Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

1912.gadā izsniegtā personas apliecība Jevdokijai Vasiļjevai, Ziemeļrietumu dzelzceļa sliežu uzrauga Konstantīna meitai

Jevdokija 1944.gadā.
Roberta Johansona foto, Rīgā, K.Barona ielā 8

Jevdokijas vīrs un Natālijas tēvs Fjodors.
Vēl puiša kārtā

Jevdokijas māte Tatjana un tēvs Konstantīns Gauros, mājās uzburtā fotodarbnīcā, aizmugurē fonam nostiepjot baltu palagu

Jevdokija (no kreisās) ar tēvu Konstantīnu un māsu Jefroseniju divdesmitajos gados. Gan tēvs ir lepns par daiļajām meitām, gan viņas — par savu brašo senci

Kā Dieva pieneņpūka Jaunciema dārzā

Savu nu jau simt pirmo dzīves gadu Jevdokija Pļenova vada pašu celtajā mājā Jaunciemā. Vienstāva ēka slīgst vasaras zaļajā pasaulē. Dārzā kuplo ābeles, kuru zarus mūsu ciemošanās dienā vēl zemāk liec lietus smagums. Taciņa vijas tieši zem augļu kokiem, un kāds netīši aizķerts zars devīgi apdāvina ar uzkrāto slapjumu. Pie sliekšņa nedaudz aizdomīgi, tomēr draudzīgi raudzīdamies svešiniekiem acīs, sagaida šīs mājas sargs, mazais suņuks Cukuriņš. Kad, Natālijas aicināti, ieejam iekšā, apņem tīkams mājas, viesmīlības un sirsnības siltums.

Jevdokija, meitas Natālijas un mazmeitas Irēnas aprūpēta, sēž savā istabā uz gultas malas. Irēna piesēžas vecaimātei blakus, gatava būt par starpnieku un palīgu sarunā, jo Jevdokijai dzirde ir ļoti vāja. Un izskatās, ka arī Irēna pati jūtas drošāk vecāsmātes tuvumā. Natālija savukārt mierā nepaliek ne brīdi, visu laiku kustas — atnes kafiju, piedāvā cepumus, ik pa brīdim pamet acis uz māti, vai nav vajadzīga kāda palīdzība. Un tikpat vitāls un intonatīvi bagāts ir arī viņas stāstījums. Un viņa sāk ar to, kas sāp. Izrādās, ka mātei 100 gadi apritējuši jau 12.februārī, viņas īstajā dzimšanas dienā. Bet jaunajā pasē šis datums ir cits — 8.decembris, tātad oficiāli līdz simtam vēl vairāki mēneši. Lai labotu kļūdu, būtu nepieciešama dzimšanas vai laulības apliecība, kur bijis ierakstīts 12.februāris. To Natālija zina skaidri. Taču šie dokumenti pazuduši.

Simt gados Jevdokijas ģimene ir sakuplojusi tikpat ražīgi kā ābele dārzā. Viņas dzimtas kokam nu jau augšup tiecas ceturtās paaudzes pazarītes — divi mazmazmazdēli, piecgadīgais Aļiks un sešus mēnešus vecais Aleksandrs. Abi — viņas mīļākās mazmeitas Irēnas mazdēli. Bet kopā Jevdokijai ir trīs bērni, seši mazbērni, četri mazmazbērni un divi mazmazmazbērni.

Dzimtas koka saknes spēku smēlušas Latgales pusē, Gauros, kas tagad nu jau ir Krievijas teritorijā. Tur, Krāslavas apkaimē, viņas tēvs Konstantīns strādāja uz dzelzceļa. Ar sievu Tatjanu viņi izaudzinājuši trīs dēlus un piecas meitas: Jevdokiju, Marfu, Aleksandru, Jefraseniju un Jekaterinu. Jevdokija ir vecākā no māsām. Natālija atceras: "Vecaistēvs strādāja te, Jaunciemā, pie Mīlmaņa kokzāģētavā par sargu. Viņš nomira jauns, nebija pat pilni septiņdesmit. Bet vecaimātei Tatjanai pietrūka pusotra gada līdz simtam." Tas bijis kāds neveiksmīgs gadījums, tepat mājās, rudenī kāpostus tīrot, nokritusi no ķeblīša, mirusi ar asinsizplūdumu galvā. "Un tagad mammai pusotrs gads vairāk jānodzīvo. Tāds esot ticējums," noteic Natālija.

Jevdokija mūsu sarunu vēro it kā no malas. Reizēm, šķiet, kavējas tikai viņai vien zināmā un apjaušamā pasaulē, un ielaist tajā kādu vai neielaist — tas ir viņas ziņā. Ausis lāgā vairs nespēj saklausīt apkārtējās ikdienas dzīves trokšņus un skaņas, taču acis ir labestīga gaišuma pilnas. Seju vēl gaišāku vērš kuplie, sirmbaltie mati, kurus kā rota kopā satur iespraustā ķemme. Nāk prātā fotogrāfa Vilhelma Mihailovska gleznainais salīdzinājums: "Tik ēteriski gaiša, gluži kā Dieva pieneņpūka." Un Jevdokija šī fotogrāfa apmeklējumu nav aizmirsusi, jautā mums, vai kāda bildīte ar esot iznākusi.

Natālijai šķiet, ka tā dzirdēšana no Jevdokijas pašas vien esot atkarīga. Viņasprāt, mamma sadzirdot tik to, kas viņai patīkams. Ja tiek teikts kas tāds, ko viņa nevēlas dzirdēt, atskan viens jautājums: "Ko? Es nedzirdu." Irēna savukārt zina teikt, ka vecaimātei ļoti patīk parunāties, tikai jārunā ar viņu skaļi, gandrīz jākliedz.

Par Jevdokijas mūža gājumu Natālija stāsta: "Mamma ar papu sarakstījās 1932.gadā Kārsavā. Es viņiem esmu tāds neoficiālais bērniņš, piedzimu 1930.gadā," atmiņu smaids iedzirkstas Natālijas Struples acīs, Jevdokijai bija 29 gadi, kad viņa Slobodā sastapa deviņpadsmitgadīgu jaunekli — staltu, gara auguma, izskatīgu un iznesīgu. "Skaistulis," turēdama rokā tēva jaunības foto, saka Natālija. "Tādā viņā mamma iemīlējās!" Irēna rāda fotogrāfiju un skaļā balsī jautā vecaimātei: "Kas tas ir?" Jevdokijas seja atplaukst smaidā: "Fedja. Slobodā." Jevdokija bijusi skaista un lepna meita. Un viņas krāšņākā rota — gari, biezi, kuplā bizē sapīti mati. Pielūdzēju nav trūcis, nevarējusi vien izvēlēties, bet laikam liktenis bija lēmis tieši viņu — Fjodoru. Ar viņu kopā izaudzināti trīs bērni. Natālija, 1932.gadā dzimušais dēls Pāvels un pastarīte Jekaterina, kas nākusi pasaulē 1934.gadā.

Natālija par tēvu stāsta ar mīlētas meitas apziņu: "Viņš dienēja armijā Cēsīs. Kad atbrauca ciemos, veda mani Kārsavā uz upi peldēties. Es biju papa mīlulīte." Rādīdama 1933.gada fotoattēlu, kur Fjodors ir citu Latvijas armijas karavīru vidū, ar lepnumu piebilst: "Mans papus visgarākais, 1 metrs 83 centimetri."

Pateicoties šim fotouzņēmumam, Natālija ieguvusi pilsonību: "Teicu: tas nekas, ka man pasē rakstīts — krieviete. Mēs bijām Latvijas pilsoņi, tētis dienēja Latvijas armijā."

Ģimene jau pirms Otrā pasaules kara pārcēlusies uz Rīgu. Vispirms atbraucis Fjodors, iekārtojies darbā Jelgavā par ķieģeļu dedzinātāju. Šo amatu bija apguvis Kārsavā pie kāda ebreju fabrikanta. Tad atvedis visu ģimeni — sievu un trīs bērnus.

Kavēdamās atmiņās, Natālija saka: "Mammai jau diez cik viegla dzīve nebija. Varētu teikt — pat ļoti grūta dzīve viņai bija. Sākumā, kad pārcēlāmies uz Rīgu, tēvs mūs kādu laiku bija atstājis. Viņam patika brīva dzīve, patika palīksmoties, padzīrot. Bet laikam jau sirdsapziņa mocīja, atgriezās. Mamma gan negribēja pieņemt, bet mēs, bērni, sākām raudāt un lūgties. Viņa piedeva tēvam. Vispirms dzīvojām Jaunciemā 3.šķērslīnijā, tad bija dzīvoklis 1.līnijā, tad 2.līnijā. Bet 1951.gadā izpildkomiteja piešķīra papam apbūves gabalu, un viņš sāka celt māju te, Jaunciema 2.līnijā.

Visādi ir gājis. Iztikai naudu pelnījām, kā varēdami. Gājām uz mežu, sējām zaļumus buntītēs un nesām uz tirgu pārdot. Mamma strādāja Jaunciema papīrfabrikā par sargu. Un tad, vēlāk, kad tēvs iestājās darbā galdniecībā Jaunciema papīrfabrikā, mamma kļuva par mājsaimnieci. Nopirka vienu gotiņu, tad otru, bija arī savas vistas, truši, sivēns. Kad nomira tēvs, saimniecību likvidēja. Tas bija pirms 15 gadiem, tēvam bija 75 gadi. Mammai jau bija 85 gadi, rokās vairs nebija spēka, nevarēja govi izslaukt." Natālija, gribēdama palīdzēt mammai, mēģinājusi mācīties slaukt. "Tomēr neiemācījos. Visu laiku tik skatījos, lai govs man neiesper. Tātad nebija lemts," secina Natālija.

Jevdokija, kas pati skolā nav gājusi, bērniem centusies dot kādu izglītību. Jaunciema septiņgadīgo skolu ir pabeiguši visi trīs. Lai visus skolotu tālāk, tik daudz līdzekļu ģimenei nav bijis. Ar mazu rūgtuma dzelonīti sirdī Natālija saka: "Vienīgais, ko mamma skoloja, bija Pāvels. Viņš beidza 1.vidusskolu, studēja, kļuva diplomēts jurists. Vēlāk strādāja Iekšlietu ministrijā, bija majors. Bet mums ar māsu bija jācīnās pašām." Natālija pabeigusi viengadīgo kursu tirdzniecības tehnikumā, kas atradies Rīgas centrā, Marijas ielā. Gribējies ātrāk sākt pašai pelnīt. Strādājusi Mednieku un makšķernieku biedrības veikalā, un ar labu vārdu atceras savus priekšniekus: Kārli Šicu, Gunāru Jansonu un Rūdolfu Verro. Ar darbu tirdzniecībā saistīta arī māsas dzīve. Jekaterina dzīvo Jaunciemā, turpat blakus, kā Irēna saka: xthtp jujhjl (aiz dārza). Natālija, to dzirdēdama, piktojas: "Galīgi latviski neprot!" Uz to Irēna paskaidro: "Drusciņ protu. Cenšos. Viņi visi — mana mamma, krustmāte un viņu brālis — mācījās latviešu skolā, bet es — krievu." Jevdokija audzinājusi arī Irēnu. Un viņa atceras, ka vecāmāte šuvusi viņai kleitas."

Kad jautājam, vai tikuši stingri audzināti, Natālija attrauc: "No papus baidījāmies kā no uguns. Nē, viņš mūs nesita, vien stingri noteica, ka tikos un tikos jābūt mājās. Bet mums, jauniem, tak vienmēr gribējās ilgāk. Taču tad bija jāatnāk mājās un jādabū atļauja palikt vēl kādu stundiņu. Tētis bija ļoti stingrs. Bet mammu — nebaidījāmies nemaz." Svētdienās un svētku reizēs mājās bieži viesojušies bērnu draugi. "Mammai patika, ka brauca ciemiņi. Tad valdīja jautrība, daudz dziedājām, jokojām, smējāmies. Dziesmas skanēja gan latviešu, gan krievu valodā. Nebija tā, kā tagad, ka ir tikai plostošana," atceras Natālija. Un Fjodors bija sabiedrības dvēsele. Dažādu anekdošu, joku un dziesmu viņam bijušas "pilnas kabatas". Un viņš tās riekšavām vien varējis bārstīt, dāļājot jautrību un prieku visiem.

Un to Natālija ir mantojusi no tēva, arī viņa ir gatava dāvāt skaistus brīžus un prieku citiem. Viņai jau tagad ir skaidrs: "Es rīkošu jubileju. Mammai 8.decembrī oficiāli būs 100, man pašai 28.novembrī — 70, bet manam dēlam, kurš dzīvo un strādā Vācijā, — 45 gadi." Un patiesi — kā gan lai neatzīmē tik skaistas gadskārtas. Natālijai gribētos, lai māti 100 gadu jubilejā apciemotu arī kāda valsts amatpersona. "Kad tepat kaimiņos Pētersones kundzei bija 104 gadi, viņu sveikt bija ieradies Māris Gailis," tā Natālija.

Radu, draugu un labu kaimiņu šai ģimenei netrūkst, viņi visi būs gaidīti viesi. Domājam, ka svētku reizē īpaši godāts ciemiņš būs arī 96 gadus vecā Aleksandra, Jevdokijas māsa. Viņa dzīvo Salaspilī pie meitas un, kā saka Natālija, vēl ir diezgan šiverīga. No kuplā astoņu bērnu pulciņa Jevdokija un Aleksandra palikušas vairs divas vien. Bet jauno atvasīšu audze ir itin prāva, tie viņu atspaids un cerība.

Dace Bebre,

"LV" nozares redaktore

Jevdokija Pļenova, dzimusi 1900.gadā, …

2000.gada jūnija foto

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis

Vēstures liecības: no ģimenes albuma