Draudzīga valsts, dziļi latviešu apziņā

Čehijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Jans Finferle (Jan Finferle) intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Jans Finferle Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Čehija un Slovākija: izšķīrās, lai sastaptos jaunā kvalitātē

– Čehu tauta savus valsts svētkus 28.oktobrī svin jau kopš 1918. gada, kad tika nodibināta Čehoslovakijas Republika. Ko šis datums čehiem nozīmē tagad, kad Čehija un Slovākija ir divas suverēnas valstis?

– Tas joprojām ir ļoti nozīmīgs datums mūsu valsts vēsturē. 28.oktobris vainagoja mūsu atbrīvošanās cīņas, kad pēc 300 gadiem čehu zemes atkal kļuva brīvas un neatkarīgas un tika nodibināta kopīga čehu un slovāku valsts. Mēs uzskatām, ka šis notikums nemitīgi jāatgādina jaunajām paaudzēm. Arī tagad, jaunajos apstākļos.

– Daudziem latviešiem lēmums par Čehijas un Slovākijas atdalīšanos bija pārsteigums. Čehoslovakija mūsu apziņā bija nostiprinājusies kā vienota, Latvijai izteikti draudzīga, plaukstoša valsts jau laikā starp abiem pasaules kariem. Padomju okupācijas laikā mēs, latvieši, uz Čehoslovakiju raudzījāmies ar dziļām simpātijām. Īpaši pēc padomju invāzijas un Prāgas pavasara apspiešanas 1968.gadā.
Skatoties tālrādī reportāžas par Čehoslovakijas un PSRS hokeja spēlēm, mēs līdz aizsmakumam gavilējām par jūsu komandas panākumiem.

– Jā, pēc 1968.gada katra hokeja spēle starp mūsu un PSRS komandām arī mūsu valstī tika uztverta politiski, kā protests pret padomju režīmu. Mūsu tauta katru savu hokejistu uzvaru uztvēra kā atmaksu par padomju okupāciju. Pēc uzvaras čehi izgāja ielās, un tie bija lieli svētki.

– Kopš Čehoslovakijas sadalīšanas pagājuši jau vairāk nekā desmit gadu. Kā jūs raksturotu šā soļa motivāciju un rezultātus tagad, no laika distances?

– Ir grūti atrast tiešu atbildi. Abas valstis vēl federācijas ietvaros neattīstījās gluži vienmērīgi. Čehija rūpnieciski bija daudz attīstītāka nekā Slovākija. 1968.gadā tika izveidots valsts federālais modelis, un jau tad abas republikas ieguva lielākas pilnvaras rīkoties ar federālajiem līdzekļiem. Protams, nacionālā budžeta iespējas ne vienmēr saskanēja ar iespējām, ko varēja piedāvāt federālais budžets. Otrs motīvs bija slovāku tautas tieksme pēc lielākas patstāvības. Protams, šie centieni ieguva lielāku intensitāti pēc 1989.gada. Domāju, vienīgais trūkums bija fakts, ka Čehoslovakijas sadalīšanās netika izlemta referendumā. To izlēma mūsu valstu vadošie politiķi un valdības. Atdalīšanās notika, pirmkārt, atbilstoši slovāku tautas nacionālajām jūtām, un jāatzīst, ka ne visiem Čehoslovakijas iedzīvotājiem bija iespēja izteikties šajā jautājumā. Šobrīd grūti pateikt, kāds būtu bijis referenduma rezultāts. Taču šobrīd vairs neko nav iespējams grozīt, un nav arī vajadzīgs. Galvenais, ka Čehoslovakijas sadalīšanās noritēja ļoti mierīgi, bez saspīlējuma vai nemieriem ne vienā, ne otrā pusē. Kopš šā notikuma pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un mūsu valstīs vairs neparādās tendence atgriezties pie šā jautājuma un diskutēt, vai tas bija labi vai slikti. Šo jautājumu mums, čehiem un slovākiem, pārsvarā uzdod ārzemju partneri. Tagad Čehija un Slovākija atkal ir satikušās Eiropas Savienībā (ES), un radušies apstākļi atkal daudz ciešākām saitēm. Varētu tēlaini teikt, ka 1993.gadā mēs izšķīrāmies, lai pēc vienpadsmit gadiem satiktos ES.

Čehija un Latvija: attiecību jaunā dimensija

– Čehija Eiropas Savienībā satikusies arī ar Latviju.

– Mūsu divpusējās attiecības, protams, attīstījās jau sen pirms mūsu valstu sastapšanās ES un NATO. Starp Čehiju un Latviju tradicionāli labas attiecības pastāvēja jau pirms Otrā pasaules kara. Taču to īpaša intensifikācija sākās tieši pēc abu valstu integrācijas eiroatlantiskajās struktūrās. Čehija un Latvija sadarbojās jau kā ES kandidātvalstis. Čehija arī atbalstīja Latvijas centienus iestāties NATO. Protams, tagad parādās jauni priekšnoteikumi, lai mūsu sadarbība varētu padziļināties. Tā iegūst jaunas, plašākas dimensijas. Divpusējā sadarbība būtiski paplašinās ar daudzpusējās sadarbības elementiem. Praksē tas nozīmē, ka Čehija un Latvija tagad var kopīgi sekmēt savu interešu virzību.

– Kura mūsu attiecību joma, jūsuprāt, tagad būtu visvairāk attīstāma?

– Mūsu attiecību intensitāte jāpiemēro ārējām norisēm. Dalība ES un NATO rada gan jaunas iespējas, gan arī jaunas prasības mūsu valstīm. Mūsu sadarbība tagad jāveido kvalitatīvi augstākā līmenī, pieskaņojoties jaunajām iespējām. Pirmām kārtām tas attiecas uz sadarbību ekonomikā. Vienotā ES tirgus pastāvēšana abām valstīm dod jaunas iespējas, rada labvēlīgākus apstākļus savstarpējai preču apmaiņai. Taču tas rada arī labvēlīgus apstākļus augstākām ekonomiskās sadarbības formām. Piemēram, kopuzņēmumu dibināšanai, kā arī sadarbībai, ieejot trešo valstu tirgū, – es domāju valstis ārpus ES. Arī investīciju jomā mūsu valstu sadarbībai ir lielas rezerves. Dalība ES abām valstīm dod daudz pozitīvu iespēju.
Tas, protams, attiecas arī uz NATO, jo mūsu valstis jau ilgus gadus sekmīgi sadarbojas aizsardzības jomā. Starp mūsu aizsardzības ministrijām noslēgts ilgtermiņa sadarbības līgums. Protams, tālāk attīstāma arī sadarbība kultūrā, izglītībā un sportā.

Vēstnieka otrais Latvijas rudens

– Šajās dienās aprit jūsu pirmais darba un dzīves gads Latvijā. Kā esat juties savā pirmajā Latvijas rudenī, ziemā, pavasarī, vasarā un... atkal rudenī?

– Savu dzīvi Latvijā es uztveru ļoti pozitīvi. Manā pieredzē pilnīgi apstiprinājās priekšstats par jūsu zemi, ko pirms tam biju guvis teorētiski. Latvija ir skaista zeme ar patīkamiem cilvēkiem. Man izveidojušies daudzi kontakti. Varbūt tieši tāpēc, ka Čehija, kā jūs to atzīmējāt, dziļi iegūlusi latviešu apziņā kā draudzīga valsts. Tas veido ļoti patīkamu vidi manam darbam Latvijā. Pietiek pateikt, kuru valsti es pārstāvu, un sastopu lielu atsaucību un pretimnākšanu. Fakts, ka esmu Čehijas vēstnieks, man Latvijā atver visas durvis. Ar prieku varu teikt: es kalpoju valstī, kas Čehiju uztver kā drošu un ilglaicīgu partneri.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv