“Ne optimists, ne pesimists, bet – reālists”

Ronalda Brieža vārds plaši izskanēja šā gada Dzejas dienās, kad viņš ieguva prestižāko apbalvojumu, ko var saņemt dzejnieks Latvijā, – Dzejas dienu balvu. To viņš izpelnījās par dzejas krājumu “Asaru gāze” – savu pirmo garabērnu. Profesionāla žūrija atzina, ka R.Briedis ir “komiskā dzejas lauciņa arējs, paradoksālu konstrukciju autors, un šis fenomens Latvijas dzejā ir reti sastopams”.

Ronalds Briedis Foto: Andris Štelmahers

R.Briedis dzimis 1980.gadā, viņa vārds jauno literātu aprindās zināms jau vismaz sešus gadus. Viņš studē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras teoriju maģistrantūrā un strādā Latvijas Rakstnieku savienībā. Neilgu laiku darbojas dramaturģijā, ar lugu “Lielās paslēpes” bija 2003.gada Nacionālā lugu konkursa laureāts. Viņš ir viens no Radio NABA dzejas raidījuma “Bronhīts” vadītājiem un veidotājiem, vairākus gadus bijis Jauno autoru semināra koordinators, šogad koordinē arī literāros kursus rakstniekiem “Literārā akadēmija”.
Ar R.Briedi strādāju kopā aptuveni divus mēnešus – pie 2004.gada Dzejas dienu rīkošanas. Varu teikt, ka viņš neatbilst nevienai no manām klišejām par to, kādam jābūt dzejniekam. Viņš ir ļoti nopietns, ļoti savākts, nekad nemēdz teikt ko lieku. Viņam piemīt ļoti reti sastopamā asa prāta, precizitātes un nenogurstošas uzcītības kombinācija. Kā viens no sešiem Latvijas labākajiem humanitāro specialitāšu studentiem viņš 2001.gadā saņēmis Latvijas Jaunrades fonda stipendiju.
Itin viss šajā cilvēkā man atgādina prozaiķi – tā es domāju pirms šīs intervijas. R.Briedis uz jautājumiem par sevi atbild ļoti īsi, bet aizraujas un demonstrē enciklopēdiskas zināšanas par Latvijas un arī ārvalstu dzeju, mūziku, filozofiju, kā pašsaprotamas vērtības piemin vārdus, kurus nekad neesmu dzirdējusi. Viņš salīdzina Imanta Ziedoņa otro un trešo dzejas krājumu, klāsta savu teoriju par to, kādēļ visu dzejnieku otrie dzejas krājumi parasti ir sliktāki par pirmajiem un kādēļ trešais krājums ir izšķirošais tam, vai šis cilvēks tiešām kļūs par profesionālu dzejnieku, aizrautīgi stāsta par savu iemīļoto jaunās vienkāršības virzienu mūzikā. Ļoti informēts, ļoti konstruktīvs un – pēc šīs intervijas varu teikt – arī rezignēts un drūmi pašironisks. Dzejnieks, kura dzejas būtību, manuprāt, vislabāk definē krājuma “Asaru gāze” epilogs. Kad beigās uzdodu R.Briedim jautājumu par dzejoli, kas vislabāk visu paskaidro, viņš, par lielu brīnumu, izvēlas citu – aizplīvurotu, skumjām piesātinātu un nedaudz baigu.

Epilogs. Oroboro

Ar cilpu kaklā jokot baigi
Jo valgāki kļūst kundzes vaigi
Jo šerpāk velnu dzīt sāk bālais āksts
Grūž bērns pie pletīzera mēli
Griež zaldāts dzīvai cūkai šķēli
Un paslīd Pupu Karalis uz pāksts
Tēvs saceļ vētru ūdensglāzē
Dēls izdzer to un palaiž gāzi
Tiem apkārt ļaužu pūlis stāv un smej
Rij čūska asti slēdzot loku
Jo šerpāki kļūst nerra joki
Jo valgāki kļūst vaigi princesei

Ronalds Briedis lasa dzeju 2004.gada Dzejas dienās uz kuģīša “Liepāja” Foto: Inga Kundziņa

Dzeja un smiekli

– Tu pats sev piešķirtu Dzejas dienu balvu?

– Nē.

– Kāpēc?

– Manuprāt, šogad bija kāds cits dzejnieks, kas šo balvu noteikti pelnījis vairāk nekā es. Uzskatu, ka vēl neesmu gatavs šādam apbalvojumam. Pašam pārlasot savu dzeju, liekas, ka tā vēl ir “zaļa”. Redzu, ka tas, kas bijis galvā rakstīšanas brīdī, tomēr ir dziļāks par to, kas uzrakstīts uz papīra.

– Tev lasot dzeju, publika mēdz smieties. Par ko viņi smejas?

– Smejas tādēļ, ka distancējas no manis radītajām situācijām un problemātikas. Smieties var tikai par to, ar ko neidentificējas, no kā bēg. Tieši šī atsvešinātība, smiekli skatītāju zālē, smiekli no skatuves ir postmodernā laikmeta raksturīgākā iezīme. Savas dzejas tematiku saistu tieši ar to.

– Vai tavas dzejas mērķis ir smīdināt publiku?

– Ne gluži. Sākumā bija ļoti svarīgi izraisīt publikas reakciju, just saikni ar klausītājiem, tomēr īstais manas dzejas mērķis ir cits – vēlos ar dzejas palīdzību parādīt, no kurienes ceļas smiekli. No kurienes ceļas mūsdienu kultūrā, sabiedriskajā domā, postmodernajā ideju telpā raksturīgais paradums ironizēt pilnīgi par visu, kā rezultātā cilvēks vairs nespēj ne ar ko identificēties.

– Vai postmodernisms neskaitās it kā izgājis no modes? Kādēļ tu ar šo koncepciju esi tā aizrāvies? Kādēļ tu tā intelektualizē savu dzeju?

– Es neintelektualizēju. Patiesībā galvenais vadmotīvs visai manai darbībai, manai pasaules izziņai ir definēšana post factum, proti, definīcija, kas rodas, vērojot kaut ko darbībā. Kaut vai pašam sevi.

– Vai esi apmierināts ar recenzijām par savu krājumu? Vai jūties saprasts?

– Drīzāk nē. Ir vairākas patiešām dziļas un pārdomātas recenzijas, bet ne par vienu no tām es nevarētu teikt – lūk, trāpīts tieši desmitniekā. Bet, iespējams, tā ir tikai mana vaina, nepietiekamā dzejas virtuozitāte.

Autoritātes – dzejnieces

– Kas ir tavas autoritātes dzejā?

– Ļoti grūti nosaukt, iespējams, esmu pārāk daudz lasījis. Ir daudz tādu, kurus uzskatu par ļoti labiem dzejniekiem, tomēr personiskas autoritātes grūti izdalīt. Varētu minēt poļu dzejnieci Nobela prēmijas laureāti Vislavu Šimborsku. No latviešu dzejniekiem tuvs ir Veronikas Strēlertes rakstītais.

– Tātad sievietes!

– Viņas abas ir gana racionālas, varētu pat teikt – vīrišķīgas dzejnieces.

– Kā tu sāki rakstīt dzeju?

– Tas bija piecpadsmit gadu vecumā. Bija Dzejas dienas Jēkabpilī, kur esmu uzaudzis un beidzis skolu. Manī bija tāds slēpts, neraksturīgs pusaudža dumpīgums. Skaitījos viens no labākajiem skolniekiem klasē, bet gribējās iziet visu priekšā un pateikt kaut ko, kas šokētu, pārsteigtu. Pirmā dzejas grāmata, kuru tā nopietni izlasīju, bija I.Ziedoņa “Caurvējš”. Līdz tam dzejai īpaši nebiju pievērsis uzmanību, saistīju vārdu “dzeja” ar sentimentāliem pantiņiem, tomēr I.Ziedonis, kas bija uzrakstījis kaut ko tādu kā “mēs ar Majakovski sadosim viens otram pa purnu”, lika man saausīties, ieinteresēties. Uzrakstīju dažus dzejoļus, kurus tagad, protams, kaunētos atzīt par saviem. Tie bija dzejoļi īsti pusaudža drūmajā stilā – par to, “cik ļoti es ienīstu šo rudeni”. Parādīju tos literatūras skolotājai. Viņai patika, ieteica parādīt vēl kādam. Nākamajā gadā uz Dzejas dienām bija atbraucis dzejnieks Jānis Ramba, kas tolaik bija Rīgas Jauno literātu apvienības vadītājs. Aiznesu savus dzejoļus, parādīju, viņš izlasīja, ieteica atsūtīt uz Jauno autoru semināru. Pēc tam izlasīju J.Rambas 1996.gadā izdoto krājumu “Rīta kafija”, kas vēlreiz mainīja manu izpratni par literatūru. Kad man bija sešpadsmit, pirmo reizi piedalījos Jauno autoru seminārā, kopš tā laika apzināti esmu gājis šajā virzienā.

– Kādēļ tu darbojies kultūras nozarē, koordinē literāros projektus? Ir tik daudz cilvēku, kas uzskata kultūru par kaut ko ļoti nepraktisku, mākslīgi radītu, parazitējošu un tās radītās vērtības – par bezjēdzīgām.

– Pēc devītās klases beigšanas pieņēmu lēmumu iet šādu ceļu, lai arī tobrīd varēju izdarīt jebkādu izvēli, man bija vienlīdz labas sekmes visos mācību priekšmetos. Par tām bezjēdzīgajām vērtībām – es domāju gluži pretēji. Tā saucamās praktiskās vērtības, naudas krāšanas tehnoloģijas, darbošanās citās nozarēs ir bezjēdzīga riņķošana bez pievienotās vērtības, domāšana par to uzdzen tikai drūmu bezcerību. Redzu kultūru kā vienīgo ceļu, kas ved ārā no šīs nogurdinošās mašinērijas.

“Esmu reālists”

– Kas īsti ir attēlots uz tavas grāmatas vāka?

– Kā tev liekas?

– Nu, varētu būt Vecais Stenders gāzmaskā.

– Jā, tas ir viens no dzirdētajiem variantiem. Daži teic, ka tas ir Puškins, vēl daži – ka Mocarts. Pareizā varianta nav, tas ir retro stilā uzskicēts cilvēka, dižgara profils ar gāzmasku, kas sasaucas ar krājuma nosaukumu – “Asaru gāze”. Tam var būt kādas sešas septiņas interpretācijas, bet lai katrs nonāk pie savas.

– Vai pats izdomāji šo attēlu?

– Jā, tā bija mana ideja, bet zīmējuma autore ir mana māte – māksliniece, keramiķe Gunta Briede.

– Ko tava māte saka par taviem dzejoļiem?

– Reizēm liekas, ka māte skatījumā uz manu dzeju ir vistuvāk manai patiesajai iecerei. Viņa man ir teikusi, ka nespēj saprast, par ko tur citi smejas. Viņai mani dzejoļi liekas ļoti smagi, drūmi.

– Šīs sarunas laikā arī tu pats man tāds liecies. Tas ir kaut kas, ko iepriekš nebiju pamanījusi. Atceros, intervijā Andai Burvei uz jautājumu par to, kad esi bijis vislaimīgākais, tu tā drūmi palūdzi atļauju neatbildēt. Vai esi pesimists?

– Parasti uz šo jautājumu atbildu tā: neesmu ne optimists, ne pesimists, esmu reālists.

– Kurš ir tavs Ronalda Brieža mīļākais dzejolis?

– Parasti tas ir mans pēdējais uzrakstītais dzejolis. Dzeju vispār rakstu cikliem, pašlaik esmu aizrāvies ar karaoke ciklu, variācijām par populāru dziesmu tekstu pirmajām rindiņām. Turpretī no krājuma par “mīļāko” nosacīti varētu saukt dzejoli “Aklās kuces smaids”, jo tas, manuprāt, ietver sevī visu manas dzejas kopējo uzstādījumu.

Aklās kuces smaids

Saodusi nācēju viņa izslienas
Mutes kaktiņi saspringst
Un atsedz nevainojamu
Zobu rindu
Jaunais pavārzēns saminstinās
Apstājas
Un brīdi neizlēmīgi pastāvējis uz sliekšņa
Nomet bļodu ar ēdienu zemē
Kad skrienošo soļu atbalss
Izgaist tālumā
Viņa atkal atslābst
Apguļas uz salmiem
Un nolaiza kucēniem vaigus

Kritiķu un literātu vērtējumā

“Un, pat ja viss, kas atrodams šajā grāmatā, nav saucams par dzeju – tā brīžiem tiešām ir dzeja caur gāzmasku –, tad toties tā drīzāk uzrunās to lasītāju auditoriju, kuru gaumes degpunktā blakus dzejai savu vietu ieņem humors un loģikas absurdi. Un, kas zina, varbūt dzejas katarse skars un pārradīs arī kreiso smadzeņu puslodi.” Dzejniece Agita Draguna recenzijā laikrakstā “Latvijas Avīze”.
“R.Briedis (..) pievērsies “komiskās katarses” jēdzienam, jāatzīst, ka šāda ievirze autoram ir organiska un izjusta kā sava iespēja dzejas daudzbalsībā pateikt jaunu un citādu vārdu.” Literatūrzinātniece, kritiķe Inta Čaklā recenzijā laikrakstā “Diena”.
“Daudzi pazīst R.Briedi kā humoristisko dzejnieku. Vēl viņu mēdz dēvēt par paradoksu meistaru. Katrā ziņā tad, kad R.Briedis lasa dzeju, publika spurdz kā pēc līdakas pavēles. Faktiski – it kā kāds būtu palaidis smieklu gāzi.” Publiciste Anda Baklāne portālā “1/4 Satori”.

Agnese Krivade