Kā mācīt Latvijas vēsturi?

Bieži vien zināšanas ir trūcīgas

Šodien Rīgas Latviešu biedrības namā notiek vēstures skolotāju un zinātnieku konference “Latvijas vēsture – epizode vai nācijas saknes”, ko rīko Latvijas Republikas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu klubs un Latvijas Inteliģences apvienība. Savu līdzdalību tajā pieteikuši Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas Universitātes profesori G.Straube, T.Koķe un I.Feldmanis, 8.Saeimas deputāts K.Šadurskis, deputātu kluba biedri I.Cālītis, J.Celmiņš un G.Preinbergs, Tukuma Raiņa ģimnāzijas vēstures skolotāja A.Miezīte un vairāki citi pedagogi un zinātnieki.
Kas mudinājis LR AP LTF frakcijas deputātu klubu piedalīties tik vērienīgas konferences rīkošanā? Kluba prezidents Juris Karlsons:
– Klubā apvienojušies sabiedriski rosīgi, darbīgi cilvēki, pieredzējuši politiķi, kas daudz darījuši tēvzemes labā. Starp mums ir vairāki pašreizējās Saeimas, Rīgas domes un dažu citu pašvaldību deputāti, ir pedagogi, zinātnieki, uzņēmēji, dažādu profesiju pārstāvji. Mūs vieno vēlēšanās likt lietā savas zināšanas, pieredzi. Un par vienu no spēka pielikšanas punktiem esam izraudzījušies sarunas ar skolēniem un skolotājiem par mūsu neseno vēsturi. Pedagogi starp mums ir tikai nedaudzi, bet visi esam ļoti būtisku vēstures notikumu dalībnieki un aculiecinieki. Esam piedalījušies vēstures stundās daudzās Rīgas, Talsu, Tukuma, Ludzas, Alūksnes un citu rajonu skolās, rīkojuši pārrunas ar vēstures skolotājiem. Un diemžēl pārliecinājušies, ka skolēnu un dažkārt arī skolotāju zināšanas par Latvijas vēsturi ir visai trūcīgas. Tas arī mudināja kopā ar Inteliģences apvienību aicināt vēstures skolotājus un zinātniekus uz sarunu par Latvijas vēstures pamatīgāku apgūšanu.

Vēsturei jākļūst par audzinātāju

Tāda pārliecība ir kluba aktīvistam Intam Cālītim, kas nekad nav laidis garām iespēju tikties ar skolēniem un pedagogiem. Viņš konferencē gatavojas runāt par pilnīgi jaunas Latvijas vēstures grāmatas nepieciešamību:
– Mūsu vēstures pētnieku tēmas, publikāciju apjoms, pētījumu dziļums un akadēmiskums priecē katra latvieša sirdi. Bet es gribu zinātniekus aicināt radīt pilnīgi jaunu Latvijas vēstures mācību grāmatu skolām, kāda Latvijā vēl nav tikusi izdota. Varbūt kaut ko līdzīgu, kā trimdā savulaik uzrakstīja Uldis Ģērmanis. Tai jābūt grāmatai, kas uz pasaules notikumiem ļautu skatīties nevis caur Parīzes vai Vašingtonas prizmu, bet gan tepat no Latvijas skatu punkta. Grāmatai, kurā minēti tikai paši nepieciešamākie gadskaitļi un uzvārdi. Bērni un jaunieši to lasītu ar aizrautību, prieku un lepnumu. Tā neradītu grūtības vēstures skolotājiem, tai līdzās nevajadzētu turēt apjomīgus metodiskos norādījumus. Turpmākajos metienos šo grāmatu varētu papildināt ar jaunatklājumiem un jaunām atziņām. Nevajadzētu atstāt bez ievērības citu zemju zinātnieku pētījumus tajās jomās, kas skar mūsu tautu un garīgās vērtības. Tādi ir, piemēram, krievu zinātnieku V.Toporova un O.Trubačova darbi baltistikā un bengāļu zinātnieka Suniti Kumara Čaterdži pētījumi par baltiem un āriešiem.
Problēmu nevarēsim atrisināt ar patriotisma stundu ieviešanu. Ja jaunietis patriotisma jūtas nevar iemantot, vērojot dzīvi ap sevi, attiecības savā ģimenē, valstī, sabiedrībā, tad jāmēģina situāciju labot, mācot Latvijas vēsturi no labām mācību grāmatām.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv