Holokausta izpēte turpinās

Dr. habil. hist. prof. Andra Caunes redakcijā nesen iznācis Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 12.sējums, kas veltīts holokausta problēmai. Tajā publicēti gan divu Rīgā notikušo starptautisko konferenču referāti, gan citi pētījumi un holokaustu pārdzīvojušo cilvēku atmiņas.

Toni, tā sakot, grāmatā uzdod šīs traģēdijas izpētes lielākais speciālists Latvijā prof. Dr. A.Stranga, kas pārstāvēts jaunizdevumā ar divām publikācijām. Viņa konspektīvs pētījums “Holokausts Latvijā: 1941–1945” ir sava veida enciklopēdija aplūkotajā jautājumā. Ievadam seko īsas apakšnodaļas: “Slepkavas”, “Latviešu līdzdalība holokaustā”, “Interregnum jautājums”, “Glābēji” un “Upuri”. Izlasot tās, interesents pat bez papildliteratūras piesaistīšanas gūst pietiekamu priekšstatu par šā procesa norisi un rezultātiem vācu okupētajā Latvijā. Bilance bija šaušalīga. Profesors raksta: “Bojā gājušo skaits varētu būt šāds:
1) līdz 70 000 Latvijas ebreju;
2) aptuveni 20 000 ārzemju ebreju – no Austrijas, Ungārijas, Lietuvas, Vācijas ievesto skaits pārsniedza, iespējams, pat 25 000, taču ne visi gāja bojā okupētajā Latvijā;
3) visgrūtāk ir noteikt no Lietuvas ievesto vai Latvijā nokļuvušo bojā gājušo ebreju skaitu, tas varētu pārsniegt 1000.
Kopējais upuru skaits varētu sasniegt 90 000 cilvēku.”
A.Stranga norāda, ka, “lai arī akadēmiskajā literatūrā ir samazinājusies nepieņemamā tendence pierakstīt kolektīvu atbildību par holokaustu veselām nācijām, diemžēl tās recidīvi joprojām ir sastopami, kas liek pievērst holokausta Latvijā pētniecībai neatslābstošu uzmanību”. Viņš to visnotaļ sekmīgi veicis grāmatā ievietotajā otrajā rakstā “Holokausta pētniecības problēmas”. Izanalizējis padarīto šajā laukā, A.Stranga min šādus turpmāk darāmos darbus:
– jāuzraksta visaptveroša holokausta vēsture vācu okupētajā Latvijā, kas ietvertu slepkavu, upuru, glābēju un malā stāvētāju vēsturi;
– tās galvenais mērķis būs izprast šī nozieguma cēloņus, izglītot sabiedrību tolerances garā un – pats svarīgākais – saglabāt bojāgājušo piemiņu;
– jāpaplašina pētnieciskie sakari ar Izraēlas un citām starptautiski atzītām akadēmiskajām institūcijām, kas tikai veicinās Latvijas pētījumu līmeņa celšanos – jāturpina antisemītisma vēstures izpēte.
A.Strangas profesionālā kompetence šo problēmu izzināšanā un apgaismošanā ir vispārzināma. Gribas vienīgi pārmest viņam krievu vārda “pogrom” lietošanu, īpaši jau Latvijas vēstures kontekstā. Pārmēru garās atsauces un skaidrojumus (piem., 219.–221.lpp.) būtu bijis ērtāk lasīt publikācijas tiešajā tekstā.
Kā augsti mācīti vēsturnieki, tā novadpētnieki pēdējos gados aizvien lielāku uzmanību veltī holokausta norises izsekošanai provincē. Šajā jomā padarīto Dr. hist. R.Vīksne apkopojusi rakstā “Ebreju iznīcināšana Latvijas mazpilsētās: pētniecības problēmas un rezultāti”. Tajā konstatēts: lai gan holokausts nav vēl apzināts daudzās Latvijas vietās, taču aptverti ir visi novadi. Līdz šim nav atrasti dokumenti, ka Latvijas iedzīvotāji būtu slepkavojuši ebrejus pirms vācu ienākšanas. Tikai pēc vērmahta daļu ierašanās mazpilsētās tika sākti ebreju ierobežošanas, reģistrēšanas, iezīmēšanas un izolēšanas pasākumi, vienlaikus organizējot, kur to nebija izdarījuši paši latvieši, vietējās pašaizsardzības vienības nacistu karaspēka atbalstam.
Ebrejus Latvijas provincē slepkavoja SD vācu vienības un t.s. Arāja komanda. Visagrāk – jau 1941.gada 11.jūlijā – nogalināja Auces ebrejus. Zemgale arī bija pirmais Latvijas novads, kur līdz augusta vidum bija iznīcināti visi ebreji.
Aplūkojamajā grāmatā ievietoti raksti par holokaustu Bauskas, Valmieras un Ludzas apriņķī, Jaunjelgavā, Valdemārpilī, Dundagas pagastā un Krustpilī. Pēdējā publikācijā (autors Dr. hist. Dz.Ērglis) stāstīts arī par ebreju īpašumu ekspropriāciju, ilustrējot to ar dokumentu fotokopijām, kas ir uzteicami. Tikpat plaši (trīs pielikumi!) ir publiskoti dokumenti viņa rakstā par izrēķināšanos ar Dundagas ebrejiem. Vairāki tajā minētie Kolkas pašaizsardzības grupas locekļi – eksekūciju izpildītāji – 1944.gadā aizbrauca uz Zviedriju. Neviļus jādomā, ka uz turieni devās ne viens vien, piedodiet, tautas valodā runājot, “žīdu šāvējs”. Par to, protams, mūsdienās nepatīk runāt, lai gan vēsturei nāktu tikai par labu, ja varētu noskaidrot, cik represiju veicēju atrada patvērumu zviedru zemē. Apjomīgs, nopietns, taču vietumis pārāk detalizēts ir publicista U.Lasmaņa pētījums “Nairi pilsētas ebreju kopienas gals (holokausts Jaunjelgavā)”.
Uzmanību neapšaubāmi saista grāmatā iespiestais M.Mellera apskats par Latvijas ebreju masu kapiem un kapsētām. Tā pamatā ir vairāk nekā 500 atbilžu uz Vēsturnieku komisijas lūgumu pašvaldībām sniegt ziņas minētajā jautājumā. Pēc provizoriskiem datiem, 2003.gada oktobrī valstī bija 87 masu kapi, kuros apbedīti noslepkavotie ebreji.
A.Žvinklis rakstā “Foto un kino dokumenti par holokaustu Latvijā” pirmo reizi zinātniski analizē odiozo 1942.gadā izdoto fotoalbumu “Baigais gads” un tajā pašā gadā uzmeistaroto propagandas filmu “Sarkanā migla”. Publikācijā pamatoti norādīts, ka fotogrāfijām un kinohroniku kadriem “piemīt liels emocionāls spēks, ko rada attēla uzskatāmība un skatītāja klātbūtnes efekts”. Var tikai pievienoties autora vērtējumam, ka abi šie darbi ir “nacistu antisemītiskās propagandas paraugi, kuros izmantots fotogrāfijas spēks un kino tehnikās iespējas necilvēciskuma un totālā ebreju genocīda pamatošanai”.
Vēsturnieku komisijas rakstos vienmēr atradusies vieta ārzemju lietpratēja zinātniskajiem pētījumiem. Tā ir arī 12.sējumā. Bez minētās komisijas locekļa labi pazīstamā latviešu izcelsmes Zviedrijas vēsturnieka K.Kangera raksta “Trešā reiha dokumenti par ebreju situāciju Latvijā: 1940.gada jūnijs–1941.gada jūnijs” te var lasīt arī dažādiem jautājumiem veltītus P.Kleina (Vācija), A.Podoļska (Ukraina) un Ā.Šneijera (Izraēla) darbus. Šo tradīciju var tikai apsveikt un turpināt.

Rihards Treijs,

prof., Dr. habil. hist.