Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 2000. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Satura rādītājs

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi "LV" 259/261, 2.lpp.

1. Ekonomiskais stāvoklis un valdības politika:

īss kopsavilkums "LV" 259/261, 2.lpp.

1.1. Makroekonomiskā attīstība "LV" 259/261, 2.lpp.

1.2. Valdības ekonomiskās politikas mērķi un prioritātes "LV" 259/261, 2.lpp.

2. Ārējā ekonomiskā vide ."LV" 259/261, 2.lpp.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība "LV" 262, 2.lpp.

3.1. Iekšzemes kopprodukts "LV" 262, 2.lpp.

3.1.1. Attīstības tendences un struktūra "LV" 262, 2.lpp.

3.1.2. Prognozes "LV" 262, 2.lpp.

3.2. Cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.2.1. Privātā patēriņa cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un ārējās tirdzniecības cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.1. Maksājumu bilance "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums

pa preču grupām un valstīm "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika "LV" 263/265,17.lpp.

3.4. Investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.1. Kapitāls un investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.2. Valsts investīciju programma "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji

un valūtas maiņas kurss "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma

un vērtspapīru tirgus "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.3. Noguldījumu un kredītu procentu likmes "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.4. Valūtas maiņas kurss

un Latvijas Bankas ārējās rezerves "LV" 266/268, 12.lpp.

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis "LV" 269, 2.lpp.

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds "LV" 269, 2.lpp.

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi "LV" 269, 2.lpp.

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs "LV" 275, 4.lpp.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika "LV" 275, 4.lpp.

4.1. Apstrādājošā rūpniecība "LV" 275, 4.lpp.

4.2. Transports un sakari "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.1. Autotransports "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.2. Ostu saimniecība "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.3. Dzelzceļa transports "LV" 278/280, 12.lpp.

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.2.5. Sakari "LV" 278/280, 12.lpp.

4.3. Būvniecība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4. Enerģētika "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.1. Attīstības aktualitātes "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.2. Energoapgāde "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.4. Cenas un tarifi "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze "LV" 278/280, 12.lpp.

4.5. Lauksaimniecība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi "LV" 278/280, 12.lpp.

4.7. Tūrisms "LV" 278/280, 12.lpp.

4.8. Informācijas tehnoloģijas

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas Savienībā

5.1.1. Pašreizējais stāvoklis

5.1.2. Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra un investīcijas privatizētajos uzņēmumos

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences politika

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības politika

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Izmaksu - izlaides tabulas statistikā

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 259/261, 14.07.2000.; nr. 262, 18.07.2000.;

nr. 263/265, 19.07.2000.; nr. 266/268, 21.07.2000.; nr. 269, 25.07.2000;

nr.272/274, 28.07.2000.; nr.275, 1.08.2000.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.2. Transports un sakari

Transports un sakari ir nozīmīga valsts tautsaimniecības pakalpojumu sektora nozare, kuras īpatsvars 1999. gadā bija 16,3% no kopējās pievienotās vērtības. Nozares ražošanas apjomi gada laikā palielinājušies nedaudz (par 0,2%).

Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, izvietojums pie Baltijas jūras, neaizsalstošās jūras ostas rada labas iespējas pasažieru un kravu pārvadājumu attīstībai. Efektīva un konkurētspējīga transporta un sakaru sistēma ir svarīgs priekšnoteikums valsts ekonomiskās attīstības nodrošināšanai. Ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana veicina tranzīta pārvadājumu attīstību. Lielākā daļa kravu pārvadājumu ir tranzīta un starptautiskie pārvadājumi. Pasažieru pārvadājumi tiek veikti galvenokārt iekšzemē, izņemot aviopārvadājumus.

Sakaru jomā turpinās fiksētā publiskā telekomunikāciju tīkla modernizācija, palielinoties ciparu sistēmai pieslēgto abonentu līniju skaitam. Valstī attīstās arī mobilo telefonu sakaru sektors, un abonentu skaits strauji pieaug.

4.2.1. Autotransports

Autotransports ir nozīmīgākais transporta veids, kas apkalpo iekšzemes kravu un pasažieru satiksmi. Iekšzemes satiksmē visvairāk kravu un pasažieru pārvadā ar autotransportu. Autotransporta pārvadājumu struktūra 1999. gadā kopumā palikusi nemainīga.

Kravu pārvadājumu apjoms 1999. gadā bija 33,4 milj. tonnu, par 1% mazāks nekā iepriekšējā gadā. Kravu apgrozība tajā pašā laikā nedaudz palielinājusies - par 1,3%. To pamatā nodrošināja iekšzemes satiksmē pārvadātās vienas tonnas kravas vidējā pārvadājuma attāluma pieaugums.

Kravu pārvadājumi arī 1999. gadā tiek veikti galvenokārt iekšzemē. Starptautiskie kravu pārvadājumi veido tikai 5% no pārvadājumu kopējā apjoma. Mazliet samazinājušies gan iekšzemes, gan starptautiskie kravu pārvadājumi.

Lai gan dominē iekšzemes kravu pārvadājumi, kravu apgrozībā situācija ir pretēja, jo kravu apgrozībā starptautiskās satiksmes īpatsvars ir 61,8%. Starptautiskajā satiksmē atšķirībā no iekšzemes pārvadājumiem tiek veikti galvenokārt komercpārvadājumi. 1999. gadā pašu vajadzībām pārvadāja 62,1% iekšzemes kravu un 7,9% starptautisko kravu.

Visvairāk pasažieru valstī tiek pārvadāts ar autotransportu. Pasažieru pārvadājumi ar regulārās satiksmes autobusiem galvenokārt tiek veikti iekšzemē. Starptautiskajā satiksmē pārvadāto pasažieru īpatsvars ir niecīgs. Starptautiskajos maršrutos Latvijas autopārvadātāji 1999. gadā pārvadāja 0,4% no visiem pasažieriem.

Latvijas autotransporta uzņēmumi ar regulārās satiksmes autobusiem 1999. gadā ir pārvadājuši 167,4 milj. pasažieru. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pasažieru skaits kopumā ir nedaudz palielinājies (par 2%), - to skaita pieaugums iekšzemes satiksmē un starptautiskajā satiksmē ir attiecīgi par 1,9% un 7,2%. Pasažieru apgrozības pieauguma tempi ir straujāki - 24,4%. Pieauguma tendences turpinās 2000. gadā. Pasažieru pārvadājumi un pasažieru apgrozība 2000. gada 1. ceturksnī palielinājusies attiecīgi par 6,1% un 18,7%, salīdzinot ar 1999. gada attiecīgo periodu.

Kopējais regulārās satiksmes autobusu maršrutu skaits ir palielinājies. Visvairāk ir rajonu maršrutu: 1999. gada beigās regulārās satiksmes autobusu maršrutu tīklā bija 1082 rajonu maršruti. Pasažieru pārvadājumus veic arī 392 tālsatiksmes maršrutos un 271 pilsētu maršrutā, kā arī 37 starptautiskos maršrutos. Autobusu satiksmi lauku apvidu maršrutos ar nelielu pasažieru plūsmu nodrošina, dotējot pasažieru regulāros pārvadājumus ar autobusiem lauku apvidos. Dotācijām tiek izmantoti Valsts autoceļu fonda līdzekļi. 1999. gadā ir uzsākta arī pilsētas maršrutu dotēšana. Dotēti netiek starptautiskie maršruti un maršruta taksometru braucieni. No Valsts autoceļu fonda 1999. gadā dotācijām izlietoja 7,5 milj. latu , kas ir par 1,9 milj. latu vairāk nekā 1998. gadā.

Ministru kabinets 1999. gada novembrī akceptēja atbilstoši reālajam stāvoklim precizēto pasažieru pārvadājumu attīstības koncepciju, kuru izstrādāja Satiksmes ministrija. Koncepcijas īstenošanai tiek gatavots Pasažieru pārvadājumu likumprojekts.

4.2.2. Ostu saimniecība

Svarīgs posms kravu tranzītā caur valsts teritoriju ir ostas. Ostu darbības attīstībai ir labi priekšnoteikumi. Latvijā darbojas 10 ostas. Rīga, Ventspils, Liepāja - trīs lielās ostas orientējas uz tranzītkravu apkalpošanu, septiņās mazajās tiek pārkrautas vietējās kravas. Mazajām ostām ir vietējā nozīme, un to īpatsvars kopējā kravu apgrozībā 1999. gadā bija 1,1 procents.

Ostas darbojas galvenokārt kā kravu nosūtītājas, jo tranzītkravu plūsmas galvenais virziens ir no NVS valstīm uz Rietumiem. Pretēji iepriekšējiem gadiem, kad kravu apgrozība ostās palielinājās, 1999. gadā tā samazinājās. Šajā gadā visās ostās tika pārkrauts 49 milj. tonnu kravu, kravu apgrozībai samazinoties par 9,4%, salīdzinot ar 1998. gadu.

Stāvoklis šajā transporta sektorā 2000. gada pirmajos mēnešos ir uzlabojies, kravu apgrozības rādītāji ir labāki nekā iepriekšējā gadā. 2000. gada 1. ceturksnī kopējā ostu kravu apgrozība ir 13,3 milj. tonnu. Šis rādītājs ir par 7,1% lielāks nekā iepriekšējā gada 1. ceturksnī. Pieaugums ir gan lielajās ostās, gan kopumā mazajās ostās.

Par ostu orientāciju uz tranzītkravām liecina kravu struktūras sadalījums 1999. gadā pēc kravu veidiem. Ļoti liels īpatsvars - vairāk nekā puse kravu struktūrā ir naftai un naftas produktiem. Nozīmīgas kravu grupas ir minerālmēsli un kokmateriāli, kas sastāda vairāk nekā 1/10 no ostu kopējās kravu apgrozības. Nākamā kravu grupa pēc apjoma ir melnie metāli un tā izstrādājumi, kuru īpatsvars ir 7,6% no kravu apgrozības.

Lai palielinātu ostu konkurētspēju, Rīgas un Ventspils ostas darbojas brīvostas režīmā. Saeima 2000. gada martā pieņēma Rīgas brīvostas likumu, visai ostas teritorijai piešķirot brīvostas statusu. Līdz tam brīvostas statuss bija tikai Rīgas Tirdzniecības ostai. Liepājas osta ir iekļauta Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā. Detalizētāk par brīvostu un speciālo ekonomisko zonu darbību skatīt 5.9. nodaļu.

4.2. zīmējums

Kravu apgrozība Latvijas lielākajās ostās (milj. tonnu)

Kā redzams 4.2. zīmējumā, Ventspils osta ir lielākā osta pārkrauto kravu apjomu ziņā. Tajā tiek pārkrauts ievērojami vairāk kravu nekā citās Latvijas ostās - 69,6% no visām Latvijas ostās pārkrautajām kravām. Samazinoties tranzītkravu plūsmai, 1999. gadā Ventspils osta pārkrāvusi par 5,3% mazāk kravu kā iepriekšējā gadā. Kravu struktūrā ievērojams ir naftas un naftas produktu īpatsvars.

Rīgas ostas kravu apgrozība 1999. gadā sasniedza 12 milj. tonnu, un samazinājums ir 9,8%, salīdzinot ar 1998. gadu. Tradicionāli ostai ir lielākais saņemto kravu apjoms (aptuveni 70% no visām valsts ostu saņemtajām kravām). Atšķirībā no Ventspils ostas Rīgas ostai nav īpašas specializācijas kravu apkalpošanā. Nozīmīgākās pārkrauto kravu grupas ir kokmateriāli, konteineri, dažādi metāli, minerālmēsli un naftas produkti. Vairāk vai mazāk sarukuši gandrīz visu lielāko kravu grupu apjomi, izņemot naftas produktus.

Kravu apgrozība Liepājas ostā 1999. gadā nedaudz pārsniedz iepriekšējā gada līmeni. Pārkrauto kravu palielinājums, salīdzinot ar 1998. gadu, bija 27,7 tūkst. tonnu jeb 1,2%. Ievērojams īpatsvars pārkrauto kravu struktūrā ir ģenerālkravām, un nozīmīgākās kravu grupas ir kokmateriāli un metāli.

Mazo ostu darbība kopumā 1999. gadā nepaplašinājās. Šajā periodā kravu apgrozības samazinājuma temps bija 12,7%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Darbības galvenie virzieni saistās ar vietējo vajadzību apmierināšanu. Vietējās kravas pamatā sastāv no nosūtītajiem kokmateriāliem un saņemtajām zivīm un zivju produktiem.

4.2.3. Dzelzceļa transports

Stāvoklis dzelzceļa transporta sektorā neuzlabojās, dzelzceļa darbība 1999. gadā tāpat kā 1998. gadā sašaurinājās. Pēc vairāku gadu pastāvīga pieauguma dzelzceļa transporta kravu pārvadājumi jau otro gadu samazinājās. Kravu pārvadājumu apjomi 1999. gadā saruka līdz 33,2 milj. tonnu, kas ir par 8,8% mazāk nekā 1998. gadā. Tajā pašā laika periodā kravu apgrozības samazinājuma tempi bija 6%. Dzelzceļa pārvadājumi sāka palielināties, sākot ar 2000. gadu: kravu pārvadājumi

1. ceturksnī - par 23,1%, kravu apgrozība - par 26,8%, salīdzinot ar iepriekšējā gada 1. ceturksni.

4.3. zīmējums

Dzelzceļa kravu pārvadājumi ceturkšņu griezumā (milj. tonnu)

Kravu samazinājumu izraisīja gan Krievijas ekonomiskais stāvoklis, gan tās diskriminējošie dzelzceļa tarifi pārvadājumiem virzienā caur Latviju. Kravu apjomi samazinājušies visos pārvadājumu virzienos.

4.3. zīmējums liecina par tranzītkravu pārvadājumu nozīmi dzelzceļa transporta darbībā. Galvenais kravu pārvadājumu virziens ir tranzīta pārvadājumi caur Latvijas ostām, kuri veido 9/10 no visiem tranzīta pārvadājumiem. Šiem pārvadājumiem ir būtiska loma tranzīta nozares sekmīga darba nodrošināšanai. Gandrīz pusi no Latvijas ostu kravu apgrozības pa sauszemi nodrošina dzelzceļa transports.

Pārējo virzienu (iekšzemes satiksme, eksporta pārvadājumi, importa pārvadājumi) īpatsvars kravu pārvadājumos ir 21,6% no visām kravām. Jāatzīmē, ka samazinājuma tempi šajos virzienos ir straujāki nekā tranzītpārvadājumos.

Pasažieru pārvadājumos turpinās iepriekšējo gadu tendence. Arī 1999. gadā ar dzelzceļa transportu pārvadāto pasažieru skaits samazinājās. 1999. gadā tika pārvadāts 24,9 milj. pasažieru, to skaitam samazinoties par 17,4%, salīdzinot ar 1998. gadu. Pasažieru apgrozība tajā pašā laikā sarukusi par 7,1%. Minētās tendences saglabājās arī 2000. gada 1. ceturksnī.

Starptautiskajā satiksmē pārvadā nelielu pasažieru daļu - 3%. Pārējie pasažieri tiek pārvadāti iekšzemes satiksmē. Pārvadāto pasažieru skaitā ļoti liels īpatsvars ir piepilsētas maršrutos pārvadātajiem pasažieriem, kuri sastāda 93,3% no iekšzemes pasažieriem. Dzelzceļam ir nozīmīga vieta arī Rīgas pilsētas transporta sistēmā.

Mazāk pasažieru ar dzelzceļa transportu pārvadāts kā starptautiskajā, kā iekšzemes satiksmē.

1999. gadā viņu ir attiecīgi par 18,7% un 17,4% mazāk nekā 1998. gadā.

Pasažieru pārvadājumi dzelzceļam rada zaudējumus, un tos nākas segt no kravu pārvadājumos gūtās peļņas. Nerentablie pasažieru pārvadājumi ir ievērojama dzelzceļa problēma. Dzelzceļa likumā iekļauta norma, kas paredz valsts vai pašvaldību pasūtījumus, lai dotētu tām vajadzīgos pasažieru pārvadājumu nerentablos maršrutus. Dotēšana tika uzsākta 1999. gadā, no budžeta piešķirot 300 tūkst. latu. Lai saglabātu konkurētspēju, nepieciešama dzelzceļa infrastruktūras un pamatlīdzekļu atjaunošana un modernizācija.

Satiksmes ministrija 1999. gadā turpināja izstrādāt Dzelzceļa likumam pakārtoto Ministru kabineta tiesību aktu projektus detalizētākai dzelzceļa darbības reglamentēšanai. Atbilstoši Dzelzceļa likuma prasībām šajā gadā darbu uzsāka Dzelzceļa administrācija, kura saskaņā ar savām funkcijām realizē valsts pārvaldi dzelzceļa transporta nozarē. Viens no tās uzdevumiem ir licenču izsniegšana dzelzceļa pārvadājumu veikšanai.

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

Aviopārvadājumu pieprasījums nosaka Latvijas aviosabiedrību darbības virzienus. Šī transporta sektora uzņēmumi darbojas starptautiskā tirgū. Šobrīd nav pieprasījuma pēc iekšzemes aviācijas pārvadājumiem, tāpēc visi lidojumi ir starptautiski. Pasažieru pārvadājumi ir galvenais aviokompāniju pakalpojumu veids.

Pasažieru kopējais skaits vairākus gadus pastāvīgi palielinājās, tomēr pēdējos divos gados tas samazinās. 1999. gadā Latvijas aviosabiedrību pakalpojumus izmantoja 240 tūkst. pasažieru. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pārvadāto pasažieru skaits ir samazinājies par 8,4%. Nozīmīga pasažieru daļa tiek pārvadāta regulārajās aviosatiksmes līnijās, šajos reisos pārvadā 83,3% no kopējā pārvadāto pasažieru skaita.

Tā kā ir samazinājies viena pasažiera vidējais lidojuma attālums, pasažieru apgrozība sarukusi straujāk: 1999. gadā tā bija par 20,1% mazāka nekā 1998. gadā. Regulāro pārvadājumu īpatsvars bija 55,6% no kopējās pasažieru apgrozības.

Aviotransporta kravu pārvadājumi ir nelieli salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem. Latvijas tautsaimniecībā tiem ir niecīga nozīme. Kravu un pasta pārvadājumu apjomi 1999. gadā sasniedza 5,2 tūkst. tonnu, un samazinājums ir 26,9% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Apskatītajam pārvadājumu veidam ir raksturīgas krasas svārstības. Tai pašā laikā kravu apgrozība pieaugusi par 13,2 procentiem.

Svarīgs rādītājs, kas raksturo lidostas "Rīga" darbību , ir apkalpoto pasažieru skaits. Pasažieru apgrozībai vairākus gadus ir tendence pieaugt. Pasažieru apgrozība lidostā "Rīga" 1999. gadā sasniedza 562,4 tūkst. pasažieru. Salīdzinot ar 1998. gadu, tā ir palielinājusies par 1,4%. No iebraukušajiem un izbraukušajiem pasažieriem 45% apkalpoti ar Latvijas aviosabiedrību lidmašīnām. Caur lidostu "Rīga" visvairāk pasažieru ir pārvadājusi galvenā Latvijas aviosabiedrība "Air Baltic". Lidostas "Rīga" apkalpoto pasažieru skaits 2000. gadā turpina palielināties. 1. ceturksnī pasažieru apgrozības pieaugums ir 5,4% salīdzinājumā ar attiecīgo periodu 1999. gadā.

4.4. zīmējums

Pasažieru apgrozība lidostā "Rīga" ceturkšņu griezumā (tūkst. pasažieru)

Kravu un pasta apgrozības apjomi ir nelieli. 1999. gadā lidostas "Rīga" kravu un pasta apgrozība bija 4,4 tūkst. tonnu - par 10,2% mazāk nekā 1998. gadā.

1999. gada maijā Ministru kabinetā tika akceptēta gaisa transporta politika 1999.-2004. gadam, kurā noteikti sasniedzamie mērķi un veicamie uzdevumi šajā transporta sektorā.

4.2.5. Sakari

Telekomunikāciju sektors valstī dinamiski attīstās, tiek piedāvāti gan fiksēto publisko, gan mobilo telefona sakaru pakalpojumi. Fiksēto publisko telekomunikāciju tīkla operators ir "Lattelekom", kuram ir monopoltiesības sniegt telekomunikāciju pamatpakalpojumus šajā tīklā. Mobilo telekomunikāciju sfērā darbojas divi operatori - "Latvijas Mobilais Telefons" un "Baltcom GSM".

"Lattelekom" turpina fiksēto publisko telekomunikāciju tīkla modernizāciju. Veicot analogo telefonsakaru līniju nomaiņu ar ciparu līnijām, tiek nodrošināti kvalitatīvāki sakari un iespējas sniegt papildpakalpojumus. Modernizācijas gaitā strauji pieaug ciparu sistēmai pieslēgto abonentu līniju skaits. 1999. gada beigās ciparu sistēmai pieslēgto abonentu līniju skaits sasniedza 412 tūkst., gada laikā palielinoties par 27,8%. No kopējā abonentu līniju skaita 1999. gada beigās puse darbojās ciparu sistēmā, bija uzstādīti 3575 telekaršu un monētu taksofoni.

Vairākus gadus pieaug izejošo tālsarunu skaits publiskajā telefona tīklā. 1999. gadā izejošo tālsarunu skaits publiskajā tīklā ir palielinājies par 8,1%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un to lielā mērā noteica iekšzemes tālsarunu skaita kāpums. Iekšzemes tālsarunu skaits palielinājās par 10,1%, turpretim starptautisko tālsarunu skaits pieauga nedaudz - par 2,3 procentiem.

4.5. zīmējums

Kopējais mobilo telefonu abonentu skaits (gada beigās, tūkst.)

Mobilo telefonu sakaru sektors 1999. gadā turpināja dinamiski attīstīties, par ko liecina strauji pieaugošais pieprasījums pēc šiem telekomunikāciju pakalpojumiem. "Latvijas Mobilais Telefons" nodrošina mobilos telefonu sakarus GSM un NMT-450 sistēmās, bet "Baltcom GSM" piedāvā pakalpojumus tikai GSM sistēmā. Kā redzams 4.5. zīmējumā, 1999. gada beigās abu operatoru kopējais abonentu skaits bija 278,9 tūkstoši. Abonentu skaits gada laikā palielinājies par vairāk nekā 110 tūkst. Straujā abonentu skaita pieauguma pamatā ir mobilo telefonsakaru pieejamības palielināšanās. To ir veicinājis pieaugošais piedāvāto pakalpojumu klāsts, kā arī pakalpojumu tarifu samazināšanās, kritušās mobilo telefona aparātu cenas. Mobilo telefonu kopējais abonentu skaits sasniedzis 1/3 no fiksētā telefona abonentu skaita. Jāatzīmē, ka mobilo telefonu abonentu skaits ir jau 11,5% no valsts iedzīvotāju skaita.

Pasta pakalpojumus visā valsts teritorijā sniedz bezpeļņas organizācija valsts a/s "Latvijas pasts" ar filiālēm visos rajonu centros un vidēji 40 līdz 50 pasta nodaļām katrā rajonā. Atsevišķus pasta pakalpojumus sniedz licencēti uzņēmumi. Tie aizņem nozīmīgu tirgus daļu kurjerpasta pakalpojumos. Privātfirmas ir iesaistījušās arī preses izdevumu piegādē. Šīs firmas ir spēcīgas pasta konkurentes laikrakstu un žurnālu piegādē ne tikai Rīgā, jo sāk izvērst savu darbību arī ārpus galvaspilsētas.

4.3. tabula

"Latvijas pasta" darbības rādītāji (tūkst.)

Pasta pakalpojums	1997	1998	1999	1999. gads
				salīdzinājumā
				ar 1998. gadu, %
Nosūtītas vēstules, pastkartes,
bandroles	30349	29630	30167	101,8
Nosūtītas pakas	73	73	65	89,0
Nosūtīti naudas pārvedumi	542	537	448	83,4
Piegādāti laikraksti un žurnāli	71893	73972	70038	94,7

Pastam pieder monopoltiesības uz vēstuļu, pastkaršu un bandroļu sūtījumiem. Kā redzams 4.3. tabulā, vienīgi šo sūtījumu apjomi ir nedaudz pieauguši. Turpretim paku sūtījumu, nosūtīto naudas pārvedumu un ar pasta starpniecību piegādāto preses izdevumu skaits 1999. gadā straujāk vai lēnāk ir samazinājies.

Ar 1999. gada 1. janvāri mainījās pasta pamatpakalpojumu tarifi, galvenokārt tie ir paaugstināti, jo nepieciešams saskaņot pasta pakalpojumu tarifus ar izmaksu pieaugumu. Gan pasta tarifu paaugstināšana, gan konkurences saasināšanās pasta pakalpojumu sektoros, kur pastam nav monopoltiesības, ietekmē pasta darbības rādītāju dinamiku.

 

4.3. Būvniecība

Būvniecība ir viena no visdinamiskākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm. Būvniecības ražošanas apjomi 1998. gadā bija par 17% lielāki nekā iepriekšējā gadā. Arī 1999. gadā celtniecības apjomi palielinājās un par 7,8% pārsniedza iepriekšējā gadā gūtos (skatīt 4.6. zīmējumu).

4.6. zīmējums

Būvniecības darbu apjoma izmaiņas (procentos, 1995 = 100)

Būvniecības daļa iekšzemes kopproduktā 1999. gadā bija 7,6 procenti.

Privatizācijas process būvniecībā ir pabeigts, un jau vairākus gadus uzņēmējdarbībā dominē privātais sektors. 1999. gadā tikai 2% no visiem līgumdarbiem būvniecībā veica valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu.

Liels ir remonta un rekonstrukcijas darbu īpatsvars būvniecības kopīgajā struktūrā - apmēram 2/3 un tikai 1/3 daļa ir jaunu objektu celtniecība. 60% no būvniecības darbiem ir inženiertehniskās būves.

Krievijas finansiālā krīze Latvijas celtniecības apjomus iespaidoja daudz mazākā mērā nekā pārējās tautsaimniecības nozares - samazinājās tikai pieauguma tempi. Tomēr 1999. gada beigās ir pasliktinājies būvniecības konjunktūras konfidences rādītājs (pēc būvniecības konjunktūras apsekojuma datiem). Kā uzskata būvuzņēmēji, pasliktinājies pasūtījumu līmenis. 2000. gada sākumā būvniecības konjunktūras konfidences rādītājs ir maz uzlabojies, un tas ir pesimistiskāks nekā 1999. gadā. Par galveno faktoru, kas ierobežo būvniecības aktivitāti, tiek uzskatīts nepietiekams pieprasījums, mazākā mērā konkurence un finansiālas grūtības.

Lai būvniecība attīstītos straujākos tempos, ir nepieciešamas ilgtermiņa finanses, un to iegūšanai būtu noderīga hipotekārās kreditēšanas sistēma. Šobrīd ir radīta tiesiskā bāze hipotekārajai kreditēšanai.

Pieaugot vispārējai ekonomiskajai rosībai, izvērsīsies arī celtniecība, turklāt nedaudz straujākos tempos nekā vidēji tautsaimniecībā. Paredzams, ka tuvākajā nākotnē būvniecības struktūrā turpinās pieaugt inženierbūvju īpatsvars - ostu un terminālu, ceļu un komunikāciju tīklu izbūve, enerģētikas objektu rekonstrukcija, vides aizsardzības objektu celtniecība.

Deviņu gadu laikā (kopš 1991. gada) ir pilnveidota valsts būvniecības infrastruktūra un tiesiskā bāze . Ir izveidota un attīstīta nacionālā normatīvu un standartu sistēma, kas neatpaliek no ES prasībām. Tomēr nozarē vēl arvien ir jūtams sertificētu speciālistu trūkums, jauno speciālistu kvalifikācija atpaliek no mūsdienu prasībām, nepietiekama ir informācijas pieejamība būvniecības dalībniekiem, zems ražošanas menedžmenta līmenis. Būvniecības izaugsmi kavē arī neattīstītā teritoriālā plānošana, nav izstrādāti teritorijas plānojumi, pašvaldībām nav apbūves noteikumu utt. Tas viss rada liekus birokrātiskos šķēršļus un ir pamats korupcijai.

Mājokļu būvniecība 1999. gadā bija nedaudz zemākā līmenī nekā iepriekšējā gadā. Lielākā daļa no ekspluatācijā nodotajām dzīvojamām ēkām uzbūvētas par iedzīvotāju līdzekļiem. Privātās investīcijas ģimenes māju būvniecībā bija 40,9 milj. latu - par 8,8% mazākas nekā iepriekšējā gadā.

Latvijas dzīvojamais fonds, salīdzinot ar 1990. gadu, ir maz mainījies (skatīt 4.4. tabulu).

Latvijā vidēji uz vienu iedzīvotāju ir 22 m2 dzīvojamās platības. Salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, mājokļa vidējā kopējā platība Latvijā ir par apmēram 30-50 m2 mazāka. Minētajās valstīs dzīvojamajā fondā pārsvarā ir 4-5 istabu mājokļi, Latvijā - 1-2 istabu dzīvokļi (1999. gadā 73% no visiem dzīvokļiem), arī dzīvojamā fonda labiekārtojuma līmenis atpaliek.

4.4. tabula

Dzīvojamā fonda pamatrādītāji (gada beigās; milj. m2 kopējās platības)

	1990	1997	1998	1999
Pavisam dzīvojamais fonds	52,9	53,0	53,2	53,4
tajā skaitā:
sabiedriskais sektors	36,6	25,3	25,2	16,1
privātais sektors	16,3	27,7	28,0	37,3
Vidēji uz vienu iedzīvotāju, m2	19,8	21,5	21,8	22,0

Namīpašumu denacionalizācija, valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācija ir mainījusi dzīvojamā fonda īpašumstruktūru. 1990. gada beigās privātā sektora īpatsvars dzīvojamā fondā bija 31%, bet 1999. gada beigās tas palielinājies līdz 70% no visa dzīvojamā fonda.

Straujāku mājokļu būvniecību kavē vairāki apstākļi. Pirmkārt, tie ir jautājumi, kas saistīti ar mājokļu institucionālās sistēmas nesakārtotību- mājokļu izīrēšana nav noteikta kā uzņēmējdarbības veids, pašvaldību noteiktā īres maksa ir nepietiekoša mājokļu uzturēšanai un apsaimniekošanai. Otrkārt, tie ir jautājumi, kas saistīti ar mājokļu celtniecības finansiālo pusi - mājokļu attīstībai nelabvēlīga nodokļu politika, neattīstīta mājokļu kreditēšanas sistēma. Nepieciešama valsts iesaistīšanās dzīvojamā fonda attīstībā. 1999. gada 5. oktobrī Ministru kabinets pieņēma Mājokļu attīstības kreditēšanas programmu. Situācijas uzlabošanai mājokļu būvniecībā un labiekārtošanā valstij jārada iespējas iedzīvotājiem jau laikus iegūt kredītresursus ar mājokļu attīstības kreditēšanas programmas palīdzību. Tās mērķis ir apmierināt sabiedrības vajadzības pēc kvalitatīviem mājokļiem, aktivizēt būvniecības nozari un veicināt mājokļu tirgus elastību.

Nav paredzams, ka atsāksies plaša daudzdzīvokļu dzīvojamo namu celtniecība par valsts un pašvaldību līdzekļiem. Galvenokārt par šiem līdzekļiem tiks veidots sociālais dzīvojamais fonds ar nelieliem, lētiem dzīvokļiem steidzamai dzīvokļu vajadzību apmierināšanai un speciāli piemērotiem dzīvokļiem veciem maznodrošinātiem cilvēkiem un invalīdiem. 1999. gada laikā sociālo māju kopējā platība palielinājies par 64%. 1999. gada beigās 461 sociālajā dzīvoklī ar kopējo platību 18,5 tūkst. m2 un mitinājās 1075 cilvēki.

 

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

Enerģētikas sektora attīstības aktualitātes ir:

· likumdošanas sakārtošana,

· energoapgādes drošība,

· enerģētikas uzņēmumu privatizācija un pārstrukturēšana,

· energoefektivitātes paaugstināšana.

Normatīvo aktu pilnveidošana.

Enerģētikas sektorā normatīvo aktu pilnveidošana (skatīt 4.1. ielikumu) turpinās, strādājot divos virzienos. Tie ir:

· normatīvo aktu saskaņošana ar Eiropas Savienības prasībām;

· jaunu normatīvo aktu sagatavošana atbilstoši iekšējā un ārējā tirgus prasībām un energoapgādes pakalpojumu attīstībai valstī.

Enerģētikas likumā ir noteikts, ka enerģētikas politikas īstenošanas stratēģiju nosaka Latvijas enerģētikas nacionālā programma (skatīt arī 5.2. nodaļu), kuru Ministru kabinets akceptēja 1997. gada 9. septembrī. Tā ir izstrādāta 15 gadu periodam un ik pēc pieciem gadiem tiek koriģēta.

 

 

4.1. ielikums

Normatīvo aktu saskaņošana ar ES direktīvām.

Likumdošanas aktu saskaņošanā ar ES likumdošanu tuvākās prioritātes ir naftas un naftas produktu rezerves, piegādes drošība un energoefektivitāte, kā arī enerģētikas tirgus principu ieviešana. Turpmākā darba pamatu veido 1998. gada

3. septembrī pieņemtais Enerģētikas likums. Likumā ir iekļauti galvenie ES direktīvu nosacījumi:

- apgādes drošība un naftas produktu rezervju izveidošana. Lai nodrošinātu naftas produktu rezervju veidošanu, Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumu projektu paketi, kā arī esošo likumdošanas aktu grozījumus. Lai regulētu enerģijas apgādi krīzes laikā, 1999. gada 9. martā Ministru kabinets apstiprināja noteikumus Nr.99, 100 un 101 par grozījumiem elektroenerģijas, gāzes un siltumenerģijas piegādes noteikumos;

- energoefektivitāte. Saeima ir ratificējusi Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajām vides aktivitātēm. 1998. gada 15. jūlijā ar Ekonomikas ministrijas rīkojumu ir apstiprināti Energoefektivitātes fonda un tā uzraudzības padomes nolikumi. Ir sagatavota iesniegšanai Ministru kabinetam koncepcija "Valsts energoefektivitātes stratēģija";

- tirgus liberalizācija. 1999. gada 21. septembrī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.326 "Noteikumi par kvalificētajiem elektroenerģijas lietotājiem", 1999. gada 8. decembrī Ministru kabinets ir izdevis rīkojumu "Par elektroenerģijas gada patēriņa apjomu kvalificētā elektroenerģijas lietotāja statusa iegūšanai 2000. gadā". Ministru kabineta komitejā ir akceptēts Ministru kabineta rīkojuma projekts "Par Valsts energoinspekcijas izveidošanu", Saeima otrajā lasījumā ir izskatījusi likumprojektu "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem". Tiek izstrādāts pasākumu plāns vienota Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus izveidošanai un rīcības plāns ar laika grafiku PVAS "Latvenergo" privatizācijai;

- elektroenerģijas un gāzes cenu caurskatāmība. Cenu caurskatāmību nodrošina Energoapgādes regulēšanas padome. Tarifu aprēķinu metodikas nosaka, ka ir nodalītas ražošanas (dabas gāzei - arī uzglabāšanas), pārvades, sadales un realizācijas izmaksas, un tarifi tiek aprēķināti katram tehnoloģiskā cikla posmam. Darbojas Ministru kabineta

1996. gada 22. oktobra noteikumi Nr.413 "Elektroenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi" un Ministru kabineta 1998. gada 28. janvāra noteikumi Nr.23 "Gāzes piegādes un lietošanas noteikumi".

 

Investīcijas. Enerģētikas sektorā tiek realizēti gan sabiedriskie (no valsts un pašvaldību fondu līdzekļiem), gan komerciālie projekti (skatīt 4.2. ielikumu).

4.2. ielikums

Investīciju projekti enerģētikā.

Izmantojot ERAB kredītlīdzekļus, veiksmīgi turpinās Ķeguma HES un Pļaviņu HES rekonstrukcija, kuru paredzēts pabeigt 2001. gadā. Ķeguma HES pēc rekonstrukcijas ekspluatācijā ir pieņemts hidroagregāts Nr.3. Pļaviņu HES veikts hidroagregāta Nr.9 kapitālais remonts, celtņu mehāniskās daļas remonts un elektriskās daļas rekonstrukcija. Veikts liels darbu apjoms Pļaviņu HES aizsprostu drošuma uzlabošanā. Rīgas HES uzsākta ģeneratoru ierosmes rekonstrukcija.

Izmantojot Siemens Rahoitus Oy finansējumu, TEC-2 tiek veikta kontroles un vadības sistēmas modernizācija.

Pārvades elektrotīklā 1999. gadā Rīgā un Ventspilī tika izveidoti jauni patērētāju barošanas centri, atjaunotas un rekonstruētas vairākas darbā esošās apakšstacijas - 110/20 kV apakšstacija Bauska, apakšstaciju Dzintari un Grīva 110 kV sadalietaises un apakšstacijā Centrālā nomainīti spēka transformatori 6 kV tīkla pārkārtošanai darbam ar 10 kV spriegumu. Lai pārvades elektrotīklā samazinātu zudumus, apakšstacijās Valmiera un Grobiņa uzstādīti šunta reaktori, kā arī ierīkota spēka transformatoru automātiskā rezerves ieslēgšana astoņās 110 kV apakšstacijās. 1999. gadā rekonstruēta 110 kV līnija

Grobiņa-Liepāja vadu dejas ierobežošanai, kā arī vairāk nekā 200 km garumā 110 kV līnijās nomainītas aizsargtroses, aizvietojot tās ar optisko šķiedru kabeļiem. Taupīgi izlietojot resursus, 1999. gadā apgūti ievērojami apjomi - kopumā ir izbūvēti, atjaunoti un rekonstruēti 2000 km līniju, kas ir par 500 km vairāk nekā 1998. gadā, un lielākais kopš 1990. gada sasniegtais apjoms.

Elektriskajos sadales tīklos Ventas, Valmieras un Bauskas apakšstacijās darbā tika ieviestas jaunas un rekonstruētas jau esošās sadalietaises. Tukuma, Bauskas un Ogres apakšstacijās 1999. gadā uzstādītas zemslēgumu kompensācijas iekārtas.

Sekmīgi tika veikti darbi arī Rīgas elektrotīkla rekonstrukcijai: pārkārtoti darbam no 6 kV uz 10 kV apakšstacijām Centrālā un Bolderāja pieslēgtie tīkli, uzstādītas zemomīgās pretestības apakšstacijās Centrālā un Andrejsala neitrāles zemēšanai, pārkārtoti darbam no 0,22 kV uz 0,4 kV zemsprieguma tīkli Rīgas centrā, kā arī rekonstruēti 0,4 kV tīkli Dārzciema un Mežaparka rajonos.

1999. gadā kopā sadales tīklos izbūvēti, atjaunoti un rekonstruēti 2038 km elektrolīniju, rekonstruētas un atjaunotas

568 transformatoru apakšstacijas un sakārtoti 43 tūkst. klientu pieslēgumu.

2000. gadā a/s "Latvijas gāze" galveno vērību pievērš jaunu patērētāju piesaistīšanai. Šā gada četros mēnešos 144 jauni patērētāji ir pievienoti gāzes apgādes sistēmai un sākuši saņemt dabas gāzi, tai skaitā 28 patērētāji, kas gadā patērē vairāk par 25 tūkst. m3 dabas gāzes. Šajā gadā jau ir izbūvēti 3,4 km jaunu gāzes sadales vadu. Ir pabeigts konkurss un noslēgti līgumi ar būvorganizācijām par gāzes vada izbūvi Daugavpilī, lai gazificētu Daugavpils siltumstaciju Nr.1, rūpnieciskos objektus un individuālo sektoru. Ir izvēlēta trase un uzsākti priekšdarbi Liepas ciemata un a/s "Lode" gazifikācijai, tuvākajā laikā ir paredzēts uzsākt gāzes vada izbūvi Valmierā. Akciju sabiedrība izskata iespējas pievienot gāzes apgādes sistēmai arī Olaini, Preiļus un Ventspili, kā arī individuālās mājas Rīgas rajonā, Tukumā, Ogrē, Jēkabpilī un Liepājas rajonā.

 

Ir izstrādāti jauni projekti, kuriem tiek meklēti finansēšanas avoti.

Valsts investīciju programmā (skatīt 3.4.2. nodaļu) enerģētikas sektora attīstībai 2000. gadā tika iekļauti 37 projekti par kopējo summu Ls 10,378 milj., un no valsts budžeta izdalītā summa šo projektu realizācijai ir Ls 6,504 milj.

Saskaņā ar valdības politiku enerģētikas sektorā prioritāri ir šādi projekti:

· jaunu, ekoloģiski pieņemamu elektrostaciju celtniecība;

· energoefektivitātes paaugstināšana un taupība;

· koģenerācijas iekārtu uzstādīšana;

· vietējo energoresursu izmantošana.

Valstī darbojas ekonomiskie stimuli nelielas jaudas hidrostaciju, vēja ģeneratoru un koģenerācijas iekārtu celtniecībai un komercdarbībai.

Ekonomikas ministrija 2000. gadā līdz 1. maijam ir izsniegusi 28 atļaujas nelielas jaudas HES celtniecībai kā neatkarīgajiem ražotājiem un 4 atļaujas - koģenerācijas staciju celtniecībai, kas ir nepieciešamas uzņēmējdarbības attīstībai.

1998. gadā darbību uzsākušais Energoefektivitātes fonds izsniedz aizdevumus nelieliem projektiem, pārsvarā siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai uzņēmumos esošo iekārtu nomaiņai ar efektīvākām, kā arī mazo hidroelektrostaciju celtniecībai un rekonstrukcijai. Projektos paredzēta ēku siltināšana, kā arī koģenerācijas stacijas būve. Projekti ar aizdevumu finansējamā daļā ir robežās no Ls 5000 līdz Ls 200 000.

 

Sadarbības programmas, projekti, pasākumi

Dānijas - Latvijas sadarbības līguma ietvaros tiek realizēti projekti energoefektivitātes uzlabošanai, tai skaitā katlu māju un siltumtīklu rekonstrukcijai, reģionālās plānošanas jautājumu risināšanai, atjaunojamo energoresursu izmantošanai utt.

Līdzīgu projektu ieviešana turpināsies sadarbībā ar Zviedrijas Nacionālo enerģētikas pārvaldi.

1998. gada maijā 11 Baltijas jūras valstu 17 energokompāniju dibinātās komitejas BALTREL1 vadībā turpinās Baltijas reģiona elektroenerģijas tirgus veidošana. Ir noteikti prioritārie darbības virzieni enerģētikā kopējās Baltijas jūras valstu sadarbības ietvaros (BASREC - Baltic Sea Region Energy Co-operation ).

Ir uzsākts izpētes projekts "Vienota elektroenerģijas tirgus izveide Baltijas valstīs" ES SYNERGY programmas ietvaros.

4.4.2. Energoapgāde

Latvijā izmanto importētos (dabas un sašķidrinātā gāze, naftas produkti, akmeņogles) un vietējos (enerģētiskā koksne un kūdra) kurināmā veidus tautsaimniecības nozaru, komerciālo patērētāju un iedzīvotāju nodrošināšanai ar kurināmo un enerģiju (elektroenerģiju un siltumenerģiju). Daļu elektroenerģijas saražo Latvijas HES un TEC (izmantojot importēto kurināmo ~20-25%), daļu - importē. Siltumenerģijas ražošanā galvenokārt izmanto importēto kurināmo - mazutu un dabas gāzi. Mazas jaudas katlumājās izmanto arī vietējo kurināmo un akmeņogles.

4.5. tabula

Energoresursu patēriņš Latvijā*

(tūkst. tonnu nosacītā kurināmā - ktce**)

Energoresursu patēriņš	1997	1998	1999
Energoresursu patēriņš - kopā	6388	6045	5730
tajā skaitā:
dabas gāze un sašķidrinātā gāze	1525	1494	1495
gaišie naftas produkti un citi naftas produkti	1327	1272	1335
mazuts	1156	1086	900
malka, kūdra, kokss un citi kurināmā veidi	1608	1450	1300
ogles	182	147	120
elektroenerģija (HES un no ārvalstīm importētā)	590	596	580

* Avots: CSP un Ekonomikas ministrija.

** 1 ktce = 0,02931 PJ.

Energoresursu nodrošinājuma struktūra 1999. gadā bija: naftas produkti (gaišie naftas produkti, mazuts un citi naftas produkti) - 39%, dabas un sašķidrinātā gāze - 27%, cietais kurināmais (akmeņogles, kurināmā koksne un kūdra) - 24%, hidroelektrostaciju elektroenerģija (tai skaitā elektroenerģijas imports) - 10 procenti.

Energoresursu patēriņa struktūra 1999. gadā bija: centralizētā siltumenerģija - 33%, naftas produkti (degviela un sašķidrinātā gāze) - 25%, elektroenerģija - 16%, dabas gāze - 12%, cietais kurināmais (akmeņogles, kurināmā koksne un kūdra) - 14 procenti.

Pastāvot esošajām siltumapgādes un elektroenerģijas ražošanas jaudām, lielajiem rūpniecības, komerciālajiem un mājsaimniecību enerģijas patērētājiem tuvāko piecu gadu laikā netiek prognozētas būtiskas izmaiņas energoresursu bilancē.

Energoresursu pieprasījuma samazinājums 1999. gadā galvenokārt ir izskaidrojams ar kurināmā pieprasījuma samazinājumu salīdzinājumā ar 1998. gadu.

 

Apgāde ar dabas gāzi

Gāze energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - tās daļa tirgū ir 26%. Tiek prognozēts, ka gāzes kā viena no ekoloģiski tīrākā kurināmā daļa kopējā patērētās enerģijas struktūrā Latvijā pieaugs (dabas gāzes patēriņš līdz 2005. gadam varētu palielināties līdz 2 miljardiem m3), attiecīgi samazinot mazuta tirgus daļu. Inčukalna pazemes gāzes krātuves aktīvās gāzes ietilpība ir 1,855 miljardi m3. Lielākie dabas gāzes patērētāji ir siltumapgāde - 60%, rūpniecība ~25%, pārējie patērētāji ~15%. Rīgas reģionā tiek patērēti 82% no Latvijas dabas gāzes patēriņa. Latgales reģionā, izņemot Daugavpili un Preiļu rajonu, dabas gāze netiek izmantota. Kurzemes reģionā dabas gāzes galvenā patērētāja ir Liepāja ~11% (a/s "Liepājas siltums", a/s "Liepājas metalurgs"), Zemgales reģionā Jelgavas pilsēta un Bauskas rajons ~4 procenti.

 

Apgāde ar naftas produktiem

Naftas produkti tiek izmantoti kā kurināmais un degviela. Cenas naftas produktu tirgū ir liberalizētas un konkurētspējīgas ar citiem kurināmā veidiem. Latvijā ir brīvais tirgus apgādē ar naftas produktiem, tomēr ir arī dažas īpatnības.

Degvielas tirgū piegādātāji var būt vairāki, bet apgāde ar mazutu ir atkarīga lielākoties no vienīgā piegādātāja.

Naftas produkti energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - to daļa tirgū mainās 35-41% robežās, tajā skaitā mazuta daļa - 15%. Lielākie mazuta patērētāji ir siltumapgāde - 70%, rūpniecība ~30%. Patēriņš pārsvarā ir koncentrēts Latgales reģionā ~25% (galvenokārt Daugavpilī un Rēzeknē), Kurzemes reģionā ~20% (Liepājā, Ventspilī un Saldus rajonā).

 

4.3. ielikums

Naftas produktu rezerves.

1999. gadā dažādu faktoru dēļ uz 1. novembri pašvaldību uzņēmumi nebija nodrošinājuši sevi ar mazuta rezervēm, arī mazuta drošības rezerves nebija pietiekamas, tāpēc radās spriedze Latvijas reģionos, kur nav alternatīvas mazuta izmantošanai. Lai tāda situācija neatkārtotos, kā arī pamatojoties uz Ministru kabinetā 2000. gada 22. februārī akceptēto rezervju izveidošanas modeli, Latvijā līdz 2011. gadam jāpaaugstina kurināmā drošības rezerves īpatsvars naftas produktu rezervju sistēmā un jāizveido 90 dienu rezerves.

Naftas produktu rezervju sistēmas izveidošanu reglamentē Enerģētikas likums (naftas un naftas produktu rezerves - 72. pants un pārejas noteikumu 2. punkts) un ES direktīvas (kurināmais un degviela - 68/414/EEC ar grozījumiem 98/93/EC 1. pants, 2. pants).

Naftas produktu rezervju izmantošanu reglamentē Enerģētikas likums (kurināmā izmantošanu - 63. un 64. pants) un ES direktīvas (73/238/EEC - par nepieciešamību izveidot plānu, kuru valsts var realizēt gadījumā, kad rodas grūtības apgādē ar naftas produktiem, 77/706/EEC - par īstas solidaritātes nodibināšanu starp dalībvalstīm, ja rodas apgādes grūtības (1. pants nosaka iespējamību sadalīt ietaupītos naftas produktus starp dalībvalstīm)).

Naftas produktu rezervēs šodien dominē komerciālās rezerves, bet turpmāk šī struktūra mainīsies par labu naftas produktu drošības rezervēm, vienlaikus nodrošinot naftas produktu uzkrājumus tādā apjomā, kas atbilst to vidējam patēriņam 90 dienās.

 

Apgāde ar cieto kurināmo

Latvijā izmantojamais cietais kurināmais ir no NVS valstīm un Polijas importētās akmeņogles un vietējais kurināmais - kurināmā koksne, kūdra. Kurināmās koksnes patēriņa prognoze ir atkarīga no tā, kādā mērā reģionos izdosies pārorientēties no ekstensīvās kurināmās koksnes izmantošanu uz racionālu. Nākotnē kurināmā bilancē paredzēts kurināmās koksnes īpatsvars 25-30% apmērā. Lielākie kurināmās koksnes patērētāji ir mājsaimniecības ~40%, siltumapgādes uzņēmumi ~16%, rūpniecība (galvenokārt kokapstrādes uzņēmumi) un citi patērētāji ~44%. Kurināmā koksne un akmeņogles tiek izmantotas vienmērīgi pa visiem reģioniem. Kūdras patēriņš līdz 2005. gadam varētu saglabāties 1999. gada līmenī. Kūdras izmantošana koncentrēta ieguves un pārstrādes vietās.

 

Elektroapgāde

Pēdējo 2-3 gadu laikā pieprasījums pēc elektroenerģijas ir stabilizējies un sastāda vidēji 6,1-6,3 GWh gadā.

4.6. tabula

Elektroenerģijas piegāde Latvijā* (miljardi kWh)

Elektroenerģijas piegādes sastāvdaļas	1997	1998	1999
Kopējā elektroenerģijas piegāde	6,326	6,328	6,065
Elektroenerģijas izstrāde - kopā	4,503	5,796	4,110
tajā skaitā:
HES	2,946	4,302	2,744
TEC	1,428	1,348	1,222
blokstacijās un citās iekārtās	0,120	0,131	0,128
mazās HES	0,0074	0,014	0,014
vēja ģeneratori	0,0016	0,0018	0,002
Elektroenerģijas imports - kopā	1,823	0,530	1,955

* Avots: PVAS "Latvenergo" un Ekonomikas ministrija.

Elektroenerģijas piegādē liela nozīme ir importam, tā daudzums ir tieši atkarīgs no Daugavas caurteces. Sakarā ar zemo nokrišņu līmeni un attiecīgi mazo hidroelektrostaciju izstrādi Latvijā ražotā elektroenerģija 1999. gadā nodrošināja 68% no pieprasījuma, bet no Krievijas, Igaunijas un Lietuvas iepirktā - 32 procentus.

Valstī elektroenerģiju ražo PVAS "Latvenergo" elektrostacijas - HES un TEC (96,5%), kā arī rūpniecības uzņēmumu siltumelektrostacijas (3,1%) un mazās HES (0,4%). Šobrīd valstī darbojas

52 mazās HES un tuvākā laikā tiks iedarbinātas vēl 5.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, elektroenerģijas patēriņš valstī ir sarucis par 4-5%. Tas ir samazinājies rūpniecības un tiem pielīdzinātajos uzņēmumos, pārējo patērētāju grupā, bet nedaudz pieaudzis lauksaimniecībā un iedzīvotājiem.

Joprojām lielākie elektroenerģijas patērētāji ir rūpniecība ~35%, iedzīvotāji ~24% un pārējie patērētāji ~41 procents.

 

Siltumapgāde

Siltumenerģijas patēriņš 1999. gadā ir samazinājies, un tas ir izskaidrojams galvenokārt ar paaugstinātu vidējo gaisa temperatūru (tikai Rīgā vidējā gaisa temperatūra apkures mēnešos 1998. gadā bija ~1oC, bet 1999. gadā ~2 oC). Centralizētās siltumenerģijas patēriņš ir samazinājies aptuveni par 20% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu.

Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra pēdējo gadu laikā nav mainījusies, un tajā centrālā apkure sastāda ~65%, karstā ūdens apgāde ~10%, rūpniecība ~5% un citi patērētāji ~20 procentus.

1999. gadā centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam kurināmā bilancē dabas gāze sastādīja 48%, naftas produkti - 34%, akmeņogles - 1%, vietējais kurināmais -15%. Mazuta un tā aizstājēju produktu īpatsvars kurināmā bilancē ir samazinājies, un līdz ar to dabas gāzes vadu infrastruktūras attīstība Latvijā mainīsies arī turpmāk.

1999. gadā centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam tika iepirkti 413 tūkst. t mazuta. Šogad notiek kurināmā struktūras maiņa par labu dabas gāzes izmantošanai, jo dabas gāzes īpatsvars ir pieaudzis Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī.

Pēc a/s "Latvija Gāze" informācijas, dabas gāzes pieprasījumu var nodrošināt visās Latvijas pilsētās un ciematos patērētājiem, kuri ir pieslēgti gāzes tīkliem, neierobežotā daudzumā par stabilām cenām.

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

Energoapgādes regulēšanas padome (turpmāk tekstā -regulators) darbojas atbilstoši Enerģētikas likumam, kurā ir noteikts, ka padomes sastāvā ir priekšsēdētājs, pa vienam pārstāvim no Ekonomikas, Finansu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības ministrijas, Konkurences padomes, elektroenerģijas apgādes uzņēmuma, gāzes apgādes uzņēmuma, Latvijas siltumapgādes uzņēmumu asociācijas, Latvijas pašvaldību savienības, kā arī enerģijas patērētāju - iedzīvotāju interešu pārstāvis.

Regulatora pamatuzdevumi ir:

· elektroapgādes, siltumapgādes, dabas un sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumu licencēšana;

· tarifu aprēķinu metodiku izstrāde;

· energoapgādes uzņēmumu aprēķināto tarifu apstiprināšana;

· nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana.

 

Energoapgādes uzņēmumu licencēšana .

Energoapgādes uzņēmumus licencē, lai:

· nodrošinātu energoapgādes uzņēmumu darbības kontroli;

· veicinātu energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

· tiktu ievērotas vides aizsardzības prasības;

· samazinātu enerģijas zudumus;

· veicinātu konkurenci energoapgādē.

Šo uzdevumu veikšanai izsniegto licenču nosacījumos tiek ietvertas speciālas prasības, un uzņēmumiem regulāri jāsniedz regulatoram informācija par šo prasību izpildi. Atbilstoši Enerģētikas likumam regulators ir noteicis kārtību, kādā uzņēmumi sniedz tādu informāciju par savu darbību, kura ļauj Licenču birojam kontrolēt licenču nosacījumu izpildi.

Energoapgādē licences ir saņēmuši:

PVAS "Latvenergo" - 2 licences elektroenerģijas ražošanai, 3 - elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, 1 - siltumenerģijas ražošanai, 1 - elektroenerģijas pārvadei, 7 - sadalei un realizācijai;

a/s "Latvijas Gāze" - pa vienai licencei dabas gāzes uzglabāšanai, pārvadei, sadalei un realizācijai, kā arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un uzpildīšanai, sadalīšanai un realizācijai.

Vēl līdz 2000. gada 31. maijam ir licencēti:

- 27 elektroenerģijas apgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirta 21 licence elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, 3 - elektroenerģijas ražošanai ar vēja ģeneratoriem, 5 - elektroenerģijas sadalei un realizācijai un 1 licence elektroenerģijas realizācijai, no tām anulētas 4 licences 3 uzņēmumiem;

- 81 siltumapgādes uzņēmums, kuriem ir piešķirtas 83 licences siltumenerģijas ražošanai, 50 - pārvadei un sadalei un 40 - realizācijai, no tām anulētas 10 licences 6 uzņēmumiem;

- 46 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirtas 27 licences uzglabāšanai un uzpildīšanai, 34 - sadalei un 46 - realizācijai, no tām anulētas 10 licences 4 uzņēmumiem.

 

Tarifu aprēķinu metodiku izstrāde

Tarifu noteikšanas pamatprincipi ir:

- nodrošināt enerģijas patērētāju interešu aizstāvību;

- veicināt energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

- nodrošināt tarifu apstiprināšanas procesa atklātumu.

Regulators tarifu noteikšanā izmanto ekonomiskās stimulēšanas metodi, kurā tiek ņemta vērā gan prognozējamā inflācija, gan arī uzņēmuma ekonomiskās efektivitātes pieaugums (tā sauktais RPI-X modelis). Spēkā esošajās siltumenerģijas, dabas un sašķidrinātās gāzes, koģenerācijas staciju ar elektrisko jaudu virs 4 MW un elektroenerģijas realizācijas un tīkla pakalpojumu tarifu aprēķinu metodikās ir ievēroti minētie principi.

Spēkā ir šādas tarifu aprēķinu metodikas:

- 1998. gada 27. martā apstiprinātā "Siltumenerģijas tarifu aprēķinu metodika";

- 1998. gada 5. maijā apstiprinātā "Dabas gāzes tarifu aprēķinu metodika" un "Sašķidrinātās gāzes tarifu aprēķinu metodika";

- 1999. gada 8. septembrī apstiprinātā "Tarifu aprēķinu metodika elektroenerģijas iepirkšanai no koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu virs 4 MW";

- 1999. gada 26. oktobrī apstiprinātā "Elektroenerģijas realizācijas un tīkla pakalpojumu tarifu aprēķinu metodika".

Eiropas Savienības direktīvu ieviešana elektroenerģijas sektorā nosaka tos uzdevumus, kuri ir jāveic regulatoram trešās puses pieejas nodrošināšanai. Ievērojot Ministru kabineta 1999. gada

21. septembra noteikumus Nr.326 "Par kvalificētiem elektroenerģijas lietotājiem" regulators 1999. gada 23. decembrī atbilstoši izstrādātajai metodikai apstiprināja elektroenerģijas pārvades un sadales tīklu pakalpojumu tarifus. Gada beigās padome izvērtēs un publicēs oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" pārskatus par kvalificēto elektroenerģijas lietotāju ietekmi uz elektroenerģijas pārvades un sadales tīkla pakalpojumu tarifiem, kā arī uz pārējo elektroenerģijas lietotāju tarifiem.

Regulators pašlaik izstrādā atlaižu sistēmu rūpnieciskajiem elektroenerģijas patērētājiem ar atļauto slodzi 400kW un vairāk, ja rūpnieciskais patērētājs ir paredzējis palielināt elektroenerģijas patēriņu. Esošā diferencēto tarifu sistēma nestimulē rūpnieciskos patērētājus attīstīt ražošanu un palielināt elektroenerģijas patēriņu. Jāpiezīmē, ka atlaides rūpnieciskajiem patērētājiem neietekmēs citu lietotāju tarifus, jo tiks lietotas tikai elektroenerģijas apjoma pieauguma gadījumā. Atlaides netiks piemērotas abonēšanas maksai un maksai par atļauto slodzi.

 

Nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana.

Tirgus veidošanas un tehniskie nosacījumi sistēmas drošas funkcionēšanas nodrošināšanai pašlaik tiek iestrādāti elektroenerģijas apgādes sistēmas vadības kārtībā (tīkla kodekss), kura noteiks sistēmas operatora darbības principus, ievērojot elektroenerģijas tirgus atvēršanas uzdevumus, lai nodrošinātu elektroenerģijas pārvades sistēmas lietotāju pieeju tīklam tirgus apstākļos. Paredzēts, ka līdz 2000. gada 30. jūnijam regulatoram apstiprināšanai iesniegtais ar elektroenerģijas ražotājiem un elektroenerģijas sadales sistēmas operatoriem saskaņotais tīkla kodeksa projekts tiks izskatīts.

4.4.4. Cenas un tarifi

Energoapgādes regulēšanas padome (skatīt 4.4.3. nodaļu) apstiprina tarifus elektroenerģijai, siltumenerģijai (Rīgā) un gāzei.

Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. novembrī apstiprinātais PVAS "Latvenergo" vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs un desmit diferencētie realizācijas tarifi lietotāju grupām arī 2000. gadā paliks nemainīgi (skatīt 4.7. tabulu).

4.7. tabula

PVAS "Latvenergo" vidējie elektroenerģijas realizācijas tarifi* (Ls/kWh)

	1997	1998	1999	2000
Vidējais elektroenerģijas
realizācijas tarifs	0,02849	0,03028	0,03028	0,03028
Iedzīvotājiem, vienotā
tarifa lietotājiem	0,031356	0,033051	0,033051	0,033051
Nakts zonas tarifs	0,02422	0,02574	0,02574	0,02574
Dienas zonas tarifs	0,03460	0,03678	0,03678	0,03678

* tarifi norādīti bez PVN

Spēkā esošie Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 29. decembrī ar rīkojumu Nr.75 "Par dabas gāzes tarifu apstiprināšanu" apstiprinātie dabas gāzes tarifi iedzīvotājiem un 1998. gada

27. martā ar rīkojumu Nr.21 "Par dabas gāzes abonentu maksas apstiprināšanu" noteiktās abonentu maksas iedzīvotājiem ir palikušas bez izmaiņām.

Nav mainījušies siltumenerģijas tarifi a/s "Rīgas siltums" un arī PVAS "Latvenergo" filiālēm. Publisko pakalpojumu izmaksu aizvien lielāku daļu sastāda siltumenerģija.

Energoresursu cenās, kuras nosaka brīvais tirgus, nav vērojamas būtiskas izmaiņas. Izņēmums ir mazuta cenas. 2000. gada aprīlī mazuta cena ir paaugstinājusies un sastāda no 114 USD/t līdz 120 USD/t (cena norādīta uz noteikumiem DAF robeža). Latvijā mazuts 2000. gadā sastāda aptuveni 40% no kopējā kurināmā daudzuma valstī.

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze"

debitoru un kreditoru parādu analīze

Atbilstoši Ministru kabineta 1996. gada 12. novembrī apstiprinātajiem priekšlikumiem par energouzņēmumu parādu sakārtošanas konceptuālajiem aspektiem ir sakārtoti PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" parādi. Atbilstoši Pasaules Bankas prasībām par energouzņēmumu nenomaksāto parādu samazināšanu un maksājumu disciplīnas uzlabošanu bija jānodrošina norēķini par gāzi 30 dienu laikā, par elektroenerģiju - 40 dienu laikā.

Finansu ministrija, noslēdzot līgumu ar a/s "Latvijas gāze", pārņēma pašvaldību, pašvaldību budžeta iestāžu un pašvaldību uzņēmumu debitoru parādus 17,1 milj. latu apmērā saistībā ar a/s "Latvijas gāze" un Ls 5,8 milj. apmērā - saistībā ar PVAS "Latvenergo". Finansu ministrija ir pārņēmusi a/s "Latvijas gāze" kreditoru parādus - ilgtermiņa aizdevumus 22,9 milj. latu apmērā. Veiktais darbs ir ļāvis samazināt PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru un kreditoru parādus un sasniegtais norēķinu laiks apmierina Pasaules bankas prasības.

 

PVAS "Latvenergo"

Debitoru parāda izmaiņas: kopējie debitoru parādi uz 2000. gada 1. janvāri ir 28,2 milj. latu (skatīt 4.8. tabulu). Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu debitoru parādi ir samazinājušies par 28,2 procentiem.

Būtiski ir sarukuši pircēju un pasūtītāju parādi.

4.8. tabula

PVAS "Latvenergo" debitoru parādu dinamika* (milj. latu)

Debitori	01.01.1998.	01.01.1999.	01.01.2000.
Pircēju un pasūtītāju parādi:	36,8	35,5	19,0
tajā skaitā:
par siltumenerģiju	29,4	25,1	7,2
par elektroenerģiju	7,1	10,2	11,5
pārējie	0,3	0,2	0,3
Citi debitori	0,5	3,5	8,9
Nākamo periodu izmaksas	0,1	0,3	0,3
Kopā:	37,4	39,3	28,2

* Avots: PVAS "Latvenergo" bilanču dati.

Kreditoru parāda izmaiņas: PVAS "Latvenergo" kreditoru parāds uz 2000. gada 1. janvāri ir 68,8 milj. latu (skatīt 4.9. tabulu). Salīdzinājumā ar 1999. gada 1. janvāri, kad kopējā kreditoru parādu summa bija 54 milj. latu, tie ir pieauguši par 27,4%, tajā skaitā pieauguši ir īstermiņa parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem (galvenokārt parāds a/s "Latvijas gāze" par piegādāto gāzi), par materiāliem, kā arī parādi citiem kreditoriem. Arī ilgtermiņa parādi sakarā ar hidroelektrostaciju rekonstrukciju ir nedaudz pieauguši.

4.9. tabula

PVAS "Latvenergo" kreditoru parādu dinamika* (milj. latu)

Kreditori	01.01.1998.	01.01.1999.	01.01.2000.
Īstermiņa parādi	20,7	26,0	36,3
tajā skaitā:
piegādātājiem un darbuzņēmējiem	3,0	5,1	14,9
tajā skaitā:
dabas gāze	0,7	0	2,9
elektroenerģija	0,6	0,8	2,2
darbuzņēmēji	0,4	3,2	7,5
materiāli	0,3	0,1	1,3
Citi kreditori	7,3	8,4	16,6
Valsts dividende	0,7	3,0	0
Valsts budžets un citi maksājumi budžetā	9,7	9,5	4,8
Finansu ministrija par dabas gāzi
(ilgtermiņa parādi)	4,0	3,0	2,0
Ilgtermiņa parādi	36,4	25,0	30,5
Kopā	61,1	54,0	68,8

* Avots: PVAS "Latvenergo" bilanču dati.

 

A/s "Latvijas gāze"

Debitoru parāda izmaiņas: debitoru parāds 2000. gada 1. janvārī bija 12,3 milj. latu (skatīt 4.10. tabulu). Salīdzinājumā ar 1999. gada 1. janvāri, kad debitoru parāds bija 8,1 milj. latu, kopējais debitoru parāds ir pieaudzis pusotras reizes, kas izskaidrojams ar a/s Gazprom parādu uz 2000. gada 1. janvāri a/s "Latvijas gāze" veiktais darbs ir ļāvis debitoru parādu apjomu nostabilizēt, nepieļaujot pieaugumu.

Faktiskais norēķinu laiks par dabas gāzi 2000. gada trīs mēnešos ir 22 dienas.

4.10. tabula

A/s "Latvijas gāze" debitoru parādu dinamika* (milj. latu)

Debitori	01.01.1998.	01.01.1999.	01.01.2000.
Pircēju un pasūtītāju parādi	11,6	7,4	9,7
tajā skaitā:
dabas gāze	10,5	7,1	9,3
sašķidrinātā gāze	0,4	0,3	0,3
citi pakalpojumi	0,7	0	0,1
Citi debitori	0,1	0,4	2,4
Nākamo periodu izdevumi	0	0,3	0,2
Kopā	11,7	8,1	12,3

* Avots: a/s "Latvijas gāze" bilanču dati.

 

Kreditoru parāda izmaiņas: kreditoru parāds 2000. gada 1. janvārī bija 7,3 milj. latu (skatīt 4.11. tabulu). Salīdzinājumā ar 1999. gada 1. janvāri, kad kreditoru parāds bija 7,9 milj. latu, tas ir samazinājies par 7,6 procentiem.

4.11. tabula

A/S "Latvijas gāze" kreditoru parādu dinamika* (milj. latu)

Kreditori	01.01.1998.	01.01.1999.	01.01.2000.
Ilgtermiņa parādi	0,3	0,2	0,3
Īstermiņa parādi	13,7	7,7	7,0
Kopā	14,0	7,9	7,3	* Avots: a/s "Latvijas gāze" bilanču dati.

 

4.5. Lauksaimniecība 1

Lauksaimniecība Latvijas tautsaimniecībā joprojām ieņem nozīmīgu vietu, lai gan kopš 1990. gada lauksaimniecības pievienotās vērtības apjoms salīdzināmās cenās samazinājies vairāk nekā uz pusi. Arī 1999. gadā lauksaimnieciskās ražošanas apjomu kritums turpinājās. Salīdzinot ar 1998. gadu, lauksaimniecības, medniecības un ar to saistīto pakalpojumu pievienotās vērtības apjoms samazinājies par 13%, un tās daļa kopējā pievienotā vērtībā valstī kritusi no 2,9 līdz 2,4%. Vienlaikus, pēc CSP aptaujas datiem, šajā nozarē 1999. gada beigās bija nodarbināti aptuveni 15% no kopējā valstī nodarbināto skaita.

Viens no galvenajiem lauksaimniecības atpalicības iemesliem ir zema ražošanas efektivitāte. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, darba ražības līmenis ir vairāk nekā 10 reizes zemāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Lielā mērā to ietekmē ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri. Zemes īpašumi caurmērā ir nelieli. Pēc aprēķinu datiem, vidēji vienai zemnieku saimniecībai pieder nepilni 24 ha zemes, bet piemājas saimniecībai - 7,9 ha. Augsnes kvalitāte ir samērā zema - aptuveni 55% ir podzolētās augsnes. Ražošanas tehnoloģijas ir atpalikušas, tehnika nolietota. Pēc Zemkopības ministrijas datiem saimniecībām piederošie traktori ir kalpojuši vidēji 16 gadus un tikai 18% - līdz 5 gadiem. Arī ievērojams skaits lauksaimniecības ražošanas būvju neatbilst mūsdienu prasībām. Lielākā daļa ražošanas ēku - apmēram 60-65% - ir būvētas pirms 50-60 gadiem.

Pašreizējā attīstības posmā valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot to par nozari, kas spētu integrēties Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu produkciju, konkurējot ar citu valstu produktiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražošanā pēdējos gados dominē augkopība.

Ieskatu par augkopības attīstības tendencēm 1996.-1999. gadā var gūt 4.12. tabulā.

Perspektīva nozare Latvijas lauksaimniecībā ir graudkopība. Tai ir pilnībā jāsedz pārtikas graudu iekšzemes pieprasījums un vajadzība pēc enerģētiskās barības piena lopkopībai, cūkkopībai un putnkopībai. Ievērojamus graudu daudzumus Latvija var ražot eksportam.

4.12. tabula

Lauksaimniecības kultūru sējumu platības un kopraža

	1997		1998		1999
	Sējumu kopplatība (tūkst. ha)	Kopraža  (tūkst. t)	Sējumu kopplatība (tūkst. ha)	Kopraža (tūkst. t)	Sējumu kopplatība (tūkst. ha)	Kopraža  (tūkst. t)
Graudaugi un pākšaugi	487,5	1043,5	472,8	970,2	418,1	787,0
Cukurbietes	10,9	387,5	16,3	597,0	15,5	451,5
Kartupeļi	69,6	946,2	58,8	694,1	50,1	795,5
Dārzeņi	13,5	162,5	11,6	119,6	9,8	130,1
Lopbarības saknes	14,9	404,0	13,1	347,0	9,1	235,1
Ilggadīgo zālāju siens	389,7	647,1	392,7	548,5	383,1	400,9
Kopā	1002,8	-	983,4	-	912,3	-

Pēdējos gados graudu ražošana arvien vairāk koncentrējas saimniecībās ar lielāku sējumu platību. 1999. gadā saimniecību skaits ar graudaugu sējumiem, salīdzinot ar 1998. gadu, samazinājās gandrīz par vienu ceturto daļu (no 90 tūkst. saimniecībām līdz 69 tūkst.), galvenokārt uz saimniecību rēķina ar nelielām graudaugu sējumu platībām. Sakarā ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem graudaugu vidējā ražība 1998. gadā bija par 8,3% mazāka nekā iepriekšējā gadā (18,8 cnt no ha).

Lauksaimniecības attīstības 2000. gada programma paredzēja, ka graudaugu audzēšanā, sekmīgi realizējot valsts pasākumus vietējā labības tirgus stabilizācijai, ražošanas apjomi šajā gadā varētu palielināties līdz 1 milj. tonnu. Tomēr pavasara stiprās salnas ievērojami samazināja izredzes uz labiem gada rezultātiem. Turpmākajos gados graudu ražošanai jāpalielinās, gan kāpinot ražību, gan palielinot kviešu un rudzu ražošanas īpatsvaru. Tas vienlaicīgi paaugstinās arī labības ražošanas ekonomisko efektivitāti. Lopbarības vajadzībām nepieciešams palielināt kvalitatīvu lopbarības graudu ražošanu ar zemu pašizmaksu.

Specializācija un koncentrācija, kā arī agrotehnoloģijas modernizācija ļauj kāpināt cukurbiešu ražību. 1996. gadā tā bija vidēji 26 t/ha, 1998. gadā - jau gandrīz 37 t/ha. 1999. gadā vidējā ražība nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ samazinājās līdz 29 t/ha. Tālāku cukurbiešu ražošanas izaugsmi kavē gan produkcijas pārstrādes problēmas, gan ārvalstu lētais subsidētais cukurs.

Turpmāk, ja tiks īstenoti vietējā tirgus aizsardzības pasākumi cukurbiešu audzēšanā, ražošanas apjomi varētu stabilizēties 500 tūkst. tonnu robežās, kas atbilstu cukura patēriņam iekšējā tirgū. Nozares attīstības stabilitāti sekmēs ražotāju un pārstrādātāju ciešāka sadarbība, kā arī cukura ražošanas kvotu ieviešana, sākot ar 2000. gadu.

Kartupeļu sējumu platības un kopraža pēdējo trīs gadu laikā manāmi samazinājās - attiecīgi par 28% un 16%. Tajā pašā laikā par 17% pieauga vidējā ražība. Kartupeļu ražošanas nozarē mazs īpatsvars ir specializētām preču produkcijas ražotājām saimniecībām, joprojām kartupeļi pārsvarā tiek audzēti pašapgādei. Zemās tirgus un iepirkuma cenas vairumam saimniecību nozari padara par nerentablu.

Paredzams, ka tuvāko gadu laikā kartupeļu audzēšanas apjomi saglabāsies 1999. gada līmenī, kas pilnībā nodrošina vietējo patēriņu. Latvijā maz kartupeļu tiek realizēts pārstrādei (aptuveni 3-5%, ES - vairāk par 20%).

No tehniskajām kultūrām jāatzīmē linu šķiedras kopražas pieaugums 2,2 reizes pēdējo trīs gadu laikā. Sākusies virzība uz linu audzēšanas koncentrēšanos specializētās saimniecībās, kurās tiek iegūtas labas kvalitatīvu stiebriņu ražas. Strauji pieauguši rapša sējumi (no 0,4 līdz 6,5 tūkst. ha) un kopraža (no 0,5 līdz 11,7 tūkst. t).

4.13. tabulā atspoguļoti dati par Latvijas lopkopības produkcijas ražošanu. Kā redzams, 1999. gadā samazinājums ir visos lopkopības produkcijas ražošanas virzienos. Galvenie iemesli ir eksporta iespēju samazināšanās Austrumu virzienā un nespēja konkurēt Rietumu un iekšējā tirgū ar subsidēto importēto lopkopības produkciju.

Zemkopības ministrijas izstrādātās pārtikas produktu bilances liecina, ka Latvijā saražotais gaļas apjoms joprojām sedz tikai aptuveni pusi no tās patēriņa. Gaļas ražošanā lielāko īpatsvaru ieņem cūkgaļas ražošana. Tomēr Latvijas cūkaudzētāji šobrīd ražo ievērojami mazāk cūkgaļas, nekā ir pieprasījums iekšējā tirgū. Tikai apmēram 1/4 daļa cūkgaļas Latvijā tiek ražota specializētās saimniecībās. 2000. gada sākumā Latvijā bija 23 saimniecības (tikai valsts saimniecības un statūtsabiedrības), kurās cūku skaits pārsniedza 1000 cūku.

4.13. tabula

Lopkopības produkcijas ražošana (visu veidu saimniecībās)

	1995	1996	1997	1998	1999	1999 pret
						1998
						(izmaiņas
						procentos)
Gaļa (dzīvmasā tūkst. t)	169,3	103,6	97,0	97,1	92,1	-5,1
Piens (tūkst. t)	943,9	920,6	985,8	950,2	798,7	-15,9
Olas (milj.)	421,0	470,8	465,0	455,7	415,7	-8,8

Cūku skaits 1999. gada beigās aptuveni bija iepriekšējā gada līmenī (96%), bet liellopu skaits turpina kristies un gada beigās, salīdzinot ar 1998. gadu, samazinājās par 13 procentiem.

Arī 2000. gadā tiek prognozēta liellopu gaļas apjoma neliels kritums. Sagaidāms, ka krīzes pārvarēšanu un situācijas uzlabošanu liellopu gaļas ražošanā blakus saimniecību specializācijai tuvākajā laikā varētu sekmēt pēdējos gados realizētie pasākumi nozares iekšējai sakārtošanai - liellopu identifikācijas un reģistrēšanas sistēmas ieviešana, šķirnes dzīvnieku iepirkšanas subsidēšana, u.c.

Gaļas ražošanas nozaru galvenā problēma ir to konkurētspējas paaugstināšana vietējā tirgū. Šajā sakarā līdz ar citiem pasākumiem aktualizējas gaļas iekšējā tirgus aizsardzības nepieciešamība, kuras īstenošanas gadījumā pieaugtu gan gaļas ražošanas un iepirkuma apjomi, gan arī cenas. Sakarā ar 1999. gadā ieviestiem iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem 2000. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, ievērojami pieaugušas iepirkuma cenas cūkām (dzīvmasā) - caurmērā par 13%. Tajā pašā laikā liellopu un putnu vidējās iepirkuma cenas manāmi pazeminājās.

Jau kopš 1998. gada ieilgušās krīzes pasaules piena produktu tirgos piena ražošanas apjomu kritumu ietekmēja piena iepirkuma cenu un pārstrādātā piena apjoma un slaucamo govju skaita samazināšanās. 1999. gadā līdz oktobrim vidējās piena iepirkuma cenas caurmērā bija aptuveni par 15% zemākas nekā iepriekšējā gada atbilstošajā periodā. Tikai gada beigās un šī gada I ceturksnī iepirkuma cenas pienam, salīdzinot ar atbilstošajiem periodiem iepriekšējos gados, sāka lēnām pieaugt. 2000. gada sākumā saimniecībās slaucamo govju skaits bija divarpus reizes mazāks nekā 1990. gadā un turpina samazināties. 1999. gada laikā to skaits samazinājās par 15%. Pēc lauksaimniecības speciālistu uzskatiem, piensaimniecības kā prioritāras nozares attīstībai tuvākajā laika posmā īpaši svarīga ir iekšējā tirgus sakārtošana un pārstrādes uzņēmumu efektivitātes paaugstināšana.

Kopējā piena ieguve pilnībā nodrošina valsts iedzīvotāju vajadzības pēc piena un piena produktiem. Taču piena ražošanas potenciāls valstī tiek izmantots tikai daļēji. Pēc Zemkopības ministrijas speciālistu vērtējuma, būtiska nozīme piena lopkopības kā prioritārās lauksaimniecības nozares attīstībai būtu piena produkcijas eksporta nodrošināšana 120-150 tūkst. t (pārrēķinot piena ekvivalentā) apmērā, kas ir aptuveni viena piektdaļa no 1999. gadā ražotā piena apjoma valstī.

Lai racionālāk izmantotu darba resursus un nodrošinātu papildu ienākumu avotus, līdzās tradicionālajai lauksaimnieciskajai ražošanai attīstās netradicionālie jeb alternatīvie nodarbošanās veidi . Šādi ienākumu ieguves veidi tiek izvērsti galvenokārt nelielās, tradicionālajā lauksaimniecībā neizmantojamās zemes platībās, purvos u.c., piemēram, dzērveņu, šitakē sēņu, šampinjonu, ārstniecības augu u.c. audzēšana, kā arī bioloģiskā lauksaimniecība un lauku tūrisms.

Netradicionālo lauksaimniecības nozaru attīstībā vērojama stabilizācija, attīstās tirgus prasībām atbilstošas produkcijas ražošana. Tomēr straujāku netradicionālo nozaru attīstību Latvijā kavē investīciju trūkums un to ilgais atmaksāšanās periods, informācijas un pieredzes trūkums šo nozaru produktu ražošanā un realizācijā.

Lauksaimnieku ienākumu analīze un prognozes liecina, ka ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas joprojām ir nepietiekami optimāla ražošanas līmeņa uzturēšanai.

1999. gada janvāra-oktobra periodā, salīdzinot ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā, ieņēmumi naudā no realizētās produkcijas un pakalpojumiem (neieskaitot ieņēmumus no mežsaimniecības produkcijas) iedzīvotāju saimniecībās no lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāra samazinājās par 9,5%. Tajā pašā laikā pakāpeniski palielinās izdevumi ražošanas vajadzībām. 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar 1998. gada 9 mēnešiem, rēķinot uz vienu lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāru, tie palielinājās par 10,8 procentiem.

Lai veicinātu racionālu, efektīvu un konkurētspējīgu ražošanu, Lauksaimniecības likums paredz citu pasākumu starpā arī valsts atbalstu nozares uzņēmumiem, un tas sastāda 3% no valsts pamatbudžeta. Likumā "Par valsts budžetu 2000. gadam" paredzētais lauksaimniecības subsīdiju apjoms ir 17,6 milj. latu jeb 2,7% no pamatbudžeta izdevumiem. Paredzēts izmantot subsīdijas konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Ražošanas attīstības subsīdiju mērķis ir neadministratīvi panākt iekšējā tirgus piesātinājumu ar pašražotām konkurētspējīgām precēm, kā arī attīstīt prioritāro un perspektīvo nozaru produkcijas eksportu. Šajā nolūkā nepieciešams ievērojami paaugstināt produktivitāti un saražotās produkcijas kvalitāti.

Saskaņā ar Eiropas Padomes nolikumu par Eiropas Kopienas atbalstu pirmsiestāšanās pasākumiem lauksaimniecībā un lauku attīstībā Latvijai pirmsiestāšanās periodā turpmāk būs pieejams Eiropas Savienības atbalsts. Šīs programmas ietvaros tiks finansētas tādas programmas kā lauku infrastruktūras uzlabošana, investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos, vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes. Latvijas daļa pasākumu kopējā finansējumā paredzēta 25% apjomā.

 

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

Mazumtirdzniecības apgrozījums (bez tirgus apgrozījuma, ieskaitot automobiļu, to detaļu un piederumu vairumtirdzniecību) pēc krituma 1995. un 1996. gadā strauji pieauga nākamajos gados - 1997. gadā par 21,5%, 1998. gadā par 26,5% un 1999. gadā par 12% attiecīgi pret iepriekšējo gadu. Arī šī gada trijos mēnešos ir vērojams pieaugums (5,6%), salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu (skatīt 4.7. zīmējumu).

4.7. zīmējums

Mazumtirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas

apgrozījums mēnešu griezumā* (salīdzināmās cenās, 1997. gada janvāris = 100)

* Mazumtirdzniecības apgrozījumam ir izteikts sezonas raksturs. Janvārī ir novērojams būtisks kritums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada decembri. Neliels kritums ir arī februārī, kam seko apgrozījuma palielinājums nākamajos mēnešos līdz augustam un kritums septembrī un novembrī. Decembrī apgrozījums jūtami pieaug.

 

1999. gadā mazumtirdzniecības apgrozījumā vislielāko īpatsvaru ieņēma mazumtirdzniecība nespecializētajos veikalos, kur pārsvarā ir pārtika, kas veidoja vairāk nekā ceturto daļu no kopējā mazumtirdzniecības apgrozījuma (skatīt 4.14. tabulu).

1999. gada pēdējos divos ceturkšņos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, kritās apgrozījums uzņēmumos, kuru pamatdarbība ir automobiļu degvielas mazumtirdzniecība, attiecīgi par 12% 3. ceturksnī un par 15% 4. ceturksnī. Kritums daļēji saistīts ar rūpniecības, tranzītpakalpojumu un lauksaimniecības izlaides apjomu samazinājumu.

Latvijas Statistikas institūta veiktie mazumtirdzniecības konjunktūras apsekojumi liecina, ka gan 2000. gada 1. ceturksnī, gan 2. ceturksnī mazumtirdzniecības konfidences rādītājs ir pieaudzis, salīdzinot ar iepriekšējo apsekojuma periodu.

4.14. tabula

Mazumtirdzniecības apgrozījums sadalījumā pēc uzņēmumu pamatdarbības

	1999
Uzņēmumu pamatdarbība	milj. latu (faktiskajās cenās)	%	Pieaugums 1999.g. IV ceturksnī pret 1998.g. IV ceturksni (salīdzināmajās cenās, %)*	Pieaugums 2000.g.   I ceturksnī   pret 1999.g.  I ceturksni   (salīdzināmajās  cenās, %)
Mazumtirdzniecība kopā**	1597,4	100	9,8	5,6
tai skaitā:
automobiļu, to detaļu un
piederumu vairumtirdzniecība	40,4	2,5	43,0	38,9
automobiļu, motociklu un to
detaļu mazumtirdzniecība	138,6	8,7	13,9	1,0
automobiļu degvielas
mazumtirdzniecība	186,0	11,6	-14,9	-18,4
mazumtirdzniecība
nespecializētajos veikalos,
kur pārsvarā ir pārtika	442,4	27,7	6,2	3,3
mazumtirdzniecība
nespecializētajos veikalos,
kur pārsvarā ir nepārtika	56,7	3,5	-2,4	-12,4
pārtikas, dzērienu un tabakas
mazumtirdzniecība
specializētajos veikalos	25,1	1,6	19,8	15,1
farmaceitisko un medicīnisko
preču mazumtirdzniecība	77,0	4,8	24,6	11,0
tekstilizstrādājumu, apģērbu,
apavu un ādas izstrādājumu
mazumtirdzniecība	41,9	2,6	24,3	12,3
mēbeļu, apgaismes ierīču,
mājsaimniecības priekšmetu,
elektropiederumu, radio,
televizoru, krāsu, stikla u.tml.
priekšmetu mazumtirdzniecība	168,6	10,6	21,9	-3,4
grāmatu, laikrakstu, rakstāmlietu
un pārējā mazumtirdzniecība
specializētajos veikalos	104,0	6,5	-13,8	0,3
lietotu preču
mazumtirdzniecība veikalos	7,6	0,5	61,2	15,6
mazumtirdzniecība ar firmu
starpniecību, kas izpilda
pasūtījumus pa pastu	3,7	0,2	…	...
pārējā mazumtirdzniecība ārpus
veikaliem, tirdzniecība
kioskos, tirgos	82,2	5,1	-16,9	95,0
citas nozares	223,2	14,0	39,6	6,9

* Dati par mazumtirdzniecības apgrozījumu sadalījumā pēc uzņēmumu pamatdarbības 1998. gadā kopumā nav pieejami.

** ieskaitot automobiļu, to detaļu un piederumu vairumtirdzniecību

Kā galvenie saimniecisko darbību ierobežojošie faktori tiek minēti pārāk mazais pieprasījums, konkurence, finansu izmaksas, tirdzniecības areāls (apkalpojamās zonas atrašanās vieta), darbaspēka izmaksas u.c.

Vairumtirdzniecība 1999. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga par 12% (faktiskajās cenās). Jāatzīmē, ka šajā pašā periodā strauji pieauga mašīnu, iekārtu un piederumu vairumtirdzniecība - par 50%, alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecība - par 32%, mājsaimniecības elektropiederumu, radio, televīzijas un pārējo mājsaimniecības preču vairumtirdzniecība - par 29%. Gandrīz uz pusi saruka ieņēmumi no līgumstarpniecības.

Lai novērstu iespēju uzņēmējiem darboties ar nevienlīdzīgas konkurences metodēm, ļaunprātīgi izvairīties no nodokļu maksāšanas, nelegāli ievest un izplatīt dažādas preces, veidot nekorektu cenu politiku, kā arī nodrošinātu efektīvāku patērētāju tiesību aizsardzību, 1999. gada 30. augustā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.312 "Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtība". Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizatorisku nošķiršanu (nodalīšanu) un noteikt vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtību, ciktāl to nenosaka citi tirdzniecību reglamentējoši normatīvie akti. Noteikumi stājās spēkā pakāpeniski, dodot iespēju uzņēmējiem sakārtot tirdzniecības veidus atbilstoši noteikumos izvirzītajām prasībām.

1999. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, nedaudz pieauga maksas pakalpojumu realizācijas apjoms (skatīt 4.15. tabulu). Jūtami pieauga ar datoriem saistītie pakalpojumi, izglītības pakalpojumi, automobiļu remonts un tehniskā apkope, sadzīves tehnikas un individuālās lietošanas priekšmetu remonts u.c. pakalpojumi. Savukārt kritums bija vērojams transporta pakalpojumu realizācijas apjomā, kas galvenokārt ir saistīts ar Krievijas krīzes sekām un Krievijas diskriminējošās kravu pārvadājumu tarifu politikas dēļ. Ņemot vērā, ka transporta pakalpojumi ieņem nozīmīgu īpatsvaru maksas pakalpojumu realizācijas apjomā, kritums šajā nozarē krietni samazināja maksas pakalpojumu realizācijas apjoma pieauguma tempu. Taču jāatzīmē, ka 2000. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, ir vērojams transporta pakalpojumu, kā arī gandrīz visu pārējo maksas pakalpojumu pieaugums.

4.15. tabula

Maksas pakalpojumu realizācijas apjoms (faktiskajās cenās)

	1998			1999
Pakalpojumu veids	milj. latu	%	Pieaugums 1998.g. pret 1997.g.  (%)	milj. latu	%	Pieaugums 1999.g.  pret 1998.g.(%)	Pieaugums 2000.g. 1.cet. pret 1999.g. 1.cet.  (%)
Kopā	1503,7	100	22,6	1663,4	100	10,6	12,5
tai skaitā:
automobiļu remonts un
tehniskā apkope;
sadzīves tehnikas un
individuālās lietošanas
priekšmetu remonts	26,6	1,8	18,5	33,1	2,0	24,3	-14,0
viesnīcu, moteļu, kempingu
u.c. īslaicīgas apmešanās
vietu pakalpojumi;
sabiedriskā ēdināšana	100,6	6,7	14,9	120,5	7,2	19,7	5,3
transporta pakalpojumi
(ieskaitot tūrisma un
ekskursiju pakalpojumus)	659,1	43,8	4,7	634,9	38,2	-3,7	17,6
pasta un sakaru
pakalpojumi	208,6	13,9	37,6	253,9	15,3	22,0	16,2
operācijas ar
nekustamo īpašumu	128,8	8,6	48,8	158,3	9,5	22,9	4,3
mašīnu un iekārtu
(bez operatora)
iznomāšana;
individuālās lietošanas
priekšmetu un sadzīves
aparatūras un iekārtu
iznomāšana	24,8	1,6	242,3	30,5	1,8	22,8	24,6
datori un ar tiem
saistītās darbības	28,0	1,9	72,9	39,9	2,4	42,7	12,3
komercpakalpojumi	185,1	12,3	54,3	228,0	13,7	22,7	6,6
izglītības pakalpojumi	26,2	1,7	41,9	34,8	2,1	32,6	7,2
veselības aizsardzības
un veterinārie
pakalpojumi	32,1	2,1	7,7	31,1	1,9	-2,9	22,0
kanalizācijas, atkritumu
izvešanas un sanitārās
apkopes pakalpojumi;
kultūras, sporta un citu
atpūtas un izklaides
pasākumi; veļas
mazgāšana un ķīmiskā
tīrīšana, frizētavu,
kosmētisko salonu un
citi individuālie
pakalpojumi	83,8	5,6	45,8	98,4	5,9	17,4	8,6

 

4.7. Tūrisms

Eiropā un citur pasaulē šobrīd viena no visstraujāk augošajām nozarēm ir tūrisms. Tūrisms dod būtiskus ienākumus valsts budžetā, līdzsvarojot valsts maksājumu bilanci, pozitīvi ietekmē jaunu darba vietu rašanos, kā arī līdzsvaro valsts reģionu attīstību. Pasaules Tūrisma organizācija prognozē tālāku tūrisma pieaugumu pasaulē, it īpaši Eiropas Baltijas jūras reģionā (skatīt 4.4. ielikumu).

4.4. ielikums

Pasaules tūrisma organizācijas prognozes par tūrisma attīstību.

Pasaules Tūrisma organizācija prognozē, ka 2020. gadā kopējais tūristu skaits pasaulē var palielināties līdz 1,6 miljardiem ceļot gribētāju gadā pašreizējo 625 milj. vietā. Kopējie ceļotāju izdevumi sasniegtu 2 triljonus ASV dolāru gadā, salīdzinot ar 445 miljardiem dolāru šobrīd.

Globālā mērogā līdz 2020. gadam par populārāko ceļojumu mērķreģionu kļūs Eiropa, ceļotāju skaitam sasniedzot 717 milj. gadā un tādējādi divkāršojot pašreizējo iebraucošo ceļotāju skaitu šajā reģionā. Jau šobrīd tūrisma nozare Eiropas Savienībā nodrošina 5,5% no iekšzemes kopprodukta, līdz 6% no kopējās nodarbinātības un vairāk nekā 60% no pakalpojumu sektora eksporta. Līdz 2010. gadam tiešā veidā tūrisms radīs ES vairāk nekā 2 milj. jaunu darba vietu (aptuveni 9% no kopējās nodarbinātības), tūrismam pozitīvi ietekmējot citas nozares, kopējais jaunradīto darba vietu efekts var būt vēl lielāks.

Šajā kontekstā ļoti būtiska ir Pasaules tūrisma aģentūras prognoze, ka visas Eiropas mērogā laikā līdz 2020. gadam tieši Baltijas jūras reģions piedzīvos vislielāko tūrisma pieaugumu (tas balstīsies uz kruīziem, pārlidojumiem un burāšanu, iekšzemes autobusu un automobiļu maršrutiem, īslaicīgām pilsētu apskates programmām, kultūras tūrisma maršrutiem un ceļiem). Tas nozīmē, ka arī Latvijai kā Baltijas jūras reģionam piederošai valstij paveras iespējas izmantot paredzamās tūrisma konjunktūras tendences sev labvēlīgā virzienā, veidojot tūrisma nozari kā vienu no valsts ekonomiskās attīstības stūrakmeņiem.

Latvija citu valstu ceļotājus var piesaistīt ar kultūrvēsturisko mantojumu, maz pārveidoto dabu, kas vēl joprojām ir bagāta, daudzveidīga, ar zemu piesārņojuma līmeni, neskatoties uz straujo saimniecības un urbanizācijas attīstību 20. gadsimtā. Diemžēl, pēc tūrisma nozares speciālistu vērtējuma, tūrisma resursu potenciāls Latvijā vēl netiek pilnībā izmantots. Par to liecina arī tūrisma statistikas dati, jo pretēji vispārējām tūrisma attīstības tendencēm pasaulē kopumā, Latvijā ieceļojušo ārzemnieku skaits (ienākošais tūrisms) ne tikai nepieaug, bet gan turpina ar katru gadu samazināties (1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu - par 2,8%). Vienlaikus būtiski pieaug to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas ir devušies ārzemju ceļojumos (izejošais tūrisms) - 1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu par 15% (skatīt 4.16. tabulu).

4.16. tabula

Latvijas robežu šķērsojušo personu skaits (tūkst. cilvēku)

	1993	1994	1995	1996	1997	1998	1999
Latvijas iedzīvotāji: izbraukuši	2269	1794	1812	1798	1877	1961	2256
Ārzemnieki: iebraukuši	2446	1944	1633	1750	1842	1788	1738

Līdztekus Latvijā ieceļojušo ārzemnieku skaita samazinājumam ne mazāk būtiski, ka pēdējos gados turpina samazināties ārzemju ceļotāju vidējais uzturēšanās dienu skaits Latvijā, kā arī to vidējie diennakts izdevumi mūsu valstī (skatīt 4.17. tabulu).

Turpmāk - vēl

 

1Sadaļas sagatavošanā izmantoti Zemkopības ministrijas materiāli.

1Detalizētāk BALTREL darbība aprakstīta Ekonomikas ministrijas izdevumā "Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību", Rīga, 1998. gada decembris.