Par Mazirbes mērakmens leģendu: dokumenti pret mītu

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Pēdējos gados kļuvis moderni rakstīt par lībiešiem lielmetienu preses izdevumos, populārzinātniskās un zinātniskās grāmatās un brošūrās, runāt par viņiem radio un televīzijas raidījumos, stāstīt dažādās sanāksmēs, ekskursijās un citur. Sniegumu saturs un dziļums ir dažāds. Līdzās objektīvo patiesību atspoguļojošiem rakstījumiem un stāstījumiem, kas balstīti uz nopietnim izziņas pirmavotiem, gadās lasīt un dzirdēt vielu, kas smelta no nepārbaudītiem avotiem un rakstījumiem. Tiek pausti pat patvaļīgi izdomājumi un nepārbaudītos avotos, bet — vēl ļaunāk — nepārbaudītā vai gadījuma rakstura literatūrā — gūtas ziņas par lībiešu cilmi, vēsturi, kultūru utt. Nereti šīs nepatiesības pārgājušas no paaudzes paaudzē un virspusējas attieksmes dēļ tiek popularizētas arī mūsdienās kā neapšaubāmas vai maz apšaubāmas īstenības.

Viena no šādām leģendām ir Mazirbes mērakmenī (tagad atrodas netālu no Mazirbes baznīcas pie Pakalnu mājām un tiek rādīts ikvienai Mazirbi apmeklējošo ļaužu grupai) iegravētais apgalvojums (vēstījums), ka pēc 1710.gada mēra epidēmijas Dundagas jūrmalā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvi palikuši tikai desmit cilvēki. Ieraksta patiesīgumu (ticamību) jau 1847.gadā apšaubīja Landzes mācītājs — Kurzemes baznīcu un draudžu vēstures izzinātājs un vairāku vietējo un ārzemju zinātnisko biedrību biedrs J.T.Kalmeijers. Vēl nopietnāk to pēc 1846.gada ekspedīcijas 1849.gadā apšaubīja Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis A.J.Šēgrēns ( Sjögren A.J.Bericht ūber eine im Auftrage der russischen geographischen Gesellschaft während der Sommermonate des Jahres 1846 nach den Gouvernments Livland und Kurland unternommene Reise zur genauen Untersuchung der Reste der Liwen und Krewingen. Grām.: Denkschriften der Russischen geographischen Gesellschaft zu St.Petersburg. Weimar, 1849. Bd. 1, St. 16, S.553—561 ), kurš sadarbojās arī ar Kalmeijeru. Pēc Irbes–Ģipkas un Popes–Rindas draudžu baznīcu grāmatu un citu agrāk nepētītu dokumentu apstrādes mēra akmens ieraksta ticamību 1979., 1994.un 1998.gadā noraidīja arī etnogrāfe Īrisa Priedīte (Priedīte Ī. "Lībiešu apmetņu veidošanās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē". Grām.: "Arheoloģija un Etnogrāfija". Rīga: "Zinātne", 1979. 13.laid.: "Latvijas lauku apmetņu un to celtniecības vēstures problēmas 17.—20.gs." 22.lpp.; Priedīte Ī. "No Pitraga vēstures". Grām.: "Lībieši"/Sast.K.Boiko. Rīga: "Zinātne", 1994. 117.lpp.; Priedīte Ī. "Leģendas un vēstures avoti (Par Mazirbes mēra akmeņiem)". Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis." A daļa. 1998. 3.nr.39.—40.lpp.).

Tomēr tēmai "Iepazīsti Latviju" veltītajā grāmatā T.Karma 1995.gadā rakstīja: "Vienā no Mazirbes mēra akmeņiem iekalta vēsts, ka 18.gs. sākumā, pēc kariem, lielais mēris lībiešu jūrmalā no 1600 iedzīvotājiem dzīvus atstājis tikai desmit" (Karma T. "Lībieši". Grām.: "Kurzeme un kurzemnieki". Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 77.lpp.). Akmenī iekaltā teksta patiesumu 1997.gadā tikai par pārspīlētu atzina A.Zalsters un A.Vīksna, rakstīdami: "Šie dati gan uzskatāmi par pārspīlētiem, jo pēc mēra no mežiem un purviem atgriezās šausmu pārņemtie aizbēgušie un noslēpušies cilvēki, bet pēc gadsimta lībiešu skaits šai teritorijā jau bija atjaunojies" (Zalsters A., Vīksna A. "Mazirbes mēra akmeņu tekstu tulkojums un skaidrojums". "Latvijas Ārsts". 1997. 7./8.nr.470.lpp.). Leģendu par tikai desmit pie dzīvības palikušajiem lībiešiem kā patiesu vēstures notikumu ikdienas Mazirbes apmeklētājiem pauž ekskursantu grupu pavadītāji.

Leģenda publicēta daudzās grāmatās, it īpaši tūristu ceļvežos. Jaunākā man zināmā tāda grāmata ir Arvīda Plauža "Ceļvedis pa Latviju" (Rīga: "Jumava", 1998), kuras 198.lpp. kā neapšaubāma patiesība pausta doma par tikai desmit dzīvajos palikušajiem cilvēkiem. Līdzās tai arī citas nepareizības gan par šo mēra akmeni, gan par citu Mazirbē skatāmo.

Lai interesenti gūtu dokumentāli patiesu ainu par minētās mēra epidēmijas radītajiem apstākļiem, šajā apcerējumā pirmo reizi publicējam Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā lasāmās ziņas par tiem 25 jūrmalas ciemu cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši 1710.—1711.gada mēra epidēmiju, kas minēts arī viņu miršanas reģistra ierakstos.

1. Pitraga Delnieku saimnieka Pētera māte Maije, kurai pirmajā laulībā jau pirms mēra bijuši septiņi bērni; vīrs un visi bērni miruši epidēmijā, otrajā laulībā pēc epidēmijas viņai bijuši četri bērni; mirusi 1742.gada 5.augustā.

2.—3. Ēvaržu saimnieka Bērtuļa sieva Kače mēra gadā devusies otrajā laulībā ar Bērtuli; mira 1745.gada 19.aprīlī 65 gadu vecumā; par Bērtuli plašāku ziņu pagaidām nav.

4. Vaides Roču (vēlāk Vecroču) vecā saimniece Babe, kura, jau mēra gadā kļuvusi par dzimto māju valdītāju, mira 1751.gada 21.martā.

5. Ģipkas Ziepanu saimnieks Lapiņš, jau mēra laikā bijis laulāts, mira 1752.gada 23.aprīlī 60 gadu vecumā.

6.—7. Mazirbes Bunku saimnieka Jaņa (Jāņa ? Jnne) māte Gelle jau pirms mēra sastāvējusi pirmajā laulībā; mēra gadā stājusies otrajā laulībā, kurā piedzīvojusi četrus dēlus un divas meitas; mirusi 1752.gada 3.decembrī "kā pagalam vecs cilvēks"; par mēri pārdzīvojušo otro vīru pagaidām ziņu nav.

8.—9. Mazirbes Kalšu saimnieka Didriķa māte Maije, kas gadu pēc mēra laulāta ar vīru Mārtiņu, mira 1753.gada 21.oktobrī; mēri pārdzīvojušais vīrs Mārtiņš mira 1752.gada pavasarī.

10. Vaides Lekšu saimnieka Didriķa māte Anne, kas kopš mēra laika sastāvējusi divās laulībās, mira vairāk nekā 70 gadu vecumā 1754.gada 4.aprīlī.

11.—12. Ģipkas Joku saimnieka Prica, Mulku saimnieka Pētera un Pūrciema Plaucaku saimnieka Anša māte Sappe, kas jau pirms mēra sastāvējusi pirmajā laulībā, bet gadu pēc mēra stājusies otrajā laulībā, kurā dzimuši septiņi dēli un viena meita, mira 70 gadu vecumā 1755.gada 2.februārī; par mēri pārdzīvojušo otro vīru pagaidām nav ziņu.

13. Pitraga Randu saimnieka Pētera māte Grieta bijusi laulāta jau pirms mēra, epidēmijā viņai miris viens dēls; pati mirusi 80 gadu vecumā 1755.gada 29.maijā.

14. Saunaga Kalnu (vēlāk Kalnbunku) kādreizējais saimnieks Pricis bijis precējies jau pirms mēra, kad piedzīvojis vienu bērnu; mira 1760.gada 6.aprīlī 90 gadu vecumā.

15. Mēra gadā dzimušais Ēvaržu saimnieks Brancis mira 50 gadu vecumā 1760.gada 27.aprīlī; par viņa vecākiem, kuri, domājams, arī pārdzīvoja epidēmiju, pagaidām nav ziņu.

16. Sīkraga Tiļļu saimnieka Pētera pusbrālis, pirms mēra dzimušais Mačs, 50 gadu vecumā mira 1755.gada 3.oktobrī.

17.—18. Košraga Veckūkiņu (tagad Anduļu) saimnieks Pēteris un viņa sieva Madele, kas laulāti vai nu divus gadus pirms mēra, vai arī trīs gadus pēc tā; Madele mira 1756.gada 8.jūnijā, Pēteris — 1756.gada 19.decembrī 76 gadu vecumā.

19. Mazirbes Kalšu saimnieka Andreja vaļiniece (?) atraitne Katrīna mira 1756.gada 19.jūlijā.

20. Sīkraga Tiļļu saimnieka Pētera tēvs Didriķis, kas no mēra gada līdz 1746.gadam kalpoja par ciema vagaru un nomira 1756.gada 7.novembrī.

21. Žocenes Saldnieku saimnieks Pricis mira 70 gadu vecumā 1757.gada 20.februārī.

22. Pitraga Niteļu saimnieka Nika māte Līze, kas jau pirms mēra bijusi 30 gadus veca un precējusies; mira 77 gadu vecumā 1757.gada 12.maijā.

23. Žocenes Krammnieku saimnieka Nika māte Tije mira 70 gadu vecumā 1758.gada 2.maijā.

24. Mazirbes Bunku saimnieka Jaņa (Jāņa ? Jnne) kalps, Pitraga Rūšu kādreizējais, kaut kad izliktais saimnieks Krists, kas dzimis 15 gadus pirms mēra, mira 1759.gada 25.martā.

25. Melnsila Valku (tagad Pīļvalku) saimnieka Jāņa māte Baba, kas laulāta gadu pirms mēra, mira 1762.gada 21.martā 80 gadu vecumā.

Šo vārdos nosaukto 25 cilvēku kopā tikai diviem dzīves dokumentējumā nav minēts mēra vai pirmsmēra laiks. Tas izriet no attiecīgā ieraksta kopteksta un no personas dokumentētā vecuma. Nosauktie ļaudis mituši visos mērakmens uzrakstā ietvertajos jūrmalas ciemos, izņemot Jaunciemu un Kolku. Bez vārdos nosauktajiem cilvēkiem Irbes–Ģipkas draudzes mirušo un apglabāto ļaužu reģistros esam saskaitījuši vēl 78 citus vietējos zvejniekciemu iedzīvotājus, kuri dzimuši pirms epidēmijas vai tās laikā. Tātad jūrmalā no Jaunciema līdz Žocenei mēra epidēmiju pārdzīvojuši vismaz 103 cilvēki, kas ir 10 reizes vairāk par akmenī minēto skaitu. Ja šiem ļaudīm pieskaitām arī tos mēri pārdzīvojušos draudzes locekļus, kuri mita piekrastei tuvējās latviešu zemkopju jeb arāju sētās (Ģipkas un Žocenes arājos, Cirstos, Dūmelē, Vīdalē un citur), tad visu epidēmiju pārcietušo kopskaits pārsniedz divus simtus.

Lai gūtu pilnu ainu par jūrmalas ciemu un vispār piekrastes Irbes–Ģipkas draudzes mēri pārdzīvojušo cilvēku daudzumu, minētajam skaitlim — 103 — jāpievieno visu vismaz 15 gadus pēc epidēmijas, t.i., līdz 1725.gadam, dzimušo cilvēku vecāki. Tad epidēmiju pārcietušo laužu daudzums būs robežās no 500 līdz 600 jeb 50–60 reizes lielāks par akmenī iekalto skaitli (aprēķini izdarāmi pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva 235.fonda, 1.apraksta, 84.lietas ierakstiem). Tāpēc nepārsteidz, ka jau 18.gs. 40.gados lībiešu ciemu sētas bija apdzīvotas vairāk vai mazāk pilnā mērā, ka tajās ritēja dzimtbūtnieciskās klaušu saimniecības laikam atbilstošs darbs un dzīve.

No teiktā izriet, ka Mazirbes mērakmens ieraksts par tikai desmit mēri pārdzīvojušiem cilvēkiem ir pagaidām nezināmu cēloņu radīts izdomājums mūsdienās par leģendāru kļuvušajā akmenī. Ceram, ka šīs rindas palīdzēs cilvēkiem neapmaldīties teiksmainā mērakmens leģendā un sniegs gaidāmo Lībiešu svētku dalībniekiem 18.gs.vēstures pirmavotos smeltas patiesas ziņas par gandrīz 300 gadus senās pagātnes norisēm.