No Latgales rakstniecības pūra

Irbeiša šaržs: Latgaliešu ceļojošais teātris. Centrā režisors un dramaturgs Pīters Līpiņš

Apgāds “Zinātne” gatavo izdošanai literatūrzinātnieces Ilonas Salcevičas grāmatu “Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904-2004”. Autore to rakstījusi sešpadsmit gadus – kopš Atmodas sākuma. Periodiskie izdevumi labprāt vēlējušies publicēt materiālus par līdz tam pilnīgi noklusēto latgaliešu rakstniecību, bijis daudz uzaicinājumu lasīt lekcijas un priekšlasījumus. Tai laikā Latvijas Universitātes pētnieciskajā programmā tika iekļauta tēma par latgaliešu literatūras vēsturi. Profesors Vitolds Valeinis 1996.gadā publicēja pētījumu “Latgaliešu lirikas vēsture”. Ilonas Salcevičas redzeslokā bijusi proza un dramaturģija.
Grāmatā aplūkota latgaliešu prozas gaita, sākot ar brīdi, kad 1904.gadā atcēla latgaliešu rakstu drukas aizliegumu, līdz 20.gadsimta beigu postmodernajiem romāniem un bagātīgajam mūsdienu kultūrvēsturiski nozīmīgo memuārdarbu klāstam. Izsekots arī lugu rakstniecībai, sākot ar viencēlienu tulkojumiem un lokalizējumiem pirmajām pašdarbības izrādēm, cauri neatkarīgās Latvijas laika paprāvajai lugu ražai, līdz mūsdienām, kad lugas latgaliski vairs gandrīz nemaz netiek rakstītas.
Tā ir gadījies, ka autore ar vairākiem grāmatā aplūkotajiem rakstniecības darbiniekiem – Juri Pabērzu, Pīteru Līpiņu, Konstanci Dauguli-Kempi un līdz ar viņu arī Franci Kempu, brāļiem Skrindām, Annu Dimanti – ir saistīta ar radnieciskām saitēm. Tas devis iespēju zināt vienu otru ģimenes leģendu un stāstījumu darīt dzīvāku un intīmāku.
Ar dažām topošās grāmatas lappusēm “Latvijas Vēstneša” lasītājiem jau bijusi iespēja iepazīties. Atšķirsim vēl dažas.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Latgaliešu teātris padomju Krievijā

Privātadvokāts un lugu rakstnieks Pīters Līpiņš ap 1914.gadu

Krievijas latgaliešu periodiskajos izdevumos liela loma ierādīta dramaturģijai. Tā tika uzskatīta par svarīgu ideoloģiskā darba ieroci. Par to liecina, piemēram, I.Kūkoja raksts “Jauns kuļturas guņkurs” (“Ceiņas Karūgs”, 1934, Nr.8). Teātrim, pēc raksta autora domām, “.. pīkreit slovons uzdavums – paleidzēt kuļturali veidōtīs latgalīšu kolektivistim.[..] Teātra uzdevums nav vienkārši “pastasteit spektakli i aizbraukt tōļōk gastrolēt. Nu taidas gastrolēšonas moz byutu lobuma latgalīšu kolektivam. Kuļturai un mōkslai jōbyut dīnastā socialisma ceļtnīceibai”.”
Konkrētajā vietā atbraukušajai teātra trupai vispirms jāiepazīstas ar kolektīva (t. i., kolektīvās saimniecības) ļaužu darbu, dzīvi, jānoskaidro, kā organizētas brigādes, kāda ir uzskaite, kādā stāvoklī ir laukkopība, lopkopība, kāda tīrība un kārtība valda atsevišķu kolektīvistu sētās, jānoskaidro, vai starp kolektīvistiem nav sliņķu, blēžu utt. Tad uz vietējā materiāla pamata jāveido uzvedumi, kuros nosodītas pamanītās negācijas. Tikai tad, kad bija “izmōceits un pōraudzynōts” viens kolektīvs, ceļojošā teātra trupa varēja doties uz nākamo.
Populārs bijis Sibīrijas latgaliešu ceļojošais teātris, reģistrēts 1934.gada 15.augustā. Režisors Pīters Līpiņš apraksta kādu no teātra ļaužu darba dienām. Iepriekšējā dienā teātra trupa pārvietojās no viena kolektīva uz citu. Pēdējie pieci kilometri izrādījās neizbraucami, un viņi brida kājām sešas stundas. “Reitā vysi akteri jau nu septeņom stuņdem kōjōs. Ceiruļs (teātra direktors) vad sarunas ar kolektiva prīkšādātōju b.Latkovsku. Īvuļs nūsadorboj ar foto aparatu [..] Romanovskis ar Leišovnīku apstaigoj kolektivistu ustobas, laseidami abonentus uz “Ceiņas Karūgu” un “Taisneibu”. Galvans pyulejās ap skotuves īreikōšaonu, aktrises Škeltiņ un Vaļko vad sarunas ar sīvītem; režisors Līpeņš pa laikam palīk par agronomu – zootehniku un apsaver kolektiva sāklu, plugas, eceižas, aizjyugus. Staigoj pa zyrgu i gūvu klāvim, vad sarunas un dūd padūmus lūpu kūpējim, slaucējom, teļu barōtōjom. Tai nūteik teatra kolektiva dorba dīna.” (“Ceiņas Karūgs”, 1935, Nr.2)
Šimbrīžam kaut cik zināmas un pieejamas ir galvenokārt Pītera Līpiņa sarakstītās lugas. P.Līpiņš 1919.gadā aizbrauca uz Krieviju un, sākot ar 20.gadu vidu, dzīvoja Sibīrijā. Viņš sarakstīja un lokalizēja daudzas lugas, dažas no tām publicētas arī minētajos latgaliešu izdevumos.
P.Līpiņš lugas “Divi svātdines” ievadā sniedz norādījumus lugas iestudētājiem: “Pyrmā cēlīnī vajag parōdeit vacōs, tradicionalōs svātdiņas – ar “leldiņas golda svēteišonu”, ar bazneickunga “blagoslaveišonu”, apsadzeršonu, mozu bārnu apdzirdeišonu, purņa dauzeišonu utt.
Ūtrā cēlīnī gribātūs redzēt taidus svātkus, kaidus pošlaik svetej. Komjaunīšim, dzīdōtōjim, školōtōjim navajag nikaidas grimēšonas un apģērbšonas. Navajag taitod “spēļāt”, bet vajag “dzeivōt”. Maja svātkus vajag padareit par vysas tautas svātkim, lai daleibu jamūs jam na tik drampuļceņš, bet vysi nu publikas, kas grib.” (“Gaisma”, 1927, Nr.5)
Pirmajā cēlienā skatāma pirmsrevolūcijas laika Latgale, kur Rasnaču saime svin Lieldienas atbilstoši senajām un ierastajām tradīcijām, otrajā – latgaliešu ģimene Padomju Krievijā, kas Lieldienu rītā dodas uz “sarkano stūrīti”.
Žurnālā “Ceiņas Karūgs” 1934.gada 9.numurā publicēts Eduarda Salenieka lugas “Neticami, bet fakts” pārcēlums latgaliski. Tajā rādīta kādas latgaliešu ģimenes dzīve Padomju Krievijā. Māte pagalmā pie akas mazgā spaiņus un dzied “O, Jezu, tu muna mīleiba.” Tēvs par to ļoti satraucas, jo baidās, ka par tādu sievas nepiedienīgu dziedāšanu kolektīvs var atņemt viņam apsolīto prēmiju – uzvalku. Tomēr prēmija viņam secen neiet, jo sievas dziedāšana izrādās pavisam nevainīga un padomju kolektīvistei piemērota. Viņa nedzied, lai slavinātu Jēzu, bet gan tāpēc, ka gatavojas pašdarbības izrādei, kur tēlos kādu dievbijīgu, tātad atpalikušu sievieti.
Krievijas latgaliešu publikācijās bez viņu izteiktās komunistiskās ideoloģijas atklājas vēl kāda viņu pasaules uzskata un vēsturiskās attīstības izpratnes īpatnība. Krievijas latgalieši tika uzskatīti par atsevišķu tautību. Tā bija viena no Padomju Savienībā apzināti īstenotās skaldi un valdi politikas sastāvdaļām. Par šādu latviešu dalījumu raksta arī J.Brolišs grāmatā “Latgales latviešu likteņi Sibīrijā”: “Latgaliešu oficiālu nodalīšanu no pārējiem latviešiem un pasludināšanu par patstāvīgu nacionālo minoritāti 1926.gada maijā “Taisneiba”, “Ceiņas Karūgs” un citi latgaliešu valodā iznākušie preses izdevumi nosauca gandrīz vai par pasaulvēsturisku sasniegumu un pagriezienu latgaliešu vēsturē.”
Krievijas latgaliešu literārie darbi – kā proza, tā lugas ir klaji propagandistiski, to mākslinieciskais līmenis (ar maziem izņēmumiem) ir zems, un tikai dažviet atsevišķos darbos pavīd mākslas literatūras iezīmes. Tomēr Krievijas latgaliešu izdevumiem un tajos publicētajiem darbiem piemīt zināma kultūrvēsturiska nozīme, tie liecina par Krievijā dzīvojošo latviešu centieniem saglabāt savu tautību, valodu, savu identitāti, tie rāda arī propagandas iznīcinošo ietekmi uz literāru darbu.

Ilona Salceviča

Paļdis traktoram!

Haskina šaržs – pedagoģe un valodniece Vera Daškeviča. Šis ir šobrīd vienīgais zināmais V.Daškevičas attēls

Latgaliešu rakstniecībai, arī prozai un dramaturģijai 20.gs. 30.gados bija sācis veidoties vēl viens atzars. Tā bija Krievijā dzīvojušo latgaliešu literatūra. Uz Krieviju (visvairāk uz Sanktpēterburgu un Sibīriju) galvenokārt nabadzības un zemes trūkuma dēļ 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā aizceļoja vairāki desmiti tūkstoši Latgales latviešu. Uz Pēterpili brauca galvenokārt peļņas darbos un arī mācīties, uz dzīvi tur parasti neapmetās. Citādi bija ar Sibīriju. 30.gadu sākumā Padomju Krievijā bija ap 60 tūkstošiem latgaliešu. Tur izveidojās vairāki latgaliešu ciemi, dažas skolas un lasītavas, bija sava teātra trupa, iznāca grāmatas.
Novosibirskā iznāca laikraksts “Taisneiba” (1926–1937) ar literāro pielikumu “Gaisma” (1927–1929). No 1933. līdz 1937.gadam iznāca žurnāls “Ceiņas Karūgs”, kura redaktors bija viens no pazīstamākajiem Krievijas latgaliešu rakstniekiem Izidors Kūkojs. 1937.gadā visas latviešu organizācijas Krievijā tika likvidētas, cilvēki represēti.
Minētajos izdevumos publicēts diezgan daudz literāru sacerējumu. Krievijas latgaliešu daiļliteratūra, pašu sastādītāju sacerēta, sakopota Izidora Kūkoja (viņš parakstās kā J.Kūkojs) un Ontona Zača (Začesta) sastādītajā krājumā “Uz pōrzvola”(1933, pōrzvols – pāreja, pārejas posms). O.Začs grāmatā pārstāv dzeju, I.Kūkojs – prozu.
Izidors Kūkojs (1903–1938) savos īsprozas darbos cenšas parādīt kolektīvās saimniekošanas priekšrocības, progresīvus darba zemniekus un kolektīvajai saimniecībai, sauktai par kolektīvu, naidīgus pretiniekus – budžus. Tādi stāstiņi ir “Onupris”, “Kolektivo voga”, “Uzvara”. Darbi ir deklaratīvi, frāžaini un daiļprozas līmenim tuvojas tikai dažās atsevišķās vietās. Pavīd gan arī humors, piemēram, stāstā “Bobeņas pamaiseja”, kur atpalikuša kolektīva vadītājs visās nebūšanās vaino sievietes.
I.Kūkoja stāstā “Divejūs frontūs” saskatāmas autora spējas zīmēt raksturus un būvēt sižetu, izraisīt un noturēt lasītāja interesi. Stāsta centrā ir Jōņs Runkuļs – jauns darba zemnieks, kas tikko beidzis dienestu Sarkanajā armijā. Atgriezies mājās, Sibīrijas latgaliešu kolektīvā, Joņs, kas armijas rindās ir “politiski un morāli izaudzis”, sāk asu cīņu pret kulakiem, vispirmām kārtām pret sievastēvu, kas ielavījies kolhozā par priekšsēdētāju, lai grautu to no iekšpuses.
I.Kūkoja stāsts “Kolektivs vaineigs” (Latgalīšu kalendars 1935.godam) kā progresīvu jauninājumu cilvēku attiecībās apraksta gadījumu, kad kolektīviste Dōrte šķiras no vīra – dzērāja Justina, kurš viņu sit, krāpj un apzog visu kolektīvu. Šodien citādā intonācijā, nekā to droši vien bija iecerējis autors, skan stāsta nobeigums: “[..] uz cīma padūmes pakša, izejuša uz ūļneicas pusi, raibojās lels paziņōjums, ar zylu tiņti un greizim burtim uzrakstēts: “Vysu īvēreibai. Es, kolektiviste – udarneica Dōrte, bejušō Džeibuļ, atsasoku nu sova veira Justyna Džeibuļa kai nu vyslelōkō natikļa, dzārōja un kolektiva monta tārōtōja. Muna palame tagad na Džeibuļ, bet pajēmu sev bejušū tāva palami – Razgaļ. Tai i zynit vysi, namaisit un naskaitit mani par Justyna Džeibuļa sīvu. Dōrte Razgaļ.””
Aļbas (Aļbinas Mežules, dzim. Kuņdzēšas, 1908 vai 1909–1938) darbu tematiku lielā mērā nosaka fakts, ka viņa līdz 1933.gadam, tātad krietni ilgāk nekā pārējie Krievijas latgaliešu rakstnieki, bija dzīvojusi Latvijā, pazina to un spēja tās atspoguļojumā ievīt reālas, dzīvē noskatītas detaļas, kaut arī vēstījums bija tendenciozs, atbilstošs autores komunistiskajam pasaules uzskatam. A.Kuņdzēša bija mācījusies Rēzeknes skolotāju institūtā, no kura 1928.gadā izslēgta par revolucionāru darbību. 1933.gadā viņa nelegāli aizbrauca uz PSRS pie sava 1932.gadā emigrējušā vīra – Komunistiskās partijas darbinieka, bijušā Latvijas Saeimas strādnieku un zemnieku frakcijas deputāta Konstantīna Mežuļa.
Aļbai ir virkne skiču ar kopīgu nosaukumu “Ainas”, kas zīmē ļoti bēdīgas ainas no trūcīgo ļaužu dzīves Latgalē. Ģimenes tēvs aizgājis “burlakūs” (peļņā), meitenēm jāiet par kalponēm uz Latviju (tas ir, uz pārnovadiem). Zēns skolā var iet tikai no janvāra līdz aprīlim, jo pārējā laikā jāpalīdz mātei saimniecībā.
1936. un 1937.gadā A.Mežule mācījās M.Gorkija Literatūras institūtā Maskavā un veidojās par vērā ņemamu rakstnieci, taču 1937.gadā viņu piemeklēja tāds pats liktenis kā daudzus Krievijas latviešus.
Par ievērojamāko latgaliešu proletārisko rakstnieku atzītā Joņa Keirāna salīdzinoši spēcīgais stāsts “Iz Volgas” (“Gaisma”, 1929, Nr.1.) rāda kādu dramatisku pilsoņu kara epizodi. Tas uzrakstīts krievu valodā un laikraksta “Taisneiba” pielikumā “Gaisma” publicēts I.Sauļuka tulkojumā. J.Keirāna stāstā “Par dālu” (“Ceiņas Katrūgs”, 1935, Nr.6) zīmēta pilsoņu kara epizode, kurā baltās armijas pusē karojošie poļi izrēķinās ar kāda sarkanarmieša vecākiem.
Kopumā visi stāsti vairāk vai mazāk pakārtoti komunistiskajai un antireliģiskajai propagandai un ir mākslinieciski vāji. Kaut gan talantīgāko autoru (Aļbas, I.Kūkoja, J.Keirāna) darbos reizēm itin veiksmīgi atklātas reālistiskas dzīves ainas, prasmīgi veidoti raksturi, tomēr šīs veiksmes nomāc klajā propaganda.
Daudzus stāstus un tēlojumus papildina talantīgu mākslinieku ilustrācijas. Īpaši gribas atzīmēt P.Irbīti ar viņa lakoniskajiem zīmējumiem, kas bagāti ar izteiksmīgiem akcentiem, un ekspresīvos Haskina darbus avangardistiskā, kubismam līdzīgā manierē.

Ilona Salceviča