Pedagogu, vēsturnieku un zinātnieku konferencē “Latvijas vēsture: epizode vai nācijas saknes?” Rīgas Latviešu biedrības namā 2004.gada 22.oktobrī:

Augsti godātie konferences rīkotāji! Dāmas un kungi! Dārgie radioklausītāji!
Vēsture ir nopietns un svarīgs priekšmets mūsu izglītības sistēmā, tas ir svarīgs priekšmets savā pedagoģiskajā, kultūras un intelektuālās izpausmes aspektā. Bet vēsture ir arī kas vairāk – uz vēstures pamata veidojas nacionālā identitāte, uz vēstures pamata lielā mērā veidojas arī patriotisms un emocionālā saistība ar savu valsti un savu tautu. Vēstures izpratnei ir liela valstiska nozīme, bet šī valstiskā nozīme nedrīkst norobežoties tikai savas valsts ietvaros, tā ir jāsaprot plašākā kontekstā gan ar saviem tiešajiem kaimiņiem, gan plašākā pasaulē, un šai vēstures izpratnei ir jābūt arī tādai, kas vērsta uz to, lai, nākotnē savu dzīvi veidojot, mēs no vēstures varētu mācīties. Pārāk bieži mēs vēsturi redzam kā nepārvaramu notikumu upi, kurā tiek ierauti gan atsevišķu indivīdu, gan tautu likteņi.
Šī vēstures upe mūs aizrauj līdzi vai arī – pēc citas metaforas – samaļ mūs dzirnavās, īpaši mūs kā mazu tautu starp tiem dzirnakmeņiem, ko veido mūsu kaimiņu militārā un politiskā vara. Mēs esam bezspēcīgi un nevaram tur neko mainīt. Ir ļoti būtiski izprast, ka vēsturē mēs neko nevaram mainīt, visi notikumi notiek aliatoriski, bet tiem ir arī cilvēka gribas vadīts moments. Šī cilvēka griba – tie ir ideāli, tā ir vēlme un gatavība cīnīties. No šo mērķu viedokļa mums ir svarīgi saprast savus mērķus un viedokļus, savu identitāti – kas ir tas būtiskais, kas mums ir svarīgs, kas ir tas, par ko mēs būtu gatavi iet cīnīties? Mums ir arī jāsaprot, ka arī citiem ir savi ideāli un savi mērķi, – kā mēs varam ar tiem sadzīvot, neizraisot konfliktus, starpnacionālos konfliktus starp valstīm, arī paši savā valstī starp ļaudīm, kam savas personīgās pieredzes vai pagātnes dēļ varētu būt citāda attieksme un interpretācija par vēstures notikumiem.
Latvijā izglītības sistēmai būtu jānodrošina divas lietas. Pirmkārt, lai visi bērni, kas beidz skolu, kaut vai pamatskolas līmenī, saprot, kas ir Latvija kā valsts, kā tā ir veidojusies, kāda ir tās pagātne, un tieši no Latvijas valsts un valstiskuma viedokļa. Otrkārt, viņiem ir jāsaprot, ka Latvija nav vientuļa sala kādā plašā nebūtības jūrā, bet gan ir cieši saistīta ar visu citu, kas noticis Eiropā un pasaulē. Tātad ir jābūt izpratnei par to, kur ir sākusies mūsu valsts plašajā vēstures plūsmā, kas citās zemēs jau gadu tūkstošiem dokumentēta, pirms radās jebkādas liecības par to, kas notiek uz pašreizējās Latvijas teritorijas, kā mēs iekļaujamies vispārējā Eiropas attīstībā, un, izejot no šīm zināšanām, ideāli būtu, ka mūsu izglītības sistēma rada iedzīvotājus, rada pilsoņus, kuri saprot, kas viņi ir, no kurienes viņi nāk, saprot savu valsti un ir spējīgi raudzīties nākotnē ar skatu, kas palīdz viņiem izvairīties no konfliktiem gan ar līdzcilvēkiem ikdienas dzīvē, gan ar citām tautām.
Tas nozīmē, ka nākotnē mums būtu jāmācās vēsturē no humānisma viedokļa saprast tos aspektus, kas ir bijuši nehumāni, nepieņemami, ko mēs vairs negribam redzēt atkārtojamies. Mums no vēstures ir jāmācās saprast, kamdēļ tas ir tā noticis, ir jāraugās nākotnē modri uz jebkurām pazīmēm, kas nozīmētu nevēlamas parādības atkal nākotnē, un it sevišķi mums jāsaprot, ka tā Eiropa, kurā mēs ES ietvaros esam iekļāvušies, ir tāda, ka mums visa pagātne ir konfliktu un asiņu pilna. Ir maz tādu vietu Eiropā, kur nebūtu bijuši asiņaini kari, ir maz tādu, kurās nebūtu bijušas situācijas, kur vairākkārt vēsturē ir cīnījies brālis pret brāli, kur ir notikušas brutālas, nehumānas slepkavības vai nu reliģijas, politikas vai citā vārdā. Tas ir jāsaprot katram bērnam un jaunietim, bet tas ir jāsaprot tieši savas intelektuālās attīstības un gatavības kontekstā, tādēļ, runājot par vēsturi, vēlētos uzsvērt dažādos tās aspektus.
Pirmkārt, runājot par pedagoģiju, visgrūtākais bērnam, sākot savu izglītību, ir aptvert to, ka ir tāda lieta kā laika plūsma un ka tā nes sev līdzi pārmaiņas. Teorētiskā fizika gan mums savā ziņā māca, ka varbūt laiks kā jēdziens ir ilūzija, bet mums, parastiem cilvēkiem, gan tā nešķiet, it sevišķi ja mēs salīdzinām savas jaunības bildes ar tagadējo izskatu, un tad mums top skaidrs, ka laiks nes sev līdzi pārmaiņas. Ja mēs raugāmies uz Brīvības ielu, kā tā ir tikusi dēvēta dažādos vēstures posmos, ja mēs raugāmies uz to, kādi karogi ir plīvojuši virs mūsu zemes, tad ir skaidrs, ka vēsture nozīmē laika ritumu, kas sev līdzi nes būtiskas un bieži vien sāpīgas pārmaiņas. Pavisam mazam bērnam tātad ir būtiska izpratne par laika plūsmu un tā izraisītām pārmaiņām. Tas nozīmē, ka pedagoģijai ir jābūt pietiekami iecietīgai pret to, ko mazs bērns var uztvert un ko nevar. Man ir tāda dzīva bērnības atmiņa prātā, ka mana māte kopā ar radiniekiem šķirsta ģimenes albumu, un tur ir tāda fotogrāfija, kur māte ar māsīcām no vilciena kupejas māj pa logu uz perona palikušam brālim un kādiem citiem. Es prasu: kur tad tajā bildē es esmu? Māte atbild, ka tajā brīdī es nemaz vēl neesmu pasaulē, un mani kā bērnu absolūti satrieca doma, ka manai mammai ir bijusi sava dzīve un eksistence, kas fotogrāfijās dokumentēta, pirms viņa bija mana mamma un pirms es biju viņai blakus. Tas ir pirmais, kas jāsaprot, ka vēstures plūsma ir kaut kas, kas veidojies, pirms mēs esam ieradušies šajā pasaulē, ar apziņu, ka tā turpināsies arī pēc mums. Bērnam tas ir lēnām un maigi jāparāda, lai viņš saprastu, ko tas nozīmē.
Nākamais, kas svarīgi bērnam pamatskolas vecumā, – nekādā ziņā mīlestību pret vēsturi neradīs gari faktu uzskaitījumi, datumi un viņam sveši jēdzieni. Man šķiet, ka bērnam visvieglāk ir izprast to, kas atrodas viņa tiešajā vidē – vispirms raugoties uz savu pilsētu, savu novadu. Izbraukumi, ekskursijas, kas rāda viņam vēstures liecības no seniem laikiem, un, tad izejot no tā, var sākt runāt par to, kas ir noticis viņa zemē. Galvenais, kā es to saskatu, pamatskolas izglītības laikā ir iemācīt, ka viņš dzīvo Latvijā, ka viņš ir latvietis vārda tajā nozīmē, kas viņš būs pēc pases, ceļojot pasaulē – viņš nāks no Latvijas ar Latvijas pasi, un vienalga, kādi ir viņa senči, viņš citu acīs noteikti tiks uzskatīts un uztverts par latvieti. Mēs vēlētos, lai viņš pats sevi tā uztvertu, par spīti tam, vai viņa senču asinīs ir bijušas lībiešu, baltvāciešu, latviešu, krievu vai ukraiņu vai kādas citas asinis, jo vairumam no mums radurakstos tādas ir atrodamas.
Šī izpratne par pilsonisko piederību savai valstij ir tā, kas bērnam ir jāieaudzina, un viens veids, kā to izdarīt, ir caur vēstures izpratni – kā ir radusies Latvijas valsts, kas Eiropas vēsturē radusies samērā nesen kā suverēna, neatkarīga valsts, taču ar garu vēsturi tādā nozīmē, ka šeit jau ļoti sen dzīvo dažādi ļaudis. Viņiem ir svarīgi saprast savas personīgās izaugsmes, savas sabiedriskās un pilsoniskās atbildības dēļ, kas šī zeme ir, no kuras viņš nāk, kā tā ir veidojusies, kas te ir pārdzīvots, kas šeit ir sasniegts, kas šeit ir aizkavēts, vārdu sakot – jau pabeidzot pamatskolu, jaunietim ir jābūt skaidrai izpratnei, kas viņam kā latvietim nāk līdzi mantojumā.
Svarīgi, lai būtu arī izpratne, ka šis mantojums viņam nav ne labāks, ne sliktāks kā jebkuram citam, jo jebkuras valsts vēsturi mēs vērtējam, man šķiet, galvenokārt no cilvēciskā un humānā viedokļa. Nav tā, ka, beidzot pamatskolu, bērnam būtu jāiegūst kaut kādas šovinistiskas varenības izjūta, ka viņa valsts ir pārāka un labāka par citām, nedz arī kāda nevajadzīga pazemība un mazvērtības komplekss, ka viņa valsts un tauta ir kaut kādi bārenīši, kas neko pasaulē nekad nav paveikuši un neko nespēj. Nē, jāspēj radīt pēc iespējas humānu, cilvēcisku un līdzsvarotu skatu uz pagātni, kas atļauj mums to pieņemt tādu, kāda tā ir, ar pašapziņu, ar mierīgu un vēsu prātu saprotot, ka tas nu ir mūsu mantojums – labs vai slikts, bagāts vai nabags, tas ir mūsu. Tikai mums tas tāds ir, citiem tāda nav. Mums ir jāskatās, kas tajā ir tas skaistākais un labākais, tas jāsaglabā, jāvērtē un jānodod tālāk. Mums ir arī jāsaprot, kas tajā ir šausmīgs, bet arī tas ir mūsu, ar to mums ir jāmācās sadzīvot vēsi, mierīgi, atvērti, cilvēciski un bez kompleksiem.
Tāpat kā katrs cilvēks ir vienādi vērtīgs, vai viņš būtu skaistāks vai mazāk skaists, bagāts vai nabags, katra suverēna valsts ir vienādi vērtīga. Tai ir sava būtiskā, neatņemamā vērtība, ne pārākuma komplekss, ne mazvērtības komplekss nedrīkstētu šeit spēlēt lomu. Tas ir liels izaicinājums, to ir ļoti grūti panākt, tas ir tas ideāls, ko es vēlētos saskatīt pamatskolas izglītībā.
Vidusskolā lietas kļūst jau daudz sarežģītākas. Te, protams, ir jānāk plašākam pasaules skatījumam, un Latvijas vidusskolas audzēkņiem ir jāsaprot: kamēr vēl nebija nekādu īpašu ziņu par Latviju, izņemot, ka laikam no šejienes atbrauca tirgotāji ar dzintaru, kas, piemēram, Meirodam ļāva veidot tā sauktās dzintara spēles, kur visur tika izkārti dzintara gabali, kas romiešiem bija ārkārtīga vērtība un dārgumi, kas nāca, lūk, no šīm ziemeļu dzintara zemēm un par kurām precīzi mēs, protams, nezinām, kuras ar tām tika domātas. Blakus šādām atsevišķām zīmēm, ka arī toreiz šeit dzīvojuši ļaudis, rakstītā vēsture, vēstures pieminekļi – tie ir kultūras pieminekļi, kādi ir visur citur pasaulē, ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā, arī Āfrikā, arī Vidusamerikā un Dienvidamerikā. Arī par senajiem pieminekļiem, senajām civilizācijām vidusskolas līmenī jaunietim būtu kaut kas jāzina, bet, es domāju, padziļināti viņam būtu jāsaprot Eiropas vēsture.
Mums kā Eiropas Savienības dalībvalstij, mums kā valstij, kas pagaidām kopā ar vēl 24 valstīm un nākotnē vairāk valstīm jāveido tāda Eiropa, kas nākotnē izvairīsies no pagātnes kļūdām. Mums ir arī jāsaprot, kā pagātnes procesi ir veidojušies vispār Eiropā, kas ir bijušas tās galvenās spēka un akcenta vienības, kāda loma ir bijusi baznīcai, kāda loma buržuāzijai, kāda loma bijusi karaļiem, viņu armijām, viņu varai un savstarpējām precībām un aliansēm. Tie procesi ir jāsaprot, lai saprastu Eiropas vēsturi, un tie visi ir jāsaprot kontekstā. Šajā brīdī man šķiet, ka vairs nav svarīgi, un tas ir tehnisks jautājums, vai tas notiek vienā klasē vai citā. Es uzskatu, ka tam būtu jānotiek ar vienu un to pašu skolotāju, kas māca vēsturi, lai nebūtu dažādas versijas par vēsturi un dažādi akcenti, bet man šķiet, ka tas ir tikai tehniskas dabas jautājums, un ir svarīga šī spēja parādīt, kā Latvijas attīstība šajos vēsturiskajos gadu simteņos ir noritējusi plašākā, īpaši Eiropas, kontekstā, jo tas mums kā Eiropas sastāvdaļai ir īpaši būtiski. Protams, kā es saku, ir arī visa šī pārējā pasaule, kurā daudzām no Eiropas impērijām bija kolonijas un ar kurām vēl šobrīd to ārpolitika, kā, piemēram, Spānijai, ne mazā mērā vien ir saistīta ar to, kurās zemēs un kurās pasaules daļās viņiem savulaik bija kolonijas, tas vēl šodien iespaido Eiropas politiku, un tas mums ir jāsaprot.
Es vēlētos uzsvērt arī to, ka vēsture nav objektīva disciplīna. Tas ir jautājums pats par sevi, kā vēsture ir attīstījusies. Man šķiet, ka vēstures izpratne savā dziļākā nozīmē ir kaut kas, kas pieder pie kultūras cilvēka vispārējās attīstības un izaugsmes. Ļoti daudzās valstīs, piemēram, regulāri televīzijā tiek rīkotas programmas, Anglijai tādas lieliskas programmas bijušas par dažādiem vēstures posmiem. Vai nu tie būtu balstīti uz romāniem, kā tas bija Forsaitu sāgas ekranizācijas gadījumā, vai arī tieši uz vēstures notikumiem, kā sērijās par karalieni Elizabeti. Es ļoti priecājos, ka Latvijā tiek veidota filma “Rīgas sargi”, kas ļaus jauniešiem saprast, kādi bija notikumi ap mūsu neatkarības izveidošanu un izkarošanu. Mīlestība pret vēsturi, zināšanas, ko cilvēks turpina iegūt visa mūža garumā, – arī tas būtu jāiemāca, un īstenībā labs skolotājs to iemāca savam audzēknim tieši vidusskolas līmenī. Es visu mūžu būšu pateicīga savai vēstures skolotājai vidusskolā, kura bija brīnišķīgs cilvēks, kura darīja daudz vairāk nekā to, ko tiešie pienākumi no viņas kā skolotājas prasīja, un kura, es uzskatu, pavēra manā personīgajā intelektuālajā attīstībā tik daudzas durvis, kas man palīdzējušas visu mūžu bagātināt manu dzīvi. Es novēlu, lai katram audzēknim, vidusskolēnam Latvijā laimētos ar tādu skolotāju.
Mēs droši vien šīs konferences laikā daudz runāsim par pedagoģiskajiem materiāliem, un tas ir būtisks jautājums. Man šķiet, tas ir īpaši svarīgs pamatskolā, jo pamatskolēnam nevar būt tā, ka viņam piedāvā auksto galdu, no kura viņš izvēlēsies vienā klasē vienu grāmatu, citā – citu. Te vajadzīga skolotāja vadība, te vajadzīga arī nopietna Izglītības ministrijas vadība, kas nosaka programmu, pamatlīdzekļus tieši šajā elementārajā līmenī, ko, protams, skolotājs var papildināt. Mūsdienās tā ir brīnišķīga iespēja ar audiovizuāliem materiāliem dot jaunietim tiešām daudz dziļāku izpratni nekā tā, kas bija iespējama senāk tikai no rakstiskiem materiāliem, zīmējumiem, skicēm vai labākajā gadījumā fotogrāfijām. Jo tālāk veidojas izglītības process, jo lielāka brīvība ir jāļauj arī pašam skolēnam, vēlāk studentam, pašam meklēt informāciju, pašam meklēt materiālus, un šeit nu ir jāspēj iemācīt arī to, ka materiāli, tādi, kādus mēs tos atrodam, vai tie būtu internetā vai bibliotēkās, ir jāizvērtē, un nekur šis jautājums tik nopietni nerodas kā vēsturē.
Jebkādu vēstures redzējumu mēs nekad nevaram pieņemt kā absolūto patiesību, ir absolūti nepieciešams vienmēr un visos gadījumos saprast, ka šis dokuments, šī liecība, šī versija ir tapusi no zināma redzespunkta, no zināma viedokļa, vai tas būtu nacionālais viedoklis, vai tas būtu ideoloģiskais viedoklis, vai tas būtu kāds idejiskais, tamdēļ ir būtiski, lai gan sabiedrība kopumā, gan arī jaunieši saprastu, ka vēsturei ir ļoti nozīmīga subjektīvā komponente. Šī subjektīvā komponente saistās gan ar katra vēsturnieka personīgām spējām un izpratni, bet galvenokārt arī ideoloģisko kontekstu, kādā tas notiek. Es atgriežos tātad pie sākotnējā izejas punkta – vēsturei ir jābūt tādam redzespunktam, kas atbilst nacionālām un valstiskām interesēm. Mums Latvijā ir jāmāca Latvijas vēsture no Latvijas viedokļa un no Latvijas vēsturnieku viedokļa, jo, lūk, gvatemaliešiem un zanzibāriešiem neinteresēs tās lietas, kas interesē mūs, tas ir pilnīgi dabiski un neizbēgami.
Ir vajadzīga sava vēsture ar savu skatījumu. Latvijai ilgus gadus bija vēsture vispār, kas tika rakstīta vai nu no krievu, vai vācu, vai no skotu, vai no angļu vai itāļu ceļotāju viedokļa, taču no pirmās neatkarības laika kļuva skaidrs, ka ir ļoti nepieciešama pašu latviešu historiogrāfija. Vēsturnieks Švābs savulaik savos memuāros zūdījās par to kļūdu, ko viņš kā jauns revolucionārs savā laikā bija izdarījis, palīdzēdams nodedzināt muižnieka pili, kurā sadega Latvijas vēsturei neatjaunojami vērtīgi materiāli. Savu kļūdu viņš vēlāk saprata un nožēloja. Latvija tieši tamdēļ, ka mūsu vēsture ir tika īsa, ir bijusi pakļauta dažādām vēstures interpretācijām, un no mūsu viedokļa, es domāju, mēs pilnīgi skaidri varam runāt par vēstures falsifikāciju. Šādas falsifikācijas vēl aizvien atrodamas daudzu ārzemju bibliotēku plauktos, ļoti daudzās ārzemju bibliotēkās jūs atradīsiet padomju laiku vēstures materiālus arī par šo Latvijas teritoriju. Tie tur joprojām plauktos guļ un gaida savus lasītājus, un ir ļoti svarīgi, lai ne tik vien mums rastos vēstures materiāli no objektīvas, modernas vēstures redzējuma, bet arī no latviskā skatpunkta, lai tie nogultos ārzemju bibliotēkās dažādās valodās, lai tiktu skaidroti ne tik vien pašiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem, bet arī visai pasaulei par to, kas ir noticis.
Šeit nevar nepieminēt vēsturnieku komisiju, kuru 1998.gadā nodibināja prezidents Guntis Ulmanis un kuras sākumos pagāja viss pirmais gads, lai viņi varētu sanākt kopā, uzstādīt sevi kā starptautiski respektējamu, nevis kā propagandas orgānu, nevis kā kaut kādu revanšisma organizāciju, bet kā nopietnu, profesionālu, augsti kvalificētu, ar starptautisko līdzdalību esošu komisiju, kura šo pēdējo gadu laikā ir ļoti daudz paveikusi. Ļoti daudz kas ir izpētīts, ļoti daudz kas ir publicēts, ļoti daudz kas ir pausts dažādās konferencēs. Tas darbs ir jāturpina.
Mums Latvijā viena no letonikas sastāvdaļām ir tieši Latvijas vēsture, mums ir ļoti svarīgi, lai mums būtu vēsturiskie pētījumi un tie turpinātos. Ir ļoti svarīgi, lai būtu turpinātība vēsturnieku izaugsmei, ir ļoti svarīgi, lai būtu stipendijas jauniem vēsturniekiem, vai tās būtu valsts sniegtas vai, kā es vienmēr esmu aicinājusi, privātpersonu, uzņēmēju, sabiedrisko organizāciju stipendijas vēsturei kā vienai no letonikas sastāvdaļām. Jāturpina ļoti nopietns darbs ar skolas materiālu izvērtēšanu, sagatavošanu, lai garantētu to, ka visi bērni visās ģimenēs visās Latvijas daļās var tikt pie skolas grāmatām, ka nav tādu bērnu, kā man savā bērnībā bija, kam ir jāiet cauri visam kursam tāpēc, ka vecāki nevar atļauties nopirkt skolas grāmatu un tad, protams, ir grūtības tam sekot. Šīm grāmatām jābūt pieejamām, bet tām jābūt arī Latvijas Izglītības ministrijas apstiprinātām, pieņemtām un izvērtētām.
Nav pieņemams, ka Latvijā vēsture tiktu mācīta no svešām zemēm ievestām, citā valstī rakstītām vēstures grāmatām. Es domāju, katrai valstij ir tiesības, un Izglītības ministrijai ir tiesības gādāt par to, lai tā būtu Latvijā apstiprināta mācību programma, nevis kāda cita, bet vairāk par visu es vēlētos uzsvērt, ka vēsture ir valstisks jautājums, tas ir cilvēcisks jautājums, tas ir katra viena jautājums, tam ir savs ideoloģiskais aspekts, bet tāds ideoloģiskais aspekts, kas nedrīkst kļūt par cīņas ieroci, bet drīzāk gan par intelektuālās un emocionālās atbrīvošanas līdzekli.
Es vēlētos, lai vēstures izpratne mūs atbrīvotu no pagātnes rūgtuma, no pagātnes pārdzīvojumiem, es vēlētos, lai vēstures izpratne mums atļautu sadzīvot ar saviem līdzcilvēkiem, piedodot pārestības tādā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, atzīstot kļūdas tādā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, bet spējot aizmirst kā Spānijā, kur šodien plaukstošās Spānijas ļaudis nerunā un neceļ gaismā vairs senās sāpes, ko tautas miesā cirta civilkarš, bet raugās ar skatienu nākotnē, ar izpratni par pagātni, bet gatavību pacelties pagātnei pāri, sadzīvot kopā un veidot kaut ko kopēju. Tas ir liels izaicinājums, tātad šeit ir arī mūsu sabiedrības integrācijas moments, kas ir svarīgs. Mums visiem pie tā ir nopietni un ar atvērtu sirdi un prātu jāpiestrādā.
Šī vēsture, kas mums visiem ir jāsaprot kā kopēja, ja mēs savu nākotni un dzīvi ar Latviju saistām, nedrīkst kļūt par strīdus ābolu mūsu starpā, tā nedrīkst kļūt par konfliktu cēloni, nedrīkst būt par populistisku saukļu ieganstu, nedrīkst kļūt vārda lētajā nozīmē politizēta. Vēsture nepieder nevienai etniskai grupai, nevienai politiskajai partijai, tā pieder mums visiem, tā nekad nebūs simtprocentīgi objektīva, bet mūsu pienākums ir gādāt, lai tā būtu tik objektīva, cik nu cilvēciski ir iespējams. Tas nozīmē izvērtēt lietas no daudzām, ne tikai no vienas puses, un censties godīgi, atklāti, taisnīgi, ar pilnu informāciju nonākt pie nepieciešamajiem secinājumiem. Vairāk par visu man šķiet, ka vēstures izpratne ir tas, kas palīdzēs mums vērsties nākotnē ar drošāku, skaidrāku un mierīgāku skatu.
Mēs esam daudz pārdzīvojuši, bet es kā psihologs varu jums teikt, ka nav veselīgi dzīvot tikai savu pārdzīvojumu varā. Pārdzīvojumi ir mūsu, tie pieder mums kā tautai un katram kā indivīdam, bet mēs vēlamies tos, varētu teikt, pārstrādāt, sagremot un pacelties tiem pāri, mēs vēlamies caur tiem kļūt bagātāki. Arī sāpīgie piedzīvojumi var mūs bagātināt, un mēs vēlamies galvenokārt atcerēties to, ka mēs kā cilvēki visi esam savai valstij vienādi svarīgi, vienādi derīgi, ka visas valstis pasaulē ir vienādas, ka nav vareno un nevareno, diženo un nediženo. Ir suverēnas, neatkarīgas valstis, ir cilvēki, kas katrs ir vērtīgs. Ja raugāmies pasaulē no savas cilvēcības pašapziņas, bez iedomības un bez aizvainotības, bez bailēm un bez uzmācības citiem, man šķiet, tad tiešām mēs dzīvei un nākotnei stāsimies pretī pēc iespējas stiprāki ar to, ko varam un spējam. Tad mēs būsim tiešām kopā ar citām Eiropas tautām gādājuši par to, lai nākotnes Eiropā ļaudis vairs netiktu aizrauti šajās vēstures asiņainajās straumēs, bet lai viņi būtu lemtspējīgi indivīdi, kā indivīdi un kā valstis virzītu notikumus cilvēcīgā, humānā un visiem pieņemamā gultnē.
Paldies jums!