Viss par pilīm – esošām un zudušām

Latvijas vēstures institūta apgāds ar Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu sērijā “Latvijas viduslaiku pilis” laidis klajā Andra Caunes un Ievas Oses grāmatu “12.gs. beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikons”.

Lai izprastu šī plašā, enciklopēdiskā un reizē zinātniskā darba nozīmi, jāuzsver, ka līdz šim apkopojoša pētījuma par viduslaiku koka un mūra pilīm latviešu valodā nav bijis. Ar šo problēmu nodarbojušies galvenokārt vācbaltu pētnieki, sākot ar 18.gs. otro pusi (Johans Gotfrīds Arnts, Andreass fon Lēviss of Menārs, Aleksandrs fon Rihters), bet vācu pētījumu apkopojums ir 1922.gadā vācu valodā izdotais Karla fon Lēvisa of Menāra piļu leksikons, kurā apkopotas ziņas par tolaik zināmajām Livonijas pilīm no Narvas līdz Klaipēdai. Kaut gan Latvijas pirmās republikas laikā, gan padomju okupācijas periodā uz vācu atstāto kultūras mantojumu skatījās ar aizspriedumiem un tas tika daļēji atstāts novārtā, pētniecība turpinājās. Tas attiecas gan uz arheoloģisko izpēti – pieminēsim kaut vai Turaidas, Cēsu, Bauskas pilis –, gan darbu arhīvos. Tagad pētniekiem pieejami arī ārzemju, tajā skaitā tautas leģendu apvītie Zviedrijas arhīvi. Līdz ar to K. Lēvisa of Menāra darbs, kā tas notiek ar jebkuru pētījumu, ir novecojis, lai gan joprojām saglabā nozīmīgu vietu bijušās Livonija piļu historiogrāfijā.
Abi autori pie Latvijas piļu leksikona ir mērķtiecīgi strādājuši septiņus gadus, apsekojot, uzmērot un fotografējot gan zināmās, gan meklējot dažkārt tikai rakstītos avotos minētas pils vietas. Leksikons aptver visas no 12. gs. beigām līdz 16. gs. celtās vācu pilis, no kurām saglabājušās drupas, kā arī tos koka nocietinājumus, kuri rakstītajos avotos pieminēti kā vāciešiem piederošas pilis. Ietvertas ziņas par Rīgas priekšnocietinājumiem Brāļa Bertolda dzirnavām un Sarkano torni pie Mārupītes Lejas dzirnavām, aplūkotas arī tā sauktā pārejas laika nocietinātās dzīvesvietas, beidzamo ordeņa vasaļu mītnes un daļēji nocietinātās muižas, kas celtas jau pēc Livonijas sabrukuma.
Piļu plānojuma, arhitektūras vai pilsdrupu aprakstiem izmantoti gan dati no publikācijām, gan autoru veiktajās piļu apsekošanās savāktie materiāli, gan atsevišķi plāni no arhīviem. Pie katra šķirkļa īsi raksturoti pilī veiktie pētījumi – kopš 18. gs. beigām pilsdrupu dokumentēšanas nolūkā veiktie uzmērījumi un zīmējumi, kā arī vēlāk notikušie arheoloģiskie izrakumi vai būvizpēte. Norādītas arī svarīgākās publikācijas, kurās atrodama jauna informācija un pētījumu rezultāti. Ilustratīvo materiālu veido piļu plāni – izmantoti arī plāni no Kara arhīva Stokholmā, Karla fon Ungerna-Šternberga zīmējumi no Igaunijas Vēstures muzeja Tallinā un Johana Kristofa Broces materiāli no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas. Izdoti arī citi vēsturiski attēli – piemēram, K. G. Grasa 18. gs. beigās zīmētās Krievciema pilsdrupas, 1661. g. J. R. Šturna zīmētā Emburgas pils, Dobeles, Skrundas pils, Dž. Lauro un N. Mollīna 17. gs. sākuma gravīra. Izmantotas arī 20. gs. sākuma pastkartes, arhitektu (piemēram, Gunāra Jansona) rekonstrukcijas. Pilis kartografētas, atsevišķās kartēs atzīmējot katrā gadsimtā celtās pilis.
Šī būs rokasgrāmata visiem arheologiem, kuri nodarbojas ar viduslaiku objektu pētniecību, vēsturniekiem, būvvēstures pētniekiem, studentiem, interesentiem.
Tā zināmā mērā kompensē cilvēka radītos zaudējumus mūsu kultūrvidei. Zīmīgi, ka nupat laikraksta “Latvijas Vēstnesis” slejās par to skaudri rakstīja LZA Lielās medaļas laureāts Imants Lancmanis (Lancmanis I. Mūžīgais un efemērais. Kurzeme – Kurzemes hercogiste – Latvija – Eiropa. “Latvijas Vēstnesis”, 24.09., 28.09., 29.09., 30.09.2004.). Latvija nav Skandināvija un pat ne Viduseiropa, kur vēsturiskās celtnes saglabājušās gadsimtu garumā gandrīz neskartas. Latvijas pilis līdz mums nonākušas pārsvarā tikai drupu veidā vai pat zudušas pilnībā.
Pirmās tika sagrautas 16.gs. Livonijas kara laikā, bet 18.gs. sākumā Ziemeļu kara laikā sagrautas gandrīz visas Latvijas viduslaiku pilis. Piļu bojāeja turpinājās vēlākos gadsimtos, arī 20.gs., kad vairākas pilis pārpludināja uz Daugavas uzceltās HES. Starp tām senās un nozīmīgās – Ikšķile, Holme (Salaspils I, Vecsalaspils, Sala jeb Mārtiņsala), Altene. Vairākas – Kokneses, Vecdoles – u.c. ūdenslīmeņa pacelšanas dēļ lēni iet bojā.
Tas, kas citur Eiropā ir saglabājies un bieži vien tiek funkcionāli izmantots vēl mūsdienās, Latvijā ir jāpēta ar arheoloģiskām metodēm vai arī jāsaglabā iespējami precīzas dokumentāras liecības. Latvijas piļu leksikons ir apkopojis liecības gan par esošajām, gan zudušajām pilīm, līdz ar to saglabājis tās vēsturiskajā apritē. Jādomā, ka šī skaistā grāmata arī veicinās lasītāju interesi un izpratni par šo senceltņu vietu mūsu vērtību skalā.

Guntis Zemītis,

Dr. hist.