Ja neielaiž ūdeni laivā, var meklēt plašākus ūdeņus

Ir tāds uzņēmums "Unda"

Viens no zivju pārstrādes uzņēmumiem, kas sekmīgi ticis pāri Austrumu tirgus sašaurināšanās problēmām, ir SIA "Unda" Engurē. Uzņēmumam nav nedz kredīta, nedz nodokļu, nedz jebkādu citu parādu. 1998.gada beigās iegūts Eiropas Savienības sertifikāts. Apgrozījumi pagājušajā gadā bija 1,2 miljoni latu, lai gan uzņēmums bija spiests piecus mēnešus stāvēt dīkā. Tas nodarbina ap 330 strādnieku divās maiņās. SIA "Unda", neraugoties uz smago situāciju zivju pārstrādes rūpniecībā, iegādājās vēl otru labu zvejas kuģi "Kate".

Zveju vīri, kas strādāja uz kuģiem, veicot remonta un sagatavošanas darbus zvejai, arī kuģa "Unda" kapteinis, atzina, ka izdzīvošana zvejniekiem un zivju pārstrādātājiem tik grūtā laikā bijusi iespējama ar uzņēmuma valdes un tās priekšsēdētāja, kā arī neoficiālā ģenerālmenedžera Jāņa Kārkliņa pareizo ekonomisko politiku un stratēģiju. To apliecina fakts, ka "Unda" varēja pirkt otru kuģi laikā, kad citi pārdeva savējos un pat bankrotēja. Iespaidīga auguma vīrs Jānis Kārkliņš, kas septiņpadsmit gadus zēģelējis pa Atlantiju uz lielajiem bāzes kuģiem "Vilis Lācis" un "Trudovaja slava", kas pudiem sāls apēdis ar Atlantijas siļķi, runā atklātu valodu, kā jau jūrnieks. Kopš 1986.gada viņš strādāja zvejnieku kolhozā par kompleksa vadītāju. Pēdējos gados gan darīšana vairāk bijusi ar mazākām zivtelēm — brētliņām un reņģēm, toties ar lielākiem vīriem starptautiskā mērogā, jo SIA "Unda" aktīvi meklē tirgus iespējas rietumos. Jānis Kārkliņš, kas vada SIA "Unda" valdi kopš 1992.gada, stāsta:

"Tas, ka turamies virs ūdens, ir visas komandas nopelns — valdē esam deviņi. Kad sākās Krievijas tirgus problēmas, nolēmām, ka labāk strādāt, kamēr uzpildām noliktavas, bet pārējā laikā iet piespiedu atpūtā, maksājot zaudējumus divi simti latu dienā. Tie, kas turpināja ražot, zaudēja tūkstoš latu dienā un bankrotēja vai arī ir tuvu tam. Nevar ražot, ja iznāk pārdot produkciju lētāk par pašizmaksu.

No valsts saņēmām 31 tūkstoša latu subsīdījas, kas sedza 30% no ieguldījumiem uzņēmuma sakārtošanā, lai iegūtu Eiropas Savienības (ES) sertifikātu. Tas ir dārgs prieks, tagad jau rēķinām, ka esam ieguldījuši ap 150 tūkstošus latu. Lai sakārtotu tūkstoš kvadrātmetru ražošanas platību, jātērē ap divdesmit latu par kvadrātmetru. 1998.gada beigās saņēmām ES sertifikātu, un pagājušā gada pārbaudē mūs iekļāva pirmajā grupā, kam nav jāveic regulāras kontroles. Vēl daudz darāmā, daudzas iekārtas un lietas atbilstoši ES prasībām jāiegādājas par augstāku cenu. Toties tagad varam aktīvi paplašināt ceļu uz Rietumu tirgu. Patlaban uz ASV eksportējam 9% mūsu produkcijas, nedaudz arī uz Austrāliju, Eiropā — uz Izraēlu, Čehiju un Vāciju. Tagad lidošu uz Skotiju, kur runāsim par Anglijas un Skotijas tirgu. Vislielākās cerības saistām ar Vācijas tirgu.

Ielauzties Rietumu tirgū ar jaunu produkciju ir ļoti grūti. Viņi tās zivis, ko mēs pārstrādājam pārtikā, — brētliņas un reņģes — maļ miltos. Divu tūkstošu zirgspēku kuģi "sakāš" dienā simts līdz divsimts tonnu brētliņu izbarošanai zvēriem. Zviedri, piemēram, atzīst tikai mencu un akmens buti, bet mēs tām netiekam klāt. Tās kvotas pieder citiem. Vācieši māca — labāk kopēt rietumnieku produkciju, nekā mācīt vāciešus ēst brētliņas. Mēs tomēr ceram uz jaunu produkciju — brētliņu fileju. Skoti savukārt noniecina mūsu šproti, es saku — man negaršo tavējā. Ziemeļjūras brētliņām ir cita garša. Varbūt tās ir bioloģiskas atšķirības, varbūt — citas piedevas? Arī reklāmai nevaram atļauties izdot naudu. Esam piedalījušies abās lielākajās zivju rūpniecības preču izstādēs Brēmenē un Briselē, kas notiek katru otro gadu.

Saņēmām konsultantu atbalstu no Šveices un Vācijas valdības, no mūsu valdības — ne. Igaunija un Polija mums aizsteigušās priekšā. Poļi ražo Vācijai. Viņiem sadarbībā veicas labāk, jo to sekmē nodokļu politika. Mēģināju sadarbību attīstīt, izmantojot vēstniecību darbiniekus, bet tur priekšā mūsu attīstībai ir aģentūras vīri. Nav saprotami šīs aģentūras uzdevumi. Problēmu ir daudz. Praktiski visi zivju pārstrādāšanas uzņēmumi ir sadalījušies trīs grupās. Vieni, kas strādā bez parādiem, ievērojot visus likumus, godīgi maksājot nodokļus, otri, kas arī cenšas strādāt saskaņā ar valdības likumiem, bet pamazām slīgst parādos. Trešā grupa — tā sauktie pelēkie, kuri dažādi apiet nodokļu prasības.

Valdībai vajadzētu stimulēt tos, kas nozvejoto pārstrādā produkcijā Latvijā. Lai nozvejotu tonnu zivju dienā, pieci cilvēki nopelna sev dienišķo maizi, bet lai tonnu pārstrādātu — tiek nodarbināti vēl divdesmit strādājošie. Daudz reņģu un brētliņu saldētā veidā izved uz Baltkrieviju un Krieviju. Par tām tonnām, kas nodotas apstrādei, vajadzētu atdot kādu latu ražotājiem. Tas būtu stimuls jaunu darba vietu radīšanai. Bet reģionu attīstības politika to neparedz. Apstājas, pieņemsim, ražošana Engurē, un 330 cilvēku paliek bez darba, veikalos samazinās apgrozījums, ļaudīm nav ienākumu, jāmaksā pabalsts bezdarbniekiem. Ķēdes reakcija. Valstij vajadzētu atbalstīt nosacītās pirmās grupas uzņēmumus, kaut vai ar konsultantiem, reklāmu, izstādēm. Ir dažādas iespējas, es neprasu subsīdijas, ja ir iegūts ES sertifikāts vai ir tuvu tam. Otrā grupa lai cīnās pēc principa — slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

Bet "pelēko" — un to visi zivsaimniecībā zina — aktivitātes vajadzētu visādi apgrūtināt. Pagaidām tieši pretēji — vairāk spīdzina legālos nodokļu maksātājus. Ierēdņi nevis dodas uz uzņēmumu, kur daudzi darbinieki strādā bez līgumiem, bet tur, kur visiem ir darba līgumi, un tur ierēdnis meklē vainas, lai uzliktu sodu, jo zina, ka sodu arī godīgi samaksās.

Nodokļu politika. Mēs konservu cehā darbaspēku ņemam no Engures un piekrastes ap 40 km garumā, kā arī vedam no Mērsraga un Tukuma ar savu autotransportu. Algas nav lielas, ap 60 latu, jo 50 latu samaksājam nodokļos, tāpēc no cehā strādājošajiem divas trešdaļas ir sievietes. Nodokļus saņem vietējās pašvaldības pēc strādājošo dzīvesvietas. Ja cits uzņēmums maksā 75 latus algās bez nodokļiem, mums grūti ar to konkurēt. Šo "pelēko" produkcijas pašizmaksa ir krietni zemāka. Valsts ieņēmumu dienests var kontrolēt degvielas patēriņu. Lai nosacīti nozvejotu 500 t zivju, jāiztērē 200 t degvielas, bet cits kuģis nozvejo 100 t zivju un iztērē 500 t degvielas. Kur palikusi šī neakcizētā degviela? Droši vien salieta mašīnās. Divi līdzīgi kuģi nozvejo — viens tūkstoš tonnu zivju gadā, otrs — simts tonnu. Otro vajadzētu ierobežot nākamajā gadā ar zivju nozvejas kvotām. Droši vien kādas 600 t nav ierakstītas kuģa žurnālā. Pēc dažiem gadiem ieiesim Eiropas Savienības konkurences tirgū. Vai mēs turp iesim ar tiem "pelēkajiem"?"

Agris Stulbergs — zvejas kuģa "Unda" kapteinis, kas kuģus vada kopš 1974.gada:

"Uzskatu, ka mūsu kuģi "Unda" un "Kate" ir vislabāk piemērotie Baltijas jūrai no Padomju Savienības laikā ražotajiem zvejas kuģiem. Ar tiem mēs nodrošināsim ar zivīm ap 80% no savas produkcijas.

Domājot par nākotni, jāteic, ka katru gadu kāds audzēknis no Engures jūrskolas iziet praksi uz mūsu kuģa.

Turklāt nav diferencētas maksas par ikgadējo glābšanas aprīkojuma sertificēšanu. Lieliem kuģiem par ugunsdzēšanas un glābšanas rīku sertifikātu samaksāt 650 latu nav daudz, mums tā ir liela nauda, bet atšķirības aprīkojumā ir lielas.

Viena no Krišjāņa Valdemāra dibinātajām jūrskolām atradās Engurē. Par to vēsta plāksne pie samērā nolaistas ēkas Engures ziemeļu malā, kur lasāms, ka Engures jūrskola dibināta 1875.gadā. Latvijas Jūras akadēmijas Engures jūskola tika atjaunota pēc brīvības atgūšanas. Tā darbojas Engures vidusskolas telpās, un ilgus gadus to vadīja Kārlis Ēdelnieks, kas tagad sakarā ar pensionāram atņemtajām tiesībām strādāt, saņemot pilnu pensiju, savus audzēkņus 1.jūlijā nodeva Engures vidusskolas direktora Jāņa Pūces pārziņā."

Jānis Pūce pastāstīja:

"Engures jūrskolā uzņemam audzēkņus ar vidējo izglītību. Līdz šim, lai iegūtu strūrmaņa profesiju uz kuģiem ar 500 t bruto, 80-90 audzēkņu mācījās četrus gadus. No šā gada programma ietilpināta trīs mācību gados. Konkurss ir 1,5 cilvēki uz vienu vietu. Nāk mācīties ne tikai no jūras piekrastes, bet arī no Latgales un Vidzemes ziemeļaustrumiem. Otra šāda filiāle ir Salacgrīvā. Par pasniedzēju strādā tālbraucēju kapteinis Viktors Kleins, navigāciju māca Kārlis Sesks no Rīgas, ir arī vietējie jūras speciālisti. Absolventi ar labākām sekmēm var turpināt mācības bez konkursa Latvijas Jūras akadēmijā.

Lielākās ir finansiālās problēmas. Stipendija — 7,5 lati mēnesī. No tās vēl atvelk maksu par internātu, tā ka vecākiem zēnu skološanās jāapmaksā. Arī speciālo aprīkojumu galvenokārt apgūst prakses laikā uz dažādiem kuģiem, jo skolā, izņemot sekstantu un kartes, daudz nekā cita nav. Pārsvarā zinības tiek apgūtas teorētiski. Prakses kārtošana galvenokārt ir pašu audzēkņu un viņu vecāku ziņā, jo mazie piekrastes kuģīši nelabprāt ņem zēnus praksē. Tad kuģiem jāpalielina glābšanas aprīkojums, kas prasa papildu izdevumus. Atsaucīga ir SIA "Unda". Puiši alkst plašākus ūdeņus un tiecas praksē nokļūt uz tirdzniecības kuģiem.

Pedagoģiska rakstura problēmas līdzīgas kā citur — alkohols un brīvā laika pavadīšana. Skolā darbojas sporta un deju kolektīvi, bet tik plašas brīvā laika pavadīšanas iespējas kā lielpilsētās, protams, nav.

Interese par jūrnieka profesiju jauniešos nav zudusi. Ja valsts ekonomika attīstīsies, būs vairāk līdzekļu skolas attīstībai, nāks mācīties talantīgāki audzēkņi, kuri vēlēsies sekot kādreizējam Krišjāņa Valdemāra aicinājumam."

Teksts un foto:

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

SIA "Unda" jaunais kuģis "Kate"

SIA "Unda" valdes priekšsēdētājs Jānis Kārkliņš

SIA ražošanas vadītāja Brigita Raginska

Plāksne pie vecās jurskolas Engurē

Engures vidusskolas un jūrskolas direktors Jānis Pūce

Zvejas kuģa "Unda" kapteinis Agris Stulbergs