Izlaušanās ārpus muzejiskā

Daudziem vārdi “muzejs” un “vēsturiska ekspozīcija” asociējas ar kaut ko sastingušu, nedzīvu, stikla kastītēs ieliktu un ar barjerām norobežotu. Tāpēc uz ievērojamu latviešu aktrišu piemiņas lietu izstādi “Sievišķīga tikšanās Smiļģa mājā” aizgāju ar zināmu skepsi. Tomēr, par laimi, mani stereotipi tika sagrauti.

Simboliska dažādu paaudžu izcilu latviešu aktrišu tikšanās izstādē E.Smiļģa Teātra muzejā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Stikla kastītes Smiļģa mājas izstāžu telpā, protams, bija, bet tikai trīs. Pārējās lietas ir izvietotas telpā gaumīgi un brīvi, un eksponātu apraksti ir pietiekami neuzkrītoši, lai radītu iespaidu, ka esmu ienākusi telpā, kurā tiešām varētu dzīvot – un kur noteikti var ļauties izjūtām, uztvert katras lietas burvību, tās īpašo starojumu.
Par šo neparasto iespaidu var pateikties izstādes autorēm – E.Smiļģa Teātra muzeja vecākajai speciālistei Dorai Pauzerei, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Teātra un kino vēstures krājuma glabātājai Janai Hartmanei un māksliniecei Ligitai Linmeijerei. Izstādes veidotājas pašas atzīst, ka impulss ekspozīcijas tapšanai ir radies ne tik daudz no vēlmes sniegt informāciju par konkrētām aktrisēm, cik no pašām lietām, kas savaldzinājušas ar savu skaistumu un oriģinalitāti.
“Katrai lietai ir savs stāsts,” viņas saka, un izstādē patiešām var izjust dzīvu pagātnes klātbūtni. Pat tad, ja apmeklētājs nezina, kad un kāpēc aktrise ir uztamborējusi krāsainu papagailīti vai vestīti, šo stāstu ir iespējams izdomāt pašam. Un dīvainā kārtā ļoti spēcīgu iespaidu atstāj aktrišu kosmētikas piederumi – īpatnējas pūdernīcas, vates trauciņi – un matadatas. Ikdienas priekšmeti, kas ir bijuši vistuvāk aktrisei un, iespējams, uzņēmuši sevī daļu no viņas emocijām.
Protams, lietu vēsture izstādes veidotājām nav vienaldzīga. Ja kāds, atnācis uz muzeju, atpazīst tur izstādītos priekšmetus un var kaut ko pastāstīt par tiem, tad izstādes autores labprāt uzklausītu šos stāstus, veidojot un papildinot muzeja arhīva ierakstus. Patlaban informācija par daudzām lietām ir visai trūcīga, bet tie stāsti, ko varēja dzirdēt izstādes atklāšanā, bija ļoti interesanti un pavēra jaunu skatījumu uz aktrišu personībām, uz viņu dzīvi ārpus rampas gaismas un arī tajā (piemēram, ekspozīcijā redzamās smaržu pudelītes netika izmantotas tikai privātajā dzīvē vien, bieži vien aktrise izvēlējās īpašu smaržu kādam tēlam un, sajūtot šo smaržu, varēja atsaukt atmiņā savu lomu).
Šī izstāde būs saistoša ne tikai tiem, kas interesējas par teātri vai ievērojamām latviešu aktrisēm, bet arī tiem, kam patīk retro lietas, kas spēj sajūsmināties par melnbaltām fotogrāfijām un mīlīgām rotaļlietām (kuru izstādē ir pārsteidzoši daudz), kā arī ikvienam, kas spēj novērtēt noskaņu, kādu rada rūpīgi izvēlēti un sakārtoti estētiski baudāmi priekšmeti.
Izstāde būs atvērta līdz 31.decembrim, un, cerams, šis nebūs vienīgais projekts, kurā muzeja krājumi tiks izstādīti brīvā, nemuzejiskā gaisotnē, ļaujot izjūtām dominēt pār sausu informāciju.

Ieva Melgalve,

literāte