Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Gvido Zemrībo, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Turpinājums. Sākums “LV”, 13.08., 26.08., 10.09., 24.09.2004.

Autors Gvido Zemrībo (vidū) ASV apmeklējuma laikā ar “Amerikas Balss” latviešu redakcijas darbiniekiem Foto no autora personīgā arhīva

1991.gada trauksmainais janvāris

1991.gada janvāra sākumā ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers devās uz Vidējiem Austrumiem un Eiropu. Viņa prombūtnes laikā ASV valsts sekretāra pienākumus pildīja Īglbergers. Viņš ieteica prezidenta palīgam Dž.Skroukroftam izsaukt uz Valsts departamentu PSRS vēstnieku Bessmertnihu, lai izteiktu vēl vienu brīdinājumu Baltijas jautājumā. Prezidenta Džordža Buša (vecākā) palīgs Skroukrofts tam piekrita, taču vienlaikus izteica savas bažas uz padomju atbildes reakciju Līča krīzes jautājumā, un tādēļ šo brīdinājumu nevajadzētu padarīt publisku. Kad vēstnieks Besstmertnihs ieradās Valsts departamentā, Īglbergers viņam pastāstīja, ka sakarā ar desantnieku nosūtīšanu uz Baltiju viņš ir saņēmis dučiem telefona zvanu no Kapitolijas kalna ar prasību atriebties Maskavai. Īglbergers paziņoja: “Es stingri pieprasu jums paziņot, ka Maskavai jāmaina sava attieksme.” Vēstnieks Bessmertnihs atbildēja, ka situācija ir gandrīz nekontrolējama, un piebilda, ka viņš ir pateicīgs Dž.Buša administrācijai, kas nav mainījusi savus plānus par sammitu ar PSRS prezidentu Gorbačovu nākamajā mēnesī. M.Gorbačovs ir jau padevies padomju konservatīvo spiedienam iekšpolitikā, un viņš tagad mēģina izvairīties no tāda paša pavērsiena amerikāņu un padomju attiecībās. Ja Vašingtona saistīs Baltiju un sammitu, Gorbačovam būs grūti izolēt ārpolitiku no iekšējiem nemieriem.
Īglbergers savā ziņojumā valsts sekretāram Beikeram par šo sarunu neietvēra vēstnieka Bessmertniha komentāru, ka prezidents Gorbačovs zaudē kontroli. Acīmredzot Īglbergers negribēja sabojāt vēstnieka Bessmertniha iespējas kļūt par Ševardnadzes mantinieku ārvalstu ministra amatā.
9.janvārī Ženēvā valsts sekretāram Beikeram bija gara saruna ar Irākas ministru Tariku Azizu. Vēlāk viņam bija telefonsaruna ar PSRS ārlietu ministru Ševardnadzi. Šajā sarunā viņš atkal izteica brīdinājumu Baltijas jautājumā: “Es zinu, ka jums personīgi šis ir grūts laiks, bet jūs zināt, ka soļi, kas sperti Baltijas virzienā, novedīs pie konsekvencēm, par kurām mēs runājām agrāk. Es ceru, jūs to darīsiet zināmu Gorbačovam.” Ševardnadze klusēja. Tad Beikers, pabeidzot sarunu pozitīvā garā, izteica nožēlu, ka viņi vairs nesadarbosies kā ārlietu ministri.

PSRS – ASV: prezidentu karstā līnija

11.janvārī Baltajā namā prezidenta palīgs Dž.Skroukrofts ziņoja Bušam, ka Gorbačovs mēģina viņu sazvanīt (līdz ASV ultimāta termiņa beigām Sadamam Huseinam bija atlikušas četras dienas). Dž.Bušs un Dž.Skroukrofts domāja, ka Gorbačovs lūgs atlikt karadarbības sākumu. Skroukrofts ieteica Bušam izmantot šo zvanu, lai izteiktu vēl vienu brīdinājumu Baltijas jautājumā. Savā telefonsarunā M.Gorbačovs tiešām mēģināja pierunāt Bušu atlikt uzbrukumu. Atcerēdamies Skroukrofta padomu, ASV prezidents izteica Gorbačovam savas dziļās bažas par situāciju Baltijā. Bušs brīdināja, ka pagrieziens uz vardarbību var apturēt un pat pagriezt atpakaļ panākto progresu amerikāņu un padomju attiecībās, pie kā abi prezidenti tik nopietni bija strādājuši. M.Gorbačovs atbildēja, ka arī viņam rada bažas situācijas attīstība. Iztēlojot sevi gandrīz kā apstākļu upuri, viņš skaidroja Dž.Bušam, ka kaut ko izdarīt ir ļoti grūti un ka tas viņam prasa daudz laika un enerģijas. Bušs vēlreiz atkārtoja savu cerību, ka starp Kremli un Baltiju būs dialogs.
12.janvārī Maskavā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins sasauca Krievijas parlamenta ārkārtas sesiju, kurā stingri nosodīja pēdējās Maskavas aktivitātes Baltijā. Tūlīt pēc sesijas Jeļcins izskaidroja ASV vēstniekam PSRS Džonam Metlokam, “ja centra spēki var ko darīt pret baltiešiem, viņi to pašu var darīt arī pret mums”.
B.Jeļcins ar parlamenta protestu devās uz Kremli, kur privātā sarunā ar M.Gorbačovu notika ļoti asa vārdu pārmaiņa. Tomēr abi nolēma, lai novērstu nelaimi, sūtīt uz Viļņu delegāciju, kas būtu starpnieks un atrisinātu krīzi ar politiskiem līdzekļiem.

Komunistu asinspirts Viļņā

1991.gada 13.janvāra agrā rītā padomju militārās vienības Viļņā uzsāka uzbrukumu televīzijas tornim. Vairāki simti lietuviešu bija ievainoti, piecpadsmit tika nogalināti. Šajā laikā ASV bija sestdienas vakars. Pusvienpadsmitos Valsts departaments izveidoja darba grupu, kurai jāizstrādā ASV atbilde. Baltā nama darbiniece Kondolīza Raisa, pašreizējā ASV prezidenta Dž.Buša (jaunākā) nacionālās drošības padomniece, visu nakti sēdēja pie telefoniem, vācot informāciju no Valsts departamenta un CIP. Pusdivos naktī pazīstamais politologs Pols Goubls tikās ar ministru no Igaunijas Endelu Lipmā, kurš teica: “Nākamajā nedēļā tas notiks Rīgā, nedēļu vēlāk Tallinā.”
Tajā laikā Džeims Beikers bija Turcijā. Trijos naktī Kondolīzai Raisai paziņoja, ka, lai gan valsts sekretāram nepatiktu novērst sabiedrības uzmanību no Sadama Huseina, viņš tomēr saprot, ka Savienotajām Valstīm nav izvēles un tām jāizsaka publisks protests par cilvēku nogalināšanu Lietuvā.
Maskavā deputāts Sergejs Stankēvičs Viļņas notikumus nosauca par vissmagāko sitienu, ko perestroika saņēmusi kopš tās sākuma. Proreformiski un prodemokrātiski noskaņotie PSRS un Krievijas parlamentu deputāti izgāja demonstrācijā Sarkanajā laukumā. Viņi nosodīja prezidentu Gorbačovu, kurš pieļāva slepkavības Viļņā, un arī Bušu, kurš līdz šim vienmēr atbalstīja Gorbačovu.
Svētdienas pēcpusdienā ASV vēstnieks Metloks kopā ar Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Somijas vēstniekiem ieradās PSRS Ārlietu ministrijā. Ārlietu ministra vietnieks Kovaļovs paziņoja, ka M.Gorbačovs ir lūdzis darīt zināmu: viņš neesot devis pavēli Viļņas notikumiem. Viņa politika neesot mainījusies. Viņš darot visu, lai novērstu asinsizliešanu. Runādams savā un savu kolēģu vārdā, Metloks teica, ka ir šokēts un apmulsis. Viņi vienīgi cer, ka drīz būs skaidrs Maskavas paziņojums par Viļņas notikumu līdz ar apliecinājumiem, ka vainīgās personas tiks sodītas.
Francijas ārlietu ministrs Rolāns Dimā Parīzē un Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers Bonnā publicēja identiskus paziņojumus, kuros pieprasīja Padomju Savienībai izbeigt militāra spēka pielietošanu. Anglijas ārlietu ministrs Duglass Hērds un Beļģijas ārlietu ministrs Marks Eiskens brīdināja Kremli, ka Eiropas Kopiena var atlikt Padomju Savienībai apsolīto 1 miljardu dolāru aizdevumu.
Viļņā Vītauts Landsberģis notikušo asinsizliešanu nodēvēja par “asiņaino svētdienu”, atgādinādams 1905.gada 9.janvāra notikumus Pēterburgā.

Kamēr ritēja diplomātu sarunas Vašingtonā un Maskavā, Rīgā tika būvētas barikādes Foto: Vitālijs Stīpnieks

Jeļcina un Gorbačova pretstāve

Tajā pašā laikā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins aizlidoja uz Tallinu, kur parakstīja abpusēju atbalsta paktu ar Baltijas valstīm un vērsās pie Krievijā iesauktajiem kareivjiem, seržantiem un virsniekiem, kuri dienēja Baltijas republikās. Viņš brīdināja, ka šiem karavīriem drīz var tikt dota pavēle uzbrukt likumīgi izveidotām valsts institūcijām un miermīlīgiem civiliedzīvotājiem, kuri aizstāv savus demokrātiskos sasniegumus. Atsaucoties uz tikko pieņemto Krievijas konstitūciju, Jeļcins šādas pavēles pasludināja par nelikumīgām. Uzzinājis par Borisa Jeļcina rīcību, Mihails Gorbačovs Maskavā savu padomnieku klātbūtnē karstumā nosauca viņu par “kuņas dēlu”.
Tallinā kļuva zināms par draudiem, ka Jeļcina lidmašīnu ceļā no Tallinas uz Maskavu var notriekt. Tādēļ Jeļcins pēdējā brīdī mainīja savu maršrutu – aizbrauca uz Ļeņingradu un no turienes izlidoja uz Maskavu. 13.janvārī, svētdienas rītā, Kondolīza Raisa Baltajā namā atzīmēja: “Kāda sagadīšanās! Tieši tajā laikā, kad mēs esam saistīti ar Persijas līci, Gorbačovs ieveda tankus!” Viņa atgādināja 1956.gadu; Hruščovs toreiz apspieda sacelšanos Ungārijā laikā, kad Rietumi bija iesaistīti Suecas krīzē.
Prezidents Bušs (vecākais) atgriezās Baltajā namā no Kempdeividas, kur viņu gaidīja Ficvoters un Kondolīza Raisa. Uz Buša jautājumu par situāciju Viļņā K.Raisa atbildēja: “Šausmīgi! Viņi pārbrauca ar tanku trīspadsmit gadus vecai meitenei!” Kondolīza Raisa bija sagatavojusi prezidenta paziņojumu, ar ko iepazīstināja presi. Ovālajā kabinetā Bušs pateicās Dž.Skroukroftam par padomu pieminēt Baltiju telefonsarunā ar Gorbačovu. Vienlaikus prese interesējās, kas notiks ar februāra sammitu. Prezidents negribēja atlikt sammitu nekavējoši pēc Viļņas notikumiem, viņš negribēja to darīt pirms Persijas līča notikumiem. Bušs arī gribēja dot iespēju Gorbačovam pašam izlabot to kaitējumu, ko viņš bija sev nodarījis ar Viļņas notikumiem.

Turpinājums sekos