Ganiveta piemiņa: Latvijas un Spānijas attiecību stūrakmens

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga noliek ziedus pie Anhela Ganiveta kapa Foto: Juris Krūmiņš

Viņš apsteidza savu laiku

Literatūras kritiķi Anhelu Ganivetu uzskata par vienu no sava laikmeta izcilākajiem literātiem. Viņa darbi apsteidza spāņu modernisma uzplaukumu.
Savos izcilākajos romānos – “Pēdējā konkistadora Pio Sida Maiju karalistes iekarošana” un “Nenogurdināmā vadītāja Pio Sida darbi” A.Ganivets analizē Eiropas valstu koloniālo ārpolitiku, kā arī risina cilvēka pašcieņas saglabāšanas un citas morāli ētiskas problēmas. “Dzimtene var daudz prasīt no saviem dēliem, taču nedrīkst pieprasīt, lai viņi upurētu savu godu” – tāds bija arī paša Anhela Ganiveta morālais kredo.
Īsi pirms nāves pabeigtajā darbā “Spāņu ideoloģija” A.Ganivets visskaidrāk paudis savus sociāli filozofiskos uzskatus par pasaules kārtību un Spānijas lomu tajā. Analizējot sava laika Spānijas garīgo krīzi, A. Ganivets rakstīja: “Spānija... tika ar varu izrauta no cīņas ar arābiem, no tumšās dzīves, iemesta Eiropas dzīves centrā un padarīta par tādu tautu kundzi un saimnieci, kuras tā agrāk pat nepazina. Un tad, pēc daudziem neticamiem sasniegumiem, mēs atgriežamies pie mūsu tumšās alas patiesības, kurā redzam sevi, iekaltus izmisuma un nabadzības važās. Un mēs vaicājam, vai visa šī vēsture bijusi reāla.”
Anhels Ganivets uzskatīja, ka brīdī, kad Spānija kļūdaini nolēma, ka nācijas diženuma rādītājs ir teritoriālā ekspansija, spāņu tauta nonāca smagā krīzē. Apsteidzot savu laiku, viņš arī rakstīja par spāņu sabiedrības bīstamo sašķeltību, paredzot iespējamo pilsoņu karu – vēl trīs gadu desmitus pirms tā sākuma. Izeju no dziļās krīzes A.Ganivets saskatīja īstu ideālu atjaunošanā un personības garīgā attīstībā.

Vientuļās personības traģēdija

Diemžēl Anhels Ganivets savā personīgajā dzīvē nespēja sasniegt grāmatās paustos ideālus. Ārēji jautrs un komunikabls, viņš patiesībā visu mūžu bija iekšēji nedrošs un viegli ievainojams. Liktenīga loma A.Ganiveta dzīvē bija viņa lielajai mīlestībai Amēlijai Roldānai-Ļjānosai, ar ko rakstnieks iepazinās 1892.gadā. Taču abu dzīvi apēnoja nesakārtotība un liktenīgi pārbaudījumi. Viņi tā arī neapprecējās, un Anhels Ganivets, būdams Spānijas konsuls Antverpenē, šā iemesla dēļ bija spiests distancēties no citiem diplomātiem un vietējās sabiedrības. Nomira viens no viņu bērniem. Anhels Ganivets smagi pārdzīvoja attiecību pasliktināšanos ar mīļoto sievieti. Viņš cieta arī no smagas, progresējošas slimības. A.Ganiveta vēstulēs aizvien biežāk parādījās doma par pašnāvību.
No 1895.gada Anhels Ganivets bija Spānijas konsuls Helsinkos. 1898.gadā pēc viņa ierosinājuma šis konsulāts tika slēgts. Tā vietā atvēra konsulātu Rīgā, un A.Ganivets 1898.gada augustā ieradās mūsu pilsētā Spānijas konsula statusā. Vēstulēs viņš Rīgu salīdzināja ar Antverpeni, taču uzsvēra, ka mūsu pilsēta ir rosīgāka un dārgāka.
Ilgodamies pēc klusuma, konsuls apmetās Baložu ielā Āgenskalnā. Taču šeit viņš pavadīja tikai nepilnus četrus mēnešus. Rakstnieku satrieca no Spānijas saņemta anonīma vēstule par mīļotās sievietes nodevību. Amēlija gan noliedza apmelojumus un steidzās uz Rīgu izskaidroties, taču viņas ierašanās dienā A.Ganivets noslīcinājās Daugavā.
1925.gadā Anhelu Ganivetu pārbedīja dzimtajā Granadā. Bet Rīgā, Baložu ielā 22, kur viņš dzīvoja liktenīgajā 1898.gadā, divus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika atklāta piemiņas plāksne.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas viesošanās un sarunas Granadā, Ganiveta institūtā, nostiprināja domu, ka Anhela Ganiveta piemiņai jākļūst par Latvijas un Spānijas intelektuālo sakaru stūrakmeni. Izskanējusi arī doma par kopīgu intelektuālu projektu – Ganiveta fonda nodibināšanu, kura patroni varētu būt Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Spānijas karalis Huans Karloss.

Vai Spānijas zelta laikmets?

Domājot par Latvijas un Spānijas sadarbības perspektīvu, kam spēcīgu impulsu deva Valsts prezidentes valstsvizīte Spānijā, vajadzētu atcerēties diženā spāņu tautas dēla Anhela Ganiveta dzīves gaišās lappuses. Vispirms jau viņa ticību Spānijas nākotnei un pārliecību, ka nācijas zelta laikmetam vēl jāiestājas.
Spānijas ekonomiskās un sociālās attīstības rādītāji un arī šo rindu autora subjektīvie vērojumi Spānijā liek domāt, ka šis laikmets jau ir iestājies. Spānija beidzot atbrīvojusies no politiskās sašķeltības, tālu pagātnē palikušas pilsoņu kara šausmas. Ar savu līdzsavienoto politiku, garantēto drošību NATO un veiksmīgo sociāli ekonomisko attīstību ES ietvaros Spānija aizvien nopietnāk pretendē pievienoties GS – pasaules attīstītāko valstu grupai.
Savukārt monarhijas vēsturisko tradīciju saplūšana ar Rietumu demokrātijas principiem un karaļnama lielā popularitāte spāņu sabiedrībā ir drošs pamats nācijas patriotismam un augstai pilsoniskajai morālei. Šķiet, tieši par šādu nācijas morāli psiholoģisko stāvokli savā laikā sapņoja Anhels Ganivets.
Šie faktori veido izteikti labvēlīgu psiholoģisko klimatu arī Latvijas un Spānijas turpmāko politisko, ekonomisko un intelektuālo sakaru dinamiskai attīstībai.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv