Saglabāt debesis sevī — tā lībiešu tautai ir varonība

Prof. Pēteris Zeile — "Latvijas Vēstnesim"

Par lībiešu sīkstumu un nebeidzamo kultūrdziņu

Kapteinis Andrejs Bertholds (1863 — 1938)

Prof. Lauri Ketunens (1885 — 1963)

Mazirbē 5.augustā notiks 12. tradicionālie lībiešu svētki. Tos apmeklēšu, tāpat kā visus iepriekšējos, jo šajā laikā dzīvoju Košragā, kas tepat blakām Mazirbei vien. Domāju, priecāšos visiem līdzi, kā parasti, pēc tam izlasīšu "Talsu Vēstīs" vai citur, kādi tie šķituši tā vai cita žurnālista lūkojumā.

Taču šoreiz viss iegrozījās mazliet citādi. Nesen pavisam citai vajadzībai Nacionālajā bibliotēkā šķirstīju sava laika lielās avīzes "Pēdējā Brīdī" 1933.gada komplektu un "uzdūros" fotogrāfa un publicista Mārtiņa Sama interesantam materiālam. Par braucienu no Rīgas uz Mazirbi ar kuģīti uz lībiešu svētku svinēšanu te — Tomu mājās, piedaloties lībiešu pētniekam somam Laurim Ketunenam un citām, nu jau vēsturiskām un lībiešu dzīvē nozīmīgām personībām. Ar hamletisko jautājumu virsrakstā — būt vai nebūt līviem? Esmu radis vākt visu, kas attiecas uz lībiešiem. Taču šoreiz gribas nodot šo rakstu arī "Latvijas Vēstneša" lasītājiem. Reizē iezīmēt, kādas ūdeņu straumes aizplūdušas kopš tālā 1933.gada, ko lībieši un viņu draugi paveikuši un kā šogad lībieši sagaida savus svētkus.

No vienas puses, tas ir lielā mērā ārmalnieka skatījums, jo parasti lībieši (vai viņu pēcteči) mīl paši par sevi avīzē "Līvli" u.c. plaši un daiļrunīgi rakstīt. Bet no otras puses, ne gluži ārmalnieka. Jo kopš 1972.gada, te dzīvodams, krāju dažādus materiālus. Tapušas divas biezas klades un vairākas mapes. Sāku ar to, ka gāju pie vecās slavenās lībietes Kine–Dīķu Katrīnas Krāsones (sauktas par Dīķu Kačiņu). No viņas krājumiem pierakstīju lībiešu tautas dziesmas, K.Staltes dzejoļus u.c. materiālus ar viņas parindeniskajiem tulkojumiem latviski. "Literatūra un Māksla" (1987., 10.07.) publicēja viņas saistošo dienasgrāmatu par bēgļu laikiem (1915.—1918.) ventiņu izloksnē. Savā laikā Jāņa Kreicberga lieliskais fotodarbs darīja viņu slavenu pasaulē, bet tajā tvertā Krāsonu Kačiņa vērtās dramatiskā savas aizejošās tautas simbolā. Pierakstīju košradznieku Juhana Helda, Klāras Zīvertes, Valda Dišlera u.c. atmiņas. Tapa rakstu un eseju cikls "Vēstules no Košraga", kas publicēts "Talsu Vēstīs" un "Elpā". 1994.gadā iznāca darbs "Nacionālo minoritāšu kultūra Latvijas Republikā (20.—30.gadi)", kurā samērā plašu nodaļu (73.—93.lpp.) veltīju lībiešiem un viņu kultūrai.

Kaut arī lībiešu skaits sarucis (no 1238 —1925. gadā līdz 170 — šodien), viņu atmodas turpinājums piedzīvo kāpinājumu un sagādā aizvien jaunus, patīkamus pārsteigumus. Pēc sešdesmit gadiem ar Saeimas pieņemto likumu 1939.gadā uzceltais Tautas nams nodots agrākajam īpašniekam — Līvu savienībai. 12. lībiešu svētku daļa notiks jau pašu namā. Sekmīgi turpinās pavasarī sāktā vides projekta "Mazirbe" īstenošana Līvu savienības Mazirbes nodaļas vadītāja ceļu inženiera Egila Kiršpila vadībā. Sadarbojoties ar Ventspils naftas tehnisko direktoru Gunāru Liepājnieku, Slīteres rezervātu, Stendes melioratoriem un internātskolu, veikti nozīmīgi darbi apkārtnes labiekārtošanā (meliorācija, autostāvvietas laukums, mācītājmuižas parks, papildu ceļi, piebrauktuves u.c.). Lībiešu krasts izdevis krāšņi ilustrētu bukletu ar kartoshēmu par Mazirbi un tās apkārtni. Tagad tūristi viegli varēs atrast visus kultūrvēsturiski nozīmīgos un šodien funkcionējošos objektus. Arī Tomu mājas, kur pēc M.Sama vēstījuma 1933.gadā svinēti lībiešu svētki. Bukletu svētkos varēs iegādāties Lībiešu tautas namā.

Protams, problēmu ne mazums. Tās atklājās nesenajā Līvu savienības konferencē. Izmaiņu nepieciešamība Lībiešu krasta struktūrā un funkcijās, nodoms izveidot Lībiešu institūtu, veidot jaunas attiecības ar Slīteres nacionālo parku, kas sarūk zemju privatizācijas rezultātā. Papildinājumu vajadzība valdības akceptētajai mērķprogrammai "Lībieši Latvijā", paredzot finansējumu Lībiešu tautas nama apsaimniekošanai un kultūras pasākumu organizēšanai. Sadarbība ar Kolkas un Dundagas pagastu vadību. Tie mazai tautai nav viegli jautājumi. Taču redzot pašreizējo sparu, gribas ticēt, ka tie tiks sekmīgi risināti.

Kad 70.gadu sākumā ierados Lībiešu krastā, situācija bija satriecoša. Lībietis nedrīkstēja pasē rakstīt savu tautību. Zvejniekus jūrā pavadīja un sagaidīja krievu militāristi–robežsargi ar automātiem un suņiem. Iedzīvotāji no ciema uz pludmali jūras krastā tika laisti dažkārt tikai pēc Jāņiem — ar stieplēm un brīdinājuma uzrakstiem ierobežotā nelielā laukumā, ko ļaudis dēvēja par "zvēru dārzu"...

Gribas iezīmēt galvenos metus — kāds ceļš noiets no šīs pazemojošās bezcerības līdz 12. lībiešu svētkiem.

Ilgstoši dzīvojot Lībiešu krastā, esmu nācis pie dažiem būtiskiem secinājumiem, dažiem tīri paradoksāliem. Tieši pēdējos 10—12 gados lībiešu garīgā aktivitāte bijusi visintensīvākā visā viņu vairāku gadu tūkstošu ilgajā vēsturē. Tieši tad, kad lībiešu palicis vismazāk, viņi īsti izjutuši savu atmodu un desmitkāršojuši savu spēku. Var teikt, ka nelielai tautai šajā situācijā, kā teicis kāds dzejnieks, "saglabāt debesis sevī, tā ir varonība". Vecākās lībiešu paaudzes pārstāvji (V.Šuvcāne, I.Neilande, P.Kļaviņa, E.Valgamā, A.Šulcs u.c.), neraugoties uz gadu nastu, savas enerģijas maksimumu un zināšanas ziedo lībiešu lietai, valodas saglabāšanai, kultūras aktivitātēm. Bet jaunākā un jaunā paaudze ieguvusi labu jaunlaiku izglītību, var teikt, strādā par diviem. Un vēl vairāk.

Kērsti Boiko, vēl būdama Latvijas ZA Valodas un literatūras institūta aspirante, apguva lībiešu valodu, pētīja lībiešu zvejnieku vietvārdus, uzstājās ar referātiem lībiešiem veltītajās konferencēs, bet 1994.gadā iznāca zinātnisko rakstu krājums "Lībieši", ko bija sakārtojusi jaunā lībiešu zinātniece. Apvienojot lībiešu un latviešu pētnieku spēkus, apjomīgajā grāmatā aplūkots plašs lībiešu vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas, valodas, toponīmikas jautājumu klāsts. Pitraga vēsture, lībiešu kultūras dzīve 20.gs. 20.—30.gados, redzamāko lībiešu kultūras darbinieku devums u.c. jautājumi. Grāmata rosinājusi un joprojām rosina jauniem — papildu un izvērstākiem pētījumiem. Tā radīja sabiedrības vispārēju interesi un guvusi recenzējumus, analīzi, atsauksmes "Latvijas Vēstnesī", "Līvli", "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs" un citos izdevumos. Tagad, kad LU Svešvalodu fakultātē iedibināta arī Somugru nodaļa, Kērsti Boiko pavēries plašs darba lauks, kas liek pašai nemitīgi apgūt jaunas zināšanas. Viņa ir bakalauru programmas vadītāja, pēc pašas sagatavotiem mācību līdzekļiem māca lībiešu valodu, sagatavojusi mācību grāmatu lībiešu valodā. Baiba Damberga, beigusi Mākslas akadēmiju, ne tikai regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, bet veikusi nozīmīgu organizatorisku darbu, apvienojot lībiešu izcelsmes māksliniekus un 1994.gadā Mazirbes tautas namā sarīkojot vēsturē pirmo lībiešu stājmākslas izstādi "Līvo kuņšt" (Lībiešu māksla). B.Damberga veidojusi izstādes plakātu, 1998.gada "Lībiešu gadagrāmatai" uzrakstījusi plašu apceri "Pašiem sava māksla". Tika izstādītas eļļas gleznas, akvareļi, grafika. Lībiešu mākslu izstādē pārstāvēja Jānis Belte, Lilita Līce, Baiba Damberga, Andrejs Šulcs, Vilnis Blaževics, Rita Lele, Andris Lamsters, Ilva Buntika, Teodors Vangravs, Valts Ernštreits, Tenis Grasis. Jāatzīmē, ka I.Buntikai, L.Līcei un B.Dambergai 1999.gadā notika kopēja izstāde Turaidā, bet 2000.gada maijā Rīgā — R.Lelei, S.Lamsterei, L.Ozoliņai un B.Dambergai. Šogad V.Purvīša audzēknis Andrejs Šulcs, atzīmējot savu 90 gadu jubileju, sarīkoja personālo izstādi, Baiba Damberga ilustrē "Lībiešu gadagrāmatu" un citus izdevumus, publicē savus dzejoļus, rakstus par lībiešu mākslu un izkopj epistulāro žanru ventiņu izloksnē.

Renāte Blumberga, beigusi Vēstures un filozofijas fakultāti, ieguvusi filozofijas bakalaura grādu, vēl nesenā Vēstures institūta asistente kopā ar Gundegu Blumbergu — Lībiešu kultūras centra vadītāju, daudzus gadus veidoja un rediģēja laikrakstu "Līvli", publicēja tajā (arī citos lībiešu izdevumos) savas apceres. Apgūst somu, igauņu un lībiešu valodas, lai lībiešu jomā varētu strādāt profesionāli. Aktīvi darbojas Lībiešu kultūras centrā, dzied ansamblī "Vīm". LU Svešvalodu fakultātes Somugru nodaļā lasa lekcijas lībiešu kultūras vēsturē, piedalās dažādās lībiešu sabiedriskajās aktivitātēs.

Taču nepārspējams lībiešu kultūrdarba fenomens ir Valts Ernštreits. Grūti nosaukt kultūras jomu, kurā Valts nebūtu piedalījies produktīvi, rezultatīvi. Rīgā dzimušais lībiešu dzejnieku Prinču dzimtas pēctecis. Kaut arī ģimenē lībiešu valoda nav runāta, Valts to perfekti apguvis un ir viens no nedaudzajiem, kas runā un raksta lībiešu valodā. Savdabīgs dzejnieks. Lībiešu un latviešu vārdnīcas sastādītājs. Tā datorizdrukā tika izplatīta jaunatnes nometnes "Piški tēģ" dalībniekos 1995.gadā un kļuva par viņa diplomdarbu, beidzot Tartu universitāti. Valts Ernštreits — Lībiešu kultūras centra nodibinātājs un tā sākotnējais vadītājs. V.Ernštreits ir izdevuma "Līvi" (1994 — populārzinātnisks izdevums par lībiešu vēsturi, valodu, kultūru, literatūru, mākslu, atklātības darbiniekiem, aktivitātēm atmodas gados) sastādītājs, daļējs autors un tulkotājs. Tam, ka līdz galam tika novests Harija Skujas reiz sāktais darbs pie lībiešu dzejas antaloģijas sakārtošanas un izdošanas, lielā mērā jāpateicas tieši V.Ernštreitam. Pirmoreiz dienasgaismu ieraudzījušā grāmatā "Es viltīgāks par tevi, menca!" (1998., 215lpp.) apkopots viss nozīmīgākais, kas lībiešu valodā tapis dzejas jomā. Tajā pārstāvēta lībiešu folklora, 24 autori, teksti lībiešu un latviešu valodā. Pārskats, dzejnieku biogrāfijas, atdzejojumi — visam klāt roku licis V.Ernštreits. Vārdu sakot, viņš sevi apliecinājis kā vispusīgi apdāvinātu: dzejā, esejiskajā publicistikā un mākslā. Bez jau minētās lībiešu mākslas izstādes Mazirbē viņa darbi eksponēti arī Rīgā, Tallinā un Helsinkos. Ar ziņojumiem par lībiešu problēmām V.Ernštreits uzstājies konferencēs Latvijā, Igaunijā, Somijā, somugru 2. kongresā Budapeštā 1996.gadā. Ungārijas pilsētā Engerā notikušajā 3. somugru tautu rakstnieku konferencē 1997.gadā lībiešus pārstāvēja V.Ernštreits.

Pazīstamo lībiešu kultūras darbinieku Helmī un Daiņa Staltu meita Julgī studējusi Vīlandē kultūras koledžā tautas mūziku, mācījusi bērniem un jauniešiem lībiešu valodu, ir aktīva Staltu lībiešu ansambļa dalībniece, gatavo Latvijas radio bērnu raidījumus, balstoties līvu folklorā.

1997.gadā Tartu universitātē mācības sāka Lībiešu krasta stipendiāte Ulla Ernštreite.

Protams, tas ir nepilnīgs ieskats jauno lībiešu aktivitātēs. Taču nule minēto jauniešu darba spars izraisa cieņu un cerību. Dažkārt neviļus uzplaiksnī atziņa: pēc katra vecā lībieša aiziešanas mūžībā jauno spars dubultojas. Tā varbūt ir īstā atbilde Mārtiņa Sama apceres virsrakstā 1933.gadā izvirzītajam jautājumam — Vai viņiem draud bojā iešana vai augšāmcelšanās? Jo toreizējās lībiešu aktivitātes ne tuvu nevar pielīdzināt jaunākajiem sasniegumiem lībiešu izpētē, zinātnē, izglītībā, mākslā, kultūrā. Ievērosim: par vairākiem atsevišķiem veikumiem sakām — pirmais, pirmoreiz ... Loģika saka — šiem pirmajiem jāseko nākamajiem, jāseko jauniem saskaitāmiem.

Nākamā atziņa — lībieši, dzīvodami savos piejūras ciemos, izsenis bijuši zvejnieki, daļēji arī zemkopji. Ar 1952.gada krievpadomisko okupantu nolikumu par pierobežas zonas izveidi tika aizliegta individuālā zveja jūrā, kas bija līvu galvenais iztikas avots. Līvi bija spiesti doties uz iekšzemi, uz Rīgu un Ventspili, kur šobrīd atrodas lielākās līvu kopienas. Dzīvojot pastāvīgā latviskā vai krieviskā vidē, liela daļa līvu pilnīgi asimilējās. Atmodas sākumos pavērās iespēja un cerība atgriezties dzimtajās vietās. Taču to darīja tikai nedaudzi, jo izrādījās, ka zvejniekam, tāpat kā zemkopim, pašreizējos tirgus ekonomikas apstākļos grūti izdzīvot, pat ja viņam būtu iespēja katru dienu iet jūrā un atgriezties krastā ar labiem lomiem. Arī jūra kļuvusi patukša...

Taču iniciatīvu izrādīja inteliģences pārstāvji. Kaut arī ekonomistam Edgaram Sīlim un viņa dzīvesbiedrei Zojai Sīlei — LU mācību daļas vadītājai — bija labi darba un dzīves apstākļi Rīgā, viņi to atstāja un pārcēlās uz nomaļo Lielirbes ciemu. Pirms kara tas bija lielākais lībiešu ciems, bet dramatisko pārmaiņu gados galīgi iztukšots — daļa kara beigās devās uz Zviedriju, palikušos izsūtīja uz Sibīriju vai izspieda krievu militāristi, te ierīkojot lielu robežapsardzības bāzi. Par spīti visam Zoja un Edgars Sīļi tieši no šejienes sāka savu lībiešu atdzimšanas misiju. Edgars Sīlis kļuva par valsts īpaši aizsargājamās teritorijas — Lībiešu krasts ("Līvõd Rānda") — direktoru, bet Zoja Sīle sāka mācīt lībiešu valodu Ventspilī un Kolkā. Abi, atbilstoši savai specializācijai, publicējuši daudz rakstu lībiešu un citos izdevumos, piedalījušies ikgadējo lībiešu svētku organizēšanā un norisē. Lībiešu atmoda nav iedomājama bez Sīļu daudzpusīgā ieguldījuma.

Dainis un Helmī Stalti, lai būtu tuvāk savām lībiskajām saknēm un aktīvāk varētu iesaistīties Lībiešu krasta kultūrdarbībā, Košragā nopirkuši pārbūvētu kādreizējo lībiešu māju "Kūvali". Tā kļuvusi par tādu kā darbības štābu, kur lībiešu svētku un citu pasākumu sakarā pulcējas gan lībiešu aktīvisti un viņu atbalstītāji latvieši, lai apspriestu padarītos un veicamos darbus. Dainis Stalts Latvijas Radio vada ikmēneša raidījumus "Izstaigāju Līvu zemi", Košraga "Kūvali" ir kā zināms starta laukums Lībiešu krastā notiekošā apzināšanai un izklāstam raidījumos. Helmī Stalte vadījusi bērnu vasaras nometnes Mazirbē "Čičorlinki". Katros lībiešu svētkos (arī Baltijas folkoras festivālos u.c.) Stalti uzstājas ar saviem "Skandiniekiem" un ģimenes ansambli. Helmī Stalte bija starptautiskā folkloras festivāla "Baltica–2000" vedēja. Apzinot lībiešu folkloru, sekmējot dažādu lībisko tekstu muzikālos aranžējumus, Stalti veikuši lielu darbu lībiešu mūzikas kultūras attīstībā. 1999.gadā iznāca Staltu ģimenes ansambļa kompaktdisks "Lībiešu dziesmas". H. un D.Staltu vadītie "Skandinieki" saņem Hamburgas F.V.S. fonda Eiropas balvu par tautas mākslas popularizēšanu.

Trešā atziņa. Būtiski atšķirīgas kļuvušas lībiešu un latviešu attiecības gan oficiālā, gan individuālā cilvēciskā ziņā, salīdzinot ar pirmās Latvijas Republikas laiku. Toreiz — gan K.Ulmaņa autoritārā režīma un nacionālisma dēļ, gan dažu, galvenokārt rietumu lībiešu izloksnē runājošo lībiešu radikālās darbības (piem., pašpasludinātā "lībiešu karaļa" Uldriķa Kāpberga pretošanās lībiešiem dienēt Latvijas armijā) dēļ. Arī tāpēc, ka Izglītības ministrija 30.gadu otrā pusē aizliedza Latvijas skolās lietot Somijā izdotu lībiešu mācību grāmatu, aizliegums igauņu pētniekam O.Loritsam pēc 1937.gada apmeklēt Lībiešu krastu un daži citi momenti izsauca lībiešu pārstāvju neapmierinātību. Tas viss kopumā dažkārt veidoja visai vēsas attiecības starp valsts varu un daļu lībiešu.

Turpretī latviešu un lībiešu kopējās atmodas laikā kopš 80.gadu beigām Latvijas likumdevēji un valdība daudz darījuši lībiešu atbalstam kultūrmantojuma, valodas saglabāšanā, sabiedrisko aktivitāšu demokrātiskā, iespējami optimālā izvēršanā. Tas izpaudies gan Lībiešu krasta izveidē, valsts ilgtermiņa mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" valstiskā apstiprinājumā, gan arī citos pasākumos.

Nacionālā teātra aktrise Līga Liepiņa nesen intervijā teica: "Kaut arī atpūtas brīžus vasarās pavadu Piebalgā, enerģētiski saistošāka man vienmēr šķitusi Kurzemes jūrmala — aiz Kolkas raga uz Mazirbes pusi. Tā mani burtiski pievilkusi — kā magnēts!"

Jūras un priežu meža draudzīgā simbioze, savdabīgie zvejnieku ciemi, senās lībiešu apmetņu vietas ar kādu noslēpumainu, vārdos neizsakāmu auru. Tas viss piesaistījis visai daudzus radošās inteliģences pārstāvjus, kas te pavada gada siltos mēnešus un arī rada savus darbus. Dzīve lībiešu ciemos savdabīgi un svētīgi iespaidojusi gan gleznotāju N.Darkevicas, I.Lūses, I. un H. Heinrihsonu glezniecību, L.Zikmanes grafiku, E.Goldšteina mūziku, bet jo īpaši A.Freimaņa kā kinorežisora un scenārista darbu. Dzīvojot Melnsila "Aizklāņos", tapušas Aivara Freimaņa mākslas filmas "Puika" un "Ligzda". Liela daļa materiāla gūta šajā Kurzemes pusē, filmās jūtams tās kolorīts. A.Freimanis radījis trīs dokumentālas filmas par lībiešiem un Lībiešu krastu: "Es dzīvoju lībiešu mājās", "Līvõd pivād" (Lībiešu svētki) un "Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās nedēļu pirms pasaules gala". 1992.gadā dienasgaismu ieraudzījusi dokumentālā filma "Līvõd pivād" ir pirmā Latvijā radītā filma, kuras teksts skan lībiešu valodā (lībiešu valodā tulkojis Tenu Karma, ierunājuši Dainis Stalts un viņa meita Julgī Stalte). Jaunākā filma "Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās" martā pirmoreiz rādīta lībiešu saietā Rīgā, bet pirmizrādi piedzīvojusi Latvijas Televīzijā šīgada Līgo svētku dienā 23.jūnijā un tiks rādīta arī šīgada lībiešu svētkos Mazirbē 5.augustā.

Runājot par latviešu ieguldījumu lībiešu lietā, nevar nenovērtēt Latvijas Zinātņu akadēmijas un personīgi akadēmiķa ZA prezidenta Jāņa Stradiņa pastāvīgās rūpes un interesi par lībiešiem, viņu vēsturi, kultūru, valodu. Zinātniskā ZA sēde Rīgā, ZA izbraukuma sēdes Mazirbē un Ventspilī, rakstu virkne Zinātņu Akadēmijas Vēstīs — liels atbalsts lībiešiem, viņu vēstures un kultūrvēstures tālākai izpētei. Košragā un citos lībiešu ciemos daudzreiz esmu sastapis akadēmiķi Saulvedi Cimermani pētām lībiešu tautas celtniecības objektus, pēc tam ar interesi lasījis plašos un detalizētos rakstus ZA Vēstīs un avīzē "Līvli". Lielu darbu veikusi Māra Zirnīte, strādājot ZA Filozofijas un socioloģijas institūta darba grupā un vairāku gadu ilgamībā pierakstot veco lībiešu mutvārdu liecības un atmiņas, kā arī īstenojot pētījumu — aptauju "Lībiešu krasta iedzīvotāju attieksme pret Ziemeļkurzemes nacionālā parka projektu". Rezultāti publicēti plašā rakstā "Pārdomas pēc pētījuma" ("Lībiešu gadagrāmata", 1998., 141.—154.lpp.).

Ceturtā atziņa. — Pagātnē lielu darbu lībiešu kultūras, folkloras un valodas izpētē veikuši igauņu un somu zinātnieki A.J.Šēgrēns, F.J.Vīdemanis, E.N.Setele, K.Vallīns–Vainomā, L.Posti, S.T.Suhonens, T.R.Vītso, L.Ketunens, O.Loritss, P.Ariste un citi. Taču gandrīz viss viņu vākums iegūlis Tartu, Helsinku, Pēterburgas krātuvēs, fondos un bibliotēkās. Lai visu to apgūtu (atgūtu), Latvijas lībietim jādodas uz šīm pilsētām un, lai cik tas paradoksāli, darbs jāsāk no sākuma, jo cilvēki, no kuriem gūti dažādi materiāli, sen ietinušies mūžības miglājā.

Bet Latvijā lielāko mūža daļu pavadījušais igaunis Tenu Karma apguvis augšminēto pētnieku materiālus, iemācījies latviešu un lībiešu valodas un pēc 1948.gada pirmās ekspedīcijas lībiešu krastā kļuvis par dedzīgu un nerimtīgu lībiešu lietas atbalstītāju, valodas un kultūras kopēju. Atšķirībā no iepriekšminētajiem citzemju pētniekiem, viss T.Karmas lielais veikums palicis Latvijā, palicis pie lībiešiem, ieguldīts Lībiešu krastā, avīzē "Līvli", rakstu krājumos un citur. Kā drošā un cerīgā laukā. Kad T.Karma — Tartu universitātes students — kopā ar prof. Paulu Aristi un citiem igauņu studentiem 1948.gadā ieradās pie Kurzemes lībiešiem, viņu vidū vēl bija daudzi, kas runāja dzimtajā valodā, atcerējās Lībiešu savienības dibināšanu, piedalījās Lībiešu tautas nama celšanā, lībiešu pirmās atmodas aktivitātēs. Mazirbē vecā lībieša Eduarda Brankes mājā T.Karma ieraudzīja zem stikla ierāmētu devīzi "Rāndakēļ, min jemākēļ, pivā minnõn um ēļ!" (Jūrmalnieku valoda, mana dzimtā valoda, svēta man ir tava skaņa!"). Šī teikuma pirmā daļa vēlāk kļūst par patstāvīgu virsrakstu daudzajiem T.Karmas materiāliem par lībiešu valodu vairāku gadu ilgamībā laikrakstā "Līvli".

Jau pirmajā ekspedīcijā Tenu Karmas apziņā neskaidri pavīdēja doma — kāpēc gan nevarētu turpināties kādreiz tik sparīgi aizsāktā lībiešu atmoda? Jau tā paša gada rudenī pie pasniedzēja Kārļa Abena viņš sāka cītīgi mācīties latviešu valodu. Taču tikai pēc kāda laika, kad bija kļuvis par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, valodnieces Martas Rudzītes dzīvesbiedru, šī doma kļuva par apzinātu dzīves misijas apziņu. Grūti pat nosaukt visu to, ko Tenu Karma veicis lībiešu valodas un kultūras labā. Viņš Filoloģijas fakultātes studentiem lasījis speckursu "Ievads lībiešu filoloģijā", kopā ar P.Dambergu sastādījis mācību līdzekli studentiem "Lībiešu tautasdziesmas" (1980) ar atdzejojumiem latviešu valodā, īsām ziņām par lībiešu rakstu valodu ar nelielu lībiešu–latviešu vārdnīcu. Kopš 1992.gada mēnešrakstā "Līvli" tiek publicēti T.Karmas lībiešu valodas materiāli "Randakēļ, min jemakēļ", neskaitāmi raksti par lībiešu kultūras vēsturi, tās darbiniekiem (arī "Lībiešu gadagrāmatas" visos izdevumos). T.Karma sekmējis mūsdienu lībiešu literārās valodas un rakstības pilnveidi, bijis viens no galvenajiem referentiem zinātniskajā konferencē Mazirbē 1995.gadā, arī vairākās citās konferencēs (Somijā u.c.) un ZA izbraukuma sēdēs. Viņa auglīgais darbs ticis atbalstīts ar Spīdolas stipendiju. Ar savu darbu T.Karma ir stiprām saknēm ieaudzis igauņu, latviešu un lībiešu kultūras vēsturē. Par savu darbu 1997.gadā Tenu Karma apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vēl esmu domājis, kāpēc tieši Mazirbe kļuvusi par lībiešu centru, "galvaspilsētu", kāpēc arī šodien tai ir tāds pievilkšanas spēks, kas katru gadu augusta sākumā te liek saplūst lībiešiem no visas Latvijas, citām zemēm un viņu draugiem no visas pasaules? Varbūt tāpēc, ka tā atrodas Lībiešu krasta centrā, vienojot abpus Kolkas ragam dzīvojošos lībiešus apmēram 80 kilometrus šaurajā joslā gar jūru un līci? Varbūt tāpēc, ka no šejienes savu misiju sākuši A.J.Šēgrēns, L.Ketunens, O.Loritss, P.Ariste u.c. Varbūt tāpēc, ka Mazirbē un tās tuvumā dzīvojuši izcili līvu vīri, kas veidojuši šīs tautas kultūras pamatus. Leģendārais brīvdomātājs Nika Palmanis, kas palīdzēja Šēgrēnam apzināt lībiešu valodu un folkloru, iedibinājis pirmo lībiešu skolu Košragā (jau 1852.gadā), kuras turpinājums bija Mazirbē. Te šovasar tika atzīmēta skolas 120 gadu jubileja. Kārlis Stalte, Pēteris Dambergs, Didriķis Volganskis un citi — Līvu savienības dibinātāji, laikraksta "Līvli" veidotāji, dzejnieki, lībiešu nama cēlāji un citu darbu enerģiski veicēji.

Šodien ikviens aizvien no jauna var pārliecināties ar kādu enerģiju un neatlaidību mazā lībiešu tauta kopj un ceļ augšā savu valodu, kultūru. Ikvienā no šiem augusta sākuma svētkiem ir nozīmīgas aizvien jaunas ieceres un īstenojumi. Zinātniskās konferences, vērienīgākās no kurām bija 1989. un 1994.gadā. Pēdējā jau bija vērtusies starptautiskajā ar vērienīgu nosaukumu "Lībieši un viņu kultūra: mazo etnisko vienību valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse". Tajā ar referātiem piedalījās lībiešu, latviešu, krievu, igauņu, somu, ungāru, komi un citu somugru tautu zinātnieki.

Lībiešu kultūras mantojumā liela vieta ir mūzikai, dziesmai, kas izceļas ar savdabību un melodiskumu. Ne velti tās īpaši piesaistīja komponistu Emili Melngaili. Viņš 20.gadu sākumā devās uz Lībiešu krastu, vāca lībiešu folkloru, pierakstīja melodijas, "Jaunākajās Ziņās" 1923.gada jūnijā publicēja plašu apceri septiņos turpinājumos "Līvu laulas lasot". Dziesma un mūzika skan ikvienā no lībiešu svētkiem, bet šajā ziņā īpaši iezīmīgi bija sestie svētki 1995.gadā, kurus var nosaukt par lībiešu mūzikas svētkiem. Tajos tika pieminēti un godināti lībiešu mūzikas kopēji: Margarita Stalte, Rūdolfs Ermanbriks, Hilda Cerbaha–Grīva, Dzintars Kļaviņš, Staltu ģimene un citi. Reizē šī svētku diena atklāja, cik sazarota ir šodienas lībiešu mūzikas kultūra — ansambļi "Līvlist", "Kāndla", "Skandinieki", "Vīm" ... Un cik daudz tai atbalstītāju un palīgu — Miķeļtornī dzimušā lībieša Jāņa Ērenštreita Doma zēnu koris, Kolkas koris "Mare", viesi no Tukuma, tuvējās Sāmsalas (Sāremas) un vēl citi.

Katros svētkos lībieši pārsteidz ar ko jaunu — mākslinieku kopizstādi, A.Šulca jubilejas izstādi, Daiņa Kārkluvalka fotoizstādi, kurā atainoti lībiešu ciemi un dzīve tajos. Ar somu filmu "Desmit cilvēku tauta" — ar galveno varoni Paulīnu Kļaviņu. Vai jaunu Aivara Freimaņa lenti ...

Ne velti lībiešu svētki Mazirbē piesaistījuši prominentas personas — Latvijas un Somijas prezidentus, ministrus, somugru tautu valstu vēstniekus, kultūras darbiniekus no pasaules malu malām. Tāpēc nav jābrīnās, ja jūs te satiekat Helsinkos somugrustiku studējošo japāni Takahasi Hidekazu, kurš runā arī latviski. Vai Kurzemes Bīronu dzimtas pārstāvi Nikolausu Bīronu, kurš, būdams avīzes "Kölner Stadt Anzeiger" žurnālists, atbraucis uz šejieni, lai uzrakstītu reportāžu par mazas tautas lielajiem svētkiem.

Arī šie — 2000.gada — jau divpadsmitie lībiešu svētki sola jaunus pārsteigumus, jaunas, neparastas tikšanās. Te pulcējas darītāji ar apziņu — jo mazāk pēc skaita, jo ciešāk jāturas, lai nepazustu vissenākā Latvijas pamattauta, tās kultūras mantojums. Tāpēc, ejot uz kārtējiem lībiešu svētkiem, nāk prātā akadēmiķa Jāņa Stradiņa uzmundrinoši cerīgie vārdi: "... Mazās tautas jau ir sīkstas un dzīvīgas, un, ja vēl to pastāvēšanai tiek dots zinātniskais pamats, tad var sacīt, ka šī lieta pati no sevis nebeigsies."

Vai viņiem draud bojāiešana vai augšāmcelšanās?

Raksts avīzes "Pēdējā Brīdī" 1933. gada 4. jūlija numurā

Jūrmalciems Mazirbe (Maģeere) nav gan "pasaules galā", bet ja gribat tur nokļūt, braucot mūsu piekrastes satiksmes tvaikonī, tad jāapbruņojas ar krietnu pacietību. Šoreiz mūs ved tvaikonis ar skanošo nosaukumu "Dzintarkrasts", kurā gan nav itin nekā no dzintara glītuma — "dievu un sieviešu rotas", kā sacīja senie romieši. Šo tvaikoni senāk sauca daudz prozaiskāk — par "Teodoru", kuru pēc "atjaunošanas" pārdēvēja tagadējā vārdā. Viņam esot ļoti "ekonomiskas mašīnas", saka kuģa ļaudis, bet braucēji redz neērtības un gausumu. Labāku kuģi nevarot laist — neatmaksājoties, saka rēderi. Bet ja labāku nelaidīs, — nebūs arī tūristu uz to pusi.

Tiešām neciešami, ka mūsu flotē nav īsti piemērotu kuģīšu jūras ekskursijām uz mūsu piekrasti un vispār Baltijas jūrā (piem., Roņu salu, Sāmsalu, Visbiju u.c.). Nav ticams, ka valsts kuģu pārvalde un rēderi te nekā nevarētu darīt. Pagaidām mūsu jūras satiksme — īsts sāpju bērns. 16 stundu brauciens no Rīgas līdz Mazirbei vairs nav brauciens, bet tāda klidzināšanās. (..) Vēl bēdīgākā atmiņā palicis "Mols". Ar to parasti brauc zvejnieki, viņu sievas, un tās nu ir laimīgas, ka kuģis vispār iet.

No kaucošās bojas, kuras žēli stieptās skaņas plūst pār jūru, "Dzintarkrasts" iet tieši uz Enguri. Kuģis pienācis krietni agrāk, tāpēc tā tvaika svilpe krietni vien izkaucas, kamēr atsauc cēlājus krastā. (..) Tālāk gar acīm noslīd Abrags, Bērzciems, seklajā piekrastē akmeņainais Mērsrags. Te jau gadiem taisa ostu, bet pagaidām no tās maz labuma. Pie izbūvētā rietumu puses viļņu lauzēja radies liels piesērējums. Tāds laikam vispār Mērsraga līča liktenis un, šķiet, ka ostas tagadējais būvveids piesērējumu tikai veicina. Bez otrā viļņlauzēja Mērsraga ostas nebūs!

Tad nāk Upesgrīva, skaistais Kaltenes ciems ar koku zaļumos slīgstošiem namiem garā un akmeņainā piekrastē, Roja, kur atjauno viļņlauzēju jūrā. Grīva no akmeņiem atbrīvota un piemērota zvejlaivu iebraukšanai skaistajā upē. Gar Žoceni, kur izkāpj ap 20 skolēnu ekskursantu, Ģipku un pirmo lībiešu ciemu Melnsilu sasniedzam Kolkas ciemu. Melnsila krastā kāda teiksmaina vieta, kur pēc nostāstiem esot stāvējusi jūras laupītāja Tromela stiprā pils. Tad "Dzintarkrasts", lai apbrauktu bīstamos Kolkasraga sēkļus, — "kuģu kapenes", taisa lielu līkumu jūrā un iet gar vairākām stoderēm — kuģa ceļa zīmēm. Labi saskatāma Kolkasraga jūras bāka uz mākslīgas akmeņu saliņas jūrā ap 5 kilometriem no krasta. To 18.gs. otrā pusē cēlis inž. pulkv. Bēze. Stāsta, ka savā laikā katrs akmens, kas iegāzts jūrā mākslīgajai saliņai, maksājis vienu zelta rubli... Bākas vecā koka dubultsiena, kas bija pildīta akmeņiem, izņemot vienu, tagad aizvietota ar masīva betona mūri. Haotiskā kārtībā ap bāku guļ vētru stumdītie, pārvietotie, viļņu un ledus drupinātie desmitiem tonnu smagie masīvi, un stalti izceļas virs saliņas augstie radiostacijas masti.

Baltijas jūras piekrastē, kāpu smilšainē, skuju un lapkoku mežos slēpti lībiešu ciemi — Vaide, Saunags, Pitrags un Košrags. Te lībiešu zvejnieki piespieduši jūras straumi taisīt lietojamas ostas, pretēji tai, ko redzējām Mērsragā.

Pie Košraga "Dzintarkrastam" pretī izbrauc lībiešu darbinieka Didriķa Volganska lielā motorlaiva. Pie Mazirbes — lībiešu svētku mielasts — Rīgas viesi un pazīstamais somu folklorists profesors L.Kettunens, kas jau vairāk nekā 10 gadus pēta somuugru cilti Dundagas piekrastē, pārkāpj motorlaivā. Krastmalā pie tās piebrauc rati un tajos Rīgas viesi dodas krastā.

Dodamies uz svētku vietu Tooma sētā. Virs goda vārtiem latvju, somu un igauņu krāsas. Dārzā arī lībiešu krāsas — zaļa, balta, zila: meža, kāpu smilts un jūras ūdeņu simboli. Garīgo aktu izpilda somu mācītājs Ermio un vietējais — Blūmentāls. Ieradušies arī somu un igauņu ekskursanti Vesterinena un Rozenberga kundzeņu vadībā. Arī Ventspils viesi, kā arī bagātais lībiešu amerikāņu onkulis, kā viņu te sauc, Bertolds, kādēļ pie runātāju zaļumiem dekorētās tribīnes pland amerikāņu strīpoti zvaigžņotais karogs.

Svētku atklāšanas runu lībiešu savienības vārdā saka Didriķis Volganskis, tērpies nacionālā tērpā. Gaišzaļa pašausta un krāsota drāna. Apģērbs viscaur šūdināts ar roku. Pogu vietā — koka sprungulīši. Pēc aroda — jūras zvejnieks, tāpat kā visa lībiešu cilts Kolkas piekrastē. Viņš sveicina Rīgas, Venstpils, somu un igauņu viesus, visus lībiešu draugus un labvēļus. Pirms 10 gadiem te — Mazirbē — dibināta Lībiešu savienība, lai uzturētu lībiešu valodu, veicinātu izglītību un pulcētu kultūrdarbam.

D.Volganskis atceras sendienas, kad lībieši mita plašos novados Vidzemē un Kurzemē. Tad nāk vēstures tumšā lappuse, kad lībiešu senču dzīvi ar viltu, zobenu un asinīm satriec svešnieki. Lībieši tiek izkaisīti, padzīti, daļa paliek savās vietās un pamazām sakūst ar apkārtējiem latvjiem. Tikai Kolkas piekrastes lībieši, kurus sargāja un atšķīra no apkaimiešiem plašā mežu josla Ziemeļkurzemē un Zilie kalni, paglāba savu valodu un tautību.

Saimnieciskajā dzīvē lībiešu ciltij nav atsevišķu uzdevumu. Šinī lokā tai kopēji ceļi ar latvjiem un valsti, kas dibināta uz tās zemes, kuru lībiešu un latvju senči slacījuši savām asinīm, apspiesto asarām un nopūtām. Latvija ir mūsu valsts. Zilā jūra, baltās kāpas un zaļie meži ir mūsu dzimtene, kuru mīlam. Par viņas labklājību esam gatavi nest upurus, ja dzimtene to prasa. Zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga mēs varam pacelt lībiešu savienības zili–balti–zaļo karogu. Kultūrdarbībā mums jāuztur sava tautiskā apziņa un valoda. Tas ir svēts pienākums. Līdzšinējo darbību kavēja tas, ka dzīvojam izklaidus, esam mazturīga cilts, balstīta jūras sūrajās darba dienās.

Lībiešu savienība aizvien pieaug. Tai rodas jauni draugi, labvēļi, atbalstītāji. Lībieši — veci un jauni! Jaunā gadu desmitā visus aicina darbā. Velsim akmeni pie akmeņa mūsu kultūrdarba uzbūvei, tautas nama celšanai Mazirbē! Lai mūsu darbs būtu mazs piemineklis no kādreiz bijušās lielās tautas! Dievs, svētī Latviju! Atskan tautas lūgšana.

No lībiešu draugiem akmeņu un granīta zemē Somijā sveicina Vesterinenas kundze, no lībiešu draugu biedrības Rīgā — ģermāņu filoloģijas students, dzejnieks Laimons Rudzītis. No Estijas somugru cilts pētīšanas apvienības nes sveicienus Rozenbergas kundze. Oriģinālu un īpatnu runu saka amerikāņu lībietis Bertolds. To pastiprina klātesošie, vēdinot amerikāņu karodziņus. Skaļiem aplausiem apsveic prof. L.Ketunenu un vietējo lībiešu dzejnieku Kārli Staltu. Ventspils lībiešu biedrības vārdā sveicina Stefenbergs, tās dāmu komiteja — Vīgantas kundze, kultūras veicināšanas biedrības Mazirbes nodaļas — Drieše, Dundagas pagastvaldes — vecākais Legzdiņš. Runas teic lībiski, somiski, latviski. Lībiešu draugu biedrības vārdā Dr. A.Butuls atsūtījis sveicienu, uzsverot, ka lībieši dzīvos, kamēr dzīvos lībiešu vienības gars. Draugu tiem netrūks arī lībiešu asinīm slacītajā Senlatvijā. Venstpils apriņķa būvtehniķis Kupče novēl stipriem būt un nepagurt, akadēmiķis Šulcs — (Mākslas akadēmijas students —P.Z.) sirmās lībiešu skaņas nav spējuši apklusināt gadsimti pie Dzintarjūras.

Svinīgajam aktam sekoja kopmielasts viesiem Tooma mājas dārzā. Pasniedza arī lībiešu zvejnieku pašdarinātu miestu "Baltā marka". Spēcīgs. "To nevar dzert veselām glāzēm," brīdina Volganskis , "tas gāž zem galda."

Atskan somu, igauņu, latvju un lībiešu dziesmas. Tautas tērpos redzami arī atsevišķi lībieši. (..) Pēcpusdiena veltīta brīvām pārrunām. Viesi kavējas ciemā un jūrmalā. Salīdzinot ar citiem kaimiņciemiem, te tipisku etnogrāfisku vērtību mazāk. Mazirbe, pateicoties mazbānītim Dundaga–Mazirbe–Ventspils, izveidojusies par rosīgu mūslaiku centru. Etnogrāfiskā ziņā savdabīgāki ir Košrags, Sīkrags, kur patlaban apmeties profesors Lauris Ketunens.

Vakara programmu ievadīja lībiešu koris ar dziesmām latvju un lībiešu valodā. Pēc vecās tradīcijas gaišās liesmās jūrmalas kāpu kalnā sadedzināja vecu zvejlaivu. Deklamācijā atskanēja Kārļa Staltes, Didriķa Volganska u.c. autoru dzeja. Pienācis vēl Tērbatas Etnogrāfiskā muzeja apsveikums, ko saņem aplausiem. Jaunatni aizrauj dejas līdz pašai rītausmai. Jāteic, ka kopumā svinības bija labi organizētas un noritēja labā saskaņā.

Vairākās runās un pārrunās atskanēja pārliecība, ka trīs tautas —latvji, igauņi, somi un to radniecīgās ciltis — turpmāk varētu vēl labāk saprasties, nekā tas bijis līdz šim.

Vakar pulksten 11 no rīta Rīgas viesi ar "Dzintarkrastu" atstāja Mazirbi.

Mārtiņš Sams

Mazirbē 3. jūlijā 1933.

Komentāri par rakstu

1. Raksta autors Mārtiņš Sams (1892–1941) dzimis Ādažu draudzes skolas skolotāja ģimenē, studējis Maskavas universitātē tieslietas. Fotogrāfs un publicists. Latvijas Fotogrāfu biedrības aktīvs dalībnieks, etnogrāfisko materiālu vākšanas un dokumentēšanas programmas izstrādātājs un īstenotājs. Publicē rakstus ar fotogrāfijām, no kuriem nozīmīgāko vidū minams "Lībiešu tipi un arhitektūra" (Ilustrēts žurnāls, 192, Nr.2). Ciklā "Gar jūru" fotogrāfijās dokumentēta arī lībiešu zvejnieku dzīve. Kā dienas laikraksta "Pēdējā Brīdī" un citu izdevumu līdzstrādnieks regulāri apmeklējis lībiešu svētkus. Rakstījis arī igauņu un zviedru presē.

1941. gadā izsūtīts uz Sibīriju, gājis bojā Gulaga arhipelāgā.

2. M.Sama aprakstītos lībiešu svētkus, kā arī citus pasākumus organizēja un rīkoja Līvu savienība (Līvõd ĪT), kura tika iedibināta 1923. gada 2. aprīlī. Ar to sadarbojās un atbalstu sniedza 1932. gadā izveidotā Lībiešu draugu biedrība Latvijā, kuras darbā piedalījās L.Rudzītis, LU profesors P.Šmits un ārsts Ā.Butuls.

Līvu savienības darbalauks bija ļoti plašs. Galvenie uzdevumi un jomas — uzturēt dzīvu lībiešu valodu un pilnveidot to, veidot līvu inteliģenci, sūtot mācīties uz Rīgu, Somijas un Igaunijas augstskolām, uzlabot lībiešu ekonomisko un sociālo dzīvi, uzturēt regulāru kultūraktivitāti utt. Vidējo speciālo izglītību ieguva dzejnieks tulkotājs un valodnieks Pēteris Dambergs, līvu koru dibinātāja un vadītāja Hilda Grīva, bet augstāko izglītību — mācītājs Edgars Vālgamā, mākslinieks Andrejs Šulcs un citi.

1923. gadā uzsākta lībiešu valodas mācīšana jūrmalas skolās. Galvenais skolotājs Mārtiņš Lepste ar savu zirdziņu apbraukā visas piekrastes skolas un lībiešu bērniem māca (1923–1938) dzimto valodu. 1933./34. mācību gadā Kurzemes piekrastes 6 skolās mācījās 141 lībiešu bērns. No 1931. līdz 1939. gadam iznāca mēnešraksts "Līvli", divi kalendāri, piecas lasāmgrāmatiņas, viena lasāmgrāmata "Skolai un mājai", K. Staltes pirmais un tajā laikā vienīgais dzejoļu krājums lībiski un citi iespieddarbi. Izstrādāja projektu par lībiešu pagasta izveidi un lībiešu tautas nama celšanu.

Līvu savienība savu darbību atjaunoja 1988. gada 26. novembrī.

3. 1933. gadā lībieši svinēja Līvu savienības desmitgadi. Svētki notika Tomu mājās, kuru saimnieks bija lībietis G.Dembergs.

Ideja par lībiešu tautas nama nepieciešamību pirmoreiz tika izteikta 1923. gadā. Taču no idejas līdz īstenojumam 1939. gadā pagāja 15 gadi. Laiku prasīja gan pietiekamas naudas summas savākšana, grunstgabala iegāde, projektu pasūtīšana, būvmateriālu sagāde, nodrošināt nama celtniecību atbilstoši tālaika prasībām. Sākot ar 1927. gadu, tautas nama problēma regulāri apspriesta Lībiešu savienības sēdēs un lībiešu pārstāvju sapulcēs. Tiek veidoti kontakti ar brāļu tautām — igauņiem, somiem, ungāriem, LR institūcijām. 1932. gadā tiek izstrādāts pirmais nama projekts, kas netiek pieņemts. 1938. gada 8. augustā tiek apstiprināts somu arhitekta Hītonena projekts, pēc kura nams tiek uzcelts un atklāts 1939. gada 6. augustā. Svētkos piedalījušies 1500 lībiešu un latviešu, 27 somi, 15 igauņi, 3 ungāri. Būve, iekārtošana, mēbeles un pārējais kopā izmaksāja 100 000 latu. Jāatzīmē, ka namam elektrību gādāja uz jumta uzstādītais vēja rotors, kas spēja dot 120 vatu jaudu. Piemiņas plāksnēs pie ieejas iegravēts vēstījums lībiešu, latviešu, igauņu, somu un ungāru valodā. Lībiešu tautas nams atzīts par Latvijas kultūras pieminekli. Tagad tas nodots Līvu savienībai.

4. Lībiešu krāsas. Runa ir par lībiešu karoga krāsām. Līvu karogs pirmo reizi tika pacelts un iesvētīts 1923. gada 18. novembrī. Tā krāsas ir zaļš–balts–zils. Proporcijas ir līdzīgas Latvijas karogam 2:1:2. Krāsas simbolizē zaļu mežu, baltu liedagu un zilu jūru, kurus zvejnieks, būdams jūrā, skata no savas laivas.

Sākotnēji karoga krāsas bijušas apgrieztā secībā — zils–balts–zaļš, bet pēc autoritatīvā līvu sabiedriskā darbinieka Didriķa Volganska ieteikuma karogs ieguvis savu pašreizējo izskatu. Pēc padomju okupācijā pavadītajiem gadiem pirmoreiz atklātībā līvu karogu atkal iznesa 1988. gada 26. novembrī, dienā, kad tika atjaunota Lībiešu savienības darbība.

Vapeni ar lībiešu karoga krāsām uzzīmēja Mākslas akdēmijas students Andrejs Šulcs 1932. gadā.

5. Lauri Einari Ketunens (1885–1963), somu valodnieks, Helsinku un Tartu universitātes profesors. Viņam liela loma lībiešu modināšanā, etniskās apziņas stiprināšanā, lībiešu rakstu valodas izveidē. L.E.Ketunens Kurzemes lībiešu krastā pirmoreiz kopā ar Oskaru Loritsu (toreiz studentu) ierodas 1920. gadā. Lībiešu valodas izpēte turpinās līdz pat 20.–30. gadu beigām. Par lībiešu rakstu valodu L. Ketunens vērta austrumu izloksni, kurā runāja desmit no 12 lībiešu ciemiem. To palīdzēja pilnveidot Latvijas lībieši K.Stalte, P.Dambergs. L.Ketunens ir lībiešu–vācu vārdnīcas (Helsinki 1938) autors. 1921. —1935.g. ar L.Ketunena un O.Loritsa tiešu atbalstu iznāca piecas lasāmgrāmatas. L.Ketunens lībiski rakstījis arī dzejoļus.

6. Didriķis Volganskis (no 1938.g. — Valgums, Valgamā) — vispusīgs lībiešu sabiedriskais un kultūras darbinieks. Dzimis 1884. gada 29. septembrī Košragā. Zvejnieks. Lībiešu savienības valdes priekšsēdētājs (1933–1938). Publicējis rakstus par dažādiem aktuāliem lībiešu kultūras un sadzīves jautājumiem, kā arī dzejoļus izdevumā "Līvli". Miris Košragā 1968. gada 12. augustā, apbedīts Košraga–Pitraga kapsētā.

D.Volganskim bija četri dēli. Kārli kā Latvijas laika aizsargu arestēja padomju okupācijas sākumā, izsūtīja uz Krieviju, kur arī gāja bojā. Otrs dēls Valdis — Latvijas armijas virsnieks — tika izsūtīts uz Sibīriju. 1956.g. smagi slims atgriezās Latvijā, pēc dažim gadiem mira, apglabāts I Meža kapos. Trešais dēls Edgars Vālgamā mācījās Somijā, kļuva par mācītāju, somu valodā ir tulkojis latviešu epu "Lāčplēsis". Vairākkārt (kopš 1989. gada) piedalījies lībiešu svētkos Mazirbē, referējis konferencēs, vadījis dievkalpojumus atjaunotajā Mazirbes baznīcā. Ceturtais dēls Edvīns kopš bērnības bija invalīds.

7. Kārlis Stalte. Lībiešu sabiedriskais un kultūras darbinieks, redzamākais dzejnieks. Dzimis 1870. gadā Mazirbes Ķesteros. Beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju, strādājis par ierēdni Rīgā un Liepājā, par skolotāju Dundagā un Mazirbē. Viens no Lībiešu savienības dibinātājiem un tās pirmais valdes priekšsēdētājs (1923). Darbi — raksti, dzejoļi publicēti kopš 1919. gada periodikā, lībiešu lasāmgrāmatās. Sešus gadus (1933–1939) mēnešraksta "Līvli" redaktors. K. Stalte — vienīgais lībiešu dzejnieks, kuram lībiešu valodā iznācis savs dzejoļu krājums "Līvõd lųlõd" (Līvu dziesmas, 1924.g. Tallinā). Vairākas no tām folklorizējušās. "Mana tēvzeme, mana dzimtene" (Min izāmų, min Sindimų), — lībiešu himna.

Līvu himnas autors un Mazirbes baznīcas ērģelnieks. Brīvi runājis latviešu, lībiešu, vācu, igauņu un krievu valodā. Miris 1947. gada 12. janvārī Vācijā Fērbellīnē, kur arī apbedīts. 1994. gada 6. augustā — kārtējos lībiešu svētkos Mazirbē — K. Staltem atklāta piemiņas plāksne.

8. M. Sama rakstā minētais Amerikas lībietis Bertolds ir kapteinis Andrejs Bertholds. Viņš piedzima Pitragā 1863.gadā un jau četrpadsmit gadu vecumā uzsāka jūrnieka gaitas. 1893.gadā Andrejs Bertholds Ņujorkas jūrskolā ieguva jūras jahtu kapteiņa tiesības un visu mūžu vadīja kuģus pa pasaules jūrām. Miris 1938. gadā Amerikas Savienotajās Valtīs.

Prof. Pēteris Zeile,

lībietes Dipl. hist.

Valdas Šuvcānes redakcijā

Lībiešu svētki Mazirbē laika ritumā: ]

1934. gadā...

1936. gadā...

1999. gadā

Foto: Baiba Šuvcāne un no Valdas Šuvcānes personīgā arhīva