Nodoklis nav draugs. Nespēja to samaksāt – ienaidnieks

Par nodokļiem izteikti dažādi un pretrunīgi viedokļi gan ārzemju, gan Latvijas publikācijās. Tomēr nodokļi ir visās valstīs, bez tiem nevar iztikt. Virspusējā skatījumā, tiklab iedzīvotāji, kā uzņēmēji nodokļus izjūt kā finansiālu slogu, apgrūtinājumu. Taču, dziļākā skatījumā, tie ir galvenais ienākumu avots tiklab valstij, kā pašvaldībām un tiek izlietoti sabiedrības vispārējo vajadzību nodrošināšanai. Šajā rakstā runāsim tikai par iedzīvotāju ienākuma nodokli pagastos un lauku novados.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nodokli visi nemaksā proporcionāli

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis netieši raksturo kādas teritorijas iedzīvotāju labklājības līmeni. Latvijā principā ir proporcionāls ienākuma nodoklis. Tādēļ teorētiski, zinot samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa summu, varētu aprēķināt, kāds bija ienākums.
Tas būtu ļoti interesanti. Par iedzīvotāju ienākumiem tiešus datus sniedz Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu pētījums. Taču tas aptver tikai izlasi, ap 3–4 tūkstošus mājsaimniecību gadā. Šāds izlases lielums nav pietiekams, lai aprēķinātu reprezentatīvus datus par atsevišķiem pagastiem un pilsētām. Toties dati par samaksātām iedzīvotāju ienākuma nodokļa summām par visām administratīvi teritoriālajām vienībām ir zināmi. Datus par mājsaimniecību budžetiem uzskata par reprezentatīviem tikai visā valstī kopumā un piecos tās reģionos, atsevišķi arī Rīgā. Tādēļ šajās “lielajās” teritorijās iedzīvotāju ienākumu un ienākuma nodokļu summas var salīdzināt, gūstot zināmu priekšstatu par to, cik nodoklis ir “proporcionāls” praksē.
Mājsaimniecību labklājību tradicionāli raksturo ar to rīcībā esošo ienākumu. To iegūst, atskaitot no bruto ienākuma samaksāto ienākuma nodokli un citus obligātus nodokļa tipa maksājumus. Nepārslogojot raksta pamatdaļu ar citiem, precīzākiem aprēķiniem, varam pieņemt, ka iedzīvotāju sākotnējo ienākumu tuvināti raksturo rīcībā esošā ienākuma un ienākuma nodokļa summa. Lai raksturotu nodokļa “slogu” dažādos reģionos, faktiski samaksāto nodokļa summu dalām ar vienkāršoti aprēķinātu sākotnējo ienākumu un izsakām to procentos. Piemēram, Zemgales reģionam 2003.gadā 7,5:(72,8+7,5)*100=9,3%.

Atbrīvojumi nemaz nav tik mazi

Šāds ļoti tuvināts rādītājs ir noderīgs teritoriju, bet ne atsevišķu mājsaimniecību, labklājības raksturošanai.
No kopējā ienākuma līdz 19,9 tūkstošiem latu gadā vispirms atvelk valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 9% apmērā (strādājošajiem pensionāriem 7,36%). No atlikušās summas atskaita neapliekamo minimumu 21 latu mēnesī (vēl 10,5 latus mēnesī par katru apgādājamo, ja tie ir).
No atlikuma aprēķina 25% ienākuma nodokli.
Piemēram, ja alga ir 80 latu mēnesī un apgādājamo nav, tad sociālās apdrošināšanas iemaksas būs 7,2 lati mēnesī (80*0,09). Ar ienākuma nodokli apliekamā summa – 51,8 lati (80–7,2–21) un ienākuma nodoklis – 12,95 lati (51,8*0,25). Izmaksās 59,85 latus (80–7,2–12,95), ko var uzskatīt par rīcībā esošo ienākumu.
Neapliekamais ienākums, ja tas ir alga, dod iespēju palielināt rīcībā esošo ienākumu par apmēram 5 latiem mēnesī. Tas ir nozīmīgs guvums mazturīgajiem, bet kļūst maznozīmīgs, ja alga sasniedz kaut vai dažus simtus mēnesī.
Labvēlīgāka situācija veidojas lielo ienākumu guvējiem, kuru mēneša ienākums ievērojami pārsniedz 1658 latus (19,9 tūkst:12), jo no ienākuma, kas pārsniedz šo summu, valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas vairs nav jāizdara. Tiesa, tas ir saistīts arī ar sagaidāmās pensijas “griestiem”.
Aprēķinot ienākuma nodokli, ņem vērā tā saukto neapliekamo minimumu. Pieklājīgas algas saņēmējs uzskata, ka tas tāds nieks vien ir, un par to daudz neinteresējas. Tomēr, izrēķinot ienākuma nodokļa un pašu ienākumu (iepriekš minētajā izpratnē) attiecību, redzams, ka nodoklis nemaz tik proporcionāls nav.
Absolūtā izteiksmē (latos uz iedzīvotāju) 2003.gadā vislielāko ienākuma nodokli ir samaksājuši Rīgas reģionā – 13 latus mēnesī, atsevišķi Rīgā – 13,4 latus. Toties relatīvi (procentos no ienākuma) pirmajā vietā izvirzās Kurzemes reģions ar 10,6%. To nodrošina bagātā Ventspils, kas spēj pacelt visa reģiona vidējos rādītājus.
Pēdējās vietās nonāk lauksaimniecības reģioni, tradicionāli par bagātu uzskatīto Zemgali ieskaitot. Ir pamats vērtēt, ka ienākumu no lauksaimnieciskās darbības atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli līdz 3 tūkstošiem latu gadā nav mazs un nav maznozīmīgs. Šī summa vairāk nekā desmit reizes pārsniedz neapliekamā ienākuma summu, ja ienākuma avots ir darba alga. Tāpat ar ienākuma nodokli nav apliktas subsīdijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Šā raksta uzdevums nav sīkāk raksturot stabilo, tomēr detaļās mainīgo Latvijas nodokļu sistēmu, bet tikai dot dažus ieskicējumus, kāpēc proporcionālais ienākuma nodoklis dažādos valsts reģionos neizrādās proporcionāls (Latvijas nodokļu sistēmu gan teorētiski, gan faktoloģiski plaši pētījis A.Sproģis ar līdzautoriem, piemēram, rakstā “Nodokļi Latvijas Republikā un Amerikas Savienotajās Valstīs” – Tautsaimniecības attīstības problēmas Latvijā, Nr.2. – R.:2002. – 66.–75.lpp).

Neraugoties uz atrunām

Statistikas dati parasti nekad nav ideāli precīzi. Precizitāti pazemina sākotnējās informācijas noslēpumi, nerespondence, izlases kļūdas ..., tomēr tas nenozīmē, ka tie ir nepareizi. Kaut gan izdarījām virkni atrunu, kas samazina tiklab nosacītā iedzīvotāju bruto ienākuma, kā arī ienākuma nodokļa summas precizitāti, ja tos izmanto kā iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītājus, šo rādītāju uzskatāmi redzamā korelācija tomēr rāda, ka esošo situāciju, iedzīvotāju labklājību tie raksturo pareizi, vismaz lielās līnijās.
Ja neņem vērā Rīgas un Kurzemes reģionus, kuru situāciju ietekmē bagāto lielpilsētu klātbūtne, tad pārējie trīs reģioni ieņem sev raksturīgās vietas tiklab pēc iedzīvotāju rīcībā esošā ienākuma, kā arī samaksātās ienākuma nodokļa summas, rēķinot tos vidēji uz vienu iedzīvotāju mēnesī.
Pēc 2003.gada datiem, samērā līdzīgi rādītāji ir Zemgales un Vidzemes reģioniem. Pēc samaksātā ienākuma nodokļa Vidzeme nedaudz apsteidz Zemgali, pēc iedzīvotāju rīcībā esošā ienākuma pretēji – Zemgale Vidzemi. Tā tas bija arī 2002.gadā. Kā vienu no šāda stāvokļa izskaidrojumiem vērtējam jau minētos ienākuma nodokļa atvieglojumus lauksaimniecībai. Un Zemgale ne vien mūsdienu, bet jau vēsturiskā skatījumā ir vislauksaimnieciskākais Latvijas reģions.
Pēc abiem aplūkojamiem rādītājiem ievērojami atpaliek Latgales reģions.
Ja no Kurzemes reģiona izslēgtu Ventspili, reģiona pārējā daļa maz atšķirtos no Vidzemes un Zemgales reģioniem. Citādi ir ar Rīgas reģionu, kur arī pārējās pilsētas un daudzi pagasti atšķiras ar augstāku un straujāk augošu ekonomisko attīstību.
Šāda analīze un vērtējumi mums bija vajadzīgi, lai samaksāto ienākuma nodokļa summu izmantotu kā iedzīvotāju dzīves līmeņa raksturotāju Latvijas pagastos, par kuriem tiešu mājsaimniecību budžetu pētījumu datu nav un, ņemot vērā šim pētījumam iedalītos līdzekļus, arī nekad nebūs. Nebūs iespējams ne pagastos, ne mazajās un vidējās pilsētās veikt tik daudzu mājsaimniecību aptaujas par viņu ienākumiem un izdevumiem, lai rezultāti būtu šīm teritorijām reprezentatīvi.
Bez tam pagastu iedzīvotāju ienākumi pēc sava rakstura ir daudz līdzīgāki, nekā ja tos salīdzina ar pilsētu iedzīvotāju ienākumiem. Tādēļ arī zināmās atkāpes no proporcionālās ienākuma nodokļa sistēmas pagastu iedzīvotājus skar daudz vienmērīgāk. Līdz ar to pagastu dati savā starpā ir labāk salīdzināmi, nekā ja tos salīdzinātu ar pilsētu, īpaši lielpilsētu, datiem.
Pašvaldības būtu ļoti ieinteresētas, lai iedzīvotāji samaksātu pēc iespējas lielākas ienākuma nodokļa summas, jo 71,6% no tām paliek pašvaldību rīcībā (plašāk skat. “Pašvaldības pieprasa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa 75 procentus”(“LV”, 2004.g. 14.septembrī, B5.lpp.)).

Lielākie un mazākie savā reģionā

Tabulā ir parādīti pieci vislielākie un pieci vismazākie ienākuma nodokļa maksātāji – pagasti katrā reģionā. Viegli redzēt, ka Rīgas reģiona “vismazākie” jau būtu tuvu “lielajiem” , ja tie atrastos citā reģionā. Piemēram, Rīgas rajona Daugmales pagasts ar samaksātajiem 77,8 latiem gadā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, ir nonācis izteikti pēdējā vietā savā reģionā. Bet uz Latgales reģiona pagastu fona tas ieņemtu otro vietu starp lielākajiem ienākuma nodokļa maksātājiem, palaižot priekšā vienīgi Balvu rajona Žīguru pagastu. Nevienam citam Rīgas reģiona pagastam Latgalē konkurentu nav. Atskaitot Ozolnieku novadu, maz konkurentu ir arī Zemgales novadā.
Tāda ir tā teritoriālā noslāņošanās. Vājāko reģionu atbalsts, tajā skaitā ar niansēm ienākuma nodokļa atvieglojumos, bremzē vai labākajā gadījumā aptur tālāku noslāņošanos. Bet pagaidām nav panākts, lai sāktos izlīdzināšanās process.

Oļģerts Krastiņš, Dr. habil. oec.,

Valentīna Locāne, ekonomiste

Pagasti un lauku novadi, kuri 2003.gadā maksājuši vislielāko un vismazāko ienākuma nodokli, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju gadā, Ls