1990.gada 6.jūnija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Mēs varam sākt darbu. Pēc ziņām no reģistrācijas, ir ieradušies 104 deputāti. Tas ir pietiekošs skaits, lai strādātu. Bet mums ir iespēja arī tagad reģistrēties – varbūt kāds deputāts ir atnācis nedaudz vēlāk. Lūdzu reģistrēsimies! Rezultāts – 124. Tātad varam turpināt darba kārtību. Šodien vajadzētu otrajā lasījumā izskatīt un pieņemt likumprojektu “Par Latvijas Republikas Apkārtējās vides aizsardzības komiteju”. Vārds likumprojekta izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājam Indulim Emsim.

I.Emsis: Cienījamo priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Liekam priekšā Apkārtējās vides aizsardzības pastāvīgās komisijas izstrādāto likumprojektu par Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju otrajā lasījumā. Mēs esam saņēmuši no vairākām pastāvīgajām komisijām, kā arī no atsevišķiem deputātiem atzinumus un priekšlikumus par šo likumu. Arī dažas sabiedriskās organizācijas ir iesniegušas savus papildinājumus. Tas viss tika apskatīts pastāvīgajā komisijā. Esam nākuši pie secinājuma, ka principiālu iebildumu pret šo likumprojektu nav. Daudzi no priekšlikumiem ir ņemti vērā, un to jūs varat redzēt labojumos, kas jums ir izsniegti vakar.

Priekšsēdētājs: Vakar bija paziņojums par materiāliem, ko izsniedz blakus telpā. Deputāti ir iepazinušies ar labojumiem?

I.Emsis: Lūdzu, sameklējiet šos labojumus! Variants otrajā lasījumā – “Latvijas Republikas likums par Vides aizsardzības komiteju”. Manuprāt, mēs šodien varētu likumprojektu skatīt pa atsevišķiem pantiem. Ja deputātiem nav principiālu iebildumu, mēs varētu par šiem pantiem balsot, jo, kā jau es teicu, tie priekšlikumi, kuri bija, ir iekļauti, izskatīti un vai nu noraidīti, vai iekļauti. Es argumentēšu, kāpēc tas tā ir. Vienlaikus, ja priekšsēdētājam nav iebildumu, es lūgtu, lai šeit tribīnē atrastos arī Ilma Briņķe, kas varētu kompetenti argumentēt likuma juridisko pusi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ilma Briņķe. Mums tikai vajadzētu panākt vienošanos par šo pantu apspriešanu. Pēc Konstitūcijas, likumi jāpieņem ar 100 balsīm, tātad 50% plus viena balss. Varbūt, apspriežot atsevišķus pantus, mēs varētu uzskatīt, ka šis ir procedūras jautājums un iet runa par papildinājumiem vai par papildinājumu noņemšanu. Ja mēs balsosim par katru pantu 50% plus viena balss, mēs varam nonākt tādā situācijā, ka nepieņemsim nevienu papildinājumu, un mums gribot negribot būs jāpieņem likums kopumā bez papildinājumiem. Jums nav iebildumu? Juristiem? Principā parlamentārajā darbībā, apspriežot likumprojektus, dažādus papildinājumus, labojumus, redakcionālus labojumus pieņem vienkārši ar klātesošo vairākumu. Nav vajadzīgi 50% plus viena balss, jo ar to mēs pieņemam likumu kā tādu.

J.Bojārs: Tā nevar, mēs varam iztaisīt tādus papildinājumus, kas pilnīgi...

Priekšsēdētājs: Labi, ja nevar, tad nevar. Es vienkārši uzdevu jautājumu. Mēs nediskutēsim. Var būt tāda situācija, ka nevienu papildinājumu nepieņemsim un apspriešanas gaitā nekas nemainīsies. Turpināsim tā, kā esam strādājuši visu laiku. Sāksim pa pantiem.

Z.Ziediņš: Man ir jautājums kopumā par visu šo koncepciju, kas mums tiek piedāvāta. Tā tika aplūkota arī Rūpniecības komisijā, un izvirzītas, manā uzskatā, būtiskas pretenzijas. Diemžēl šīs būtiskās pretenzijas netika ietvertas jūsu izklāstā, un man ir bail, ka tās paies garām, tāpēc man ir konkrēts jautājums. Mēs iebildām pret to, ka Vides aizsardzības komiteja nenes absolūti nekādu atbildību par dabas situāciju republikā. Jūs nenesat atbildību par kļūdainām ekoloģiskajām ekspertīzēm, kuras ir pieļautas un var tikt pieļautas, jūs nenesat atbildību par to, ka būs jāiegulda papildu kapitāllīdzekļi, ja nomaina sanitārās normas un objekts jāpārceļ citā vietā, jūs vispār nenesat nekādu atbildību par savu pieņemto lēmumu. Mēs lūdzām ietvert papildu punktu, bet šāda punkta vispār nav. Es domāju, ka tas ir ļoti būtisks pieprasījums, jo viens nevar uzupurēties un būt tāda svētā baltā Dieva tētiņa lomā, kas visu norādīs, bet nenesīs nekādu atbildību.
Otrs jautājums, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks, ir 15.punkts par dabas aizsardzības fonda vadīšanu un turēšanu. Šādā formulējumā, ka dabas aizsardzības fonds, kas, izveidots no soda naudām ļoti liels, tiks vadīts vienpersoniski un turēts tikai Vides aizsardzības komitejā un nevis pašpārvaldē, manā uztverē, uzurpē jūs par tādu orgānu, kura priekšā visi ciemu priekšsēdētāji stāvēs rindiņā ar zemu nokārtām galvām, lai izprasītu zināmas summas ekoloģisko jautājumu risināšanai. Ja šo pantu atstāj, tādā gadījumā tas ir citādi jāformulē. Ja jūs fondu turat un vadāt, tas nozīmē, ka nav nekāda cita turētāja un vadītāja.
Trešais ļoti būtiskais iebildums, uz ko jūs nedevāt atbildi, ir jautājums par to, kurš īsteni var pieprasīt dabas aizsardzības ekoloģisko ekspertīzi. Mēs jau redzējām situāciju ar Slokas papīrfabriku, ka tikai tādēļ, ka ražotājs nevarēja pieprasīt no jums šo ekonomisko un ekoloģisko ekspertīzi, tika pieņemts ļoti kļūdains Ministru padomes lēmums, kas nostādīja muļķīgā situācijā visu mūsu iepriekšējo valdību. Šis punkts vispār nav risināts labojumos. Es domāju, ka vajadzētu vismaz uz šiem trim jautājumiem atbildēt un pēc tam mēs varētu skatīt pa punktiem.

Priekšsēdētājs: Norunāsim, ka tagad atbildēsim uz jautājumiem, bet, ja deputāti būs neapmierināti ar kādu pantu vai viņiem būs priekšlikums, tad tūlīt pat to izšķirsim balsošanā apspriešanas gaitā.

L.Alksnis: Varbūt mēs varētu pirms konkrētu punktu izskatīšanas uzklausīt deputātu viedokļus konceptuālajā plāksnē par problēmu kopumā, protams, nepretendējot kategoriski uz kapitālām izmaiņām. Tomēr domāju, ka mums, deputātiem, būtu kas sakāms šajā jautājumā vispārējā plāksnē.

Priekšsēdētājs: Mēs gan konceptuāli izteicāmies, un es šaubos, vai būs īpaši atšķirīgas domas, kaut gan par to mēs varētu lemt.
No zāles: Es pilnīgi atbalstu šeit kolēģu teikto domu. No mana iesniegtā papildinājuma nekas nav ņemts vērā. Es redzu, ka arī no to trīs deputātu teiktā, kuri uzstājās, nekas netika ņemts vērā. Domāju, ka vajadzētu ļaut izteikties, pēc tam apspriest šo likumprojektu.

N.Mihailovs: */Kolēģis Ziediņš jau teica, ka likumprojektu par Apkārtējās vides aizsardzības komitejas dibināšanu mēs izskatījām Rūpniecības komisijā, un viņš tur izteica vairākus priekšlikumus. Bet man ir šāds priekšlikums: Augstākajā padomē vienkārši pieņemt likumu par komitejas radīšanu, teiksim, tādu īsu, bet, lūk, to, kas mums tika izdalīts pirmajam lasījumam, un papildinājumus – to apstiprināt kā nolikumu par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju. Bet likumu pieņemt īsu, vienkārši Augstākās padomes likumu par komitejas radīšanu. Bet šis jau būs nolikums ar visiem papildinājumiem, izmaiņām utt. Es domāju, pie šī [jautājuma] nevajadzēs atgriezties vairākkārt./

Priekšsēdētājs: Kā mēs darīsim? Jūs uzreiz atbildēsiet? Varbūt uzreiz, citādi jautājumi pazudīs un netiks sniegtas atbildes.

I.Briņķe: Es gribētu atbildēt uz pirmo jautājumu, ko izvirzīja kolēģis. Šeit runa gāja par juridisko, tiesisko atbildību, kura iestātos komitejas priekšsēdētājam, vietniekiem un arī pārējiem tur strādājošajiem, ja viņi nepildītu uzliktos pienākumus. Es gribu teikt, ka komitejas statuss nav nekāds izņēmuma statuss un atbildība ir paredzēta pārējā likumdošanā. Kriminālkodeksā ir vesela virkne amatnoziegumu, par kuriem paredzēta atbildība, piemēram, par nolaidību, par varas vai dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Tajā pašā gadījumā arī Civilkodeksā ir attiecīgi panti, kas paredz šādu atbildību, tāpat ir Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Darba likumkodeksā. Tādējādi šajā gadījumā īpaša atbildība nebūtu jānosaka.

I.Emsis: Nākošais jautājums arī bija no Rūpniecības komisijas par dabas aizsardzības fonda turētāja funkcijām. Šis fonds nav fonds, no kura tiks finansēti tradicionālie dabas aizsardzības pasākumi republikā. Šo fondu citās republikās sauc par rezerves fondu, tādēļ ne kolhozu priekšsēdētājiem, ne kādu citu ražotņu vadītājiem nav nekādas praktiskas cerības, ka viņi no tā kaut ko varētu dabūt. Visi ražošanas jautājumi un vides aizsardzības jautājumi būs jāatrisina no valsts budžeta vai no savas ražotnes līdzekļiem. Fonds ir domāts avīzes izdošanai, dabas aizsardzības sabiedrisko pasākumu finansēšanai, sabiedriskajām organizācijām, prēmijām, dažādiem konkursiem un tamlīdzīgi. Lūdzu, saprotiet šo situāciju. Tas nav fonds, no kura tiek finansēti apkārtējās vides aizsardzības pasākumi. Tas ir pārāk niecīgs, lai no tā kaut ko varētu finansēt. Nevajag jaukt šīs lietas. Tādējādi komiteja patur sev tiesības būt šī fonda turētāja. Tāpat kā ir Kultūras fonds, būs arī Vides aizsardzības fonds. Tas ir tāda paša līmeņa objekts. Tā kā šie priekšlikumi, kas izskanēja, principā visi ir iesniegti un izskatīti, mums nevajadzētu tos te otrreiz stādīt priekšā, jo, izskatot atsevišķus pantus, dosim atbildi, kāpēc tas vai cits priekšlikums, mūsuprāt, nav pieņemams. Bet ir arī konceptuālas atšķirības, un par tām ir jānobalso. Tur neko nevar darīt, mums ir dažāda pieeja vides aizsardzībai.

I.Briņķe: Atbildot uz kolēģa jautājumu, kāpēc šis dokuments nevarētu būt “položeņije”, kā viņš teica, jeb latviski – nolikums, es gribētu atgādināt, ka likumu par šādas komitejas izveidošanu Augstākā padome pieņēma divus gadus atpakaļ sakarā ar Latvijas kompartijas un Ministru padomes kopējo lēmumu par kardinālu dabas aizsardzības darba uzlabošanu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Tam sekoja pagājušā gada vasarā sesijā pieņemtais Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums par neapmierinošo ekoloģisko situāciju Latvijā. Tur bija paredzēts, ka šāda komiteja tiks izveidota. Tā kā komiteja ir pakļauta tieši Augstākajai padomei, mums noteikti jāpieņem likums, nevis nolikums.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka uz visiem jautājumiem mēs atbildējām.

I.Emsis: Vēl viens jautājums, uz kuru mēs neatbildējām. Tas ir ierosinājums atlikt šī jautājuma izskatīšanu sakarā ar konceptuālām atšķirībām. Mūsu komisija negrib šādam variantam piekrist sakarā ar to, ka likumprojekts ir izskatīts un akceptēts iepriekšējā sasaukuma sesijas pastāvīgajā komisijā. Tas ir akceptēts republikas Ministru padomē, Tieslietu ministrijā, izskatīts vairākās sabiedriskajās organizācijās, un es šaubos, kolēģi deputāti, vai mums būs vēl kāds likums, kurš tik rūpīgi iepriekš skatīts.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj! Es piekrītu iepriekš runājušajam kolēģim, ka ir vairāki gadījumi, kad priekšlikumi nav raduši atspoguļojumu šajā likumā. Tā noticis arī ar dažiem maniem priekšlikumiem. Būtu tomēr lietderīgi noklausīties debašu veidā vai citādi tos argumentus, kāpēc cilvēkiem ir savādāks viedoklis.

Priekšsēdētājs: Tāds priekšlikums jau izskanēja. Vēl ir kādi jautājumi?

V.Kostins: */Cienījamo priekšsēdētāj! Kad pirmo reizi notika apspriešana, runa bija par 6.5.pantu. Te ir frāze: “netraucēti veikt vides aizsardzības likumdošanas ievērošanas pārbaudes jebkurā objektā visā Latvijas PSR teritorijā, ieskaitot teritoriju, ko izmanto Bruņotie spēki” un tālāk kā tekstā. Mēs jau toreiz runājām, ka vārds “netraucēti” – tas ir vienkārši pašapmāns, tā nedrīkst ierakstīt nolikumā, tas neizdosies. Un ierosinājām toreiz pārrunāt formulējumu “pēc saskaņošanas veikt pārbaudes”. Manuprāt, jūs tam piekritāt, ka tā acīmredzot praktiski arī būs. Bet pašlaik izmaiņās nekā tāda nav./

I.Emsis: Es gribētu uz šo jautājumu atbildēt ļoti skaidri – ja mēs gribam kontrolēt vides aizsardzību republikas teritorijā, bet komiteja pat nevarēs apmeklēt dažus objektus, kā mēs varam garantēt republikas iedzīvotājiem labvēlīgu apkārtējās vides kvalitāti? Man kā komitejas priekšsēdētājam ir jāatbild par to, lai republikas iedzīvotājiem būtu šī vide, bet es pat nevaru apmeklēt objektu? Es šo jautājumu vispār nesaprotu. Kā var stādīt tādā veidā jautājumu? Obligāti ir jāvar apmeklēt. Ja ir konceptuāla atšķirība, mums par šo jautājumu vienkārši jābalso. Tas, ka mēs dažos objektos būsim spiesti kārtot formalitātes, ir pats par sevi saprotams. Bet šādām tiesībām apmeklēt ir jābūt.
No zāles: Kā liekas šī likumprojekta autoriem, vai šis likums savā veidā neaizsteidzas priekšā likumam par apkārtējo vidi, jo šajā likumā nav ietvertas jēdzienu definīcijas un attiecīgais atšifrējums? Līdz ar to šis likums pēc savas būtības ir pagaidu likums. Likums par dabas aizsardzību republikā noteikti būs, un tam vajadzētu uz visiem šiem jautājumiem dot atbildi. Līdz ar to paceļas jautājums par apkārtējās vides kvalitātes normatīviem. Tātad ir jābūt definīcijai ar attiecīgu atšifrējumu, jo šajā likumā ekonomikas un ekoloģijas prob-lēmas ir blakus. Ekonomiskā puse saistās ar desmitiem un varbūt simtiem miljonu pamatfondu. Te ir zināms neloģiskums likuma pieņemšanas secībā.

I.Briņķe: Šeit atkal ir konceptuālas dabas jautājumi. Es uzskatu, ka šis likums ir noteikti jāpieņem, jo pašreizējā situācijā dabas komitejas darbinieki un arī reģionālās inspekcijas faktiski, tēlaini sakot, sēž uz koferiem un gaida, vai šī komiteja būs vai nebūs, vai tā strādās vai nestrādās. Otrkārt, sakarā ar pašreizējo aso ekoloģisko situāciju Latvijā šis likums noteikti jāpieņem. Treškārt, šie jēdzieni, piemēram, par aizsargājamajiem dabas objektiem un tā tālāk, tiek pašlaik izstrādāti likumā par apkārtējās vides aizsardzību.

P.Šapovālovs: */Es arī iesniedzu labojumu 14.pantā “Valsts inspektoru tiesības un pienākumi”, kurā teikts, ka inspektoriem būs formas tērps, [tiesības] nēsāt dienesta šaujamo ieroci. Un turpat norādīts, ka tiesības un pienākumus noteiks pati komiteja. Vai komiteja nepiesavināsies sev pārāk daudz tiesību?/

 I.Emsis: Mēs vienkārši neesam nonākuši līdz vajadzīgajam punktam. Pašreiz nevar uzreiz to atrast, bet mēs esam paredzējuši, ka šo nolikumu apstiprinās Augstākās padomes Prezidijs. Tas ir labojumos. Tātad Augstākās padomes Prezidijs, nevis pati komiteja.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Mēs esam pirmajā lasījumā izskatījuši šo likumprojektu, izdebatējuši par vispārējiem virzieniem, par koncepcijām. Šobrīd atkal nāk pie mikrofona deputāti, kuri acīmredzot nav bijuši attiecīgajā plenārsēdē, vai nāk ar konceptuāliem jautājumiem, ar iebildēm par atsevišķiem pantiem. Šis ir otrais lasījums, lai gan jāpiebilst, ka mums nav reglamenta un tādējādi mums pašiem jālemj, kāds būs šis otrais lasījums, vai mēs skatīsim pa pantiem un balsosim par attiecīgajām izmaiņām vai atkal sāksim par koncepcijām un uz jautājumiem atbildēt. Mēs vienkārši noslogojam kolēģus, kuri šobrīd atrodas tribīnē. Tātad mans ierosinājums ir tāds: šobrīd izskatīt likumprojektu pa pantiem, sākot ar pirmo, un balsot par tiem rakstiskajiem iesniegumiem, respektīvi, labojumiem, kas ir iesniegti komisijām. Ja tiešām ir kāds būtisks labojums, tad tos mēs arī varam izskatīt, ja tā nolemsim. Taču tā nav normāla parādība, ka mēs nākam ar priekšlikumiem, kas nav izskatīti komisijā.

Priekšsēdētājs: Vēl ir kādi jautājumi? Deputāti uzdos jautājumus, un tad mēs izlemsim par to, kā strādāsim.

F.Stroganovs: */Cienījamais komisijas priekšsēdētāj! Labojumos un arī pašā likumā pirmajā lasījumā gandrīz visos pantos ir tāds formulējums: “apkārtējās vides aizsardzības valsts programmas” un tālāk seko “un dabas resursu izmantošanas”. Tas atkārtojas vairākkārt. Domāju, ka likumā te nepieciešams traktēt šādā veidā: “apkārtējās vides aizsardzībai, dabas resursu izstrādāšanai un izmantošanai”. Tieši tā. Ja jautājums būs tikai par dabas resursu izmantošanu, tas neatklās pilnīgi apkārtējās vides aizsardzības būtību, jo dabas resursu izstrādāšana videi var nodarīt lielāku kaitējumu nekā dabas resursu izmantošana. Es uzskatītu par nepieciešamu frāzi “dabas resursu izmantošana” visur papildināt ar vārdiem “izstrādāšana un izmantošana”. Iespējams, es kaut ko saprotu ne tā./

I.Briņķe: Mēs vadījāmies no spēkā esošās likumdošanas. Tur iet runa nevis par dabas resursu izstrādāšanu, bet par dabas resursu izmantošanu. Visos kodeksos iet runa par izmantošanu – */“tiesības izmantot dabas resursus”./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Ja neapmierina kāds viens pants, bet jūs esat gatavi spriest par likumu kopumā, tad mēs šos jautājumus varbūt uzdosim, apspriežot attiecīgo pantu, vai izteiksim savu priekšlikumu un tad balsosim. Deputāti varēs izlemt par vienu vai otru labojumu un par redakcijas komisijas labojumu.

J.Celmiņš: Bet šeit tomēr vajadzēs jums dot paskaidrojumus, vai pirmajā lasījumā izteiktie ierosinājumi ir vai nav iekļauti un, ja nav iekļauti, tad kāpēc. Tad mēs varētu skatīt pa pantiem tālāk.

I.Emsis: To mēs gribam darīt, bet jautājums ir par to, vai skatīt pa atsevišķu komisiju un atsevišķu cilvēku iesniegtajiem priekšlikumiem vai ierosinājumus un priekšlikumus pa pantiem. To ir daudz, un mums visa diena aizies.

Priekšsēdētājs: Varbūt norunāsim, ka, izskatot katru pantu, tiks sniegta informācija par ierosinājumiem, kāpēc tie noraidīti vai kas šajā pantā mainīts.

O.Ščipcovs: */Man jautājums priekšsēdētājam. Es saprotu, ka apkārtējās vides aizsardzības, ekoloģijas jautājumi pēc sava svarīguma tiek likti līdzās ekonomikai. Ja mēs šodien izstrādājam likumu par Apkārtējās vides aizsardzības komiteju, vai tas nenozīmē, ka mums jārada likums par Ekonomikas ministriju? Es [to] tādā sakarībā, ka, ja reiz būs radīts likums par apkārtējās vides aizsardzību, tad šajā gadījumā mērķtiecīgi runāt tomēr par komitejas nolikumu. Jūs to neuzskatāt par pamatotu? Citādi jāizstrādā arī likums par Ekonomikas ministriju, piemēram. Tas ir ne mazāk svarīgs jautājums, kaut arī es ne drusku nenoliedzu izskatāmā jautājuma svarīgumu./

Priekšsēdētājs: Mēs par šo jautājumu, ka Vides aizsardzības komiteja ir īpaša komiteja, esam pietiekoši daudz diskutējuši.

I.Briņķe: Augstākā padome taču pieņem likumus un lēmumus. Ja komiteja būtu pakļauta Ministru padomei, tad Ministru padome apstiprinātu šīs komitejas nolikumu vai lēmumu par šo komiteju, kā līdz šim ir bijis.

A.Providenko: */Es gribētu precizēt 1.pantu. Ņemot vērā, ka šeit norādīts, ka Apkārtējās vides aizsardzības komiteja ir centrālais valsts orgāns, bet 2.pantā ir runa par to, kas atrodas šīs komitejas pārziņā, es uzskatītu par pareizu, lai te būtu ierakstīts: …[tā] ir organizējošs un kontrolējošs valsts resors. Tāpēc ka šeit ir uzskaitīta virkne šīs komitejas funkciju, un vēl tā ietvers noteiktas struktūras./

 Priekšsēdētājs: Sākas atsevišķu pantu apspriešana, un mums vajadzētu izšķirties par vienu principu. Deputāts Lagzdiņš ierosināja šobrīd skatīt pa pantiem, pieņemt pantus un pēc tam likumu kopumā. Otrs variants, ko ierosināja deputāts Ziediņš un ko prasīja deputāts Blažēvičs un deputāts Lembergs, man šķiet, ir tas, ka vajadzētu runāt par koncepcijām. Debatēs pieteikušies divi – deputāts Preinbergs un deputāts Ziediņš.
Tātad viens priekšlikums ir sākt šī likumprojekta apspriešanu un izteikties par atsevišķiem pantiem, kas mūs apmierina vai neapmierina šajā likumā, kā arī balsot par papildinājumiem.
Otrs variants ir izteikt savas domas par koncepciju. Mums ir jānobalso. Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts – 125 deputāti. Lūdzu, balsojam.

J.Bojārs: Atvainojiet, mēs principā pārkāpjam reglamentu, ja atkal sākam spriest par koncepciju. Koncepcija ir izspriesta, par to nemaz nevajag balsot.

Priekšsēdētājs: Jums ir pilnīga taisnība, bet deputāti ir šādu prasību izvirzījuši, un, lai ir skaidrība, mēs nobalsosim.

J.Bojārs: Tad jau var likt dienas kārtībā šī likumprojekta noņemšanu arī. Mēs esam vienu likumdošanas projektu izskatījuši, tagad mums ir cits likumdošanas likumprojekta apspriešanas etaps pa pantiem, nevajag kavēt laiku un atgriezties atpakaļ, man ir tādas domas.

J.Lagzdiņš: Es principā pievienojos Bojāra kunga izteiktajai domai, bet jāpiezīmē, ka reglaments joprojām nav pieņemts un 1979.gadā pieņemtajā reglamentā, kā arī pagaidu noteikumos nav paredzēti divi lasījumi. Kolēģi, tā ir mūsu prakse, ka mēs apstiprinām katru reizi ar noteiktu lēmumu to, ko gribam izdarīt šobrīd.

J.Biezais: Sakarā ar Bojāra teikto var pieņemt, ka daži panti vienkārši nav ierakstīti.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mums tomēr jāvadās pēc tā, ko teica deputāts Lagzdiņš, jo mums tiešām nav izstrādāta reglamenta. Šobrīd diemžēl esam spiesti pieņemt lēmumu katru reizi atsevišķi. Lai būtu skaidrība, vispirms balsojam par procedūras jautājumu – apspriest likumprojektu otrajā lasījumā pa pantiem bez koncepcijas apspriešanas. Lūdzu, balsojam. Rezultāts: 97. Tātad šis priekšlikums ir pieņemts. Sāksim apspriest likumu. Vārds deputātam Emsim.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Mēs varam sākt pēc likumprojekta pamatvarianta apspriest pirmo pantu. Latvijas Vides aizsardzības komiteja ir Latvijas Republikas centrālais valsts rīcības un kontroles orgāns, kas izlemj visus apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumus, kuri saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem ietilpst tās kompetencē. Labojumi šajā pantā ir tikai redakcionālas dabas.

A.Providenko: */Es runāju par koncepciju un tagad teikšu par 1.pantu. Es tomēr lūgtu, lai tiktu ņemts vērā tas, ka šajā komitejā, te tā nosaukta par orgānu, ir koncentrētas visas trīs funkcijas – likumdevēja, izpildu un, teiksim tā, tiesu varas funkcija. Tāpēc tajā būs pakļautās struktūras. Tāpēc es tā saprotu, ka te jābūt vārdam “resors”. Tā nākas ierakstīt: “Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteja ir centrālais valsts organizējošais un kontrolējošais resors, kurš izlemj visus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumus, kas ietilpst tās kompetencē saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju un Latvijas PSR likumdošanu.” Lūk, tādā veidā./

I.Emsis: Cienījamie deputāti, pastāvīgā komisija...

Priekšsēdētājs: Lai sniedz atbildi redakcijas komisija!

I.Emsis: Pastāvīgajā komisijā mēs šo jautājumu izdebatējām un palikām pie tādiem formulējumiem, kādi ir projektā. Tātad latviešu tekstā “orgāns” un krievu arī “orgāns”. Tāds ir mūsu priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Providenko acīmredzot uzstāj, lai tiktu balsots par šo priekšlikumu?

A.Providenko: */Tad nav saprotams pats formulējums, kas tas tāds orgāns, kuram tātad ir arī pakļautās struktūras. Struktūras. Tas būtu absolūti precīzi formulēts, ja šī komiteja sauktos par resoru./

 I.Caune: Projektā ir tikai 1.pants bez apakšpunktiem, bet otrajā lasījumā projektā parādās jau pirmais trešais. Kā to saprast?

I.Emsis: Tur ir kļūda.

Priekšsēdētājs: Nav vairāk priekšlikumu? Ir redakcijas komisijas priekšlikums un deputāta Providenko priekšlikums redakcijai.

E.Krastiņš: Ja es pareizi sapratu, tad jūs esat 1.panta nosaukumā labojuši vārdu “iestāde” pret “orgānu”, neatzīmējot to labojumos. Vai tā ir taisnība?

I.Emsis: Es atvainojos, tas ir otrajā lasījumā un bija pirmajā reizē jau fiksēts. Es atvainojos, bet tas ir fakts.

E.Krastiņš: Tādā gadījumā man tomēr gribētos jautāt, kāpēc tas tā izdarīts, ja latviskais vārds ir “iestāde”, un vai mums tomēr no šā visai divdomīgā vārda “orgāns” nevajadzētu turpmāk vairīties? Mums ir “organizācija” vai “iestāde”, varbūt tomēr nelietosim šo vārdu “orgāns”?

Priekšsēdētājs: Tas ir pieņemams priekšlikums, nav ko diskutēt par to. Lūdzu – deputāts Muciņš.

I.Emsis: Es domāju, ka šis jautājums ir tiešām tāds, kam var piekrist. Pirmajā variantā ir arī “iestāde”, un mums principiālu iebildumu pret to nav.

L.Muciņš: Likumdošanas komisija ir pārgājusi uz vārdu “institūcija” šā divdomīgā vārda vietā. Vai nu lai paliek “iestāde”, vai “institūcija”, bet nekādā ziņā tas...

I.Briņķe: Es domāju, lai paliek “iestāde”. To “orgānu” mums ir par daudz, arī visos likumdošanas aktos. Šeit varbūt tiešām latviskāk skanētu “iestāde”. Es tikai šaubos par to “vedomstvo” – vai tas krieviski būs pareizi?

Priekšsēdētājs: Tas ir leksiskas dabas labojums. Es domāju, lai paliek šobrīd “iestāde”. Man liekas, ka lielākā daļa deputātu piekrīt. To var valodnieki vēlreiz apskatīties, cik šis termins ir precīzs. “Učreždeņije” ir iestāde.

I.Briņķe: “Učreždeņije” ir iestāde, “vedomstvo” ir resors.

Priekšsēdētājs: Tātad šeit pamatā bija par formulējumiem. Deputāt Providenko, vai jūs vēlaties, lai par jūsu priekšlikumu balso? Varbūt nolasiet vēlreiz precīzi savu priekšlikumu, un redakcijas komisijas visiem ir!

A.Providenko: */Latviešu tekstā ir absolūti precīzi “iestāde”. Krieviski – “vedomstvo” [resors]. Es vēlreiz argumentēju to, ka šīs komitejas pakļautībā atrodas arī vēl organizatoriskas struktūras, teiksim, orgāni. Tāpēc pēc krievu valodas leksikas absolūti precīzi šeit der vārds “vedomstvo”, kura sastāvā ir vēl orgāni vai iestādes, vai vēl kā citādi var nosaukt. Tāpēc es lūdzu un pastāvu, lai balsotu par šo jautājumu./

 Priekšsēdētājs: Tātad latviešu tekstā šoreiz problēmu nav. Cik es saprotu, ir tikai krievu tekstā.

I.Emsis: Jā, un es domāju, ka krievu tekstā vajadzētu ļaut to literāri pareizi izvērtēt. Mēs baidāmies šeit uz vietas pieņemt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Jūs pieņemat deputāta Providenko priekšlikumu?

I.Emsis: Pieņemam.

Priekšsēdētājs: Ja tas ir pieņemams, tad šeit nav nekādu strīdu. Mums acīmredzot ir jābalso par šo pantu kopumā, par tā pieņemšanu. Citur mums būs papildinājumi, labāk būs, ja esam nobalsojuši par katru pantu. Jūs uzskatāt, ka nevajag balsot? Labi, varam pāriet pie 2.panta. Balsosim tomēr, deputāti? Labi, tad lai ir pilnīgi skaidrs: par katru pantu mēs nobalsosim, lai ir zināms, ka tas pieņemts. Lūdzu balsošanas režīmu! Reģistrācija? Lūdzu, reģistrējamies! Rezultāts: 120, 121, 122. Balsojam par šo pantu ar leksiskiem labojumiem! Rezultāts: par – 91, tātad 101 balss, 10 rokas ir paceltas zālē. Jūs visi bijāt par? Pārejam pie 2.panta!

I.Emsis: 2.pants – “Latvijas Vides aizsardzības komitejas darbības pamatvirzieni. Latvijas Vides aizsardzības komiteja savas kompetences ietvaros darbojas šādos pamatvirzienos: 1) izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes iestādēm realizē vienotu apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politiku.” Nevajag lasīt? Labojums ir 2. un 3.punktā, kur, ņemot vērā Jūras lietu komisijas priekšlikumu, tiek papildināts, ka ne tikai republikas teritorijā, bet arī teritoriālajā jūrā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas ekonomiskajā zonā. Tas ir atbilstoši Konstitūcijas 11.pantam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jums ir arī kādi papildinājumi?

I.Emsis: Vairāk papildinājumu šajā pantā nav.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

E.Krastiņš: Es biju iesniedzis priekšlikumu svītrot 4.apakšpunktu, jo tas īsti nesaskan ar šā panta pamatfunkciju – ar darbības pamatvirzienu noteikšanu. Manuprāt, tas ir instruments visos pārējos un īpaši 1.apakšpunktā noteikto pamatvirzienu realizācijai. Tas noteikts arī Konstitūcijas 107.pantā.
Otrkārt, arī 5.panta 1.apakšpunktā ir teikts, ka šī komiteja var izstrādāt un iesniegt priekšlikumus par likumdošanas pilnveidošanu. Kāpēc ir jādublē speciāls pamatvirziens “Realizē likumdošanas
iniciatīvu”? Piedāvāju šo 4.apakšpunktu izslēgt.

Priekšsēdētājs: Kāds ir redakcijas komisijas viedoklis?

I.Emsis: Mēs vienkārši atbalstījām viedokli, ka skaidrība nav par ļaunu. Šeit tiek noteiktas pamatfunkcijas, ekopolitika, ekspertīze, inspekcija. Mēs domājām, ka likumdošana ir svarīga pamatfunkcija, ka to vajadzētu atstāt. Tāds ir mūsu priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Ja es pareizi saprotu, deputāts Krastiņš iestājas pret liekvārdību, jo no likuma tas viss izriet. Tas nav būtisks, principiāls labojums. Lūdzu – otrais mikrofons.

J.Blažēvičs: Visā likumprojektā nekur nav minēts cilvēks, nav teikts, ka jūs darbojaties cilvēka labā, bet darbojaties, tikai veidojot savu komiteju. Man ir priekšlikums pirmajā teikumā pēc vārdiem “kompetences ietvaros” likt “un cilvēka veselībai nekaitīgas vides radīšanā”. Tālāk – kā tekstā. Nākamais – 1.apakšpunkts: “izstrādā politiku”. Likumā tā nevar rakstīt, ka politikas izstrādāšana ir vienreizējs akts. Veido politiku, nevis izstrādā. 2.punktā: “Realizē valsts ekoloģisko ekspertīzi, nosaka apkārtējās vides aizsardzību garantējošas prasības un nodrošina to ievērošanu.” Tas ir viens no galvenajiem komitejas darba pamatvirzieniem – nodrošināt to ievērošanu. Ja nenodrošinām, tad nav vērts arī turpināt darbu.

Priekšsēdētājs: Redakcijas komisija?

 I.Emsis: Mēs izskatījām deputāta Blažēviča priekšlikumus, arī tos, kas mums ir iesniegti, un jāatzīst, ka tas, ko šobrīd ierosina, nedaudz atšķiras no tā, kas ir iesniegti rakstiski. Tāpēc man tūlīt grūti visu komentēt, bet to, kas iesniegts rakstiski par cilvēka veselībai nekaitīgas vides radīšanu, vajadzētu pielikt. Ja mēs tā ļoti detalizēti mēģināsim raksturot visu, ar ko nodarbojas šī komiteja, 2.pantā, kurā ir nosaukti tikai pamatvirzieni, šis pants izvērtīsies pārlieku garš, turklāt, mūsuprāt, jēdziens “apkārtējās vides aizsardzība” ietver šo jautājumu, tas ir visaptverošs jēdziens, tāpēc pastiprināt to ar kādiem paskaidrojumiem nevajag.
Otrkārt, deputāts Blažēvičs ierosina otrajā punktā papildināt “un nodrošina to ievērošanu”. Tas vairs neattiecas uz ekspertīzes kompetenci. Tas ir deklarēts tajos pantos, kur ir runa par komitejas pienākumiem, tur tas ir precīzi raksturots. Tāpēc šeit, mūsuprāt, nevajag uzsvērt.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

A.Endziņš: Man neliels iebildums par papildinājumu pie punkta viens trīs. Jūs atsaucāties uz Konstitūcijas 11.pantu. Pēc šā teksta papildinājuma iznāk, ka republikas teritorija un teritoriālā jūra ir divas dažādas lietas. Republikas teritorijā ietilpst teritoriāli ūdeņi. Ja gribat būt precīzi, tad vajag rakstīt tā, kā tas ir rakstīts 11.pantā. Tur ir nošķirta republikas sauszemes teritorija, iekšējie ūdeņi un teritoriālās jūras ūdeņi. Citādi šeit iznāk tā, ka republikas teritorija un teritoriālā jūra ir divas dažādas lietas.

I.Briņķe: “Tai skaitā” – jūs domājat? Jāraksta šeit “tai skaitā”?

A.Endziņš: Nē, tādā gadījumā tekstā “republikas sauszemes teritorija un teritoriālā jūra” ielikt iekšā vēl “iekšējos ūdeņus”, tad tas būs atbilstoši Konstitūcijas 11.pantam, uz kuru jūs atsaucaties.

I.Briņķe: Tad sakiet savu formulējumu, kā jūs tieši domājat izteikt šo apakšpunktu.

A.Endziņš: “Veic republikas sauszemes teritorijā, iekšējos ūdeņos, teritoriālajā jūrā” un tālāk kā tekstā.

I.Briņķe: Jūs zināt, ka pašreiz pēc zemes kodeksa un arī pēc pārējiem materiāliem...

A.Endziņš: Redziet, kas par lietu – ja jūs atsaucaties uz Konstitūcijas 11.pantu, tad Konstitūcijas 11.pantā runa ir par republikas jurisdikciju un tur teikts tā, ka Latvijas PSR realizē jurisdikciju attiecībā uz gaisa telpu virs republikas sauszemes teritorijas, iekšējiem ūdeņiem un teritoriālās jūras ūdeņiem, jo republikas teritorijas jēdzienā ietilpst gaisa telpa virs sauszemes, iekšējiem ūdeņiem un teritoriālajiem ūdeņiem. Tādā formulējumā, kāds tas pašreiz ir, minētā republikas teritorija un vēl arī teritoriālā jūra, tā ietilpst jēdzienā republikas teritorija. Un tad jāslēdz ārā “veic republikas teritorijā”, jo teritoriālie ūdeņi ietilpst teritorijas jēdzienā, republikas robežās.

Priekšsēdētājs: Tātad jums, deputāt Endziņ, priekšlikums ir tāds: vai nu atstāt “teritoriju” vien, jo...

A.Endziņš: Ieteiksim tā, kā ir Konstitūcijā, ar tādu atrunu, ka mēs izdalām, speciāli uzsveram sauszemes teritoriju, iekšējos ūdeņus, kurus ir ielikuši iekšā, un teritoriālās jūras ūdeņus. Te vajag vienkārši precizēt.

Priekšsēdētājs: Te vienkārši ir jāprecizē...

A.Endziņš: Lai nav pretrunas, ka vienā vietā ir rakstīts tā, bet otrā – citādi.

Priekšsēdētājs: To jūs izdarīsit, par to jābalso nav. Lūdzu, otrais mikrofons.
No zāles: Man ir cits priekšlikums, un šajā gadījumā mēs varam rakstīt arī tā, ka veic “republikas teritorijā”, izmetot ārā “teritoriālajā jūrā”, jo teritorija ietver gan sauszemi, gan iekšējos ūdeņus un visu pārējo.

Priekšsēdētājs: Tas jau ir noskaidrots. Lūdzu, otrais mikrofons.

 A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Otrā apakšpunkta pirmajai sadaļai es varētu piekrist, bet tālāk ir jānosaka apkārtējās vides aizsardzību garantējošas prasības. Esmu dziļi pārliecināts – tā kā par šo prasību pārkāpšanu iestājas pat kriminālatbildība, nemaz nerunājot par milzīgiem sodiem, un tā kā mums ir ne tikai valsts īpašums, bet arī privātīpašums, tad, manuprāt, ekoloģijas jautājums ir likuma jautājums, likumā ietverams jautājums, tāpēc es piedāvāju vārda “nosaka” vietā ielikt vārdu “izstrādā”, jo tagad iznāk, ka viena valsts komiteja pie Augstākās padomes izstrādā normatīvus, kuriem iestājas milzīga atbildība, pie tam nav nekādas garantijas, ka šie normatīvi tiks noteikti. Tiem jābūt ilglaicīgiem un pēc zināmas sistēmas. Mēs tagad kontaktējamies ar ārzemniekiem, un viņi tāpēc vien negrib ielaisties ar mums nekādos sakaros, jo mums šajos jautājumos nav sistēmas, nav likumā noteiktas garantijas.

No zāles: Tur nav vārda “normatīvi”.

A.Lembergs: Tur ir “prasības”. Es saprotu, tāpēc “izstrādā šīs prasības un noteiktajā kārtībā iesniedz izskatīšanai Augstākajai padomei”.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Jūs pašreiz komiteju nostādāt ļoti interesantā situācijā, jūs prasāt, lai priekšsēdētājs krimināli atbildētu par vides kvalitāti, un tajā pašā laikā neļaujat viņam pat noteikt vidi garantējošas prasības.

A.Lembergs: Pēc manām domām, tas jānosaka likumam.

I.Briņķe: Acīmredzot tiks izstrādāti pamatoti valsts standarti.

A.Lembergs: Vārda “nosaka” vietā rakstīt “izstrādā”.

I.Briņķe: Manuprāt, vārds “nosaka” ietver arī jēdzienu “izstrādā”, jo komiteja vispirms izstrādās un pēc tam noteiks. Mēs par to komisijā runājām.

A.Lembergs: Tāpēc es ierosinu jautājumu balsot. Tas ir principiāls konstitucionālas dabas jautājums, kas iekļauts šajā pantā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais mikrofons.

L.Alksnis: Man būtu priekšlikums pirmo punktu papildināt ar diviem vārdiņiem, konkrēti – lasīt 1.punktu šādā redakcijā: “Izstrādā un kopīgi ar citām valsts iestādēm realizē vienotu apkārtējās vides veidošanas, izmantošanas un aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politiku.” Pielikt klāt vārdiņus “vides veidošanas un izmantošanas” politiku. Ja mēs tālāk lasām, teiksim, konkrētās darbības virzienus, tad redzam, ka Vides komiteja ņem dalību savu noteikumu diktēšanā, piemēram, reģionālo shēmu izstrādāšanā, ģenerālplāna izstrādāšanā, to saskaņošanā. Es uzskatu, ka tādā veidā darbojas tās virsregulējošais spēks, kas ir ļoti būtiski.

Priekšsēdētājs: Tas, man liekas, ir skaidrs. Tas ir pieņemams.

I.Emsis: Es domāju, ka tam var piekrist, mums iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Otrs mikrofons.

I.Silārs: Cienījamie deputāti! Es aicinu visus beidzot atteikties no vecajiem stereotipiem. Ko nozīmē: “Republikas teritorijā organizē republikas apkārtējās vides utt.” Mēs dzīvojam Latvijas Republikā, saīsināti, Latvijā. Mēs dzīvojam Latvijas valstī, arī Somija ir republika, Itālija ir republika, Turcija ir republika, galu galā arī Nigērija ir republika, un es nedomāju, ka tās savos likumos raksta “republikas teritorija”. Ir valsts likums, valsts ziņas, bet nevis republikas ziņas.

Priekšsēdētājs: Kā es sapratu, jūsu priekšlikums ir svītrot vārdu “republika”, bet...

 I.Silārs: Vārdu “republikas” aizvietot ar vārdu “valsts”.

Priekšsēdētājs: Šis ierosinājums ir pieņemams, bet tas attiecas uz visu likumprojektu kopumā. Es domāju, ka mēs to varētu ieteikt redakcijai, jo būtībā tas neko nemaina, un jūs varat pasekot, lai šādi formulējumi būtu. Ja vārdi neatkārtojas, visur lai ir “valsts”, lai ir sinonīmi.

I.Emsis: Mēs piekrītam šim labojumam, “republika” šajā likumprojektā ir tāpēc, ka tas ir izstrādāts pirms mūsu Deklarācijas pieņemšanas un līdz ar to ir palikusi vecā terminoloģija, bet ierosinājumam ir pilnīgi jāpiekrīt.

Priekšsēdētājs: Tādēļ lēmuma galīgajā redakcijā tas ir jāņem vērā. Mums šobrīd ir redakcijas komisijas priekšlikums, deputāts Lembergs uzstāj, ka ir jābalso priekšlikums – otrajā punktā vārda “nosaka” vietā likt vārdu “izstrādā”, bet deputāts Blažēvičs vēlējās, lai tiktu papildināts 2.pants ar piebildi “un nodrošina to ievērošanu”. Svītrot 4.pantu – arī tāds priekšlikums, un deputāts uzstāj, ka ir jābalso. 2.pantu svītrot? Lūdzu, otrais mikrofons – ir vēl viens priekšlikums.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka 2.pants kā pants ir svītrojams, jo tas dublē 4.pantu, nez vai vajadzētu atstāt tādu liekvārdību, un te ir tieši tas pats, ko teica cienījamais izpildkomitejas priekšsēdētājs par izstrādāšanu, par nodokļu virzīšanu. Es domāju, ka tas ir lieks, to jūs tik un tā nekur neizmantosit, lai risinātu šo jautājumu, 2.pantu vajadzētu svītrot vispār.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Vadoties pēc šādas loģikas, mēs vispār varam svītrot visu 2.pantu, jo tas, protams, nosaka pamatvirzienus, bet pēc tam darbības principi detalizēti tiek atšifrēti. Taču pirms tam vajag īsāk, lai mēs, nelasot visu likumprojektu, zinātu, kas ir šīs komitejas sāls, šie trīs ziloņi, uz kuriem balstās komiteja; šeit tie ir parādīti kā trīs pamatjautājumi: politika, ekspertīze un inspekcija. Kāpēc tos sākumā nevarētu nosaukt?

I.Briņķe: Es gribētu piebilst – ja jūs, cienījamo deputāt, būtu iepazinies arī ar likumdošanas aktiem citās nozarēs, tad redzētu, ka šādi pamatvirzieni vai pamatuzdevumi ir visu likumdošanas aktu sākumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim, kā līdz šim esam darījuši, pieņemot likumus, mēs balsojām par tādu panta definējumu, kādu to piedāvājusi redakcijas komisija, bet pēc tam atsevišķi balsojām par papildinājumiem un par izmaiņām. Tātad izmaiņas bija šādas: deputāta Lemberga prasība balsot par to, ka 2.pantā vārda “nosaka” vietā liekam vārdu “izstrādā”. Deputāta Blažēviča priekšlikums bija 2.pantu papildināt ar vārdiem “un nodrošina to ievērošanu”, deputāta Krastiņa priekšlikums – svītrot ceturto apakšpunktu, savukārt deputātam Ziediņam bija priekšlikums svītrot otro apakšpunktu. Vai deputāts Ziediņš uzstāj par sava priekšlikuma balsošanu? Jā, jā, es sapratu – par otrā panta svītrošanu vispār. Tātad vispirms balsosim par redakcijas komisijas priekšlikumu un tad par minētajiem papildinājumiem, tā to esam darījuši. Lūdzu, balsošanas režīmu.

No zāles: Es atvainojos – ja mēs nobalsosim par pantu, tad tas būs spēkā, tāpēc vispirms vajadzētu balsot labojumus.

Priekšsēdētājs: Es jau teicu, ka mums nav reglamenta un mēs parasti likumus pieņemam šādā veidā. Manis pēc mēs varam atkal sākt diskusijas par to, kā balsosim.

No zāles: Sakarā ar diskusiju. Mēs ar Lagzdiņu iepazināmies, kā ir citos parlamentos – tur parasti balso vispirms labojumus.

Priekšsēdētājs: Deputāti, balsosim par...

J.Lagzdiņš: Kolēģi! Mēs varam iegrimt bezjēdzīgā putrā, jūs taču saprotat, kas notiek, ja vispirms balso redakcijas variantu – tas nozīmē, ka šis pants tiek pieņemts kopumā un nav jēgas balsot par šiem labojumiem. Teiksim, Francijas parlamentā ir tāds reglaments, ka vispirms balso visradikālākos, atšķirīgākos priekšlikumus, pēc tam mazāk atšķirīgus, bet pēc tam redakcionālas dabas priekšlikumus. Kur šajos variantos ir sāls – cilvēks ir balsojis par visradikālāko priekšlikumu, tad viņš balso par mazāk radikālu, pēc tam par redakcionālas dabas priekšlikumu, un beigu beigās viņam ir jābalso par pamatvariantu, taču, ja mēs nobalsosim par pamatvariantu, tad radikālākie priekšlikumi automātiski atkrīt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Jautājums ir vienkāršs – ja mums nav reglamenta, tad viss ir atkarīgs no tā, kā mēs paši vienojamies. Teiksim, pašreiz Maskavā Augstākā padomē rīkojas tādējādi, ka otrajā lasījumā pieņem nodaļu kopumā, nobalso par to un pēc tam balso pantus. Ja nav priekšlikumu, pants skaitās pieņemts vai balso tikai labojumus. Tātad viss ir atkarīgs no mums, kā mēs paši vienosimies.

Priekšsēdētājs: Maskavā labojumus balso pēc tam, kad ir pieņemta nodaļa. Tātad, deputāti, mums acīmredzot vajag izšķirties – Maskavā notiek tieši tā, kā saka deputāts Endziņš, tur pieņem nodaļu vai šajā gadījumā – pantu un tad balso papildinājumus. Arī deputāta Lagzdiņa priekšlikums ir loģisks – sākumā nobalsot šos papildinājumus un pēc tam nobalsot pantu. Kā mēs balsosim? Kā jums pašiem liekas pareizāk, redakcijas komisija?

 I.Briņķe: Ļoti sakarīgs bija deputāta Bojāra priekšlikums jau pašā sākumā – nobalsot redakcijas komisijas priekšlikumu un pēc tam labojumus. Deputāts Lagzdiņš ir izpētījis Francijas praksi, Zviedrijā varbūt tas notiek citādi, bet Rietumvācijā varbūt vēl citādāk. Un es domāju, ka mums nav tik lielas pieredzes, lai varētu brīvi rīkoties.

Priekšsēdētājs: Mēs paliekam pie tās kārtības, kādā balsojām līdz šim. Mēs nobalsojam redakcijas komisijas priekšlikumu un pēc tam atsevišķi papildinājumus. Lūdzu reģistrāciju! Rezultāts: ieradies 121 deputāts. Vai Indulim Bērziņam kas sakāms par balsošanu?

I.Bērziņš: Vai mēs pagājušo reizi gadījumā nenobalsojām šo projektu pirmajā variantā? Ja mēs esam nobalsojuši šo variantu, tad atliek balsot tikai labojumus to ienākšanas kārtībā. Es nezinu, par ko šeit ir strīds.

Priekšsēdētājs: Mēs pagājušo reizi par pantiem gan nebalsojām.

I.Briņķe: Labojumi rakstiski tika nodoti atsevišķi, mēs komisijā tos visus apspriedām, un tas, ko mēs esam pieņēmuši, ir redzams. Tātad jums ir ļoti labi redzams mūsu komisijas viedoklis šajā ziņā. Es gribu lūgt tos deputātus, kuru labojumi ir iesniegti rakstiski, tādus neierosināt. Šeit es tiešām saku lielu paldies kolēģim Endziņam par norādi uz juridiska rakstura nesaskaņām, bet par konstitucionāliem priekšlikumiem, es domāju, ne.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums balsot tikai labojumus. Mēs pagājušo reizi vienojāmies, kas šis ir likumprojekta pirmais lasījums. Tādā gadījumā balsosim labojumus. Tas, manuprāt, būtu loģisks kompromiss. Tad, lūdzu, balsosim labojumus to ienākšanas kārtībā. Pirmais bija deputāta Blažēviča ierosinājums 2.pantu papildināt ar vārdiem “nodrošina to ievērošanu”. Jūs varat nolasīt pantu kopumā, lai deputātiem būtu pilnīgi skaidrs.

A.Krastiņš: Otrajā pantā “realizē ekoloģisko ekspertīzi”, tas ir patiešām viens no virzieniem, jūs nesapratāt, un tālāk “nosaka apkārtējās vides garantējošās prasības”, tas ir, nodrošina to ievērošanu. Nosaka un nodrošina ievērošanu – tas ir jūsu virziens, ja gribējāt atsevišķu pantu, vajadzēja tā rakstīt.

Priekšsēdētājs: Vajadzīgs tikai formulējums.

A.Krastiņš: “Nosaka apkārtējās vides garantējošās prasības un nodrošina to ievērošanu.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par deputāta Blažēviča priekšlikumu. Paldies. Rezultāts: par – 67, 2 balsis ir pret. Jūs esat par vai pret? Par – 68 deputāti, priekšlikums nav pieņemts. Otrais priekšlikums.

No zāles: Man ir priekšlikums par balsošanas procedūru. Šādā veidā balsojot, mēs varam uzskatīt, ka šis likums ir pieņemts otrajā lasījumā bez jebkādām izmaiņām. Tā kā zālē ir aptuveni 103 deputāti, skaidrs, ka neviens labojums praktiski netiks pieņemts. Līdz ar to priekšlikumi... Pagājušo reizi pirmajā lasījumā mēs pantus neizskatījām, par pantiem nedebatējām, mēs tikai uzdevām jautājumus par pantiem un iesniedzām rakstiskus priekšlikumus. Varu paziņot, ka man nebija nekādu radikālu izmaiņu, bet pamatā bija tikai par šī likuma loģiku. Neviens no maniem priekšlikumiem nav ņemts vērā, kaut gan tie bija iesniegti rakstveidā. Tāpēc es protestēju pret šādu apspriešanas kārtību.

J.Bojārs: Es visu laiku strādāju ar reglamentu un apmēram ņemu vērā. Ir Maskavas prakse, ir Amerikas prakse, ir visādas citas prakses. Tā prakse, kas pie mums būtu lietojama, loģiski varētu, manuprāt, būt tāda, kā mēs te strādājām. Pirmā bija konceptuāla apspriešana, mēs apspriedām pašu koncepciju, tagad mēs apspriežam likumprojektu un pie tā strādā vadošā komisija, kas izstrādā šo likumprojektu, tai ir ienākuši labojumi un priekšlikumi. Ir loģiski, ka pirmais balsošanā nonāk variants, ko akceptējusi komisija. Tikpat pareizi un loģiski ir tas, ka deputāts vai deputātu grupa var pieprasīt likt uz balsošanu savu labojumu, un jāņem vērā arī tas. Šo labojumu vajadzētu šeit pat ziņot, un Maskavā tas tā notiek. Ir tādi un tādi labojumi, bet pēc tam, kad ir nobalsots komisijas variants, tad pārējā balsošana atkrīt, jo viens variants ir pieņemts, tā ir normāli un loģiski, saskan ar mūsu praksi, un arī citur visumā tiek lietota tāda prakse. Ja viens variants tiek pieņemts, tad citu variantu vairs nebalso, taču katrs no labojuma autoriem var ierosināt, viņam ir tiesības pieprasīt balsot savu variantu, un mums visiem tas ir jāizšķir. Es nekā briesmīga te neredzu.

Priekšsēdētājs: Biedri Bojār, šobrīd procedūra ir ievērota, mēs vienojāmies, ka ir nobalsots par likumu kopumā, papildinājums netika pieņemts.

J.Bojārs: Jā, ja tas netika pieņemts, tad to vairs neliek, tas atkrīt un darbs rit uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka deputāta Krastiņa arguments par to, ka mēs nepieņemsim nevienu ierosinājumu, nav vietā, jo galu galā zālē ir deputātu kvorums, un mēs strādāt varam, tā ir mūsu pašu vaina, ka mums neiznāk...

 J.Bojārs: Es domāju, ka vajadzētu, lai viss būtu godīgi un tīri, katru labojumu vajadzētu paziņot un... Es gribētu pastāstīt par Maskavas praksi: tad, kad likums iet uz balsošanu vismaz komisijā, tiek nodrukātas lielas lapas, uzrādīts katrs labojums, kas ir ienācis un kurš to iesniedzis, piemēram, Ivanovs vai Petrovs ierosinājis to vai citu priekšlikumu, komisija balso visus šos labojumus un pēc tam, kad likumprojekts nonāk balsošanā plenārsēdē, tad šo jautājumu var vēlreiz skart, līdz ar to tiek ievērots atklātuma un godīguma princips.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par šiem labojumiem gan bija lūgums, lai tiktu sagatavoti varianti balsošanai, taču šajā gadījumā deputāti paši tos ir ierosinājuši. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Repše: Patiešām ir jāpiekrīt, ka likuma pieņemšana pirmajā lasījumā vēl nav pamats nebalsot par pantiem otrajā lasījumā, jo tad var nebūt bijusi vajadzīgā uzmanība. Otrkārt, par Bojāra priekšlikumu. Jā, tā var darīt, taču tādā gadījumā visi varianti ir noteikti jānolasa, deputātiem pirms balsošanas jābūt pilnīgā skaidrībā, ka viņi varēs balsot par vairākiem variantiem. Tātad – ja netiek pieņemts viens, kuru es principā atbalstu, tad varbūt ir cits variants, kurš daudz neatšķiras, un es varu balsot arī par to. Pretējā gadījumā, kā mēs šobrīd bieži vien darām, deputāti balso par redakcijas komisijas priekšlikumu tikai tāpēc, ka baidās, – šis pants vispār netiks pieņemts. Vajadzētu novērst šo psiholoģisko barjeru. Tad mēs varam strādāt arī tādā variantā.

Priekšsēdētājs: Redakcijas komisijas piedāvātais pants pēc mūsu balsošanas ir pieņemts, un mēs balsojam tikai par papildinājumu, tādēļ es domāju, ka katrs deputāts saprot – mēs balsojam par papildinājumiem.

No zāles: Aicinājums kolēģiem: mums iet grūti bez mūsu opozīcijas, ir lūgums viņiem aktivizēties un uzvest mūs uz ceļa, vismaz uzbīdīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Krastiņš: Zināmā mērā oponējot Bojāra kungam, es tomēr gribu teikt: arī pirmajā lasījumā mums bija nopietnas konceptuālas domstarpības, šīs domstarpības paliek, par iesniegtajiem priekšlikumiem te runāts netiek. Tad iznāk tā, ka mums tiek uztiepta tikai viena koncepcija. Man ir lielas bažas, ka šādā variantā šis likums, piedodiet, ir bezvērtīgs. Tas ir ārkārtīgi vajadzīgs likums, un arī es lūgtu cienījamos deputātus drusciņ pārtraukt avīžu lasīšanu un mēģināt līdz ar visiem tikt pie skaidrības, jo mums patlaban ir pasīva attieksme pret šo svarīgo problēmu.

Priekšsēdētājs: Par koncepciju jāsaka – ja koncepcija nebūs pieņemama, mēs pēc tam balsosim kopumā šā likuma pieņemšanu. Tādā gadījumā tiem, kuriem koncepcija nav pieņemama, būs jāstrādā pie jauna likuma, ja nepieņems šo likumu. Lūdzu, otrais mikrofons.

Krūmiņš (Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu. – Red.): Man tomēr šķiet, ka mēs esam pieņēmuši diezgan absurdu darba kārtību, ja tagad pieņemsim, ka mums ir 120, bet, pēc mūsu pagaidu reglamenta, pēc Konstitūcijas, mēs varam strādāt, ja mēs esam 60 un esam 100. Taču lēmumu mēs pieņemt nekādi nevaram, mums šī nodarbošanās tādā gadījumā ir diezgan absurda jo... Kā teica cienījamie juristi, mums nav vajadzīgs kvorums, tomēr strādāt mēs praktiski nevaram. Tātad mums praktiski uz likuma pieņemšanas brīdi ir vajadzīgas šīs 100 balsis, bet, kamēr mēs to apspriežam, es domāju, piedalās tikai tie, kuriem šis jautājums vispār interesē, un pieņem, vienkārši ignorējot balsu vairākumu.

 Priekšsēdētājs: Nav mums tāda reglamenta, par to mēs vienreiz runājām.

J.Bojārs: Es piekrītu šai pozīcijai, un vēl es varu pateikt, ka deputātiem nevajag uztraukties. Tagad mēs visi sanāksim kopā uz balsošanu un nospriedīsim, vai likumprojekts ir vai nav nobriedis līdz pieņemšanai. Ja tas otrajā lasījumā tiek pieņemts, acīmredzot tomēr būtu vēlams trešais lasījums. Varbūt tas nav vajadzīgs un mēs to pieņemam divos lasījumos? Kad pienāks balsošanas brīdis, vēlreiz izšķirsim šo jautājumu. Otrais lasījums ir beidzies, vai mēs izvirzām to uz trešo lasījumu vai ne? Pieņemam vai nepieņemam? Taču neviens šeit neko nezaudē. Pagaidām viss rit tīri demokrātiski.

R.Rikards: Man arī ir priekšlikums: vai 100 balsis ir vajadzīgas tad, ja likumā apakšā ir paraksts? Mēs jau pašās beigās nobalsojām par likumu kopumā, tad ir vajadzīgas 100 balsis, vai arī par pantu, kas ieies attiecīgajā variantā. Šis jau ir otrais lasījums. No klātesošo vairākuma mēs balsojām par dažādiem variantiem un pieņēmām to, kuram bija vairāk balsu, citādi mēs uz priekšu nevaram iet. 100 balsis ir vajadzīgas, ja likumu pieņem kopumā, ja zem tā ir paraksts, tas ir, redakcijas variantam ir vajadzīgas 100 balsis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēlreiz 2.mikrofons.
No zāles: Man ir priekšlikums atgriezties pie variantiem. Jums taču tika paskaidrots, ka likums ir izstrādāts. Vairākus gadus par to ir domāts un pie tā strādāts, bet tagad, noklausoties variantus, jūs sākat skaldīt matus. Visi jūsu iesniegtie varianti tika izskatīti un arī atspoguļoti. Tiks paskaidrots, kāpēc mēs komisijā tos noraidījām un pēc tam rīkojam nobalsošanu.

Priekšsēdētājs: Pēc šīs diskusijas es varu secināt tikai to, ka mēs varam strādāt vienīgi tādā kārtībā, par kādu mēs vienojāmies. Pēc Induļa Bērziņa priekšlikuma, mēs balsojam par papildinājumiem. Mēs balsojam par papildinājumiem, kas paliks likumā, un šobrīd nevar būt nekādas runas. Tad mēs varam pieņemt fantastiskus labojumus, ja mēs to balsosim vienkārši tikai ar parastu balsu vairākumu. Tātad es domāju, ja nav īpašs protests no deputātu puses, strādāsim, kā strādājām līdz šim, balsosim par papildinājumiem, kā mēs vienojāmies. Ja gadījumā papildinājums netiks pieņemts, tad, atvainojiet, tas netiek pieņemts. Mēs nevaram revidēt un atkal no jauna sākt diskusijas. Tātad, lūdzu!
Otrais bija deputāta Lemberga priekšlikums: šķiet, vārda “nosaka” vietā viņš iesaka lietot vārdu “izstrādā”. Deputāts Lembergs uzskata, ka tas ir būtisks labojums. Tāpēc, lūdzu, balsošanas režīmu. No deputāta Lemberga puses bija argumentācija: nomainīt vārdu “nosaka” ar vārdu “izstrādā”. Kas ir par šādu priekšlikumu? Paldies. Rezultāts – 54 pret, tātad ir 31. Priekšlikums nav pieņemts.
Trešais bija deputāta Krastiņa priekšlikums – otrajā pantā svītrot 4.apakšpunktu. Argumentāciju, kāpēc iesaka svītrot 4.apakšpunktu, arī jūs dzirdējāt. Lūdzu, balsošanas režīmu. Rezultāts – pret 32.
Lūdzu 3.pantu. Vispirms, kādi labojumi ir redakcijas komisijai? Pēc tam deputāti varēs izteikt savus priekšlikumus. Ko, lūdzu? Deputāti, mēs tikko vienojāmies, ka par šiem pantiem ir nobalsots jau pirmajā lasījumā. Vispār nav balsots, jo redakcijas komisija pantus mainīja.

No zāles: Nav balsots, jo man ir tādas aizdomas, ka arī panta redakcija nedabūs 100 balsis, tā ka paskatīsimies.

Priekšsēdētājs: Mēs neievērojām vienu niansīti, kad mēs nolēmām balsot tikai par priekšlikumiem, mēs neņēmām vērā to, ka redakcijas komisija jau faktiski ir mainījusi tos pantus, kas bija pirmajā lasījumā. Tātad tomēr mums pēc likuma vajadzētu nobalsot arī par pantu kopumā. Bet tad es sapratu, ka mēs vispirms balsojam par priekšlikumiem un tad par pantu kopumā. Lūdzu, balsosim par 2.pantu kopumā. Lūdzu, balsošanas režīmu, jo dažiem deputātiem ir cerības, ka tad mēs nenobalsosim ne par vienu pantu. Balsojam par šo pantu kopumā. Rezultāts – 74. Tātad pants kopumā nav pieņemts.
Ņemot vērā mūsu skaitlisko sastāvu, šodien ir ļoti izdevīgs brīdis, kad mēs varam boikotēt visu lēmumu pieņemšanu Augstākajā padomē. Acīmredzot mums vajag lemt par pārtraukumu, lai mēs apspriestos, kā mēs turpmāk strādāsim. Ir priekšlikums sapulcēties frakcijām un nolemt, vai mēs vispār strādāsim un kādus likumus pieņemsim vai nepieņemsim. Lūdzu, deputāti, izsakiet arī savus priekšlikumus.
No zāles: Man tomēr ir priekšlikums, kuru es būtībā atkārtoju vēlreiz. Konstitūcijā ir rakstīts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome likumus pieņem ar balsu vairākumu no kopējā deputātu skaita, nevis apspriež likumus ar balsu vairākumu no kopējā deputātu skaita.

 Priekšsēdētājs: Lūdzu, l.mikrofons.

A.Endziņš: Man liekas, ka mēs pašreiz tik tiešām apspriežam likumprojektu, nevis to pieņemam. Tā ir viena lieta. Otra lieta, ja mums ir izveidojusies šāda situācija, man ir priekšlikums, kas jau bija izteikts vakar. Ņemot vērā, ka daudzi deputāti šodien ir projām, Likumdošanas jautājumu komisijai ir viedoklis, ka būtu daudz lietderīgāk, ja mēs varētu strādāt ne tikai ceturtdienās un piektdienās atvēlēto mazo laiciņu, bet vairāk darboties pastāvīgajās komisijās, lai uz plenārsēdi nāktu jau ar daudz pārdomātākiem projektiem un lēmumiem. Man būtu priekšlikums arī šodien izmantot radušos situāciju, lai varētu pastrādāt pastāvīgajās komisijās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 2.mikrofons.

J.Blažēvičs: Es atbalstu Endziņa priekšlikumu un uzskatu, ka visai komisijai vēlreiz vajadzētu sanākt kopā, atnākt arī visiem, kam ir priekšlikumi, jo, cienījamie biedri, mēs tomēr konceptuāli atšķiramies. Kāpēc jūs pastāvat pie sava? Mēs konceptuāli atšķiramies ar pieeju šim likumam. Tiekoties mēs varbūt varam viens otru pārliecināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.mikrofons.

V.Zeile: Man būtu viens ierosinājums, ja mani tagad klausītos. Cienījamie kolēģi, es jūtu, ka ļoti daudziem no šeit klātesošajiem Augstākās padomes deputātiem mūsu jautājumos patiesi ārkārtīgi daudz kas nav skaidrs. Tāpēc man būtu tāds lūgums, pirmkārt, iesniegt vēlreiz rakstiski tos papildinājumus, kurus godājamie kolēģi lielā skaitā ierosina un dod arvien jaunus. Lai nākamajā reizē nenāktu arvien jauni un jauni mutvārdos izteikti priekšlikumi, vajadzētu tos iesniegt rakstiski, lai mēs šodien izskatītu komisijā.
Otrkārt, es gribētu, lai mēs tūlīt vienotos par komisijas darbu šodien. Acīmredzot plenārsēde tiks pārtraukta, vismaz man ir tāda sajūta, bet varbūt es maldos, bet, ja tas tā patiešām notiks, es lūgtu palikt, jo mums ir jāsanāk kopā. Mēs aicināsim komisijas sēdē piedalīties visus tos deputātus, kuriem acīm redzami ir ļoti daudz neskaidrību gan par fondiem, gan par ekoloģiskajām ekspertīzēm, gan par likumdošanas lietām un tamlīdzīgiem jautājumiem. Tas mums visiem nāks tikai par labu, ja šajās lietās beidzot būs kaut kāda skaidrība. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 2.mikrofons.

V.Seleckis: Cienījamie deputāti, es tomēr gribu uzsvērt, ka manā skatījumā visa nelaimes sakne ir tur, ka mums nav nekādas skaidrības par lēmuma, jeb šajā gadījumā – par likuma, pieņemšanas gaitu. Mēs meklējam piemērus no citu valstu parlamentiem, runājam par to, kā Maskavā apspriež un pieņem lēmumus un tā tālāk. Bet mums nav nekādas skaidrības, kā mums pašiem vajadzētu rīkoties. Tāpēc ir gan viens, gan otrs, gan trešais variants. Es domāju, ka mēs nepārtraukti nonāksim strupceļā, kamēr mums nebūs izstrādāts neliels reglaments kaut vai attiecībā uz likumu pieņemšanu. Es saprotu, ka Bojāra kunga iesāktais darbs ir ļoti svarīgs, bet tas, kā mēs to zinām, beigsies tikai pēc kāda mēneša. Es domāju, mums nekavējoties vajadzētu izstrādāt un vienoties par pagaidu reglamentu attiecībā uz likuma pieņemšanu. Mēs varētu vienoties, un tad būtu kaut kāda skaidrība, kādā secībā mēs apspriežam, kā mēs strādājam, lai būtu rezultāti. Citādi mēs pilnīgi nonākam strupceļā. Šāda situācija ir neizbēgama arī tad, kad mēs apspriedīsim komisijās, kā to ierosināja, taču nekas nemainīsies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Es atbalstu deputāta Endziņa priekšlikumu par darbu komisijās. Patiešām, ir sakrājušies tik daudz jautājumu, it īpaši Ekonomikas komisijā. Neviens jau avīzes nelasa, visi jau skatās to, ko darīs rīt. Bez šaubām, es atbalstu arī iepriekšējo runātāju, jo strupceļš izveidojās tieši tādēļ, ka mums nav reglamenta, lai gan to mēs pieprasām jau mēnesi. Tā ka to nevar vilkt garumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 2.mikrofons.

G.Grūbe: Es katrā gadījumā uzskatu, ja ir kvorums, tad mums ir jāstrādā, tas ir, ja piedalās deputātu vairākums. Kādā veidā likumu pieņemt kopumā, tas ir cits jautājums. Taču labojumus otrajā lasījumā mēs varētu izskatīt ar balsu vairākumu. Pretējā gadījumā arī kāda panta pieņemšana kaut vai otrajā lasījumā vispār nav iespējama. Ja jau vairākumam noliedz iespēju izdarīt labojumus, tad arī, balsojot kopumā par pantu, vairākums nekad nevar būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.mikrofons.

J.Škapars: Es domāju, ka šī ir darba sanāksme un mums tajā vajadzētu balsot ar klātesošo balsu vairākumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, būtu tomēr nepieciešams pārtraukumā Likumdošanas jautājumu komisijai sapulcēties un izstrādāt elementārus priekšlikumus attiecībā uz kārtību, kādā šodien ir pieņemami punkti. Tas būtu ļoti vienkārši izdarāms, un mēs, lai noteiktu šo kārtību, notērētu varbūt 10–15 minūtes vai pusstundu laika, un tomēr būtu kaut kāda kārtība. Vēl ir sekojošs priekšlikums: ir nepieciešams kopīgais reglaments, taču līdz tam, kamēr tiks izstrādāts viss reglaments, nepieciešams izstrādāt noteikumus jeb reglamentu likumu apspriešanai un pieņemšanai. Tas ir paveicams diezgan ātri, un es domāju, ka to var izdarīt līdz pirmdienai, jo vairāk tāpēc, ka nākamajā nedēļā mums sāks nākt lielie likumi un tad mēs iestrēgsim galīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 2.mikrofons.

 No zāles: Es tomēr domāju, ka mēs nevaram tāpēc, ka šodien mēs neesam sanākuši. Šodien mēs pieņemsim lēmumus tā, bet iepriekšējā reizē tos mēs pieņēmām citādi. Tomēr cienīsim paši sevi. Mēs lemjam ļoti nopietnas lietas. Ļoti daudziem deputātiem ir pretenzijas pret komisijas darbu. Tas, kas vakar jau tika ierosināts, nav zināms, kāpēc Prezidijs to neņēma vērā. Šodien mums praktiski šeit būs ļoti grūti strādāt, bet daudzām komisijām ir daudz darba savās komisijās. Nākošo jautājumu būs vēl grūtāk pieņemt. Tas ir jautājums par tiesnešiem. Ja mums izdotos minēto jautājumu pieņemt un izmantot laiku, lai komisija šos jautājumus apspriestu kopā ar visiem interesentiem. Protams, mēs tagad varam pozēt un teikt, ka esam sanākuši un strādāsim. Es gribu zināt, ko mēs dienas beigās būsim izdarījuši. Mēs taču neesam nopietni cilvēki. Tad varbūt darīsim to, ko mēs varam darīt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.mikrofons.

E.Krastiņš: Man būtu tāds neliels novēlējums likuma ierosinātājiem. Es saprotu, ka katram savs bērns ir mīļš un liekas visskaistākais. Tas vairākkārt arī izskanēja: šis likums esot izgājis neskaitāmas pārbaudes. Tomēr jums jāsaprot, ka šeit ir Augstākā padome un katram likumam te ir jāiziet vēl vairākkārtēja pārbaude. Man personīgi neradās priekšstats, ka likums būtu izgājis daudzas pārbaudes, jo es tajā saskatu vairākas neloģiskas vietas. Tāpēc man tomēr būtu priekšlikums – tolerantāk izturēties pret deputātu priekšlikumiem, saprast, ka mēs tomēr esam tautas vēlēti pārstāvji un mums būs jāatbild par pieņemtajiem likumiem, un slikti, ja tie būs neskaidri un neloģiski.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā jūs redzat, tas nav jautājums par komisijas darba kvalitāti, bet ir cits jautājums – par mūsu procedūru.
Lūdzu, 2.mikrofons.

L.Muciņš: Runājot par reglamentu, jāsaka – mēs nekādi negribam saprast, ka varam izstrādāt, kādus reglamentus vien gribam, taču katram reglamentam ir reāli jādarbojas. Mums ērts var būt tikai tāds reglaments, kurš praksē jau ir pārbaudīts. Arī tie principi, kuri mums jau ir izstrādājušies un pēc kuriem mēs tagad strādājam, ir skaidrs, ka šodien tie sāk sadurties ar reāliem traucējumiem. Mums vajadzēja sanākt pirmajā dienā, tā kā to piedāvāja opozīcija. Protams, tur ir racionāls domugrauds, ka vajag būt reglamentam. Taču mēs būtu pieņēmuši reglamentu, absolūti nezinot, kā tas strādās. Varbūt pēc kāda laika mums būs vēl vairāk problēmu nekā tagad, kad mēs tās problēmas katrs jūtam uz savas ādas. Apspriežot reglamentu, mēs atcerēsimies, lūk, par to lēmumu lēmām tā, un tur mums bija tāds traucēklis, to mēs lēmām ar mazākumu, tur balsošanā radās zināmas problēmas, tādēļ reglamentu taisīsim tādu un tādu. Tātad prakse ir vajadzīga. Un man ļoti žēl, ka šis likums, kurš visnotaļ ir vajadzīgs, un, es domāju, abas frakcijas to kopumā atbalstīs, diemžēl šodien tas ir uzskrējis uz reglamenta sēkļa. Tā ka es aicinu tomēr ar reglamentu pārāk nesteigties, jo daudzās lietās rādītājs ir prakse. No otras puses, lai gan man nav nekādu iebildumu pret komisiju, tomēr es domāju, ka tā ir izveidota no vienādi domājošiem cilvēkiem. Jūs esat apmēram vienas partijas biedri, kā es sapratu, un man ir tāda sajūta. Vismaz tie ierosinājumi, kurus mēs iedevām no Likumdošanas jautājumu komisijas, momentāli tiek noraidīti, un balsošana komisijā neko daudz nav izšķīrusi.

 Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 1.mikrofons.

E.Repše: Man būtu priekšlikums šodien sastādīt nelielu komisiju, kuras uzdevums būtu uz nākamo sēdi izstrādāt priekšlikumus pagaidu reglamentam par likuma pieņemšanu. Tātad izveidot komisiju, kura liktu priekšā solīdu par visādiem variantiem pārdomātu reglamentu. Komisijā varētu darboties jurists Muciņš, varbūt Endziņš un Bojāra kungs. Tāda neliela komisija būtu vajadzīga.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 2.mikrofons.

E.Kide: Man šķiet, mums vajadzētu cienīt pašiem savus lēmumus. Vakar mēs nolēmām, ka šodien plenārsēdē strādāsim pie šī likuma. Ir ienākuši, manuprāt, diezgan daudz sakarīgu priekšlikumu, kurus Prezidijam vajadzētu rezumēt un likt uz balsošanu. Deputātam Krūmiņam bija priekšlikums par balsošanas kārtību. Deputātam Škaparam bija ierosinājums pārtraukumā izstrādāt mazu pagaidu reglamentu priekšlikumu pieņemšanai. Manuprāt, šodien strādāt komisijās ir ļoti nereāli, jo komisijas visas nav kvorumā, jo viņas nav norunājušas, tādēļ šī diena būs vienkārši izniekota. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 1.mikrofons.
No zāles: Godātie kolēģi, izskanēja doma, ka likums par Dabas aizsardzības komiteju pirmajā lasījumā ir pieņemts. Es biju protokolu nodaļā, tādēļ nolasīšu jums citātu no stenogrammas: “Līdz ar to debates šajā jautājumā ir beigušās,” to saka Īvāns, “acīmredzot ir apstiprināms deputāta Safonova priekšlikums pieņemt likumu par Vides aizsardzības komiteju pirmajā lasījumā. Man liekas, nevienam deputātam iebildumu nav.” Balsošana nav notikusi, un likumprojektus tādā veidā, ja viņiem nav iebildumu, nepieņem. Par likumprojektu ir jānobalso. Kolēģi, šis likumprojekts pirmajā lasījumā nav pieņemts. Tā ka nevar būt tāda procedūras kārtība, kāda bija līdz šim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 2.mikrofons.

Ģ.Krūmiņš: Es arī gribu teikt, ka mūsu komisijas darbs šodien nav sagatavots. Ja mēs tagad pārtrauksim darbu plenārsēdē, tad praktiski diena tiešām būs izniekota. Tāpēc es tomēr uzstāju, ka mums šodien darbs te ir jāturpina. Vienīgi ir jāvienojas par turpmāko balsošanas procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.mikrofons.

J.Bojārs: Es lieku priekšā sekojošo: mēs turpinām darbu kā normāla plenārsēde un mierīgā garā apspriežam esošo likumprojektu tādu, kāds tas ir. Cienījamie deputāti, kāpēc jūs tik briesmīgi uztraucaties, ka jūsu viena doma atšķiras no otra domas. Tādēļ jau ir plenārsēde, kurā tad apspriedīsim komisijas iesniegto projektu. Mēs likumprojektu apspriežam, būdami tādā sastāvā, kādā mēs šeit esam. Lai izietu no balsošanas grūtībām, es lieku priekšā, tā kā pašlaik Prezidija aparātā ir jau ceturtais reglamenta variants, kuru es iesniedzu, mēs, juristi, aiziesim un apskatīsim ceturtajā variantā to, kā ir par likumu un lēmumu pieņemšanu. Tā ir pavisam neliela sadaļa, kuru mēs ļoti ātri pāris stundu laikā pieslīpēsim, un pieņemsim pagaidu reglamentu darbam. Mēs to normāli varētu padarīt un jau rīt no rīta pavairotu nolikt jums uz galda. Pēc tam darbu pie reglamenta slīpēšanas turpinātu, jo tas ir ļoti liels un svarīgs dokuments. Taču pašreiz mums būtu kaut kāds pagaidu dokuments. Tas pagaidu reglaments, kas mums ir, tas, atvainojiet, nekur neder, ar to nevar strādāt. Vadoties pēc mana priekšlikuma, jums rīt no rīta būtu galdā darba dokuments, pēc kura vadoties, mēs varētu virzīties uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 2.mikrofons.

J.Vaivads: Es atbalstu Škapara kunga priekšlikumu, tas ir, ļoti īsā laikā izveidot šādu reglamentu. Gribēju izteikt pavisam mazu pārmetumu deputātiem, jo šī likumprojekta pirmajam lasījumam, vai varbūt nosacīti pirmajam lasījumam, mēs piegājām vieglprātīgi. Un šī diena ir sekas tam. Kad bija jāiesniedz un debatēs jāizsakās par konceptuālām lietām, faktiski debatēs nekas neizskanēja, respektīvi, deputāti nāk nesagatavojušies. Šodien peld augšā viss, kam bija jāparādās iepriekšējā reizē. Un tā var būt arī nākošajā reizē, ja uz likumprojekta apspriešanu mēs nāksim nesagatavojušies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Stroganovam.

F.Stroganovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es šodien nerunāju ne no kādas frakcijas, es runāju kā deputāts un cilvēks. Uz ko mēs gājām veselu mēnesi? Ja mēs arī tālāk iesim pa kaut kādu pagaidu reglamentu ceļu, tad, izdevuši desmitus pagaidu reglamentu, mēs sapīsimies tā, ka, pieņemot nākamos likumus, mēs nezināsim, kādu reglamentu izmantot, un katrs no mums sāks traktēt tā, kā viņš vēlēsies un kā būs izdevīgi attiecīgajā situācijā konkrēti man vai kādam citam. Un no šejienes visa mūsu traģēdija, jo šodien, pieņemot šo katra mūsu dzīvē svarīgo likumu, mēs sajutām, ka mums jādod objektīvs likums, objektīvs panta traktējums, un mēs nevēlamies balsot, ja mums kaut kas nav saprotams. Un es personīgi arī sapratu to. Es iesniedzu priekšlikumu, ka tiem pantiem ir vajadzīgs papildinājums un jāpievieno vārds “izstrādāšana”, bet man neviens sīki nepaskaidroja, kāpēc netiek pieņemts mans labojums, kā to dara, teiksim, Maskavā. Kāpēc tiek noraidīts bez argumentācijas? Un tāpēc mēs saskaramies ar to, ka mums nepaskaidro, kāpēc netiek pieņemts mūsu labojums. Visiem te mums trūkst pieredzes.
Es domāju, ka šodien mums jāapspriež šis likumprojekts, jo visiem ir ļoti daudz labojumu. Acīmredzot nav nekas briesmīgs, ja komisija savāks visus šos priekšlikumus un labojumus, vēlreiz pārstrādās likumu un iesniegs to mums vēlreiz. Mēs esam pieraduši pieņemt likumus ar vienkāršu balsu vairākumu. Piecēlāmies, nobalsojām par vai pret. Bet tādus likumus vairs nepieņems tā, pēc komandas. Un, lūk, mēs sajutām, ka vaina nav frakcijās, bet vaina ir tā, ka mēs līdz šai dienai parlamentā strādājām nedemokrātiski, izpildījām komandas. Bet pēc komandas likumus pieņemt nedrīkst. Un, lūk, līdz tam laikam, kamēr mēs to nesapratīsim, kamēr nepieņemsim Augstākās padomes darba reglamentu, vainīgas būs komisijas, bet šo komisiju priekšsēdētāji stāvēs un sarks mūsu priekšā un visas mūsu republikas tautas priekšā. Mums ir jāizlabo mūsu parlamenta darba sākumā pieļautās kļūdas./

 Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, 2.mikrofons.

J.Endele: Es domāju, ka vaina šodien nav tik daudz tajā apstāklī, ka mums nav reglamenta, bet vaina ir tā, ka mums vienkārši nav disciplīnas. Tāpēc es aicinu gan sekretariātu, gan arī vadītājus pievērst tam uzmanību. Mums šodien sēdē nepiedalās 80 cilvēku, par 20 no tiem mēs zinām, ka tie ir Rīgas padomē. Bet kur ir pārējie 60? Ja būtu disciplīna, tad arī šis 100 būtu, lai varētu nobalsot. Vēlētājiem ir jāpaziņo, kā mēs šeit strādājam. Mēnesis ir pagājis, un liela daļa deputātu te ierodas ļoti reti, kā viesi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti! Vismaz man jau vakar bija skaidrs, ka izveidosies situācija, kāda tā ir šodien. Ne velti vakar tieši tāpēc no Prezidija bija jautājums, vai mēs šodien strādāsim plenārsēdē vai ne. Mums taču ir jau neliela pieredze, un tas, ka šodien praktiski nevarēs nobalsot ne par vienu jautājumu, tas bija acīmredzams. Ļoti labi, ka es neaicināju uz šejieni tiesnešus, jo mēs būtu apkaunojošā situācijā Latvijas tautas tiesnešu priekšā, ka mēs nevarētu pieņemt nevienu jēdzīgu lēmumu. Un viens no iemesliem, protams, ir arī deputātu nedisciplinētība, jo ir vairāki deputāti, es konkrēti varu minēt deputātu Rubiku un deputātu Dzintaru, kurus es vispār neredzu zālē kopš otrās dienas.
Tātad ir 60 deputāti, no kuriem dažiem varbūt ir attaisnojoši iemesli, bet dažiem to nav, un kuri vienkārši nenāk. Un, ja mēs, pirmām kārtām, nenonāksim pie kaut kāda kopsaucēja par to, ka deputātiem ir jānāk uz sesiju un viņiem tomēr sesijā ir jāstrādā, mēs arī nevarēsim pieņemt lēmumu. Tas ir viens.
Otrs, mums droši vien vajadzētu ņemt vērā priekšlikumu, ka ir jāizstrādā kaut kādi, vismaz pagaidu noteikumi lēmumu pieņemšanai. Deputāts Bojārs teica, ka juristi tikko ir vienojušies savā starpā, ja mēs pašlaik izsludinām pārtraukumu, tad viņi izstrādās pagaidu darba principus lēmumu pieņemšanai. Mēs tos varētu apspriest, vai mums tie būs pieņemami, vai arī nebūs pieņemami. Manā uztverē šodien pārtraukt plenārsēdes darbu nebūtu īsti pareizi, jo vakar mēs, nezinu kāpēc, nobalsojām, ka plenārsēde būs. Ja mēs nevaram vienoties par Vides aizsardzības komitejas likumu un nevaram ar to strādāt, tad mēs varam izskatīt pirmajā lasījumā jautājumu par Konsultatīvo tautību komiteju. Pie mums ir ieradies arī tirdzniecības ministrs, kuram mēs varam uzdot jautājumus, jo deputāti ir pieprasījuši gan par pārtikas devām, gan par cenām un tā tālāk. Viņi grib dzirdēt atbildes no tirdzniecības ministra. Tādējādi mēs varam vismaz strādāt pie diviem jautājumiem.
Tagad mums droši vien vajadzētu izsludināt pārtraukumu, bet bija arī viens ierosinājums – vispār pārtraukt plenārsēdi. Es domāju, ka darbu turpināsim. Deputāt Dīmani, es tūlīt jums došu vārdu. Mans priekšlikums ir tāds – pēc reglamenta, mēs jau esam pārtērējuši laiku, ir nepieciešams pusstundas pārtraukums, tas ir, 20 minūtes pāri 12.00 mēs varētu darbu atsākt. Pārtraukumā pastrādātu juristu komisija, kas spriestu par to, kā mēs varētu strādāt turpmāk šādā skaitliskā sastāvā. Ja gadījumā mums šie noteikumi nav pieņemami, tad pieņemot lēmumu par Dabas aizsardzības komiteju, pirmajā lasījumā mēs varam izskatīt jautājumu par Konsultatīvo tautību padomi.
Lūdzu, deputātam Dīmanim vēl ir kāds priekšlikums.

S.Dīmanis: Es ļoti lūdzu nenosaukt deputātu uzvārdus, iekams nav noskaidrots, kāpēc viņi nav sesijā. Dzintars jau divas nedēļas kā ir slims. Rubiks piedalās PSRS Augstākās padomes sesijā kā Augstākās padomes pastāvīgais loceklis. Tāpēc lūdzu izturēties korektāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Mums bija vienošanās, ka komisiju priekšsēdētājiem tiek paziņoti iemesli, kāpēc deputāti nav sēdē. Viena minūte sekretariātam informācijai.
Vides aizsardzības komiteja pagaidām ir brīva.

J.Dobelis: Pirms pārtraukuma gribu sniegt nelielu informāciju. Sekretariāts katru dienu bez emocijām reģistrē visus tos cilvēkus, kuri nav piereģistrējušies. Un, ja par šiem cilvēkiem iepriekš nav sniegta nekāda informācija, tad tomēr jāuzskata, ka viņi sesiju nav apmeklējuši neattaisnojošu iemeslu dēļ. Sākot ar nākamo nedēļu, presē regulāri tiks publicēti dati par visiem deputātiem, kuri nav ieradušies, pievienojot paskaidrojumu, kādu iemeslu dēļ tas ir noticis. Tā ka viss būs ļoti vienkārši.

Priekšsēdētājs: Pusdienas pārtraukums.

(Pārtraukums)


Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Turpināsim darbu. Šajā pēcpusdienas sēdē mums jāizskata jautājums, par kuru nevajag balsot, tā ka kvoruma problēma atkrīt. Ir ieradies Latvijas Republikas tirdzniecības ministrs, kurš sniegs atbildes uz deputātu jautājumiem un tām prasībām, ko deputāti bija izvirzījuši iepriekšējās sēdēs. Pirms mēs uzdodam jautājumus un pirms sākam izteikties, es vēlreiz daru zināmu mūsu protokolistu lūgumu – katru reizi pirms uzstāšanās nosaukt savu uzvārdu un vēlēšanu apgabalu, jo sēdes gaita tiek ierakstīta magnetofona lentē. Ja jūs nenosaucat uzvārdu un apgabalu, mums stenogrammā jāraksta “balss no zāles”, un faktiski nevar fiksēt, kurš deputāts ir kaut ko jautājis un kaut ko pieprasījis. Vārds tirdzniecības ministram ziņojumam par pārtikas devām un par cenām. Pēc tam deputāti varēs uzdot jautājumus.

 A.Plaudis: Cienījamie deputāti! Es gribētu jūs informēt par stāvokli, kāds patlaban ir iedzīvotāju apgādē ar pārtikas un nepārtikas precēm kopējā resursu griezumā.
Jautājums par konkrētām normām un normu un talonu ieviešanas kārtību ir vietējo pašpārvalžu jautājums. Šajā sakarībā bija sanāksme Ministru padomē, uz kuru tika uzaicināti visu rajonu un visu pilsētu izpildkomiteju priekšsēdētāji. Arī viņi tika informēti par kopējiem resursiem un resursu stāvokli republikā. Vienojāmies, ka jautājumu par to, vai ieviest vai neieviest talonus vai citus reglamentējošus noteikumus, vadoties no tiem resursiem, kas ir attiecīgo rajonu un pilsētu izpildkomiteju rīcībā, lemj šīs izpildkomitejas. Bet tas nenozīmē, ka ministrija palaidīs šo jautājumu pašplūsmā. Mums ir regulāra informācija par to, kādas normas kādās pilsētās ir noteiktas un kādā veidā un no kura brīža tika ieviestas.
Pāris vārdos par to, kā mēs esam dzīvojuši šos četrus mēnešus salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pirmajiem četriem mēnešiem. Mēs esam pārdevuši preces par vairāk nekā 260 miljoniem rubļu. Neapšaubāmi, te varētu teikt, ka ir zināms cenu pieaugums. 44 miljoni rbļ. ir tikai uz cenu rēķina, pārējais apjoms ir nevis uz cenu pieauguma, bet uz reālu preču masas apjomu. Sevišķi straujiem tempiem patlaban ir palielinājies iedzīvotāju pieprasījums pēc tādiem trim izstrādājumu veidiem kā milti, putraimi un zirņi, kas ir vienā grupā, un makaroni. Salīdzinājuma pēc šo trīs produkcijas veidu realizācija republikā ir pieaugusi: miltiem par 6%, putraimiem par 20%, makaronu izstrādājumiem par 14%.
Pagājušajā gadā šajā pašā periodā, kad mums arī bija ažiotāžas pieprasījums pēc miltiem, mēs apmierinājām visu šo pieprasījumu, iedzīvotājiem tika dots tik, cik viņi pirka. Vai tagad šajos apstākļos mums vajadzētu iet to pašu ceļu? Es domāju, ka ne. Jo, kā parādīja prakse, pēc tam šis liekais pirkums atradās atkritumu tvertnēs, jo tie taču ir pārtikas produkti un tajos iemetas tārpi. Es domāju, ka lauksaimnieki ne jau tāpēc strādā un ne jau tāpēc mēs pārstrādājam produkciju, lai apmierinātu ažiotāžas pieprasījumu un pēc tam lielu daļu no šiem izstrādājumiem izmestu laukā. Lai gan iepriekšējā periodā arī bija palielināta realizācija, tā ir vēl pieaugusi. Pamatojoties uz to, es izdaru pirmo secinājumu, ka patlaban iedzīvotājiem jau ir lieli uzkrājumi. Protams, šie lielie uzkrājumi visiem iedzīvotājiem nav vienādi. Tādēļ tika pieņemts lēmums par to, lai tālāko realizāciju racionalizētu un nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienādas iespējas iegādāties.
Vēl viens tāds neliels metodoloģijas jautājums. Līdz šim šīs trīs pozīcijas, par kurām mēs runājām, mums bija brīvi plānojamas, tātad mēs pārdevām tik, cik šīs tirdzniecības organizācijas pieprasīja, un kopējo sadalījumu noteicām pēc tā, kāds bija pieprasījums. Šobrīd mēs veicam papildu darbu. Pašreiz mēs visām tirdzniecības pārvaldēm un pārējām tirdzniecības organizācijām esam sadalījuši, vadoties pēc apkalpojamā iedzīvotāju skaita. Tātad faktiski mēs radīsim vēl vienu sistēmu, un notiks šīs produkcijas pārdalīšana. Šobrīd iedzīvotājiem, pēc mūsu aprēķiniem, ir tik lieli sintētisko mazgāšanas līdzekļu krājumi, ka, ja mēs apmēram divus līdz trīs mēnešus nepārdotu ne ziepes, ne pulveri, iedzīvotāji varētu eksistēt bez tirdzniecības pakalpojumu palīdzības.
Un vēl viens moments, ko es gribētu akcentēt, ir preču piegāde, jo resursi ir viens jautājums, bet piegāde ir otrs jautājums. Patlaban pārtikas preces un pirmām kārtām milti, putraimi un makaroni tiek piegādāti saskaņā ar visiem tiem paredzētajiem grafikiem. Ir nelielas novirzes atsevišķu produktu izņemšanā republikā kopumā, runa ir par pienu un piena produktiem, tādēļ arī Rīgā jutām to krīzi, kas bija radusies, piena kombinātam iekārtojot jaunas līnijas. Apmēram divus miljonus olu lauksaimnieki nav mums piegādājuši, gaļas produktu, zivju, bezalkoholisko dzērienu un vīna apjomi ir minimālāki. Runājot par bezalkoholiskajiem dzērieniem, galvenokārt izvirzās pudeļu problēma, tieši pudeļu, nevis pildīšanas problēma.
Es vēl gribētu sīkāk pakavēties pie situācijas, kas ir izveidojusies, par šiem trim produktiem. Pirms sāku analizēt šo trīs produktu patēriņu, gribu jūs informēt, ka pagājušā nedēļā biju PSRS Tirdzniecības ministrijā un tikos ar PSRS tirdzniecības ministru. Mēs pārspriedām šos jautājumus, un ar nožēlu jāteic, ka PSRS galvaspilsēta arī pārņēmusi kaitīgo tendenci un ieviesusi reglamentāciju. Tikai te nav vizītkartes, produktus var iegādāties, uzrādot pasi. Maskavas padome ir izrēķinājusi, ka vienam iedzīvotājam šīs normas ir vēl mazākas nekā pie mums, rēķinot vienas dienas normu gramos.
Kopumā stāvoklis ir tāds, ka mēs saņemam tik, cik mums pienākas, bet atdodam nedaudz mazāk. Šodien ir novirzes par tiem resursiem, kuri mums būtu jāatdod Savienības piegādēs. Ja mēs šo stāvokli neuzlabosim, iespējams, ka mums piegādes samazinās, bet es domāju, ka mēs stāvokli normalizēsim un visas piegādes Savienībai izpildīsim. Savienība savukārt ir solījusi korekti izpildīt visas piegādes attiecībā uz mūsu republiku.
No republikai piešķirtajiem miltu fondiem mēs pirmkārt nodrošināsim maizes cepšanu. Šie fondi ir lielāki nekā iepriekšējā gadā. Pagājušajā gadā mēs kopumā faktiski realizējām 155 000 tonnas, šobrīd mūsu resursi ir 265 000 tonnas, iedzīvotājiem jau pārdots 33,5, bet visā pagājušā gadā pārdeva 36 tūkstošus. Tā ka šobrīd ir pārdots vairāk nekā iepriekšējā gadā, cilvēkiem ir zināmi uzkrājumi, un esošie resursi ļauj nodrošināt tieši tikpat daudz miltu, putraimu un makaronu, cik bija pagājušā gadā šajā periodā. Tātad runāt par kaut kādu krīzes situāciju vienkārši nebūtu korekti, jo mēs varam konstatēt tikai to, ka pagājušā gadā šie resursi mums bija pietiekamā daudzumā un katrs iedzīvotājs varēja brīvi iepirkt atbilstoši savam racionam.
Tieši tāda pati situācija ir ar putraimiem un zirņiem. Pagājušajā gadā mums bija 47,6 tūkstoši tonnu, šogad mums putraimi un zirņi ir 49 000 tonnu, pagājušā gada otrajā pusgadā mums bija 25,1 tūkstoši tonnu, šogad 25,6 tūkstoši tonnu, milti mums bija pārdošanā 18 000 tonnu, šogad arī būs 18 000 tonnu, ar makaronu izstrādājumiem ir tieši tāda pati situācija: pagājušajā gadā mums bija 10, šogad ir 10,4 tūkstoši tonnu, pagājušā gada otrajā pusgadā mums bija 3,7 un arī šogad otrajā pusgadā būs 3,7 tūkstoši tonnu.
No kopējiem maizes produktu resursiem viens republikas iedzīvotājs gadā var izlietot 120 kg. Zinātniski izstrādātās patēriņa normas uz vienu iedzīvotāju gadā mums republikā ir 101 kg. Pēc statistikas datiem, maizes produktus, miltus, putraimus, zirņus, makaronu izstrādājumus Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, gadā patērē 107 kg. Nedaudz vairāk par mums patērē tikai Lietuva – 111 kg. Citas maizes neēdāju valstis, kā, piemēram, Igaunija, patērē 187, ASV – 79, Anglija – 96, Vācija – 76, Dānija – 71 kg. Tas ir viss par jautājumu, kas saistās ar maizi un maizes produktiem.
Man šķiet, ka es samērā sīki raksturoju stāvokli ar šiem trim produkcijas veidiem. Ja būs vēl kādi konkrēti jautājumi par šiem produkcijas veidiem, esmu gatavs atbildēt, bet jāņem vērā tas, ka resursu kopējais apjoms ir nevis mazāks, bet tieši otrādi – lielāks nekā pagājušā gadā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu deputātus, kuriem ir jautājumi, pieteikties sekretariātā. Pagaidām ir pieteicies tikai deputāts Aleksejevs. Lūdzu.

A.Aleksejevs: */Cienījamais ministra kungs! Man ir daži jautājumi. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādus pārtikas preču veidus un cik procentu izteiksmē mēs ievedam no citiem valsts reģioniem? Vai arī vienkārši uzskaitiet tās pārtikas preces, kuras mēs ievedam./

A.Plaudis: Es uz jūsu jautājumu atbildēšu ļoti precīzi. Man ir sagatavota preču ievedumu un izvedumu bilance kopumā pa Savienību un atsevišķu reģionu griezumā, un arī pa atsevišķiem sortimenta veidiem. Tas man aizņems apmēram divas trīs minūtes.
Tātad kopējais ievedums Latvijā sastāda 265 000 rbļ. apjomu. Ja mēs šai summai pieskaitām to importu, ko mēs saņemam no Savienības, tad šis apjoms ir 79 000, tātad kopējais ieveduma apjoms ir 345 miljoni rbļ., un atsevišķu reģionu griezumā: no Krievijas Federācijas mēs ievedām produktus par 20 miljoniem rbļ., to skaitā putraimus, siļķes, zivju konservus, sodu, bērnu uztura produktus, cieti, arbūzus, bakalejas preces, tabakas izstrādājumus. No Ukrainas ievedam par 47 miljoniem tādas preces kā putraimus, dārzeņus, augļus, arbūzus, eļļu, cukuru, dabīgo kafiju, sāli, bērnu uztura produktus un etiķa esenci. No Baltkrievijas par 26 miljoniem – margarīnu, bērnu uztura produktus, sāli, garšvielas, želatīnu. No Uzbekijas par 3 miljoniem – sīpolus, vīnogas, kaltētos augļus, melones, eļļu. No Gruzijas par 42 miljoniem – tēju, vīnogu vīnu, konjaku, lauru lapas, sulas. No Kazahijas mēs neievedam neko, Kazahijai dodam par 2,6 miljoniem sieru un raugu. No Azerbaidžānas par 25 miljoniem – vīnogas, agrīnos dārzeņus, tēju, augļus, dārzeņus, vīnu, konjaku. No Lietuvas par 5 miljoniem ievedam sausās zupas un miltus. No Moldāvijas par 79 miljoniem augļus, dārzeņus, konservus, konjaku, vīnogas, kaltētos augļus, eļļu un citronskābi. No Kirgīzijas neievedam neko, bet izvedam par 1,8 miljoniem raugu. No Tadžikijas par 0,3 miljoniem vīnogas, kaltētos augļus, no Armēnijas par 10 miljoniem konjaku, no Turkmēnijas par 2 miljoniem melones un no Igaunijas par 1,7 miljoniem košļājamo gumiju.
Imports, kā es jau teicu, ir par 79 miljoniem rubļu – dabīgā kafija, tēja, bērnu uztura produkti, augļi, dārzeņi, konservi, vīns, citrusaugi utt.
Mūsu izvedumi sastāda 623 miljonus rubļu, kopā ar to eksportu, ko sūta mūsu uzņēmumi un kas tiek ieskaitīts Vissavienības eksportā šī summa sastāda 712 miljonus. Tātad attiecība ir tāda: ievedums par 345 miljoniem rubļu, izvedums par 712 miljoniem rubļu. Uz Krievijas Federāciju par 544 miljoniem izvedam cukuru, konditorejas izstrādājumus, miltus, putraimus, zivju produktus, gaļas un piena produktus, olas, kartupeļu cieti, šķīstošo kafiju, augļu un dārzeņu konservus, tabakas izstrādājumus un raugu. Uz Ukrainu 4,6 miljonus rubļu tehnisko eļļu, uz Baltkrieviju 4 miljonus šampanieti un tehnisko eļļu, uz Uzbekiju sieru, uz Kazahiju sieru un raugu par 0,6 miljoniem, uz Gruziju putnu gaļu, sieru par 9,6 miljoniem, uz Azerbaidžānu sieru par 0,2 miljoniem, uz Lietuvu šampanieti par 0,5 miljoniem, uz Moldāviju taukus par 1,8 miljoniem, uz Kirgīziju, kā es teicu, raugu par 1,8 miljoniem, uz Tadžikiju raugu un sieru par 1,8 miljoniem, uz Armēniju kartupeļus par 1,4 miljoniem, uz Turkmēniju sieru par 0,3 miljoniem, uz Igauniju putraimus, sieru, šampanieti un eļļu par 48 miljoniem rubļu. Kopējais eksports ir par 88 miljoniem rubļu. Eksportējam zivju produktus, piena konservus, sieru, taukus, cieti, šampanieti un degvīnu.

A.Aleksejevs: Jā, es gribēju drusciņ noskaidrot... */Piedodiet, ja es jūs sapratu pareizi, ja to pārtulkot patērētāja valodā, tad republika var nodrošināt iedzīvotājus ar maizi no pašu graudiem uz 3–4 mēnešiem. Putraimu izstrādājumiem mēs graudus ievedam pilnīgi visus. Cukuru mēs ievedam pusi. Un, lūk, es gribētu, lai jūs tā arī pateiktu. Tā ka tos skaitļus, kurus jūs nosaucāt, ļoti grūti saprast. Es gribētu, lai mietpilsonim un patērētājam tieši tas būtu skaidrs.
Un otrs jautājums. Jūs teicāt, ka pārdots par 260, ja es nekļūdos, miljoniem vairāk nekā pagājušajā gadā. Bet, pēc CSP datiem, četru mēnešu laikā gaļas un gaļas produktu ražošana samazinājusies šajā gadā par 3 tūkstošiem tonnu, piena produkcija – par 7 tūkstošiem tonnu utt. Es gribētu uzzināt, kas tomēr tiek pārdots, ja visās, katrā ziņā daudzās, pozīcijās ražošana samazinājusies, bet naudas izteiksmē tā pieaugusi. Uz kā rēķina tomēr pieaug ražošana?/

A.Plaudis: Atbildot uz pirmo jautājuma daļu par struktūru, es domāju, ka tad mēs iedziļināsimies ārkārtīgi sīkā struktūranalīzē, bet galvenais jautājums šeit ir viens: piegādēm Savienības tirgū jābūt ekvivalentām, un es jau teicu, ka es biju Savienības Tirdzniecības ministrijā un mēs šobrīd esam panākuši principiālu vienošanos par to, ka mēs savas piegādes, kamēr neesam atrisinājuši visus pārējos jautājumus, saglabājam. Mēs saņemam tās piegādes, kas mums pienākas no Savienības. Tur es jums pilnīgi piekrītu, ka vajag pilnveidot struktūru. Un es domāju, ka iedzīvotājiem, kurus jūs apzīmējat ar vārdu “obivateļi”, tas laikam nozīmē “mietpilsoņi”, ja es pareizi tulkoju, bet es viņus apzīmēju ar vārdu “pokupateļ”, tātad pircējam ir principā gandrīz vai vienalga, no kurienes viņš saņem. Viņam ir jāsaņem prece, un viņu neinteresē, kur šī prece ir ražota. Viņu interesē, lai šīs vajadzīgās preces un produkti būtu pārdošanā.
Attiecībā uz jautājuma otro daļu vēlreiz jāatgriežas pie statistikas, un šī statistika liecina, to es varu teikt godīgi, ka tiešām Aleksejeva kungam ir taisnība, mums ir nedaudz samazinājusies gaļas ražošana. Gaļas realizācija iedzīvotājiem salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pagājušajā gadā sastāda 98,7 procenti. Bet desu izstrādājumi ir saglabājušies tai pašā līmenī, zivis ir realizētas par 2% vairāk. Siļķes esam realizējuši par 39%. Es varētu turpināt, bet domāju, ka tas nav nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Paldies! Vārds deputātam Cuprunam.

I.Cupruns: Cienījamais ministra kungs! Es mēģināšu jums atgādināt vienu jauku anekdoti par slimnīcas vidējo temperatūru. Ko tā lielu izsaka? Pēc kādas noteiktas normas makaroni tiek dalīti? Ja manā rīcībā esošā informācija ir pareiza, tad šobrīd Rīgā ceturksnī ir paredzēts puskilograms makaronu. 500 gramus dalot ar 90, iznāk 5,5 grami dienā, tas ir viens makarons vai pusotra makarona.
Protams, visi nelieto vienādi daudz makaronu. Šobrīd ir plānots tikpat daudz makaronu iedalīt kā pilsētām, tā laukiem, kur uzturā vairāk patērē kartupeļus un makaronus neuzskata par galveno produktu. Bez tam ir iedzīvotāju kategorija, kas velk dzīvību faktiski tikai ar makaroniem vien. Jūs runājāt par pulveriem un ziepēm. Var piekrist, ka ir ļoti daudz māju pilnas ar pulveriem un ziepēm, bet pajautājiet zīdaiņu mātēm, cik daudz viņām ir ziepju un pulvera. Tā ir tā pati slimnīcas vidējā temperatūra.

A.Plaudis: Es jums absolūti piekrītu šinī jautājumā un tāpēc es vēlreiz atkārtoju to, par ko es jau runāju. Es domāju, ka deputātiem būtu vairāk jāinteresējas par to, kas šobrīd rada šo ažiotāžu, to nenormālo situāciju, kuras rezultātā mēs esam nonākuši pie šīs stadijas. Ja es kādreiz neēdu makaronus, tad tagad man tie būs jāēd, un tam, kas kādreiz ēda makaronus, tagad pietrūks. Lūdzu, par miltiem. Ja mēs rēķinām gramos tos pašus miltus, tad izklausās it kā briesmīgi. Jūrmala līdz šo normu ieviešanai patērēja 17 gramus, tagad būs 18, Rīga patērēja 8, tagad būs 18 utt. Tieši tāda pati situācija ir ar putraimiem. Daugavpilī patērēja 42 gramus, tagad būs 27 grami. Tā ir nivelēšana. Bet tā diemžēl ir talonu sistēma, kartīšu sistēmas vaina. Kolīdz sākam dalīt, sākas nivelēšana. Runājot par šo jautājumu, mēs izskaidrojām fondu un resursu dalīšanas principus. Vai ieviest vai neieviest attiecīgajā rajonā vai pilsētā šādu sadales kārtību, tas ir attiecīgo vietējo pašpārvaldes orgānu kompetencē.

J.Škapars: Priekšsēdētāj, vai es varētu izteikties par šo pašu jautājumu? Es biju Limbažos...

Priekšsēdētājs: Deputāt Škapar, vienosimies par kārtību! Tagad vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Cienījamo ministr! Es negribu piekrist jūsu apgalvojumam, ka latvieši ir lielākā maizes ēdāja tauta. Mēs, laucinieki, maizi ēdam maz, bet galvenokārt izbarojam to mūsu lopiņiem. Un jūs zināt, ka tas ir nevis tāpēc, ka mēs tā dikti gribētu darīt, bet tāpēc, ka nav normāli atrisināts koncentrētās spēkbarības atprečojums pret pienu un gaļu. Šajos atprečojumos ir milzīgs pārtraukums. Uzkrājumus taisīt nevar. Tagad, kad ir izveidojušās zemnieku saimniecības, kad vajadzētu šo spēkbarību iepirkt regulāri, rajona veikalos tā ienāk vienu, labākajā gadījumā divas reizes mēnesī, un saņemt var tikai tie, kam ir transports un operatīvi sakari. Es pat piekristu pilsētnieku domām samazināt lauksaimniekiem šos miltus un makaronus, bet tādā gadījumā konkrēts jautājums – ko jūs domājat darīt, lai normalizētu stāvokli ar koncentrētās spēkbarības atprečojumu uz laukiem? Un kādiem, jūsuprāt, jābūt šiem atprečojuma koeficientiem, respektīvi, cik jūs solāt dot lauksaimniekiem spēkbarību pret vienu litru piena un vienu kilogramu realizētās gaļas?

A.Plaudis: Es jums piekrītu, bet pašlaik nevaru konkrēti pateikt, jo tas neietilpst tikai manā kompetencē. Izbarot lopiem maizi un putraimus, tas nav tas ceļš, pa kuru mums vajadzētu iet. Es ceru, ka cenu paaugstināšana uz maizes produktiem zināmā mērā radīs šķēršļus šo maizes produktu izbarošanai, un rezultātā, es ceru, ka mums paliks kopējie miltu resursi, un, ja mums miltu būs pietiekami, tad graudus, protams, varēs pārstrādāt dažādi – vai nu miltos, vai arī kombinētajā lopbarībā. Apmēram 77% no mūsu republikas kopējiem miltu resursiem mēs izmantojam maizes cepšanai. Un lielāko tiesu maizi mēs patērējam tieši laukos.

Priekšsēdētājs: Paldies, vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Man ir jautājums par citām plaša patēriņa precēm. Kāda ir audumu bilance, un kā jūs izskaidrojat to, ka mums praktiski veikalos vairs nevar nopirkt audumus?

A.Plaudis: Šī situācija ir saistīta galvenokārt ar izejvielu trūkumu. Un tikko Maskavā notikušajā Savienības gadatirgū arī situācija nebija sevišķi iepriecinoša, jo uz šo gadatirgu neatbrauca Krievijas Federācija, bet Krievijas Federācija ir galvenā izejvielu resursu piegādātāja, kas mums dod ne izejvielas, bet arī audumus. Ir cerības, ka tiks panākta vienošanās, lai gadatirgus notiktu atkārtoti un šos audumus varētu iepirkt. Ja deputāti iesniegtu pieprasījumu, es varētu sagatavot ļoti precīzu un aptverošu informāciju tieši par audumiem. Pašlaik es jums nevaru atbildēt tik sīki un izsmeļoši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Šļakota.

 K.Šļakota: Pēc kādiem aprēķiniem tiek uzkrātas rezerves noliktavās, kas atrodas gan Rīgā, gan rajonos? Vai ir kaut kāds pamatojums? Kādi pašreiz ir neejošo preču uzkrājumi tajās pašās Rīgas noliktavās? Ko jūs domājat darīt ar šīm precēm?

A.Plaudis: Es vispirms atbildēšu uz otro jautājumu. Šobrīd praktiski neejošu preču gandrīz vairs nav. Par vienu no pierādījumiem varētu minēt faktu, ka republikas Tirdzniecības ministrija kopā ar Patērētāju kooperāciju turpat 2 miljonus rubļu esam atdevuši republikas budžetam, jo tie bija brīvi līdzekļi, tāpēc ka vairs nav jānoceno neejošās preces. Tātad šobrīd šis jautājums ir daudz maz atrisināts. Sakarā ar to, ka ir palielinājusies realizācija, kopējie preču krājumi ir samazinājušies gan mazumtirdzniecībā, gan arī vairumtirdzniecībā. Vairumtirdzniecības, kā arī mazumtirdzniecības preču krājumi ir paredzēti tam nolūkam, lai mēs operatīvi varētu radīt, pirmkārt, nepieciešamos uzkrājumus un, otrkārt, pilnveidot preču sortimentu, kas atrodas veikalos. Vidējais preču atlikums mums ir 35 realizācijas dienām. Tas nozīmē, ka, nerēķinot iekšējo struktūru, kopumā 35 dienu laikā, pastāvot pašreizējai realizācijai, noliktavas, ja nekas nenāk iekšā, paliek tukšas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Felss. Lūdzu, pie otrā mikrofona.

A.Felss: Man ir ierosinājums: tos datus, kurus jūs minējāt par izvedumu un ievedumu, vajadzētu pārdrukāt un izdalīt visiem deputātiem, jo tauta par to ļoti interesējas. Mēs varētu argumentēt un izgaismot situāciju. Jūs teicāt, ka trūkst stikla taras. Manuprāt, šis jautājums līdz šim nav galīgi risināts, īpaši lauku rajonos. Zemnieku un lauku sētās pudeles stāv kalniem, nav kas izved. Cilvēkiem ir problēma ar taras nodošanu. Vai nevarētu mēģināt šo jautājumu risināt centralizēti ar patērētāju kooperāciju palīdzību. Tas pats sakāms arī par plastmasas taru, kas šobrīd tiek nevajadzīgi izsviesta un izniekota tāpat kā metāla tara. Vai mums nevajadzētu iet pa to ceļu, pa kuru iet ārzemes, un to visu savākt? Par plastmasas taru varētu arī piemaksāt pie preces, teiksim, 10 kapeikas un, nododot taru, saņemt tās kapeikas atpakaļ.

A.Plaudis: Kad es būšu beidzis uzstāties, es atdošu šo materiālu Prezidijam. Attiecībā uz otru jautājumu es jums pilnībā piekrītu. Mums, pirmkārt, vajadzēs pārskatīt jautājumu par taras ķīlas vērtību, un, otrkārt, mums jāsāk vākt ne tikai veselas pudeles un veselas burciņas, bet droši vien arī stikla lauskas. Tā ka šis jautājums ir perspektīvas risināšanas jautājums, un tas jādara kopā ar Patērētāju kooperāciju.

Priekšsēdētājs: Bet es sapratu, ka galvenais jautājums bija par pudeļu nodošanu, jo tā patiešām ir problēma.

A.Plaudis: Runājot par laukiem, pudeles neapšaubāmi vajadzētu nodot tajā pašā vietā, kur ir pirktas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols, nākamais deputāts Škapars.

I.Ozols: Cienījamo ministr! Pirmkārt, es gribētu pateikties par to informāciju, kuru mēs šodien saņēmām, jo tā mums ir vajadzīga informācija. Tiekoties ar vēlētājiem, mums tiek uzdoti jautājumi. Es gribētu savukārt tos faktus, kuri uzskatāmi par pretenzijām.
Pirmkārt iedzīvotājus kaitina šī vidējā statistika, jo tā absolūti neatbilst reālajai ainai tirdzniecības sistēmā. It sevišķi tas attiecas uz strādājošiem, kuri, beidzot savu darbdienu, ieiet tukšos veikalos. Es arī esmu viens no tiem, kas regulāri sastopas ar šo problēmu.
Otrkārt, izveidojas situācija, ka mēs faktiski dalām pārtikas produktus pēc teritoriālā principa. Acīmredzot limits. Tajā pašā laikā Tautas deputātu padomes izpildorgāni dala paaugstināta pieprasījuma preces, ilgtermiņa lietošanas preces ne pēc teritoriālā principa, ne saviem vēlētājiem, bet gan darba kolektīviem. Un kā tas tiek darīts, kāda objektīva informācija ir tam pamatā? Mums nav šīs informācijas. Atkal kaut kādi vidēji statistiskie rādītāji, cik katrā darba kolektīvā ir strādājošo. Mēs izdalām pēc kaut kādas savas individuālo kritēriju sistēmas. Tas izraisa domstarpības starp iedzīvotājiem, kuri mūs ir vēlējuši, un starp strādājošiem, kuriem mēs izdalām šīs preces.
Šajā risinājumā nav vienotas sistēmas. Un tas tikai iedzīvotājos izraisa neapmierinātību, un man, tautas atbalstītam deputātam, ir ļoti nepatīkami, ka iedzīvotāji vaino mūs. Un risinājums ar taloniem ir disproporcionāls pārtikas produktu sadalījums, jo rūpniecības koncentrācijas vietās ir lielāks pārtikas preču patēriņš. Kā jūs domājat atrisināt šos jautājumus?

A.Plaudis: Tā ir viena no smagākajām problēmām, ar kuru man šodien ir jāsaskaras. Es pilnīgi piekrītu jūsu viedoklim. Taisnīga sadale nekad nevar būt, un ikkatru sadali zināmā mērā var kritizēt gan no vienas, gan no otras puses. Normāla reālā situācija būtu tad, ja mēs ieietu veikalā un par savu nopelnīto naudu nopirktu to, ko mēs vēlamies.
Šodien es runāju ar arodbiedrību padomes priekšsēdētāju Siliņa kungu. Sarunā izkristalizējās divi aspekti. Pirmais – par darba kolektīviem. Mums ir jāizstrādā viedoklis un tuvākajā laikā jādod atbilde – būs vai nebūs izbraukuma tirdzniecība, jo izbraukuma tirdzniecību mēs diemžēl organizējam no tiem pašiem minimālajiem resursiem. Tātad attiecīgās preces neparādās veikalā, objektīvi veikals ir tukšs, un veikala darbinieki samazinātā vai palielinātā skaitā atrodas rūpniecības vai kādā citā uzņēmumā. Šeit atkal izvirzās problēma. Ja mēs paliekam pie šādas kārtības un šādas tirdzniecības, kam dot tiesības atļaut. Neapšaubāmi, ka tikai vietējai pašvaldībai.
Nākamais jautājums. Vai šī izbraukuma tirdzniecība tiek organizēta visos uzņēmumos? Atkal jāatbild noliedzoši – nē, netiek, pie citiem brauc biežāk, pie citiem – retāk. Un, kolīdz sāksim analizēt, atkal atklāsies sociālā netaisnība.
Nākošais jautājums saistās ar apgādi ar pārtikas precēm. Sabiedriskajai ēdināšanai katrā rūpniecības vai citā uzņēmumā normāli jābūt tā organizētai, lai cilvēks savā atpūtas brīdī varētu paēst. Kā lai organizē kulinārijas veikalus, lai darbinieks zinātu, ka viņam ir garantēta zināma norma, protams, atkal norma, un tai pašā laikā viņam neviens nav aizliedzis iepirkties arī veikalā.
Tā ka šie ir jautājumi, kuri mums tuvākajā perspektīvā jārisina kopā ar vietējām pašvaldībām. Un jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk. Mans personīgais viedoklis – maksimāli samazināt šo dažāda veida privileģēto izbraukuma tirdzniecību dažādos uzņēmumos. Bet, ja mēs organizējam šos izbraukumus, tad vienojamies, kur braucam, kad braucam, cik braucam un ar ko braucam. Preču resursus vajadzētu maksimāli novadīt atklātajā tirdzniecības tīklā. Jo pie pensionāriem ar izbraukuma tirdzniecību neviens nebrauc.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Škapars.

J.Škapars: Ja nemaldos, gada sākumā preču krājumi bija aptuveni 50 dienām, tagad 35 dienām. Ko mēs pavisam konkrēti varam darīt, lai pārtrauktu šo straujo preču krājumu sarukumu? Tas ir pirmkārt.
Otrkārt, par tiem pašiem putraimu krājumiem. Vai tomēr nevarētu diferencēti izdalīt šīs normas zemi atalgotajiem iedzīvotājiem. Augot inflācijai, viņi var nonākt katastrofālā situācijā, jo viņi galvenokārt pārtiek no miltu ēdieniem, tie šobrīd ir lētāki. Es runāju par putraimiem, makaroniem un miltiem. Priekš viņiem šīs normas ir daudz par mazām. Ar šādu parādību es sastapos konkrēti Limbažu rajonā.

A.Plaudis: Šinī gadījumā mums vajadzētu noteikti sagatavot šo rekomendāciju, jo mēs nevaram nevienam noteikt, bet tikai rekomendēt vietējām pašpārvaldēm. Tātad mums šodien ir jānosaka kritērijs, ko uzskatīt par zemu atalgotu. Sevišķi grūti ir vientuļiem cilvēkiem. Ģimenei ar šīm normām ir daudz vieglāk. Grūtāk, ja cilvēks viens pats. Un tātad mums ir no tiem resursiem, kas mums ir, jānosaka papildu normas atsevišķām kategorijām, it sevišķi tām, kuras ir zemu atalgotas.

V.Zeile: Tā kā republikā ar preču apgādi ir ārkārtēja situācija, acīmredzot arī pasākumiem jābūt ārkārtējiem. No tā arī izriet mani jautājumi. Jautājuma pirmā daļa: sakiet, lūdzu, kas vēl ir paredzēts, lai aizsargātu republikas iekšējo tirgu? Es domāju muitu gan uz vienu, gan otru pusi. Kāda kontrole ir attiecībā uz pasta sūtījumiem?
Jautājuma otrā daļa attiecas uz preču resursu sadali pēc principa – uz vienu iedzīvotāju. It sevišķi absurdi tas iznāk, runājot par ilgtermiņa lietošanas precēm. Laukos, kur iedzīvotāju skaits ir stipri mazāks un blīvums ir mazāks nekā pilsētās, iedzīvotāji ir ārkārtīgi sarūgtināti par šādu sadales metodoloģiju, jo jūs zināt, ka pilsētās ģimeņu nodrošinājums ir daudz augstāks nekā laukos.

A.Plaudis: Es pieskaršos jautājuma pēdējai daļai un runāšu par laukiem. Varbūt varētu izplatīt kā oficiālu dokumentu, jo it visus pārtikas un nepārtikas preču resursus, ja mēs republikā pieņemam tirgus fondus par 100 procentiem, procentuāli sadala starp pilsētu un laukiem, starp valsts tirdzniecību un patērētāju kooperāciju. Saskaņā ar lēmumu, ko pieņēma iepriekšējā sesija, kad šis jautājums jau tika izvirzīts, visus resursus pamatā pārskatīja. Piemēram, ja mēs pieņemam: republikā 100 procenti, lauki saņem 80 procentus celtniecības materiālu un 60 procentus automašīnu, bet pilsēta – attiecīgi 40 procentus. Tāpat ir pārskatītas visas pārējās lielās gan pārtikas, gan nepārtikas preču grupas, lai mēs nodrošinātu lauku prioritāti, par kuru ir runāts. Šis lēmums ir darbībā, un pēc šī lēmuma jau visi šī gada fondi ir sadalīti. Runājot par sadali uz vienu iedzīvotāju, es negribētu teikt, ka ilgtermiņa preces tiek sadalītas uz vienu iedzīvotāju. Par to, kā tās tiek sadalītas laukos, varētu sīkāk informēt, kopumā analizējot lauku apgādi un stāvokli laukos, Strautiņa kungs, patērētāju kooperācijas priekšsēdētājs. Es varu teikt tikai to, ka, tiekoties ar lauku rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, sūdzības par apgādi neizskanēja. Vissmagākā situācija republikā ir divās pilsētās, pirmkārt, Rīgā, otrkārt, Jelgavā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aizezer.

J.Aizezers: Man tāds jautājums par apgādi ar cukuru. Pilsētā tomēr ir dabūjami konditorejas izstrādājumi, ir lielākas iespējas apmeklēt kafejnīcas, laukos, protams, tā visa nav, un apgāde ar cukuru, manuprāt, ir ļoti diskriminējoša attiecībā pret lauku iedzīvotājiem.

A.Plaudis: Atbildot uz šo jautājumu, es sākšu ar to, ar ko es beidzu. Šī sadale kopumā arī ir par labu laukiem, vadoties no sabiedriskās ēdināšanas attīstības līmeņa un no tā, kāda ir konditorejas gatavošanas pakāpe. Runa ir par katru atsevišķu rajonu. Te ir ārkārtīgi smaga un sarežģīta metodoloģija. Tā nav tikai viena vai otra cilvēka griba. Nevienam pašpārvaldes vadītājam nav liegts griezties gan Patērētāju kooperācijā, gan Tirdzniecības ministrijā, lai noskaidrotu šos jautājumus. Tie mums nav apslēpti zem septiņiem ķieģeļiem. Par jebkuru jautājumu mēs izpildkomiteju vadītājiem varam sniegt atbildi. Uz visām vēstulēm, kas ir bijušas, ir sniegta atbilde ar salīdzinājumu par pārējiem rajoniem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Kā jau te iepriekš minēja, iedzīvotāji ļoti dažādi patērē. Normēto sadali varētu mīkstināt ar komerctirdzniecību. Vai ir domāts par komerctirdzniecības ieviešanu arī šiem normētajiem produktiem? Es runāju par cukuru, kuru visi vienādi nepatērē, un arī par miltu izstrādājumiem.

A.Plaudis: Es atvainojos, bet es neatbildēju uz visiem deputātes Zeiles jautājumiem. Jautājumā par iekšējā tirgus aizsardzību ir izstrādāts Ministru padomes lēmuma projekts, to izskatīja iepriekšējā Ministru padomes sēdē, un es ceru, ka tas tiks izskatīts arī tuvākajā sēdē, tas varētu būt nākamajā nedēļā. Šis projekts tiks vairākkārt izskatīts, lai varētu izveidot licencēšanas departamentu, kas licencētu un izsniegtu attiecīgas kvotas visam tam, ko šodien no republikas izved un ko ieved.
Un tagad par komerccenām. Šodien, burtiski pēc 50 minūtēm, tiks izskatīts jautājums par preču pārdošanu izsolē un par komerccenām. Šis jautājums ir apskatīts arī pastāvīgajā deputātu komisijā. Es ziņošu valdībai un ceru, ka tiks ņemti vērā tie ierosinājumi, kas šajā komisijā tika izteikti. Principiāls jautājums ir par to, ka ir preces, kuras mums šodien centralizēti iedala PSRS Tirdzniecības ministrija, un ir preces, kuras mēs pārdosim izsolē no republikas tirgus fondiem, un ir preces, kuras mēs gatavojamies pārdot par komerccenām arī no republikas tirgus fondiem.
Pārtikas preču grupā pamatā ir divas pozīcijas. Pirmā pozīcija ir alkoholiskie dzērieni, un otrā pozīcija ir netradicionāli, augstas sarežģītības pakāpes kulinārijas un konditorejas izstrādājumi, kas tiek izgatavoti sabiedriskajā ēdināšanā. Tiekoties ar Strautiņa kungu, es uzzināju interesantu faktu: pagājušās nedēļas beigās
Preiļos bijis gadatirgus, un pildīts sivēns, kura sākotnējā cena bijusi 25 rubļi, ticis pārdots par 110 rubļiem, torte, kuras sākotnējā cena bijusi 15 rubļi, tikusi pārdota par 80 rubļiem. Ieņemto līdzekļu starpība atdota Bērnu fondam. Tā ka jautājums par to, vai cukuru var pārdot par komerccenām, ir ārkārtīgi smags jautājums, jo, es vēlreiz atkārtoju, Tirdzniecības ministrija grib izstrādāt preču sarakstu, kurā ar lielu pietāti jāpieiet cenas paaugstināšanas jautājumam. Ja mēs būsim spiesti paaugstināt cenas, tad attiecīgi ir jāizstrādā kompensēšanas mehānisms. Es domāju, ka cukurs noteikti varētu būt viena no tām precēm, kuru par komerccenām pārdot nevarētu. Vienīgais pieļaujamais gadījums, ja mums šo cukuru izdodas iepirkt kaut kur ārpus republikas un ja tas ir virs tirgus fondiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Ministra kungs, spēkbarības piegāžu samazināšana lauksaimniecībai izraisa un neapšaubāmi arī priekšdienām izraisīs piena un gaļas ražošanas samazināšanos. Vai tas savukārt neliks cilvēkiem uzturā vairāk lietot miltu produktus? Vai jau ir mēģināts izstrādāt republikā šādu bilanci, un kādi pasākumi tiek iecerēti, lai nākamajā ziemā mēs nenonāktu pavisam kritiskā stāvoklī?

A.Plaudis: Uz šo jautājumu es varētu atbildēt divējādi. Es ārkārtīgi cienu mūsu lauksaimniekus, kuri ražo mums pārtikas produktus, bet tai pašā laikā nevienam nav noslēpums, cik daudz šo laukos saražoto pārtikas preču mēs izvedam ārā. Izvedam, aizbildinoties ar cēlu mērķi, ar to, ka mums šodien vajag celtniecības materiālus, kombikormu, daudz ko citu. Ja mēs vienojamies, ka aizsargāsim tirgus mehānismu un šos resursus atstāsim sev, tad jāizveido preču fondu birža. Ir arī attiecīgs Ministru padomes lēmums par šīs fondu biržas izveidošanu, tādējādi mēs varētu iziet Savienībā un iemainīt to, kas šodien republikai ir nepieciešams, pie tam risinot šo jautājumu centralizēti, nevis rūpējoties katram pašam tikai par savu māju. Es domāju, ka tad mēs varēsim atrisināt jautājumu par kombikormu. Un tad zināmā mērā arī stabilizēsies jautājums par miltu patēriņu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lembergs.

A.Lembergs: Cienījamo ministr, jūs iepazīstinājāt mūs ar statistiku un ar fondu realizāciju. Jūs teicāt, ka, tā teikt, putra uz vietām ir jāizstrebj vietējām padomēm sakarā ar deficītiem. Es uzlūkoju jūs nevis kā tirdzniecības ministru un kā materiāli tehniskās apgādes komitejas priekšsēdētāju, bet gan kā menedžeri, kuram jādomā, kā papildināt mūsu tirdzniecības tīklu ar preču resursiem, iepērkot, apmainot.
Pasaules prakse ir tāda, ka tas, kas ir deficīts, jāizmet tirgū papildus, un tad deficīts tiek noslāpēts. Es saprotu jūsu ierobežotos resursus un iespējas, un tā nav tikai jūsu kā ministra problēma, bet visas valdības problēma. Ko ministrija un valdība domā darīt, lai papildinātu preču resursus?

A.Plaudis: Es jums pilnīgi piekrītu. Ja mēs dzīvotu tikai no tiem resursiem, kas mums šobrīd ir, tad mums daudz kā būtu mazāk. Un tāpēc es teicu arī tad, kad stāvēju jūsu priekšā pirms manas iecelšanas, un saku šodien, ka mums galvenais akcents jāliek tieši uz preču apmaiņu. Vairumtirdzniecības posms mani neapmierina. Mums ir jānosaka, kas mums vajadzīgs un par kādu cenu mēs to varam pirkt. Neapšaubāmi, ka tad, kad ir ažiotāža, mums būs jāpērk, un es domāju, ka mēs arī pirksim. Pirksim benzīnu, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu, tikai ir jābūt šai preču biržai, lai pārtrauktu procesu, kas šodien ir aizsācies. Man diemžēl vēl nav šo materiālu, bet es domāju, ka varēšu informēt arī jūs, cik labi strādā mūsu rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumi, kas paši rūpējas par savu kolektīvu apgādi. Patlaban kopējais vieglo automašīnu skaits, ko mums izdala centralizēti, ir samazinājies par 2 tūkstošiem un sastāda tikai 6 800 gabalus. Preču maiņas rezultātā ar ārkārtīgi augstu koeficientu atsevišķi rūpniecības un arī lauksaimniecības uzņēmumi pārdod savu produkciju ārpus republikas un par to saņem automašīnas. Es uzskatu, ka šie decentralizētie sakari mums būtu maksimāli jāierobežo un mēs tos varētu atļaut, es, protams, neierobežoju rūpniecības uzņēmumu darbību, ja tas nepieciešams izejvielu iegādei. Tad dzīvosim visi vienādā nabadzībā, nevis prasīsim no tā, kam šodien ir centralizētie resursi, un paši strādāsim decentralizēti, apgādājot sevi. Mums ir izveidojušies uzņēmumi, kur ir valsts valstī, uzņēmumi, kas dzīvo labāk nekā republika kopumā. Bet katrā gadījumā preču maiņai es pilnīgi piekrītu, tā ir maksimāli jāattīsta un jāstrādā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Biezais. Lūdzu, īsākus jautājumus un nedaudz īsākas atbildes, lai paspēj vairāki deputāti.

J.Biezais: Cienījamo ministr! Man ir citāds traktējums vai papildinājums par eksporta un importa jautājumiem. Situācija ir tāda, ka Latvijā ir daudz ārvalstu uzņēmumu, kantoru un citādu bāzu, kuros strādājošie cilvēki lieto republikā ražoto pārtiku, un dotācijās republika zaudē minimāli ap pusmiljardu rubļu. Līdz ar to es domāju, ka šeit starp eksportu un importu statistikā būtu jāparedz tāda starpfāze kā eksports republikas iekšienē.

A.Plaudis: Es jums pilnīgi piekrītu, un vēl viens jautājums ir par to, ka gadījumā, ja arī mēs patlaban ieviestu šo licencēšanas jautājumu, viens no smagākajiem punktiem būtu tas, ka šodien mūsu lielajiem gigantiem ir uzņēmumi ārpus republikas teritorijas, kas it kā skaitās republikas uzņēmumi. Kopējos skaitļos tas viss iet iekšā, un, ja šodien mēs arī teiksim, ka vienu vai otru produkcijas veidu nevar izvest ārpus republikas, tad viņi teiks – nē, mēs ārpus neizvedam, mēs izvedam uz savu uzņēmumu, bet, kur tas paliks tālāk, tas nebūs zināms. Es domāju, ka licencēšanas departamenta – un to vajadzētu pēc iespējas ātrāk radīt – pats galvenais uzdevums būtu vispirms tikt skaidrībā, radīt normālu uzskaiti, kuras mums šodien, es uzskatu, pilnā mērā nav. Mēs nevaldām pār situāciju, it sevišķi pār produkcijas saņemšanu un izsūtīšanu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Seleckim.

V.Seleckis: Sabiedrību pašlaik satrauc ne tikai tas, ka preču trūkst, bet arī tas, ka, piemēram, kooperatīvi daudzas importa preces pārdod par desmitreiz un vēl lielāku cenu, nekā ir to normālā cena, vārdu sakot, tā ir milzīga netaisnība un negodība, kas šobrīd pastāv sabiedrībā. Vai ministrija kaut ko dara, lai tirdzniecībā ierobežotu vai novērstu dažādus pārkāpumus, kuru rezultātā kooperatīvi var spekulēt un krāpt sabiedrību?

A.Plaudis: Pirmkārt, man jāsaka, ka es pēdējā laikā biežāk atskaitos, nekā man ir laiks savākt informāciju. Varu tikai pateikt to, ka esmu izvirzījis uzdevumu, saistoties ar vietējām izpildkomitejām, vienreiz tikt pilnīgā skaidrībā par visiem tiem kooperatīvajiem veikaliem, kas šodien darbojas gan Rīgā, gan arī pārējās republikas pilsētās, noskaidrot, cik to atvēršana vispār ir bijusi likumīga. Un es uzskatu – ja šodien mums ir tirdzniecības noteikumi, tad šiem tirdzniecības noteikumiem jābūt saistošiem gan valsts, gan kooperatīvajiem, gan arī mazajiem kooperatīvajiem uzņēmumiem. Manas personīgās domas ir tādas, ka es esmu pret starpniecības kooperatīviem, kooperatīviem ir jābūt apkalpošanas sfērā, kooperatīvs var būt arī tirdzniecībā, tikai jāskatās, ar ko tas tirgo. Kooperatīvs nedrīkst veikt šo starpnieka funkciju.
Tālāk par cenu. Es saprotu – tas izklausās briesmīgi un šausmīgi. Cena ir briesmīga, bet cenu var iespaidot tikai katrs pircējs pats ar savu rubli – vai nu atdodot to, vai neatdodot. Diemžēl šodien ir cilvēki, kas ir spējīgi atdot arī šīs lielās summas, kas tur tiek pieprasītas. Un pēdējais – par kooperatīviem. Gribētu teikt, ka pašlaik sāk parādīties arvien vairāk tādu kooperatīvu, kuri tur ļoti augstu savas firmas godu, bet to, kuri tikai taisīja naudu, tā saucamo – viendienīšu, sāk palikt nedaudz mazāk. Es domāju, ka to paliks vēl mazāk. Šodien sevi piesaka solīdi kooperatīvi, kuru produkciju, es jums varu teikt, ir iespējams pārdot arī ārpus republikas robežām, es te domāju Poliju, Čehoslovākiju utt. Tāpēc uz šo jautājumu jāskatās ļoti diferencēti. Tomēr neapšaubāmi – zināmai kārtībai šeit ir jābūt.

Priekšsēdētājs: Tālāk vārds deputātam Endelem.

 J.Endele: Man būtībā ir iepriekšējā jautājuma turpinājums, tikai mazliet citādā aspektā. Tā kā esmu arī vietējās padomes deputāts, mēs sastopamies ar tādu nelaimi kā vietējo orgānu nespēja kontrolēt. Tiek slēpta informācija, vai ir iespējams saņemt ziņas, teiksim, par iepriekšējā mēneša galvenajām pozīcijām, kuras no republikas nāk uz rajoniem, lai mēs varētu kontrolēt vietējo orgānu darbību, jo mūsu skatījumā šī izsaimniekošana, spekulācija bieži vien tiek organizēta tieši no augšas, tas ir, ar rajona attiecīgās varas līdzdalību.

A.Plaudis: Es atvainojos, par kāda līmeņa, teiksim, šo vietējo pašvaldību jūs runājat?

J.Endele: Par pilsētas un rajona.

A.Plaudis: Rajona vai pilsētas? Ir Valmieras rajons un Valmieras pilsēta.

J.Endele: Konkrēti Cēsu pilsēta, Cēsu rajons.

A.Plaudis: Es domāju, ka šāda informācija katrā gadījumā, teiksim, kooperācijā, ir vieglāk saņemama, jo ir attiecīga patērētāju biedrība, kura var sniegt jums absolūti visu statistikas informāciju, jo informācija jau nenāk no augšas, informācija nāk no apakšas uz augšu, it sevišķi par to, kas tiek realizēts. Un neapšaubāmi, teiksim, likumā par vietējo pašvaldību ir noteikts, ka ir jārada arī atbilstoši kontroles dienesti. Tur ir arī noteikts, ka jums ir pilnīgas tiesības kontrolēt, kas tiek saņemts un kas netiek saņemts, un kur tas viss paliek. Jo no augšas izkontrolēt visu šo uzņēmumu lielo skaitu tikpat kā nav iespējams, jo, piemēram, patērētāju kooperācijā ikdienas pieprasījuma preču veikalu ir vairāk par 3 tūkstošiem, tad ir jātur ārkārtīgi liels kontrolieru štats.

J.Endele: Nē, es nedomāju izkontrolēt...

Priekšsēdētājs: Paldies, lūdzu nediskutēsim...

A.Plaudis: Šādu informāciju jums ir tiesības saņemt...

J.Endele: Paldies.

A.Plaudis: Turpat uz vietas rajonā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ščipcovam.

O.Ščipcovs: */Cienījamo ministr! Lūk, ko man jautā vēlētāji. Republikas apgāde ar benzīnu pašlaik ir normāla. Tai pašā laikā automobiļu parks nav palielinājies. Kas tad ir izraisījis ažiotāžu ar benzīnu? Un otrs jautājums, kuru man uzdod, tāds atsevišķs jautājums. Agrāk varēja nopirkt vistu par 3,20 kilogramā, bet tagad to cena ir ap 4 vai 5 rubļi par kilogramu. Kas to ir izsaucis?/

A.Plaudis: */Atbildu uz pirmo jautājumu. Diemžēl benzīns gluži neietilpst manā kompetencē. Bet es negribu jums piekrist, ka automašīnu skaits pie mums samazinās, jo to mums tomēr ir ļoti daudz. Paskatieties kaut vai uz Rīgas ielām, tur ir liela mašīnu straume, daudz ir arī ārzemju marku automašīnu, kuras tagad mūsu iedzīvotāji, izbraucot aiz mūsu zemes robežām, tur iegādājušies. Un tomēr katru gadu automašīnu parks palielinās vidēji par 7– 8 tūkstošiem. Tas par pirmo jautājumu.
Tagad par otro jautājumu. Te ir divi risinājuma ceļi. Tie ir pirmie tirgus ekonomikas asni. Tāpēc, ka mūsu uzņēmumi, galvenie piegādātāji, par to putnu gaļas apjomu, kas viņiem bija jāpiegādā tirgus fondam, jau ir norēķinājušies. Pēc tam viņi par līgumcenām papildus iepirka barības koncentrātus un uz šī pamata izaudzēja šīs produkcijas papildu apjomu. Dabīgi, ka šīs produkcijas vērtība ir jākompensē, sakarā ar to tad arī parādījās līgumcena./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Raimondam Krūmiņam.

R.Krūmiņš: Man ir tāds jautājums: tagad lauku rajonus apkalpo nevis Tirdzniecības ministrija, bet Latvijas Patērētāju biedrību savienība, un uz to būtībā neattiecas šie tirdzniecības noteikumi. Piemēram, rajona padome pieņem lēmumu, kas aizliedz izbraukuma tirdzniecību, bet patērētāju biedrība, pamatojoties, teiksim, uz Ministru padomes vai uz Augstākās padomes, es īsti nezinu šo bijušo procedūru, apstiprinātajiem statūtiem, pieņem kaut kādu, teiksim, savu pilnvaroto lēmumu par kaut kādu lokālu struktūrvienību un tomēr pretrunā ar jebkādiem vietējās varas lēmumiem realizē gan šādu izbraukuma tirdzniecību, gan arī citas darbības, kas ir pretrunā ar vietējo padomju lēmumiem. Kā jūs raugāties uz šādu praksi, un vai nevajadzētu šeit ieviest kaut kādu kārtību? Vai jums nebūtu kādas likumdošanas iniciatīvas šajā sakarā?

A.Plaudis: Es domāju, ka jautājumā, par kuru jūs runājāt, pamatā varētu būt divi Ministru padomes lēmumi, kas attiecas tieši uz laukiem, un, ja jūs uzskatāt, ka šī izbraukuma tirdzniecība laukos nav vajadzīga, jūs neapšaubāmi varat griezties Patērētāju kooperācijā ar priekšlikumu, ka tā nav vajadzīga. Tā ir izbraukuma tirdzniecība uz attālajām fermām un izbraukuma tirdzniecība pie mehanizatoriem. Ir divi Ministru padomes lēmumi. Jūs varat izteikt priekšlikumu, ka šī izbraukuma tirdzniecība nav vajadzīga. Es uzskatu, ka šīm divām tirdzniecībām vajadzētu pagaidām būt, un, ja Patērētāju kooperācija tās realizē, tad te jums pašiem ir jāpanāk vienošanās. Attiecībā uz pārējām es jau izteicu savu viedokli – es uzskatu, ka pārējām visām nevajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam. Mums beidzas laiks, jā, es sapratu.

 V.Kostins: */Cienījamo ministr! Es gribētu jums uzdot divus jautājumus. Pirmais. Vai nevar izņēmuma kārtā palielināt pārtikas, ziepju, mazgāšanas pulvera normas jaunajām ģimenēm ar bērniem?/

A.Plaudis: */Es domāju, ka var./

V.Kostins: */Bet, ja var, kurš ar to varētu nodarboties? Tāpēc, ka šodien runā, ka pagaidām to izdarīt nevar./

A.Plaudis: */Es uz šo jautājumu jau vairākkārt esmu atbildējis. Atkarībā no tiem resursu apjomiem, kuri ir tajā vai citā rajonā vai pilsētā, vietējām varas iestādēm ir tiesības pašām noteikt normas. Ja tās uzskata, ka šodien jaunajām ģimenēm nepieciešams noteikt augstākas normas, tad tās ir pilnīgi viņu tiesības. Mums vēl saglabājas uzskats, ka viss ir jāreglamentē no augšas. Viss nē. Principā ir jāreglamentē, bet ne viss./

V.Kostins: */Otrs jautājums. Lūk, šodien veikali tukši, talonu arī nav. Tas izraisa zināmu ažiotāžu, sevišķi Rīgas pilsētā. Kāpēc ieviesa talonus no 1.jūnija, ja šodien 6.jūnijs, bet talonu nav un produktu nav? Tad vajadzēja ieviest talonus no 15. līdz 15., lai veikalos parādītos preces./

A.Plaudis: */Atbildu uz jūsu jautājumu. Es jau interesējos tieši par šo jautājumu, pirms nākšanas šurp man bija saruna ar Rīgas pilsētas vietējo tirgu pārvaldes priekšnieku Strodu. Taloni jau tiek izplatīti, tie tika iedalīti jau pagājušajā mēnesī, laikus. Bet diemžēl mūsu sētnieki nesteidzas, tas neietilpst viņu pamatpienākumos, bet talonus jau izsniedz.
Un otrais. Es domāju, ka šodien varbūt kādā veikalā uz īsu laika sprīdi var gadīties, ka vienkārši nepaspēja ievest attiecīgo produkcijas veidu. Bet resursi, kā es jau teicu, pietiekami. Bet šis ir talons četriem mēnešiem. Protams, gadās situācijas, kad man mājās pēdējais, kā mēdz teikt, grams miltu. Bet tas, pēc manām domām, ir atsevišķs gadījums./

V.Kostins: */Labi. Un pēdējais nelielais jautājums, turpinot jautājumu par līgumcenām. Nu, par vistām saprotams, tās tagad pēc līgumcenām maksā 4,85 par kilogramu. Bet vakar es uz ielas ieraudzīju 0,3 [litru] boržomi pudeles līgumcenu – 40 kapeikas. Kā saprast boržomi līgumcenu? Kas ir mainījies šeit?/

A.Plaudis: */Nezinu. Bet kur jūs redzējāt šo pudeli?/

V.Kostins: */Oktobra rajonā, netālu no CK ēkas, tur ir veikals labajā pusē. Viņi pierāda, ka tā ir kooperatīva līgumcena. Lūk, tas ir interesanti. Kombikorms te nav vajadzīgs./

A.Plaudis: */Tādu momentu var būt ļoti daudz. Par nožēlošanu, pie mums vietām arī pašdarbība vēl ir izplatīta, tikai uz ekonomikas pamata./

Priekšsēdētājs: */Pirmais mikrofons, deputāts Stroganovs./

F.Stroganovs: */Cienījamo ministr! Man jums ir divi jautājumi. Pirmais. Kāds ir visu veidu preču apgrozījums republikā uz vienu, tai skaitā pilsētas un lauku, iedzīvotāju? Kāds ir republikas iedzīvotāju nodrošinājums ar gaļu un gaļas produktiem kilogramos uz vienu iedzīvotāju, tai skaitā viena pilsētas un lauku iedzīvotāja gaļas patēriņš gadā? Un otrs jautājums. Tirdzniecības ministrija un Latvijas Patērētāju biedrību savienība – [kāds ir ] republikā esošo preču gada resursu sadalījums starp tām./

A.Plaudis: Es varēšu atbildēt tikai uz jautājuma otro daļu. Runājot par preču un produktu sadali, es jūtu, ka man noteikti vajadzētu šo informāciju izplatīt arī visiem deputātiem kā oficiālu dokumentu par preču, fondu un resursu procentuālo sadali starp valsts un kooperatīvo tirdzniecību. Es tādu apsolu, jo šodien es atstāju informāciju par pārtikas preču ieveduma un izveduma bilanci, un šo dokumentu es noteikti iesniegšu arī sekretariātā. Es ļoti atvainojos, es mēģināšu izrēķināt un jums visus šos datus iedot, jo, jūs saprotat, divās nedēļās es vēl nevaru jums visus skaitļus uzreiz nosaukt. Taču katrā ziņā es varu pateikt vienu, ka dinamika, sākot ar šo gadu, ir par labu laukiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti! Jautājumiem paredzētais laiks ir beidzies. Pierakstījušies bija vēl deputāti Vidavskis un Leonīds Alksnis. Man būtu tāds priekšlikums: varbūt mēs vienam no viņiem iedosim vārdu īsam jautājumam, arī ministram jāsteidzas. Deputātam Vidavskim iedosim vārdu sakarā ar to, ka Daugavpils deputāti nav jautājuši, bet tā ir otrā vissliktāk apgādātā pilsēta. Un ar to tad arī beigsim jautājumu uzdošanu. Pirmais mikrofons.

 A.Vidavskis: */Šodien ir jau jūnijs. Latvijā vēl netiek dalīti automašīnu fondi. Kaut arī nupat pienāca to piegāde avansā. Tas pats attiecas uz importa mēbelēm. Sakiet ļoti īsi, kas tiek darīts, lai atbrīvotu pārdevējus no viņu pienākumos neietilpstošiem darbiem miltu utt. ietarošanā maisiņos, jo trūkst iepakojuma materiāla. Jūs esat lietas kursā?/

A.Plaudis: */Es, protams, sākšu atbildēt uz jautājumu par miltiem. Es domāju, ka jautājums par to, ka, protams, labāk, ja tirdzniecībā viss tiktu piegādāts safasētā veidā. Tā, protams, ir labāk. Diemžēl mūsu pārtikas rūpniecība, kurai jāveic fasēšana, pagaidām to nenodrošina. Un, ja šodien mūsu pārtikas rūpniecība nevar to izdarīt, tad tas ir jādara pārdevējam, un tas ir viņa pienākums. Es tomēr negribu jums piekrist. Tas ietilpst viņa funkcijās un pienākumos. Mēs jau esam pieraduši pirkt tikai kilogramiem un puskilogramiem. Jūs atcerieties, mēs agrāk pirkām sieru sagrieztu, bet tagad, kā norma, pa puskilogramam. Un jau aizmirsām, ka pārdevējam vajadzēja to arī sagriezt. Tā ka tas, protams, ir papildu darbs. Bet tas pagaidām, par nožēlošanu, ir mūsu attīstības līmenis.
Nākamais jautājums par mēbelēm. Es domāju, ka es to noskaidrošu un tad atbildēšu. Es domāju, ka mēbeļu fondiem sen jau vajadzēja būt zināmiem un sadalītiem. Tagad automašīnu fondi. Es domāju, ka pirmā pusgada fondus jūs jau saņēmāt, bet otrā pusgada fondus es saņēmu burtiski pirms nedēļas, un to sadalījums ir uz mana galda. Vienkārši pagaidām man fiziski nebija laika, lai tos izanalizētu. Tāpēc esmu pārliecināts, ka, kad mēs parakstīsim šo sadalījumu, es vēlreiz stāvēšu šajā tribīnē un atbildēšu par katru automobili. Bet fondi jau ir./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl palicis jautājums deputātam Alksnim. Varbūt jūs savu jautājumu varētu uzdot vēlāk individuāli, jo laiks tiešām ir beidzies. Ministram jābūt Ministru padomē uz sēdi, kurā tiek izskatīts jautājums par preču pārdošanu izsolē un par komerccenām. Man kā deputātam, klausoties atbildes un jautājumus, ir priekšlikums acīmredzot reglamentā, ko mēs veidosim pastāvīgā darba kārtībā, vajadzētu paredzēt, es jau to vienreiz teicu, noteiktu laiku, kurā mēs uzdosim jautājumus valdībai un ministriem. Es redzēju, ka Austrālijas parlamentā ir sistēma, ka katru otro ceturtdienu vairākas stundas no vietas parlaments uzdod jautājumus ministriem. Tas tiek translēts visā valstī, un valsts iedzīvotāji zina, kurā laikā būs šie jautājumi un atbildes. Bet par to mums jādomā, veidojot reglamentu.
Tagad sākas pārtraukums, darbu turpināsim pulksten 15.00.

(Pārtraukums)