1990.gada 5.jūnija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts – 138. Vakar nolēmām, ka šodien izskatīsim Augstākās padomes Prezidija lēmumu, kurā ierosināts grozīt Latvijas Republikas Augstākās padomes nolikuma par Latvijas Republikas tautas deputātu materiālo nodrošinājumu 3., 4., 5., 7. un 10.punktu. Jums ir izsniegti materiāli ar diviem variantiem. Es vakar ļoti īsi izteicu savus argumentus, kurus vēlreiz atgādināšu. Situācijā, kad mums ir budžeta deficīts un kad Republikā vairāk nav rezerves fondu, no kuriem varēja segt visādus izdevumus, kā arī ņemot vērā to, kā ir kaimiņu republikās, kur šīs izmaksas ir stipri zemākas (500, 100, 150 rbļ.), es Augstākās padomes Prezidijā ierosināju izskatīt vēlreiz šo jautājumu Augstākajā padomē. Ļoti labs ierosinājums ir deputātam Lagzdiņam. Pulksten 10.00 jāsāk sesijas dienas kārtības jautājumu izskatīšana. Ja nevaram pusstundas laikā vienoties, tad vajadzētu pieņemt īsu lēmumu par deputātu atalgojumu maija mēnesī, tas ir, 200 rbļ. visiem deputātiem un 500 rbļ. tiem, kas darbojas pastāvīgi.
*/Frakcijas “Līdztiesība” priekšlikums: “Deputāta mēnešalga – 500 rubļu. Dienas naudu – 10 rubļus saglabāt deputātiem, kas nav atbrīvoti darbam Augstākajā padomē, izņemot deputātus, kuri dzīvo Rīgā, Jūrmalā, Rīgas rajonā. Atteikšanās no piemaksām Augstākās padomes priekšsēdētājam un viņa vietniekam, vietniekiem, pastāvīgo komisiju priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem, sekretāriem, – cietu algu. Ceturtais. Mēnešalgu samazināšana Augstākās padomes aparāta darbiniekiem, ne vairāk kā deputāta mēnešalga. Un piektais. Palīgs–sekretārs nedrīkst būt deputāta radinieks.”/
Attiecībā uz deputāta palīga–sekretāra atalgojumu mums katram var būt savs viedoklis. Mans viedoklis dažbrīd ir stipri subjektīvs, bet, ja man ir jāparaksta šie dokumenti, es nevaru nesalīdzināt ar to, kā ir kaimiņvalstīs. Tur arī ir deficīts, un visi tomēr neatļaujas sev algot palīgu, bet mēs par katru cenu uzskatām, ka varam atļauties budžeta deficīta apstākļos to algot. Es domāju, ka tas arī ir apspriežams jautājums.

I.Cupruns: Cienījamie deputāti! Vēlreiz aicinu atgriezties pie šiem 200 rbļ. Ja reiz ir budžeta deficīts, tad, ja kādam vajag, algosim sekretāru uz šo 200 rbļ. rēķina. Algojot sekretāru, mēs daļu no sava darba nododam sekretāram. Atdosim arī daļu algas. Algosim pa diviem trijiem sekretāriem, bet lai tas ir uz 200 rbļ. rēķina. Tas mums ietaupīs pusmiljonu. Paskatīsimies, kas notiks tālāk gada laikā.
No zāles: Man ir jautājums. Vai tagad, kad deputāti strādās komisijās, netiks samazināts Augstākās padomes štata aparāts un cik tas kopumā varētu naudu dot?

Priekšsēdētājs: Kas attiecas uz Augstākās padomes štatiem, to mēs izskatīsim, no budžeta deficīta izejot. Saprotiet vienu – mēs jau varam to naudu sagrabināt, piemēram, pārdodot Augstākās padomes mēbeles, kādu dienesta mašīnu arī varētu pārdot. Bet vai tā ir izeja? Mēs izskatīsim arī savus štatus, izejot no budžeta deficīta.

G.Grūbe: Gribu apsveikt Augstākās padomes vadību, ka esam atgriezušies pie iepriekšējā varianta, ka mums ir jāredz šie skaitļi. Kad šo jautājumu pirmo reizi skatījām, tad es runāju par to, ka mums jāredz šie skaitļi, un tikai tad mēs varam runāt. Mans priekšlikums ir šodien nesasteigt šo jautājumu, jo vēl ir vajadzīgi papildmateriāli, bet šodien pieņemt to, kas attiecas uz maija mēnesi, un debates neturpināt.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, sakiet konkrēti.

G.Grūbe: Piekrītu principā tam priekšlikumam, ko izteica priekšsēdētājs.

Priekšsēdētājs: Tātad 500 rbļ. un 200 rbļ. Vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Es gribētu atzīmēt, ka mēs vienmēr steidzamies. Mazākums pagājušajā reizē piedāvāja savus variantus. Tomēr to neņēma vērā. Mēs balsojām pret, un šodien mēs esam spiesti atgriezties pie šī jautājuma. Tāpēc tas ir ļoti skumji. Un visos jautājumos diemžēl opozīcijas viedoklis tāpat netiek ievērots. Bet man šodien ir vairāki ierosinājumi un jautājumi. Izziņā, ko mums izplatīja, ar aparāta darbinieku mēnešalgām norādītas arī piemaksas aparātam. Un cik tādu piemaksu tam ir, būtu interesanti uzzināt?
Otrais. Dabīgi, mums visur vajag ekonomēt, un es uzskatu, ka ekonomijai jābūt ne tikai Augstākās padomes aparātā, bet mums ir jāpieņem lēmums par ekonomiju arī Ministru padomē. Un mums ir jāpārskata mēnešalgas. Jo es uzskatu sev vispār par apvainojumu, ka es varu saņemt mēneš-algu gandrīz vienā līmenī ar referentu. Es nemaz nepretendēju uz 500, varu aprobežoties arī ar mazāku. Bet es uzskatu, ka te tomēr jāievēro kaut kāda starpība. Un, ja aparātā cilvēks, kam daudz mazāka slodze, atbildība un kam ir zemāka kvalifikācija, saņem vienā līmenī ar deputātu, – tas, es uzskatu, ir pilnīgi nepieņemami. Absolūti nepieņemami. Tāpēc izskatīsim šo jautājumu nopietni, lūk, kā šodien ierosināja. Un netaisīsim no šī vēlreiz, tā sakot, konjunktūras jautājumu. Man tas vispār izklausās apbrīnojami: ka, kad pagājušajā reizē deputāti apsprieda šo jautājumu, jūs bijāt Zviedrijā. Tagad jūs atbraucāt no Zviedrijas un ierosināt, it kā no jums nāktu iniciatīva par to, ka jāpārskata mēnešalgas. Kaut arī šī iniciatīva nāk nebūt ne no jums, bet pagājušajā reizē nāca no veselas deputātu grupas.

Priekšsēdētājs: */Nevis iniciatīvu, bet šo jautājumu es ierosināju izskatīt Augstākās padomes Prezidijā. Bet iniciatīva lai būtu jūsējā./

I.Silārs: Mēs šorīt saņēmām Prezidija lēmumu. Šeit ir norāde, ka minētā summa ievērojami pārsniedz šim mērķim no republikas budžeta iedalītos līdzekļus. Tālāk ir teikts, ka vajag izmainīt atbilstoši no iedalītajiem budžeta līdzekļiem. Bet mēs nezinām, kādi ir šie no budžeta iedalītie līdzekļi, lai varētu spriest.

Bērziņš (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu. – Red.): Es domāju, ka mums neizdosies šodien pieņemt lēmumu par lielo variantu. Es aicinātu izmaksāt pagaidām kaut vai šos 500 plus 200 rubļus un gadījumā, ja mēs pēc tam nobalsojam par lielāku vai mazāku summu, attiecīgi reaģēt, izmaksājot nākošo algu. Tomēr es gribētu te piebilst, ka radiotranslācijas nav un ka šeit ar propagandu nevajag nodarboties. Otrkārt, Lietuvā ir 500 rubļi plus 200 rubļi plus 300 rubļi, jo viņiem ir 300 rubļi sekretāriem, viņi algo pa diviem sekretāriem. Es tomēr aicinu tik daudz neskatīties, cik ir Lietuvā, Igaunijā, bet skatīties, kāds ir mūsu budžets, izstrādāt nākošā mēneša laikā un pieņemt nopietnu lēmumu. Šodien to neizdosies izdarīt. Pieņemsim par 700 rbļ. un strādāsim tālāk.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ozolam.

I.Ozols: Es gribētu iesākt ar īsu uzziņu sakarā ar deputāta Aleksejeva jautājumu, ka mazākuma frakcija balsojusi pret priekšlikumu. Man kā komisijas priekšsēdētājam ir tabulogrammas. Es tās nodošu Aleksejeva kungam. Tikai trīs deputāti no mazākuma frakcijas ir balsojuši par. Deputāts Aleksejevs ir balsojis pret. Galvenokārt par ir balsojuši vairāk nekā 40 deputāti no Tautas frontes deputātu frakcijas.
Es arī viennozīmīgi atbalstu priekšsēdētāja ierosinājumu apspriežamajā jautājumā. Bet es gribētu izteikt savu izbrīnu par vienu jautājumu. Esmu pieradis, ka pamatā ir darbs, konkrēts izpildītājs, termiņš un tam sekundāri pakārtots algas fonds, kompensācija, atlīdzība. Vai šodien mēs varam viennozīmīgi teikt, ka visi mūsu deputāti jeb parlamenta locekļi ar vienādi kvalitatīvu atdevi strādā un ir noslogoti? Vienā no mūsu frakcijas sēdēm es jau izteicos, ka nepieciešams plānoti organizēts darbs, vajadzīgas konkrētas darba uzdevuma maršruta kartes, un tad mēs arī reāli un konkrēti redzēsim, kurās komisijās ir lielāka darba slodze. Jau tagad es ar cienību varu izteikties par Likumdošanas jautājumu komisiju, kurai ir un būs pat trīs četras reizes lielāka slodze nekā vienai otrai citai komisijai.
Tāpēc mans konkrētais priekšlikums ir sekojošs: šodien jautājumu tālāk neizskatīt, bet palūgt katrā pastāvīgajā komisijā iesniegt Prezidija aparāta štatu sarakstu ar funkcionālo pienākumu izklāstījumu. Mēs šo jautājumu jau pārrunājām vienā no sesijām, ka mums būtu jāiepazīstas ar aparāta darba uzdevumiem, darba ražību vai caurlaides spēju apakšvienībā. Tālāk jautājums tiek nodots pastāvīgajā komisijā, kura pēc tam, izejot no mūsu piedāvātā varianta, aprēķina savas komisijas darba ietilpības apmaksu. Būs atsevišķas komisijas, kurām grūti nāksies aizstāvēt savu algas fondu, jo mēs ražošanā esam pieraduši aizstāvēt algas fondu proporcionāli savam darbam. Šodien šo darba apjomu es neredzu. Tad, kad esam apsprieduši jautājumu komisijā, ekonomiski izanalizējuši un aprēķinājuši, ko tas maksās, tikai pēc tam apspriest Prezidijā un sesijā. Pēc pašreizējās likumdošanas, kad neatbrīvotajiem deputātiem par piedalīšanos sesijā jāmaksā pēc viņu vidējās izpeļņas, var izrādīties, ka šī summa ir ne fantastiski palielināta, bet varbūt par 10–15% augstāka nekā maksimāli plānotā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Berklavam.

E.Berklavs: Es arī atbalstu priekšsēdētāja kunga ierosinājumu atlikt apspriešanu uz vēlāku laiku un noteikt samaksu tikai par nostrādāto mēnesi – 500 un 200 rubļu. Bet man ir viena pretenzija pret Prezidija lēmumu. Ne tikai Prezidijs lika priekšā atgriezties pie šī jautājuma, bet bija arī lielas deputātu grupas priekšlikums par pārskatīšanu, kas tika toreiz iesniegts sēdes vadītājam Īvāna kungam. Taisnīgi būtu bijis teikt – “ievērojot deputātu grupas ierosinājumu un budžeta jautājumu”.

Priekšsēdētājs: Ir priekšlikumi pārtraukt debates un balsojot pieņemt lēmumu par maija mēneša deputātu atalgojumu – visiem deputātiem 200 rbļ. deputāta alga un plus pastāvīgi strādājošiem 500 rubļu alga. Es saprotu, ka šeit pašas komisijas izlems jautājumu par 500 rubļiem, un te īpašas matu skaldīšanas nevajadzētu, jo tas ir pagaidām attiecībā uz maija mēnesi.
Deputāts Ozols ierosina mūsu lēmumā ielikt termiņu – ne ilgāk par divām nedēļām. Grāmatvedībai arī jāsāk strādāt. Ienāk daudzi priekšlikumi, varbūt turpināt apspriešanu? Piemēram, Lagzdiņa kunga priekšlikumu mēs neapspriedām, bet tas ir ļoti interesants. Tas ir meklējums, kā rezultātā mēs varam radīt kaut ko oriģinālu. Pareizi man aizrāda, ka es visu laiku salīdzinu ar kaimiņvalstīm. Varbūt komisiju neradīsim, bet uzdosim Prezidijam divu nedēļu laikā izstrādāt projektu, apspriest Prezidijā un iesniegt izskatīšanai Augstākajā padomē?
*/Jums ir papildus kaut kas? Pirmais mikrofons./

L.Kurdjumovs: */Man ir vienkārši jautājums jums, Anatolij Valerianovič. Mums izsniegtās informācijas saturā trūkst vēl vienas ļoti svarīgas rindiņas. Cik maksās dzīvokļi deputātiem Rīgas pilsētā? Tas ir, ja runāt par saturu vispār. Un pēdējais, pēc deputāta Dīmaņa – frakcijas priekšsēdētāja – lūguma es gribu vēlreiz paziņot visai Augstākajai padomei, ka deputāts Aleksejevs nav frakcijas “Līdztiesība” loceklis. Paldies./

Priekšsēdētājs: Otro mikrofonu, lūdzu.
No zāles: Es gribēju pateikt, ka jāsāk no augšas uz leju: vispirms jānosaka budžets un tad jāsāk stādīt kalkulācijas. Tad mēs nonāksim pie tā, ka būs jāpārskata tieši aparāta darbinieku algas, kuras ir daudz augstākas nekā Zinātņu akadēmijas institūtu vecāko zinātnisko līdzstrādnieku algas. Piemēram, Vēstures institūtā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, zinātņu kandidāts, saņem 250 rubļus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endelem.

J.Endele: Lai izveidotu jaunu nolikumu, nepieciešams ne tikai zināt, cik mums tiks atvēlēts no budžeta, bet arī, ar kādu algu mēs šodien ienākam parlamentā. Tas ir ļoti svarīgi, vai nu tas būs profesionāls, vai amatieru parlaments. Ja cilvēki, atnākot uz parlamentu, zaudē 200, 300 vai vairāk rubļu no algas, tad viņu vienkārši šeit nebūs.
No zāles: Man ir priekšlikums, izskatot Prezidijā, pieaicināt Lagzdiņa kungu un Ozola kungu. Viņu priekšlikumi ir ievērības cienīgi.

L.Muciņš: Lai juridiski pareizi rīkotos, vispirms ir jāatceļ nolikums par vidējo algu saglabāšanu. Es nedzirdu, kas šinī sakarībā tiks darīts. Vajadzētu arī atcelt nolikumu par komandējumiem republikas teritorijā, kur komandētajam maksā dienas naudu 3,50.

V.Dozorcevs: */Piekrītot tam, ka jāpārceļ jautājuma izskatīšana, nevaru piekrist priekšlikumam par pirmā darba mēneša samaksas sistēmu. Par pirmo darba mēnesi tiem, kuri atbrīvojās no iepriekšējā darba, jūs gribat maksāt 500 rubļus plus 200. Bet tiem, kuri nav atbrīvojušies, – 200 rubļus. Lieta tā, ka pirmajā darba mēnesī tie, kuri sēdēja zālē, neviens neatšķīrās cits no cita, daudzi praktiski nebija atstājuši savas darbavietas, vēl nebija izdarījuši izvēli, tā kā nebija zināma samaksas sistēma. Un cilvēki saņem darba algu savās vietās. Es domāju, vairākums zāles saņem algu darbavietās. Tādējādi tas ir kontingents, kam jāsaņem 200 rubļi. Bet pārējie – 700. Es neredzu nekādu atšķirību vienu un otru darbā, tāpēc mans ierosinājums nākotnē, protams, izlemt šos jautājumus diferencēti, bet par pirmo mēnesi izmaksāt kaut simboliski kaut kādas samaksas, taču ar ievērojami tuvinātiem parametriem, ne tik ļoti atšķirīgiem./

J.Lagzdiņš: Es gribētu uzdot jautājumu lēmumprojekta autoriem. Sakiet, kā ir iecerēts samaksāt par pirmo darba mēnesi tiem deputātiem, kuri ir piedalījušies komisiju sēdēs un plenārsēdēs tikai 8 vai 9 dienas, un kā tiks samaksāts tiem, kuri strādājuši 20 dienas. Vai visi saņems 200 un 500 rubļus? Vai ir plānotas kādas atšķirības.

Priekšsēdētājs: Komisijām precīzi jāizvērtē katra deputāta darbs. Lēmumā vajag ierakstīt, ka jāaptur 4.punkta darbība Nolikumā par tautas deputātu materiālo nodrošināšanu. Jāaptur arī 5. un 10.punkta darbība, tātad deputāti saņem 500 plus 200 rubļus plus samaksu par viesnīcu. Augstākās padomes Prezidijam divu nedēļu laikā jāizskata visi priekšlikumi, kuri ir iesniegti par deputātu darbības materiālo nodrošināšanu, un jāsagatavo priekšlikumi izskatīšanai sesijā. Lūdzu, reģistrēsimies.
Deputāta Berklava piezīmi ierakstīsim Augstākās padomes lēmumā, minot, ka tas ir Prezidija ierosinājums un deputātu grupas ierosinājums. Reģistrācijas rezultāts – 156. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 115 – par, 17 – pret, atturas – 14. Tātad lēmums ir pieņemts.
Turpinām sesijas darbu. Atklājam rīta sēdi un turpinām izskatīt jautājumu par Ministru padomes sastāva apstiprināšanu. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Cienītais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Man ir liels lūgums izskatīt un apstiprināt šodien pēdējo divu ministru kandidatūras. Līdz ar to šodien praktiski varētu beigt formēt valdību. Iet runa par rūpniecības ministru un tieslietu ministru. Es gribētu izvirzīt rūpniecības ministra amata kandidatūru apspriešanai – Jāni Oherinu.
Šis postenis valdībā ir viens no svarīgākajiem, jo sakarā ar rūpniecības specifiku Latvijā mums ir daudzi Vissavienības pakļautības uzņēmumi un republikas pakļautības uzņēmumi, bet daži uzņēmumi ir izgājuši no jebkādas pakļautības. Problēmas ir ar lauksaimniecības mašīnu reģionālo mašīnbūvi. Lūdzu atbalstīt manis izvirzīto kandidatūru, kura tika izvēlēta, rūpīgi konsultējoties ar visiem iespējamajiem kandidātiem.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs uzklausīsim komisijas slēdzienu, gribēju teikt sekojošo. Šodien ir Vides aizsardzības diena. Mūsu kopējais apsveikums būs organizēts drusku vēlāk, lai tas saistītos kopā ar komitejas priekšsēdētāja ievēlēšanu. Es katrā ziņā iestājos par to, ka šodien to vajadzētu izskatīt.
Lūdzu Jāni Oherinu tribīnē. Kārtība ir reglamentā noteikta, ja vēlaties – 15 minūtes pamattēžu izklāstam, bet varat atbildēt uzreiz uz jautājumiem.

J.Oherins: Es tomēr gribētu izteikt dažas pamattēzes. Cienījamie deputāti! Cienījamais priekšsēdētāj! Par Latvijas rūpniecību, tās sociāli ekonomiskajām problēmām ir ārkārtīgi daudz spriests. Šī spriešana turpinās. Turpinās ceļa meklējumi, kā uzlabot mūsu republikas rūpniecisko potenciālu. Vēlos izteikt domas par to, kas jādara rūpniecībā un kā to darīt, jo šodien rūpniecībā ir aizņemta apmēram viena trešā daļa no visā tautas saimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Vienlaikus rūpnieciskais potenciāls saražo vairāk nekā pusi republikas kopprodukta un gandrīz pusi nacionālā ienākuma.
Kādēļ es to uzsveru? Domāju, ka lielais nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars rūpniecībā uzliek Rūpniecības ministrijai un visai valdībai kopumā augstu atbildību, jo šie cilvēki vispirms ir republikas iedzīvotāji, kuru interesēs mēs veicam tautas saimniecības atjaunošanu, un tikai pēc tam tas ir ražotājspēks jeb potenciāls. Ministrijas galvenais uzdevums būtu radīt priekšnoteikumus, lai jebkurš uzņēmums varētu maksimāli efektīvi strādāt un lai ražotāja optimālā darbība nestu mūsu republikas tautas saimniecībai un visiem iedzīvotājiem maksimālo atdevi. Gribētu pasvītrot, ka Rūpniecības ministrija nekādā ziņā nedrīkst būt administratīvi komandējošs mehānisms, pilnīgi jānorobežojas no tādām funkcijām kā komandēšana un sadalīšana.
Kas jādara konkrēti? Vispirms jāizvērtē un ekonomiski jāpamato rūpniecības optimālais īpatsvars Latvijas Republikas tautas saimniecībā, jānosaka sabiedriski vēlamais rūpniecības attīstības un modernizācijas virziens. Tas nepieciešams, lai, pirmkārt, varētu kvalitatīvi prognozēt un regulēt pāreju uz tirgus ekonomiku. Otrkārt, lai sabiedriskā doma par rūpniecību veidotos nevis uz emociju pamata, bet gan uz iedzīvotāju interešu pamata.
Ir jāmeklē iespējas paaugstināt rūpniecības rezultātus esošajos uzņēmumos. Īpaši svarīgi tas ir pārejas periodā. Šajā nolūkā jāveic rūpniecības nozaru, kā arī atsevišķu uzņēmumu salīdzinošā analīze, kur par efektivitātes kritēriju kalpotu – no vienas puses – ieejošie resursi (materiālie, enerģētiskie, cilvēku), bet no otras puses – peļņa un republikas iedzīvotājiem vitāli nepieciešamā produkcija kā budžeta veidošanas priekšnosacījums un kā republikas iedzīvotāju sociālo pētījumu nodrošinājums.
Būtisks jautājums ir struktūrpolitikas optimizācija rūpniecībā. Gribu minēt tos kritērijus, pēc kuriem būtu jāvadās. Pirmkārt, tautas saimniecības efektivitātes iedzīvotāju nodrošināšanā. Otrkārt, iespējas darba dalīšanā, reālās iespējas darba dalīšanā starp Baltijas valstīm, kā arī ar Padomju Savienību un rietumvalstīm. Treškārt, reāla resursu esamība un to prognoze perspektīvā. Manuprāt, par resursiem ir īpašs jautājums, sevišķi šajā periodā. Ceturtkārt, struktūrpolitikas optimizācijai noteikti jābūt sakarā ar iespējām izmainīt darba kvalitāti jeb palielināt kvalitatīvā darba īpatsvaru galaprodukcijā. Šis jautājums bieži paliek aiz aktualitātēm. Manuprāt, tas ir viens no būtiskākajiem, lai vispār varētu runāt par rūpniecības kvalitatīvu atjaunotni.
Pirmkārt, orientācija struktūrpolitikā noteikti būtu jāvērš uz materiālu energoietilpības rādītāju samazināšanu vienā ražošanas vienībā. Otrkārt, varētu paaugstināt īpatnējo svaru ražotnēm ar noslēgtu tehnoloģisko ciklu.
Ko es šeit domāju? Cikls – zinātne, resurss, ražošana, galaprodukts –, lai tas viss veidotos un noslēgtos republikas teritorijā. Tādā gadījumā šāda ražotne ir ārkārtīgi droša pret ārējiem apstākļiem. Nevar uzsvērt, ka šādai tendencei jābūt dominējošai, bet ir jāizmanto tie resursi, kur iespējams, piemēram, zinātne, mežs, celuloze, papīrs, papīra izstrādājumi. Tādu piemēru varētu būt daudz, bet laika ekonomijas dēļ es pie tiem nekavējos.
Orientācija uz ekoloģiskā kaitējuma samazinājumu, orientācija uz resursu pārstrādi un sekundāro resursu praktiska izmantošana, jo resursu politikas nozīme pieaugs un līdz ar to šis novirziens struktūrpolitikā noteikti ir jāparedz. Jāparedz līdzāspastāvēšana lielajiem, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, pie kam mazajiem uzņēmumiem jārada īpašs statuss kā viņu juridiski tiesiskās patstāvības garants, lai viņi bez liekas birokrātijas varētu veidoties un sekmīgi funkcionēt. Jāsaprot, ka mazajā uzņēmumā nevar būt izteikts pārvaldes aparāts, kas nodarbosies ar piesātinātām lietvedības formām, ar vajadzīgām un nevajadzīgām atskaitēm.
Nobeigumā es gribētu teikt, ka orientācijai noteikti jābūt uz lauku prasījuma nodrošināšanu pēc rūpniecības produkcijas.
Gribētu piebilst arī par struktūrpolitikas otru virzienu. Par šo virzienu parasti runā mazāk. Tas ir tā saucamais inženierdomas virziens jeb zinātņietilpīguma virziens. Šo virzienu vajadzētu skatīt no sekojošiem apstākļiem: rūpniecību nodrošinošā infrastruktūra, kurā iekļaujas projektēšanas un konstruēšanas darbi, automatizācijas un mehanizācijas virziens, praktiskās zinātnes ieviešana, ražošanas sagatavošanas un informatizācijas līmeņa paaugstināšana.
Šī struktūrpolitikas daļa noteikti jāskata un jāattīsta sekojošā virzienā. Pirmkārt, republikas projektēšanas un konstruēšanas bāze jāorientē uz rūpnieciskās produkcijas izlaides nepieciešamību. Šodien šeit ir ārkārtīgi liels atrāvums, un šis mehānisms pašlaik nedarbojas. Otrkārt, valstij jāveic esošo rūpniecisko jaudu izmantošanas regulēšana un stimulēšana. Ja nepieciešams, jārada starpnozaru veidojumi, kas stimulētu šo virzienu. Ir neapšaubāmi jābūt līdzsvaram starp ražošanu un ražošanas sagatavošanu, pretējā gadījumā rūpniecība nevar efektīvi strādāt. Šis priekšnoteikums un tā realizācija ir nepieciešama, lai atjaunotu rūpnieciskās produkcijas ieguvi. Otrkārt, tas nepieciešams kā pārorientācijas elastīguma rādītājs, jo citādi nevar runāt par elastīgu rūpniecisko politiku tirgus apstākļos. Tas saistīts arī ar kvalitātes rādītāju un ar konkurētspēju kopumā. Struktūrpolitika nekādā gadījumā nevar būt pašmērķis, tas var būt tikai ceļš efektivitātes paaugstināšanai.
Saprotu, ka jebkurā situācijā tiks uzdots jautājums par Vissavienības uzņēmumiem Latvijas Republikas teritorijā. Gribu viennozīmīgi un skaidri izteikt savu viedokli, ka šeit jāiet vairākos virzienos. Pirmais ceļš – vienota republikas likumdošana. Par to vairāk strīdēties nevajadzētu. Praktiski atsevišķu rūpniecības uzņēmumu padotības maiņai ir trīs ceļi. Pirmais – realizēt tos līgumus, kas noslēgti starp PSRS un Latvijas valdību iepriekšējā līmenī un kuri šodien ir vienkārši iesaldēti. Otrkārt, jāturpina tās sarunas un materiālu sagatavošana, kuru valdība jau ir uzdevusi veikt, lai varētu izvērtēt īpašuma prasījumus attiecībā pret republiku un republika savukārt pret Savienības formējumiem. Treškārt, ir jāmeklē un jāpiedāvā iespēja veidot kopuzņēmumus starp Latvijas Republiku, no vienas puses, un Padomju Savienību, no otras puses. Nākošais ceļš var būt šī ceļa variācija, kur ir trīs vai vairāk puses ar ārzemju kapitāla piedalīšanos. Šeit ir ejams dialoga ceļš. Nekādā gadījumā šeit nevar būt voluntārisma. Tāds ceļš būtu strupceļš. Tāpēc es to šeit uzsveru speciāli, kaut gan zinu, ka tas zālē vienam otram radīs negatīvu reakciju.
Nākošais būtu valsts investīcijas politika ne vispār, dotējot vai izsniedzot kaut kādus līdzekļus, pirmkārt, prioritāro rūpniecības novirzienu attīstībai, kuriem ir rītdiena, otrkārt, veidojot arī valsts īpašuma formu jaunā kvalitātē. Veidojot kādu no akciju sabiedrībām ar valsts kapitāla piedalīšanos, šai investīcijai jābūt valsts īpašuma formas nesējai un tālākajā ietekmes sfērā šīs akciju sabiedrības vai cita formējuma pārvaldītājai.
Jāpiemin arī kopuzņēmuma veidošanās, kur ministrijai būtu divas funkcijas. Pirmā funkcija – būt valsts ekspertam un valsts viedokļa paudējam tā vai cita uzņēmuma interesēs tieši valsts līmeņa nodrošināšanā. Otrkārt, ja tas ir izdevīgi vai vēlams, piedalīties ar kapitālu kopuzņēmumu izveidošanā.
Valstiskajai regulēšanai neapšaubāmi jāietver arī pretmonopolu cīņas elements. Es gribētu pasvītrot divus momentus. Pirmais – mēs esam pieraduši visu laiku runāt – cīnīsimies pret resoru monopolu, ar to domājot resorus, kuri radīti pagātnē. Bet varbūt šodien vairāk jādomā par to, kā neļaut jaunā kvalitātē rasties resorismam uz vietas jaunformējumos. Ministrijai kopā ar citiem valsts pārvaldes orgāniem jāstrādā pie ražošanas spēku izvietošanas, jo šī shēma ir morāli novecojusi. Šeit būtu stingri jāstrādā kopā ar vietējo pašpārvaldi un jārespektē vietējo pašpārvalžu likumdošana.
Par ministrijas darbību horizontālā plāksnē. Domāju, ka ārkārtīgi ciešai sadarbībai jābūt ar Ekonomikas, Materiālo resursu un Enerģētikas ministriju, ar tirdzniecību. Gribu pasvītrot, ka šīs ministrijas darbībā nedrīkstētu parādīties tādas kļūdas, kādas bija iepriekšējā periodā, kad netika uzklausītas ražotāju domas. Mērķtiecīgi būtu veidot pie Ministru padomes konsultatīvo rūpniecisko komisiju, kurā tiktu iesaistīta gan Latvijas ražotāju asociācija, gan citi brīvprātīgi un sabiedriski formējumi, kā arī lielo uzņēmumu pārstāvji. Tādējādi visu domas likumu izstrādāšanā varētu vērtēt pašā sākumā.

Priekšsēdētājs: Vai jūs komisijas viedokli tūlīt gribat dzirdēt vai tad, kad sāksim debatēt? Lūdzu komisijas viedokli. Kur ir Ekonomikas vai Rūpniecības komisija?

Ģ.Krūmiņš: 31.maijā Rūpniecības komisija izskatīja Oherina kunga kandidatūru ministra amatam. Viņš izklāstīja savu programmu, atbildēja uz mūsu jautājumiem, un no 12 klātesošiem deputātiem – komisijas locekļiem – desmit bija par Oherina kunga apstiprināšanu ministra amatam un viens atturējās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus. Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Jan Janovič, jums esot par Latvijas KP CK sekretāru, daudzi pieprasīja jūsu kā viena no rūpniecības sagrāves vaininiekiem atkāpšanos. Vai jūs nevarētu pateikt, ko jūs darījāt kā viens no kompartijas vadītājiem, lai ieviestu jūsu šodien izklāstītās idejas dzīvē?/

J.Oherins: Tādu apvainojumu izteikt var, taču visa tautas
saimniecība un visa ekonomika bija nonākusi stagnācijas stāvoklī. Acīmredzot arī Latvijas kompartija no šiem procesiem nevar atteikties un nevar noņemt no sevis atbildību, protams, arī es. Taču jau pirms dažiem gadiem Republikā bija skaidri redzams, ka jāmaina ekonomiskā situācija. Tika veikts darbs, lai izstrādātu patstāvīgās koncepcijas ekonomisko sadaļu. Šajā darbā piedalījos arī es.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lange.

A.Lange: Godātais ministra kandidāt, kā, jūsuprāt, attīstīsies rūpniecība republikas lauku rajonos? Un jautājuma otra daļa: procentuāli cik no Latvijas rūpniecības uzņēmumiem ir saistīti ar savienības militāro rūpniecību?

J.Oherins: Pirmkārt, filiālēm, kuras atrodas lauku rajonā, savā darbībā ir jāvadās no likuma par vietējo pašpārvaldi.
Vietējai pašpārvaldei jānovērtē konkrētās filiāles darbība un jādod turpmākās darbības koncepcija. Šis jautājums, pēc manām domām, varētu būt skatāms dialoga režīmā starp vietējo pašpārvaldi un galveno uzdevumu uzņēmumu jeb šīs filiāles vadību par tās turpmāko attīstību. Šeit var būt ļoti dažādi ceļi. Var būt ceļš – izmantot maksimālu filiāles ekonomisko resursu un nodokļu politiku, lai papildinātu ražošanas budžetu.
Pārejas periodā atsevišķi varētu runāt par līgumu ar rajona iedzīvotājiem naturālajā izteiksmē, lai no šīs filiāles saņemtu kaut kādu tehniski ekonomisku palīdzību, tā sakot, zināmu dividendi. Bet nekādā gadījumā šeit nebūtu jāpieiet direktīvi. Manuprāt, vispirms vajag izanalizēt, kā darīt, un tikai pēc tam pieņemt lēmumu. Var pieņemt lēmumu, ka jāattīsta, var pieņemt lēmumu, ka nav jāattīsta, bet jātur iepriekšējā līmenī, var pieņemt lēmumu – mainīt struktūrpolitiku. Ja man tas gods vadīt šo ministriju, es nekādā gadījumā neiestāšos par tādu formu kā direktīva aizliegšana vai direktīva novirzīšana par 180 grādiem, jo tas radīs haosu ekonomikā, kas jau pašreiz ir.
Otrs jautājums bija par procentiem. Es precīzi jums nevaru pateikt, cik procentu pieder militārajam kompleksam.

A.Lange: Procentuāli cik uzņēmumu ir saistīti ar šo kompleksu?

J.Oherins: Statistika netiek veikta proporcionālā saistībā. To uzņēmumu, kuri ir saistīti tieši ar produkcijas ražošanu speciāli militārajām vajadzībām, īpatsvars mūsu republikā ir zems. Gan strādājošo īpatsvara, gan viņu saražotā apjoma ziņā. Protams, daudz lielāks ir to uzņēmumu skaits, kuri ražo zināmu produkcijas daļu, kas paredzēta armijas vajadzībām. Bet es nesaku, ka šo uzņēmumu īpatsvars ir dominējošs gan kopproduktā, gan cilvēku skaita ziņā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Cienījamais ministra kandidāt! Mēs zinām, ka rūpniecības jaudu izvietojums Rīgā ir iepriekš plānots un praktiski, es uzskatu, noziedzīgas rīcības rezultāts. Rīgas infrastruktūra ir katastrofiskā stāvoklī – mums nav centralizētas atkritumu aizvākšanas, nedarbojas dzeramā ūdens ietaise. Sakiet, vai jums ir koncepcija, kādā veidā šīs rūpnieciskās jaudas samazināt Rīgā un izvietot viņas PSRS un citos Latvijas reģionos.

J.Oherins: Man nav tādas koncepcijas par izvietošanu citos reģionos Latvijā. Kad es uzstājos, es teicu, ka jāstrādā pie ražotājspēku izvietošanas shēmas, kuras esošā redakcija ir sagatavota, manuprāt, ar novecojušiem kritērijiem. Tā ka šis jautājums par rūpniecības ražotājspēku izvietošanas shēmu skar gan Rīgu, gan citas pilsētas un citus rajonus. To valdība ir paredzējusi, un tam neapšaubāmi jābūt republikas kopīgajā programmā, tam garām paiet nevar. Ir arī lokāli darbi. Tieši Rīgas pilsētā ir jāatbrīvo centrs, kur ir vislielākā koncentrācija. Bet galvenais, par ko būtu jārunā, materiālo un enerģētisko resursu patēriņa samazināšana, tas automātiski uzlabotu arī citus problemātiskos jautājumus, kas ir saistīti gan ar transportu, gan ar vides piesārņojumu.

Priekšsēdētājs: Deputāte Albertiņa.

S.Albertiņa: Godājamo ministra kandidāt! Es ceru, ka būsiet ar mani vienisprātis, ka mums ir ļoti daudz sarežģījumu tieši ekoloģijas jautājumos tāpēc, ka mūsu iedzīvotājiem ir ārkārtīgi zems izglītības līmenis. To pašu var teikt arī par vienu otru atbildīgu darbinieku. Sakarā ar iepriekšējā sasaukuma Augstākās padomes lēmumu padomju un vadošajiem darbiniekiem šajā mācību gadā jāapgūst vispārējā ekoloģiskā izglītība. Es gribētu zināt jūsu viedokli šajā jautājumā. Kā jūs domājat šīs mācības organizēt sev pakļautajā sistēmā? Manuprāt, bez direktīvām metodēm neiztiksim. Dažus vārdus par jūsu koncepciju un par jūsu nodomiem šajā jomā.

J.Oherins: Es noteikti to atbalstu, jo šis jautājums jau tika izskatīts iepriekšējā sasaukuma Augstākās padomes sesijā. Ekoloģiskā izglītošana ir vajadzīga ne tikai skolēniem, tā ir vajadzīga visiem Latvijas iedzīvotājiem, un ne tikai izglītošana. Es gribētu teikt, ka nepieciešams ekoloģisks domāšanas veids un darbība. Šai sakarībā es neredzu absolūti nekādas pretrunas starp jūsu teikto un starp to, ka ministrijas aparāts apgūtu priekšzināšanas šajos jautājumos. Un tas varbūt ir direktīvs moments, ka jāmācās, bet tas neattiecas uz ražotājspēkiem. Tās ir dažādas lietas. Var izmantot komandas metodi, nosakot, ka ir jāapgūst šāds kurss vai ievadkurss, bet nekādā gadījumā šo metodi nevar attiecināt uz rūpniecības uzņēmumu un direktīvi noteikt, kā jāstrādā. Rūpniecības uzņēmumam ir jāvadās pēc spēkā esošās likumdošanas un pēc spēkā esošajiem normatīviem, kas ir saistīti ar apkārtējo vidi.

S.Albertiņa: Bet, runājot par jūsu ministrijai pakļautajiem uzņēmumiem, es šaubos, vai tāda labprātīga vēlēšanās būs. Vai jūs uzskatāt, ka jums būs kāda līdzdalība?

J.Oherins: Pirmkārt, es gribētu komentēt, ka nepareizi ir lietot terminu “ministrijai pakļautie uzņēmumi”. Nav tādi ministrijas pakļautības uzņēmumi, tā ir iepriekšējā terminoloģija. Otrkārt, ministrijas nostāja šajā jautājumā noteikti būs atbilstoša tiem likumiem, kurus Augstākā padome par ekoloģiju un par vides aizsardzību ir pieņēmusi. Tātad mana kā ministra attieksme noteikti būs pozitīva.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Providenko.

A.Providenko: */Cienījamais Jan Janovič! Mūsu premjerministra programmā bija runa par atsevišķu rūpniecības uzņēmumu atvalstiskošanu un privatizāciju un sakarā ar to iespējamu pārprofilēšanu. Neapstrīdami, tas ir ļoti svarīgs un nopietns etaps normālas ekonomikas tapšanā. Par šī soļa nepieciešamību pārliecina absolūti dezorganizētās ražošanas attiecības, sevišķi rūpniecībā. Sakarā ar to man jautājums. Kāda ir rūpniecības ministrijas konkrētā neatliekamo pasākumu programma un programma pārejas laikam uz jaunām ražošanas attiecībām? Un kādu jūs redzat sadales attiecību mehānismu nozarē un darba samaksas sistēmu sakarā ar to?/

J.Oherins: */Jūsu jautājums ir ļoti ietilpīgs. Es pacentīšos atbildēt pa daļām. Kas attiecas uz pārprofilēšanu, par to es teicu atbildēs uz jautājumiem par struktūrpolitiku. Kas attiecas uz privatizāciju vai jaunām uzņēmumu īpašuma formām, tad es domāju, ka te galvenais ceļš – tās ir akciju sabiedrības. Un Rūpniecības ministrijai es redzu šajā virzienā piedalīšanos likumdevēju darbā. Acīmredzot pats galvenais te ir likums par akciju sabiedrībām kopumā. Kas attiecas uz darba samaksu, tā acīmredzot kļūs par paša uzņēmuma darba rezultāta funkciju, un tās regulēšana no valsts iestāžu puses un valsts visumā republikā notiks tikai caur nodokļu politiku. Attiecībā uz jaunu formu nepieciešamību es pilnīgi piekrītu jums./

A.Providenko: */Bet par sadales attiecībām starp, teiksim, uzņēmumu un ministriju?/

J.Oherins: */Pašas sadales funkcijas starp uzņēmumu un ministriju, es domāju, vispār nevar būt, par ko es jau teicu sākumā. Ministrijai jāatsakās no tās vai arī jānosprauž robeža starp komandējošo mehānismu un sadales mehānismu. Sadales funkcijai ir jāattīstās, manuprāt, tādos virzienos kā funkcijai no materiālā resursa puses – tas ir viens virziens. Ja materiālais resurss nāk no republikas varas orgāniem, t.i., teiksim, no Materiālo resursu ministrijas, tad sadales mehānisms būs viens. Ja tas ir kopuzņēmums, tad sadales mehānismu noteiks līgums ar šo kopuzņēmumu, jo nevienam no mums nav tiesību tieši ietekmēt kopuzņēmuma sadales mehānismu. Bet valsts līdzdalība tajā tiks īstenota caur nodokļu politiku un caur noteiktu līgumu starp republiku un uzņēmumu. Tā ka te jābūt daudzām formām./

Priekšsēdētājs: */Deputāts Blažēvičs, otrais mikrofons, pēc tam deputāts Agafonovs./

J.Blažēvičs: Visnotaļ atbalstot jūsu kandidatūru kā profesionāla cilvēka kandidatūru, es lūgtu precizēt, kā veidosies Republikas rūpniecības struktūra nākotnē – nākamajos divos gados – un kādos virzienos republikas rūpniecība dibinās kopuzņēmumus ar ārzemju partneriem.

J.Oherins: Rūpniecības struktūra tuvākajos divos gados var veidoties, ņemot vērā tos kritērijus, kurus es jau minēju: struktūras pamatizveides tendences izmantot struktūras pamatrealizācijai. Es negribētu visu atkārtot vēlreiz. Bet galvenās tendences bija tādas, lai nodrošinātu republikas iedzīvotāju vitālās intereses. Tas nav šodien mazsvarīgs jautājums, tas ir būtisks jautājums.
Lai varētu izveidot gatavās produkcijas republikas iekšējos resursus tālākā nākotnē, kā arī dibināt kopuzņēmumus, nepieciešams stabilitātes rādītājs. Kopuzņēmumus nevar dibināt uz mūsu vēlēšanos, bet jābūt garantijām, ka tas varēs funkcionēt, šie cilvēki jānodrošina ar darba inventāru, un saražotajai produkcijai jābūt tādai, lai to varētu realizēt arī svešās valstīs valūtas iegūšanai. Dibinot kopuzņēmumus, mums reāli jārēķinās, ka ne vienmēr tiks piedāvāta relatīvi jauna tehnoloģija, bet, tā sakot, mums it kā labs variants, taču Eiropā un pasaulē tā faktiski ir vakardienas tehnoloģija. Es domāju, ka valsts politikai kopuzņēmumu dibināšanā būtu jāorientējas uz prioritārākām tehnoloģijām, uz tām, kuras potenciāli rada rītdienai, ne tikai vakardienai. Tādai politikai vajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Agafonovs. Deputāts Mihails Ivanovs, pēc tam deputāts Buls.

G.Agafonovs: */Man, Jan Janovič, ir divi jautājumi. Pirmais – ļoti īss. Pēdējā laikā, jau gadus divus, no dienas kārtības nepazūd jautājums par rūpniecības uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem. Es gribētu ļoti īsi dzirdēt no jums par jūsu pieeju rūpniecības uzņēmumu aplikšanai ar nodokļiem. Ja var, tad pat ar skaitļiem./

J.Oherins: */Šodien skaidrs ir viens: mums ekonomikā un rūpniecībā tomēr dominē stagnācijas process. Tāpēc es domāju, ka aplikšanai ar nodokļiem ir jāstimulē ekonomikas augšupeja. Un šajā situācijā skaitliskos datos dominē orientējošais aplikšanas ar nodokļiem skaitlis ap 30% no peļņas. Bet šodien ir arī cita tendence, varbūt jūs dzirdējāt – 55% no peļņas. Tas ir noteikti saistīts ar to, ka pie mums ļoti deformēta cenu politika. Nestrīdos par procentiem, bet es domāju, ka šajā periodā nodokļu politikai ir jāstimulē ekonomikas attīstība. Pie tam jābūt virknei etapu, lai stimulētu nevis celtņu atjaunošanu, nevis jaunu uzņēmumu celtniecību, bet aktīvās daļas atjaunošanu, lai aktīvā daļa netiktu atjaunota ar vidēja līmeņa tehniskām iekārtām, bet lai tā tiktu atjaunota ar progresīvu iekārtu. Tur ir ļoti daudz momentu, kuri varētu tikt pielietoti šajā situācijā./

G.Agafonovs: */Paldies. Un otrais jautājums. Jūs savā runā izklāstījāt Latvijas rūpniecības attīstības programmu, Latvijas rūpniecības attīstības koncepciju. Šai programmai grūti nepiekrist. Es gribētu jums jautāt sekojošo. Rūpniecības ministrijas aparātā šodien ir ap 100 cilvēku. Sarunā ar citiem pretendentiem uz ministra posteni Rūpniecības komisijā mēs sapratām, ka ir pat doma par Rūpniecības ministrijas aparāta samazināšanu. Es gribētu jums jautāt, kā var ar tādu nelielu aparātu, bet iespējams, ka tas būs vēl mazāks, vadīt rūpniecību? Latvijas rūpniecība taču – tā ir gan ķīmiskā rūpniecība, kokapstrādes, kūdras, mēbeļu, mašīnbūve. Kā jūs bez nozaru institūtiem ar tādu nožēlojamu aparātu domājat īstenot savu programmu? Tā taču paredz kolosālu problēmu risināšanu. Varbūt jūs plānojat ministrijas aparātu palielināt līdz 500 cilvēkiem? Kā var tādas kolosālas programmas risināt?/

J.Oherins: */Es atbildēšu viennozīmīgi. Nekādā situācijā nepalīdzēs aparāta palielināšana vai uzpūšana, jo tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc, ka nedrīkst rēķināties ar to, ka mūsu republikas Rūpniecības ministrija aizvietos šodien pastāvošo Savienības ministriju ar tās funkcijām. Tāpēc, ka šodien Savienības ministrijas funkcijas ir pilnīgi globālas. Tur ir zinātne, tur ir sadales mehānisms, pie tam no “a” līdz “z”, ja tā var izteikties. Absolūti viss tiek sadalīts caur ministriju. Tieši ar to ir aizņemts ļoti lielais pārvaldes aparāts. Tur ir plānošana, pie tam direktīvā plānošana, pa vertikāli uz leju. Bet republikas Rūpniecības ministrijā pat tuvu mēs nevaram domāt par tādām funkcijām. No sadales funkcijas mēs atsakāmies un pat nevirzām tādu jautājumu rūpniecības uzņēmumiem. Rūpniecības uzņēmumiem jābūt maksimāli patstāvīgiem. Un Rūpniecības ministrijai visādi ir jāveicina, lai tie izietu no dažādu resoru pakļautības šodienas izpratnē un iegūtu pamatīgu patstāvību nākotnē. Es ministrijas lomu redzu tādu./

Priekšsēdētājs: */Deputāts Mihails Ivanovs. Pēc tam deputāts Buls./

M.Ivanovs: */Jan Janovič! Gribētos zināt jūsu pozīciju par augsti rentablu ražotņu aizsardzību, sevišķi tur, kur rentabilitātes līmenis aug nevis uz ražojamās produkcijas cenu pieauguma rēķina, bet uz citu faktoru rēķina./

J.Oherins: */Domāju, ka galvenais virziens – tā ir nodokļu politika. Tā ir galvenā svira. Direktīvi ar kaut kādu metodi vienkārši ieviest rentabilitāti – tas nozīmē noteikt to vai nu par augstu, vai par zemu. Es neredzu, kā to varētu izdarīt reāli. Caur nodokļu politiku, droši vien, te var un vajag vadīt. Tāpēc ka ne visi attiecīgā uzņēmuma sasniegumi ir tikai lokāla rakstura. Ir apstākļi, kuri radušies vai nu iepriekšējos laika periodos, vai no valsts kapitālieguldījumiem. Tie ir dažādi faktori. Bet galvenais – nodokļu politika./

Priekšsēdētājs: Deputāts Buls.

A.Buls: Jūs savā ievadrunā teicāt par noslēgto ciklu republikā: tātad zinātne, resursi, ražošana, produkts. Ķīmiski farmaceitiskā rūpnīca ne tuvu neiekļaujas šajā ciklā, jo visas izejvielas praktiski tiek iepirktas Savienībā, arī produkcijas lielākā daļa aiziet projām uz citām republikām. Sakiet, lūdzu, kā, pēc jūsu domām, tālāk attīstīsies ķīmiski farmaceitiskā rūpniecība Latvijā? Varbūt ārpus noslēgtā cikla?

J.Oherins: Pirms atbildu uz jūsu jautājumu, gribu paskaidrot, ka par noslēgto tehnoloģisko ciklu es runāju tikai attiecībā uz atsevišķiem lokāliem virzieniem, kuri republikai ir ļoti izdevīgi. Tā nekādā gadījumā nevar būt struktūrpolitikas dogma, ir runa tikai par tiem virzieniem, kur tas ir izdevīgi. Vienu piemēru es nosaucu. Tas nebūt nenozīmē, ka citiem virzieniem tiks likti kaut kādi šķēršļi.
Manuprāt, ķīmiski farmaceitiskais rūpniecības novirziens atbilst diviem kritērijiem. Pirmkārt, tas ir zinātnes ietilpīgs kritērijs, un, otrkārt, tas ir relatīvi materiāli mazietilpīgs. Domāju, ka tieši šis novirziens atbilst Latvijas Republikas koncepcijai par rūpniecības attīstību, tāpēc ka šī nozare ir minimāli materiālietilpīga, bet maksimāli inženierdomas un zinātnes ietilpīga. Kas attiecas uz gatavās produkcijas nodošanu citiem patērētājiem, tad tas taču ir ekonomisks jautājums: kā jūs varat noslēgt līgumus, kādas savstarpējas intereses rast. Tas ir loģiski, es neredzu nekādas pretrunas, gluži otrādi, tas ir jāstimulē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamo pretendent, jūs izvirzījāt pareizu mērķi, ka Latvijas rūpnieciskajiem ražojumiem jāiziet pasaules tirgū. Lai sasniegtu šo mērķi, protams, jābūt kadriem, kas apguvuši pasaules valstu tehnoloģijas līmeni. Pašreizējās profesionāli tehniskās izglītības sagatavotie kadri šim līmenim neatbilst. Kādas ir jūsu ieceres kadru nodrošināšanas politikā, lai šo mērķi sasniegtu?

J.Oherins: Runājot tieši par funkcijām, Rūpniecības ministrijas funkcijās neietilpst tieši kadru sagatavošana un nodrošināšana ar kadriem, bet Rūpniecības ministrijai noteikti ir jāstimulē un jārada visādā ziņā labvēlīgi apstākļi, lai mūsu augstākā un vidējā skola šos attiecīgā līmeņa kadrus varētu sagatavot un lai visi varētu praktizēt mūsu uzņēmumos.
Otrkārt, ja rastos tāda interese, tad par uzņēmumu līdzekļiem varētu viņus sūtīt mācīties uz turieni, kur pastāv cits tehnoloģiskais līmenis, lai, atgriežoties atpakaļ, viņi varētu kvalitatīvi veikt tos uzdevumus, par kuriem runājāt.

E.Kide: Jūs runājāt par plašu rūpniecības pārprofilēšanu. Šeit vajadzēs, protams, arī pārprofilēt strādnieku kvalifikāciju. Kā jūs uz rūpniecības bāzes to esat iecerējis veikt?

J.Oherins: Jūs teicāt– “plašu rūpniecības pārprofilēšanu”, es pieminēju rūpniecības pārprofilēšanu kā struktūrpolitikas elementu, bet to nevajadzētu uztvert kā programmu vai kampaņveidīgu piegājienu. Šī pārprofilēšana ir iespējama tikai tad, kad ir sagatavoti priekšnoteikumi, kad ir sagatavots gan jauns izstrādājums, gan potenciāls, kas šo jauno izstrādājumu var gatavot, kad ir izpētīts tirgus jautājums, vai šo produkciju ir kur realizēt. Esmu tikai tādas pārprofilēšanas koncepcijas atbalstītājs, ka pārprofilāciju var izdarīt tad, kad viss ir sagatavots. Sagatavošanas darbam nekādā gadījumā nevar pieiet ar kaut kādiem saukļiem un kaut kādām rezolūcijām. Nevar tikai pārprofilēt, tas jādara paralēli ar visiem saistošajiem elementiem attiecīgajā rūpniecības novirzienā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berklavs, pēc tam mēs beidzam uzdot jautājumus.

E.Berklavs: Sakiet, lūdzu, vai jūs vēl joprojām esat Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas nodaļas, tas ir, Latvijas Komunistiskās partijas, kas ietilpst kā sastāvdaļa Padomju Savienības Komunistiskajā partijā, biedrs? Ja esat, tad palīdziet man, lūdzu, saprast, kā jūs varēsiet mūsu rūpniecību pakļaut Latvijas Republikai, ja jūs sastāvat partijā, kura visu laiku ir darījusi pretējo, lai neizlaistu šo rūpniecību no savām rokām.

J.Oherins: Pirmkārt, es neesmu pēc 25.kongresa ne izstājies, ne arī iestājies kādā citā partijā, tā ka esmu šīs partijas biedrs. Otrkārt, ir sagatavots likumprojekts par valdības depolitizāciju kopumā, un acīmredzot tas būs saistošs gan Komunistiskās partijas, gan arī citu partiju biedriem un attieksies uz visu valdību. Es, protams, pakļaušos likumam, kādu pieņems Augstākā padome.

Priekšsēdētājs: Sākam debates. Lūdzu, sēdieties. Paldies. Pirmais debatēs runās deputāts Gabrānovs.

P.Gabrānovs: Cienījamie deputāti! Stagnācijas gados par rūpniecību ir skanējušas slavas dziesmas, ka rūpniecība pēckara gados salīdzinājumā ar 1940.gadu ir attīstījusies 57–58 reizes, tajā skaitā lauksaimnieciskā – 1,4, cits saka 1,7 reizes. Bet cipariem reizēm nevar ticēt, jo katrs teica tos ciparus, kādi kurā laikā bija izdevīgi. Bet vai mēs to jūtam Latvijā? Nekā tamlīdzīga. Ne veikalos, ne lauksaimniecībā mēs to nejūtam. Trūkst normālu arklu, sējmašīnu, vagotāju, pļāvēju un citas tehnikas. Pat kurmju slazdus mēs nevaram veikalā nopirkt. Cilvēki man teica, ka viņi mokās ar ķimikālijām, ar petroleju, jo citas izejas nav. Parasti tehniku cenšamies dabūt no ārzemēm, bieži gadās, ka dabūjam lietotu. Kokmateriālus mēs atdodam par brīvu. Par to summu, ko mums piemaksā par transportēšanu, varam nopirkt tehniku. Rūpniecība nav materiāli ieinteresēta ražot lētu kvalitatīvu produkciju, algu maksā par skriešanu, par muskuļu spēku. Inženierus nodarbina doma, kā varētu apmānīt valsti, kā saražot dārgāku, materiālietilpīgāku produkciju un, mazliet samazinot izdevumus, gūt materiālos labumus. Dalot tehniku, ir tendence iedalīt tiem, kuri mazāk nopelnījuši naudu. Cilvēki ir pieradināti pie tā, ka var slikti strādāt, bet priekšrocībām ir jābūt, lai saņemtu augstvērtīgu tehniku. Tāda sistēma ir lielākā ražošanas grāvēja.
Rūpniecība ir bijusi lielākā migrantu pestītāja ar savām kopmītnēm un priekšrocībām uz dzīvokļiem, atstādama vietējos iedzīvotājus pagrabos. Rūpnīcu direktori un partiju sekretāri uzskata, ka latviešu strādniekam rūpnīcā viņu rīkojumi jāuzklausa citā valodā, tikai ne latviešu. Viņi ir par slinkiem, lai iemācītos latviešu valodu, bet aicina uz streikiem. To sauc par vienlīdzību. Šīs progresīvās idejas aizstāv ar gaišiem nosaukumiem izveidotas organizācijas un Internacionālās darbaļaužu frontes deputātu frakcija “Līdztiesība”. Bet viņu darbība neatbilst nosaukumam. Attīstot rūpniecību, mums jādomā arī par to, kā latviešu tautu saglabāt. Pirmais uzdevums ir latviešu tautas saglabāšana, un arī gudrajiem ekonomistiem jārēķinās ar to. Mūsu republikai neviens neko nav devis par brīvu un nedos arī, tāpēc jāsaņem tas, kas pienākas. Lauksaimnieki ir par rūpniecības attīstību, tikai neiesaistot darbaspēku no ārienes. Cerēsim, ka republikas rūpniecība pavērsīsies ar seju pret lauksaimniecības kompleksu, kurš ražo pusi no republikas kopprodukta. Lauksaimnieki iestājas par rūpniecības struktūras maiņu lauksaimniecības mašīnbūves virzienā, par Baltijas traktora radīšanu. Es atbalstu Jāņa Oherina kandidatūru rūpniecības ministra amatam un iesaku to darīt arī pārējiem deputātiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Cienījamo ministra pretendent! Iespējams, ka ar jums Latvijas valdībā iesāksies jauns posms, kurā parādīsies rūpniecības ministrs. Līdz šim mums tāda amata nav bijis. Rūpniecība vienmēr ir bijusi noslēgta valdības aparātā atsevišķos tautsaimniecības virzienos. Es gribētu no šīs tribīnes pateikt jums novēlējumu šajā sakarībā. Tie jautājumi, kuri tika uzdoti par jūsu partijas piederību un par to, vai jūs esat reģistrējies kā Latvijas pilsonis, nebija tikai ekstrēmistu vai neizglītotu cilvēku interese.
Tā ir tautas interese par savu valdību, un tie ir daži no kritērijiem, pēc kuriem tauta lemj, vai, veidojot pilnīgi jaunu virzienu jeb, kā mēs sakām, pilnīgi no jauna veidojot savu valsti, šis cilvēks spēs pa jaunam domāt un pa jaunam strādāt, tāpēc šie jautājumi izvirzījās. Jūs teicāt, ka esat Latvijas pilsonis un ka jums nav jāreģistrējas, vai tad tie 700 000 reģistrējušies ir nenopietni cilvēki? Jūs domājat, ka esat gudrāks par viņiem. Bet es domāju, ka jūs ļoti kļūdāties. Un tas, ka komunists kādu laiku nemaksā biedra naudu, vēl neliecina, ka ir kļuvis par tautai pieņemamu, gaišu spēku. Tāpēc es novēlu jums pārvērtēt šīs savas pozīcijas, jo citādi, manuprāt, jūs nevarēsiet pa jaunam saimniekot un pa jaunam domāt.

D.Īvāns: Vārds deputātam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godājamie deputāti! Es atbalstu Ivara Godmaņa piedāvāto Jāņa Oherina kandidatūru rūpniecības ministra amatam. Mans pirmais arguments ir tas, ka Jānis Oherins pazīst rūpnīcu vai rūpnīcas ražošanu, tehnoloģiju un rūpnīcas kolektīvu dzīvi nevis skatoties pa partijas komitejas logu, bet strādājot par atslēdznieku, elektromontieri, inženieri konstruktoru, ceha priekšnieku, inženiera vietnieku un visbeidzot par rūpnīcas direktoru. Acīmredzot šo argumentu ņēmis vērā arī Ivars Godmanis savā izvēlē. Protams, Jāņa Oherina darbs ir vērtējams kritiski, tāpat kā visu mūsu darbs. Un par to es arī gribēju runāt, bet daži akcenti, kuri pašreiz izskanēja no tribīnes, man liek pārorientēties piecās minūtēs un runāt par kaut ko citu. Jā, darbs ir vērtējams kritiski, raugoties no profesionālā viedokļa, nevis caur partijas prizmu. Ja runājam par partijas Centrālās komitejas biroju, tad, kas attiecas uz mani un maniem personīgiem argumentiem, man ar Jāni Oherinu nopietnu domstarpību nav bijis un tieši partijas vērtējumā man nav pamata kritiski runāt par viņa darbu, cita lieta būtu kritiski vērtēt tieši no profesionālā viedokļa. Es tomēr šaubos par mūsu kolēģu argumentiem, kuri izskanēja. Un tas neattiecas tikai uz Jāni Oherinu. Man nezin kāpēc liekas, ka mēs gribam vērtēt tā: melns vai balts. Bet tā nevar vērtēt. Mana pieredze ļauj spriest, ka, ja mēs neredzam pustoņus, gala rezultātā mūsu darbība kļūst pelēcīga, jo dzīvē tā nekad nav, ka viss ir balts vai melns.
Un tagad par partejībām. Varbūt tas atkal ir tīri subjektīvi un psiholoģiski, varbūt tas ir attaisnojami, bet varbūt nav attaisnojami, bet, ja Jānis Oherins tomēr grib palikt kaut kādā partijā un tur veidot kaut kādu opozīciju, un no šīs opozīcijas veidot citu partiju un ja pēc pusgada tas tā notiks, vai mēs atkal vērtēsim situāciju, kāda ir izveidojusies tajā vai citā partijā, un ko dara cilvēks tai vai citā vietā.
Man liekas, ka tas nav īsti pareizi. Es atbalstītu to, ja mūsu valdība veidotos ar zināmiem koalīcijas elementiem, pat pretēju viedokļu partijām. Es saprotu, ka tas nav visiem pieņemams, bet mēs nonāksim pie tādas situācijas. Mūsu koalīcijas elementiem ir ļoti nosacīts raksturs, un var iznākt, ka bez šiem koalīcijas elementiem mēs nevarēsim iztikt, ja gribēsim normāli virzīties uz priekšu. Ja mēs neievērosim profesionālās intereses un profesionālo interešu kritērijus un neņemsim vērā to 70 procentu republikas iedzīvotāju intereses, kuri dzīvo pilsētās, un nedomāsim par to, kā darbu organizēt, tieši caur profesionālo prizmu raugoties, bet domāsim tikai par to, ko šis cilvēks dos un ko nedos mums personiski no partijiskā viedokļa, tad es teikšu ļoti skarbi, bet mani pēdējā laikā nomāc doma, ka faktiski tas būs sava veida boļševisms, tikai citādā veidā. Un, ja es desmit gadus necīnījos pret boļševismu, tad tagad man personiski to nedarīt nav morālu tiesību. Es iestājos par Ivara Godmaņa izvirzīto Jāņa Oherina kandidatūru rūpniecības ministra amatam.

Priekšsēdētājs: Nākamais runās deputāts Biķis.

V.Biķis: Cienījamo Prezidij un godātie kolēģi! Tas, ar ko gribēju sākt savu uzstāšanos, zināmā mērā izskanēja Gorbunova kunga izklāstā. Es arī gribu aicināt visus deputātus, neatkarīgi no viņu piederības frakcijai, balsot par mūsu cienījamo pretendentu. Gribu pamatot – kāpēc. Pirmām kārtām tieši pretendenta darba biogrāfijas dēļ – 30 gadi ražošanā un četri Centrālkomitejā mani pilnīgi apmierina. Neskatoties uz savas programmas izklāstu, uz profesionālajām spējām, uz koncepciju, varu pilnīgi atklāti teikt – ja šīs darbības sfēras būtu otrādā secībā, es balsotu pret. Šoreiz es balsošu par un vēl gribu teikt tā: esmu kādreiz nedaudz strādājis arī VEF, un, manuprāt, VEF nav tas uzņēmums, kur cilvēks bez augstām profesionālajām spējām var izaugt līdz direktora vietnieka amatam. Tas, manuprāt, ir liels pluss.
Un otrs. Trīs stundas runājot komisijā un klausoties viņu šodien, mani personiski apmierina šī mūsu pretendenta uzskati un koncepcija. Runājot par partijas piederību, es varu teikt tā – kad mēs runājām par valdības sastādīšanu, spriest, ka valdībai jābūt gan profesionālai, gan politiskai, protams, var. Cienījamā pretendenta atbildes mūsu komisijā, kur viņam uzdevām šo jautājumu, mani tomēr pārliecināja, ka viņa uzskati mums kopumā ir pieņemami. Tas fakts, kad kurš izstājies no kādas partijas, es domāju, nebūt vēl neliecina par cilvēka pārliecību. Cits to dara arī konjunktūras dēļ. Tālāk es gribu ievēlēšanas gadījumā mūsu apspriežamajam pretendentam novēlēt darba gaitā nemainīt uzskatus un koncepcijas, kuras šodien viņš mums izteica. Un, otrkārt, gribu viņam novēlēt arī to, lai Rūpniecības ministrijas darba stils tomēr mainītos salīdzinājumā ar to, kāds tas ir bijis līdz šim, jo es šīs ministrijas iepriekšējās vadības stilu pazīstu vairāk nekā 20 gadu.
Un nobeigumā, tā kā mēs šodien vēlēsim Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāju, gribu mazliet skart vēl vienu tēmu. Varbūt ļoti daudzi no klātesošajiem mani neatbalstīs, taču es uzskatu, ka Rūpniecības ministrijai tomēr lielā mērā būs jānodarbojas arī ar ekoloģijas problēmām un, proti, ar tādu problēmu, kura nekad nav izskatīta šeit, Augstākajā padomē, bet ir ļoti sasāpējusi. Dabas aizsardzības komitejai diez vai būs pa spēkam to atrisināt, jo šī problēma neietilpst tās funkcijās, un, proti, tā ir rūpniecības pārpalikums jeb atkritumu izmantošana. Es varētu minēt konkrētu piemēru par galvanikas atkritumu izmantošanu. Katrs uzņēmums atsevišķi, lai cik patstāvīgs tas arī būtu, šo problēmu atrisināt nespēj. Un es esmu cieši pārliecināts, ka ir jābūt kādam koordinatoram, kas Latvijā to darīs, ņemot vērā panākumus vai pieredzi, kāda tā ir mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kur tomēr šī problēma kaut daļēji tika atrisināta, bet tomēr daudz lielākā mērā nekā pie mums, pateicoties tam, ka ar to nodarbojas centralizēti – konkrēti, Lietuvas valdība. Es vēlreiz aicinu visus kolēģus, deputātus, balsot par ministra kandidātu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Mihailovam.

Mihailovs (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu.–Red.):
*/Cienījamie kolēģi! Es neapstāšos pie jautājuma par tādas ministrijas nepieciešamību republikā, jo sesija jau pieņēma un apstiprināja ministriju skaitu un sastāvu, ko ierosināja republikas valdības galva. Apstāšos pie dažiem jautājumiem, kas saistīti ar rūpniecības ministra nozīmēšanu. Protams, slikti, ka kandidātam uz šo posteni nav rūpniecības attīstības koncepcijas. Mūsu ekonomika un rūpniecība aizķērusies tajā pārejas starpstāvoklī, kas šodien tiek raksturots kā krīzes stāvoklis. Vairumtirdzniecības tirgus nav, mazumtirdzniecības – jau sen kā nav. Toties ir talonu tirgus, taloni uz taloniem, ir uzņēmumu izpārdošanas un tamlīdzīgi. Šķiet, vēl nedaudz un mēs kā pa pusei pirmatnējie preču ražotāji pāriesim uz vienkāršu darba produktu apmaiņu. Var ilgi strīdēties par iekšējām atsperēm un virzošiem spēkiem, par dažādiem spriedumiem un pārdomām, bet skaidrs tomēr ir viens: rūpniecības, saimniecisko reformu liktenis šodien arvien vairāk atkarīgs ne tikai no augšām, bet arī no tā, kā tās pieņem apakšas, masas, kas sākušas kustēties. Sevišķi daudz atkarīgs no strādnieku šķiras, no tās pozīcijas. Ko dod strādniekam tuvā pāreja uz tirgus ekonomiku, par kuru runāja kandidāts uz rūpniecības ministra posteni? Nopietni ekonomisti brīdina: ne tikai dos, bet arī kļūs par nopietnu pārbaudījumu. Ir taču skaidrs: ja tagad līdz trešdaļai saražotās produkcijas atsevišķu izstrādājumu veidu republikā neatrod pieprasījumu, bet vienkārši gulstas rezervē kā mirusi krava, tad tirgus to necietīs.
Radikāli pasākumi nesīs sev līdzi veselu virkni uzdevumu, tāpēc Rūpniecības ministrijai nopietni jāgatavojas pārejai uz tirgus ekonomiku, laikus paredzot un pārdomājot sociālās aizsardzības pasākumus. Mēs vienmēr esam lepojušies ar padomju cilvēka sociālo aizsargātību, mājokli ar viszemāko dzīvokļa īri pasaulē, veselības aizsardzību vispār bez maksas, kā arī izglītību, sociālās apdrošināšanas ceļazīmes uz dienvidiem un tā tālāk, bet ar laiku izrādījās, ka tas nedod vispārēju vienlīdzību.
Bezmaksas dzīvokli, piemēram, kāds saņēma uzreiz, un pilsētas centrā, prestižā mājā, bet pārējie gandrīz vai līdz pensijai gaida dzīvoklīti nomalē paneļu mājā. Bet bezmaksas veselības aizsardzība, izrādījās, ne tik ļoti ārstē, ja tu neesi pierakstīts pie kādas ārstniecības pārvaldes. Tas pats notiek arī ar naudu: darba algu, pareizāk, dāvanu, mums nosaka kaut kur instancēs pilnīgi neatkarīgi no izpildāmā darba konkrētās vērtības. Ko mēs sasniedzām? Mēs uzcēlām vispārējas un pilnīgas sadales sabiedrību, bet ne par matu netuvojāmies sociālajam taisnīgumam, rezultātā katrs var palikt ar savām problēmām – vienam zupa šķidra, citam pērles sīkas.
Mūsu ekonomikas krīze, pārvaldes sistēmas krīze prasa no rūpniecības ministra kandidāta izmainīt skatu arī uz sociālistisko īpašumu. Šodienas Latvijas ekonomiskā patstāvība atgādina sociālisma ideju tās tīrā veidā. Bez likuma par kolektīvo privātīpašumu, bez reālas uzņēmumu ekonomiskās patstāvības republika pārvērtīsies par mīļi smaidošu nabagu, kurš lūdz žēlastības dāvanas. Centieni kosmētiski saremontēt mūsu ekonomiku – tas ir kompromiss. Kad veikalos nav pārtikas produktu un preču, viegli ir lidināties politiskos augstumos. Šodien vienīgā izeja – izlemt jautājumu par īpašumu. Pārfrāzējot Kārli Marksu, var teikt, ka priekšā stāvošo pārmaiņu rezultātā darba cilvēkam nav ko zaudēt, bet iegūs viņš, pieņemsim, ne visu pasauli, bet toties brīvību, bez kuras tik ilgi bija izticis, brīvību izvēlēties darba apstākļus, tā organizāciju, samaksu par to, īpašuma formu. Tieši tāpēc viņš, man liekas, ir ieinteresēts ne tikai, lai uzstātos vecās atmirstošās administratīvi komandējošās sistēmas kaprača lomā, bet arī lai, mobilizējot savas labākās īpašības, kļūtu par aktīvu jaunas, efektīvas, dzīvotspējīgas sociāli taisnīgas sistēmas radītāju, kur strādnieks izrādīsies ne virs un ne zem kāda, bet no jauna radītās Rūpniecības ministrijas līdztiesīga partnera stāvoklī. Rūpniecības komisijā mēs apspriedām kandidatūru rūpniecības ministra postenim, ar balsu vairākumu šo kandidātu atbalstījām un iesakām par viņu balsot. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ievērojiet reglamentu! Tālāk vārds deputātam Raimondam Krūmiņam. Ja visi ievēros reglamentu, mums debatēs vēl ir pieteikušies deputāts Bresis un deputāts Smoļuks, tad debates beidzam. Es lūdzu dot zvanu, lai deputāti, kuri aizņemti, kārtojot profesionālās darīšanas šeit, mājā, nāk uz balsošanu.

R.Krūmiņš: Mani šobrīd mazliet uztrauc viena konkrēta problēma, kas saistīta galvenokārt tieši ar rūpniecību. Lauksaimniecībā šīs attiecības varbūt ciešāk samezglotas, bet rūpniecībā tās ir ļoti uzskatāmas. Un, proti, mēs savā apziņā esam pieņēmuši domu par privatizāciju visās ekonomiskās darbības sfērās. Lai kādi arī būtu piedāvājumi, mums ir tikai divi reāli ceļi pārejai uz privātīpašumu, kuri sevī optimāli ietvertu sociālā taisnīguma un ekonomiskā lietderīguma principus.
Pirmais ceļš, kuru it kā piedāvā radikāļi, ir tāds, ka mēs pilnībā atjaunojam visas īpašuma tiesības pēc to stāvokļa 1940.gadā. Ar to ir jāsaprot, ka bijušajiem īpašniekiem jāatdod tagadējie Latvijas Republikas īpašumi, jo šie īpašumi veidojušies 1940.gadā notikušās konfiskācijas rezultātā. Šķiet, ka šis ceļš tomēr mums nav pieņemams.
Otrais ceļš: mēs pilnīgi ignorējam vecās īpašuma tiesības un privatizāciju izdarām atbilstoši šodienas stāvoklim. Jebkurš kompromiss novedīs pie milzīgiem konfliktiem un sociālās spriedzes, jo jebkura nekonsekvence, nepilnīga vai daļēja principa realizācija rada pāri-
nodarījuma izjūtu vienā vai otrā īpašuma pretendentā. Tieši šādas nekonsekvences paraugs, manuprāt, ir popularizējamais akciju sabiedrības veidošanas ceļš, kuru, es tā vismaz sapratu, aizstāv cienījamais ministra pretendents. Taču man tas nav pieņemams ne no ekonomiskā, ne no sociālā taisnīguma viedokļa, un tas, protams, ir temats plašai un garai diskusijai, bet es tomēr palieku pie šāda apgalvojuma.
Manuprāt, vienīgais reālais ceļš pārejai uz privatizāciju ir naturālā kreditēšana. Ar to ir jāsaprot, ka šie naturālie kredīti tiek doti pēc izsoles principa, tādā veidā organizējot ražošanas līdzekļu tirgu: tas nozīmē, ka šie ražošanas līdzekļi tiek pārdoti izsolei, atliekot to atmaksāšanas termiņu. Es negribētu sīkāk izteikties par cienījamo ministra pretendentu, jo viņu nepazīstu. Es acīmredzot balsošu par viņu, uzticēdamies premjeram, un tomēr es gribētu aicināt visus padomāt tieši par šo privatizācijas procesu, kura vienu novirzienu pārstāv arī ministra pretendents.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Vilnim Bresim, pēc tam runās deputāts Smoļuks, un tad mums būs jāizlemj, kā rīkoties, jo deputāts Ščipcovs nemitīgi sturmē sekretariātu.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Šodien, runājot par ministra kandidatūru, mēs netieši pieskārāmies mūsu dzīves vitāli svarīgajām problēmām, un tāda ir arī rūpniecības problēma. Rūpniecība kā nozare mums ir nesusi daudz nelaimju, ļaunuma, bet šī ir arī tā nozare, kura potenciāli var padarīt mūsu tautu ļoti bagātu. Un šajā sakarībā atļaujiet man uzdot pavisam triviālu jautājumu: vai rūpniecība šodien kalpo tiem mērķiem, kuriem tai ir jākalpo, un kādi varētu būt šie mērķi? Mēs gaidām no rūpniecības, lai tā, pirmkārt, nodrošinātu mūsu tautas materiālās intereses un, otrkārt, lai tā vairotu mūsu tautas nacionālo bagātību. Diemžēl ne vienam, ne otram mērķim mūsu rūpniecība šodien neatbilst. Gribētos teikt, ka šodien mūsu rūpniecība mūsu tautsaimniecībā ir iedēta. Mums piešķir resursus, enerģiju, izejmateriālus, bet diemžēl visu produkciju no mums aizved, mūsu rīcībā paliek tikai daži procenti kā žēlastības dāvana mūsu tautas vajadzībām. Un tāpēc es domāju, ka mūsu jaunajam ministram, kuru mēs ievēlēsim, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir rūpēties par to, lai tiešām šī rūpniecība kļūtu par mūsu nacionālās bagātības vairotāju, lai tā tiešām beigu beigās sāktu domāt par mūsu tautas interesēm. Es šeit domāju ne tikai lozungu. Manuprāt, visdrīzākajā laikā ir jāievieš ekvivalentas apmaiņas sistēma, lai tiešām mūsu teritorijā paliktu vismaz mūsu tautas jaunradītās vērtības apjoms, mēs kā deputāti to prasīsim no mūsu valdības locekļiem, no ministriem, lai viņi par to rūpētos.
Otrais aspekts, par kuru es gribētu ļoti īsi runāt, ir jautājums par darbības metodēm. Es pilnībā atbalstu pretendenta priekšlikumus, ka ar vecajām metodēm varbūt nevajag ne plānot, ne administratīvi ietekmēt mūsu ražotājus, taču es nedzirdēju tos jaunos paņēmienus, formas, ar kurām tad mēs ietekmēsim mūsu ražotājus. Un šodien tiešām mēs zinām, ka mūsu rūpniecība ir tā sfēra, kur deputāti un citas organizācijas reāli ne ar ražotājiem, bet ar saimnieciskajiem vadītājiem nestrādā. Un šajā sakarībā es gribētu teikt, ka mēs vēlētos, lai Rūpniecības ministrijā sāktu darboties nopietna vadītāju padomes sistēma, lai tiktu izstrādātas dažādas, teiksim, organizatoriskas formas un brīvprātīgi izlemts, kā tālāk tiešām attīstīt mūsu republikas rūpniecību un kā to pārvērtēt, lai tā atbilstu mūsu republikas tautas interesēm.
Un nobeigumā es gribētu teikt to, ka es valdības loceklī šodien redzu vairāk nekā vienīgi ražošanas organizāciju. Es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka es valdības loceklī redzu mūsu interešu, nacionālo ekonomisko interešu aizstāvi, un tāpēc mēs šodien gaidām republikas valdības programmu par rūpniecības, visas tautsaimniecības attīstību. Es izsaku šos vārdus un tos akcentēju tieši tāpēc, ka ceru – jaunais ministra pretendents valdības programmā šos jautājumus uzsvērs un akcentēs īpaši. Vēl, cienījamie kolēģi, es gribētu teikt, ka Oherinu pazīstu jau sen, šodien, bez šaubām, es viņam izsaku šos priekšlikumus un arī vēlējumus kā ceļamaizi viņa tālākajai darbībai. Es ticu, ka viņš mūsu tautas, mūsu rūpniecības labā var vēl daudz ko izdarīt, mēs arī par to rūpēsimies un prasīsim no mūsu kandidāta tādu darbu, un kopsummā es iesaku viņu ievēlēt par republikas rūpniecības ministru. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Smoļuks, lūdzu.

A.Smoļuks: */Cienījamie kolēģi! Šodien šī kandidāta uz rūpniecības ministra posteni nozīmēšana patiešām ir ļoti svarīga mums visiem. Svarīga, jo tā skar mūs visus. Katrs no mums iet uz veikalu un redz, kas tur ir. Tāpēc tas, kāda būs mūsu nākotne, šajā konkrētajā gadījumā atkarīgs arī no šī kandidāta. Tāpēc mums ir, par ko padomāt un kādas problēmas risināt. Es pilnīgi piekrītu mūsu Augstākās padomes priekšsēdētāja runai tajā daļā, ka šodien, nozīmējot kādā postenī, nedrīkst orientēties tikai uz to, lai izvēlētos no kādas konkrētas partijas. Šodien tikai profesionālismam jāpaceļ mūsu ekonomika un jārisina pārkārtošanās problēmas. Es neko konkrētu negribu teikt par šo kandidātu, tomēr gribu izteikt dažas šaubas. Pēc manām domām, praksi, kuras programmu mēs dzirdējām šajā zālē, mums neatklāja, neatšifrēja.
Te es dzirdēju pagaidām tikai anarhoortodoksālu ideju, kādas valdīja vecajos Brežņeva laikos, komplektu, lozungu, kaut kādu domu komplektu. Un šajā gadījumā es pilnīgi piekrītu Breša kungam, kurš uzstājās nupat pirms manis. Patiešām, ja mēs gribam pa īstam kaut ko radīt, tad mums viss skaidri ir jāstādās priekšā. Ziņojumā tika teikts par to, ka vajag atjaunot tautas saimniecību. Kas tas ir? Vispirms pretendentam jāatbild pašam sev un jānoved līdz mūsu apziņai, ko mēs gribam atjaunot. Tālāk sekoja cita tēze: vajag radīt. Bet ko radīt? Atkal programmā nekā tāda nav, mēs neko tādu nedzirdējām, ko mēs atjaunosim, ko radīsim. Reiz mēs runājam par rūpniecību, tad šodien, laikam, katram ministram, tai skaitā arī rūpniecības, galvenajām idejām jābūt tādām. Kādas īpašuma formas šodien jāattīsta, kādas lolot, kādas radīt un vispār kādām jābūt optimālajām attiecībām starp dažādām īpašuma formām. Bez tā vispār nav iespējams ķerties pie ekonomisko problēmu risināšanas. Es nešaubos, ka šis kandidāts būs ministrs, bet man gribētos vēlējuma izteiksmē paust, lūk, šādas šaubas, svarīgi, ar ko sākt un ar ko beigt. Jāsāk ne ar cēliem vēlējumiem vispār, bet ar konkrētiem pārveidojumiem, kuri nodrošinātu tuvākajos gados republikas dzīvi jaunos apstākļos. Tas taču ir pat pilnīgi jauns republikas modelis patstāvīgā, absolūti neatkarīgā ekonomiskā stāvoklī. Tāpēc droši jārunā par tām formām, par tiem līdzekļiem, par tiem ceļiem, kuri patiešām novedīs republiku pie kaut kāda uzplaukuma, bet pie kāda, tas mums jāzina šodien. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Tātad ļoti lūdz vārdu deputāts Ščipcovs. Varbūt trīs minūtes. Deputāt Ščipcov, lūdzu, trīs minūtes gan, jo jūs pašreiz ejat ārpus sekretariāta svītras.

O.Ščipcovs: */Cienījamie deputāti! Es pateicos par piešķirto iespēju. Es gribētu teikt, ka pilnīgi piekrītu tām tēzēm, kuras spilgti izskanēja priekšsēdētāja runā par to, ka pasauli un apspriežamos jautājumus nedrīkst dalīt baltajos un melnajos. Ir pustoņi. Un šajā nozīmē es atbalstu kandidātu, kurš pašlaik tiek apspriests. No otras puses, es atvainojos deputātam Bērzam par to, ka lieku reizi šeit skan krievu valoda, kuras dēļ nākas atslēgt translāciju. Un, patiesību sakot, savu vārdu es ņēmu vēl tāpēc, ka diemžēl konfrontācija un nesaskaņa pastiprinās, un viens no deputātiem, kurš uzstājās šodien pirmais, pieļāva tādu netaktiskumu, ka, ja tiks publicēta informācija par to aiz robežām vai Savienībā, tas darīs kaunu mūsu parlamentam. Es domāju to, ka frakcija “Līdztiesība” – tā nav ekvivalenta jebkurai sabiedriski politiskai organizācijai, un tā izpilda šeit savas funkcijas. Frakcija izpilda tās funkcijas, kuras tai uzticēja vēlētāji. Mums ir tiesības izteikt savu viedokli. Tāpēc uzstāties tādā garā, kā te bija teikts, ir ļoti nekorekti, pēc manām domām, un tas nenovedīs pie kaut kādas vienprātības. Lūk, skaidri runājot, uz ko es gribēju vērst uzmanību. Kas attiecas uz kandidātu, es viņu atbalstu./

Priekšsēdētājs: Vērojot Krievijas Federācijas tautas deputātu kongresu Maskavā, mums tomēr laikam katru dienu 15 minūtes ir jādod vārds deputātiem dažādai informācijai un paziņojumiem, bet jārunā tikai par darba kārtību. Jo citādi mēs šeit, izmantojot demokrātismu, runājam par citām lietām, kas droši vien ir svarīgas, bet neattiecas uz darba kārtību. Tagad ir balsošana. Vai atbildes uz jautājumiem ir vajadzīgas? Ja neprasa vārdu atbildēm vai kādam skaidrojumam, tāpēc būs balsošana! Lūdzu, reģistrējieties!
Deputāts Kurdjumovs šodien ierosināja, un tas ir jāizdara mums, sekretariātam, reģistrēt visus deputātus pēc mūsu skaitļojamās mašīnas datiem, kur katrs sēž un kur ir viņa vieta, kā tas notiek arī Maskavā. Tas tomēr ir muļķīgi, ja mēs turpināsim visu laiku skaitīt un rakstīt protokolus, kad būs vajadzīga personālā balsošana, to taču var izdarīt mašīna, mēs varam izlikt protokolus šeit kaut kur visiem redzamā vietā un publicēt presē. Būtu muļķīgi, ja mēs turpinātu visu šo darbu bez mašīnas izmantošanas. Taču, lai to izdarītu, ir vajadzīgas precīzas ziņas, ka mēs katrs paskatāmies, kur ir mūsu vieta, nevis tā, kā tagad, – daži, piemēram, sēž, kur pagadās, it sevišķi aizmugurē.
Lūdzu rezultātu! Paldies! Tagad, lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret Ivara Godmaņa piedāvāto kandidatūru rūpniecības ministra amatam. Rezultāts: 107 – par, 24 – pret, 24 – atturas. Tātad tiek pieņemts Augstākās padomes lēmums: iecelt par Latvijas Republikas rūpniecības ministru Jāni Oherinu. (Aplausi.) Pirms paziņoju pārtraukumu, sekretariāts lūdza paziņot sekojošo: Likumdošanas komisija, kā arī Aizsardzības un iekšlietu komisija lūdz savus kolēģus sapulcēties uz mirkli Sarkanajā zālē, tepat blakus. Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Mums darbs jāsāk precīzi, viena minūte laika man vēl ir. Man jums jāatvainojas, jo tuvākās pusstundas laikā man ir ieplānota saruna ar ASV ģenerālkonsulu, tāpēc es jums pieteikšu izskatīšanai darba kārtības jautājumu un pats pusstundu nebūšu. Tātad izskatīsim jautājumu par Latvijas Republikas Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāja iecelšanu. Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs un pati šī komiteja ir Augstākās padomes kompetencē, tāpēc es ierosinu par šīs komitejas priekšsēdētāju iecelt Induli Emsi. Lūdzu, nāciet uz tribīni! Saskaņā ar reglamentu jūs varat izmantot 15 minūtes, ja tās ir vajadzīgas, ja ne, atbildiet, lūdzu, uz jautājumiem!

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

I.Emsis: Cienīto priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejai kā centrālajam valsts rīcības un kontroles dienestam apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu racionālās izmantošanas laukā vistuvākajā laikā ir jāatšķetina sarežģīts ekoloģisko problēmu samezglojums. Šīs problēmas ir saņemtas mantojumā, un tās ir samezglotas laikā, kad vides aizsardzības jomā vispār nebija valstiski regulējoša mehānisma. Es gribētu ļoti īsi skart, manuprāt, centrālos uzdevumus pašreizējā laika posmā vides aizsardzības laukā. Pirmām kārtām par šādu uzdevumu es uzskatu visu tautsaimniecības nozaru materiālo un garīgo dzīves sfēru ekoloģizāciju, tas ir, vides aizsardzības politikas iedzīvināšanu kā īpašu domāšanas un dzīvesveida stereotipu.
Ekopolitikas realizācija visās dzīves jomās ir centrālais Vides aizsardzības komitejas uzdevums. Šajā virzienā var izdalīt vairākus galvenos darbības virzienus: pirmkārt, tā būtu likumdošanas iniciatīva, jo tiesiskā valstī ir nepieciešams likumdošanas aktu kopums, kas garantē iedzīvotājiem labvēlīgu apkārtējās vides kvalitāti un etnoģeogrāfiskās kultūrvides aizsardzību un saglabāšanu ne tikai šīs, bet arī nākamās paaudzes vārdā.
Otrkārt, apkārtējās vides aizsardzības ekonomiskās regulēšanas mehānisma iedzīvināšana. Ekonomiskais regulēšanas mehānisms ir pierādījis savu prioritāro nozīmi tirgus ekonomikas apstākļos. Ir iedibināma tāda nodokļu un maksājumu sistēma, lai ekoloģiski netīrās ražotnes būtu bankrotējošas ražotnes. Vides kvalitātes un izplūžu normatīvu sistēma būtu izveidojama tā, ka visi ražotāji ir ekonomiski ieinteresēti nepārtraukti domāt par jaunas, vidi saudzējošas tehnoloģijas un attīrīšanas sistēmu ieviešanu.
Treškārt, ekoloģiskā audzināšana. Šeit mums jāmin gan formālā audzināšana, tā ir, sākot ar bērnudārzu, skolu, tehnikumu, vidusskolu un tālāk augstskolu, gan arī neformālā, kas jau saistīta ar pašreizējās sabiedrības ekoloģiskās domāšanas izveidi. Tas ir vidi saudzējošs dzīvesveids, tā ir pavisam jauna koncepcija, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par to, kā viņš dzīvo, no kā viņš pārtiek, ko viņš atstāj apkārtējā vidē, un arī visa sabiedrība kopumā par to ir atbildīga. Tā ir sava dzīvesveida maiņa. Un šajā ekoloģiskajā audzināšanā ir jāpievērš uzmanība tam, ka līdz ar patēriņa kulta veicināšanu šobrīd pasaulei ir pienākušas pēdējās dienas. Patēriņa kults un ekoloģiskā domāšana praktiski nav savienojamas. Tas ir arī ekoloģiskais profesionālisms vides aizsardzības jomā, tā ir cilvēka garīgā pilnveidošanās, jo tikai kulturāls un izglītots cilvēks var garantēt apkārtējās vides aizsardzības prasību iedzīvināšanu. Tā ir zinātne, kas virzīta uz vides aizsardzību. Tās ir apkārtējās vides aizsardzības koncepcija republikā, shēmas un rajonēšanas metodes.
Ceturtkārt, tā ir starptautiskā sadarbība. Apkārtējās vides aizsardzībai nav robežu. Tā ir pasauli vienojoša ideoloģija. Baltijas baseina valstīm šobrīd ir viena kopēja rūpe – tā ir Baltijas jūra, un uz šīs rūpes pamata mēs, visas valstis ap Baltijas jūru, varam apvienoties. Rīgas attīrīšanas iekārtu celtniecība nav tikai Latvijas problēma.
Tā, kā jau teicu, ir visu Baltijas valstu problēma. Un tāpēc mums skaidrāk izjūtams tas fakts, ka Maskavas atteikums apmaksāt iepriekš noslēgtajā līgumā paredzēto summu – 700 000 valūtas rubļu – par iekārtu, kas ir iepirkta, stāv Rietumvācijā un gaida, kad to varēs vest uz Rīgu un iemontēt attīrīšanas iekārtās, nav atteikums tikai Latvijai vien, tas ir atteikums visām Baltijas jūras tautām. Un kā tāds tas būtu arī vērtējams. Mēs esam atbildīgi savas jūras priekšā, Vispasaules dabas hartijas, Helsinku konvencijas un visu starptautisko vienošanos vārdā, kuras mums, Latvijas Republikai, šobrīd ir jāratificē, kā arī savā tautsaimniecības attīstībā jāņem vērā visi likumdošanas akti.
Piektkārt, tā ir vienota informācijas sistēma par vides kvalitātes dinamiku, emisiju, integrālo monitoringu, atklāta un kompetenta situācijas analīze un prognoze. Tikai balstoties uz pareizu un ticamu informāciju, Vides aizsardzības komiteja un Latvijas valdība kopumā var pieņemt pareizu lēmumu par apkārtējās vides aizsardzību. Tādēļ pirmšķirīgs uzdevums ir šādas informācijas sistēmas radīšana. Cienījamie kolēģi, es domāju, ka vides aizsardzības jomā republikas speciālistiem būs vislielākā iespēja sevi izteikt. Es negribu aizkavēt jūsu uzmanību ar visas šīs darbības stratēģisko izklāstu un analīzi, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku. Es labprāt atbildētu uz jūsu jautājumiem. Savu uzrunu nobeidzot, es varu pateikt, ka bez šīs ekoloģiskās politikas Vides aizsardzības komitejai ir vēl divi pamatuzdevumi – realizēt valsts ekoloģisko ekspertīzi, tātad panākt, lai laikā, kad mums tiks atjaunota tautsaimniecība, vides kvalitāte nepasliktinātos, bet gan uzlabotos, un nodrošināt vides aizsardzības inspekcijas darbību, tās centrālais uzdevums ir sekot likumdošanas aktu skrupulozai un striktai ievērošanai. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies cienījamam pretendentam, un tagad mums ir pusstunda laika jautājumu uzdošanai. Pieteicies ir viens jautātājs, un tāpēc vārds deputātam Repšem.

E.Repše: Vide, protams, ietver cilvēku, tātad arī individuālo cilvēku. Un valsts kontrole ir labs, valstij nepieciešams pasākums, taču es baidos, ka centralizēta valsts kontrole vien tuvākajā nākotnē nekādā ziņā nenodrošinās indivīda aizstāvību, jo mums ir gaidāma kooperatīvās, privātās pārtikas rūpniecības, kooperatīvās un privātās tirdzniecības attīstība. Nevar zināt, no kādiem avotiem, no kādām audzētavām pārtikas preces tiks iegādātas, un tā tālāk. Kā faktiski vienīgo šīs problēmas atrisinājumu es redzu neatkarīgas sabiedriskas inspekcijas izveidošanu, kura uz pilnīgas pašfinansēšanās pamatiem pelnītu savu maizīti ar to, ka publicētu savus neatkarīgos pētījumus par stāvokli dažādās pārtikas precēs un varbūt ne tikai pārtikas precēs vien. Vai jūs stimulēsit šādu neatkarīgu inspekciju veidošanos Latvijā?

I.Emsis: Jā, šis ir pamatjautājums, un Dabas aizsardzības komitejā kopš tās darbības uzsākšanas pirms diviem gadiem es savā līdzšinējā darbībā centos izveidot sabiedrisko kontroles sistēmu. Mums ir izveidota tā saucamā Vides sabiedriskā padome, mēs atbalstām visa veida zaļās kustības ar vienu apjēgumu – lai jebkurš valstiskais orgāns darbotos godīgi un darbotos ar entuziasmu, taču tam ir nepieciešams piespiedu mehānisms. Un šis piespiedu mehānisms ir atklātība un sabiedriskā uzraudzība. Un tāpēc visu veidu darbībā ir nepieciešams stimulēt šo sabiedriskās uzraudzības dienestu veidošanu. Tikai ar vienu piebildi – šīm sabiedriskajām, sauksim tās par inspekcijām vai laboratorijām, ir tiesības izvirzīt jautājumu izskatīšanai, bet arbitrāžas tiesības saukšanai pie kriminālās vai cita veida atbildības būs tikai kontroles instancēm, kuras ir tieši komitejas sistēmā. Taču es domāju, ka tā tas ir visā civilizētajā pasaulē un tā tam arī būtu jābūt.

E.Repše: Paldies!

Priekšsēdētājs: Nākamas jautājumu uzdod deputāts Šļakota.

K.Šļakota: Godājamo pretendent! Cerams, ka tiks radīta Mežu ministrija vai Mežu departaments, kurš aizstāvēs valsts intereses. Gan jums, gan jūsu komitejai, gan Mežu ministrijai būs lielā mērā raksturīgas kontroles funkcijas. Kā jūs iedomājaties šo sadarbību?

I.Emsis: Nē, šādā veidā mēs sadarbību neiedomājamies. Apkārtējās vides aizsardzības komitejas interesēs ir, lai izveidotos valstiski darbības orgāni visu resursu apsaimniekošanas jomā. Mūsu sadarbība ir paredzēta šajā likumā, kurā ir rakstīts, ka Vides aizsardzības komiteja nosaka kvotas, nosaka to limitus un normatīvus, cik tālu un kā mežs būtu izcērtams, kā izmantojami tā resursi, lai tas neradītu nevēlamas ekoloģiskas sekas, jo mežs nav tikai resurss, mežs ir vides kvalitātes garants, tāpēc uz mežu nevar skatīties kā uz resursu, bet jāskatās kā uz vides kvalitātes garantētāju. 95 procenti no meža vērtības ir tā sociālās un ekoloģiskās vērtības, un tikai 5 procenti ir kokmateriālu vērtība. Līdz ar to Dabas aizsardzības komiteja patur sev tiesības noteikt, kādam jābūt mežainumam attiecīgajā reģionā, kādiem jābūt mežu apsaimniekošanas vispārējiem noteikumiem, bet Mežu ministrija šos noteikumus realizēs dzīvē praktiskajā darbībā.

Priekšsēdētājs: Vārds jautājumam deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Man ir jautājums par “Radonu”: kāds ir tā tālākais liktenis? Ja “Radons” tiek likvidēts, kā tālāk tiks risināts jautājums par radioaktīvo izotopu apglabāšanu republikā?

I.Emsis: “Radons” ir viena no sarežģītākajām reģionālajām vides aizsardzības problēmām republikā. Problēmas nepatīkamais aspekts ir apstākļi, ka šī glabātava izvietota tuvu kūrortam, faktiski kūrorta aizsardzības zonā. Taču pašreizējie dati par vides piesārņojumu nav tik pārliecinoši, proti, nav konstatēti virsnormatīvie piesārņojumi, lai mēs varētu jautājumu atrisināt, šo iestādi slēdzot. Tam trūkst pierādījumu. Tas ir viens aspekts, kas tuvākajā laikā jāatrisina. Atrisinājums, manuprāt, ir tāds, ka zināmu laiku radioaktīvie atkritumi, kuri rodas galvenokārt mūsu medicīnas iestādēs, būs tomēr jāuzglabā “Radonā”, kamēr republikā tiks izveidota jauna radioaktīvo vielu uzkrātuve. Doma, ka mēs varam savus atkritumus eksportēt uz kādām trešajām valstīm, nav ne politiski, ne ekoloģiski pieņemama. Katrai valstij pēc starptautiskās vienošanās ir jātiek pašai galā ar saviem atkritumiem. Tāda problēma stāv arī mūsu priekšā. Jautājums ir sarežģīts, viennozīmīgi atbildēt uz to es šobrīd nevaru.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Cienījamais pretendent! Es lūdzu jūs atbildēt uz vienu jautājumu. Rajonu izpildu komitejās ir pastāvīgās deputātu komisijas, tās saucas – apkārtējās vides aizsardzības deputātu komisijas. Sakiet, lūdzu, kāds ir to darbības novērtējums, vai tās ir vajadzīgas vai ne, un kādas ir komitejas funkcijas attiecībā pret šīm komisijām?/

I.Emsis: Pastāvīgās deputātu komisijas, protams, ir nepieciešamas. Apkārtējās vides aizsardzības komitejai attiecībās ar šīm deputātu komisijām ir padomdevēja un konsultanta pienākumi. Komitejas speciālisti vienmēr atsauksies uz jebkuru aicinājumu piedalīties un izklāstīt to vai citu vides aizsardzības aspektu šajā komisijā, bet lēmējtiesības kā Augstākās padomes Dabas aizsardzības komisijā, tā arī rajonu un pilsētu dabas aizsardzības komisijās paliks šiem tautas pārstāvības orgāniem. Tātad tās ir konsultatīva rakstura attiecības. Mēs ieteiksim, kā mēs domājam, bet tiesības izlemt, protams, paliek viņiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Emša kungs, jūsu komitejas darba pamatā, varētu teikt, būs ekoloģiskā ekspertīze. Tas prasa kvalifikāciju, prasa arī zinātnieku plašu piesaistīšanu. Kādu jūs redzat šīs sadarbības principu tieši ar zinātniskajām organizācijām? Vai jūs paredzat veidot savu zinātnisko centru pie Dabas aizsardzības komitejas? Kādas šā zinātniskā potenciāla izmantošanas iespējas jūs saskatāt?

I.Emsis: Tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums. Vides aizsardzības komiteja savā darbības sākumā izjuta, cik smaga ir situācija, kad ir valsts orgāni, bet trūkst padomdevēja, trūkst institūta, kas varētu sniegt palīdzību dažādu jautājumu risināšanā. Tāpēc ar Zinātņu akadēmijas un Vides aizsardzības komitejas kopīgu lēmumu ir izveidots centrs – Apkārtējās vides aizsardzības zinātniskais centrs. Tas pagaidām ir tikai tapšanas stadijā, tajā strādā augsti profesionāli speciālisti apkārtējās vides aizsardzības jomā. Pavisam nelieli štati – 15 cilvēku, bet šie cilvēki konfliktsituāciju atrisināšanai pieaicinās no republikas citām zinātniskajām iestādēm vajadzīgos speciālistus un veidos zinātnisko kolektīvu uz laiku, lai atrisinātu konkrētu problēmu. Darbiniekiem maksāsim tikai par šīs problēmas atrisināšanu, pēc tam viņi tiks atbrīvoti un strādās savās iepriekšējās darbavietās. Nākamās problēmas risināšanai atkal tiks veidots šāds pagaidu zinātniskais kolektīvs. Protams, fundamentālie pētījumi paliks Zinātņu akadēmijas un augstskolu zinātnes rokās, tāpēc mēs paturam sev tiesības uzstāties kā ekoloģisko pētījumu pasūtītājam.

J.Vaivads: Varbūt vēl otru jautājumu.

Priekšsēdētājs: Mēs norunājām, ka uzdosim pa vienam jautājumam. Vārds deputātam Langem. Mums ir ļoti daudzi pierakstījušies.

J.Vaivads: Ļoti īsi. Tiek veidota ekoloģiskā programma. Tajā liela nozīme ir tieši ražošanas nozaru ekoloģiskajai sakopšanai. Tā ir valsts programma, tātad varētu būt doma par valsts līdzekļiem. Kādu jūs paredzat mehānismu, kā piespiest nozares pildīt tieši šo ekoloģisko programmu?

I.Emsis: Vienīgā iespēja, ko es redzu šīs problēmas risināšanā, ir nodokļu un ekonomisko sviru ieviešanas sistēma. Šajā sakarībā esam izstrādājuši pirmos priekšlikumus maksai par dabas resursiem, maksai par normatīvo un virsnormatīvo apkārtējās vides piesārņošanu. Mēs paredzam, ka varētu atbrīvot no nodokļiem uz zināmu laiku vai noteikt atvieglotus nodokļus uzņēmumiem, kuru ražotnes ir saudzējošas attiecībā pret apkārtējo vidi. Un otrādi – noteikt palielinātu nodokļu sistēmu tajos gadījumos, kad apkārtējai videi tiek nodarīts pārmēra piesārņojums. Šeit gan jāņem vērā nozaru specifika. Ir izstrādātas speciālas tabulas, kurās uzņēmumi sarindoti nevis vienā līmenī, bet gan atbilstoši savai ražotņu specifikai.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Lange.

A.Lange: Godājamais Emša kungs, jau kopš komitejas izveidošanas darbojas Reģionālā dabas aizsardzības inspekcija. Kā jūs skatāties uz šo struktūrveidojumu, trīspakāpju struktūrveidojumu jūsu komitejā? Vai tas ir sevi attaisnojis?

I.Emsis: Līdzšinējā periodā šīs reģionālās dabas aizsardzības komitejas ir sevi attaisnojušas. Republikas budžets šobrīd neļauj izveidot šādus kontroles un pārvaldes orgānus katrā rajonā atsevišķi. Vienlaikus es uzskatu, ka tā ir nākotne. Tad, kad būsim tikuši galā ar zivju inspekciju, kas vēl arvien ir pakļauta Maskavai, kad būsim tikuši galā ar dublējošiem dabas aizsardzības kontroles mehānismiem, mums budžetā radīsies papildu līdzekļi un būs iespēja izveidot reģionālās dabas aizsardzības komitejas katrā administratīvajā rajonā un saslēgt tās ar vietējo pašvaldību. Tā ir nākotne, un tā ir jābūt, ir jābūt reģionālām vides aizsardzības komitejām dubultā pakļautībā – vietējo pašvaldības orgānu un komitejas pakļautībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Morozļi.

G.Morozļi: */Sakiet, lūdzu, tagad katra programma, jebkura, prasa attiecīgu finansējumu, jo bez tā programma netiek izpildīta. Kā ir attiecībā uz jūsu programmu? Attiecībā uz tās finansējumu? Vai ir paredzēti kaut kādi papildu ienākumi, vai viss paliks tā kā agrāk, galvenokārt darbosimies vārdos?/

I.Emsis: Apkārtējās vides aizsardzības komiteja tiek finansēta no republikas budžeta, un tas, manuprāt, ir pareizi. Katrs pasākums komitejas izvirzīto dabas aizsardzības pasākumu sistēmā tiek izstrādāts, un pielikumā nāk klāt finansējums, cik tas maksā. Piemēram, ja mēs gribam visās republikas pilsētās līdz 1995.gadam nodot ekspluatācijā attīrīšanas iekārtas, atbilstoši šim pasākumam tiek paredzēti finansiālie izdevumi, kurus apstiprinās šeit, Augstākajā padomē, tad, kad notiks budžeta sadalījums. Atsevišķiem ražotājiem, rūpnīcām, lauksaimniecības uzņēmumiem un tamlīdzīgi pašiem jāatrod līdzekļi savas ražotnes ekoloģisko problēmu atrisināšanai. Mūsu uzdevums ir tikai radīt šo mehānismu, bet līdzekļi jāatrod tam, kas šo produkciju grib uzsākt ražot vai ir jau sācis to darīt.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Ziedonis.

I.Ziedonis: Es saprotu, ka daba uz zemes kļūs par paradīzi, kad mēs visi kopā būsim vienlīdz ekoloģiski izglītoti un apdvēseļoti, pat tie 27 mērkaķi Rīgas zooloģiskajā dārzā. Un tad beidzot būs ekoloģiskais komforts. Tā mēs esam mācīti, un mēs gribētu dzirdēt no jums, vai pagaidām, kamēr šīs paradīzes nav, jūs paredzat sodu sistēmu – kādu un cik konkrētā līmenī? Vai tā būs, teiksim, ekoloģiskā policija vai tāda tautas stihiski, ja to neradīs jūsu institūts, radīta dabas policija, jo sabiedrisko kārtības sargu nolikums, kas šodien publicēts avīzē, ir visai bezzobains un nevarīgs kā stagnācijas laikos. Tā vismaz izskatās, izklausās. Vai arī dabas aizsardzība būs tikpat nevarīga savā izpildvarā kā līdz šim? Es domāju, ka šodien ekoloģiski izļurkušajā sabiedrībā ir vajadzīga stingra disciplīna un drakonisks diktāts. Vai jūsu dvēsele ir gatava šādai cietsirdībai pret samērā labo, bet postošo pilsoni? Tāda ekoloģiskā policija var būt apbruņota pat ar nūjām un varbūt ar citiem varas līdzekļiem un rīkiem.

I.Emsis: Jā, es pilnā mērā apzinos, ka sabiedrības virzošajam spēkam jābūt gan pīrāgam, gan pātagai. Un šajā gadījumā jautājums ir uzdots par komitejas pātagas funkciju. Šāda funkcija ir paredzēta. Tā ir ekoloģiskā inspekcija, mēs to varam saukt arī par ekoloģisko policiju. Jums izsniegtajā likumprojektā par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju ir paredzēts, ka šai inspekcijai ir jākontrolē visu likumdošanas aktu izpildes kārtība un jāsauc visas vainīgās personas pie atbildības. Tāpēc ir sagatavotas izmaiņas administratīvajā likumdošanā, tiek gatavotas izmaiņas kriminālajā likumdošanā. Šo inspekciju ir paredzēts ietērpt formas tērpos, paredzēts arī apbruņot. Tas varbūt liekas ļoti drakoniski, demokrātiskas sabiedrības attīstībai mazliet par stipru, bet mums ir jāatceras, ka, piemēram, tādā demokrātiskā sabiedrībā kā Amerikas Savienotajās Valstīs EKO policijai ir lielākas pilnvaras un tiesības nekā parastajai policijai, un es uzskatu to par pareizu. Pie šāda viedokļa mums vajadzētu visiem pieturēties, izskatot likumu par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju, jo pēc tā, kā būs ierakstīts šis pants, tālāk tiks garantētas mūsu tiesības. Es esmu par to, ka šai pātagas funkcijai jābūt, jo diemžēl dzīves patiesība ir tāda, ka mūsu izpratne par ekoloģiskajām problēmām vēl ir tālu no pilnības.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Aizezers.

J.Aizezers: Sakiet, lūdzu, kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz celulozes rūpnīcu celtniecību mūsu republikā Baltijas jūras krastā.

I.Emsis: Man nav viedokļa par celulozes rūpnīcas celtniecību Baltijas jūras krastā, bet man ir viedoklis par celulozes rūpniecību vispār republikā. Apskatot celulozes ražotnes Zviedrijā, un mūsu eksperti pašreiz strādā pie priekšlikumiem Somijas celulozes ražotnei, ir jākonstatē fakts, ka solīdi uzbūvētas celulozes ražotnes apkārtējai videi nodara minimālu zaudējumu. Bet paliek jautājums, kā pie mums uzcelt solīdu ražotni. Atbildēšu viennozīmīgi – tikmēr, kamēr mums nebūs garantijas, ka šī ražotne būs solīda, šo jautājumu izskatīt būs stipri grūti. Tad, kad būs visas garantijas, ka šī ražotne ir solīda un ekoloģiski droša, un to mēs varam panākt, izmantojot ārzemju tehnoloģiju vai konkrētu firmu līdzdalību celtniecības laikā, tad šo jautājumu var apskatīt. Bet, kur šāda rūpnīca būs, tā ir cita ekoloģiskā problēma. Šobrīd republikā tiek apskatīti trīs varianti: Ventspilī, Liepājas rajonā un Latgales pusē.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Seiksts.

A.Seiksts: Sakiet, lūdzu, vai republikā pastāv kontrole pār to, ko transportē caur mūsu teritoriju? Es domāju Satiksmes ceļu ministriju. Un, ja pastāv šī kontrole pār šo kravu bīstamību, tad cik lielā mērā tā ir rezultatīva?

I.Emsis: Jautājums par preču transportēšanu caur republiku šobrīd ir ļoti aktuāls. Kontrole eksistē, taču ar to nodarbojas dažādi atšķirīgi dienesti. Piemēram, jautājumu par radioaktīvo vielu kontroli veic astoņi dienesti. Līdz ar to viegli saprast, ka kārtības šajā jautājumā šobrīd republikā ir maz. Domāju, ka jautājums kļūs arvien svarīgāks, īpaši tad, kad palielināsies republikas kā tranzīta teritorijas nozīme. Taču es redzu, ka ir visas iespējas šo kontroles sistēmu nodrošināt. Šajā sakarībā tikai viens piemērs. Mums ir noslēgti līgumi ar angļu firmu par to, lai Rēzeknē tiktu uzstādīta pirmā skanējošā iekārta, kas novērtēs dzelzceļa transporta hermētiskumu. To, kā transportē gāzveida un šķidrās ķimikālijas uz Ventspils ostu. Sastāvus un vagonus, kuri neatbildīs prasībām, turpat atāķēs un neielaidīs republikas teritorijā. Tādi ir šīs sistēmas darbības principi. Domāju, ka tāpat jautājums jārisina tālāk arī attiecībā uz Rīgas ostu un citām transporta iestādēm. Lielu palīdzību varētu sniegt tas apstāklis, ka mums izveidosies republikas muita, jo līdz ar muitošanas sistēmu radīsies iespēja strikti kontrolēt transportu.

Priekšsēdētājs: Kā pēdējais jautājumu uzdod PSRS tautas deputāts Ozoliņš. Pēc tam pāriesim pie debatētm.

L.Ozoliņš: Pašreiz republikā piedāvā dažādus izdevīgus kontraktus un vienošanās par dabas resursu izmantošanu un rūpniecības izvietošanu, kas it kā nodrošinās republikas strauju augšupeju, valūtu, ārzemju mašīnas vadītājiem, kontaktbraucienus uz ārzemēm, bet šie piedāvājumi var izrādīties ekoloģiski bīstami, pat šaubīgi. Sakiet, lūdzu, kas noteiks jūsu rīcību – likumdošana, kompromisa meklējumi, sirdsapziņa vai ekosistēmas prioritāte?

I.Emsis: Uz šo jautājumu atbildēt ir visai vienkārši. Protams, ka Vides aizsardzības komiteja pirmām kārtām vadīsies no likumdošanas, otrām kārtām – no ekoloģiskās loģikas un saprāta viedokļa. Šis jautājums republikā kļūst ar katru dienu aktuālāks, un tam ir principiāla nozīme. Vācijas Federatīvā Republika piedāvāja uzbūvēt noteikta garuma transporta maģistrāles, izmantojot metālapstrādes, metālrūpniecības atkritumus. Piedāvājums ir ļoti pievilcīgs no ekonomiskā viedokļa, bet no ekoloģiskā viedokļa tas ir nepieņemams. Tāpēc Vides aizsardzības komiteja pret šādiem piedāvājumiem, kas nav ekoloģiski attaisnojami, kur pastāv reāls ekoloģiskais risks, būs kategoriski pretī.

Priekšsēdētājs: Paldies godājamam pretendentam par atbildēm uz jautājumiem. Jautājumu uzdošanai paredzētā pusstunda ir pagājusi, tā ka varat atstāt šo tribīni. Atgādinu, ka debašu laiks ir 10 minūtes. Pirmajam vārds tiek dots deputātam Ulmem. Gatavoties deputātam Cilinskim. Pierakstījušies ir daudzi, tāpēc es brīdināšu arī pirms debašu laika beigām.

No zāles: */Vai var uzdot jautājumu par procedūru? Sakiet, kāds ir komisijas viedoklis par pretendentu?/

Priekšsēdētājs: Šajā gadījumā pretendentu ierosina Augstākās padomes priekšsēdētājs, un mūsu uzdevums ir tikai apspriest šo kandidatūru, pieņemt to vai noraidīt. Komisija šo kandidatūru ir izskatījusi tāpat kā jebkuru citu. Jūs vēlaties pirms debatēm šo komisijas atzinumu? Tas mūsu reglamentā nav noteikts. Ja jūs vēlaties dzirdēt komisijas atzinumu, Ulmes kungs uzstājas debatēs, komisijas priekšsēdētājs Batarevskis ir gatavs dot šo atzinumu. Lūdzu, Batarevska kungs.

O.Batarevskis: Komisija ir izskatījusi Induļa Emša kandidatūru un atzinusi par labu šā amata pildīšanai. Komisija vienbalsīgi atbalstīja Induli Emsi.

Priekšsēdētājs: Paldies.

No zāles: */Vēl jautājums par procedūru. Vai komisijas loceklim ir ētiski būt par komitejas priekšsēdētāju?/

Priekšsēdētājs: Tas ir jautājums sesijai vai sesijas vadītājam? Es domāju, ka nav ētiski uzdot šādu jautājumu. Paldies. Ļausim runāt debatēs. Lūdzu, Ulmes kungs!

A.Ulme: Vispirms atļaujiet klātesošos apsveikt Vispasaules vides aizsardzības dienā un ierosināt iedzert glāzi tīra ūdens pārtraukumā par godu mūsu videi.
Dažos vārdos es gribu atgādināt, no kā ir jāglābj mūsu daba. Un, ja jūs padomājat par šo jautājumu, jūs saprotat, ka daba ir jāglābj ne no kā cita kā vienīgi un tikai no cilvēka. Respektīvi, no cilvēka ļaunuma, nežēlības, no viņa egoisma. Tātad mēs varēsim izglābt dabu un līdz ar to cilvēci no bojāejas nevis ar kaut kādām tehnoloģijām, nevis ar perfektu likumdošanu vai policiju un tā tālāk, bet vienīgi un tikai tad, ja mums izdosies cilvēci kopumā, katru tautu kopumā un indivīdu atsevišķi atpestīt no šīs nežēlības, no šā egoisma, no šā ļaunuma. Kādā veidā šo atpestīšanas darbu mēs varam realizēt? Mums jāieaudzina nesavtība. Nežēlību mēs varam iznīcināt ar žēlsirdību, egoismu – ar nesavtību un ļaunumu – ar mīlestību. Jūs redzat, kādā stāvoklī ir nonākusi vides aizsardzība, cik liela un milzīga ir tās amplitūda no pilnīgi garīgās, no pilnīgi nemanāmās un dvēseliskās substances līdz pat šai zaļajai policijai, likumdošanai, zaļajam tribunālam un tā tālāk. Cilvēkam, kas būs šajā amatā, jābūt ar milzīgi plašu domāšanas un uztveres amplitūdu. Un tas tiešām ir brīnums, un es esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka man ir izdevies sastapties ar tādu cilvēku kā Indulis Emsis. Vadot zaļo kustību un neformāļus, man bija liels pārsteigums, jo viņš pirmais no tām oficioza iestādēm saprata, cik ārkārtīgi nozīmīga ir šī kustība, šī zaļo kustība, un visnotaļ to atbalstīja gan finansiāli, gan morāli. Es domāju, ka tas arī ir ļoti būtisks aspekts un rādītājs, kāpēc es jūs aicinu balsot par Induli Emsi.

Priekšsēdētājs: Paldies Arvīdam Ulmem. Vārds deputātam Eināram Cilinskim.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Es arī gribētu aicināt jūs balsot par Induļa Emša kandidatūru un īsumā motivēt – kāpēc. Es domāju, ka pirmām kārtām šī kandidatūra jāvērtē tieši no profesionālā līmeņa, otrām kārtām no darbaspējām un arī no vēlēšanās darboties šajā jomā. Esmu pārliecināts, ka pēc visiem šiem kritērijiem mums pašlaik labāku kandidatūru neatrast. Šeit atskanēja iebildums no opozīcijas puses: diez vai būtu ētiski, ka Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs strādās arī pastāvīgajā komisijā. Manuprāt, tas, kā to juridiski noformē, nav sevišķi būtiski, bet ir ļoti svarīgi, lai būtu pastāvīga sadarbība starp deputātu komisiju un Apkārtējās vides komiteju. Līdz ar to Augstākā padome būtu lietas kursā par visu, kas notiek Apkārtējās vides komitejā, un tas šajā sadarbībā ir ļoti būtiski.
Mazliet par situāciju, kādā mēs izdarīsim šo izvēli. Es domāju, ka pašlaik Latvija daudzās jomās ir ļoti tuvu ekoloģiskās katastrofas robežai, un līdz ar to šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs, būtisks, neskatoties uz to, kāda politiskā pārliecība ir šodien deputātiem, jo mūsu veselība un dzīvība nav atkarīga no politiskajiem uzskatiem. Tas, ka Maskava kārtējo reizi parādījusi šo maksimālo politizētību arī šajos jautājumos un atteikusi valūtu Rīgas attīrīšanas iekārtām, parāda, ka augstākajos birokrātijas ešelonos absolūti nav skaidrs, ko tas nozīmē. Šajā sakarībā es vēlreiz aicinu nopietni padomāt par izvēli un balsot patiešām par kompetentāko cilvēku.
Vistuvākajā laikā mēs pieņemsim likumu par Apkārtējās vides komiteju. Šajā likumprojektā diezgan daudzas deputātu komisijas iesniegušas savus labojumus. Mēs tos izskatījām savā komisijā, bet es gribētu aicināt turpmāk tomēr atturēties no gramatiskiem labojumiem, jo tas šajā gadījumā nav tik svarīgi, svarīga ir šā likumprojekta būtība, bet būtība ir izstrādāta. Mums ir skaidrs, ka šai Vides aizsardzības komitejai ir jābūt ar diezgan plašām pilnvarām, un droši vien vienam otram var nepatikt, ka šī komiteja var apturēt rūpniecisko darbību vai iejaukties vietējo pašvaldību darbībā. Tas var nepatikt rūpnīcu vadītājiem, var nepatikt vietējo padomju izpildkomiteju priekšsēdētājiem, bet es domāju, ka šajā gadījumā mums nav citas izejas.
Un, visbeidzot, par šīs komitejas atkarību. Manuprāt, ļoti būtiski, ka Apkārtējās vides aizsardzības komiteja ir Augstākās padomes, nevis Ministru padomes pakļautībā. Tajā pašā laikā domāt, ka ir iespējamas pilnīgi neatkarīgas ekspertīzes, kuras nav pakļautas nevienam un līdz ar to arī neatskaitās, zināmā mērā ir utopija, it īpaši apstākļos, kādos mēs pašlaik esam. Tādēļ mani ļoti apmierināja Induļa Emša atbilde par sabiedrības kontroli. Sabiedrības kontrole, protams, arī ir ļoti vajadzīga. Tas man būtu viss. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies Eināram Cilinskim, vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Godātie deputāti! Ar šodien apspriežamo kandidātu vienu darbu esam darījuši ļoti ilgus gadus. Vēl tad, kad daudzi to uzskatīja par modes lietu, kad daudzi teica, ka putas noskries un viss nomierināsies. Vēl tad, kad daudzi jauca vides aizsardzību ar civilo aizsardzību un Sarkano grāmatu. Daudzi domāja, ka tā ir PSKP biedra karte. Tādēļ es uzskatu par nepieciešamu šodien teikt dažus vārdus par cilvēku, kas ilgus gadus mierīgi un nosvērti darījis šo toreiz ļoti nepopulāro darbu, kurš sabiedrības izpratnē tolaik šķita nevienam nevajadzīgs. Tas nebūs komisijas slēdziens. Es nerunāju šajā brīdī kā komisijas locekle, es nerunāju arī pat kā Zaļās partijas pārstāve, es neesmu pilnvarota to darīt. Tā ir mana personiskā attieksme pret Induli Emsi, pret darbu, ko viņš dara un kā to dara.
Kopš tā brīža, kad no mums aizgāja mūsu Dabas aizsardzības komitejas dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs Pēteris Ziediņš, faktiski visu šo laiku komiteju ir vadījis Indulis Emsis. Un es esmu ļoti daudz domājusi par to, kādam cilvēkam vajadzētu būt šīs komitejas priekšgalā. Es gribu teikt, ka pirmām kārtām šīs komitejas priekšgalā ir jābūt dziļi godīgam un nesavtīgam cilvēkam, jo šis nu reiz ir tas darbs, kas jādara ar absolūti tīrām rokām. Šeit nedrīkst būt blatu un dažādas gribēšanas. Šeit nedrīkst būt: tu man, es tev. Ja sākas šādas attiecības, tad mēs to darbu, kas saistās ar visas republikas iedzīvotāju izdzīvošanu, darīt nevaram. Tas attiecas, protams, ne tikai uz Induli Emsi, bet arī uz visu Dabas aizsardzības komiteju. Es domāju, ka cilvēkiem, kuri atrodas ap viņu, ir jābūt pašiem godīgākajiem un pašiem tīrākajiem, kādi vien mūsu sabiedrībā šobrīd ir atrodami.
Otrkārt, šis ir tas gadījums, kad ir nepieciešams augsts profesionālisms. Te nu es gribētu piekrist mūsu opozīcijai, kas vienmēr iestājusies par to, bet mēs dažkārt uzskatām, ka profesionālisms varbūt nav gluži obligāts. Šā darba darīšanā bez zināšanām dabas kopsakarībās neko nevar iesākt. Turklāt šīm zināšanām jābūt ļoti nopietnām un dziļām. Šeit ir jābūt ekoloģiski izglītotam cilvēkam, jo tas, ko mēs ikdienā iegūstam no dažādas populārās literatūras, arī no populārzinātniskajiem darbiem, ir daudz par maz.
Godātie kolēģi, tā kā es ļoti ilgus gadus strādāju ekoloģiskās audzināšanas jomā un veicu tieši ekoloģiskās izglītības darbu, man diemžēl jāsaka, ka ekoloģiski izglītotu cilvēku ar nopietnām zināšanām republikā nebūt nav tik daudz. Es pat gribētu teikt, ka mums to ir ļoti maz. Un tagad, kad mēs esam nonākuši līdz lietu praktiskai risināšanai, izrādās, ka mums pietrūkst tieši šo teorētisko zināšanu, teorētiskās bāzes. Es domāju, ka mūsu zemais profesionālais līmenis dabas aizsardzībā ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tik smagi un, patiesību sakot, briesmīgi čīkstēdams, uz priekšu kustas mūsu vides aizsardzības smagais vezums. Un, lūk, šajā brīdī, man jums jāsaka pilnīgi godīgi, es neredzu piemērotāku kandidātu komitejas vadīšanai par Induli Emsi. Es zinu, ka daudzi kolēģi, kas klausās mani šajā brīdī, apsver, vai Indulis Emsis ir pati piemērotākā persona. Viņš ir zinātnieks. Varbūt piemērotāks būtu ļoti darbīgs cilvēks, ar lieliem apgriezieniem, kā mēdz teikt, labs organizators, ar plašu vērienu. Tomēr man jums jāsaka, cienījamie kolēģi, ka bez dabas izpratnes, bez visu trauslo ekoloģisko sistēmu izjūtas, bez šo savstarpējo saišu dziļas izpratnes, bez nopietnām zināšanām, bez kopsakarību izjūtas var nodarīt daudz vairāk ļauna nekā laba. Un diez vai šeit līdzēs augsti organizatora dotumi, jo, man liekas, cilvēks ar šīm īpašībām šobrīd varbūt pat var nodarīt daudz vairāk ļauna nekā laba. Tāpēc es uzskatu, ka Indulis Emsis atbilst visiem parametriem, par kuriem es runāju, un ka šobrīd, kad mēs izvēlamies vispiemērotāko kandidātu šim darbam, mums vajadzētu novērtēt šo cilvēku pareizi un par viņu arī balsot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pie dabas aizsardzības problēmām mēs atgriezīsimies vēl ne vienreiz vien un mūsu visu labā ir tas, lai šīs komitejas priekšgalā būtu profesionāls cilvēks, kurš zina, kāpēc jādara tieši tā un ne citādi, turklāt viņa zināšanas ir nopietnas un dziļas. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies, tomēr man jāatgādina, ka jūs pārtērējāt vienu minūti. Vārds deputātei Briņķei, gatavoties deputātei Seilei. Man ir liels lūgums visiem deputātiem. Ja mēs neizrādām pietiekamu cieņu saviem kolēģiem deputātiem, tad izrādīsim cieņu mūsu namam, jo zālē notiek tāda sarunāšanās, ka, man liekas, arī translācijā to ļoti labi dzird un novērtē, kāda ir mūsu attieksme pret runātājiem. Lūdzu, Briņķes kundze!

I.Briņķe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vispirms es gribu aicināt jūs atcerēties savas priekšvēlēšanu programmas, kurās jūs visi noteikti solījāt Latvijas tautai labākus dzīves apstākļus.
Bet diemžēl, kā pirms mēneša, šajā tribīnē stāvot, teica kolēģis Alberts Bels, mēs brīžam atgādinām trakus cilvēkus, kas degošā mājā savā starpā plēšas, nevis dzēš liesmas. Es runāju par ekoloģisko situāciju Latvijā. Tā, piemēram, vakar līdz šim vislielākie antikristi jeb ateisti iestājās par Reliģijas lietu komisijas izveidošanu. Protams, man ir skaidrs, ka tas tika darīts, lai kavētu Augstākajā padomē attiecīgo likumdošanas aktu pieņemšanu, lai mēs nevarētu virzīties tālāk uz priekšu. Paskatoties dažu deputātu pirmsvēlēšanu programmas, arī no Tautas frontes frakcijas, es pārliecinājos, ka kandidāti, lai iegūtu tautas uzticību, jo tauta jau sen ir novērtējusi ekoloģisko situāciju Latvijā, solīja aktīvi piedalīties ekoloģisko jautājumu risināšanā. Diemžēl šodien Vides aizsardzības komisijā mums vēl ir brīvas vietas. Mēs šodien neviens īsti nezinām, kāda ir ekoloģiskā situācija. Arī pretendents uz Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietu to noteikti nezina. Arī es to nezinu, arī kolēģe Albertiņa un visi pārējie, jo Latvijā šodien nav aparatūras, lai to noteiktu, mums nav vienotas metodikas, nav tāda kompleksa pārvaldes orgāna, kas tiešām aptvertu visas dzīves nozares šajā jomā. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka ekoloģija ir ļoti saistīta ar politiku un ekonomiku. Reālā sociālisma ražošanas veids attieksmē pret dabas bagātībām ir netikumisks, noziedzīgs un necilvēcīgs. No šā viedokļa es nevaru saskatīt nevienu no tā saucamajiem sociālisma iekarojumiem, kuri mums būtu jāaizsargā. Tādu jautājumu es uzdevu arī mūsu Juridiskās fakultātes studentiem, pat solīju automātisko ieskaiti, ja viņi man nosauks kaut vienu šā reālā sociālisma iekarojumu ekoloģijas jomā. Diemžēl neviens šo iespēju neizmantoja. Es būtu ļoti priecīga, ja šodien debatēs uzstātos ne tikai Tautas frontes frakcijas pārstāvji, bet arī kāds no opozīcijas frakcijas un nosauktu šīs priekšrocības.
Tātad šodien, Vispasaules apkārtējās vides aizsardzības dienā, uz komitejas priekšsēdētāja vietu pretendē kolēģis Indulis Emsis. Es gribētu teikt, ka viņš, kā rādīja uzstāšanās, izprot ekoloģisko situāciju Latvijā, redz ceļu tās uzlabošanai, ir aizstāvējis disertāciju bioloģijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Un, to es gribu uzsvērt īpaši, viņam ir izveidojušies ļoti cieši kontakti ar citām pasaules attīstītajām valstīm, proti, ar Zviedriju, Rietumvāciju, Amerikas Savienotajām Valstīm. Pagājušajā nedēļā ļoti īsajā vizītē iepazīstoties, cik nu tas bija iespējams, ar Zviedrijas parlamenta praksi šajā jomā, gribu teikt, ka šādas vides aizsardzības komisijas, kāda ir mūsu republikas parlamentā, viņiem nav. Attiecīgie speciālisti ir sadalīti pa Rūpniecības komisiju, Lauksaimniecības komisiju, Likumdošanas komisiju un citām, kur arī pieliek visas pūles, lai te ekoloģiskās atziņas iemiesotu šo komisiju darbībā. Nobeigumā es jūs aicinu balsot par Zaļās partijas biedru Induli Emsi, jo esmu pārliecināta, ka viņš pratīs organizēt šo dabas aizsardzības darbu republikā un izvest mūs no šīs ekoloģiskās krīzes.

Priekšsēdētājs: Paldies Briņķes kundzei par ietaupīto vienu minūti. Vārds deputātei Seilei.

A.Seile: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Visas ru-nas pašreiz izskan ļoti vienpusīgi, visi slavē Emsi un iesaka viņu par
Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāju. Varbūt runas vienpusīgas ir tāpēc, ka mūsu mazākuma frakcija klusē. Dažādības pēc es runāšu mazliet savādāk. Es Emsi pazīstu apmēram 15 gadus – kopš tā laika, kad viņš ir sācis strādāt dabas aizsardzībā pēc universitātes beigšanas.
Vienīgās bažas, kas šeit, zālē, varētu būt: vai Emsis būs pietiekami zobains dabas aizsardzībā. Liekas, ka ne, jo, kaut arī visi šie dāmu slavinājumi viņam pašreiz nāk par labu, es varu teikt, ka Emsim mugurkauls vienmēr ir bijis un būs acīmredzot arī turpmāk. Ilustrēju savu runu ar tādu sīku piemēru. Slīteres rezervāts jau sen gribēja izspiest no Emša caur draudzīgu pazīšanos 10 tūkstošus radioaktīvās iekārtas iegādei, un vēl šobrīd viņš to nav varējis izdarīt. Tātad Emsis tomēr blatiem nepakļaujas. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs cilvēks, vismaz visā savā mūžā līdz šim tāds ir bijis. To apliecina tas, kā viņš strādāja pie savas zinātņu kandidāta disertācijas. Viņš tiešām ir dziļi profesionāls. Līdz šim dabas aizsardzību valdības līmenī vairāk vadīja operteātra direktori un viņiem līdzīgas personas, bet nu ļoti tuvu valdībai ir nokļuvis profesionāls ekologs. Vēl es gribu atzīmēt, ka Induļa Emša politiskā pārliecība vienmēr ir bijusi ļoti stabila, latviešu zemnieka un jūrmalas cilvēka psiholoģijai raksturīga. Viņš nekad nav stāvējis uz platformām, kas dažādos laikos ir šūpojušās, viņš ir bijis bezpartijisks un ir vēl šobrīd. Vienīgi nupat iestājies Zaļajā partijā. Es gribu teikt, ka mēs, lauku cilvēki, no Emša ļoti gaidām, lai viņš noregulētu stāvokli, kāds ir izveidojies rajonos ar reģionālajām vides aizsardzības komitejām. Pats Emsis varētu būt, kā te izskanēja, ļoti piemērota kandidatūra, bet ne visas kandidatūras ir piemērotas rajonos. To mēs zinām no publikācijām izdevumā “Soveršenno atkrovenno”, kā arī daudzus citus gadījumus, kad tieši izbijuši funkcionāri nokļūst amatos reģionālajās komitejās. Es iesāku un lūdzu organizēt konkursus uz šiem amatiem, lai tajos nonāktu profesionāli, zinoši un objektīvi cilvēki.
Kā es saprotu, šis galvenokārt būs likumdošanas orgāns, jo tas ir pie Augstākās padomes, tādēļ attiecības ir jānoregulē tā, lai likumu un lēmumu prasības nonāktu līdz viszemākajai pakāpei. Un vēl viena cerība, ko es izsaku savu vēlētāju vārdā, ir tā, ka arī Vides aizsardzības komiteja, kas būs pie Augstākās padomes, nosargās un paturēs neapbūvētu Kurzemes jūrmalu, saglabās mūsu Latvijai raksturīgo ainavu vismaz Kurzemes piekrastē. Tādēļ es aicinu balsot par Emsi – teorētiķi, Emsi – praktiķi un ekologu politiķi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Salītim.

B.Salītis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ir pienācis laiks, kad mēs vai nu sapratīsim un sakārtosim apkārtējo vidi, vai arī aiziesim bojā paši savos netīrumos un piesārņotajā atmosfērā. Tāpēc mums jo svarīgi šodien izvēlēties tādu cilvēku, kurš saprot šīs problēmas nopietnību mūsu republikā, kurš varēs risināt visus jautājumus, kas saistīti ar apkārtējās vides aizsardzību un dabas resursu saglabāšanu. Un tāds, es uzskatu, ir Indulis Emsis. Mana dzīve ir saistīta ar jūru, un šie jautājumi mums, zvejniekiem, ir ļoti svarīgi, vienā otrā jomā varbūt pat nopietnāki nekā dažā uz sauszemes. Rūgti maldās tie, kuri uzskata, ka Rīgas attīrīšanas iekārtas atrisinās visus jautājumus. Tā tas nenotiks. Kamēr katrs uzņēmums neveiks savu notekūdeņu attīrīšanu un arī apkārtējās vides saglabāšanu, tikmēr mūsu apkārtējā vide nebūs tīra un mēs nevarēsim justies labi. Šodien, es domāju, pienācis laiks, kad vajadzētu katrā uzņēmumā izdarīt ekoloģisko ekspertīzi, noteikt tā kaitīgumu un dot zināmu laiku, kurā uzņēmumam jāsakārto gan savas attīrīšanas iekārtas, gan arī ražotne kā tāda. Mēs visvairāk uztraucamies par to, ka tikmēr, kamēr nebūs attīrīti ūdeņi, no visām upēm un ūdenskrātuvēm Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā nonāks netīrie ūdeņi, kas jau šodien apdraud dzīvo dabu. Ar katru gadu pavasaros nārsta laikā aiziet bojā aizvien vairāk zivju ikru, aiziet bojā zivju mazuļi, parādās slimas zivis, kuras, ja tā īsti kāds pārbaudītu, šodien diezin vai varētu lietot pārtikā.
Tāpēc es uzskatu, ka vadība jāuzņemas cilvēkam, kurš dziļi izprot šo problēmu. Man vēl būtu tāda vēlēšanās, lai likumā par vides aizsardzību tiktu iekļauti jautājumi, kas saistīti gan ar Rīgas jūras līci, gan arī ar Baltijas jūras ekonomisko zonu, kontinentālo šelfu un teritoriālo jūru, jo ir jārisina visi jautājumi, kas saistīti ar dzīvo resursu saglabāšanu. Man ļoti simpātiska ir šī komisija, es labprāt darbotos tajā. Diemžēl kad mēs izteicām vēlēšanos, lai Jūras lietu komisijā arī būtu kāds no speciālistiem, kas nodarbojas ar apkārtējo vidi, tad... Es ļoti ceru, ka Apkārtējās vides komiteja, arī pats Indulis Emsis ļoti aktīvi darbosies, lai mēs varētu sakārtot gan apkārtējo vidi, gan mūsu Rīgas jūras līci, lai Baltijas jūra būtu tīra un mēs varētu tajā ne tikai iegūt republikai nepieciešamos pārtikas produktus, bet arī pie šīs jūras atpūsties, atgūt veselību un atstāt nākamajām paaudzēm tīru ūdens baseinu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Nākamajam vārds deputātam Ivaram Krastiņam. Caur sekretariātu ir ienācis ierosinājums pārtraukt debates. Tomēr Ivaram Krastiņam, es domāju, mēs vārdu dosim, jo viņš ir pieteicies un arī tika paziņots, ka viņš runās, bet par tālāko debašu gaitu mums būtu jāizlemj. Vai ir pretenzijas pret debašu pārtraukšanu? Vai mums būtu jābalso? Neviens no tiem, kuri pieteikušies, neuzstāj, ka vēlas vārdu? Neviens? Tad debates noslēdz deputāts Ivars Krastiņš.

I.Krastiņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es ar patiesu interesi noklausījos pretendenta uzstāšanos. Pēc tam, kad tika izdalīts likumprojekts par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju, man radās zināmas šaubas, vai mēs izprotam šo problēmu vienādi un vai cienījamais pretendents izprot šo problēmu pietiekami plaši. Šīs manas šaubas pēc viņa uzstāšanās, pēc viņa programmas noklausīšanās tika ievērojamā mērā mazinātas. Viņš savā runā netieši minēja to, par ko mēs vakar debatējām ar Briņķes kundzi, proti, jēdzienu par cilvēka vidi. Briņķes kundze man vaicāja: kāpēc jūs vienmēr uzsverat par cilvēka vidi, kāpēc nevarētu būt lāča vide, piemēram? Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēks ir bagātīgi apveltīts, ne vien deputāti, bet arī visi pārējie cilvēki ir bagātīgi apveltīti ar pašapziņu un uzskata sevi par radības kroni. Varbūt tāpēc – cilvēka vide. Bet Emša kungs savā runā teica tādus vārdus: “Vidi saudzējošs dzīvesveids kā viens no ekoloģiskās politikas uzdevumiem.” Varētu teikt arī citādi, no kā teiktā jēga nemainītos. Diez vai galamērķis ir saglabāt vidi, saudzēt vidi, bet gan – saglabāt cilvēku šajā vidē. Es gribētu teikt, ka šī cilvēka vide var būt arī lāča vide, jo tas ir vienalga. Cilvēka vide ir vairāk tikumiska, morāla kategorija. Un to mēs visi nemākam. Un te nu sākas zināmas bažas, vai mēs to varēsim iemācīties. Lai mēs to iemācītos, mums vajag šo pātagu, par ko runāja Emša kungs, blakus pīrāgam. Principā varu visnotaļ piekrist viņa trim galvenajiem virzieniem, bet bez šīs lielās pātagas, ar kuru, man šķiet, ir jāsāk, nevarēs veikt divus pēdējos – ekspertīzi un inspekciju, jo, ja Emša kungs nebūs ar mieru savas vadītās organizācijas paspārnē uzņemt visus tos padsmit neatkarīgos dienestus, kādi patlaban funkcionē, neviens īsti nezina, ko tie dara un kādi rezultāti, tur nekas nesanāks. Jo, lai izdarītu ekspertīzi, ir vajadzīgi precīzi dati. Bet jūs nevarat prasīt, teiksim, precīzus datus no veterinārā dienesta. Kā zināms, jebkurš veterinārārsts ir sava “sarkanā” barona dzimtcilvēks un nekas vairāk. Līdz ar to no viņa precīzus datus dabūt nevar. Un es gandrīz gribētu vēlēties, lai šajā likumprojektā un arī Emša kungam tiktu piešķirtas vēl plašākas pilnvaras veidot šo komiteju par tādu kā monopolu vides aizsardzībā, jo citādi mēs šo problēmu neatrisināsim. Nobeigumā gribu aicināt arī visus pārējos atbalstīt šo kandidatūru un balsot par Emša kungu.

Priekšsēdētājs: Paldies! Deputāts Aleksejevs tomēr protestē un lūdz vārdu. Viņš, jāsaka arī, šodien vēl nav runājis. Tāpēc šī diena var likties tāda, ka nebūs līdzīga citām. Tāpēc, lūdzu – vārds deputātam Aleksejevam!

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi, cienījamais priekšsēdētāj! Esmu jums visai pateicīgs par iespēju uzstāties. Tiesa, es vienmēr esmu samulsis, kad lūdzu vārdu, lai uzstātos, jo es nezinu, tiesības uzstāties – tā ir deputāta privilēģija vai pienākums. Savas naivitātes dēļ es uzskatīju, ka deputātam ir jāstrādā sesijās un savu iespēju robežās jādod sava artava jautājumu izlemšanā. Lai kā tur arī būtu, es vienalga esmu pateicīgs par piešķirto vārdu.
Jautājums, kuru mēs ar jums šodien izskatām, atrodas, manuprāt, ārpus partiju un sabiedrisko kustību interesēm. Tas skar katra pilsoņa intereses, lai kādā frontē viņš būtu, un liecība tam – noritējušais republikāniskais konkurss par labāko programmu ekoloģijas jomā, kur tika piešķirtas divas prēmijas. Pirmā prēmija netika piešķirta, otro piešķīra programmai, ko izstrādāja Tautas frontes aizbildniecībā, bet trešo – programmai, ko izstrādāja Interfrontes aizbildniecībā.
Un es domāju, ka secinājumu no šī konkursa var izdarīt tikai vienu: ja šīs programmas tiktu izstrādātas kopā, tad, bez šaubām, tiktu piešķirta pirmā prēmija par kopīgi izstrādāto programmu. Es personīgi nepazīstu kandidātu, bet vēlu viņam panākumus viņa nākamajā cēlajā darbā, vēlu viņam, lai viņš vadītos no dabas un iedzīvotāju interesēm un netaisītu no tā politisku problēmu. Gribētu tai pašā laikā atgādināt šeit, ka daži biedri galīgi nav lietas kursā, bet varbūt ir noteiktas propagandas maldināti. Tad es vēlreiz saku: tas, ka Interfronte ieguva trešo vietu par savu programmu, liecina, ka mēs nenodarbojamies ar demagoģiju, bet nodarbojamies ar konkrētiem jautājumiem. No otras puses, man ļoti žēl, ka mūs apvainoja propagandā, kad mēs vakar šeit aizstāvējām ticīgo intereses. Man radās jautājums: bet kāpēc mūsu oponentiem arī nenodarboties ar tādu propagandu un neaizstāvēt ticīgo intereses? Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, par procedūru. Atvainojiet, otrais mikrofons./

A.Providenko: */Gribētu tikai noskaidrot. Mēs uzdevām jautājumu un nesaņēmām atbildi. Komitejas priekšsēdētājs būs Ministru kabineta sastāvā?/

Priekšsēdētājs: */Nē./

A.Providenko: */Viņš ir valsts komitejas priekšsēdētājs, kas tieši pakļauta Augstākajai padomei, ja?/

Priekšsēdētājs: */Jā./

A.Providenko: */Nu, un tāds jautājums pirms balsošanas. Viņš var būt, te nenoskaidrojām, saskaņā ar spēkā esošo Konstitūciju, Augstākās padomes deputāts?/

Priekšsēdētājs: */Var./

A.Providenko: */Ja runājam pēc spēkā esošās Konstitūcijas, tad te rakstīts: personas, kas ietilpst Ministru padomē, izpildu komitejās utt., bet rakstīts – Latvijas PSR valsts komiteju priekšsēdētāji, t.i., šis jautājums nav gluži skaidrs. Ja var, gribētu saņemt precīzu izskaidrojumu./

Priekšsēdētājs: */Ja nākotnē apspriedīsim nolikumu par šīs komitejas statusu, tad, droši vien, šīs detaļas var vēlreiz precizēt, bet pretrunas ar to, ko jūs nolasījāt, nav, tāpēc ka tur rakstīts – Ministru padome, izpildu utt./
Uz jautājumu ir atbildēts. Vai uz amatu kandidējošajam ir kas sakāms vai atbildams? Nav. Paldies. Tad reģistrēsimies balsošanai. Rezultāts – 157. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, izsakiet balsojot savu attieksmi pret Induļa Emša iecelšanu par Latvijas Republikas Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju. Rezultāts: par – 124, pret – 9, atturas – 19. Tādējādi ar Augstākās padomes lēmumu par Latvijas Republikas Apkārtējās vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju iecelts Indulis Emsis. (Aplausi.) Un tagad pirms pusdienas pārtraukuma... Jums ir paziņojums? Lūdzu – pirmo mikrofonu!

E.Krastiņš: Man liekas, ka šobrīd Augstākajai padomei ir vietā pieņemt lēmumu par deputāta Induļa Emša atbrīvošanu no pienākumu pildīšanas Apkārtējās vides aizsardzības pastāvīgajā komisijā, jo sakarā ar Augstākās padomes nolikuma par pastāvīgo komisiju darbību 4.punktu amatpersonas Latvijas Republikas pakļautībā esošajās organizācijās nedrīkst tikt ievēlētas pastāvīgo komisiju sastāvā.

Priekšsēdētājs: Vai jums ir šajā sakarībā jautājumi vai citi priekšlikumi? Nav. Tad mēs tūlīt varam nobalsot. Lai neatliktu jautājumu izlemšanu uz vēlāku laiku. Ieslēdziet balsošanas režīmu. Balsosim par priekšlikumu, kas izteikts sakarā ar to, ka Indulis Emsis ir jau iecelts par Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju un līdz ar to nevar pildīt komisijas locekļa pienākumus, un tiek izslēgts vai atbrīvots no komisijas locekļa pienākumiem. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 143. Lēmums ir pieņemts. Jums ir paziņojums?

A.Aleksejevs: */Man ir jautājums./

Priekšsēdētājs: */Sakarā ar ko?/

A.Aleksejevs: */Sakarā ar vadīšanu. Anatolij Valerianovič, sakiet, lūdzu, kādā veidā var piespiest jūsu vietnieku Īvāna kungu izpildīt pienākumu un atbildēt uz uzdoto jautājumu?/

Priekšsēdētājs: */Palieciet, lūdzu, abi zālē un pēc tam abi uzstājieties sesijas beigās./

A.Aleksejevs: */Nē, es gribētu, lai visi dzird atbildi, jo jautājumu es uzdevu, visiem dzirdot./

Priekšsēdētājs: Ivars Godmanis – lūdzu! Ministru jūs paspēsiet ieteikt, bet tagad tā kā būtu pusdienas laiks pēc reglamenta. Pirms sākas pārtraukums, daži paziņojumi. Pārtraukumā Sarkanajā zālē varēs saņemt likumprojektu par Latvijas Apkārtējās vides aizsardzības komiteju ar grozījumiem un papildinājumiem. Otrs paziņojums: lūdzam uz dažām minūtēm sapulcēties Ordeņu zālē visu komisiju priekšsēdētājus par deputāta darba jautājumiem. Lūdzu – Zigfrīds Brenčevs. Pusdienas pārtraukums līdz pulksten 15.00

(Pārtraukums)