"Vladimirs Putins Lielais"

"Die Welt"

— 2000.07.25.

Pirms četriem mēnešiem ievēlētais Krievijas prezidents Vladimirs Putins Okinavā piedzīvoja vienu no pirmajām zvaigžņu stundām vēl tik īsās prezidentūras laikā.

Savas debijas laikā pasaules lielāko rindās kādreizējais vidējā ranga slepenā dienesta virsnieks pārsteidza savus G–8 grupas kolēģus ar savu māku vadīt sarunas, savu spēju uzņemties saistības un elastīgo apņēmību.

Maskavā ar prieku tika uzņemts fakts, ka Kremļa šefs izvirzījās par pasākuma "zvaigzni", un ka viņš sevi pierādīja kā "komandas spēlētāju", atsacīdamies no atbalsta Dienvidslāvijas valdniekam Miloševičam. Līdz ar to Putins ir iznācis no sava priekšgājēja Borisa Jeļcina ēnas. Savulaik Jeļcinam bija problēmas saglabāt līdzsvaru starp vēlmi tuvināties Rietumiem un Krievijas interešu aizstāvēšanu. Viņam vairākkārt nācās ķerties pie draudošiem žestiem.

Putins, kuram nekādā gadījumā savas valsts lielvaras loma nav mazāk svarīga, uzstājas samiernieciskāk un izrāda gatavību pārmest pār bortu lieko balastu (t.i., Miloševiču). Acīmredzami savu ārpolitikas padomnieku labi samācīts, viņš pat spēja iedzīt stūrī ASV prezidentu Bilu Klintonu, kura ideju par nacionālo pretraķešu vairogu ar lielu piesardzību uztver arī eiropieši. Ziemeļkorejas atteikšanās no savas raķešu programmas, kuru Putins atveda uz Okinavu no savas pārsteidzošās vizītes Phenjanā, ievērojami novājināja amerikāņu argumentus.

Tomēr līdz nopietnām nesaskaņām lieta nenonāca. Putins atturējās izrādīt triumfu. Turklāt viņš savos pirmajos valdīšanas mēnešos ir parādījis sevi kā ASV partneri atbruņošanās jomā. Putins lika saprast, ka ar viņu ir panākams turpmāks progress stratēģiskā bruņojuma samazināšanā. Vēl pirms Putina oficiālās stāšanās amatā Kremlī viņam padevīgais parlaments ratificēja gadiem ilgi aizkavēto START–II līgumu. Tagad ir pavēries ceļš START–III līgumam.

Tomēr mazāk pieņemams ir Putina mēģinājums ar Pekinas palīdzību izveidot Maskavā tik iemīļoto multipolāro pasauli, nepieciešamības gadījumā radot pretsvaru Rietumiem. Arī Maskavā apzinās, ka divas trešdaļas Krievijas ārējās tirdzniecības norit ar Eiropas Savienību. Šajā ziņā Pekina nevar piedāvāt nekādu alternatīvu. Attīstoties sakariem ar Rietumiem, šāda alternatīvu meklēšana arī nav domāta pārāk nopietni. Kremlim tuvais laikraksts "Izvestija" ar apmierinājumu atzīmēja patīkamo vēsti no Japānas, ka "Vācija atkal atgriežas pie savas ierastās Krievijas interešu galvenā lobista lomas Rietumos". Pēc Kola aiziešanas Maskavai ārkārtīgi pietrūka Vācijas aktīvās iesaistes.

Putins var būt apmierināts arī ar to, ka karš Čečenijā G-8 galotņu sanāksmē nespēlēja nekādu lomu. Tā vietā Kremļa šefs saviem partneriem no jauna izteica priekšlikumu kopīgi cīnīties pret "starptautisko terorismu", kura perēkļi ir atrodami no Filipīnām līdz pat Kosovai. Līdz ar to Putins beidzot ir atradis ārējo ienaidnieku, kas viņam ir nepieciešams, lai pamatotu savu restriktīvo politiku Krievijas iekšienē. Sakarā ar arvien vairāk ieilgstošo karu Ziemeļkaukāzā Kremlis pēdējā laikā ir pastiprinājis spiedienu pret masu medijiem. Lai aizbāztu muti kritiski noskaņotajiem žurnālistiem, tie tiek iztēloti kā teroristu izpalīgi un atbalstītāji. Vienlaikus Putina komanda sāk īstenot to, ko tā saprot ar vārdu "vadāma demokrātija": vara koncentrējas Kremlī vēl vairāk nekā Jeļcina laikā un līdz ar to kļūst vēl vairāk nekontrolējama.

Kritikai, ka Putins bīstami tuvojas jauna autoritāra režīma izveidošanai, pretī tiek izvirzīta jaunā mediju politika. Tās autors ir Krievijas Drošības padome, kurā darbojas daudz slepenā dienesta ekspertu. Politologs Sergejs Markovs bažījas, ka Kremlis esot gatavs "iet visai tālu, ceļā nodarot nopietnu kaitējumu".

Pirmo četru mēnešu pieredze liecina, ka Putins uzskata autoritāru varas izmantošanu par tikpat nepieciešamu savas valdīšanas elementu kā pragmatiskus kompromisus ar Rietumiem. Tā savā būtībā ir pretrunīga konstrukcija, kuras sekas ir apšaubāmas.

Manfreds Kvīrings