.

J.Škapars: Jā, priekšlikums ir krievu tekstā labot, tāpēc ka latviešu tekstā tas ir iekšā.

Priekšsēdētājs: Paldies! Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Es tomēr griežos pie godājamiem deputātiem un juristiem, kuri šeit atrodas. Preambulas pirmajā punktā mēs nevaram rakstīt:” bez likumīga pamata”, “patvaļīga rīcība” un tālāk “ir nelikumīga”. Es tomēr lieku priekšā šos vādus svītrot. Tie ir pārāk nopietni vārdi, lai tos ierakstītu tik atbildīgā lēmumā. Mēs taču nezinām, likumīgi vai nelikumīgi, patvaļīgi vai nepatvaļīgi un tā tālāk. Vajag tomēr padomāt./

Priekšsēdētājs: Savu labojumu un svītrojumu iesniedziet rakstiski redakcijas komisijai! Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Es ļoti atvainojos, cienījamie kolēģi! Man nav neviena iebilduma par kopīpašuma vai akciju sabiedrības dibināšanu pēc tam, bet pirmām kārtām ir jāpieņem šis lēmums par nelikumīgi atsavinātās laikrakstu un žurnālu izdevniecības atgriešanu Latvijas Republikai un tikai pēc tam saskaņā ar likumdošanu var tālāk lemt par šīs saimnieciskās struktūrvienības turpmāko likteni un darbības formām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Ir gatavs formulējums krievu valodā: */“Pakļaut PSKP CK izdevniecību republikas ekonomiskajai jurisdikcijai, uz PSKP CK izdevniecības bāzes izveidot akciju sabiedrību, noteikt sabiedrības subjektu daļas un sadalīt akcijas saskaņā ar daļām.”/

J.Škapars: Es gribētu kā komisijas vadītājs šo priekšlikumu komentēt sekojoši: man ļoti simpātisks šķiet priekšlikums par akciju sabiedrības veidošanu, taču es domāju, ka būtu pārsteidzīgi šodien te tik ātri formulēt un pieņemt punktu, kāda īpašuma forma vai kāds īpašums veidosies uz pašreizējā īpašuma bāzes. Kamēr nav atrisināts jautājums par īpašuma apjomiem un visu pārējo, es domāju, ka kardinālais variants ir jāšķir principiāli, ir jāuzdod Ministru padomei tālāk vienoties un domāt par to, kādu īpašuma veidu šeit veidot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Safonov!

A.Safonovs: */Man ir priekšlikums svītrot, izslēgt 3.punktu no šā lēmuma projekta. Iemesls ir tāds: mēs šeit rakstām, ka likuma noteiktajā kārtībā uzdodam Ministru padomei panākt zaudējumu atlīdzināšanu, taču no runām un debatēm mēs sapratām, ka nekāda komisija ar domājamo zaudējumu aprēķināšanu nav nodarbojusies. Es tikai baidos, ka zaudētāja būs, tā teikt, mūsu puse, Latvijas Republika, un mums vajadzēs atmaksāt naudu īstenajam īpašniekam, tāpēc es lieku priekšā svītrot šo punktu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs, deputāt Kide, gribat komentēt?

J.Škapars: Ja reiz šeit rodas dažādi viedokļi par atsevišķām pozīcijām, es ierosinu tomēr šo projektu apspriest pa daļām, balsot pa daļām. Citas izejas es neredzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Es uzturu Škapara kunga priekšlikumu: nepieņemt priekšlikumu par akciju sabiedrības veidošanu, jo, cik es zinu, nav vēl īsta likuma par akciju sabiedrībām. Tas pirmkārt. Un, otrkārt, Dīmaņa kungs pats teica, ka, lai tiktu skaidrībā par šo jautājumu, viņam nepieciešams mēnesi strādāt ar ekspertu grupu, lai tad dotu priekšlikumus, tāpēc sasteigti priekšlikumi būtu nevietā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Alksni!

V.Alksnis: */Godājamie kolēģi! Es tomēr aicinu atgriezties pie veselā saprāta. Ja pieņemtu to rezolūciju, kas mums iesniegta, es atkārtoti aicinu atgriezties pie veselā saprāta, atkal taču nekādu sarunu ar Maskavu nebūs, tādējādi mēs paši sev nogriežam ceļu sarunām ar Maskavu. Es tomēr aicinu pieņemt īsiņu rezolūciju: lai izlemtu jautājumu par Preses nama īpašuma piederību, Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj:
1. Izveidot Augstākās padomes komisiju, lai izskatītu civilos un tiesiskos strīdus ap izdevniecību.
2. Par komisijas darba rezultātiem ziņot sesijai divu nedēļu laikā./

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā, lūdzu? Jānis Škapars ierosina lēmumu apspriest pa daļām. Priekšlikumi ir izteikti, ir arī deputāta Alkšņa priekšlikums, par to var runāt atsevišķi, kad būsim izsprieduši šo jautājumu. Deputāt Stroganov, vai jums ir vēl kāds priekšlikums?

F.Stroganovs: */Vēl ierosināja piebilst: “komisijai apsvērt iespēju izveidot akciju sabiedrību uz pastāvošās bāzes un iesniegt deputātiem ekonomiskus aprēķinus par Preses nama pastāvēšanu un darbību kopš 1965.gada”./

Priekšsēdētājs: Tas jau ir priekšlikums, un mēs, kad nonāksim līdz atbilstošajai vietai, to balsosim, tad mēs to varēsim apspriest vēlreiz. Deputāt Alksni, iesniedziet arī savējo priekšlikumu Škaparam. Deputātam Škaparam ir priekšlikums sākt apspriest šo likumprojektu pa daļām, lai mēs pienāktu pie vienota uzskata par preambulu un par šiem trim punktiem.

J.Škapars: Es piedāvātu nosaukumā redakcionālu labojumu: vārda “atgriešanas” vietā rakstīt “atdošanu”, tas ir tīri stilistisks labojums. Un tad preambulu un pirmo daļu, tas ir, preambulu un nosaukumu var atstāt tādus, kādi tie ir.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem nav iebildumu, ja preambulu nemainām?

J.Škapars: Pirmo punktu piedāvājam atstāt tādu, kāds tas ir projektā, izņemot to, kas krievu tekstā, to nepieciešams vienkārši sabalansēt ar latviešu tekstu.

Priekšsēdētājs: Par pirmo punktu vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Runājot par krievu tekstu, es gribēju teikt, ka tur ir rakstīts */“patvaļīgs”/, bet latviešu tekstā tā nav. */“Patvaļīga rīcība”/ ir jāsvītro ārā.

J.Škapars: Paldies. Skaidrs. Otro punktu redakcijas komisija piedāvāja atstāt tādu, kāds tas ir – kā jums iesniegts projektā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Apsītis gribēja izteikties par pirmo punktu. Lūdzu!

R.Apsītis: Atgriežoties pie preambulas, es domāju, ka mums ir jāieklausās mūsu kolēģu vārdos, kas teica, ka preambulā tomēr ir pateikti smagi vārdi, ka varbūt varētu viņiem piekrist un daļēji tos mīkstināt, varētu teikt tā, ka, lūk, sakarā ar to, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un tā tālāk un tā joprojām, sviest ārā “bez likumīga pamata”, bet te ir “ignorējot Latvijas PSR Konstitūciju un likumus”, kā arī “balstoties vienīgi uz PSKP CK lēmumiem” un tālāk pēc teksta. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Kā domā deputāti?

J.Škapars: Es domāju, ka minētais labojums “ignorējot” nepavisam nav mīkstāks par to formulējumu, kas dots redakcijas komisijas vērtējumā. Turklāt to taču skatījušas divas komisijas, un man šķiet, ka šādam ierosinājumam diez vai ir kāds pamats.

Priekšsēdētājs: Te nemaina saturu, un vai ir vērts... Acīmredzot deputāta Apsīša priekšlikumu vajadzētu balsot. Vai jūs vēl kaut ko gribējāt teikt par pirmo punktu? Lūdzu.

A.Providenko: */Mūsu darba prakse jau rādījusi, ka apspriešana pa punktiem prasa dokumenta atdošanu komisijai, tāpēc man ir konkrēts priekšlikums: nobalsot par šo lēmumu kopumā un tādējādi izteikt attieksmi pret to visumā, kas – par, kas – pret, un tad viss būs skaidrs. Citādi mēs šo dokumentu tā arī nekad nepieņemsim, tas ir, tad būs nepieciešams to atdot atpakaļ komisijai pilnīgi izstrādāt./

Priekšsēdētājs: Šāds priekšlikums arī būtu pieņemams – nobalsot kopumā un pēc tam apspriest papildinājumus. Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Es tomēr neesmu gluži vienisprātis ar kolēģi, tāpēc ka gadījumā, ja pieņem kopumā, tad tas nozīmē piekrist tekstam, bet mums šeit ir priekšlikums par akciju sabiedrību un tas ir principiāli, tas ir izejas stāvoklis un ap to veidojas viss dokuments. Tāpēc, ja nobalso par to, tad tas nozīmē, ka ideja par akciju sabiedrību tūdaļ ir izjaukta, tā netiek pieņemta. Man šķiet, ka to vajag vai nu nepieņemt, vai speciāli apspriest un likt uz balsošanu. Ir priekšlikums ierakstīt punktu, pirmo apakšpunktu, tekstu mēs jums iedevām./

Z.Ziediņš: Cienījamo sapulces vadītāj! Es jūs ļoti lūdzu dzelžaināk vadīt sapulci. Ja ir pienācis priekšlikums pārtraukt debates, tad šis priekšlikums tūlīt jāliek uz balsošanu, ja no abām frakcijām ienācis priekšlikums balsot par lēmumu kopumā, šis jautājums jāuzliek uz balsošanu. Mēs taču skaidri redzam, ka viens otram, kā saka, spēlējam uz nerviem un tīšu prātu velkam laiku. Lūdzu, dzelžaināk vadiet sapulci un atkārtojiet šo priekšlikumu – balsot par visu kopumā – un tūlīt lieciet to mums uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Tātad mums vajadzētu nobalsot deputāta Providenko priekšlikumu. Es saprotu – citu priekšlikumu nebija: balsot kopumā, tad apspriest papildinājumus un balsot par attiecīgajiem papildinājumiem un labojumiem. Lūdzu, reģistrēsimies, taču mums tik un tā būs jāturpina pēc pārtraukuma. Rezultātu? Ir klāt 149 deputāti. Balsosim par deputāta Providenko priekšlikumu – pieņemt šo dokumentu par pamatu, pieņemt kopumā. Paldies. Rezultāts: par – 108, šis lēmums tiek pieņemts kopumā, un pēc pārtraukuma mēs apspriedīsim jautājumu par atsevišķiem papildinājumiem un labojumiem. Es lūdzu komisijas sanākt kopā un izskatīt šo jautājumu, lai mums balsošanā nebūtu aizķeršanās.

J.Škapars: Abas komisijas – Tautas pašvaldības un Likumdošanas jautājumu komisija – varētu sanākt kopā tepat blakus, Sarkanajā zālē.

Priekšsēdētājs: Sarkanajā zālē ir LNKP deputāti.

(Pārtraukums)