Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 3.augustā

Intervija Latvijas radio 3.augustā raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sallija Benfelde.

— Labdien, Bērziņa kungs!

A.Bērziņš : — Labdien!

— Jūs droši vien nojaušat, ka runāsim par to, par ko šodien visu dienas pirmo pusi tika runāts Saeimā, proti, par grozījumiem Enerģētikas likumā. Atgādināšu radioklausītājiem, ka Saeima nobalsoja par prezidentes iesniegtajiem grozījumiem Enerģētikas likumā. Tā pavisam īsi izsakoties — "Latvenergo" nevar tikt privatizēts, nevar tikt sadalīts, viss ir noticis tā, kā to vēlējās tie politiķi un tie cilvēki, kuri runāja un parakstījās par referenduma rīkošanu. Un tomēr — kas notiek tālāk? Tātad grozījumi, kurus iesniedza prezidente, ir pieņemti. Tas nozīmē, ka "Latvenergo" nevar privatizēt. Bet kas notiek ar "Latvenergo" tālāk?

A.Bērziņš: — Saeima ir pieņēmusi lēmumu, un valdība to pildīs. Pirmām kārtām nākamajā Ministru kabineta sēdē mēs izņemsim "Latvenergo" no privatizējamo uzņēmumu saraksta, atdosim to Ekonomikas ministrijai, un Ekonomikas ministrija to turpinās vadīt. Es gribētu teikt, ka šāsdienas apspriešanas gaitā arī paši likumprojekta sagatavotāji — es gribētu citēt Kārli Leiškalnu, kas teica tā: "Arodbiedrības sagatavotais, sociāldemokrātu iesniegtais, tautas atbalstītais un pēc tam prezidentes vēlreiz iesniegtais likumprojekts Saeimai" — atzina, ka šai likumprojektā ir trūkumi. Piemēram, deputāts Salkazanovs pilnīgi skaidri norādīja, ka tā ir kļūda, ka uzņēmums nevarēs ņemt, teiksim, kredītus. Jo spēkstacijas ņēma kredītus — 85 miljonus paņēma un nomainīja visas turbīnas, un tagad mierīgi, lēnām maksā savus kredītprocentus.

Un tur kā ķīla ir ieliktas šīs te turbīnas iekšā, šajā kredīta portfelī. Ja tas tā nebūtu darīts, tad, piemēram, šodien mums elektrības tarifs nebūtu apmēram trīs santīmi, bet kādi seši santīmi, jo uzņēmumam ir nepieciešama nauda, lai atjaunotos.

Otrkārt, apspriešanas laikā izskanēja interesantas tēzes, piemēram, deputāts Baldzēns teica: "Tas nekas, ka viņiem tur ir tās pirtis, lai tās pirtis un tās sanatorijas visas paliek, lai "Latvenergo" cilvēki atpūšas!" Man arī nav nekas iebilstams pret pirtīm, bet mani, piemēram, satrauc, ka no tās naudiņas, ko mēs visi samaksājam par elektrību — un lielākā daļa cilvēku burtiski knapinādamies samaksā savus rēķinus — no tās naudiņas 400 tūkstošus latu, piemēram, pāris gadu laikā ieliek sanatorijā Jūrmalā. Kāpēc no tās naudas? No tās naudas jāieliek elektrībā, vados, lai būtu pakalpojumi. Ļoti dīvaina pozīcija bija Baldzēna kungam. Tomēr es gribētu teikt, ka visas šīs lietas Ekonomikas ministrijai ir ļoti precīzi jānodala. Es sagatavošu arī rezolūciju, lai ekonomikas ministrs uzdod visiem pilnvarniekiem precīzi nodalīt nost visus sociālās nozīmes objektus. Manis pēc lai atdod tos arodbiedrībai apsaimniekot, bet lai neviens santīms no iedzīvotāju samaksātās naudas netiktu tērēts šo uzņēmumu uzturēšanai.

— Droši vien būtu vietā paskaidrot, kāpēc tiek runāts par kredītiem. Tajos grozījumos, kurus iesniedza Saeima, bija paredzēts, ka "Latvenergo" nevar, teiksim, ieķīlāt vai kaut ko citu ar to darīt, izņemot — var ņemt kredītus tajā gadījumā, ja kredīts ir domāts paša "Latvenergo" attīstībai, proti, — vai nu hidroelektrostaciju, vai tīklu, vai kā cita, kas ir vajadzīgs, attīstībai.

A.Bērziņš: — Tas bija alternatīvajā!

— Savukārt šīs rindkopas nav tajos grozījumos, kuri tika pieņemti šodien, un tāpēc arī ir mans nākamais jautājums. Kur valdība plāno ņemt naudu? Jo, ja ne hidroelektrostacijām, tad tīkliem un visam pārējam noteikti ir vajadzīga pirmkārt jau attīstība un investīcijas. Galu galā mēs nevaram dzīvot tajā līmenī, kurā esam, — viss attīstās, arī tehnoloģijas attīstās.

A.Bērziņš: — "Latvenergo" ir apstiprinājis savu investīciju programmu tuvākajiem desmit gadiem. Jā, ir 1,2 miljardi latu — aptuveni 120 miljoni latu katru gadu. Un, ja kāds no sociāldemokrātiem man mēģina iestāstīt, ka "Latvenergo" tikai uz savas naudas plūsmas rēķina vien, neko neieķīlājot, varēs paņemt 120 miljonus latu katru gadu, tie ir absolūti meli! "Latvenergo", protams, var uz savas naudas plūsmas rēķina paņemt varbūt 10 miljonus latu, augstākais — vienu gadu, bet nākamajā gadā tas ir beidzies. Pašlaik spēkā esošais projekts to neparedz, tāpēc es pieļauju situāciju, ka visā drīzumā "Latvenergo" varētu caur pilnvarniekiem jeb caur ministru nākt uz valdību un teikt: dodiet, valdība, mums no investīciju programmām. Tas nozīmē, ka mēs nevarēsim remontēt skolas vai slimnīcas, vai vēl kaut ko. Tad, protams, būs jāizlemj, vai mums būs tik daudz naudas, ko guldīt ceļos vai tiltos, vai kādās citās lietās, jo tās naudas jau ir tikai tik, cik tās ir. Vai atkal otra lieta — viņi nāks un prasīs pret valdības garantijām kredītus. Tas nozīmē, ka valsts ārējais parāds palielināsies, arī budžeta deficīts.

— Šodien tika izteikts arī viedoklis, ka, deputātiem pieņemot šos grozījumus, "Latvenergo" būs spiests celt tarifus, jo nauda attīstībai ir vajadzīga.

A.Bērziņš: — Attīstībai nauda neapšaubāmi ir vajadzīga. Es jau teicu par 1,2 miljardiem latu. Šī investīciju programma tuvākajiem desmit gadiem neapšaubāmi ir spēkā, un tā ir pamatota. Skaidrs ir viens — pie šīs naudas var tikt divējādā ceļā: vai nu mēģinot saņemt naudu no valsts budžeta kā investīcijas — caur valsts garantijām, kas arī būtībā ir valsts ārējā parāda palielinājums —, vai ceļot tarifus. Ir dažādi scenāriji izstrādāti, kas notiek, teiksim, situācijā, ja uzņēmums pats ņem kredītus un strādā uz biznesa principiem, kredītus atmaksājot atpakaļ. Un kas notiek situācijā, ja ir kāda cita versija kā šai redakcijā. Šī redakcija ir viena no visbīstamākajām attiecībā uz tarifu celšanos, un es pieļauju, ka "Latvenergo", iespējams, visā drīzumā varētu nākt un teikt: mums jāceļ tarifi, mēs to neesam darījuši trīs gadus. Šos trīs gadus, kamēr "Latvenergo" atradās Privatizācijas aģentūrā, aģentūra viņiem visu laiku nav ļāvusi celt tarifus. To es īpaši gribu uzsvērt — visu šo laiku, kamēr uzņēmums bija Privatizācijas aģentūras pakļautībā, tarifi nav auguši.

— Kāpēc tad nevarēja vienoties par alternatīviem grozījumiem, jo arī tajos ir sacīts, ka "Latvenergo" nav dalāms, nav privatizējams un tā tālāk? Būtība gan vienos, gan otros grozījumos ir tā pati.

A.Bērziņš: — Ir gan tur atšķirība. Pašlaik spēkā esošais likums "Par enerģētiku" nosaka, ka hidroelektrostacijām un spēka pārvades līnijām jāatrodas valsts īpašumā, nevis "Latvenergo" — uzņēmuma — īpašumā. Arodbiedrības kopā ar sociāldemokrātiem, sagatavojot šos grozījumus, gribēja mainīt esošā likuma redakciju un pateikt, ka šīm lietām jānonāk paša "Latvenergo" īpašumā. Un tā ir būtība šajos grozījumos. Tas ir izlemts, tagad visi šie īpašumi tiks tur reģistrēti. Tā bija galvenā atšķirība, kas bija valdības likumā. Valdība teica tā: tas ir valsts īpašums, reģistrējams uz valsts vārda un nododams apsaimniekošanā uzņēmumam. Un tad ir skaidrs, ka nekādā gadījumā pat šīs nacionālās bagātības nevarētu nonākt kāda cita rokās. Savukārt sociāldemokrātu versijā ir pateikts: nedrīkst darīt to un darīt to, bet tai pašā laikā ir atstāta spraudziņa, ka "Latvenergo" akcijas var ieķīlāt.

— Acīmredzot šāsdienas balsojums un lēmums nav atrisinājis pašu būtiskāko.

A.Bērziņš: — Šis lēmums jau pēc būtības nebija lēmums par "Latvenergo". Tas bija it kā protesta balsojums pret iepriekšējām valdībām vai protesta balsojums pret privatizāciju. Es domāju, ka tas ir ļoti labs. Lēmums ir ļoti labs, ir respektēta tautas griba — 307 tūkstoši vēlētāju ir ļoti daudz. Ja viņi tā ir pateikuši, tad politiķiem viņu viedoklis ir jārespektē. Politiķi viņu viedokli — demokrātiskā ceļā balsojot, ar vairākumu — šo viedokli ir respektējuši. Tas, ka no tā izriet kaut kādas citas konsekvences, ka būs varbūt drusku sarežģītāk strādāt, tas, protams, ir tiesa. Bet politiķiem nav ko apvainoties uz cilvēkiem, kuri varbūt nesaprot, ko viņi, gudrinieki, grib sadarīt. Tāpēc viņš ir politiķis, lai skaidrotu cilvēkiem visu konkrēti un prasmīgi. Es domāju, ka tagad kādu pusgadu ir jānomierinās visiem, un, ja kāds, arī mēs, mēģinās kādu likuma pantu grozīt — it īpaši 20.pantu —, tas būs ļoti, ļoti sāpīgi. Tam vispār nedrīkstētu ķerties klāt. Ir taču vesela virkne citu pantu, kuros nobriedušas dažādas izmaiņas, arī attiecībā uz elektrības tirgus liberalizāciju. Protams, ir ārkārtīgi uzmanīgi un precīzi cilvēkiem jāskaidro, ko mēs darām un kāpēc to darām, kāds labums cilvēkam no tā būs. Jāsaprot, ka neviens monopols cilvēkam nav labs — vienalga, vai tā būtu elektrības ražošana un tirdzniecība vai, piemēram, alkohola tirdzniecība, vai mēbeļu tirdzniecība...

— Vai tas būtu privāts vai valsts...?

A.Bērziņš: — Pilnīgi vienalga. Monopols, kam vienam vienīgam ir tiesības kaut ko darīt, tas nav labs. Minēšu tādu piemēru: kad es strādāju Rīgas domē, mēs teicām tā: pilsētā ir bīstama situācija — mēs esam lieli patērētāji nakts laikā, apgaismojam pilsētu. Bet to elektrību naktī mums tāpat nav kur likt, jo liela daļa uzņēmumu atšķirībā no padomju laikiem naktī nestrādā. Es saku: mēs katru gadu palielināsim to summu, ko jums maksājam par elektrību, bet dodiet mums atlaidi uz nakts tarifu, lai mēs varētu padarīt pilsētu gaišāku un skaistāku! Visā pasaulē ir šī prakse. Nē, mums teica, jūs mums maksāsiet tik, cik maksāsiet! Rezultātā naudiņas sanāca mazāk un drošība pilsētā naktī arī bija sliktāka. To dara monopols.

— Grozījumi ir pieņemti tādi, kādus tos gribēja 307 tūkstoši vēlētāju. Tomēr jebkurš likums ir atverams. Septembrī Saeima atsāks darbu, un var atvērt jau septembrī šo Enerģētikas likumu un atkal izdarīt citus grozījumus. Tā nav Satversme, kuru nav tik vienkārši atvērt un labot, jo tad ir vajadzīgi 75 procenti deputātu balsu. Otrkārt — arī Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš šodien teica, ja tagad, pēc šī lēmuma pieņemšanas, notiktu referendums, kurš apstiprina šo lēmumu, tad 7.Saeima šajā likumā neko nedrīkstētu grozīt. Ja referendums nenotiks vai tiks pieņemts tāds lēmums, kā to vēlējās cilvēki, tad, protams, šo likumu var atvērt kaut vai pēc mēneša. Kāds ir jūsu viedoklis, kā tas varētu notikt?

A.Bērziņš: — Teorētiski var piekrist, ka šo likumu var atvērt vispārējā kārtībā, nekādu citu ierobežojumu it kā nav. Bet tie, kas šo likumu atvērs, būs tie paši politiķi, kas piedalījās šajā diskusijā. Protams, es nevaru viņus mācīt un nevaru viņiem teikt, kā viņiem jāuzvedas un kā jārīkojas, bet viņu vietā es būtu ārkārtīgi uzmanīgs, tagad ķeroties klāt kādam no pantiem, it īpaši pantam, par ko bija lielās diskusijas, — par to, vai tas ir vai nav monopols. Skaidrs ir viens — agrāk vai vēlāk šis monopols mums būs jālikvidē.

— Tātad pagaidām mēs nevaram runāt par naudas summām, kuras būs nepieciešamas "Latvenergo", un kur tās iegūs. Gribu jums uzdot vēl otru jautājumu — par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Kā zināms, līdz 30.jūlijam varēja iesniegt visus ierosinājumus un priekšlikumus, kādā veidā valstij atrast naudu Nacionālajai bibliotēkai. Arī jūs tikāt iepazīstināts ar šiem priekšlikumiem. Vai tajos ir kas vērā ņemams? Ja atceramies, kopējā noskaņa bija tāda, ka nevajadzētu šo naudu iegūt vienīgi no elektrības tarifiem. Varbūt vispār to nevajadzētu darīt?

A.Bērziņš: — Tas ir ļoti labs jautājums. Saistībā ar elektrības tarifiem un ar šāsdienas balsojumu man ļoti negribētos, ja Saeima sāktu izskatīt likumu par Nacionālo bibliotēku, un tad "Latvenergo" teiktu tā: lūk, jūs mums esat pielikuši klāt to maksājumu, tāpēc mums tagad jāceļ tarifi augšā dubultīgi, jo mums jāfinansē Nacionālā bibliotēka. Es domāju, ka bez liekas steigas vajag izskatīt šo jautājumu. Apakškomisijas vadība un deputāti — Vents Balodis un Oskars Spurdziņš kopā ar Pēteri Apini — viņi tiešām mani ļoti shematiski iepazīstināja ar priekšlikumiem. Virkne no šiem priekšlikumiem ir interesanti. Varbūt tos vajag ļoti uzmanīgi izpētīt un novērtēt, kādu ietekmi tie atstās uz tautsaimniecību. Piemēram, bija priekšlikums ieviest benzīna uzpildes staciju nodevu, kāda esot citur pasaulē. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, vai jūs pērkat benzīnu vai, teiksim, konfektes vai saldējumu, jums ir jāsamaksā kaut kāda summiņa — 10 vai 20 santīmi. Nauda tiek pēc tam novirzīta, teiksim, celtniecībai. Bija priekšlikums ieviest tā saukto naudas maiņas nodokli — visiem, kas nodarbojas ar naudas maiņu, ir jāsamaksā kaut kāda noteikta summa neatkarīgi no tā, cik lielu naudas daudzumu viņš maina. Zviedrijā 30 kronas jāsamaksā par katru naudas maiņas operāciju, vienalga, vai maini vienu vai 100 latus. Somijā ir kaut kas līdzīgs. Bija arī citi priekšlikumi, piemēram, Ārgaļa kunga piedāvātā tirdzniecības nodeva, kuru Rīgā vajadzētu maksāt visiem tirgotājiem.

— Tikai Rīgā?

A.Bērziņš: — Ja es pareizi sapratu, runa bija tikai par Rīgu. Vēl ieteica, ka varbūt varētu pārdot kaut kādu meža apjomu...

— Valsts mežu?

A.Bērziņš: — Jā, protams, runa ir par valsts mežiem. Pārdot kādu valstij piekrītošu zemes gabalu vai vairākus zemes gabalus, teiksim, tādus, kuriem ir augsta komerciāla vērtība. Es palūdzu, lai visiem šiem priekšlikumiem tiek izstrādāts ekonomiskais pamatojums. Protams, jautāju arī, kas notiek ar pašu teritoriju jeb hipotētisko būvlaukuma vietu. Tur ir vesela virkne māju virsū. Tur dzīvo cilvēki, ja informācija ir pareiza, — 141 cilvēks, 47 ģimenes. Daļa no viņiem ir atguvuši savus īpašumus pēc denacionalizācijas, ir pa šiem gadiem ieguldījuši līdzekļus, lai šos īpašumus uzturētu un sakārtotu. Daudzi ir godprātīgi pildījuši likumus un privatizējuši dzīvokļus, tos sakopuši, bet tagad pēkšņi izrādās, ka viņiem tās mājas ir jānojauc. Pie šī likuma varam ķerties klāt tikai tad, ja vismaz ir parakstīti nodomu protokoli ar cilvēkiem, kuri šai teritorijā dzīvo. Lai nebūtu tā, ka Saeima vienkārši uzsāk atsavināšanas procedūru, kas ir likumā paredzēta.

— Kuri no šiem priekšlikumiem jums pašam šķiet tādi, kurus būtu vērts izstrādāt tālāk?

A.Bērziņš: — Es negribētu ne par vienu no šiem priekšlikumiem runāt konkrēti, jo nebija novērtējuma, cik daudz tie finansiāli varētu ienest un kādā veidā tos var realizēt. Cik liela būs ietekme uz makroekonomiku, kas notiks ar cenām utt. Vai atkal nebūs tā, ka, teiksim, sāks pirkt kaut kādu kreiso preci un patiesībā mēs neko neiegūsim. Nodevas, nodokļi. Tas ir vārīgs mehānisms, kurš ļoti uzmanīgi jāizvērtē, pirms tiek pieņemts kāds lēmums. Man personīgi patiktu, ja šī maksa vai nodeva nebūtu tieši saistīta ar citiem neraksturīgiem maksājuma veidiem. Var jau, protams, runāt arī par šo "Latvenergo" variantu, bet ir jāskatās. Vispirms jāsaņem konkrēti aprēķini, un tikai tad var spriest tālāk.

— Paldies par sarunu! Paldies, ka atradāt laiku, un uz tikšanos nākamceturtdien. Visu labu!

A.Bērziņš: — Paldies! Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā