1990.gada 5.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām mūsu sēdes darbu. Mums Zviedrijā uzdāvināja jaunu rīku – tas ir āmurs, uz kura uzrakstīts “Patiesību!” un tālāk – “Latvijas Augstākajai padomei”.
Tātad mūsu nolikumu par sēdes vadīšanu vajadzētu papildināt ar norādījumu, kādā veidā ar to rīkoties.
Tālāk vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet man izvirzīt Viktora Skudras kandidatūru tieslietu ministra amatam. Lūdzu, uzdodiet viņam jautājumus, un es arī aicinu kandidātu uzstāties ar savām domām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kāds ir komisijas viedoklis? Lūdzu.

Komisijas pārstāvis (Stenogramma neuzrāda deputāta, komisijas pārstāvja, uzvārdu. – Red.): Cienījamie deputāti! Pirms mēs noklausāmies Viktora Skudras uzrunu, es gribētu jūs informēt, ka ir notikusi divu pastāvīgo komisiju – Likumdošanas jautājumu komisijas, kā arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde, un pirmo reizi mūsu komisiju vēsturē visi šo komisiju locekļi bija vienisprātis, ka Viktors Skudra ir tas cilvēks, kurš jāatbalsta kā tieslietu ministra kandidāts. Ņemot vērā to, ka Viktoru Skudru mēs jau vienreiz esam noklausījušies, bez tam vēl vairākkārt apsprieduši komisijās, ka tauta ir dāvājusi viņam uzticību, izvēlot par PSRS tautas deputātu, es aicinu balsot par šo kandidātu bez jautājumu uzdošanas. Varbūt kāds varētu arī tos uzdot, taču bez kandidāta apspriešanas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs gribējāt ko teikt par procedūru? Man jāievēro reglaments. Vai Viktors Skudra grib izmantot 15 minūtes savas darbības pamattēžu izklāstam? Vai kāds grib pieteikties jautājumu uzdošanai? Sekretariātā neviens nav pieteicies? Viens deputāts ir. Vārds Viktoram Skudram.

V.Skudra: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es esmu gandarīts un izsaku pateicību mūsu republikas premjerministram par to, ka atrodos šajā tribīnē, ne tikai tādēļ, ka to darīt mani aicina pienākums, kas saskan arī ar manu vēlēšanos. Es patiešām vairākkārt esmu aizkavējis jūsu uzmanību un izklāstījis savu viedokli par situāciju republikā, par tiesībsargāšanas orgānu uzdevumiem un to darbu republikas labā. Tāpēc es saku paldies un atsakos no savām 15 minūtēm, bet, ja cienījamiem deputātiem ir jautājumi, esmu gatavs uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Birkavs. Lūdzu.

V.Birkavs: Cienītais kolēģi! Jūs zināt, ka, runājot par iekšlietu ministra un par tieslietu ministra kandidātiem, radās jautājums par funkciju sadali starp Iekšlietu un Tieslietu ministriju. Manuprāt, šis jautājums ir aktuāls un tagad kļūst aktuāls it īpaši. Kad jūs apstiprinās par tieslietu ministru, cik ilgs laiks jums ir vajadzīgs, lai izstrādātu pilnīgi jaunu, Latvijas Republikas apstākļiem atbilstošu Tieslietu ministrijas koncepciju?

V.Skudra: Atbildot uz šo jautājumu, es gribu teikt, ka Tieslietu ministrijas turpmākajam darbam būtu jānorit divos etapos: pirmajā – nemainot pašreizējās struktūrvienības, tās vienīgi papildinot un reorganizējot. Un otrais etaps – tas ir tas, par kuru jūs runājāt, – ka tiek paplašinātas Tieslietu ministrijas funkcijas, pārņemot dažas funkcijas no Iekšlietu ministrijas. Taču šobrīd šis moments vēl nav nobriedis, bet tuvākajā laikā notiks reorganizācija Tieslietu ministrijas veidolā.
Man gribētos arī pateikt par pārējo. Vakar apstiprinātais iekšlietu ministrs Vaznis jums jau teica, ka republikā pieaug noziedzība. Turpretī es varu pateikt, ka noziedzība ir samazinājusies – it kā paradokss. Un viens no šīs parādības cēloņiem varētu būt tas, ka šobrīd izmeklēšanu veic Prokuratūrā, Iekšlietu ministrijā, Valsts drošības komitejā, un visas šīs krimināllietas iztiesā republikas tautas tiesas un republikas Augstākā tiesa. Tāpēc, manuprāt, lai būtu konsekvence, ir nepieciešama izmeklēšanas pārvalde jeb departaments. Pašreizējais ministrs to varētu darīt, baudot praktiski pilnīgu patstāvību, tomēr tam būtu jānotiek Tieslietu ministrijas vispārējā vadībā. Tā ir atbilde uz pirmo jautājumu.
Un otrā. Ja mēs runājam par izmeklēšanu un ja tiesas pašreiz ir organizētas Tieslietu ministrijas vadībā, tad būtu runa arī par Labošanas darbu departamentu, kas faktiski arī būtu jāpakļauj Tieslietu ministrijai, tad mēs izmeklētu, tiesātu un labotu konsekventi no sākuma līdz galam. Šī būtu to funkciju pārņemšana, kas, manuprāt, atbilstu attīstītai civilizētai valstij, un es domāju, ka mēs uz tādu ejam. Taču, vai tas izdarāms šobrīd, par to varbūt ir pāragri runāt, tomēr tādu koncepciju, manuprāt, varētu izstrādāt jau kopā ar pārējiem tiesībsargāšanas orgāniem apmēram divu, triju mēnešu laikā, bet tās realizācija prasīs daudz ilgāku laiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk gribētāju uzdot jautājumus nav. Kas vēlas runāt debatēs, tāda saraksta sekretariātam nav, jo neviens nav pieteicies. Komisijas ieteikums jums jau ir zināms, to šeit nolasīja. Tāpēc es varu un man ir pienākums lūgt ieslēgt reģistrācijas režīmu un tad sākt balsošanu. Vai jums ir kas sakāms par procedūru?
No zāles: Man ir priekšlikums iedarbināt zvanu vai kā citādi rīkoties, jo uz vietas ir maz deputātu.

Priekšsēdētājs: Mēs varam lūgt vēlreiz zvanīt, bet, kā jūs dzirdējāt, zvans atskanēja jau pirms divām minūtēm. Vai frakcijām ir kādi iebildumi? Nav. Rezultātu! Ieradušies 142 deputāti. Tad, lūdzu, balsosim! Izsakiet savu attieksmi par Viktora Skudras iecelšanu tieslietu ministra amatā. Ienāca vēl divi kolēģi, bet jūs neesat reģistrējušies, jums ir jābalso ar roku, veltīgi nespaidiet podziņas. Tūlīt mēs nosauksim rezultātu, un arī jūs varēsiet pateikt savu attieksmi par, pret vai atturoties. Lūdzu, rezultātu! Man jūs jāpieskaita. Par – 119, pret – 16, atturas – 5 deputāti.

Priekšsēdētājs: Iecelt par Latvijas Republikas tieslietu ministru Viktoru Skudru. Apsveicam, vēlam sekmes. (Aplausi.)
Lūdzu, Ivars Godmanis.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj, augsti godātie deputāti! Atļaujiet pateikties jums par dāvāto uzticību gan man kā Ministru padomes priekšsēdētājam, gan arī nu jau apstiprinātajiem ministriem valdībā un šinī nopietnajā brīdī teikt jums dažus vārdus.
Mūsu valdība centīsies darīt visu, lai attaisnotu ne tikai parlamenta, bet arī visas tautas uzticību, un šajos galvenajos virzienos mēs darbosimies pavisam nopietni un pašaizliedzīgi. Mēs izdarīsim visu, lai situācija Latvijā krasi nepasliktinātos, kā arī mēģināsim šo krīzes posmu pārvarēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Arī mēs visi vēlam valdībai labas sekmes un nākamnedēļ gaidīsim informāciju par ekonomisko situāciju un arī par cenām. Vēlam labas sekmes. (Aplausi.)
Nākamais jautājums – Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja iecelšana un viņa kandidatūras izskatīšana. Ierosinu iecelt par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju Rišardu Labanovski.
Lūdzu, nāciet tribīnē. Pēc reglamenta, 15 minūtes jūs varat izmantot savas darbības tēžu izklāstam un pēc tam atbildēsiet uz jautājumiem.

R.Labanovskis: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Es stāvu jūsu priekšā, pilnībā apzinoties to atbildību, kāda ir un būs radio un televīzijai, veidojot sabiedrisko domu republikā, aizstāvot republikas sabiedrības intereses un mērķus, ejot uz vairākuma izvēlēto mērķi, uz neatkarīgu, demokrātisku, tiesisku un sociāli taisnīgu valsti. Mūsu karogā jābūt rakstītiem tādiem jēdzieniem kā atbildība, mērķtiecība, gudrība. To varbūt ir viegli pateikt, un visos laikos tie ir skanējuši, bet šajā aizvadītajā posmā, kad politiskās kaislības, partijas cīņas, dažādie viedokļi ir virmojuši, žurnālisti ne vienmēr ir cilājuši šo savas profesijas raksturotāju, šo savu karogu vai vimpeli, kā to lai arī sauktu, – profesionālismu. Jūs runājāt citā sakarībā par profesionālismu, bet tas pilnībā un varbūt vēl vairāk attiecas uz žurnālistiem, kuri strādā šādā sarežģītā un vētrainā laikā. Radio un televīzija atspoguļos un skaidros parlamenta un valdības darbību un politiku. Atbilstošu, vērtējošu, vairākas reizes nedēļā ar speciāliem izlaidumiem par parlamenta un Ministru padomes darbību. Cenšoties sniegt informāciju no pirmavotiem, nevis žurnālistu pastarpinātu, pirmās personas, deputāti, vadītāji pie mikrofona izklāstīs, argumentēs un aizstāvēs savu politiku.
Atbilstoši Augstākās padomes sastāvam mums ir jānodrošina vairāku partiju viedokļu izteikšanas iespējas. Nekalpot tikai vienam politiskam grupējumam, bet maksimāli aptvert plurālistisko principu. Apturot politisko partiju un sabiedrisko organizāciju darbību komitejā, es domāju, ka mēs šo principu realizēsim. Es neuzskatu, ka katrai partijai vajadzētu savu atsevišķu pastāvīgu raidījumu, tas pārvērstu mūsu ēteru un ekrānu par Bābeles torni, programmas jāorganizē saprātīgi un līdzās tam, ko es teicu, priekšrocība jādod parlamentam un valdībai. Dažādos raidījumos, tādos kā deputāta tribīne, apaļie galdi, manis pēc var izteikt galēji pretējus viedokļus, jo tad tos var argumentēt un līdzsvarot, bet negribētu atbalstīt tādus gadījumus, kad kāds no politiķiem, kam ir spēcīgi elkoņi, izlaužas ēterā vai ekrānā un satrauc sabiedrisko domu. Pēc šādas uzstāšanās sākas ažiotāža republikā. Uzskatu, ka kritiskos brīžos, sabiedriskā saspīlējuma momentos šāda prerogatīva ir tikai Augstākās padomes priekšsēdētājam vai viņa pirmajam vietniekam, Ministru padomes priekšsēdētājam vai viņa pirmajam vietniekam, vai arī viņu pilnvarotajām personām. Dabiski, ka vārda brīvības principa absolūta realizēšana nekad nebūs iespējama, lai arī kā mēs to gribētu, lai arī kā mēs to vēlētos. Tautas ievēlētajam vairākumam parlamentā piederēs arī prioritāte ēterā.
Mūsu uzdevums ir maksimāli objektīvi atspoguļot republikā notiekošos procesus, pārliecināt, pierādīt, nevis lamāt, nevis radīt ienaidnieka tēlu, neiecietīgi vai ar ignoranci izturēties pret citādi domājošajiem. Mēs neatteiksimies no saviem principiem, kuriem esam kalpojuši līdz šim un kuriem turpmāk kalpos Radio un televīzijas komitejas kolektīvs. Īsumā varētu teikt, ka mūsu darbības pamatprincips ir Latvijas sabiedrībā notiekošo procesu atspoguļošana, to ietekmēšana, sabiedriskās domas veidošana humānisma, demokrātijas un nāciju pašcieņas garā, visu republikas pilsoņu un tautu savstarpējās saprašanās garā, radīt atmosfēru, lai pilsoņi gribētu atbildēt arī par savu valsti, nevis tikai paģērēt, lai valsts rūpētos par pilsoņiem. Mums ir zināma kategorija cilvēku, kuriem ir globālas un milzīgas pretenzijas pret citiem, bet niecīga varēšana un prasības attiecībā pret sevi.
Reorganizācijas principus īsi izklāstot, es varētu teikt tā, ka mēs esam nodoti parlamenta pakļautībā, līdz ar to mēs esam atbrīvojušies no formālas pakļautības Vissavienības radio un televīzijas komitejai. Tagad mums būs iespējas dibināt sakarus ar ārzemēm, efektīvi sadarboties ar dažādām ārzemju televīzijas un radio kompānijām un attīstīt informācijas sakarus.
Šāds sadarbības dienests mums pastāv, diemžēl par to kolektīvā vairāk tenko, nekā zina, kādu labumu tas ir devis. Varētu īstenoties arī tā senā iecere, par kuru runāts gan Radošo savienību plēnumā, gan arī Tautas frontē, – ka varētu būt mūsu pastāvīgie korespondenti citās zemēs, pirmām kārtām tāds radio un televīzijas korespondents varētu atrasties Maskavā, lai kā mēs varbūt reizumis gribētu ignorēt, mēs nevaram nerēķināties ar to, kas tur notiek, un vajadzētu saņemt no turienes objektīvu informāciju. Kāpēc mēs turpmāk nevarētu plānot šādu korespondentu Viļņā un Tallinā, pēc tam varbūt Varšavā, Stokholmā un tā tālāk. Tas, protams, ir saistīts ar finansiālo darbību, bet arī tai es mazliet pieskaršos.
Un tātad – ekonomiskās darbības patstāvība. Mums ir tiesības uz komercdarbību, koncertdarbību, uzņēmējdarbību, mums ir mākslinieciskie kolektīvi, mums ir programmas, kuras varētu piedāvāt arī citām zemēm un valstīm, mums ir pietiekami daudz pieprasījumu pēc reklāmas un sludinājumiem, lai mēs varētu izveidot komercdirekciju un savu valūtas kontu. Reorganizējot, manuprāt, būtu jāizdara šādas galvenās izmaiņas.
Pirmkārt, uzskatu, ka ir nepieciešama stabila informatīvi publicistiska programma krievu valodā otrajā programmā no rītiem. Kaut kas līdzīgs tādam “Labrīt!” pirmajā programmā, jo dezinformācija, kādā dzīvo daļa mūsu pilsoņu, ir ļoti liela. Ar to mēs, žurnālisti, esam sastapušies un sastopamies joprojām, un to arī jūs, deputāti, izjutāt savā priekšvēlēšanu kampaņā. Tātad šai programmai jāsniedz objektīva informācija, kura būtu pievilcīga un kuru klausītos. Kopā ar citām programmām stabila ir mūsu programma “Pults” un kultūras biedrību raidījumi, 14 kultūras biedrības raida ēterā savā dzimtajā valodā. Tas sekmē saskaņotas atmosfēras radīšanu republikā.
Otrkārt, runājot par raidījumiem krievu valodā, es labprāt redzētu krievu raidījumu bloku televīzijas otrajā programmā, kas ir kanāls, pa kuru raida Maskavas otrā programma un kuru citās republikās un apgabalos izmanto savas oriģinālās programmas raidīšanai. Turklāt mums ir iespēja tagad, kad ir jaunais televīzijas un radio komplekss, saņemt programmas no Ļeņingradas, Tallinas, Viļņas un Minskas. Attiecīgi plānojot, varētu bagātināt šo programmu ar attiecīgiem raidījumiem. Mums ir atsevišķas redakcijas, kuras šobrīd maz kalpo mūsu ekrāna bagātināšanai, mūsu ekrāna vajadzībām. Viena no tādām, manuprāt, ir filmu ražošanas galvenā redakcija, kuras produkcija vairs Vissavienības ēterā nav vajadzīga un kuras nokļūšana tajā arī līdz šim bija saistīta ar lielu Maskavas aizbildniecību. Atstājot spēcīgāko daļu – kino speciālistu grupu, kura būs nepieciešama, pārējos darbiniekus varētu piedāvāt citām struktūrvienībām un citām redakcijām, kas varētu veidot gan koncertfilmas, gan atsevišķas mākslinieciska rakstura ievirzes filmas vai darboties komercdirekcijas ietvaros. Manuprāt, nepieciešama kultūras programmu galvenā redakcija. Mēs varam bezgalīgi runāt par to, ka mūsu programma ir pārlieku pragmatiska, politizēta, bet vajadzētu arī rēķināties ar to, ka televīzija un radio tomēr ir kultūras attīstības, izglītošanas un izplatīšanas iestāde.
Smags un stipri ieildzis ir jautājums par mūsu televīzijas un radio centra kā saimnieciskā aprēķina uzņēmuma statusu. Vajadzētu panākt, lai celtos ieinteresētība raidījumu kvalitatīvā sagatavošanā un galarezultātā. Šobrīd mēs maksājam no budžeta 12 miljonus radio un televīzijas centram, kurš tos izmanto mūsu pasūtījumu nodrošināšanai un tehniskai apkopei. Šie savstarpējie konflikti un pretenzijas ļoti ieilguši. Es strādāju komitejā kopš 1965.gada, kopš 1972.gada ir ieviesta šī sistēma, savstarpējās pretenzijas līdz šim nav izdevies atrisināt ne ar aicinājumiem, ne lozungiem – esiet tik laipni, mēs visi darām kopīgu darbu. Es negribu vainot atsevišķus cilvēkus, kuri ir entuziasti, savas nozares meistari un kuri grib strādāt, – sistēma ir vainīga, ka maksā pavisam par ko citu, nekā ir aicināta darboties televīzijas un radio komiteja. Un, ja muļķība velkas gadiem ilgi, tad kādam tā ir izdevīga. Mūsu komitejas centrālajai figūrai – redaktoram, režisoram – tā nav izdevīga. Gan radio, gan televīzijā vajadzētu veidot tematiskos blokus, strikti iezīmējot pastāvīgas konstantas vietas informācijai, stabilus laikus, zināmas priekšrocības, vajadzētu izveidot bloku publicistikai, bloku izklaidei, kultūrai, var tās saukt par pēcpusdienām vai par vakariem, vai par atsevišķām stundām, bet vajadzētu šos raidījumu blokus striktāk iezīmēt, lai skatītājiem un klausītājiem būtu vieglāk orientēties un lai viņi vienmēr zinātu, ka šajā laikā to var saņemt. Mums jau ir spēcīgs socioloģiskais dienests, un, izmantojot tā pakalpojumus, mēs varētu nodrošināt attiecīgajās stundās attiecīgus raidījumus.
Kādēļ tas viss, par ko es runāju, būtu vajadzīgs, arī ekonomiskā darbība, taupība, komercdarbība utt.? Redzat, mūsu galvenajai personai – redaktoram – alga kā bija, tā gadu desmitiem palika zemā līmenī. Vidēji 140 rubļu. Pārvaldes aparātam algu palielināja, bet radošajam personālam ne, bet kāpēc vispār strādā šī komiteja? Lai varētu palielināt algu, nepieciešams kaut kur ņemt šo naudu. Komercdarbība un reklāma mums dod zināmu daļu, arī redakciju struktūru apvienošana, daļēja kadru samazināšana tur, kur tas bija iespējams, arī pārvaldes aparātā un citur. Gadu gaitā ir izveidojusies smagnēja struktūra, kas neveicina mobilu, dinamisku un operatīvu darbību. Ir lieki posmi un starpposmi, manuprāt, pārāk daudz ir tādu štata vienību, kuras veic kontroles, uzskaites un pārbaudes funkcijas. Arī žurnālistu korpuss varētu būt skaita ziņā mazāks, toties kvalitatīvāks un savā darbībā efektīvāks. Es negrasos ar pirkstu norādīt, kurš neder vai kurš ir vājš, tas viss ir jāizdara kolektīvi, tas uzliek maksimālu atbildību redakciju vadītājiem, kuri ir gatavi un kuri spēj veikt šīs funkcijas, saņemot lielāku atalgojumu. Mums pašlaik ir tā, ka gandrīz katrs, kurš grib, var iet pie mikrofona un prognozēt, dot politiskus novērtējumus un tā tālāk. Te mums vajadzētu raudzīties sadalē tāpat kā uz strādnieku kvalifikāciju – ne katrs strādnieks var kvalitatīvi veikt 6.kategorijas strādnieka darbu, ne katrs žurnālists var nodarboties ar politisko prognozi un komentēt sarežģītus un nozīmīgus notikumus. Tālab vajadzētu diferencēt, ka ir žurnālisti, kuri gādā maksimāli objektīvu informāciju, un ir komentētāji, kuriem ir tiesības šo materiālu komentēt un pasniegt visai republikai. Tādiem nav jābūt daudziem, bet gan vienā, gan otrā Daugavas pusē varētu būt pieci seši cilvēki, kuri par attiecīgu atalgojumu to dara un kurus, protams, vadība kontrolē, pie tam izaugsmes iespējas ir katram, ikviens sāk no kaut kāda mazumiņa.

Priekšsēdētājs: Diemžēl laiks ir beidzies.

R.Labanovskis: Paldies, es jūs neaizkavēšu. Pamatprincipus esmu izklāstījis, galvenais mūsu darbībā un mūsu rīcībā ir veicināt apdomātu un nosvērtu, argumentētu darbību, sabiedrībai ejot uz neatkarīgu demokrātisku valsti, ejot progresa ceļu, nevis mīņājoties uz vietas.

Priekšsēdētājs: Paldies, jautājumus uzdot grib ļoti daudzi – piereģistrējušies jau ir 18 deputāti. Viens lūgums – pa vienam jautājumam, nevis viens jautājums trīs daļās. Jānis Krūmiņš.

J.Krūmiņš: Es domāju, ka mēs šeit esam vairāk vai mazāk demokrātiski cilvēki, bet no rītiem, kā ieslēdzu radio, tā, atvainojiet mani, diezgan gurdenā balsī apmēram pusgadu no vietas atskan viens un tas pats temats un vienas un tās pašas problēmas. Sakiet, lūdzu, vai jūs, stājoties amatā, kaut kā mēģināsiet noregulēt to, lai propaganda par neatkarīgo kompartiju, kura Latvijā var būt un kurai droši vien ir jābūt, nepiesārņotu ēteru tikai ar vienas partijas daļas problēmām. Vai jūs man piekrītat vai jums ir cits viedoklis?

R.Labanovskis: Piekrītu, Krūmiņa kungs. Tas ir izveidojies pēc inerces. Savā laikā bija tāda vēlēšanās, lai Latvijas kompartijas Centrālās komitejas darbs tiktu pastiprināti propagandēts. Cilvēkam, kas ar to nodarbojas, divreiz nedēļā ir viņa laiks. Tagad, kad ir nodibināta neatkarīgā kompartija, viņš tradicionāli izmanto šo laiku neatkarīgās kompartijas organizatoriskā darba nostiprināšanas labad. Bet jāievieš ir princips – līdzsvarot vai pretstatīt Latvijas Komunistisko partiju, kura ir uz PSKP platformas, lai izskan arī pretējs viedoklis. Es jau teicu, ka nevienai politiskajai partijai speciālu pastāvīgu raidījumu nevajadzētu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rogaļs.

M.Rogaļs: */Cienījamais priekšsēdētāja kandidāt, pēc manu vēlētāju domām, šajā laikā televīzija un radio vienpusīgi, dažreiz aizspriedumaini atspoguļo sabiedrības noskaņojumu republikā. Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu veikt, lai republikas televīzija un radio adekvāti un proporcionāli nodokļu maksātāju vēlmēm, par kuru līdzekļiem tās pastāv, atspoguļotu sabiedrisko domu republikā?/

R.Labanovskis: */Pēc manām domām, es vairāk vai mazāk izteicu savus principus, lai šis atspoguļojums notiktu tā, kā jūs domājat. Pirmām kārtām tas atkarīgs no žurnālistu profesionālisma, kuri savas emocijas un savus acumirklīgos noskaņojumus nepasniegs visas republikas auditorijai. Parlaments, parlamenta sastāvs, mūsu pakļautība parlamentam dod, es domāju, garantijas tam, lai žurnālisti pārāk neaizrautos, neaizmirstu par to, ka republikā ir dažādi politiskie noskaņojumi un dažādas politiskās strāvas, bet jūs paši zināt, tas, kas ir pārsvarā parlamentā un republikā, acīmredzot tiks saglabāts arī ēterā./

K.Šļakota: Deputātiem nācis zināms, ka radiožurnālistiem sakarā ar nepārtraukto translāciju no plenārsēdēm zināmā mērā samazinājusies alga, jo lielu viņu algas daļu veido honorāri. Vai jūs nedomājat, ka par plenārsēdēm vakarā vajadzētu dot kaut kādu izvilkumu vai kaut kā citādi informēt cilvēkus? Domāju, ka nav lietderīgi, ka mūsu dēļ cieš cilvēki.

R.Labanovskis: Par šo jautājumu esmu jau runājis un konsultējies arī ar Augstākās padomes vadītājiem. Domāju, ka tagad, kad zināmā mērā pirmie ūdeņi noskries un kad lielā interese par parlamenta darba sākumu mazināsies, mums vajadzētu izdarīt secinājumu un pārtraukt garās translācijas. Parlamentā vajadzētu akreditēt savu korespondentu no radio un televīzijas. Viņš informācijas raidījumos vai speciālos izlaidumos informēs par to, kas šeit noticis, izņemot tos gadījumus, kad būs svarīgi politiski jautājumi, kas interesē plašu sabiedrību, un tad tos pēc jūsu vai priekšsēdētāja vietnieka pieprasījuma translēs, taču arī ne no rīta līdz vakaram, bet tikai attiecīgajā brīdī. Pašreiz mūsu pirmā programma ir galvenā programma. Ir arī daļa klausītāju, no kurienes mēs saņemam signālus un lūgumus raidīt arī kaut ko citu. Mūsu redakcijas strādā, gatavo raidījumus, bet tie guļ plauktā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūtups.

A.Grūtups: Labanovska kungs, es jums gribētu jautāt par vienu televīzijas diskusiju. Es varu kļūdīties, kad tā notika, vai 1988.gada beigās, vai 1989.gadā, bet jūs droši vien atceraties. Šajā diskusijā no vienas puses bija Interfrontes pārstāvji, bet no otras puses – it kā nosacīti bija televīzijas darbinieki – jūs, Gavara kungs un Neimaņa kungs. Kā jūs vērtējat televīzijas pārstāvju sagatavotību diskusijai, un kādu atzīmi jūs liekat televīzijas darbiniekiem par diskusiju?

R.Labanovskis: Es atceros minēto diskusiju. Arī presē parādījās pārmetumi, ka žurnālisti varbūt nebija tādā sagatavotības līmenī, lai viņi varētu Interfrontei likt pretī savus ļoti pārliecinošos argumentus. Taču tā nebija diskusija starp žurnālistiem un Interfrontes pārstāvjiem, bet tas bija tiešais ēters, kad žurnālistiem bija jāveic vidutāja loma starp skatītājiem – viņu iesūtītajiem jautājumiem un iztirzātajām problēmām – un Interfrontes vadītājiem. Līdz ar to televīzijas loma, vismaz es tā uztvēru, ka tajā brīdī neesmu politisks darbinieks, bet zināmā mērā ekrāna vai studijas saimnieks, kuram jāievēro pieklājība un takts, lai pretinieku nedzītu stūrī. Tas, ka pretī mēs saņēmām šādu taktiku, tas bija fakts.

A.Grūtups: Taču jautājums par atzīmi, vai jūs liekat kādu atzīmi vai neliekat?

R.Labanovskis: Sev atzīmi es katrā ziņā nelikšu, citi to izdarīs daudz labāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Beļskis.

N.Beļskis: Sakiet, kādas ir jūsu domas par pašreizējo situāciju finansu un arī tehnikas sadalē starp radio un televīziju? Vai jums ir kādas ieceres, lai šo situāciju uzlabotu? Līdz šim ir noticis tā, ka visas priekšrocības ir bijušas televīzijai kā tādai zināmai prestiža iestādei. Arī mūsu Zaķusalas celtne un radio pašlaik ir ļoti kritiskā stāvoklī.

R.Labanovskis: Radio ir kritiskā stāvoklī. Jūs labi zināt, kāda situācija ir ar iespējamo celtniecību un tās pabeigšanu Zaķusalā. Dabiski, ka redaktori un redakcijas mitinās ļoti nožēlojamos apstākļos, radionams prasa kapitālo remontu. To izdarīt nav iespējams, neizvācot cilvēkus. Tagad pavērusies tāda maza iespēja ar Komunālās ministrijas reorganizāciju minētos apstākļus varbūt varēs uzlabot. Bet, ja jūs domājat tieši par finansēm, tad jāsaka, ka algu apmērs kā vienam, tā otram pārstāvim gan no televīzijas, gan no radio ir vienāds. Taču honorāri televīzijas darbiniekiem ir lielāki, televīzijas darbs (pats esmu strādājis, es zinu, ko tas nozīmē) ir ārkārtīgi nervozs un veselībai kaitīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Mihailovs.

Mihailovs (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu. – Red.): */Labanovska kungs, bieži nākas dzirdēt, ka krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir nepietiekami informēti, nezina objektīvu un patiesu vēsturi, nu, un attiecīgi tāpēc izdara nepareizus secinājumus no tās dzīves, kurā mēs šodien dzīvojam. Atbildiet, lūdzu, uz jautājumu: ko jūs domājat savā turpmākajā darbībā uzsākt, lai šos iedzīvotājus objektīvi apgaismotu par vēsturisko patiesību./

R.Labanovskis: */Es jau teicu, ka vajag, pirmkārt, izdarīt tā, lai krievvalodīgie iedzīvotāji klausītos mūsu pārraides. Par socioloģiskiem jautājumiem klausās ļoti maz, tāpēc ka tie tiek pārraidīti galvenokārt II programmā, pa kuru translē Maskavas I programmu. Republikā uztvērēji noskaņoti uz “Majak” vilni, tātad, ja lietotu tādu taktiku: pārvestu ”Majak” uz Latvijas radio II programmu un šajā programmā iekļautu 2 – 3 stundu pārraides par Latvijas vēsturi un sabiedriski politisko situāciju krievu valodā, tad pat bez lielām izmaiņām un radikālām reformām situācija uzlabotos. Jau tas, ko pārraida atsevišķās pārraidēs, tādās kā, piemēram, “Kontakts”, arī veicina to. Bez tam, jūs zināt, bija pārmetums, un es tam piekrītu, ka populārā programma “Labvakar” sevišķi neņem vērā, teiksim tā, krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumus vai domas. Tas bija agrāk, es domāju, ka viņi cenšas šo kļūdu izlabot. Nepieciešams, lai būtu vēsturisks skaidrojums arī tādos raidījumos, tāpēc ka šī programma tiek tulkota krievu valodā Latvijas radio II programmā, tāpat kā programma “Pik”. Šo tematiku arī tur vajag ieviest./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Romašovam.

G.Romašovs: */Cienījamais pretendent! Mūsu republikā tagad izveidojusies daudzpartiju sistēma. Jūs teicāt, ka nav, pareizāk, nebūs radio un televīzijā atsevišķas pārraides kaut kādām atsevišķām partijām. Kā jūs domājat izkļūt no situācijas, lai apgaismotu tās vai citas partijas pozīciju televīzijā un radio?/

R.Labanovskis: */Te iespējami dažādi veidi: diskusijas, apaļie galdi, ir iespēja ieviest speciālu ciklu, teiksim, ar nosacītu nosaukumu “Kas jauns republikas sabiedriski politiskajās organizācijās”, kas ietu tiešajā ēterā. Jūs tas apmierina?/

G.Romašovs: */Kā ar laiku tām būs, tās būs televīzijas vai radio pārraides?/

R.Labanovskis: */Nu, tas ir atsevišķs jautājums, tas jāizlemj redakcijās, laiku varētu aizņemt pusstundu, stundu./

T.Ždanoka: */Labanovska kungs! Atbildēs uz jautājumiem, savās runās jūs teicāt, ka pārraižu kvalitāte, sevišķi politisko, daudzējādi atkarīga no žurnālistu un komentatoru profesionālisma. Sakiet, lūdzu, kādi pasākumi jūsu programmā paredzēti, lai sakārtotu atgriezenisko saiti: skatītājs–žurnālists, lai saņemtu no skatītājiem žurnālistu darbības novērtējumu un līdz ar to ietekmētu viņu darbu?/

R.Labanovskis: */Tāda saite pastāv. Mums ir nodaļa un dienests, bija vēstuļu un socioloģisko pētījumu redakcija. Viņi regulāri veica aptaujas vai nu par atsevišķām sabiedriski politiskām problēmām, vai par pārraižu cikliem, vai kopumā par televīziju, par populārākajām radio un televīzijas pārraidēm. Tāda saite ir, un aptaujas jau tika publicētas “Rīgas Viļņos” un citos izdevumos, kā arī tika pārraidītas pa radio./

T.Ždanoka: */Piedodiet. Es tad turpināšu. Nosauciet kaut vienu žurnālistu reaģēšanas uz tādu skatītāju reakciju piemēru. Varat minēt?/

R.Labanovskis: */Redaktori apstrādā šīs ziņas un pavairo tās, tās iet uz galvenajām redakcijām, kurās kolektīvs un vadītāji iepazīstas ar tām; tik un tik procenti izteikušies par, tik un tik – pret, ir pretēji viedokļi./

J.Jagupecs: */Man ir tāds jautājums jums: vai jūs uzskatāt par iespējamu vietējo televīzijas studiju rašanos un attīstību? Tādās pilsētās kā, pieņemsim, Daugavpils, Liepāja un citās. Vai jūs uzskatāt par iespējamu neatkarīgu televīzijas studiju rašanos, t.i., tādu, kuras piederētu atsevišķām partijām, atsevišķām organizācijām, komerciālām asociācijām utt./

R.Labanovskis: */Uz jautājuma pirmo daļu es atbildu noliedzoši, jo jau bija tādi mēģinājumi. Par kādu profesionālismu var būt runa, ja atsevišķās pilsētās būs vietējās studijas. Turklāt tas ir saistīts ar finansiālo un profesionālo sagatavotību. Pēc manām domām, lai uzlabotu raidījumu kvalitāti, gluži otrādi, jākoncentrē kvalitāte vienās rokās. Jautājums par to, ka vajadzīga neatkarīga televīzija, pēdējā laikā izvirzās arvien biežāk. Par to runāja pat Centrālajā televīzijā. Bet tur šis jautājums radās citu iemeslu dēļ: pazīstamie komentatori grib atklāt alternatīvo televīziju. Droši vien jūs lasījāt “Literaturnaja gazeta”, ko runā Molčanovs, Cvetovs un citi. Lieta tāda, ka viņi vienkārši nevar izteikt savu personīgo viedokli, tas vienmēr tiek piegludināts. Ir doma, ka tādas alternatīvas televīzijas programmas var pastāvēt, bet tas ir dārgs pasākums. Acīmredzot nākotnē mēs nonāksim pie tā, nekur nepaliksim. Pagaidām man kā potenciālajam pretendentam un komitejas vadītājam pirmām kārtām jārūpējas par kvalitāti, daudzveidību, par to pārraižu spilgtumu, kuras atrodas Radio un televīzijas komitejas pārziņā./

J.Jagupecs: */Nu, tā kā jūsu atbilde bija noliedzoša, es lūdzu piedošanu, šis pats jautājums man…/

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, diskusija nav vajadzīga./

O.Ščipcovs: */Cienījamais pretendent! Es domāju, jūs piekritīsit tam, ka mūsu parlamentā būtu drūmi, ja te nebūtu citādi domājošo, kā pie Brežņeva. Te jau runāja par nodokļu maksātājiem, es jautājumu uzstādīšu citādi: tā kā jūs tagad būsit tieši pakļauts mums, Augstākajai padomei, tad vai jūs neuzskatītu par taisnīgu, ka apmēram tādā proporcijā, kāda ir Augstākajā padomē, 30% citādi domājošie atspoguļotu savu viedokli televīzijā un radio savās runās, es domāju pārraižu saturu, t.i., lai saglabātos, lūk, tāda proporcija, un parlaments kaut kādā veidā regulētu, atrodoties kontaktā ar jums, konkrēti frakcija “Līdztiesība”./

R.Labanovskis: */Apmēram tā jau iznāk, ja klausāmies translācijas. Man bija tādi pārmetumi un aicinājumi, un jautājumi par to, kas tad parlamentā patiesībā ir vairākumā, jo klausītāji, daļa to, uzskata, ka frakcija “Līdztiesība” ir aktīvāka./

O.Ščipcovs: */Es domāju ne šīs pārraides, bet visas pārējās./

R.Labanovskis: */Tāda dalīšana nepastāv nekur pasaulē, lai divas trešdaļas programmas aizņemtu vienas pārraides, bet vienu trešdaļu – citas. Es jau teicu, ka deputātiem tiks piedāvāta deputātu tribīne, apaļie galdi./

S.Zaļetajevs: */Arī mani interesē plurālisma attīstības jautājumi mūsu masu informācijas līdzekļos, starp profesionālajiem žurnālistiem. Konkrēti, mani interesē tāda lieta: vai jūs nevarētu minēt jau radio un televīzijā strādājošos žurnālistus, kuru politiskie uzskati nesakrīt ar jūsējiem, minēt konkrētus cilvēkus, žurnālistus, pārraižu redaktorus, kuru uzskati nesakrīt ar jūsējiem? Vai ir tādi žurnālisti, redaktori vai ne?/

R.Labanovskis: */Negribu nevienu apvainot, man šķiet, ka radikālu atšķirību nav, bet, ja tādas ir, to es ar laiku uzzināšu./

S.Zaļetajevs: */Nu, tātad viņi vienkārši…/

J.Ļaļins: */Cienījamais pretendent! Jūs savā runā, starp citu, ļoti saturīgā runā, teicāt, ka viens no jūsu programmas lozungiem – gudrība. Sakarā ar šo es gribētu jums uzdot jautājumu. Pēc jūsu domām, vai vajag televīzijā palielināt programmas krievu valodā? Ja jā, tad kā jūs to redzat? Sadarbībā ar centrālo televīziju?/

R.Labanovskis: */Programmas krievu valodā? Jā, es jau teicu, ka, manuprāt, vajadzīgs speciāls bloks, informatīvie raidījumi, mums jau ir “Hallo, mēs jūs klausāmies”. Vēl kaut kas jāpievieno, tas jādara otrajā programmā. Centrālā televīzija? Ja centrālā televīzija raida divos kanālos, mēs maksājam Sakaru ministrijai par šo raidījumu translāciju, tad kādu vēl sadarbību ar centrālo televīziju jūs domājat?/

J.Ļaļins: */Tā netiks samazināta? Tikai to es gribēju uzzināt./

R.Labanovskis: */Tikai par šīm dažām stundām, uz oriģinālo krievu raidījumu rēķina. Bez tam, es dzirdēju, nezinu, vai tas atbilst patiesībai, ka ir runa par to, lai Centrālās televīzijas II programmu nodotu KPFSR pārziņā./

E.Kide: Cienījamais pretendent! Visnotaļ atbalstot jūsu kandidatūru atbildīgajam amatam, pazīstot jūs kā profesionālu žurnālistu un redzamu sabiedrisku darbinieku, man ir jautājums. Zināms, ka trešā atmoda Latvijā īpaši neraksturojas ar apgaismības un izglītības ideju izplatīšanu. Sakiet, lūdzu, vai jūsu programmā ir paredzēta tāda daļa, kas palīdzētu apgaismības un izglītības idejas izplatīt tautā?

R.Labanovskis: Obligāti. Es runāju par to, ka vajadzētu izveidot spēcīgu kultūras programmu redakciju, kura iezīmētos ekrānā strikti un kura nodarbotos ne tikai ar runām par literatūru un mākslu, bet arī mākslu un kultūru nestu ekrānā, nestu ēterā. Jo radio un televīzija līdzās tam, ka tie ir masu informācijas līdzekļi, tie neapšaubāmi ir arī kultūras, izglītošanas un apgaismības iestāde. Pēdējā laikā jums visiem zināmu apstākļu dēļ mēs to zināmā mērā esam piemirsuši. Bet to tomēr vajadzētu atjaunot un likt pie sirds tiem, kuri par to ir atbildīgi, saņem algu un kuru misija ir nest kultūru, apgaismību un izglītību tautā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Stefanovičs.

V.Stefanovičs: Man ir jautājums nevis pretendentam, bet Augstākās padomes priekšsēdētājam. 6.maijā “Latvijas Jaunatnē” bija publicēta jums adresēta vēstule, kuru parakstījis Latvijas radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Leja. Ko jūs varat uz to atbildēt?

R.Labanovskis: Es jums varu atbildēt, ka Augstākās padomes Prezidijā katru dienu ienāk ļoti daudz vēstuļu un diemžēl dažbrīd ir tāda situācija, ka jāsāk vērtēt pat pēc parakstu skaita, kā arī pēc vēstuļu kaudzīšu daudzuma. Mēs jautājumus jau kopš kura laika izlemjam pēc būtības un nevis pēc saņemto vēstuļu skaita un parakstu skaita.

V.Stefanovičs: Tas ir saprotams, bet tomēr atklātā vēstule bija publicēta avīzē. Nav taču tik daudz Augstākās padomes priekšsēdētājam adresētu atklāto vēstuļu, lai to nevērtētu, saistot ar godājamā pretendenta iecelšanu amatā. Tas ir ļoti svarīgi.

Priekšsēdētājs: Es jums vēlreiz varu pateikt, ka katrs izdevums var publicēt atklātās vēstules, tajā skaitā arī Augstākajai padomei un Augstākās padomes priekšsēdētājam. Taču jautājums jāuzņem pēc būtības, un es ceru, ka reglamentu neesmu pārkāpis.

G.Klindžāns: Par cik jūs, atbildot Jagupeca kungam, teicāt, ka reģionālā televīzija Latvijā nav vajadzīga, tad man ir jautājums, kā jūs tomēr domājat aktīvāk atspoguļot visu 26 Latvijas rajonu dzīvi? Vai tomēr nevajadzēja sniegt iknedēļas ziņas gandrīz vai katrā rajonā, kā to jau tagad sāk darīt Lietuvā?

R.Labanovskis: Rēzeknē mums ir pastāvīgais korespondents Strops, kas regulāri informē par notikumiem Rēzeknes novadā.

G.Klindžāns: Es runāju par televīziju.

R.Labanovskis: Klindžāna kungs, es varu varbūt daudz ko solīt vai pateikt, bet es varu darīt vienīgi tik daudz un tērēt naudu tik, cik tās ir manā kabatā. Man ir 29 miljoni, kas tiek doti valsts televīzijas attīstībai, tātad ir jādanco, vadoties pēc šīs summas.

G.Klindžāns: Paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad laiks ir pārtraukt jautājumu uzdošanu. Jautājumus vēl nepaguva uzdot deputāti Bērzs un Edmunds Krastiņš, taču diemžēl laiks ir beidzies. Apsēdieties, lūdzu.
Tātad sekretariāts ir pieņēmis sekojošu lēmumu par debatēm: deputāti Stefenovičs, Beļskis, Īvāns, Dīmanis, Muciņš, Gavars, Smoļuks, Freimanis, Ždanoka un Zaļetajevs, vadoties pēc proporcijas, paliek ārpus sekretariāta ieteiktā saraksta. Acīmredzot lemsim pēc tam. Tagad no komisijas vārds Jānim Škaparam.

J.Škapars: Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija izskatīja jautājumu par Labanovska kandidatūru un ar 9 balsīm pret 2 nolēma izvirzīt Labanovski un atbalstīt viņa kandidatūru priekšsēdētāja amatam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Stefanovičs.

V.Stefanovičs: */Cienījamie deputāti! Cienījamais priekšsēdētāj! Es būšu īss. Es uzdevu jautājumu ne gadījuma pēc, tāpēc ka vēstule, ko parakstījis Radio un televīzijas valsts komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Leja, pasvītroja neviennozīmīgo attieksmi kolektīvā pret pašreiz izvirzīto kandidatūru uz Valsts radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja posteni. Es domāju, kad rodas tādi jautājumi, tad, bez šaubām, nepieciešamas atbildes tāpēc, ka tādu sarežģītu kolektīvu kā radio un televīzijas kolektīvs vadīt var tikai tādā gadījumā, ja saņem kolektīva absolūtā vairākuma atbalstu, vēl jo vairāk, ka šis ir radošs kolektīvs. Es domāju, ka notikumi, kuri savā laikā, kad par vadītājiem tur bija daži tagadējā pretendenta priekšgājēji, notika televīzijā un radio, izsauca tur nopietnus savstarpējo attiecību sarežģījumus, kas neveicināja radio un televīzijas pārraižu uzlabošanos. Ja to neievēro, tad tas var atkal gadīties. Es nevaru runāt Lejas vietā, es nevaru runāt televīzijas un radiožurnālistu vietā, bet tas, kas te bija nodrukāts, un tas, ka Leja virknes Valsts radio un televīzijas komitejas darbinieku vārdā izteica savas šaubas par Labanovska kandidatūru, neņemt vērā nedrīkst. Tas ir pirmais, ko es gribēju teikt.
Un otrs. Es ar cieņu izturos pret Rišarda Labanovska profesionālajām spējām un uzskatu viņu par spilgtu partijas žurnālistu. No šī viedokļa viņš pilnīgi atbilst prasībām, kādas jāizvirza partijas žurnālistikas pārstāvjiem. Un, ja šodien šeit apstiprinātu (bet parlamentam nav piešķirtas tādas tiesības), teiksim, “Atmodas” vai “Latvijas Jaunatnes”, vai “Sovetskaja Latvija” redaktoru, tad atbalstītu Labanovska kandidatūru uz šiem posteņiem. Bet, ievērojot, ka šī ir televīzija... Starp citu, Grūtupa jautājums kas tika šeit uzdots, pasvītro manis teiktā pamatotību. Bet, tā kā televīzija un radio šodien ir tāds jaudīgs līdzeklis un tam, nodotam parlamenta pārziņā, pamatos jāmaina sava darba virziens saskaņā ar to viedokli, ko pretendents izklāstīja savā programmā, t.i., objektīva pieeja republikā notiekošajām parādībām, visu, bet ne tikai viena atsevišķa viedokļa apgaismošana, es šaubos, vai cienījamais pretendents kā šīs ļoti sarežģītās sistēmas vadītājs spēs realizēt šos jaunos uzdevumus un vai viņš šajā lomā nepaliks tas spilgti izteiktais partijas žurnālists, kuru mēs dzirdam vakaros un rītos gandrīz katru dienu. Lūk, ko es gribēju šodien pateikt. Starp citu, tāpēc es komisijā nobalsoju pret šo kandidatūru un šodien balsošu pret. Uz to aicinu visus deputātus./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Beļskim.

N.Beļskis: Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Runājot par pretendentu uz Latvijas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja amatu, es gribētu sākt ar to, ka īpaši nepiekrītu cienījamā kandidāta atbildei, ka televīzijā ir grūtāk strādāt nekā radio. Praktiski žurnālistikā ir grūti strādāt jebkurā jomā neatkarīgi no tā, vai tā ir saistīta ar presi, radio vai televīziju. Ticiet man, pēdējos gados atrasties politisko cīņu, ambīciju un dažādu interešu un virzību jūklī, neiesaistoties šajos procesos kaut kā iekšā, un tomēr spēt saglabāt šos principus, informāciju objektīvi atspoguļot presē, radio un televīzijā ir ļoti grūti. Dabiski, mums katram vairāk vai mazāk ir kaut kāda nosliece, kaut kāda politiska orientācija, bet es gribu atkārtot pašu galveno, ka šī orientācija, mūsu intereses, aizstāvot vai atbalstot kādus noteiktus spēkus, nekad nedrīkst gūt virsroku pāri visas sabiedrības un pāri visas mūsu republikas, Latvijas, interesēm. Vienmēr šīm politiskajām interesēm jābūt pakārtotām kādam augstākam mērķim, un tas ir mūsu labklājība, sociālais taisnīgums. Tas vairāk vai mazāk interesē katru sabiedrības indivīdu.
Runājot par radio vai televīzijas struktūru un mehānismu, ir skaidrs, ka masu informācijas līdzekļos, tāpat kā presē, visa struktūra līdz šim tika veidota un pastāvēja, un vēl joprojām vairāk vai mazāk pastāv, būdama orientēta uz vienas piramīdas pašu virsotni – Komunistiskās partijas nelielas saujiņas, birokrātiskā informētā slāņa interešu aizstāvību. Pirms diviem trijiem gadiem tieši ierindas žurnālisti uzsāka cīņu un konsekventi uzstājās par tautas interešu aizstāvību. Tas nebija nekāda aparāta darbinieku un nekādu citu funkcionāru nopelns. Tā bija mūsu sirdsapziņa, un mēs pirmo reizi pateicām atklāti, ka stāvam tautas pusē, nevis aizstāvam kādas partijas intereses. Tāpēc tagad šis mehānisms radio un televīzijā ir jālauž jeb kardināli jāgrauj struktūra. Un Labanovska personā es redzu tieši to cilvēku, kas varētu lauzt šo struktūru, jo šobrīd tā vairs neveic politiskās demokrātijas attīstību, neveicina arī visu mūsu domu un uzskatu pietiekami objektīvu atspoguļojumu radio un televīzijā, bet to bremzē. Tāpēc viss, kas pašlaik notiek, tas lielā mērā ir balstīts uz ierindas žurnālistu entuziasmu. Es domāju, ka, atspoguļojot visus sabiedriskos procesus, pienācīga vieta jādod arī mūsu kultūrai, nevis tikai runājot par kultūru, bet parādot jaunu māksliniecisku formu meklējumus. Kultūrai tieši jāiedarbojas uz mūsu emocijām, uz mūsu apziņu, uz mūsu radošo domu, uz katra cilvēka radošo domu, lai milzīgās politizācijas apstākļos mēs tomēr nezaudētu orientāciju uz kādām citām interesēm. Ja orientācija no garīgā un kulturālā pāriet uz kaut kādu politisko grupu interesēm, tad parasti sabiedrība ir apdraudēta un agri vai vēlu mēs varam nonākt daudz dziļākos savstarpējos konfliktos. Mūsu parlamentā konflikts ir starp vairākumu un mazākumu, arī šis konflikts var izvērsties daudz plašāk un notikt dalīšanās gan vienā, gan otrā pusē.
Mēs nevaram radīt alternatīvu televīziju, jo esam pārāk maza republika, tomēr mums ir jādara viss, lai dotu brīvību un patstāvību Latvijas radio un televīzijai. Protams, ka kontrolei, minimālai kontrolei no parlamenta puses ir jābūt, lai nepieļautu, piemēram, tādas situācijas rašanos vai struktūras izveidošanos, kura varētu ietekmēt sabiedrību un destabilizēt stāvokli visā Latvijā. Tāpēc es aicinu balsot par Rišarda Labanovska kandidatūru un vēlreiz atkārtoju, ka viņa personā es redzu to cilvēku, kas varētu palīdzēt jebkuram ierindas žurnālistam arī radio un televīzijā turpmākā darbā tomēr mazāk balstīties uz varbūt tikai entuziasmu un fanātismu, bet vairāk savas spējas ielikt jaunos meklējumos, jaunu raidījumu veidošanā. Lai mēs visi no tā būtu ieguvēji. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Dainim Īvānam.

D.Īvāns: Augsti godātais priekšsēdētāj, augsti godātie deputāti! Šodien uzdotie jautājumi mūsu runāšanu par Valsts televīzijas un radio komitejas priekšsēdētāja amata kandidatūru liecina par to, ka televīzija un radio ir viens no pašiem nozīmīgākajiem un acīmredzot viens no populārākajiem masu medijiem pasaulē un arī Latvijā. Par to mums būtībā ir jāpateicas televīzijas darbam divos atmodas gados, un tāpēc būtu vietā izteikt paldies līdzšinējam televīzijas un radio komitejas priekšsēdētājam Jānim Lejam. Jautājumā par Televīzijas un radio komitejas priekšsēdētāju izskanēja ārkārtīgi daudz viedokļu, jo pirms šīs kandidatūras apspriešanas profesionālajā vidē domas ārkārtīgi dalījās, ne mazāk kā jautājumā par republikas iekšlietu ministru. Man liekas, ka tas ir ļoti loģiski, jo, ja Iekšlietu ministrija, pat milicija ir tā, kas dod valsts varai fizisko spēku, tad televīzija un radio ir tas, kas dod valsts varai garīgo spēku. Tāpēc kandidatūra uz šo amatu un Televīzijas un radio komiteja mums ir tik nozīmīga. Kā Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks esmu saņēmis ļoti daudz rezolūciju par labu gan vienam, gan otram kandidātam. Diskusijās un konsultācijās ar televīzijas un radio darbiniekiem, ar sabiedrības pārstāvjiem man ir izveidojies savs priekšstats par pretendentu, kura kandidatūru es gribētu šodien atbalstīt.
Par televīziju un radio ir izskanējušas daudzas pamatotas pretenzijas. Mēs tām varam piekrist. Gan materiālo apstākļu, gan dažādu profesionālo nepilnību ziņā mūsu radio un televīzija neatbilst prasībām, ko šodien varētu prasīt tauta un ko prasa pasaules radio un televīzijas līmenis. Tieši tāpēc televīzijai ir vajadzīga profesionāla reforma. Ko nozīmē profesionāla reforma žurnālistikā? Žurnālistikas profesionalitāte nav nekas cits kā žurnālistikas objektivitāte. Man šķiet, ka pirmais solis uz šo reformu jau ir sperts. Televīzija un radio ir nokļuvusi Augstākās padomes pakļautībā, un, cienījamie deputāti, neuztversim to tā, ka mēs tagad diktēsim noteikumus radio un televīzijai. Mēs esam ņēmuši šo masu mediju – radio un televīziju – savā pakļautībā tāpēc, lai neviena partija, neviens politisks spēks nevarētu diktēt savu viedokli un lai būtu garantēta informācijas brīvība radio un televīzijā. Tas ir pirmais solis.
Kas attiecas uz iekšējās struktūras formu, tad man ir radies priekšstats, ka Rišards Labanovskis ir tas cilvēks, kas šo reformu radio un televīzijā varētu veikt. Es četrus gadus esmu strādājis televīzijā un vērojis Rišarda Labanovska darbu. Man par viņu ir radies priekšstats kā par stipras gribas personību, kura zina, ko viņa grib un ko var paveikt. Un, protams, Rišardam Labanovskim kā šāda tipa cilvēkam ir arī savi trūkumi, varbūt reizēm tas ir pārmērīgi saasināts kategorisms, izsakot savu viedokli. Taču pārejas stadijā, kad televīzija un radio prasa pārmaiņas, arī tā ir pozitīva īpašība. Vēl ir izskanējušas pretenzijas par to, ka Rišards Labanovskis pārstāv Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju un sludina tās idejas. Viņam kā partijas biedram uz to ir pilnīgas tiesības. Interesanti, ka šāda veida pretenzijas kandidāta apspriešanas laikā bija dzirdamas gan no opozīcijas puses, gan arī no vairākuma puses. Manuprāt, jautājums šobrīd ir izlemts. Televīzijā un radio ir apturēta jebkuru partiju organizāciju darbība. Tātad informācijai vajadzētu būt objektīvai. Vienkārši analfabētisms runāt par to, ka vajadzētu proporcionāli sadalīt televīzijas raidlaiku starp politiskajām kustībām un starp opozīciju pārstāvjiem, jo objektīva informācija ir objektīva informācija, un, cenšoties atrast proporcijas kritēriju – balts vai melns –, mēs nonākam gluži vienkārši Karlsona lomā, kurš lido uz jumta un nekādi nevar izšķirt, vai Bokas kundze savu rīta konjaka devu pusdienlaikā ir beigusi vai nav beigusi dzert.
Manā personīgā uztverē Rišardam Labanovskim ir vēl divas pozitīvas īpašības. Proti, viņš ir dzimis Latgalē, un es ceru, ka televīzijā tiks ievērotas Latgales kā mūsu Latvijas sāpju bērna intereses, vairāk būs parādītas Latgales problēmas. Nedaudz paradoksāli vienai valstij, ka uz Valsts radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja amatu pretendē Latvijas mazākumtautības – poļu – pārstāvis. Varbūt Latvijas apstākļos tas tieši ir demokrātiski un ļoti labi, jo varbūt neļaus Rišardam Labanovskim izšķirties emocionāli par vienu vai otru pusi un ļaus ievērot objektīvo vidusceļu, ko mēs visi no viņa gaidām. Es tātad aicinu balsot par Rišardu Labanovski kā par mūsu Televīzijas un radio komitejas priekšsēdētāju. Tā kā šīs komitejas darbs ir atkarīgs no mums, aicinu deputātus arī turpmāk visādi to atbalstīt un pasargāt no visdažādākajiem spiedieniem, kuri varētu nākt no organizāciju vai partiju puses, un sniegt komitejai un tās priekšsēdētājam visu no mums vajadzīgo palīdzību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz pārtraukumam ir 10 minūtes. Lūdzu, pārtrauciet neatliekamās sarunas līdz pārtraukumam. Tagad uzstājas deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Godājamie deputāti! Mēs dzīvojam paradoksālā laikā. Šodien parlamentā ar izteiktu tautfrontisku pārākumu pildās Interfrontes mītiņa prasība noņemt no darba Leju. Kāpēc? Atbilde ir ļoti vienkārša – radio un televīzija vēl nav pietiekami politizēta. Tāpēc vajadzīgs cits, vēl konsekventāks radio un televīzijas monopola turētājs. Pretendētājs, pēc manām domām, ļoti labi nodemonstrēja, ka uzskatu plurālisma mūsu masu informācijas līdzekļos nav, nebūs un tas nav arī vajadzīgs. Vienkāršs piemērs, kā teica pretendents: ir jāpaplašina vēstīšana krievu valodā, jo cittautieši ir nepareizi orientēti republikas notikumos, bet visa tā saucamo krieviski runājošo cilvēku orientācija līdz šim taču bija ar izteikti tautfrontisku ievirzi. Ja tiešām ir vēlēšanās izkopt īstenu plurālismu, ir nepieciešama republikas politisko spēku proporcionāla pārstāvība masu informācijas līdzekļos. Par to es nedzirdēju šodien neko.
Ko piedāvā pretendents? Pretendents piedāvā opozīcijai vienu stundu garu diskusiju. Tas ir vienkārši izsmiekls. Es ceru, ka ekonomika kļūs brīva un arī masu informācijas līdzekļos parādīsies izvēles iespējas, bet tas būs nākotnē. Pašlaik mums ir viena valsts televīzija un dažas radio programmas. Tāpēc galvenais, ko es gribu redzēt pretendentā, tā ir izturētība pret citādi domājošajiem un zināma, bez šaubām, ne absolūta, politiskā neitralitāte. To visu es pretendentā neredzēju un tāpēc balsošu pret. Klausoties pretendentu, es sapratu, ka mūsu masu informācijas līdzekļiem draud, es teiktu, apvērsuma briesmas. Es zinu, ka Prezidijs atkal mani apvainos situācijas saasināšanā, bet ne velti televīzijas un radio darbinieki ir izteikušies par pretendentu noraidoši. Viņi tiešām, cik es zinu, baidās, ka republikas masu informācijas līdzekļi kļūs par vienu lielu “Atmodu”, tāpat kā līdz šim viss bija viena liela “Pravda”. Radio un televīzijas politika ir jāveido, pirmkārt, parlamentā. Es atkārtoju: mums ir valsts radio un valsts televīzija. Līdz ar to ir jāievēro arī mazākuma intereses. Tāpēc, pēc manām domām, mums nebūs īstena plurālisma radio un televīzijā, ja mums nebūs alternatīvu programmu.
Un par politizāciju. Bez šaubām, partiju darbība masu informācijas līdzekļos ir apturēta, bet vai līdz ar to ir apturēta arī tāda izteikta politizācija. Es domāju, ka ne. Praktiski viss atgriežas atpakaļ, un, ja radio un televīzijas komitejā nebūs Tautas frontes komitejas, tas nenozīmē, ka nebūs absolūtas šo masu informācijas līdzekļu politizācijas. Tāpēc es uzstājos par alternatīvām programmām, un, kamēr nebūs alternatīvu programmu, mēs netiksim plurālismā ne par soli uz priekšu. Neko tādu es nedzirdēju, bet tas, pēc manām domām, ir pats galvenais, kas tagad ir jāizdara, un tāpēc es balsošu pret, un ceru, ka mani arī atbalstīs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Muciņam, un tad būs starpbrīdis, un pēc starpbrīža runās deputāts Gavars.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu par Ministru padomes, mūsu republikas valdības, reorganizāciju. Šajā lēmumā, par kuru mēs nobalsojām, ir ierakstīts, ka Latvijas radio un televīziju nepieciešams reorganizēt. Nesen mēs pieņēmām otru lēmumu, kurš saucas “Par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komiteju”, kuras 3.punktā ir norādīts, ka nākamajam Latvijas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājam ir uzdots veikt šīs komitejas iekšējās struktūras reorganizāciju. Šie ir divi pamatdokumenti, kuru izpildi mēs kā parlaments gribam redzēt un kura ir jārealizē nākamajam šīs komitejas priekšsēdētājam. Šajos dokumentos mēs esam atzinuši, ka stāvoklis, kāds šobrīd ir Latvijas radio un televīzijā, nav uz priekšu atstājams un ka šī reorganizācija ir nepieciešama. Kopā ar vairākiem deputātiem es piedalījos tikšanās, kas notika Latvijas Radio un televīzijas komitejā ar tās vadību, galvenajiem redaktoriem un citiem darbiniekiem, kuri bija ieradušies. Notika diezgan gara un plaša saruna par problēmām, kas šobrīd skar visus darbiniekus, kuri strādā šajā komitejā, un izkristalizējās divas galvenās tendences. Viena tendence – saglabāt visu pa vecam, atstājot, kā ir, veicot mazas, minimālas izmaiņas.
Otra tendence, kura, es domāju, bija argumentēta un pārliecinoša, ir tā, ka nepieciešama radio un televīzijas radikāla reorganizācija. Tika arī paskaidrots, kā šie radio un televīzijas darbinieki redz komitejas reorganizāciju. Ētisku apsvērumu dēļ pretendents šajā sarunā nepiedalījās, bet šodien es viņa runā pilnībā dzirdēju visus tos argumentus, ko šie radio un televīzijas darbinieki, kuri iestājas par šīs komitejas reorganizāciju, tobrīd mums kā Augstākās padomes deputātiem un pārstāvjiem izteica. Es domāju, ka tas ir pretrunā šeit deputāta Dīmaņa teiktajam par politizāciju, kas var notikt komitejā. Ir nepieciešama reorganizācija, nevis jārunā par politizāciju. Ja mēs gribam, lai šie divi mūsu lēmumi, kurus esam pieņēmuši un kuros ir runa par reorganizāciju, tiktu realizēti, mums ir jāuztic komitejas vadība cilvēkam, kas spēj veikt šo reorganizāciju, citādi mūsu lēmumi paliks uz papīra.
Es nerunāšu plaši par šīm problēmām, jo pretendents tās izklāstīja. Galveno problēmu es šobrīd saskatu nevis politiskajos momentos, bet gan Radio un televīzijas komitejas strukturālajā reorganizācijā. Tā ir nepieciešama, lai likvidētu liekos starpposmus, kas šobrīd pastāv un zināmā mērā apēd daļu no budžeta līdzekļiem neracionāli. Atbalstu pretendenta teikto par to, ka nepieciešama dažu programmu komercializācija, tāpat vairāk jāraida krievu valodā, nacionālo grupu valodās.
Kādēļ es iestājos par Rišarda Labanovska kandidatūru? Pirmām kārtām tāpēc, ka, pretēji šeit teiktajiem vārdiem no šīs tribīnes pirms manis, es arī tiku iepazīstināts ar visu radio galveno redaktoru parakstīto vēstuli, un šie redaktori vienbalsīgi atbalsta Rišarda Labanovska kandidatūru. Viņš ir ilgstoši strādājis gan radio, gan televīzijā, pārzina abu specifiku. Un galvenais, kas šajā periodā, manuprāt, ir svarīgākais un ko mēs neredzējām no iepriekšējā komitejas vadītāja, ir tas, ka viņš var iet kadrā. Mums ir nepieciešams cilvēks, kas ātri, objektīvi, populāri un pārliecinoši izskaidrotu mūsu lēmumus, būtu ne tikai administratīvs vadītājs, bet arī žurnālists, kas ne tikai vadītu organizāciju, komiteju, pārejot administratīvā darbā, bet arī pats aktīvi veiktu radošo darbu. Es domāju, ka šāds cilvēks ir Rišards Labanovskis, un aicinu jūs balsot par viņa kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Pirms pārtraukuma – paziņojums. Pārtraukumā deputāti Sarkanajā zālē var saņemt nolikuma projektu par Latvijas Republikas Augstākās padomes sabiedrisko konsultatīvo tautību padomi. Tagad pārtraukums pusstundu.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Cienījamā Augstākās padomes sēde! Vārds deputātam Gavaram, pēc tam runās deputāte Ždanoka, jo frakcijas vārdā iesniegts iesniegums. Deputāte Ždanoka runās deputāta Smoļuka vietā. Lūdzu! Vārds deputātam Gavaram.

J.Gavars: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Patiešām radio un televīzija, tāpat kā visa Latvija, šodien atrodas laikmetu griežos, un man jums tas nav jāpierāda. Es domāju, ka no šīs augstās tribīnes mēs šodien varētu izteikt pateicību tiem radio un televīzijas darbiniekiem, kuri ir devuši milzīgu ieguldījumu Latvijas trešās atmodas īstenošanā. Protams, laikmeta grieži – tās ir pārmaiņas un tās prasās arī radio un televīzijas komitejā. Cilvēki, kas strādā radio un televīzijā, arī es, labi apzinās, ka tādas ir nepieciešamas. Uz to mēs esam gājuši jau gadiem ilgi, un acīmredzot šis ir tas brīdis, kad mēs varam to īstenot, jo attiecīgie lēmumi ir piemēroti.
Šobrīd mums būtībā ir jāapstiprina tikai komitejas vadītājs. Tāds vadītājs, kas varētu šīs pārmaiņas īstenot dzīvē. Un te, es domāju, pats būtiskākais ir profesionālisms. Un, ja mēs runājam par profesionālismu, tad tieši tā radio un televīzijā lielā mērā pietrūkst. Mēs nevaram tuvināties pasaules līmenim. Tam ir ļoti daudz objektīvu apstākļu, kāpēc tas tā notiek. Mums nav vajadzīgās tehnikas, mums nav vajadzīgās izejas pasaulē, bet mums ir jādomā arī par to, cik lielā mērā mēs paši esam spējīgi nest savas idejas tautai, cik lielā mērā mēs varam tās īstenot. Runājot par pretendentu priekšsēdētāja amatam, profesionālisma trūkumu gan viņam nevarētu pārmest. Galu galā ir nostrādāti vairāk nekā 10 gadi radio, vairāk nekā 10 gadi televīzijā, pretendents pazīst šo darbu, tā teikt, līdz pašiem pamatiem, līdz mielēm.
Otrkārt, es jau teicu, ka pārmaiņas sen ir nobriedušas, bet ceļā stājas ļoti daudzas instrukcijas un daudzi lēmumi, kas mums neļauj tās īstenot. Nav normāla situācija, ka redaktors, raidījuma veidotājs būtībā ir atkarīgs no apgaismotāja, no šofera, un, ja tam ir darba diena beigusies, tad arī mums jādodas mājās. Nav normāli, ka šodien, piemēram, televīzijas informatīvo raidījumu programmai ir sešas sagrabējušas automašīnas un ar tām televīzijas “Panorāmai” un ziņām krievu valodā ir jāapbraukā visa republika un jāpaspēj iegūt informāciju par visu republiku. Protams, mēs, tā teikt, atdodam cieņu pašreizējai komitejas vadībai. Tomēr mūsu komitejā ļoti liela loma ir jāierāda tieši koleģiālai vadībai, kura pēdējā laikā diemžēl ir paputējusi, un visi tie, kas strādā televīzijā un radio, to var apliecināt.
Es domāju, ka kolektīvi ir jāizšķir ļoti daudzi jautājumi, bet, protams, un te es varu piekrist deputātam Dīmanim, ka tomēr radio un televīzijas, šī milzīgā komunikācijas līdzekļa, priekšgalā jābūt tieši politiskam vadītājam, kas to visu varētu noteikt. Es nepiekrītu deputātam Dīmanim tādā jomā, ka televīzijas un radio darbinieki izteikušies par pretendentu noraidoši. Es kategoriski iebilstu pret šo apgalvojumu. Jūs jau zināt, ka radio galvenie redaktori ir parakstījuši vēstuli par atbalstu pašreizējam pretendentam. Arī televīzijā es varētu nosaukt vairākas galvenās redakcijas, arī Propagandas redakciju un Informācijas redakciju, kuru vadība atbalsta šo kandidatūru. Mums nevajadzētu no šīs tribīnes atsaukties uz nepārbaudītiem faktiem. Jā, deputāts Stefanovičs patiešām pieminēja rezolūciju, kura bija nopublicēta avīzē “Latvijas Jaunatne”. Es domāju, ka šī rezolūcija īpašus komentārus neprasa, kaut vai tāpēc, ka no 1800 komitejā strādājošajiem sapulcē piedalījās 170 cilvēki, no tiem tikai 30 bija radošo profesiju pārstāvji. Opozīcijas frakcija mums nevarētu pārmest arī to, ka vismaz attiecībā uz Informācijas redakciju, ka tai nav iespējams izteikties. Es neatceros pēdējā laikā gadījumu, ka kāds no deputātiem televīzijas “Panorāmas” ietvaros nebūtu varējis dabūt vārdu, ja ir to lūdzis, un opozīcija to ļoti labi zina.
Nobeigumā es teiktu tikai vienu. Mani personiski nebūt tik daudz neuztrauc jautājums par to, kas nostāsies mūsu komitejas priekšgalā. Galvenais man ir televīzijas un radio liktenis, un te ir tomēr jābūt tādam cilvēkam, kurš šīs pārmaiņas var veikt dzīvē. Un tāds ir Rišards Labanovskis. Viens otrs brīnās, ka pretendentam ir arī opozīcija. Es par to tikai priecājos un gribu, lai tā būtu pēc iespējas konstruktīvāka, jo vienprātība, kā ir teicis kāds gudrais, ir idiotisma pazīme. Un es negribētu, lai kāds no mums šādā situācijā nokļūtu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātei Ždanokai. Pēc tam runās deputāts Freimanis.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti! Cienījamais priekšsēdētāj! Es gribu griezties pie jums ar aicinājumu balsot pret ieteikto kandidātu. Šajā gadījumā es griežos pirmām kārtām ne pie opozīcijas pārstāvjiem, es domāju, ka, zinot situāciju mūsu televīzijā, vēl jo vairāk radio, viņi savu izvēli jau ir izdarījuši. Es nevaru runāt arī par sevi personīgi, man šajā gadījumā vislabāk atturēties, jo ar Labanovska kungu mēs esam tikušies, varbūt mums bija kaut kādi personīgi kontakti. Tā, atvadoties, pareizāk, vēlēdamies atvadīties no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, viņš kā Kirova rajona komitejas biroja loceklis uz atvadīšanos nobalsoja par rājienu paliekošajam partijas biedram, t.i., konkrēti man. Tas bija pagājušā gada beigās.
Es šajā gadījumā griežos pie vairākuma frakcijas, pie Tautas frontes frakcijas ar tādu aicinājumu: ja jūs patiešām gribat realizēt Tautas frontes programmu, kuras viena no galvenajām jaunajām (otrās programmas) sadaļām bija starpnacionālās saskaņas panākšana, tad padomājiet par to, ka te lielu lomu spēlē televīzija un radio. Es pretendenta runā nedzirdēju pilnīgi nekādas rūpes par to, rūpes par patiešām īstas dažādu viedokļu izteiksmes brīvības sasniegšanu televīzijā, vēl jo vairāk radio, un par iespēju nodrošināšanu strādāt žurnālistiem ar dažādiem politiskiem uzskatiem un pozīcijām. Ne par velti es uzdevu jautājumu par to, kādā veidā notiek atgriezeniskā saite.
Nu, teiksim, tāds neliels piemērs. Lūk, šis pats niecīgākais raidījums krievu valodā – 15 minūtes jaunāko ziņu dienā.
Tagad parādījās vēl viens neliels fragments. Mēs lieliski zinām, teiksim, krievu valodā runājošo iedzīvotāju vairākuma attieksmi pret šo raidījumu vadītājiem – attieksme ir negatīva, tas parādījās pat blokādēs, piketos un tā tālāk, es nenosaukšu te uzvārdus, jūs tos visus lieliski zināt, un reakcijas nekādas. Vienīgais, ko es dzirdēju Rišarda Labanovska runā, – tas ir tādu frāzi: jūs zināt, kāda ir vairākuma attiecība parlamentā, tautas vairākuma politiskie uzskati, un, attiecīgi, šie uzskati atspoguļosies televīzijā un radio. Es šajā loģikā saskatu bēdīgi slavenā kļūdu apļa loģiku. Taču laikam kaut kur, kaut kādā vietā ir jāpārrauj šis kļūdu aplis un kaut kad jāsāk ar to nodarboties, tā ka laikam šie paši uzskati ir arī tā rezultāts, ko pārraida katru dienu, katru stundu ik dienas mūsu ēterā. Tā rezultātu es varu jums parādīt – milzīgu saņemto vēstuļu kaudzi, kas sakrājušās manā personīgajā arhīvā. Jūs zināt, sākumā mani izbrīnīja tas, ka likās, ka tās tiek rakstītas pēc viena parauga, ka ir tāds rakstisks paraugs, tāpēc ka frāzes latviešu valodā ienākošajās vēstulēs absolūti standartizētas un vienādas dažādiem cilvēkiem. Pēc tam es sapratu, ka šo standartu uztiepuši masu informācijas līdzekļi.
Lūk, te šodien pieminēja 14.marta pārraidi, es, starp citu iegaumēju to dienu, kad cienījamais tikko runājušais Jānis Gavars, Rišards Labanovskis un Neimanis uzbruka Interfrontes pārstāvjiem, jāatzīmē, ka tas bija pēdējais raidījums tiešajā ēterā. Tikko atslēdzās translācija, kā nervozais un satrauktais Neimaņa kungs izsaucās: vairāk es jūs tiešajā ēterā nepielaidīšu. Lūk, jums plurālisma rezultāts. Bet ko nozīmē tiešais ēters? Ņemsim to pašu pārraidi, kuru vadīja un uzņēma Jānis Gavars un kurā arī es piedalījos. Mums apsolīja, ka nebūs nekādu izgriezumu, un tajā pašā laikā es redzēju, ka liels fragments neaizgāja ēterā. Jūs zināt, kas vēl ir interesanti? Tajā pavasarī, pirms gada, mēs īstenībā no tā, ko no mūsu sacītā izgriež, varējām secināt, kādi galvenie momenti tiek izmantoti iedzīvotāju ideoloģiskajā apstrādē attiecīgajā gadījumā. Toreiz tika izgriezts mans paziņojums par to, ka Interfronte nekad nav uzstājusies pret latviešu valodas apgūšanu un pret to, lai iedzīvotāji zinātu latviešu valodu – lūk, tieši tas tika izgriezts.
Šajā gadījumā es gribu beigt ar vēl vienu tēzi. Man šķiet, ka sasniegt plurālismu un demokrātiju mūsu ēterā varēs panākt nevis ar dažādu komiteju sastādīšanu, priekšsēdētāju un vienkārši komiteju personālā sastāva izvēli, bet ar labiem likumiem. Kā zināms, demokrātija – tā nav procedūru brīvība, bet gan tieši precīza procedūru ievērošana. Tad, lūk, mūsu ētera bēda, manuprāt, ir tā, ka nav nekādas procedūras, bet bez konkurences, bez iespējas izmantot dažādus kanālus pie pilnīga politiskās informācijas pārraides gatavojošo autoru monopolisma un bez tādas procedūras rezultāts ir acīmredzams – pilnīga vienpusība. Kas attiecas uz konkurences iespēju utt., tad, kā zināms, šī ir tālas nākotnes lieta. Te problēmas, kā to pareizi atzīmēja Sergejs Dīmanis, pašlaik nav. Bet, kas attiecas uz likumiem, kuri regulētu un dotu kaut vai iespēju translēt, tad, lūk, kaut vai tāds vienkāršs piemērs: lūk, kas tika translēts šajā gadā televīzijā, kādas dažādu sēžu un forumu tiešās pārraides? Šis jautājums nekādi neskar žurnālistus un viegli var tieši translēt, piemēram, teiksim, lielākos forumus, kādi notiek Rīgā. Šopavasar nenotika ne Savienības deputātu grupas kongresa, ne pilsoņu komiteju kongresa translācija, tajā pašā laikā tiek translētas visādas sēdes, līdz pat Tautas frontes Domes sēdei./

Priekšsēdētājs: */Laiks./

T.Ždanoka: */Tad, lūk, es aicinu parlamentu tieši ķerties pie nolikuma par Radio un televīzijas komiteju izstrādāšanas./

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es savu īso uzstāšanos arī gribētu iesākt ar to, ka, manuprāt, mums visiem jānoliec galva un jāpasaka liels paldies radio un televīzijai, jo tā ir palīdzējusi mūsu mīļās Latvijas atmodai. Tātad paldies, protams, arī mūsu pretendentam. Par viņa profesionālismu, manuprāt, nav nekādu šaubu, es vēl gribētu tikai piemetināt to, ka viņš ir dziļi inteliģents cilvēks, viņam ir augsta dvēseles kultūra, un es domāju, ka tā ir liela Dieva dāvana, ja cilvēkam ir šādas īpašības. Es gribētu izteikt vienu novēlējumu.
Kolēģi runāja par to, ka mums vajag palielināt raidījumu laiku krievu valodā, jo tieši krievu auditorija ir dezinformēta un klausās ļoti daudz melu. Es gribētu kategoriski iebilst pret šo raidlaiku palielināšanu krievu valodā uz latvisko raidījumu rēķina. Ja jau mēs runājam par 52 un 48 procentiem, tad paskatīsimies, kas mums nāk no televīzijas. Ir pirmā Maskavas programma krievu valodā, otrā Maskavas programma krievu valodā, pirmajā Rīgas programmā arī ir, kā saka, viss kas. Tieši tādēļ man būtu ieteikums mūsu pretendentam, ja viņš šo varu saņems, sekot Lietuvas piemēram – likvidēt Maskavas otro programmu, pārvērst to par šādu kombinētu programmu, kas būtu pirmām kārtām Igaunijas, Lietuvas programmas, jo, kā jūs zināt, ir noslēgta saimnieciskā un politiskā alianse starp šīm trim republikām, mūs, piedodiet, interesē visvairāk tas, kas notiek trijās neatkarīgajās Baltijas valstīs. Turklāt, protams, raidlaika būs daudz un varēs ieviest visus šos raidījumus, kas ir domāti mūsu krieviski runājošajai auditorijai, tās politiskajai izglītošanai un dezinformācijas kliedēšanai. Tie būtu mani konkrēti ieteikumi mūsu godājamam Rišardam Labanovskim. Un es aicinu visus balsot par viņu.

Priekšsēdētājs: Pēc sekretariāta ieteikuma mums debates būtu jābeidz, taču vēl ir pierakstījies deputāts Zaļetajevs. Tāpēc es lūdzu balsot par debašu pārtraukšanu. Lūdzu, reģistrējieties. Rezultāts: 152, 153, 154, 155. Paldies. Līdz ar to, es atvainojos, tagad balsosim par priekšlikumu pārtraukt debates. Lūdzu rezultātu. Par – 110, pret – 38, atturas – 1. Debates pārtraucam.
Vai Rišardam Labanovskim ir kas sakām, atbildot uz jautājumiem, vai kas iebilstams? Nav. Tad mēs varam balsot par Rišarda Labanovska kandidatūru Radio un televīzijas priekšsēdētāja amatam. Lūdzu balsosim, izsakot savu attieksmi. Es atvainojos, nebalsojiet. Tas ir manas vainas dēļ. Lūdzu, nenospiediet balsošanas režīmu. Ir pieprasījums. 23 deputāti pieprasa balsot atklāti ar kartītēm. Tāpēc balsosim ar tām. Skaitīšanas komisija – lūdzu! Kuri deputāti ir par to, lai ieceltu Rišardu Labanovski par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju, paceliet balsošanas kartītes. Kuri deputāti ir pret? Kuri deputāti atturas?

I.Ozols: Atļaujiet informēt par balsošanas rezultātiem. Par balsoja 111, pret – 26, 10 deputāti atturas.

Priekšsēdētājs: Rezultātā Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj iecelt par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju Rišardu Labanovski un uzdot viņam iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei priekšlikumus par Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas kolēģijas personālo sastāvu. Apsveicam un vēlam sekmes. (Aplausi.)
Nākošais darba kārtības jautājums – par komisijas izveidošanu likumprojekta “Par Latvijas Republikas valdību” izstrādāšanai. Atveriet, lūdzu, savas mapītes ar materiāliem. Kādas ir jūsu piezīmes vai iebildumi, vai atbalsts? Lūdzu – deputāts Šļakota.

K.Šļakota: Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz to, ka komisijas projektā nav neviena lauksaimnieka. Tāpēc vajadzētu padomāt par kādu no Lauksaimniecības komisijas. Es savā vārdā varētu ieteikt Lucāna kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Jūs nosaucāt kandidatūru? Lucāns? Lūdzu.

V.Mucenieks: Man ir priekšlikums šajā komisijā iekļaut deputātu Einaru Repši.

Priekšsēdētājs: Vēl kādi priekšlikumi? Lūdzu – deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Mēs saskaitījām, ka ir precīzi desmit deputātu. Tas nozīmē, ka ir jāievēro frakciju pārstāvības princips. Tādā gadījumā ir vajadzīgi trīs deputāti no mūsu frakcijas. Es piedāvāju deputātu Buku un deputātu Ļaļinu.

Priekšsēdētājs: Vēl ir kādi priekšlikumi? Tātad ierosināts vēl iekļaut komisijas sastāvā deputātu Lucānu, deputātu Einaru Repši, deputātu Buku un deputātu Ļaļinu. Iebildumu nav. Tad varam balsot par komisiju kopumā. Izteiksim attieksmi pret šo komisijas sastāvu. Vajag reģistrēties?

P.Šapovālovs: */Cienījamais priekšsēdētāj! Komisijas sastāvā iekļauts Līcis Kārlis Artūra dēls – Latvijas Republikas valdības lietu ministrs. No mūsu deputātiem Augstākajai padomei un jums it īpaši tika iesniegts deputātu pieprasījums par viņa ievēlēšanas šī ministra amatā nelikumību.Līdz šim laikam mēs neesam saņēmuši atbildi vai skaidrojumu šajā sakarā./

Priekšsēdētājs: */Nu, tātad jūs esat pret, es tā saprotu? Labi./
Vēl kādi priekšlikumi? Nav. Tātad gandrīz pareizāk būtu, ja mēs nobalsotu par Kārli Līci atsevišķi. Balsojam par visu komisiju, bet pēc tam, tā kā šeit radās iebildumi, atsevišķi par Kārļa Līča ieslēgšanu komisijā. Nav iebildumu? Tad, lūdzu, vispirms balsojam par piedāvāto sarakstu kopumā, tikai bez valdības lietu ministra. Izsakiet savu attieksmi balsojot. Rezultāts: 119 – par, 9 – pret, 4 – atturas. Tātad visi nosauktie tiek ieslēgti komisijas sastāvā. Atsevišķi balsojam par valdības lietu ministra iekļaušanu komisijā. Izsakiet savu attieksmi, kuri par, pret vai atturas. Lūdzu – rezultātu. Tātad valdības lietu ministrs netiek iekļauts komisijas sastāvā. Es nenosaucu balsošanas rezultātu, bet visi deputāti to redzēja.
Pārejam pie nākamā jautājuma: par nolīgumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomisko sadarbību ratifikāciju. Šie materiāli jums ir iesniegti. Lūdzu, sameklējiet. Šo nolīgumu ir parakstījis Vilnis Bresis, Kazimira Prunskiene un Edgars Savisārs šā gada 12.aprīlī. Vai ir jautājumi? Vai kāds vēlas runāt? Deputāts Freimanis? Lūdzu, nāciet tribīnē.

J.Freimanis: Te iet runa par ekonomisko sadarbību, bet mums sadarbība starp republikām ir uz daudz augstākā līmeņa. Varbūt vajag rakstīt “ekonomisko un politisko sadarbību”, jo mums ir daudz augstāks sadarbības līmenis.

Priekšsēdētājs: Varbūt atbildēs dokumenta parakstītāji? Kā es saprotu, dokuments ir parakstīts un to izmainīt...

A.Bērzs: Man vienkārši gribētos zināt, vai Igaunijas un Lietuvas parlamenti ir paguvuši ratificēt šo nolīgumu vai ne.

Priekšsēdētājs: To mums rīt ziņos Landsberģa kungs un Rītela kungs. Tad jums pateiksim.

T.Jundzis: Vai Vilnis Bresis, kurš sēž mūsu vidū, joprojām uztur spēkā savu parakstu? Varbūt situācija ir mainījusies? Es gribētu, lai viņš atbild.
Mani ļoti interesē Godmaņa kunga domas, vai viņš kā jaunās valdības priekšsēdētājs atbalsta šo līgumu. Tikai tad es aicinātu balsot.

Priekšsēdētājs: Informācija ir precizēta. Lietuvas Augstākā padome to jau ratificējusi.

A.Endziņš: Mēs esam vienādā statusā pašreiz. Es gribētu informēt deputātus, kas Likumdošanas jautājumu komisijā izskatīja šo projektu un, četriem komisijas locekļiem atturoties, rekomendēja Augstākajai padomei šo nolīgumu ratificēt.

O.Kehris: Par šo jautājumu sesijai solīja ziņot valdība, bet nebija zināms, kurā brīdī tas tiks ieslēgts darba kārtībā. Dokumentos, kas bija iesniegti mūsu komisijai, bija vēstule, ko parakstījis Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un kurā viņš lūdz ratificēt šo nolīgumu. Ekonomikas ministrija rūpīgi izskatīja šo jautājumu, un mūsu komisija rekomendē sesijai ratificēt šo nolīgumu. Tiesa, pieci komisijas locekļi atturējās. Igaunija arī ir ratificējusi šo nolīgumu Augstākās padomes sesijā.

S.Zaļetajevs: */Es gribu precizēt Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja uzstāšanos. Lieta tā, ka saskaņā ar mūsu nolikumu komisijā lēmumu pieņem ar komisijas locekļu balsu vairākumu. Likumdošanas jautājumu komisijā ir 15 cilvēki, bet par līguma ratifikāciju izteicās 7 cilvēki, tādā kārtā es uzskatu, ka komisija nav atbalstījusi līguma ratifikāciju./

Priekšsēdētājs: Jūs gribējāt sniegt paskaidrojumu?

A.Endziņš: Es gribēju paskaidrot. Ja kolēģis Zaļetajevs uzmanīgi izlasīja nolikumu par pastāvīgajām komisijām, tad viņam jāzina, ka pastāvīgās komisijas ir tiesīgas strādāt, ja sēdē piedalās vairākums no komisijas locekļiem. Lēmumus pieņem vairākums no klātesošajiem. Šinī gadījumā acīmredzot Zaļetajevs ar saviem kolēģiem balsojot atturējās un nerīkojās tā kā citos gadījumos, kad viņi vienkārši izmantoja šādu situāciju un aizgāja prom. Šoreiz viņi to neizdarīja.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bukam.

S.Buka: */Man, pirmkārt, gribētos atbalstīt ierosinājumu par to, ka tomēr nav korekti pēc Godmaņa kunga rakstiska ierosinājuma ratificēt šo vienošanos. Es domāju, ka daudziem deputātiem parādītos jautājumi tieši tagadējam premjerministram. Otrkārt, man gribētos uzdot jautājumu šeit klātesošajiem starptautisko tiesību speciālistiem. Runa ir par vienošanos, kura tika nosaukta, piemēram, Ekonomikas pastāvīgajā komisijā, par vienošanos starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Konstitūcijas 97.pantā teikts, ka Augstākā padome ratificē līgumus starp Latvijas Republiku, PSR Savienību un citām savienotajām republikām, bet šajā gadījumā mums ir nevis līgums, bet vienošanās. Varbūt starptautisko tiesību speciālisti uzskata, ka tas tiek viennozīmīgi tulkots?/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti! Starptautiskajās tiesībās starptautisko līgumu nosaukumiem nav nekādas praktiskas nozīmes. Var saukt par nolīgumu, par līgumu, var saukt jebkurā vārdā, tam nav nekāda sakara ar šā līguma spēku.
Vai līgums ir ratificējams vai ne, tas noteikts līguma vai nolīguma procesuālajos pantos, kas parasti ir beigās. Šajā nolīgumā beigās ir pateikts, ka nolīgums ir ratificējams. Tātad līgums ir jāratificē, pretējā gadījumā tas nebūs spēkā.
Es negribētu teikt, ka šis nolīgums ir absolūti ideāls, bet es domāju, ka tas ir pietiekami optimāls šiem apstākļiem, tāpēc es aicinu par to balsot. Vienīgais, kas man šeit personiski nepatīk, ir tas, ka šoreiz deponenti ir lietuvieši. Var jau tā darīt. Starptautiskajā praksē bieži vien izvēlas vienu valsti par deponentu, tas ir vislabākais variants, taču pašreiz pasaulē un it sevišķi Padomju Savienībā ir iedibināta cita prakse – ar tā saucamiem trim deponentiem. Tādi līgumi ir noslēgti vairākkārt. Ir bijuši trīs deponenti – Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Ņemot vērā to, ka Baltijas valstis ir tikai trīs, es liktu priekšā turpmākajā ārējo sakaru praksē pāriet uz trīs deponentu variantu. Tad katrā no Baltijas republikām būtu līdztiesisks dokuments, kas glabātos Ārlietu ministrijā vai Augstākajā padomē. Citu iebilžu man nav. Šī pēdējā iebilde ir rekomendācija nākotnei, bet tā nebūtu nekādā mērā pieņemama kā noraidošs faktors.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādas iebildes vai priekšlikumi? Vārds deputātei Zeilei.

V.Zeile: Cienījamie kolēģi! Es gribētu pēc būtības teikt dažus vārdus par šo dokumentu, kuram jau ir vēsture. Tā sākās ar Baltijas padomes priekšlikumu runāt par šo jautājumu, par Baltijas tirgu un Baltijas integrāciju. Tas bija pagājušā gada septembrī. Piedalījās iepriekšējās valdības pārstāvji un ministri. Lai sagatavotu šo nolīgumu, tika veikts darbs no septembra līdz aprīlim. Liels un rūpīgs darbs, ko veica daudzi iepriekšējie ministri, iepriekšējais premjers Vilnis Bresis. Ļoti daudz darba veica arī šodienas ministri. Tāpēc es domāju, ka te nevar būt runa par ratifcēšanas jautājumu atlikšanu. Mēs esam ļoti nokavējuši. Vakar un šodien, tiekoties ar Ekonomikas ministrijas cilvēkiem, jau ir zināmas bažas par to, ka tālāk vairs nevar darbi risināties, jo Lietuvas un Igaunijas pārstāvji saka, ka mūsu nolīgums nav ratificēts. Šeit ir jautājums pēc būtības. Tik daudz ir skaitīts un risināts, ka es vienkārši aicinu deputātus, kuriem patiesi rūp nevis frāžainība un tendenču meklēšana, dokumentu ratificēt. Tas ir Baltijas valstu integrācijas un Baltijas valstu loģiskas un ekonomiski pamatotas kooperācijas jautājums. Galu galā arī attiecībās ar ārvalstīm tas ir Baltijas valstu vienotības jautājums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, mums bieži pārmet, ka Tautas frontes frakcija ar savu pārākumu it kā nospiež mazākuma frakcijas domas. Šeit mazākuma frakcijas deputāts Buka izteica, manuprāt, ļoti pareizu priekšlikumu. Šodien izskatīt tik sarežģītu jautājumu mēs nevaram. Arī es ierosinu noklausīties rīt mūsu premjera kungu un balsošanu par vai pret ratifikāciju atlikt uz rītu pēc premjera ziņojuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Zaļetajev! Es jums vairāk nedošu vārdu.

S.Zaļetajevs: */Uzziņai, lūdzu./

Priekšsēdētājs: */Esiet tik labs, es jau vairākas reizes aicināju jūs būt korektam, ja jūs par vienu jautājumu uzstājaties divas reizes, tātad jūs atklāti necienāt 150 cilvēkus, kuri sēž zālē un arī pierakstās debatēs./
Vārds deputātam Providenko.

A.Providenko: */Es uzskatu, ka, reiz [šis] jautājums mums šodien ir dienas kārtībā, tad mēs nevaram bezgalīgi pielāgoties iespējām piedalīties vai nepiedalīties tā apspriešanā. Tāpēc es uzskatu, ka nav nekādas nepieciešamības atlikt šī jautājuma izskatīšanu uz rītdienu, pietiek ar to, ka mēs šo jautājumu jau apspriedām./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vilnim Bresim.

V.Bresis: Godājamie deputāti! Man tika uzdots jautājums, un šajā sakarībā es gribu izteikt burtiski trīs teikumus. Pirmkārt, pašreiz ir tas gadījums, kad ir runa tiešām par republikas ekonomisko patstāvību. Gan vairākuma frakcija, gan mazākuma frakcija vienmēr izsakās par to, ka viņi gan vārdos, gan darbos ir par republikas suverenitāti, par ekonomisko patstāvību, tāpēc es domāju, ka šoreiz ir īstā reize, balsojot par ratifikāciju, pierādīt darbos, kurš tad tiešām ir par republikas suverenitāti.
Otrkārt, par jautājumu, ko uzdeva deputāts Jundzis. Vai es pašreiz uzturu spēkā savu parakstu? Šajā sakarībā es gribētu teikt, ka es nemainu savus politiskos un ekonomiskos uzskatus atkarībā no ieņemamā amata. Tāpēc, bez šaubām, uzturu spēkā savu parakstu.

Priekšsēdētājs: Situācija ir tāda, ka ir pilnīgs plurālisms. Viedokļi ir dažādi neatkarīgi no piederības pie partijām un pat pie frakcijām.

No zāles: */Cienījamais priekšsēdētāj, atļaujiet bijušajam premjeram uzdot jautājumu./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

No zāles: */Kādā veidā tas, kas tur rakstīts, saskan ar pašreizējo situāciju Lietuvā? Sakarā ar tām ekonomiskajām sankcijām, kādas noteiktas pret Lietuvu, vai nenotiks mūsu resursu pārsūknēšana uz Lietuvu saskaņā ar šo parakstīto līgumu? Es jūs lūdzu atbildēt publiski./

Priekšsēdētājs: Varam tagad balsot, izsakot savu attieksmi pret runātāju. Komisijas ir ieteikušas šo nolīgumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomisko sadarbību ratificēt.
Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts – 136. Tagad balsosim. Rezultāts – par 108.
*/Diemžēl, es jūs nesapratu, t.i., jūs skaitīt par? Jūs bijāt pret? Tad vienu balsi pret vēl pielikt, bet par noņemt./
Balsošanas rezultāti ir tādi, ka šis līgums tiek ratificēts. (Aplausi.)
Tagad vārds deputātam Zaļetajevam uzziņai 30 sek.

S.Zaļetajevs: */Sakarā ar dažām nesaskaņām, kuras radās starp mani un Likumdošanas komisijas priekšsēdētāju, es lūdzu cienījamos deputātus pievērst uzmanību Nolikuma par Latvijas Republikas Augstākās padomes pastāvīgajām komisijām 20.pantam. Šis pants, vismaz tas teksts, kas man izsniegts krievu valodā, skan šādi: “Pastāvīgās komisijas visus jautājumus izlemj ar vienkāršu komisijas locekļu vairākumu.” Viss. Seciniet paši, kuram no mums ir taisnība./

Priekšsēdētājs: */Labi. Izdarīsim./

A.Safonovs: */Cienījamais priekšsēdētāj, es lūgtu vārdu par procedūru./

Priekšsēdētājs: */Jā, lūdzu./

A.Safonovs: */Cienījamie kolēģi! Man ir trīs piezīmes par to veidu, kā mēs vedam sēdi./

Priekšsēdētājs: */Uz tribīni, lūdzu, lai grieztos pie kolēģiem./

A.Safonovs: */Es turpinu. Divreiz es izteicu vieglas piezīmes tādā sakarā. Mēs ar jums pārkāpjam likumu par tautas deputāta statusu, kurā teikts par to, ka apliecības, atšķirības zīmes un pārējā deputātu atribūtika mums jāsaņem tūlīt pēc mūsu apstiprināšanas mandātu komisijā. Tas, pirmkārt. Atbildi uz šo jautājumu nedod ne Prezidijs... Pēdējo reizi es par šo runāju pagājušajā trešdienā, kad sēdi vadīja cienījamais kolēģis Īvāns. Es nezinu, vai tas ir bijušā priekšsēdētāja nolūks vai tas ir mūsu Augstākās padomes aparāta defekts. Es gribētu tomēr dzirdēt atbildi, kādu iemeslu dēļ mums nav pat apliecību. Es vēlreiz atkārtoju, ka to apliecību, kas man ir, nevar uzskatīt par apliecinājumu manai personai. Tāpēc, ka te rakstīts Oktobra rajona padome utt., utt. Dažiem deputātiem pat fotogrāfiju nav. Es uzskatu, ka tas ir vienkārši nepiedienīgi turēt rokās tādu dokumentu. Ja mūsu lietu pārvaldnieks [nav] spējīgs radīt dokumentu, ko mums vajadzēja saņemt vairāk nekā pirms mēneša, izskaidrosimies ar viņu, novāksim viņu, nozīmēsim citu. Vai rīkosimies, kā darīja 1917.gadā: dosim katram deputātam papīru, kas saucās mandāts. Lai viņš to nēsā kabatā. Tā ir pirmā piezīme.
Otrā piezīme ir tāda. 30.datumā mēs ar jums šeit pieņēmām lēmumu 4.jūnijā noklausīties deputātu Jurkānu, pareizāk, ministru Jurkānu un ministru Šteinbriku. Es nezinu, gribam mēs viņus klausīties, varbūt izmainījās situācija, bet mēs ar jums pieņēmām lēmumu 4.jūnijā uzklausīt Jurkānu jautājumā par viņa parakstu zem dokumenta, kas adresēts Savienības prezidentam Gorbačovam, un Šteinbriku par 62.skolu. Ja mēs to negribējām darīt vakar un negribam to darīt šodien, tad vismaz sēdes vadītājiem vajadzēja mūs par to informēt.
Un trešā. Es trīs reizes griezos pie cienījamā Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa, kolēģa Godmaņa, ar tādu mazu jautājumu. Es esmu tautas deputāts, braucu ar savu automobili, man nav personīgā vadītāja, kurš sakārto manu automobili. No rīta pirms sēdes man nav laika nostāvēt 4 –5 stundas rindā uzpildes stacijā kaut tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā laikā, no rīta, benzīna uzpildes stacijā nav. Vakarā, pēc sēdes – tagad mēs beidzam diezgan agri, pulksten 18, parasti pulksten 19, uzpildes stacijās benzīna vairs nav. Es trīsreiz lūdzu kolēģi Godmani kaut kādā veidā atrisināt šo jautājumu. Vai varbūt kāds ar nolūku grib man nozagt 4 – 5 stundas, kuras nepieciešams pazaudēt, stāvot rindā uzpildes stacijā, lai atņemtu iespējas tikties ar maniem vēlētājiem. Un jūs tāpat. Paldies./

Priekšsēdētājs: */Deputāts Aleksejevs, lūdzu./

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerianovič, man ir mazs jautājums. Lūk, šodien mums izdalīja Nolikumu par tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu. Es ne uz ko absolūti nepretendēju, bet, ja atmiņa mani neviļ, tad te trešajā punktā teikts, ka deputātam katru mēnesi izmaksā 200 rubļus izdevumu segšanai. Ja man atmiņa neviļ, bija pieņemts lēmums par to, ka šī summa tiek izmaksāta no ievēlēšanas dienas. Tepat nolikumā teikts, ka tas stājas spēkā no pieņemšanas dienas. Es vēlreiz gribu teikt, ka es ne uz ko nepretendēju, bet es ļoti baidos, ka mūsu dokumentos varētu patvaļīgi vai citu iemeslu dēļ ieviesties labojumi, kas būtu ārkārtīgi nepatīkami. Ja man ir taisnība, tad es gribētu uzzināt, kurš bijis tik drosmīgs to izmainīt./

S.Buka: */Man ir jautājums priekšsēdētājam. Es šodien iesniedzu deputāta pieprasījumu uz premjerministra vārda. Vai tas tiks nolasīts, vai es to varu nolasīt no sava eksemplāra? Es pastāvu uz to, lai tas tiktu nolasīts šodien sakarā ar to, ka rīt tiek atklāta Rīgas pilsētas padomes otrā sesija./

Priekšsēdētājs: */Nolasiet, lūdzu./

S.Buka: */“Cienījamais premjerministra kungs! 6.jūnijā tiek atklāta Rīgas pilsētas padomes otrā sesija. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas satrauc daudzus deputātus un visus pilsētas iedzīvotājus, ir jautājums par talonu ieviešanu putraimiem, miltiem, kā arī makaronu izstrādājumiem. Lūdzu oficiāli izskaidrot, vai Ministru padome noteikusi vai rekomendējusi Rīgas izpildkomitejai noteikt presē publicētās produktu normas? Vai šo produktu Rīgas pilsētai iedalītie limiti no 1990.gada jūnija samazināti? Pilsētas iedzīvotājus interesē, vai Ministru padomes priekšsēdētājs zina, ka jūnijā–augustā ir skolēnu vasaras brīvlaiks, un vairākums bērnu ēd mājās, nevis skolās? Kā premjerministra kungs novērtē makaronu izstrādājumu izsniegšanas normu – puskilogramu (vienu paciņu) uz četriem mēnešiem, t.i., apmēram 4 grami dienā? Un vai ministru kabineta locekļi centušies noskaidrot, no kāda minimālā makaronu izstrādājumu daudzuma var kaut ko pagatavot vientuļam cilvēkam, kurš saņēmis šo paciņu? Uzskatu, ka šo normatīvu noteikšana ir cilvēka cieņas pazemojums, tā izsauks cenu paaugstināšanās ķēdes reakciju arī uz saknēm un kartupeļiem un padarīs tos vēl mazāk pieejamus maznodrošināto republikas iedzīvotāju slāņiem.” Mans paraksts un lūgums pasludināt sesijā./

V.Stefanovičs: */Griežos pie priekšsēdētāja un pie sekretariāta. Mēs esam pieņēmuši pietiekoši daudz dažādu dokumentu, kuri, oriģinālā, nostrādāti, gatavi, deputātiem netiek izsniegti. Secinājumu es izdarīju, balstoties uz to, ka šodien mūsu avīzes pārstāvis saņēma virkni gatavu dokumentu, kurus es kā deputāts neesmu saņēmis. Tāpēc es griežos ar lūgumu: visiem dokumentiem, kuru apstrāde ir pabeigta, jābūt pie katra deputāta mapē, lai viņam būtu ne tikai tie dokumenti, kuri sagatavoti izskatīšanai. Šodien mēs, tiesa, trīs gatavos dokumentus saņēmām, bet virkne citu, kuri bija, netiek izsniegti./

No zāles: Uzziņa sakarā ar deputāta Aleksejeva teikto. Dokumentos, ko izdalīja šodien, jautājumā par materiālo nodrošinājumu 13.punktā skaidri un gaiši rakstīts sekojošais: “Šā nolikuma 3.punktā paredzētās summas izmaksas sākas ar deputāta ievēlēšanu, bet pārējos punktos paredzēto summu izmaksas deputāta pilnvaru atzīšanas brīdī.”

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs jau agrāk pateica, ka viņš līdz galam neesot izlasījis un atvainojās.

A.Aleksejevs: */Lūdzu atvainot, es biju neuzmanīgs./

Priekšsēdētājs: Sāksim atbildēt. Kurš ir gatavs atbildēt? Par deputātu apliecībām. Es nevaru nekā attaisnot šo vilcināšanos, varu tikai pateikt, ka nākošās nedēļas sākumā visiem būs apliecības.
Tagad tālāk par ministra Jurkāna un Šteinbrika atskaitēm.
Vārds priekšsēdētāja vietniekam Andrejam Krastiņam.

A.Krastiņš: Sakarā ar 62.skolas notikumiem bijušajam iekšlietu ministra vietas izpildītājam Šteinbrikam tika nosūtīts deputāta pieprasījums (kopija) un arī šīs skolas pedagogu iesniegums ar lūgumu dot paskaidrojumu sesijas plenārsēdē, iepriekš saskaņojot laiku. Sakarā ar to, ka 4.jūnijā apstiprinājām jauno iekšlietu ministru, diez vai būtu ētiski iepriekšējam šīs vietas izpildītājam tanī brīdī prasīt atskaitīšanos. Taču, neskatoties uz to, vakar tika saņemts dokuments ar Bruno Šteinbrika parakstu, kurā izklāstīti visi apstākļi par notikumiem pie 62.skolas, tajā skaitā arī par vainīgajām personām. Ir ierosināta krimināllieta, un notiek iepriekšēja izmeklēšana. Milicijas darbinieki no Ķengaraga milicijas nodaļas tiešām neesot pildījuši savus dienesta pienākumus un viņi ir sodīti – brīdināti par neatbilstību dienesta pienākumiem. Šī rakstiskā atbilde ir saņemta, tā ir pavairošanā un tiks izdalīta nākošajā sēdē. Bet mums vēlreiz jālemj, vai būtu lietderīgi šobrīd iepriekšējo ministra vietas izpildītāju aicināt uz sarunu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākošais jautājums bija par benzīnu. To mēs varam izlemt un pieņemt lēmumu, bet man liekas: kamēr Ministru padome nav nokārtojusi jautājumu, lai katrs pilsonis mēnesī vai ceturksnī varētu saņemt zināmu daudzumu benzīna, kaut kādu īpašu izņēmumu tagad taisīt nevajadzētu.

D.Īvāns: Es varu atbildēt sakarā ar jautājumu par Jāņa Jurkāna atbildi. Jānis Jurkāns zina, ka viņam ir jāatbild deputātiem. Viņš pirmdien šeit bija, bet mūsu darba kārtības dēļ nebija iespējams dot viņam vārdu. Viņš jebkurā brīdī ir gatavs, bet deputātiem droši vien vajadzētu vienoties par kādu noteiktu laiku, kad mēs aicināsim ministru atbildēt. Vakar gandrīz pusi dienas šeit bija tirdzniecības ministrs, lai ziņotu par pārtikas devām Rīgas pilsētā. Tā kā mūsu darba diena bija ļoti noslogota, mēs viņam nevarējām dot vārdu. Es domāju, ka ārlietu ministrs varēs atbildēt mums pirmdien.
Tirdzniecības ministrs, iespējams, varētu atbildēt pat rīt, mēs viņu uzaicināsim. Šorīt deputāts Teikmanis gribēja sniegt izziņu, ka pārtikas devas, it īpaši ja mēs runājam par makaroniem, uz vienu iedzīvotāju nav samazinājušās, salīdzinot ar pagājušo gadu. Devas ir pat palielinājušās, jo pagājušajā gadā mūsu iedzīvotāji nav katru dienu ēduši makaronus. Ja tagad ir tāda vēlēšanās ēst katru dienu makaronus, tad acīmredzot šīs normas vajadzēs pārskatīt, bet objektīvā informācija gan no Tirdzniecības ministrijas, gan Rīgas pilsētas padomes ir tāda, ka pārtikas devas uz iedzīvotāju nav samazinājušās. Atbildi dos gan padomes vadība, gan ministrijas vadība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Vai visos jautājumos mums ir nepieciešama rakstiska atbilde katram uz rokas? Izmantojot slēdžus, varētu konstatēt tos deputātus, kam vajadzīga rakstiska atbilde. Tādējādi ietaupītos papīrs.

No zāles: Te izskan vispretējākie viedokļi, kā turpināsim strādāt rīt un parīt, jo rīt ir Rīgas padomes sesija, tātad liela daļa deputātu no abām frakcijām piedalīsies šajā sesijā. Ir viedoklis, ka rīt un parīt varētu strādāt komisijās. Varbūt mēs varētu vienoties par šo jautājumu, lai būtu skaidrība.

Priekšsēdētājs: Man šis jautājums ir, bet es netieku pie tā.

G.Agafonovs: */Anatolij Valerianovič! Es savā naivitātē iedomājos, ka mūsu pirmā sesija beigsies maijā. Tagad esmu pārliecināts, ka arī jūnijā mēs visu mēnesi strādāsim. Daži cer, ka būs labi, ja mūs uz vienu nedēļu atlaidīs augusta beigās, lai palaistu bērnus uz skolu. Es un daudzi deputāti gribētu apstiprināt sesijas darba reglamentu, lai mēs zinātu, kad beigs savu darbu pirmā sesija. Ir taču mums arī cits darbs, visi nav atbrīvotie deputāti, ir arī ģimenes un pārējais.
Otrais. Es gribētu, lai mums pirmās sesijas dienas kārtība būtu pilnībā apstiprināta. Mēs taču katru pirmdienu savu darbu sākam ar to, ka stundu, kādreiz pat divas apspriežam dienas kārtību kārtējai nedēļai. Tas neļauj mums vajadzīgajā pakāpē sagatavoties nākošajai nedēļai. Īsāk, mana doma saprotama. Vai nevarētu šos jautājumus atrisināt?/

Priekšsēdētājs: */Uzreiz atbildu. Visas kritiskās piezīmes par mūsu vispārējo neorganizētību pagaidām ir pamatotas. Bet ir arī daži objektīvi iemesli. Teiksim, tagad nedēļas laikā, līdz ceturtdienai patiešām jāizlemj komisijās, ko komisija var iesniegt nākošai nedēļai. Mums visiem plāni milzīgi, bet, kad mēs sapulcējamies uz Prezidija sēdi, tad izrādās, ka visiem portfeļos ir nepabeigti jautājumi. Un pareizas bija arī piezīmes, ka mēs no rīta izejam uz sesiju un tikai izdalām materiālus. Tāpēc tagad visu, ko mēs gribam iekļaut dienas kārtībā, jūs vēlreiz apspriediet komisijās un mēs ceturtdien Prezidija sēdē vairāk vai mazāk noteiksim mūsu programmu. Es domāju, ka mēs, ievērojot situāciju, kāda izveidojusies republikā, ar mūsu likumdošanas darbību, kuras patiesībā vēl mums nebija, laikam strādāsim līdz jūlijam ieskaitot, bet atvaļinājums būs augustā.
Tas ir mans subjektīvais viedoklis, mēs vēl apspriedīsim, bet es, piemēram, nedomāju, ka mums ir tiesības, ka mēs varam aiziet atvaļinājumā, nepieņēmuši dažus ļoti svarīgus likumus. Bet likumdošanas darbības mums pagaidām vēl nav. Lūdzu, deputāt Lagzdiņš./

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es gribētu dažus vārdus teikt par to, kāda kārtība ir ieviesusies pieprasījumu izskatīšanā. Cik es jūtu un dzirdēju no cienījamā Daiņa Īvāna paskaidrojumiem, tomēr mēs stingri neievērojam likuma par deputāta statusu 8. un 9.panta nosacījumu. Esam šo likumu pieņēmuši pirms nedēļas vai pirms divām nedēļām, bet tagad pēc pāris dienām mēs to kaut kādā veidā neievērojam vai pagarinām termiņus. Nav pieļaujama tāda sistēma, kāda ir pašlaik attiecībā uz ministru vai citu personu aicināšanu atbildēt deputātiem. Cik vēl šeit no paskaidrojumiem dzirdēju, daļa jautājumu un pieprasījumu netiek reģistrēti un kaut kādā veidā kaut kur pazūd. Mums jānodibina kārtība, kādā veidā tiks izskatīti jautājumi un pieprasījumi, kas tos reģistrēs un rūpēsies, lai tie savlaicīgi tiktu izskatīti. Ir jābūt noteiktai sistēmai. Jautājums un pieprasījums ir divas būtiski atšķirīgas lietas. Bieži vien kādu dokumentu mēs nosaucam par pieprasījumu, bet pēc savas būtības un pēc satura tas atbilst jautājuma statusam. Ir jābūt kompetentai komisijai, kas to izšķir. Tā mēs aiziesim galīgā anarhijā. Es domāju, ka šis jautājums jāizskata atsevišķā plenārsēdē un steidzami jāpieņem jauns reglaments.

Priekšsēdētājs: Es nevaru iebilst ne zilbi. Sekretariātā mums ir trīs cilvēki. Tātad tiešām viss ir jāreģistrē. Tas, kas iesniedz, lai redz, ka ir reģistrēts. Vienīgā problēma, par ko deputāts Lagzdiņš runā, ir saistīta ar to, ka jāpieņem lēmums par pieprasījumu, vai tas ir pieprasījums vai jautājums. Acīmredzot katras dienas beigās ar balsošanu ir jāizlemj, jo citādāk daži deputāti būs neapmierināti un daži uzskatīs, ka šo deputātu neapmierinātībai nav pamata.
*/Lūdzu, deputāt Ščipcov. Pirmais mikrofons./

O.Ščipcovs: */Man ir varbūt naivs jautājums. Es neesmu automobilists, bet, kad Savienība ieviesa Lietuvas blokādi, tā mums apsolīja kompensēt benzīna piegādes. Tas ir izdarīts vai ne? Ja tas ir izdarīts, tad kāpēc mums ir tāda problēma ar benzīnu? Nu, makaronus var iegādāties priekšdienām, bet kur likt benzīnu?/

Priekšsēdētājs: */Jūsu jautājums gaida atbildi./

J.Endele: Man tagad liekas, ka mēs tiešām strādāsim ļoti ilgi. Mēs strādājam no 9.00 līdz 21.00. Kas notiek pasaulē, mēs pie tādas informācijas netiekam klāt. Tāpēc man ir ierosinājums, lai kāds no godājamiem priekšā sēdošajiem katru dienu sagatavotu informāciju par to, kas notiek pasaulē.
Otrs. Tā kā mūsu fiziskās rezerves noteikti izsīks, es domāju, ka padomei ir pietiekoši liels mobils štats, kas varbūt var palīdzēt ar sporta nodarbību organizāciju brīvajā laikā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka ne tikai iebildumi, pat komentāri šeit ir lieki. Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: PSRS deputātiem vajadzētu informāciju par to, kas notiek PSRS Augstākajā padomē, par dienas kārtību divas dienas uz priekšu. Dažkārt to var dabūt. To jūs varat noorganizēt, jo ir gadījumi, kad mums būtu vēlams aizbraukt uz turieni un piedalīties atsevišķās debatēs. Tāpēc mēs ļoti gribam, lai būtu informācijas dēlis ar ziņām, kas gaidāms PSRS Augstākajā padomē. Tas ir ļoti svarīgi.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Bojār, pirms jūs reglamentu neesat pabeidzis, nekur nebrauciet.

L.Muciņš: Papildinot Bojāra priekšlikumu, informācija uz dēļa būtu nepieciešama par visu komisiju darbu, gan kurā laikā ir sēdes, gan kādus jautājumus izskata. Ja man ir padomdevēja tiesības piedalīties, tad es gribētu zināt, kur tā sēdēšana notiek, kādā laikā un ko izskata.

Priekšsēdētājs: Es ceru, ka mūsu darbinieki fiksēs šos priekšlikumus, kaut gan mēs šo to varbūt ar humoru uztveram, bet tās ir nopietnas lietas un tās jāņem vērā. Priekšlikumu plūsma ir apsīkusi. Mums vēl mazs lēmums jāizskata.

I.Daudišs: Vajag izlemt, kā mēs uz šo pieprasījumu reaģēsim. Pieprasījumu ir parakstījuši vairāki deputāti, apmēram 20. Uzvārdi diemžēl nav salasāmi, izņemot vienu – Sergejs Dīmanis. Tiek lūgts izveidot deputātu komisiju, kas izskatītu konkrētu situāciju sakarā ar mantas dalīšanu. Proti, Jūrmalas pilsētas padome ir izlēmusi, ka komunistiskās partijas komitejai jāatbrīvo telpas. Deputāti, kuri parakstījuši pieprasījumu, uzskata, ka šis lēmums ir nelikumīgs, un šai sakarā lūdz izveidot deputātu komisiju, kas izlemtu, vai tas ir tā, vai nav. Vai mums jālemj par katru notikumu, kas saistīts ar mantas dalīšanu, un vai jāizveido deputātu komisija.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka Likumdošanas komisija un tie nedaudzie juristi, kas šeit ir klāt, varētu izteikties, ka jautājums ir divējāda rakstura. Vai mums tiek lūgts atcelt Jūrmalas pilsētas deputātu padomes lēmumu? Tas ir viens jautājums.
Otrs jautājums – par mantas dalīšanu. Tas ir Latvijas Republikas arbitrāžas jautājums, un arbitrus mēs tikko iecēlām un apstiprinājām. Tādējādi jānoskaidro konkrētā konflikta būtība – vai šis konflikts ir par konkrēto lēmumu vai par netaisnīgu mantas dalīšanu. Tas ir jānolemj un varbūt jāpaskaidro šā pieprasījuma autoriem. Vienā gadījumā mēs varam šo komisiju dibināt, otrajā gadījumā tā nav mūsu kompetence. Jānoklausās šā pieprasījuma autoru par viņa pieprasījumu. Tādas ir manas domas. Varbūt citiem juristiem ir savādākas domas šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Man ir drusku savādāks ieskats šajā jautājumā, kaut gan virziens varētu būt tas pats. Pašvaldības lietu pastāvīgā komisija saskaņā ar likumu par pašvaldību var atcelt nelikumīgus lēmumus. Es aicinu nodot dokumentus šai komisijai, lai izlemtu, vai nepieciešams sesijā atcelt lēmumu, ja tas ir nelikumīgs. Ja tur viss ir kārtībā, mūsu kompetence izbeidzas un var izmantot deputāta Krastiņa ceļu.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Tā acīmredzot vajadzētu rīkoties. Tagad vispirms divi paziņojumi. Jums ir iesniegts likumprojekts par papildinājumu PSRS likumam par Latvijas PSR vietējo padomju deputātu vēlēšanām un Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām.
Mēs jau vietējo padomju vēlēšanu laikā redzējām, ka diemžēl termiņu ziņā ar atkārtotām vēlēšanām un it sevišķi ar pārbalsošanu gadījās tādas situācijas, kad komisijas nevarēja likumā noteiktajā termiņā organizēt šo darbu nevis tāpēc, ka tās vēlējās vai nevēlējās, bet fiziski to nebija iespējams izdarīt. Tāpēc iepriekšējā Augstākā padome pieņēma labojumu par vietējām padomēm un atļāva izņēmuma gadījumos, ja tam ir pamats, Augstākās padomes Prezidijam pagarināt šo termiņu, jo praktiski tik un tā šīs vēlēšanas netika organizētas, un tad tās vispār paliktu, karājoties gaisā. Tagad mums ziņoja, ka sakarā ar atvaļinājumiem un visu pārējo vasaras laikā organizēt vēlēšanas komisija nav spējīga. Daudzkārt ir notikuši mēģinājumi, bet vajadzīgais vēlētāju skaits nesanāk. Tāpēc viņi lūdz pieņemt labojumu likumā arī par Augstākās padomes vēlēšanām, ja rastos tāda krīzes situācija. Es gan neteiktu, ka tas ir izņēmuma gadījums. Konkrētajā gadījumā Augstākās padomes Prezidijs varētu šo termiņu pagarināt. Jūs teiksiet – priekš kā Prezidijs, mēs varam paši. Šeit neiet runa vispār par vēlēšanām, bet par konkrētu apgabalu. Diez vai par termiņu pagarināšanu vienā apgabalā vajadzētu lemt Augstākajai padomei, kaut gan jautājums var tikt Augstākajā padomē izskatīts. Bet šeit mums bija darīšana ar vietējām padomēm. Tur var iznākt tā: šodien nolemj par vienu apgabalu, pēc trijiem mēnešiem kaut kur citā var rasties tāda pati krīze, vai nu deputāts kāda iemesla dēļ atstājis apgabalu vai kā citādi. Te vairs nav Augstākās padomes Prezidija problēma. Bet lemt par vienu konkrētu apgabalu nez vai vajadzētu. Augstākā padome nosaka likumu par vēlēšanām kā tādām.

E.Krastiņš: Priekšsēdētājs pilnīgi pareizi aizrādīja, arī es ieteiktu no turpmāk pieņemtajiem likumiem izslēgt šādu nelielu koķetēriju par izņēmuma vai neizņēmuma gadījumu. Ja mēs piešķiram tiesības Augstākajai padomei vai Prezidijam, tad svītrosim no šā labojuma pirmos trīs vārdus, kuri, manuprāt, ir pilnīgi lieki, tikai koķetērija.

Priekšsēdētājs: Es pilnīgi piekrītu, jo “izņēmums” nav juridisks termins. Vai nu mēs iedodam tādu iespēju vai arī ne. Citu iebilžu nav? Varam balsot par projektu, izsvītrojot “izņēmumu”.
Lūdzu, reģistrējieties! Augstākās padomes Prezidijs ceturtdien izskatīs konkrēti šo lietu, jo šī komisija nāk ar saviem argumentiem, ar saviem termiņiem utt. Reģistrācijas rezultāts – 129. Arvien mēs sarūkam. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 112. Tātad šis labojums likumā ir pieņemts un tālāk šā likuma ietvaros rīkojas Prezidijs. Vārds deputātam Jānim Gavaram.

J.Gavars: Pirms pusotrām nedēļām pieņēmām vienošanos, ka līdz ar valdības sastādīšanu beidzas radiotranslācija. Man ir priekšlikums, sākot ar rītdienu, sesiju netranslēt. Varbūt, ka radio kolēģi var vairākas reizes dienā pieslēgties, bet visu dienu translēt nebūtu nepieciešams. Mani radio kolēģi Pētera Tabūna personā mani atbalstīs.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi Gavar! Jūs man sajaucāt visus plānus. Man ir divi paziņojumi. Mums bija jāizlemj, ko darīt rīt. Es gribēju redzēt, kuri deputāti nevar rīt ņemt dalību, jo rīt ir Rīgas padomes sesija. Jūsu jautājums ir ļoti nopietns. Vismaz kādas piecas minūtes mums jādiskutē. Ir arī citi viedokļi.

D.Īvāns: Cienījamie kolēģi! Kad mēs vienojāmies par radio- translāciju un televīziju, tad nonācām pie secinājuma, ka tad, kad būs beigusies valdības formēšana, par translāciju izlems televīzijas un radio darbinieki, izņemot atsevišķus gadījumus. Mēs par to arī balsojām. Kad būs svarīgas sēdes, mēs lūgsim translēt vai nu pa radio, vai televīziju, vai abiem diviem. Ja radio žurnālisti paši grib translēt mūsu sēdi, bet citi nevēlas šo translāciju, tad atkal īpaši pieņemam lēmumu un neatļaujam translēt. Pārējos gadījumos radio un televīzijas vadība rīkojas pēc saviem ieskatiem. Protams, mēs viņiem lūdzam, lai tiktu dota informācija par to, kas notiek parlamentā.

Priekšsēdētājs: Ir vēl citi viedokļi. Lai būtu likumīgi, lūdzu, nobalsosim.

D.Īvāns: Cienījamie deputāti! Šeit praktiski nevajadzētu īpaši balsot, jo man liekas, ka mēs jau vienreiz balsojām par šo jautājumu. Tas bija šajā pašā zālē. Es konkrēti iesaku izlemt, vārdu sakot, otrreiz nobalsot, lai viss būtu skaidrs par priekšlikumu, ka translācijas jautājumu tagad, kad ir sastādīta valdība, izšķir radio un TV. Tajos gadījumos, kad mums ir vajadzīgs, mēs pieņemam lēmumu, ka jātranslē, un tajos gadījumos, kad mēs negribam, lai šeit atrastos žurnālisti, pieņemam lēmumu, ka viņi šeit neatradīsies.

V.Kostins: */Es lūdzu atvainošanu, cienījamais Prezidij, bet manuprāt, kad mēs apstiprinājām Radio un televīzijas valsts komitejas priekšsēdētāju, mēs runājām par to, ka Radio un televīzijas komiteja atrodas pie Augstākās padomes, bet ne Augstākā padome pie radio un televīzijas. Tāpēc man nav saprotams, kāpēc lemj viņi, bet ne Augstākā padome, iesniegsim labojumu! Kad Augstākā padome uzskatīs par nepieciešamu translējumu, Augstākā padome kaut kā saskaņos ar viņiem šo jautājumu, bet ne viņi saskaņos ar mums jautājumu./

S.Buka: */Es vienmēr uzskatīju, ka radio un televīzija apmierina republikas iedzīvotāju prasības. Šodien mēs apstiprinājām jauno Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju, un viņš skaļi paziņoja par to, ka radio un televīzija veic speciālus socioloģiskus pētījumus, interesējas par to, kādi raidījumi bauda vislielāko popularitāti, vislielāko pieprasījumu. Tad varbūt mums tomēr vajadzētu uzzināt, vai pēc mums ir radioklausītāju un televīzijas skatītāju pieprasījums vai ne. Ja ir pieprasījums pēc mums, tad pārtraukt tādas pārraides ir vienkārši nenormāli, ja tomēr nav pieprasījuma, viss ir dabīgi. Cik es zinu, daudzi cilvēki dienas laikā visu laiku klausās translāciju. Bet daži pamanās to pat apvienot ar savu pamatnodarbošanos. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet viņi klausās un zina, kas te notiek, tāpēc es ierosinātu šodien atlikt lēmumu par translācijas pārtraukšanu vai turpināšanu un uzklausīt Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāju, kas tagad patiešām atrodas pie Augstākās padomes, par mūsu pārraides, kas saucas Augstākā padome, popularitāti./

J.Celmiņš: Es tomēr saskatu atšķirību šajos divos priekšlikumos, ko izteica deputāts Gavars un Īvāns. Es domāju, ka būtu jāatbalsta Daiņa Īvāna priekšlikums, lai radio žurnālisti var brīvi izvēlēties, kad translēt un kad ne. Lai tauta redz un pārliecinās, ka mums šeit nav nekādu noslēpumu un ka mēs neslēpjam to, ko mēs šeit runājam un darām. Ja par šādu priekšlikumu agrāk ir bijusi balsošana, tad tas ir labi un pieņemami, ja nav balsots, tad balsojam par Daiņa Īvāna priekšlikumu, lai radio brīvi var atspoguļot sesijas darbu.

E.Maharevs: */Cienījamais priekšsēdētāj! Izskaidrojiet, lūdzu, kas pie mums pašlaik notiek. Es vairs neko nesaprotu. Es garāmejot nobalsoju par kaut kādu labojumu, es uzziņas jau jaucu ar likumradīšanas darbību, atkal mani aicina par kaut ko balsot utt. Bet, goda vārds, nu, cienīsim viens otru: vai nu noformēsim papildu dienas kārtību un, tā sakot, iejutīsimies, ka jāpieņem kaut kādi lēmumi, vai izklīdīsim. Es, atklāti sakot, pirms 10 minūtēm jau paņēmu portfeli, taisījos aiziet./

Priekšsēdētājs: */Es arī. (Smiekli zālē.) Lūdzu./

L.Muciņš: Šis ir procedūras jautājums, tādēļ nekāda speciāla lēmuma projekta izdalīšanai mums nevajag. Es atbalstu deputāta Īvāna priekšlikumu un varu paskaidrot, ka arī Lietuvas Republikas Augstākā padome pieņēmusi tādu pašu lēmumu, ka radio un citiem preses pārstāvjiem ir brīvi pieejamas Augstākās padomes sēdes, bet viņi paši izlemj, vai tās translēt vai ne. Augstākā padome lemj tikai par to, kuros gadījumos speciāli jātranslē un kuros ir slēgtās sēdes, kad vispār žurnālisti netiek ielaisti. Otra lieta. Visas mūsu runas radio ieraksta lentē un bez translācijas izmanto savos raidījumos.

No zāles: */Anatolij Valerianovič! Vai var iesniegt priekšlikumu, vienu maziņu priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: */Griezieties pie sava kolēģa, tāpēc ka viņš vairs nezina, ko darīt./

No zāles: */Nē, mans priekšlikums ir konkrēts un konstruktīvs. Anatolij Valerianovič. Ir tāds priekšlikums. Mēs risinām jautājumus, šis jautājums vairāk par procedūru. Man ir priekšlikums. Lai ievērotu visu deputātu viedokļus un palielinātu viņu ieinteresētību, lai viņus klausītos vēlētāji, es ierosinu, lai translācijas vai netranslācijas jautājumu izlemtu šeit ar vienu desmito daļu mūsu deputātu korpusa, t.i., divdesmit balsīm: ja ir 20 balsis par to, lai translētu, tātad jātranslē kaut kāds noteikts periods. Paldies./

Priekšsēdētājs: Es lūdzu, turpiniet, cik vajag. Tātad bija konkrēts priekšlikums. Manuprāt, visīsāk to izteica kolēģis Muciņš. Mums nevajag sajaukt prioritāti. Translēt vai netranslēt – to izlemj Augstākā padome, bet ieeja mūsu sēdē žurnālistiem nav liegta. Ja deputāti izvirzīs jautājumu, ka nekādi ieraksti nedrīkst būt, balsojam. Ja ir priekšlikums netranslēt, nobalsojam – netranslēt, vispār neierakstīt. Ja ir priekšlikums to izdarīt – balsojam, un tiek translēts tieši. Ja būs kaut kādas iebildes par to, kā tiek komentētas vai nepareizi akcentētas mūsu runas un viss pārējais, – tas atkal ir apspriešanas jautājums. Tāpēc es lūdzu jūs nobalsot par šo priekšlikumu.
Tātad mēs balsojam par to, ka no rītdienas mums tiešās translācijas vairs nav, bet pēc deputātu pieprasījuma un attiecīgas balsošanas šī translācija var būt. Var būt arī tāda situācija, ka pēc deputātu pieprasījuma vispār žurnālistiem nekādi ieraksti netiks atļauti konkrētā situācijā un konkrētā jautājumā. Lūdzu, balsosim.
Lūdzu rezultātu. Tas ir procedūras jautājums, un lēmums ir pieņemts. Tagad paziņojums. Ojārs Kehris lūdz vārdu informācijai.

O.Kehris: Cienījamie deputāti! Ekonomikas komisija savā sēdē ceturtdien no 9.00 līdz 13.00 gatavojas izskatīt jautājumu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā attiecībā uz īpašumu. Vairākas komisijas, piemēram, Lauksaimniecības komisija, arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisija, ir izteikusi vēlēšanos piedalīties šajā apspriešanā, daļēji arī Rūpniecības, celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija. Tādēļ mēs arī šo komisiju vārdā lūdzam informēt visus deputātus, ka tiek izskatīts šis jautājums, proti, par izmaiņām Konstitūcijā. Acīmredzot mums jāmēģina lūgt atļauju strādāt lielākajā telpā, kāda atrodas ēkā Lāčplēša un Brīvības ielas stūrī.

Priekšsēdētājs: Nākošais paziņojums. Deputāti, Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas biedri, tiek aicināti šodien pulksten 19.00 pulcēties Blaumaņa ielā 5a, 5.stāvā. Rīgas pilsētas deputāti izteikuši lūgumu atļaut viņiem rīt nepiedalīties mūsu sesijas plenārsēdē sakarā ar to, ka Rīgas pilsētas padomē ir ieplānota sesija. Tāpēc mums tūlīt jāizlemj, kuri deputāti rīt nevar piedalīties, lai mēs redzam, kāda ir situācija. Lai reģistrējas tie, kuri rīt var piedalīties sesijas plenārsēdē. Es pats diemžēl nevaru citu iemeslu dēļ. Rezultāts – 124.

I.Ozols: Es atvainojos, cilvēki vienkārši nesaprata un piereģistrējās pēc parastajiem noteikumiem visi.

Priekšsēdētājs: Es esmu vainīgs. Lūdzu reģistrēties vēlreiz tos, kuri rīt nevar. Rezultāts – 47. Rīgas padomē ir tikai 20 deputāti, tā ziņo kolēģe Ždanoka, bet mēs trīs rīt nevaram piedalīties tāpēc, ka rīt mums ir ieplānota tikšanās Baltijas valstu padomes sadarbības plānā ar Augstākās padomes priekšsēdētājiem un Ministru padomes priekšsēdētājiem no Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Tātad – kur pārējie 17 rīt grib doties? Acīmredzot ir jāizdara sekojošs secinājums. Ja mēs optimāli skatāmies, parasti tomēr 150 deputāti turējās kopā, tātad, ja 23 deputāti rīt nevar piedalīties plenārsēdē, tad vismaz 120 var strādāt, un sesijas darbs var normāli ritēt uz priekšu. Mums nav nekādu tiesību atcelt sesijas darbu. Tātad rīt sesija sāk darbu pulksten 10.00 kā vienmēr.