Koncepcija

Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem

Labklājības ministrijas izstrādāta;

izskatīta Ministru kabineta 2000.gada 1.februāra sēdē

(prot. Nr.6, 24.§))("Latvijas Vēstnesis", 4.02.2000., Nr.36/37),

pamatnostādnes pieņemtas zināšanai koncepcijas

"Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem" izstrādei

Valdība ir deklarējusi savu atbalstu ģimenēm. Ģimene ir sabiedrības pamats un tās ataudzes un izaugsmes nodrošinātāja. Mainoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai, tieši ģimenes ar bērniem ir nonākušas visgrūtākajā situācijā, kā rezultātā liels skaits ģimeņu nav spējīgas nodrošināt bērniem pilnvērtīgu audzināšanu, izglītību un atbalstu. Būtiski ir mainījusies sabiedrības attieksme pret ģimeni, jaunie cilvēki atliek ģimenes veidošanu un bērnu radīšanu. Vispārējie Eiropas demogrāfiskie rādītāji liecina, ka līdzīga situācija ir arī citās, īpaši dienvideiropas valstīs. Taču Latvijā, līdzīgi kā citās pārejas ekonomikas valstīs, tā ir īpaši dramatiska. Lai veicinātu stipras un stabilas ģimenes veidošanos, nākotnē uzlabotu demogrāfisko situāciju, kā arī mazinātu nelabvēlīgās sociālās parādības, Latvijā ir nepieciešama vienota ģimenes atbalsta politika.

1. Koncepcijas mērķis un uzdevumi

Koncepcijas izstrādes mērķis ir pamatot vienotas ģimenes atbalsta politikas nepieciešamību, parādot iespējamās pieejas šīs politikas izstrādei un tālākai attīstībai, noteikt principus atbildības sadalījumam starp ģimeni, sabiedrību un valsti, kā arī iezīmēt iespējamos institucionālos risinājumus ģimenes atbalsta politikas koordinēšanai.

Īstenojot koncepciju (10-20 gadu laikā), valsts, sabiedrības un ģimenes sadarbības rezultātā izveidosies situācija, kad lielākā daļa ģimeņu spēs pašas uzņemties atbildību par ģimenes funkciju veikšanu, nepieciešamības gadījumā saņemot optimālu, atbilstošu valsts, pašvaldību un sabiedrības atbalstu.

Mērķa sasniegšanai nepieciešams:

* noteikt no vajadzībām izrietošu pakalpojumu loku, kas nepieciešami ģimenēm ar bērniem;

* noteikt principus iespējamam atbildības sadalījumam starp ģimeni, valsti un pilsonisko sabiedrību;

* noteikt neatliekamo, optimālo un iespējamo pakalpojumu loku, ko valstij (ieskaitot pašvaldības) vajadzētu nodrošināt īsākā un vidējā laika posmā;

* izveidot institucionālo mehānismu vienotas ģimenes atbalsta politikas izstrādei un ieviešanai;

* piedāvāt valdībai pasākumus rīcības plānam.

2. Koncepcijas izstrādes pamatojums

2.1. Ģimenes definīcija

Ģimene ar bērniem, šīs koncepcijas kontekstā tiek definēta kā vecāku (vecāka vai aizbildņa) un kopā ar viņiem dzīvojošo bērnu1 kopdzīve, kurus vieno kopēji labumi, mājoklis un savstarpēja atbildība par bērnu audzināšanu, ar mērķi, lai ģimene kā svarīgākā institūcija, kurā notiek indivīda attīstība un personības veidošanās, spētu nodrošināt pilnvērtīgu sabiedrības locekļu veidošanos.

Ģimenes jēdziens jāsaprot plašāk par definīcijā sniegto ģimenes modeli, jo ģimene nesākas ar bērnu piedzimšanu un nebeidzas ar bērnu pieaugšanu. Ģimene pastāv gan reģistrētās, gan nereģistrētās partnerattiecībās; sākas pirms bērnu piedzimšanas; turpinās, kad ģimenē ir pieauguši bērni un tie sāk veidot savu ģimeni.

2.2. Ģimenes loma sabiedrībā

Ģimene ir pirmā grupa, kurā cilvēks iesaistās līdz ar savu piedzimšanu. Indivīdam ir izteikta emocionāla vēlme pēc piederības sajūtas un bioloģiski tam piemīt vajadzība radīt, audzināt un aizsargāt savus pēctečus. Valsts, pievēršoties indivīdam kā atsevišķam subjektam, šīs vajadzības nespēj apmierināt, tādēļ sabiedrības veidošanā tai jādarbojas ciešā sadarbībā ar ģimeni.

Ģimene ir relatīvi slēgta grupa, kuras locekļiem ir izteikta emocionālā tuvība un "mēs" sajūta. Tieši ģimenē sāk veidoties un attīstīties bērna iekšējā un garīgā pasaule un sociālās uzvedības formas un normas. Ģimene kā viens no galvenajiem indivīda socializācijas aģentiem veic vairākas indivīda attīstībā svarīgas funkcijas:

Reproduktīvā

- apmierina cilvēku pašu vajadzību pēc bērniem.

Audzināšanas

- jaunās paaudzes socializācija, kultūras normu, vērtību, tradīciju, uzvedības paraugu tālāknodošana bērniem.

Rekreatīvā

- atpūtas, spēku atjaunošanas, dažādu interešu apmierināšanas funkcija.

Regulējošā

- ar sociālās kontroles mehānismu tiek reglamentēta ģimenes locekļu uzvedība un morālā stāja. Tā izpaužas arī kā ģimenes hierarhija, kas paredz pienākumus, atbildību, noteiktu sociālo statusu.

Komunikatīvā

- ģimenes locekļu kontaktēšanās savā starpā, kas sniedz emocionālo un psiholoģisko atbalstu, un nosaka indivīda drošības sajūtu, kā arī nosaka veidu kādā indivīds kontaktējas ar ārējo pasauli, kā notiek informācijas apmaiņa. Savstarpējo attiecību kvalitāte ģimenē un saskarsmē ar sabiedrību būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, pašsajūtu un darba spējas.

Ekonomiskā

- ģimenes locekļu nodrošināšana ar iztikas līdzekļiem; materiālo resursu sagāde un no finansiālā stāvokļa atkarīgo vajadzību apmierināšana.

Ņemot vērā šo funkciju nozīmību indivīda un sabiedrības attīstībā, nepieciešama valsts iejaukšanās, lai ģimenei atvieglotu šo funkciju pildīšanu. Arvien aktuālāka valstī kļūst sabiedrībai nevēlamu parādību (vardarbības, alkoholisma, narkomānijas, prostitūcijas un kriminalitātes) prevencija un novēršana. Visām minētajām problēmām cēloņi meklējami apkārtējās vides sociālajos, ekonomiskajos un psiholoģiskajos apstākļos. Kā viens no galvenajiem riska faktoriem šo problēmu izcelsmē tiek minēta nelabvēlīga atmosfēra ģimenē.

Ja ģimeni uztver kā galveno šo problēmu cēloni, tad pie tās ir jāvēršas arī kā pie galvenā līdzekļa šo problēmu izskaušanai. Zems izglītības līmenis, mazi ienākumi un bezdarbs ir galvenie faktori, kas korelē ar risku kļūt par nelabvēlīgu ģimeni2.

Valsts uzdevums ir radīt pēc iespējas labvēlīgākus apstākļus, kas veicinātu ģimeni pašu uzņemties atbildību par tās locekļu attīstību un funkcionēšanu. Valstij ir vajadzīga vesela un stipra ģimene, kurā augtu pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Valsts spēkos nav pildīt tās funkcijas, kas vienmēr ir piederējušas ģimenei, taču tā var radīt apstākļus, kas ļautu ģimenei apmierināt tās pamatvajadzības, un līdz ar to ģimenei būtu iespēja pildīt savas funkcijas, tiktu stiprinātas ģimenes spējas tikt pašai galā ar savām problēmām, ģimenes locekļi sniegtu viens otram palīdzību un atbalstu, valstij daudz mazāk būtu jādomā par atbalsta sniegšanu atsevišķām indivīdu grupām.

2.3. Ģimenes stāvokļa raksturojums 90. gados

Ģimenes dzīves stabilitāti būtiski ietekmē ārējie ekonomiskie un ar tiem saistītie psiholoģiskie faktori. Tas ir ietekmējis arī savstarpējās attiecības, uzskatus par ģimeni, par vīrieša un sievietes lomām ģimenē un sabiedrībā. Vīrieši aktīvāk piedalās bērnu audzināšanā un sievietes paralēli ģimenes dzīvei aktīvāk iesaistās sabiedriskajā dzīvē un veido veiksmīgu karjeru. Taču nepietiekami tiek novērtēts iepriekšējās sistēmas mantojums, kas izpaužas paaudžu atšķirīgajā domāšanas veidā. Tā kā ārējie apstākļi mainās daudz ātrāk nekā cilvēku domāšanas veids, tad ne tikai ģimenei, bet visai sabiedrībai tas sagādā zināmas problēmas.

Izmaiņas 90. gadu sociālekonomiskajos un politiskajos faktoros ir radījušas būtiskas izmaiņas arī cilvēku vērtību kritērijos un uzskatos, kas tiešā veidā ietekmē attieksmi pret ģimeni, tās lomu un nozīmi sabiedrības un indivīda dzīvē. Latvijā ļoti liels ir to ģimeņu īpatsvars, it īpaši ar bērniem, kas dzīvo nabadzībā. Ģimenes ar grūtībām risina savas materiālās un arī sadzīves problēmas, kas saistītas ar uztura iegādi un komunālajiem maksājumiem. Šīs problēmas ietekmē arī citas parādības, kas saistītas ar situāciju ģimenēs (1.pielikums).

* Strauji samazinājusies dzimstība. Turklāt pieaugot iedzīvotāju mirstības rādītājiem, tas rada negatīvu iedzīvotāju dabisko pieaugumu.

* Abortu skaits joprojām pārsniedz dzimušo skaitu. Abortu komplikācijas un lielā saslimstība ar seksuāli transmisīvajām slimībām ir viens no galvenajiem neauglības izraisītājiem.

* Joprojām saglabājas augsti jaundzimušo un māšu mirstības rādītāji.

* Lai gan šķirto laulību skaits ir samazinājies, tā īpatsvars salīdzinājumā ar reģistrēto laulību skaitu, kuram ir izteikta tendence samazināties, joprojām pārsniedz 60%. No visām šķirtajām laulībām vidēji 60-70% tiek šķirtas ģimenēs ar nepilngadīgiem bērniem.

* Arvien pieaugošs ir ārlaulībā dzimušo bērnu skaits, kas var liecināt par nereģistrēto laulību skaita pieaugumu.

* Pieaugošais bērnu skaits pašvaldību bērnu namos-patversmēs liecina par nelabvēlīgo ģimeņu skaita pieaugumu.

* Ģimenes risku būt nabadzīgām ietekmē arī ģimenes locekļu skaits, bērnu skaits ģimenē, izglītības līmenis, ienākumu avots, dzīves vieta - pilsēta vai lauki.

Vairākums iedzīvotāju dzīvo mājsaimniecībās, kas pakļautas vairāku riska faktoru kombinācijai (1.pielikums).

3. Pašreizējā valsts politika attiecībā uz ģimenēm

Latvijas nozaru politika pamatā ir vērsta uz indivīdu un tā individuālajām vajadzībām. Valstī nav vienotas ģimenes atbalsta politikas un pamatota valstiska skatījuma uz ģimeni un tās problēmām. Atsevišķi, nesaistīti ar ģimeni, tiek risināti bērnu tiesību, sociālās drošības, izglītības, nodarbinātības u.c. jautājumi. Ar šo jautājumu risināšanu nodarbojas vairākas dažādu līmeņu institūcijas (2.pielikums), kuras nav savstarpēji saistītas. Institūciju darbība vērsta uz bērnu, bērnu krīzes situācijā, nelabvēlīgu, trūcīgu ģimeni, nevis veselīgu ģimeni kopumā, t.i. tiek strādāts ar īpašām iedzīvotāju kategorijām, sekām un to likvidēšanu. Analizējot šo institūciju veiktās funkcijas var secināt, ka esošās institūcijas izstrādā priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos un orientējas ģimenes jautājumos. Taču šo iestāžu darbībai ir drīzāk konsultatīvs raksturs, to iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā ir ļoti ierobežotas.

Valstī nav vienota koordinācijas mehānisma, lai saskaņotu dažādu nozaru izstrādātās un realizētās politikas un īstenotos pasākumus ar ģimenes interešu aizsardzību un nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu, kā rezultātā institūciju darbības uzdevumos paredzētās funkcijas pārklājas. Ģimenes neuzticas valstij, jo nejūt tās atbalstu. Ģimeņu uzticību valsts varētu iegūt, rūpējoties ne tikai par krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un to locekļiem, bet gan par ģimeni kopumā. Valsts interesei un rūpēm par ģimeni nav jāizpaužas tikai materiāla atbalsta veidā. Ir nepieciešama institūcija, kas būtu atbildīga par vienotu ģimenes jautājumu risināšanu, varētu pieņemt lēmumus un noteikt prioritātes ģimenes atbalsta politikas īstenošanā.

4. Problēmu risinājums

4.1. Ģimenes pamatvajadzības un pakalpojumi to apmierināšanai

Katram indivīdam ir nepieciešamība apmierināt savas vajadzības - ne tikai fizioloģiskās un eksistenciālās vajadzības, bet arī vajadzību pēc saskarsmes, cilvēciskiem kontaktiem, simpātijām, informācijas par sabiedrību un pašam par sevi. Balstoties uz individuālajām vajadzībām, veidojas ģimenes pamatvajadzību kopums. Ģimene ir institūcija, kura vislabāk izprot un spēj apmierināt atsevišķā indivīda vēlmes un vajadzības.

Paralēli pamatvajadzībām un pakalpojumiem ģimenei rodas ar atsevišķiem dzīves etapiem saistītas vajadzības - pirmsģimenes posmā, veidojot jaunu ģimeni, ģimenei bērna gaidīšanas laikā, ģimenei ar bērniem pirmskolas vecumā, ģimenei ar bērniem skolas vecumā, ģimenei ar pilngadīgiem bērniem. Tāpēc jāpievērš uzmanība pakalpojumu pieejamībai, kas ģimenei var būt nepieciešami attiecīgajā dzīves posmā.

Ģimenes vajadzības atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā. Ja kāda no vajadzībām netiek apmierināta, tas negatīvi ietekmē pārējo vajadzību apmierināšanu, un samazinās iespējas veiksmīgi pildīt ģimenes funkcijas.

4.1.1. Mājoklis

Mājoklis, kā viena no galvenajām indivīda fizioloģiskajām vajadzībām, savā būtībā ir ģimenes eksistences pamats un tās simbols. Mājoklis ir ģimenes privāta teritorija, kas ir slēgta apkārtējai sabiedrībai, un ko tā cenšas veidot un iekārtot atbilstoši savām vēlmēm un iespējām.

Pašreizējā situācija

Apmēram pusei visu Latvijas mājsaimniecību pieder zemes gabals, lauku rajonos zemes īpašnieku skaits ir lielāks. Pilsētās vairums mājsaimniecību dzīvo īrētos dzīvokļos, neatkarīgi no tā, vai tās ir nabadzīgas vai nav. Latvijas iedzīvotāju mājoklis atpaliek no Eiropas savienības standartiem, mājokļa vidējā kopējā platība ir par 30-50 kvadrātmetriem mazāka, pārsvarā tie ir 1-2 istabu mājokļi. Sākot ar 1990.gadu Latvijā samazinās dzīvojamais fonds. Trešdaļa mājokļu ir būvēta pirms 1.pasaules kara, tie ir avārijas stāvoklī, tajos ir zems labiekārtojuma līmenis, nepieciešams kapitālais remonts. Patreiz iedzīvotājiem trūkst finansu līdzekļu, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus.

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Sliktā tehniskā stāvokļa dēļ arvien pieaug izdevumi par energoresursiem, kas negatīvi ietekmē mājsaimniecību budžetu. Tādēļ nepieciešams:

* Savlaicīgi veikt dzīvojamā fonda uzlabošanu;

* Veicināt sociālo dzīvokļu sistēmas, sociālo dzīvokļu mājas ģimenēm, kuras cieš no vardarbības, attīstību un uzlabošanos;

* Aktualizēt mājokļu attīstības kreditēšanas programmu par prioritāti izvirzot jaunās ģimenes.

4.1.2. Ienākumu veicināšana

Ģimenes locekļiem ir nepieciešams darbs, kas garantētu pastāvīgus un regulārus ienākumus. Katrai ģimenei vajadzētu pašai sevi nodrošināt ar ienākumiem, taču pastāv objektīvi un subjektīvi apstākļi, kas būtiski ietekmē atsevišķu ģimeņu spēju nodrošināt sevi ar iztikas līdzekļiem. Valsts un pašvaldību atbalsts ir viens no veidiem kā nodrošināt iespējas gūt ienākumus un paredzēt pakalpojumus ģimenes materiālā stāvokļa uzlabošanai un līdzsvarošanai gadījumā, kad ģimenes izdevumi palielinās sakarā ar nepieciešamību kopt un audzināt bērnu, ilgstošas darba nespējas un bezdarba gadījumā.

Pašreizējā situācija

Ģimenes labklājība lielā mērā ir atkarīga no apgādājamo skaita ģimenē, ģimenes locekļu vecuma, apgādnieka ekonomiskās aktivitātes saistībā ar izglītības līmeni. 1997.gadā pēc mājsaimniecību budžeta pētījuma datiem zem krīzes iztikas minimuma dzīvoja 90,5% mājsaimniecību ar trīs un vairāk bērniem, 77,9 % mājsaimniecību ar diviem bērniem, un 69,7 % mājsaimniecību ar vienu bērnu, vislabākajā situācijā ir divas personas bez bērniem un pilna ģimene ar vienu bērnu. Savukārt ģimenēm, kurās ir vairāk kā divi bērni, ir lielāks risks kļūt nabadzīgām, jo būtiski palielinās kopējie izdevumi un samazinās ienākumi uz vienu ģimenes locekli.

Ģimenes ienākumu stabilizēšanai bērnu audzināšanas periodā ir paredzēti sekojoši pakalpojumi:

* Maternitātes pabalsts, ko piešķir par 112 kalendārajām dienām un izmaksā sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku;

* Bērna piedzimšanas pabalsts ir vienreiz izmaksājams valsts sociālais pabalsts, ko piešķir bērnam piedzimstot;

* Bērna kopšanas pabalsts ir regulāri izmaksājams valsts sociālais pabalsts personai, kura kopj bērnu vecumā līdz trim gadiem;

* Ģimenes valsts pabalsts ir regulāri izmaksājams valsts sociālais pabalsts, ko izmaksā personai, kura audzina bērnu vecumā līdz 15 gadiem vai arī vecāku par 15 gadiem, ja bērns apmeklē vispārizglītojošo skolu, taču ne ilgāk kā līdz dienai, kad bērns sasniedzis 20 gadu vecumu;

* Piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu-invalīdu piešķir personai, kura audzina bērnu-invalīdu, kurš nav sasniedzis 16 gadu vecumu;

* Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir regulāri izmaksājams valsts sociālais pabalsts, ko piešķir arī nepilngadīgai personai, kura zaudējusi vienu vai abus apgādniekus un nav stājusies laulībā, ja šī persona nesaņem valsts sociālās apdrošināšanas izmaksas;

* Slimības pabalsts ir valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts, ko piešķir arī gadījumā, kad tiek kopts līdz 14 gadus vecs slims bērns;

* Bezdarbnieka pabalstu piešķir arī personai, kura audzina bērnu vecumā līdz 1 gadam un deviņiem mēnešiem, kā arī personai, kura kopusi bērnu-invalīdu līdz 16 gadu vecumam;

* Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (bezdarba gadījuma un pensiju apdrošināšanai) no valsts pamatbudžeta tiek veiktas par personu, kura kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam;

* Pašvaldību piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti (piemēram, brīvpusdienas vai samazināta maksa par pusdienām skolas vecuma bērniem maznodrošinātajām ģimenēm, pabalsts komunālo pakalpojumu apmaksai).

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Stabilizējot ģimenes ienākumus, jāveicina ģimenes spējas veikt tās pamatfunkcijas, kas saistītas ar ienākumu gūšanu un bērnu izglītošanu.

* Piemaksas noteikšana pie ikmēneša ģimenes valsts pabalsta augustā, sagatavojot bērnu jaunajam mācību gadam;

* Paternitātes pabalsta ieviešana, kas veicinātu vīriešu aktīvāku līdzdalību bērna kopšanas un audzināšanas procesos un dotu iespēju vecākiem izvēlēties, kurš no viņiem izmantos bērna kopšanas atvaļinājumu un kā tas tiks sadalīts;

* Valsts sociālo pabalstu analogu maternitātes un paternitātes pabalstiem ieviešana jaunajām ģimenēm, kurās bērna vecāki ir studenti - sociāli neapdrošinātas personas, veicinātu šo ģimeņu paplašināšanos;

* Atvieglotu studiju kredīta noteikumu ieviešana ģimenēm ar bērniem, kurās vecāki vēlas turpināt mācības augstākajās izglītības iestādēs;

* Vecāku iesaistīšana darba tirgū, nodrošinot pirmskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu pieejamību un dienas naudas atvieglojumus ģimenēm, kurās ir vairāk par diviem bērniem;

* Transporta pakalpojumu garantēšana to ģimeņu bērniem, kuri nedzīvo pilsētu un pagastu centros, kuru skolas apmeklēšana ir atkarīga no transporta pieejamības, garantēt;

* Sociālo transfertu3 palielināšana ģimenēm ar bērniem, kas dzīvo trūkumā;

* Valsts subsīdiju (netiešo) palielināšana pakalpojumiem, ko izmanto ģimenes ar bērniem, izglītības, pirmskolas izglītības iestāžu, veselības aprūpes sfērai;

* Ģimenei draudzīgas nodarbinātības politikas veicināšanas pasākumu iekļaušana ik gadus izstrādājamajā Nacionālajā nodarbinātības plānā;

* Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana;

* Aktīvos nodarbinātības pasākumus orientējot uz mērķgrupām, panākt to bezdarbnieku, kuru aprūpē ir bērni vecumā līdz noteiktam vecumam, prioritāru iesaistīšanu atbilstošos aktīvās nodarbinātības pasākumos.

4.1.3. Veselība

Veselība ir jebkura indivīda dzīves kvalitātes neatņemama sastāvdaļa - garīga, sociāla un fiziska labklājība, nevis stāvoklis, kad cilvēks nav slims vai sakropļots. Bērniem viņu fiziskā un intelektuālā nenobrieduma dēļ, atšķirībā no pieaugušajiem, ir nepieciešama īpaša veselības aprūpe.

Veselības veicināšana ir process, kas iedzīvotājiem dod iespēju ietekmēt un uzlabot veselību. Veselības veicināšana veido veselīgu dzīves veidu, kas ir motivēta zināšanu, prakses un attieksmes izmantošana veselības nostiprināšanā un uzlabošanā. Veselības veicināšanā galvenie darbības virzieni ir izglītošana un zināšanu izmantošana.

Veselības veicināšanas galvenie darbības stratēģiskie virzieni ir veselīga uztura, fiziskās aktivitātes, garīgās veselības, mātes un bērna veselības veicināšana, atkarības vielu lietošanas mazināšana, kā arī seksuālās izglītības uzlabošana. Nodrošinot labvēlīgus apstākļus veselības veicināšanas galveno darbības virzienu īstenošanai, tiek radīta iespēja katram indivīdam rūpēties par savu un savas ģimenes veselību, dzīves kvalitāti un pilnvērtīgas dzīves ilgumu.

Pašreizējā situācija

Esošās situācijas analīze parāda, ka daudzas no pastāvošajām iedzīvotāju veselības stāvokļa nelabvēlīgajām tendencēm, iespējams risināt jau savlaicīgi primārā veselības aprūpes līmeņa ietvaros, kā arī pievēršot pastiprinātu uzmanību profilaktiskajiem pasākumiem.

* Sievietēm grūtniecības periodā tiek piedāvātas pirmsdzemdību konsultācijas, apmācību kurss topošajiem vecākiem (psiholoģiskie un fiziskie treniņi);

* Plašs kontracepcijas klāsts, taču pret drošākajām un veselībai nekaitīgākajām izsargāšanās metodēm sabiedrībā valda aizspriedumi, kas saistīti ar sabiedrības zemo informētības un izglītības līmeni kontracepcijas jautājumos;

* Ar sabiedrības izglītošanu veselības veicināšanas jautājumos nodarbojas arī sabiedriskās organizācijas (Papardes zieds, Jaunatnes veselības centrs, Nacionālais vides veselības centrs);

* Regulāras veselības pārbaudes iespējas valsts un privātajās ārstniecības iestādēs (zobārsts, pediatrs, terapeits, okulists, ginekologs), kā arī fizioterapeitiskās izmeklēšanas pārbaudes pēc ārsta norādījuma. Bērni līdz 18 gadiem ir atbrīvoti no maksas par medicīniskajiem pakalpojumiem, iemaksājot tikai pacienta nodevu;

* Bioproduktu, homeopātisko aptieku pieejamība;

* Organizācijas un biedrības vielatkarīgajām personām;

* Plašas iespējas sporta aktivitāšu veikšanai (sporta klubi un skolas, stadioni, baseini, rehabilitācijas centri, u.tml.).

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Izglītojot bērnus jau pirmskolas un skolas vecumā par veselības jautājumiem un sniedzot atbalstu ne tikai slimības seku likvidēšanā, bet jau profilaktisko pakalpojumu gūšanā, tiek veicināta veselīgas sabiedrības veidošanās, kas apzinās un rūpējas par savu un savas ģimenes veselību.

* Kā obligāto mācību priekšmetu skolās ieviest apmācību par pirmās palīdzības sniegšanu;

* Veselības mācības priekšmeta ieviešana visās Latvijas skolās un nodrošināšana ar atbilstošas profesionālās sagatavotības speciālistiem. Veselības mācības apgūšanai jānotiek dažādos vecumos, pēc programmām, kas piemērotas katra vecuma īpatnībām un attīstības līmenim: personīgā higiēna; veselīgs uzturs; dzimumaudzināšana, informācija par kontracepciju un tās pieejamību; kaitīgo vielu ietekme uz veselību (alkohols, narkotikas, nikotīns);

* Valsts apmaksāto vakcinēšanu skolas vecuma bērniem nodrošināt skolā, lai vakcinētu pēc iespējas lielāku bērnu skaitu, ņemot vērā "reģionālās infekcijas", piemēram, pret ērču encefalītu;

* Ģimenes medmāsu institūcijas ieviešana pilotprojekta veidā gan pilsētās, gan lauku rajonos;

* Nodrošināt pirmsdzemdību un psiholoģiskās sagatavošanās kursu pieejamību topošajiem vecākiem ne tikai lielpilsētās, bet arī rajonu centros.

4.1.4. Rekreācija

Rekreācija sevī ietver atpūtu, spēku atjaunošanu un dažādu interešu apmierināšanu. Pamatā jebkurš rekreācijas veids ir sevis fiziskā un garīgā pilnveidošana, jo izvēle kā pavadīt brīvo laiku ir saistīta, kā arī atbilstoša ģimenes interesēm.

Pašreizējā situācija

Šobrīd rekreācijas pakalpojumi galvenokārt ir vērsti uz indivīdu vai grupām, taču ne uz ģimeni kā potenciālo klientu un patērētāju. Dažādu pakalpojumu iegūšanā un izmantošanā atsevišķiem ģimenes locekļiem iesaistīties ir izdevīgāk un vieglāk. Ģimenes līdzdalība dažādos sabiedriskajos pasākumos lielā mērā ir atkarīga no vecāku informētības un ieinteresētības.

* Praktiski visos muzejos tiek piedāvātas bērnu ieejas biļetes;

* Pastāv valsts un pašvaldību finansētas, kā arī privātas sporta, mākslas, estētikas un mūzikas skolas, klubi, svētdienas skolas, u.c.;

* Tiek organizēti valsts svētkiem un tradīcijām veltīti pasākumi;

* Privātais sektors organizē pasākumus ģimenēm ar bērniem.

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Lai veicinātu ģimenes kopības un veseluma izjūtas veidošanos, nepieciešams radīt ģimenei iespējas kopā pavadīt brīvo laiku, uzkrāt darba spējas un enerģiju, mazināt spriedzi.

* Popularizēt paralēlu nodarbību ieviešanu vecākiem un bērniem (piemēram, bērniem - vingrošana, vecākiem - diskusiju klubs);

* Iespēju robežās nodrošināt Latvijā izdotās literatūras (mācību, daiļliteratūra, izziņas) un preses pieejamību visās Latvijas bibliotēkās;

* Rast iespēju ģimenēm ar bērniem piedāvāt kompleksās biļetes kultūras un izglītojošo pasākumu apmeklējumiem;

* ANO pasludināto ģimenes dienu 15.maiju arī Latvijā ieviest kā svētku dienu.

4.1.5. Izglītošanās un konsultācijas

Indivīda pašizaugsme un pašrealizācija ir saistīta ar ģimenes locekļu un apkārtējās sabiedrības attīstības līmeni. Indivīda funkcionēšanas veidu sabiedrībā ietekmē attiecību kvalitāte ģimenē, kā arī katra atsevišķā indivīda izglītības līmenis. Vispārējais ģimenes izglītotības un kultūras līmenis nosaka ģimenes spējas pilnveidot savstarpējās attiecības, risināt ģimenes problēmas, t.i. meklēt iespējas, kā sev palīdzēt.

Pašreizējā situācija

Ģimenes izglītības līmenis ir cieši saistīts ar rekreācijas iespēju, veselības veicināšanas pasākumu izmantošanu un ģimenes apziņu par šo pasākumu nepieciešamību un to būtisko lomu savstarpējo attiecību veidošanā, bērnu audzināšanā.

* Masu medijos tiek piedāvāts plašs informācijas klāsts par dažādām sadzīves problēmām un to risinājumiem, padomi mājsaimniecībā, psihologu un citu speciālistu padomi, kā arī cita veida informācija viegli uztveramā un visiem saprotamā valodā;

* Skolās un klasēs tiek rīkoti pasākumi, kuros piedalās arī vecāki;

* Izveidoti un darbojas pieaugušo izglītības centri un programmas dažādās sfērās, pārkvalifikācijas kursi;

* Darbojas valodu izglītības centri.

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Izglītojot ģimeni un sabiedrību kopumā, pieaug ģimenes nozīmība indivīda dzīvē. Ģimene kļūst par vietu, kur rast patvērumu un atbalstu, kur izzināt nepazīstamo un sagatavoties ieiešanai sabiedrībā.

* Rīkot tematiskus pasākumus bērniem un vecākiem gan par aktuālākajām dzīves problēmām, gan tradīciju ietvaros;

* Vecākiem paralēli bērnu nodarbībām organizēt informatīvas un izglītojošas tikšanās par konkrētiem bērnu vecuma attīstības posmu jautājumiem;

* Nodrošināt dažādu speciālistu (psihologa, ģimenes terapeita u.c.) konsultāciju pieejamību (īpaši trūcīgajām ģimenēm).

4.1.6. Atbalsts īpašās riska situācijās

Katra ģimene var nonākt situācijā, kuru nav iespējams atrisināt tikai ar tās spēkiem un palīdzība jāmeklē ārpus ģimenes. Atbalsts īpašās riska situācijās ir emocionāla, psiholoģiska, garīga, materiāla, rehabilitējoša palīdzība, kuras sniegšanā sadarbojas valsts, sabiedriskās organizācijas un apkārtējā sabiedrība.

Tās ir situācijas, kad nepieciešama palīdzība, lai pārvarētu krīzi, kā arī saņemtu pēc iespējas pilnvērtīgāku palīdzību un atbalstu ģimenei pēckrīzes stabilizācijas procesā.

Pašreizējā situācija

Pašvaldībās trūkst speciālistu, kuri spētu veikt profilaktisko sociālo darbu, profesionāli konsultēt ģimenes, palīdzēt ģimenēm pārvarēt krīzes situācijas, netiek popularizēta pašvaldību pieredze atbalsta centru veidošanā un citu ģimenēm ar bērniem nepieciešamo pakalpojumu attīstībā. Nav apmācītu speciālistu vardarbībā cietušo bērnu sociālajai rehabilitācijai, šiem bērniem sniegtās valsts palīdzības apjoms ir nepietiekošs.

Krīzes situācijās iespējams saņemt šādu atbalstu:

* No vardarbības, ilgstoša stresa, pēkšņos nelaimes gadījumos cietušo ģimeņu locekļiem atbalstu piedāvā sabiedrisko organizāciju izveidotie centri bērniem, kas cietuši no vardarbības vai nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, ģimeņu krīžu centri, bērnu patversmes, uzticības telefoni un krīzes telefoni;

* Gadījumos, kad bērns zaudē vecāku atbalstu (piemēram, vecāku nāves gadījumā, vecākiem tiek atņemta vara) tiek nodrošināts pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu, atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu;

* Invaliditātes gadījumā tiek nodrošināti bezmaksas vai daļēji apmaksājamie medicīnas pakalpojumi, medikamentu iegāde, nodrošinājums ar tehniskajiem palīglīdzekļiem atkarībā no invaliditātes pakāpes un diagnozes grupām.

* Tiek organizēta operatīvās palīdzības sniegšana dabas stihiju, ugunsgrēka gadījumos;

Iespējamie risinājumi un veicamie pasākumi

Krīzes situācijā nonākušām ģimenēm problemātiska ir profesionālu un kvalitatīvu pakalpojumu saņemšana, jo šādi pakalpojumi pagaidām ir attīstīti vāji. Nav attīstīts alternatīvās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu tīkls ģimenēm ar bērniem dzīvesvietā.

* Pašpalīdzības grupu organizēšana;

* Bērnu tiesību aizsardzības jautājumu nostiprināšana un to ievērošanas kontrole;

* Valsts alternatīvās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu tīkla attīstības veicināšana ģimenēm ar bērniem dzīves vietā, atbalstot nevalstisko organizāciju un privātā sektora iesaistīšanos pakalpojumu sniegšanā un līdzdarbojoties dažādu resursu piesaistē ģimenes atbalsta centru, ģimenes krīžu centru izveidei pašvaldībās;

* Valsts subsīdijas sociālo darbinieku ar augstāko izglītību sagatavošanā, lai palīdzētu nodrošināt pašvaldības ar speciālistiem, kas spētu sniegt profesionālu palīdzību ģimenēm un bērniem krīžu situācijās, kā arī stimulēt sociālos darbiniekus turpināt strādāt apgūtajā specialitātē.

4.2. Atbildības sadalījums starp valsti,

sabiedrisko sektoru un ģimeni pakalpojumu nodrošināšanā

Lai atrastu optimālo risinājumu atbildības sadalījumam starp valsti, sabiedrisko sektoru un ģimeni pakalpojumu nodrošināšanā, jāizanalizē ģimenei nepieciešamie pakalpojumi, par pamatu ņemot sekojošus kritērijus:

* Valsts un sabiedriskā (privātais sektors un nevalstiskās organizācijas) sektora spējas ietekmēt pakalpojuma esamību

* Ģimenes spējas un iespējas izmantot pieejamo pakalpojumu;

* Pakalpojumu izmantošanas/neizmantošanas seku ietekme uz ģimeni un tās funkcionēšanu

Spējas ietekmēt pakalpojuma esamību ir atkarīgas no valsts un/vai sabiedriskā sektora, no pamatkapitāla un uzturēšanas līdzekļu pieejamības, profesionālo zināšanu un iemaņu esamības, pakalpojuma izmantošanas efektivitātes un racionalitātes, kā arī no pašas ģimenes vēlmes un finansiālajām iespējām. Piemēram, lai sniegtu bērnam izglītību, vecākiem nav jāmācās par skolotāju, bet jāizmanto valsts vai privātās mācību iestādes. Vienlaikus jāatzīmē, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem ir ne tikai konkrētā pakalpojuma funkcija, bet arī socializācijas funkcija, kas ļauj cilvēkiem labāk iekļauties sabiedrībā un bagātināties no tās.

Pakalpojuma izmantošanas/neizmantošanas pozitīvās vai negatīvās sekas ir cieši saistītas ar pakalpojuma mērķi un tā efektivitāti. Izvērtējot atbildības sadalījumu, īpaša uzmanība būtu vēršama uz tiem pakalpojumiem un to attīstību, kuru ietekme uz ģimenes funkcionēšanu ir būtiska.

Atbildības sadalījuma novērtēšanā jāiesaista plašāks sabiedrības loks, kā arī profesionāli eksperti attiecīgajā nozarē. Atbildības sadalījuma sabiedriska akceptēšana ir atkarīga ne tikai no pieejamiem resursiem, bet arī no tradicionālajām ģimenes vērtībām, valdošajiem stereotipiem un konkrētām problēmām ar kuru risināšanu saskaras noteiktas sabiedrības grupas.

4.3. Valsts un pašvaldību atbalsta iespējamie sniegšanas veidi

Valsts un pašvaldības atbalstu ģimenēm ar bērniem sniedz tieši vai netieši, kā arī sniegtais atbalsts var būt pilnīgi vai daļēji finansēts no valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļiem.

Jānovērtē valsts atbalsta sniegšanas veidi atkarībā no to efektivitātes un tiešās ietekmes uz ģimenes funkcionēšanas uzlabošanu. Īpaši būtu jāņem vērā, ka konkrētam pakalpojumam ir jāceļ pašas ģimenes kapacitāte un spējas tikt galā ar savām problēmām.

To, kura veida atbalsts ir visefektīvākais konkrētajos apstākļos, var noteikt vispārēji izvērtējot pieejamo un plānoto pakalpojumu loku, kas tiek sniegts vai kuru sniegšana ģimenēm ar bērniem tiek plānota.

Tiešs atbalsts - pakalpojuma veids, kas ir tieši mērķēts uz ģimeni, tās stiprināšanu un labklājības celšanu - pabalsti ģimenēm; valsts apmaksāti pakalpojumi ģimenēm; noregulētas darba tiesiskās attiecības, kas rada ģimeni atbalstošus darba apstākļus (nepilna darba diena, elastīgs darba laiks, iespējas strādāt mājās utt.).

Netiešs atbalsts - pakalpojumi, kuru tiešais mērķis ir cits, nevis ģimenes labklājība, taču to pieejamība vai trūkums būtiski ietekmē ģimeni kopumā - papildus izglītība; nodarbinātības veicināšanas pakalpojumi

Daļējs (dalīts) atbalsts - pakalpojums, kura nodrošināšanā ir iesaistītas vismaz divas puses - valsts un/vai pašvaldības un ģimene. Pakalpojuma nodrošināšana šajā kontekstā saprotama ne tikai kā pakalpojuma apmaksa, bet arī priekšnosacījumu nodrošināšana pakalpojuma iespējamai realizācijai - daļēji apmaksāti pakalpojumi; pakalpojumu pieejamības nodrošināšana.

4.4. Iespējamie risinājumi institucionālā nodrošinājuma izveidei

Lai nodrošinātu valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību koordinētu rīcību atbalsta sniegšanā ģimenēm ar bērniem, nepieciešams izveidot institucionālu nodrošinājumu priekšlikumu izstrādei likumdošanas attīstīšanai, situācijas pārraudzībai un analīzei, normatīvo aktu projektu paredzamās ietekmes uz ģimeni izvērtēšanai, sadarbībai ar ieinteresētajām pusēm.

Ministrijām jāizveido iekšējie mehānismi, vienotas ģimenes atbalsta politikas īstenošanai saskaņā ar to kompetenci.

Šo funkciju īstenošanai nepieciešams izveidot pastāvīgi darbojošos mehānismu, kurā ietilps Ģimenes lietu padome, Izpildinstitūcija un atbalsta mehānisms citās valsts pārvaldes iestādēs:

Ģimenes lietu padome

(vai piemēram, Ģimenes politikas padome, Ģimenes atbalsta padome)

Padome ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts institūcija, kuras mērķis ir sekmēt vienotas ģimenes atbalsta politikas realizēšanu visos valsts pārvaldes institūciju līmeņos.

Padomes galvenās funkcijas ir: nosakot prioritātes koordinēt vienotas ģimenes atbalsta politikas un stratēģijas izstrādi, izskatīt ministriju un citu valsts pārvaldes iestāžu izstrādāto tiesību aktu projektus un iesniegt priekšlikumus to pilnveidošanai.

Padomei ir tiesības ierosināt nepieciešamo tiesību aktu izstrādāšanu, izveidot ekspertu grupas padomes kompetencē ietilpstošo jautājumu sagatavošanai, izskatīt un pieņemt lēmumus par likumprojektu tālāko virzību gadījumos, kad tiesību akta projekts nesakrīt ar ģimenes atbalsta politikas pamatnostādnēm.

Izpildinstitūcija

Izpildinstitūcija ir institūcija, kas izstrādā vienotu ģimenes atbalsta politiku sadarbībā ar pārvaldes institūcijām, pašvaldībām, kā arī ar citām ieinteresētajām pusēm.

Izpildinstitūcijas galvenās funkcijas ir: sagatavot priekšlikumus vienotas ģimenes atbalsta politikas attīstībai un īstenošanai, izstrādāt pašiem, kā arī dot atzinumus par citu izstrādātajiem normatīvo aktu projektiem, sniegt ieteikumus par nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, sagatavot Ģimenes lietu padomes sēžu darba kārtību, organizēt un tehniski nodrošināt Padomes darbu.

Iespējamās izpildinstitūcijas:

1.variants.

Ģimenes lietu birojs (statuss līdzīgs kā Eiropas integrācijas birojam).

2.variants.

Ģimenes lietu valsts ministrs un attiecīga struktūra kādā no ministrijām.

3.variants.

Īpašu uzdevumu ministrs ģimenes lietās un sekretariāts.

Lai nozīmētu atbildīgo izpildinstitūciju, sākotnēji ir nepieciešams veikt valsts pārvaldes institūciju, kas nodarbojas ar bērnu un ģimeņu jautājumiem, funkciju auditu, izvērtēt šo institūciju darbības efektivitāti un lietderību. Balstoties uz šā novērtējuma bāzes, jāizstrādā optimālais variants, izveidojot jaunu institūciju vai uzdodot īstenot šīs funkcijas kādai jau esošai institūcijai attiecīgi pielāgojot struktūru šī uzdevuma veikšanai.

4.5. Risinājuma soļi

Šīs koncepcijas mērķis ir izstrādāt precizētu koncepciju "Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem", uz kuras pamata attiecīgi veidot rīcības programmu koncepcijas realizācijai. Nepieciešams izvērtēt valsts varas un pārvaldes institūciju, kas nodarbojas ar bērnu un ģimeņu jautājumiem, lomu, funkcijas, efektivitāti un lietderību ģimenes un bērnu atbalsta politikā, kā arī sagatavot priekšlikumus par vienotas ģimeņu atbalsta politikas institucionālā nodrošinājuma izveidi.

Tā kā ģimeņu ar bērniem situācijas uzlabošana ir jautājums, kura risināšanā ir ieinteresēta ļoti liela sabiedrības daļa, koncepcija tiks nodota apspriešanai sabiedrībā. Sabiedrības viedoklis pēc iespējas tiks ņemts vērā, izstrādājot precizēto koncepcijas projektu iesniegšanai Ministru kabinetā.

Koncepcijas precizētā projekta izstrāde kļūs iespējama, ja iesniegtais koncepcijas projekts gūs Ministru kabineta atbalstu.

1 Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas agrāk, proti - tās ir personas, kuras izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

2 Nelabvēlīga ģimene slēpj sevī risku nespēt nodrošināt bērnam pilnvērtīgu socializāciju, kas rezultātā izvēršas nopietnās problēmās: nespēju patstāvīgi funkcionēt, vecāku uzmanības trūkums, kas no vienas puses izpaužas ģimenes nespējā bērniem nodrošināt materiālās vajadzības (uzturs, apģērbs u.c.) un, no otras puses, ģimenē, neapmierinot vajadzības pēc drošības, stabilitātes un pozitīvas uzmanības, zūd emocionālais komforts.

3 Sociālie transferti (pārskaitījumi) sastāv no naudas summām, kas saņemtas pensiju, stipendiju, sociālās apdrošināšanas un nodrošināšanas, pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu veidā, kā arī materiālās palīdzības, kuru piešķir pašvaldības, humānās un sociālās palīdzības institūcijas, veidā.

 

1.pielikums

Ģimeni raksturojošie rādītāji

laikā no 1989.-1998. gadam

Kā liecina statistiskie dati, dabiskā pieauguma samazināšanās, it īpaši pēdējo sešu gadu laikā, ir viens no demogrāfiskās situācijas saasināšanās iemesliem. Lielākā problēma ir zemā dzimstība (1.att.), kurai joprojām ir izteikta tendence samazināties. Savukārt iedzīvotāju mirstība Latvijā ir strauji pieaugusi, kā rezultātā dabiskais pieaugums ir izteikti negatīvs.

1.attēls

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā, 1987-1998

 

 

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata, 1998.

Zemās dzimstības dēļ Latvijā nenotiek pilnvērtīga paaudžu nomaiņa- bērnu un pusaudžu skaits ir gandrīz 2 reizes mazāks par pensijas vecuma cilvēku skaitu.

Laulātības rādītāji

90.gadi Latvijā ir laiks, kurš ienesis būtiskas pārmaiņas sociālekonomiskajos procesos. Izmaiņas sabiedrības dzīvē tiešā veidā ir ietekmējušas arī tās attieksmi pret laulību un ģimeni. Pēdējo desmit gadu laikā samazinājies reģistrēto laulību skaits (2.att.) un šķirto laulību skaits ir viens no augstākajiem Eiropā.

2.attēls

Laulību skaita izmaiņas (1987-1998)

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata, 1998.

Laika posmā no 1987.gada reģistrēto laulību skaits samazinājies par 62%. Samazinoties laulību intensitātei, pieaug laulībā stājušos vidējais vecums (no 24 gadiem vīriešiem un 22,2 gadiem sievietēm 1990.gadā līdz attiecīgi 26 un 24 gadiem 1998.gadā).

 

1.tabula

Šķirtās laulības pēc kopīgo bērnu skaita

Gads	Šķirto	t.sk. ar	Bērnu skaits
	laulību skaits	nepilng. bērniem	šķirtajās ģimenēs
1990	10783	6669	9556
1991	11070	6924	9958
1992	14553	9418	13677
1993	10278	6426	9237
1994	8416	5592	8077
1995	7821	5289	7653
1996	6051	3981	5599
1997	6103	4112	5784

1998	6211	4046	5600
Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata, 1998. Pašreizējie sociālie un materiālie apstākļi lielākajai daļai iedzīvotāju ir nelabvēlīgi ģimenes veidošanai. Laulību intensitātes samazināšanos ietekmē arī nereģistrēto jeb "civillaulību" skaita palielināšanās. Lai gan šķirto laulību skaits (2.att.) ir samazinājies, to īpatsvars salīdzinājumā ar reģistrēto laulību skaitu joprojām pārsniedz 60%. No visām šķirtajām laulībām vidēji 60-70% tika šķirtas ģimenēs ar nepilngadīgiem bērniem (1.tab.). 34-36% laulību tiek šķirtas pēc 5-9 gadu kopdzīves. Dzimstības rādītāji Vispārējās demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās apstākļos Latvijā 90-to gadu sākumā palielinājās arī zīdaiņu mirstība (3.att.), kas ir viens no svarīgākajiem rādītājiem demogrāfijā. Zīdaiņu mirstības pieaugums liecina par dzīves līmeņa pasliktināšanos sabiedrībā. 2.tabula Dzimušo un mirušo skaits, 1989-1998 1989 1990 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 Dzimušie 38922 37918 34633 31569 26759 24256 21595 19782 18830 14040 Mirušie 32584 34812 34749 35420 39197 41757 38931 34320 33533 25110 Dabiskais
pieaugums	6338	3106	-116	-3851	-12438	-17501	-17336	-14538	-14703	-11070
Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1998. 90. gados saglabājas augsta mātes mirstība (3.tab.) un tai nav vērojama tendence samazināties. Ik gadus kopš 1995. gada mirst 8 sievietes - grūtnieces, dzemdētājas vai nedēļnieces. Dzimstībai samazinoties, uz 100 000 dzīvi dzimušiem aprēķinātais mātes mirstības rādītājs ir pieaugošs. Mātes mirstība ietilpst novēršamas pāragras nāves kategorijā (avoidable mortality). Lielākā daļa mātes mirstības cēloņu vērtējami par novēršamiem, ja patoloģija būtu laikus diagnosticēta un ārstēta. Satraukumu rada fakts, ka, neskatoties uz dzemdību skaita samazināšanos, mātes mirstības rādītāji laika periodā 1991.-1998.g. saglabājas nemainīgi augsti. 3.attēls Zīdaiņu mirstība, 1989-1996 (absolūtos skaitļos)   Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1998. Neskatoties uz notikušajām pozitīvajām pārmaiņām medicīnas tehnoloģijās un organizatoriskajos principos perinatoloģijā un neonatoloģijā, zīdaiņu mirstība joprojām vērtējama kā pārāk augsta. Zīdaiņu mirstības struktūrā joprojām augsts ir tā saukto novēršamo nāvju īpatsvars no ievainojumiem, saindēšanās un ārējās iedarbības sekām (4.att.). Satraucoši augsts ir mājās mirušo zīdaiņu skaits. 3.tabula Mātes un zīdaiņu mirstība, 1991-1998 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 Mātes mirstība (uz 100000 dzīvi dzimušajiem) 31,8 41,2 29,9 57,7 37 40,4 41,9 43,2 Zīdaiņu mirstība (uz 1000 dzīvi dzimušajiem)	15,6	17,4	15,9	15,5	18,5	15,8	15,2	14,9
Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1998. 4.attēls Zīdaiņu mirstības cēloņi 1998.gadā       Avots: Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības statistikas, informācijas un medicīnas tehnoloģijas centrs. Medicīnas statistikas birojs. Latvijas iedzīvotāju veselības un veselības aprūpes pārskats, 1998. Pētījuma "Iedzīvotāju reproduktīvā veselība" rezultāti parāda, ka cilvēki ģimenē vēlētos divus un vairāk bērnus, taču neatbilstošu sociālekonomisku apstākļu dēļ nevar to atļauties. Šī motivācija tiek norādīta arī kā galvenais grūtniecības pārtraukšanas iemesls. Latvijā nav statistikas datu par neauglību skaitu. Pētījuma "Iedzīvotāju reproduktīvā veselība" rezultāti liecina, ka lai gan vidēji 4% aptaujāto uzskata sevi par neauglīgiem, daudzi pāri neizprot, kas ir neauglība un neapzinās tās patiesos iemeslus.   5.attēls Abortu un dzemdību skaita izmaiņas Latvijā, 1987-1998   Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1998. Viens no galvenajiem neauglības izraisītājiem gan sievietēm, gan vīriešiem ir seksuāli transmisīvās slimības (STS) un abortu komplikācijas. Ņemot vērā STS plašo izplatību un lielo abortu skaitu, Latvijā varētu būt apmēram 8% neauglīgu ģimeņu. Pēc Valsts ģimenes veselības centra datiem uz 1998. gada 31. decembri ģimenes centrā uzskaitē bija 700 neauglīgās ģimenes. 30% no Rīgas un 70% no rajoniem. 4.tabula Iedzīvotāju saslimstība ar STS, 1980-1998 Gadījumu skaits uz 100000 iedzīvotājiem 1980 1985 1990 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 Sifiliss 11 9 5 8 10 32 59 93 125 122 105,6
Gonoreja	162	111	99	93	126	162	147	113	84	68	50,3
Avots: Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības statistikas, informācijas un medicīnas tehnoloģijas centrs. Medicīnas statistikas birojs. Latvijas iedzīvotāju veselības un veselības aprūpes pārskats, 1998. Arvien pieaugošs ir laulībā nesastāvošām sievietēm dzimušo bērnu skaits, kas liecina par nereģistrēto laulību skaita pieaugumu, kā arī par to, ka bērna audzināšana tiek uztverta, galvenokārt, kā sievietes atbildība. 5.tabula Dzimušo bērnu skaits laulībā nesastāvošām sievietēm, 1989-1997 Gads 1989 1990 1991 1992 1993 1994 1995 1996 1997 Dzimušo skaits laulībā nesastāvošām sievietēm 6182 6401 6368 6182 6151 6409 6452 6540 6553 % no kopīgā dzimušo skaita	15,9	16,9	18,4	19,6	23,0	26,4	29,9	33,1	34,8
Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata, 1998. Nepilnās ģimenes Analizējot mājsaimniecību sadalījumu pēc demogrāfiskajiem (ģimeņu) tipiem, redzams, ka raksturīgs rādītājs ir nepilno ģimeņu mājsaimniecības, kas sastāv no viena vecāka un bērniem. Pilsētās nepilno ģimeņu skaits ir lielāks nekā laukos. Vientuļie vecāki ar bērniem ir viena no sociāli neaizsargātākajām grupām, tāpēc nepilno ģimeņu skaita pieaugums ir vērtējams negatīvi. 6.tabula Mājsaimniecību sadalījums pēc sastāva, 1998.gadā (%) Visas tajā skaitā mājsaim- pilsētās no tām rep. Rīgā laukos niecības pilsētās Visas mājsaimniecības 100 100 100 100 100 t.sk. mājsaimniecības, kas sastāv: no vienas personas 31,8 30,2 29,8 30,2 35,6 no viena pieaugušās un bērniem līdz 16 gadiem 4,7 5,4 4,7 3,9 2,9 no laulātā pāra bez bērniem 15,9 16,4 16,7 16,7 14,8 no laulātā pāra ar bērniem līdz 16 gadiem 18,1 18,8 18,4 17,2 16,5
pārējās mājsaimniecības	29,5	29,2	30,4	32	30,2
Avots: Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvalde. Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1998.gadā. Viena no galvenajām Latvijas izglītības sistēmas problēmām, kas radusies valstij esot pārejas periodā, saistās ar vispārizglītojošo skolu neapmeklētību (7.tab.).   7.tabula Bērnu, kuri nemācās, īpatsvars pirmajā un pēdējā kvintiļu1 grupā, 1996.gadā (%) Visas māj- Pirmā Pēdējā saimniecības kvintile kvintile Visas mājsaimniecības, kurās ir bērni vecumā no 7-15 gadiem 3,3 4,7 2,0 7-10 gadi 5,0 5,3 2,8 11-15 gadi 1,9 4,0 1 Pilsētās dzīvojošās mājsaimniecības, kurās ir bērni vecumā no 7-15 gadiem 7,2 11,1 4,9 7-10 gadi 5,1 6,2 2,4 11-15 gadi 1,0 2,4 1,3 Laukos dzīvojošās mājsaimniecības, kurās ir bērni vecumā no 7-15 gadiem 10,6 14,6 3,1 7-10 gadi 5,0 4,4 2,7
11-15 gadi	4,1	6,8	-
Avots: Latvijas Centrālā Statistikas pārvalde. Sociālie procesi Latvijā, 1998. Raksturīgi, ka laukos skolu neapmeklējošo bērnu īpatsvars ir augstāks salīdzinot ar pilsētās dzīvojošiem bērniem (7,2% pilsētās un 10,6% laukos no bērniem 7-15 gadu vecumā), turklāt bērniem kļūstot vecākiem šī atšķirība palielinās (7.tab.)   8.tabula Līdzekļu apjoms, kurus mājsaimniecība iegulda izglītībā, 1996.gadā Visas māj- Pirmā Pēdējā saimniecības kvintile kvintile Bērnu skaits vecumā no 7-15 gadiem, % 100 33,6 9,9 Līdzekļu apjoms, kurus mājsaimniecība izmanto izglītībai, % 100 10,3 34,8 Līdzekļu apjoms, kurus mājsaimniecība izmanto izglītībai, rēķinot uz vienu skolas vecuma bērnu,
Ls mēnesī	4	1,8	7,9
Avots: Latvijas Centrālā Statistikas pārvalde. Sociālie procesi Latvijā, 1998. Salīdzinot Iedzīvotāju reģistra datus un bērnu skaitu, kuri apmeklē skolu, IZM darbinieki prognozēja, ka uz 1997./1998.mācību gada sākumu vispārizglītojošās skolas neapmeklēja aptuveni 12 tūkst. bērnu jeb 3,5% (1996.gadā - 3,3%) bērnu vecumā no 7 līdz 15 gadiem. Lielā skolu neapmeklētība daļēji izskaidrojama ar zemo ienākumu līmeni ģimenēs, kas nenodrošina pat minimālo izdevumu apjomu bērnu izglītošanai. Pēc mājasaimniecību budžetu apsekojumu datiem, izdevumi izglītībai 1998.gadā vidēji visās mājsaimniecībās veidoja 1,1% no to patēriņu izdevumiem. Izglītības iegūšanas iespējas lielā mērā atrodas kopsakarībā ar to līdzekļu apjomu, kuru mājsaimniecības var atļauties tērēt šim mērķim. Ievērojami mazāki izdevumi izglītībai ir mājsaimniecībās ar zemu ienākumu līmeni (8.tab.). 9.tabula Skolas vecuma bērnu, kuri neturpina izglītošanos, īpatsvars, mājsaimniecībā atkarībā no tās galvenā pelnītāja, izglītības līmeņa 1996.gadā (%) Vecuma grupas 7-15 gadi 16-18 gadi Visas mājsaimniecības no tām ar mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītības līmeni: 3,3 26,0 augstākā 1,2 9,9 vidējā (ieskaitot vidējo tehnisko un vidējo speciālo) 3,3 23,9 vidējā speciālā un arodskolas, kura nodod vidējo izglītību 4,2 38,5 pamatskolas 6,3 40,0
zemāka par pamatskolas	12,2	68,5
Avots: Latvijas Centrālā Statistikas pārvalde. Sociālie procesi Latvijā, 1998. Pārejas perioda ekonomikas apstākļos izglītības līmeņa iegūšanas iespējas arvien lielākā mērā kļūst atkarīgas no vecāku iespējām tās materiāli atbalstīt. Sliktākas iespējas iegūt izglītību trūcīgās mājsaimniecībās kavē tām rast iespējas celt savu materiālās labklājības līmeni un gala rezultātā noved pie tādu pašu trūcīgu iedzīvotāju skaita atražošanas. Izglītoties parasti neturpina bērni ģimenēs, kurās vecāku izglītības līmenis ir zems (9.tab.). Bērnu skaits bērnu-bāreņu aprūpes centros svārstījies robežās no 704 līdz 802 iemītniekiem. Savukārt pašvaldību bērnu namu un bērnu namu-patversmju iemītnieku skaits minētajā periodā strauji pieaudzis - 5,2 reizes. Bērnu namu iemītnieku straujo pieaugumu var izskaidrot ar iedzīvotāju vispārējā dzīves līmeņa krišanos, kā rezultātā palielinās nelabvēlīgo ģimeņu skaits, kuru vecākiem dažādu iemeslu dēļ tiek atņemtas vecāku tiesības. 10.attēls Bērnu skaita aprūpes iestādēs izmaiņas Latvijā, 1990-1998   Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas statistikas gadagrāmata, 1998. Nabadzības riski Kā liecina ANO attīstības programmas projekta "Atbalsts nabadzības novēršanas stratēģijas izstrādei" ietvaros veiktā pētījuma "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs?" rezultāti: • Nabadzības dziļums palielinās pieaugot mājsaimniecības locekļu skaitam. Bērnu skaits mājsaimniecībā korelē ar nabadzības risku pieaugot bērnu skaitam ģimenē, līdz ar to ģimenei palielinās risks kļūt nabadzīgai. 10.tabula Nabadzība, mājsaimniecības locekļu skaits un bērnu skaits mājsaimniecībā Nabadzības slieksnis Nabadzības dziļuma indekss2 (%) Relat. Ls 24 Min.alga Ls 38 Krīzes min. Ls 52 Mājsaimniecības ar 0 bērniem 1,2 6,55 16,46 1 bērnu 2,47 12,1 24,77 2 bērniem 3,84 15,59 29,62 3 bērniem 6,86 23,37 38,84
4 un vairāk bērniem	12,34	32,16	48,56
Avots: ANO attīstības programma. Franciska Gasmana. Pētījums "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs", 1998. Ja ņem vērā nabadzīgo iedzīvotāju skaita indeksu, pārejas no bezbērnu mājsaimniecības uz mājsaimniecību ar vienu bērnu un no divu bērnu mājsaimniecības uz trīs bērnu mājsaimniecību visvairāk ietekmē nabadzības risku. Acīmredzot, ka tieši mājsaimniecības, kurās ir trīs un vairāk bērni, ir īpaši pakļautas nabadzības riskam.   11.tabula Nabadzība un apgādnieka galvenais ienākumu avots Nabadzības slieksnis Nabadzības dziļuma indekss (%) (Ls 38) kopā pilsēta lauki Darbs 9,11 8,51 11,53 Gadījuma darbi 6,8 6,17 8,33 Lauksaimniecība 16 10,71 16,43 Pensija 10,48 10,61 10,23 Sociālie pabalsti 24,4 20,22 28,71
Citi	27,17	22,83	38,35
Avots: ANO attīstības programma. Franciska Gasmana. Pētījums "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs", 1998. • Mājsaimniecībām, kas ir atkarīgas no lauksaimniecības ienākumiem vai sociālo maksājumu ienākumiem, ir relatīvi lielāks nabadzības risks (10.tab.). Ja salīdzina mājsaimniecības ienākumu avotus, visaugstākais nabadzības līmenis ir cilvēkiem, kas dzīvo mājsaimniecībās, kuru pelnītājs tobrīd meklē darbu (11.tab.).   12.tabula Nabadzība un apgādnieka galvenā nodarbošanās Nabadzības slieksnis Nabadzības dziļuma indekss (%) Relat. Ls 24 Min.alga Ls 38 Krīzes min. Ls 52 Mājsaimniecības galvas galvenie nodarbošanās veidi Strādā 1,81 9,58 20,92 Ir darbs, bet nestrādā 1,48 8,53 19,84 Meklē darbu 6,93 22,09 36,63 Vada mājsaimniecību 5,68 16,32 29,05
Citi	2,72	11,29	23,56
Avots: ANO attīstības programma. Franciska Gasmana. Pētījums "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs", 1998. Nabadzības risks samazinās, pieaugot pelnītāja izglītības līmenim (12.tab.). Tādējādi, veicinot cilvēku atgriešanos darba tirgū un nodrošinot izglītības pieejamību neatkarīgi no mājsaimniecības materiālajiem apstākļiem (bezmaksas obligātā pamatskolas izglītība, pieņemami studiju kredīti u.c.), tiktu veicināta iedzīvotāju materiālā stāvokļa uzlabošanās. 13.tabula Nabadzība un izglītība Nabadzības slieksnis Nabadzības dziļuma indekss (%) Relat. Ls 24 Min.alga Ls 38 Krīzes min. Ls 52 Mājsaimniecības galvas izglītība Augstākā 0,58 4,1 11,99 Vidējā 2,38 11,44 23,85 Profesionālā 3,07 13,32 26,12 Pamatskolas 3,75 14,1 26,96 Zemāka kā pamatskolas 4,92 16,65 29,54
Bez izglītības	11,56	24,91	36,45
Avots: ANO attīstības programma. Franciska Gasmana. Pētījums "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs", 1998. • Jo lielāka mājsaimniecība vai jo vairāk bērnu ir mājsaimniecībā, jo augstāks nabadzības rādītājs mājsaimniecībām, kuru "galva" ir sieviete, salīdzinot ar tām mājsaimniecībām, kuru "galva" ir vīrietis. Turklāt 55,7% visu mājsaimniecību "galva" ir sieviete. Risks būt nabadzīgam ir apgriezti proporcionāls mājsaimniecības galvas vecumam. Analizējot nabadzību pēc vecuma un dzimuma, mājsaimniecībās, kuras galvas ir sievietes, ir augstāks risks visās vecuma grupās. Turklāt risks būtiski palielinās, pieaugot bērnu skaitam. Nabadzības rādītāji ir ievērojami zemāki mājsaimniecībām, kuru "galvas" ir neprecētas sievietes (36,5%) nekā tām, kuru "galvas" ir neprecēti vīrieši (46,2%). Tām mājsaimniecībām, kuru "galva" ir sieviete, ir lielāks risks dzīvot nabadzībā, turpretī vīriešiem tādā pašā situācijā risks ir mazāks (12.tab.). 14.tabula Nabadzība atkarībā no mājsaimniecības galvas dzimuma, (nabadzības slieksnis Ls 38) 39,98 Nabadzīgo iedzīvotāju Nabadzības dziļuma skaita indekss (%) indekss (%) Vīrietis Sieviete Kopā Vīrietis Sieviete Kopā Visas mājsaimniecības	40,96	40,45	10,64	11,37	10,99
Mājsaimniecības, kurās ir
Nav bērnu	28,37	28,8	28,6	6,34	6,73	6,55
1 bērns	42,89	46,3	44,46	11,22	13,13	12,1
2 bērni	47,62	61,09	52,96	13,73	18,41	15,59
3 bērni	68,75	75,21	71,11	21,54	26,55	23,37
4 un vairāk bērni	79,97	91,45	84,11	28,6	38,47	32,16
Mājsaimniecības galvas izglītība
Augstākā	18,76	20,76	19,75	4,05	4,14	4,1
Vidusskolas	42,32	43,19	42,73	11,05	11,88	11,44
Profesionālā	44,66	50,91	46,19	12,5	15,84	13,32
Pamatskolas	47,78	48,48	48,12	14,13	14,06	14,1
Zemāka nekā pamatskolas	53,9	51,29	52,31	14,04	16,69	16,65
Bez izglītības	52,85	59,6	58,43	26	24,68	24,91
Atrašanās vieta
Pilsēta	35,48	39,51	37,48	8,66	10,78	9,71

Bērnu un ģimeņu jautājumu risināšanai izveidotās institūcijas un to funkcijas

Izstrādā, iesaka, izrīko

Ievieš, veic, uzrauga, pilnveido

Pieņem lēmumus

lauki	48,77	44,68	47,02	14,51	12,89	13,81
Avots: ANO attīstības programma. Franciska Gasmana. Pētījums "Kas un kur Latvijā ir nabadzīgs", 1998. Laika izlietojums Visbūtiskākās atšķirības dažādu iedzīvotāju grupu laika izlietojumā rada viņu nodarbinātība. Algotu darbu strādājošo laika izlietojums būtiski atšķiras no mācībās vai mājsaimniecībās nodarbināto laika izlietojuma. Kopumā sievietes visās vecuma grupās mājas darbiem velta vairāk laika nekā vīrieši, tādēļ sievietēm, neskatoties uz nedaudz mazāku algotā darba slodzi, ir lielāka kopējā darba slodze. Izglītbai un dzīves vietai ir salīdzinoši mazāka loma laika izlietojumā nekā tādām pazīmēm kā nopdarbinātības veids un dzimums (14.tab.). 14.tabula Nodarbināto vīriešu un sieviešu laika izlietojums, (laiks - 168h nedēļā) 15:44 Nodarbe Vīrieši Sievietes Fizioloģiskās vajadzības 72:06 69:50 Algots darbs 51:20 46:45 Mācības 1:02 1:05 Darbs mājās	28:03
Brīvais laiks	27:05	21:48
Nenoteikti	0:43	0:35
Avots: ANO attīstības programma. Astrīda Neimane. Ziņojums "Dzimums un tautas attīstība Latvijā", 1999 Pieaugušajiem, kas darbojas gandrīz tikai mājsaimniecības darbos ir mazāka slodze nekā algotā darbā nodarbinātajiem, mājas darbiem nestrādājošie vīrieši velta 24% no nedēļas laika, sievietes 30,9%. Laika izlietojumu ietekmē arī izteiktā vīriešu un sieviešu darba dalīšana. Vīrieši vairāk nodarbojas ar dārza darbiem, mājdzīvnieku kopšanu un remontdarbiem, sievietes turpretī savu laiku izlieto ēdiena gatavošanai, bērniem, iekštelpu kopšanai. Kopumā sievietes mājas aprūpes darbiem izlieto 1,4 līdz 1,8 reizes vairāk laika nekā vīrieši. Mājsaimniecībās, kurās ir bērni, šīs ieguldījuma atšķirības ir vēl krasākas: vientuļas sievietes mājas darbiem nedēļā velta aptuveni par 10 stundām vairāk nekā vientuļi vīrieši; sievietes divu vecāku ģimenē ar bērniem mājas rūpēm vidēji velta par 20 stundām vairāk nekā vīrieši šādā situācijā. Raksturīgi, ka vīrietis bez ģimenes mājas darbiem velta daudz vairāk nekā vīrietis ģimenē ar bērniem. Tas nozīmē, ka sievietes daudzus darbus uzņemās labprātīgi. 1 Kvintile - viena piektā daļa (20%) no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, pirmajā kvintilē iekļautas pašas trūcīgākās un pēdējā - turīgākās mājsaimniecības. 2 Latvijā nav oficiāla nabadzības sliekšņa. Nabadzības izplatības analizēšanai tiek izmantoti trīs nabadzības sliekšņi un relatīvais atskaites punkts. Pirmais nabadzības līmenis ir krīzes iztikas minimums (1996.gadā - 52 Ls), otrs nabadzības līmenis ir oficiālā minimālā alga (1996.gadā 38 Ls), relatīvais (zemākais) slieksnis ir noteikts 50% apmērā no vidējiem kopējiem mājsaimniecības izdevumiem mēnesī uz vienu cilvēku (24 Ls). 2.pielikums
Labklājības	Izstrādā valsts nodarbinātības politiku, lai nodrošinātu iedzīvotāju racionālu nodarbinātības līmeni
ministrija	Izstrādā valsts politiku veselībai drošu un nekaitīgu darba apstākļu un darba vides garantēšanai
	Izstrādā vienotu valsts politiku darba samaksas jomā
	Izstrādā un īsteno uz sociālās apdrošināšanas principiem balstītu sociālās drošības politiku
	Pilnveido sociālās drošības pakalpojumu sniegšanas kārtību, lai panāktu to atbilstību iedzīvotāju interesēm, un nodrošina iedzīvotājus ar informāciju
	par viņu sociālajām tiesībām un pienākumiem
	Izstrādā un īsteno vienotu valsts sociālās palīdzības politiku
	Izstrādā un koordinē sociālo garantiju sistēmu
	Veicina sociālās palīdzības pakalpojumu tīkla izveidi un attīstību
	Saskaņā ar veselības valsts politiku izstrādā un īsteno valsts veselības aprūpes sistēmas attīstības programmas, kas tiek finansētas no valsts budžeta
	līdzekļiem un mērķfondiem
	Izstrādā vienotu sabiedrības veselības valsts politiku un stratēģiju
Sociālās	Veicina sociālās palīdzības pakalpojumu tīkla izveidi un attīstību sociālā riska grupām, bērniem bāreņiem, invalīdiem u.c. un sniedz metodisku palīdzību.
palīdzības	Veic bāriņtiesu (pagasttiesu) pārraudzību un metodiski vada aizbildniecības un aizgādnības lietu kārtošanā.
departaments	Savas kompetences ietvaros iesaistās bērnu tiesību aizsardzības politikas pilnveidošanā.
	Veic informācijas analīzi, gatavo pārskatus par stāvokli sociālās palīdzības jomā, aktualizē un pilnveido datu bāzi par bērnu adopciju Latvijā un ārvalstīs.
	Sekmē sociālās palīdzības sistēmā un bāriņtiesās (pagasttiesās) strādājošo apmācību un kvalifikācijas celšanu atbilstoši apmācības programmu izstrādē.
Sociālās palīdzības	Izstrādā politiku un normatīvos aktus bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu, riska grupu bērnu sociālās aizsardzības jautājumos, aprūpes
departamenta bērnu	formām, izstrādā metodiku sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanai ģimenēm ar bērniem.
un ģimenes nodaļa	Izstrādā normatīvo aktu projektus bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu, riska grupu bērnu sociālās aizsardzības un tiesiskā regulējuma jomā.
	Izstrādā ieteikumus sociālo pakalpojumu sniegšanai ģimenēm ar bērniem.
	Veic bāriņtiesu uzraudzību aizbildnības un aizgādnības lietu kārtošanā.
	Izstrādā priekšlikumus bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvas aprūpes formu ieviešanai un attīstībai.
	Izstrādā priekšlikumus pakalpojumu tīkla attīstībai bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu, riska grupu bērnu sociālo problēmu risināšanai
	Izskata priekšlikumus, iesniegumus un sūdzības bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu, vardarbībā cietušo un riska grupu bērnu audzināšanas
	un sociālās aprūpes jautājumos, likumdošanā noteiktajā kārtībā sniedz skaidrojumus šajos jautājumos.
	Izveido un aktualizē datu bāzi par adoptējamiem bērniem ko izmanto bērnu adopcijai Latvijā, kā arī starpvalstu adopcijai, izsniedzot norīkojumus
	uz valsts un pašvaldību bērnu audzināšanas iestādēm republikas iedzīvotājiem un ārvalstu pilsoņiem bērna izvēlei.
	Sadarbojas ar valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskām organizācijām, kā arī fiziskām un juridiskām personām un iesaista tās sociālo
	pakalpojumu tīkla ģimenēm ar bērniem attīstībā un izveidē.
	Sadarbībā ar masu informācijas līdzekļiem piedalās sabiedriskās domas veidošanā bērnu tiesību aizsardzības jautājumos.
	Ir tiesīga:
	• pārraudzīt Latvijas republikas likumu, Ministru kabineta noteikumu, Labklājības ministrijas normatīvo aktu un citu normatīvo aktu izpildi nodaļas
	kompetencē esošajos jautājumos;
	• savas kompetences ietvaros pārstāvēt departamentu;
	• pieprasīt un saņemt no juridiskām un fiziskām personām dokumentus un datus, kuri nepieciešami nodaļas uzdevumu izpildei, nodrošinot
	konfidencialitāti, kā arī pārbaudīt šo dokumentu un datu pareizību
Sociālās	Īstenot valsts sociālo politiku sociālās apdrošināšanas, kā arī valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem un veciem cilvēkiem jomā, pārzināt un
apdrošināšanas	risināt sociālās apdrošināšanas jautājumus, veicināt sociālās drošības likumdošanas koordināciju, kā harmonizāciju atbilstoši Eiropas Padomes un
departaments	Eiropas dokumentu prasībām.
Izglītības un	Pārstāv valsts intereses starptautisko sakaru jomā jautājumos, kas saistīti ar izglītību, zinātni, bērnu tiesību aizsardzību, jaunatni un sportu,
zinātnes ministrija	sadarbojas ar ieintersētajām ārvalstu institūcionālajām, kā arī slēdz starptautiskos līgumus un piedalās to izstrādāšanā.
	Izstrādā priekšlikumus un pieprasa budžeta līdzekļu piešķiršanu izglītībai, zinātnei, bērnu tiesību aizsardzībai, jaunatnes lietām un sportam
	Uzrauga un kontrolē izglītības un audzināšanas iestāžu darbu izglītības jomā.
	Ir tiesības:
	• Pārraudzīt, kā tiek ievēroti likumi u.c. normatīvie akti bērnu tiesību aizsardzības jomā.
	• Pieprasīt un saņemt no citām institūcijām ministrijas funkciju izpildei nepieciešamo informāciju
Valsts bērna tiesību	Realizē bērnu tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un citu tiesību aktu izpildes valsts uzraudzību, kā arī savas kompetences ietvaros koordinē
aizsardzības centrs	un vada bērna tiesību aizsardzības darbu.
IZM pārraudzībā	Analizēt bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti.
	Izstrādāt un noteiktā kārtībā iesniegt priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem tiesību aktos, lai novērstu bērna tiesību pārkāpumus.
	Uzraudzīt valsts programmas bērna stāvokļa uzlabošanai īstenošanu.
	Koordinēt un metodiski vadīt valsts un pašvaldību institūciju darbību bērna tiesību aizsardzības jomā.
	Izstrādāt valsts politikas projektu bērnu tiesību aizsardzības politikai.
	Sagatavot informāciju par centra darbību un bērnu tiesību stāvokli kārtējā gadā.
	Pastāvīgi informēt sabiedrību par bērna tiesību jautājumiem un bērna tiesību garantijām.
	Savas kompetences ietvaros pārstāvēt Latviju starptautiskos forumus.
	Piedalīties starptautiskos ekspertu un darba grupās, kas nodarbojas ar bērna tiesību aizsardzības jautājumiem.
	Sadarboties ar ārvalstu organizācijām bērna tiesību aizsardzības jautājumos.
	Pastāvīgi informēt starpministriju bērna tiesību aizsardzības komisiju par bērna tiesību stāvokli un pasākumiem bērna tiesību aizsardzībā.
	Apstiprināt rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekciju nolikumus.
	Ir tiesības:
	• sniegt ieteikumus valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām juridiskajām personām bērna tiesību pārkāpumu gadījumos;
	• ja ir konstatēti bērna tiesību pārkāpumi, izveidot pārbaudes komisiju, kurā ir bērnu tiesību speciālisti attiecīgajās nozarēs, kā arī iepazīstināt
	tiesībaizsardzības un citas atbildīgās institūcijas ar komisijas atzinumiem;
	• sniegt presei informāciju;
	• izveidot darba grupas;
	• sniegt atzinumus par finansējuma piešķiršanas lietderību;
	• piedalīties valsts un ārvalstu projektu konkursos;
	• iepazīties ar skolēnu pašpārvaldi izglītības iestādēs un uzklausīt skolēnu pašpārvaldes viedokli par skolu dzīves demokratizāciju;
	• uzklausīt bērna viedokli;
	• izveidot centra datu bāzi.
Bērnu tiesību	Koordinēt bērnu tiesību aizsardzības struktūru veidošanu, darbību un reorganizāciju valdības un pašvaldību līmenī.
aizsardzības komisija
(starpministriju
kosultatīva komisija)
	Darbojas saskaņā ar ANO konvenciju
	Dot atzinumu par izstrādātajām bērnu tiesību aizsardzības nacionālajām programmām un koordinēt to realizēšanu.
	Iesniegt Ministru kabinetā un Saeimā priekšlikumus par pasākumiem, kas nepieciešami bērnu tiesību nodrošināšanā.
	Sniegt ziņojumus valsts un starptautiskajām organizācijām par bērnu tiesību jomā pieņemto starptautisko tiesību normu izpildi Latvijā.
	Pārstāvēt Latvijas Republiku starptautiskos forumos bērnu izdzīvošanas, attīstības un tiesību aizsardzības jautājumos un sniegt pārskatus par
	situāciju Latvijā.
	Iepazīties ar valsts un pašvaldību institūciju darbu bērnu tiesību aizsardzībā, kā arī izvērtēt profilaktiskā darba efektivitāti bērnu tiesību nodrošināšanai.
	Ir tiesības:
	• pieprasīt un saņemt informāciju
	• pieprasīt informāciju par likumu ievērošanu
	• sniegt presei informāciju
	• dot ieteikumus pārkāpumu novēršanai
	• izveidot darba grupas jautājumu padziļinātai izpētei
	• iepazīties ar nodibināto bērnu iestāžu nolikumiem
	• dot atzinumu par finansējuma piešķiršanas lietderību
Bāriņtiesas un	Noskaidro ģimenes, kurās nav nodrošināta bērna attīstība un audzināšana
pagasttiesas
	Izvēlas un sagatavo audžu ģimenes
	Noskaidro ģimenes, kurās bērns netiek sagatavots derīgai darbībai, vecāki nelietīgi izmanto savu varu, lemj par varas pārtraukšanu, izbeigšanu
	Izskata sūdzības
	Sadarbojas ar veselības aprūpes, izglītības , sociālās palīdzības un policijas iestādēm
	Piedalās lietas izskatīšanā
	Ir tiesības :
	• prasīt dokumentus un citus materiālus
	• uzaicināt vecākus u.c. personas uz pārrunām un pieprasīt paskaidrojumus
	• iesniegt tiesā prasību par vecāku varas izbeigšanu
Demogrāfiskā	Komisijas uzdevums ir izvirzīt priekšlikumus un konsultēt valsts un pašvaldību institūcijas par demogrāfiskās situācijas un iedzīvotāju kvalitatīvā
komisija	sastāva uzlabošanas jautājumiem.
Ministru kabineta	Sagatavo priekšlikumus Ministru kabinetam par valsts budžeta un cita finansējuma efektivitāti sociāli demogrāfiskiem mērķiem.
konsultatīva	Izvirza priekšlikumus un sniedz atzinumus programmu izstrādei un no valsts budžeta finansējamiem pētījumiem par iedzīvotāju ataudzes jautājumiem
institūcija	Sagatavo ierosinājumus ministrijām, lai tās iekļautu demogrāfiskās situācijas uzlabošanas pasākumus valsts budžeta pieprasījumos nākamajam laika periodam.
	Dod atzinumus par līgumiem, to projektiem starp valsts pārvaldes, zinātniskajām, projektu un ražošanas organizācijām par iedzīvotāju ataudzi
	ietekmējošiem pasākumiem.
	Veic sociāli demogrāfiskās situācijas novērtējuma un veicamo pasākumu popularizāciju sabiedrībā un valsts struktūrās
	Piedalās starptautiskos forumos, kuros tiek skatīti demogrāfiskie jautājumi un sniedz pārskatus par stāvokli Latvijā
Finansu ministrija	Sekmēt valsts atbalsta politikas veidošanu atbilstoši Eiropas līguma prasībām.
Kultūras ministrija	Nodrošināt kultūras mantojuma apzināšanu, kā arī veicināt kultūras mantojuma pieejamību un tā iesaisti dažādās sabiedriskās dzīves norisēs.
	Pārzināt un koordinēt valsts kultūrpolitikas īstenošanu visā Latvijas teritorijā sadarbībā ar pašvaldībām, visu veidu institūcijām, kultūras intersentu
	grupām un atsevišķiem indivīdiem.
Aizsardzības	Ministrijas kompetences ietvaros veikt tiesību aktu saskaņošanu ar Eiropas līguma prasībām un Baltās grāmatas rekomendācijām un nodrošināt
ministrija	minēto prasību un rekomendāciju ieviešanu.
Iekšlietu ministrija	Ministrijas centrālā aparāta galvenais uzdevums ir organizēt un koordinēt tās pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju darbību, lai nodrošinātu
	personas dzīvības, veselības, tiesību, brīvību un īpašuma aizsardzību pret noziegumiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem, kā arī lai
	uzturētu kārtību un drošību sabiedrībā un valstī.
Tieslietu ministrija	Noteiktā kārtībā risināt jautājumus, kas

saistīti ar personu uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā.