"Putina raunds"

"Polit.Ru"

— 2000.07.25.

No Āzijas turnejas līdz Āzijas politikai.

Prezidents Putins apmeklēja Ķīnu, Ziemeļkoreju un Japānu, taču pašu galveno paziņojumu par savas Āzijas vizītes norisi viņš sniedza Krievijas teritorijā — Blagoveščenskā. Putina izteikumi atskanēja tieši 14 gadu pēc Mihaila Gorbačova ievērojamās runas Vladivostokā.

Āzijas politika sākas aiz Urāliem

Laiki ir būtiski mainījušies: 1986.gadā PSKP CK ģenerālsekretārs runāja galvenokārt par militāri politiskās spriedzes mazināšanu Āzijas un Klusā okeāna reģionā un par pasauli bez kodolieročiem, ko tika ierosināts panākt līdz gadsimta beigām; savukārt KF prezidents 2000.gadā runāja par to, kādā valodā runās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu iedzīvotāji. Ja Vladimira Putina frāze liecina, ka augstākā valsts vadība apjēdz, ka 21.gadsimta sākumā pati svarīgākā Krievijas ģeopolitiskā problēma nav ne NATO paplašināšanās, ne Čečenija vai Afganistāna, bet gan 75% Krievijas teritorijas uz austrumiem no Urāliem liktenis, kurā dzīvo tikai 20% visu valsts iedzīvotāju, tad Kremli var apsveikt ar svarīgu intelektuālu panākumu. Sperot šo soli, Maskavai turpmāk nāksies rēķināties ar to, ka Krievijas Āzijas politika sākas tūlīt aiz Urāliem.

Daudz sarežģītāk, protams, ir izstrādāt šīs politikas stratēģiju. Agrākie modeļi — cariskais un padomju, pēc kuriem Krievijas Āzijas daļu uzskatīja par "mantu krātuvi", bet patiesībā — par koloniju un militāri politisko priekšposteni, šajā situācijā nav izmantojami pat modernizēti. Ir nepieciešama pavisam cita pieeja. Pēc mūsu domām, Krievijai ir cerības saglabāt savu klātbūtni Klusā okeāna krastos vienīgi tad, ja tā atvērsies pret Āziju. Paradoksāli ir tas, ka balstīšanās vienīgi uz saviem spēkiem, visticamāk, novedīs pie izgāšanās un gala rezultātā — pie atkāpšanās. Turpretī dozēta un sabalansēta valsts austrumu "aziatizācija" var padarīt Krieviju par aktīvu un pilntiesīgu Āzijas ekonomisko, finansiālo un informatīvo procesu dalībnieci.

Pragmatiskā partnerība ar Putina iezīmēm

Par pašu svarīgāko ārējo faktoru, kas ietekmēs Krievijas pozīcijas Āzijā, ir kļuvusi Ķīna. Pēc prezidenta vizītes Pekinā var apgalvot, ka Krievijas un Ķīnas attiecībās ir sācies "Putina periods". Ne ar vienu citu valsti Krievijai nav bijušas tik personificētas attiecības. Staļina, Hruščova, Brežņeva, Gorbačova un Jeļcina valdīšanas laiki — tie ir savstarpēji asi kontrastējoši laikmeti Maskavas un Pekinas attiecībās. Tagad, Putina laikā, turpinās Jeļcina laikmets, taču, kā teiktu ķīnieši, tam ir "Putina iezīmes". Pekinas vadība apsveica Putina ievēlēšanu par prezidentu, cerot uz Krievijas valdīšanas "stila sakārtošanu": haoss uz ziemeļiem no Ķīnas potenciāli ir bīstams un prezidenta vertikāles nostiprināšana tiek uzskatīta par pareizu stratēģisku izvēli.

Putinu un Ķīnas līderus vieno skaidri izteikts pragmatisms. Faktiski abas valstis stāv blakus, atbalstījušās ar mugurām: neviena no tām negaida no kaimiņa puses kaut kādu nekrietnību, taču arī neuzskata to par savu galveno partneri. Abām valstīm ir zināmas kopīgās intereses (pirmām kārtām — sava kaimiņa stabilitāte un aprēķināmība, kā arī stabilitāte Vidusāzijā, pretraķešu aizsardzības problēmas, ANO Drošības padomes loma utt.), taču uz šī pamata nekāda "ass" nevar veidoties. Vēl jo vairāk — politiskā tuvināšanās nerada īpaši labvēlīgus apstākļus biznesam un tirdzniecībai: krievi to ir sapratuši, zaudējot tenderā par enerģētisko iekārtu piegādēm lielākajai "Triju aizu" hidroelektrostacijai, savukārt ķīniešu tirgotājiem ir bagāta, taču ne vienmēr patīkama pieredze, tiekoties ar Krievijas vietējās varas pārstāvjiem no Usurijskas līdz Pēterburgai. Viena lieta ir vienota pozīcija Kosovas vai Irākas jautājumā, bet pavisam kaut kas cits apstrīdētās salas pie Habarovskas.

Nopietnas pieejas nepieciešamība Ķīnai — bez liekulīgas draudzības, taču arī bez paranojas — kļūst aizvien acīm redzamāka. Šai pieejai par pamatu nevar kalpot pasaules daudzpolārā koncepcija, kura pilnībā apmierina Pekinu (kur tā, patiesību sakot, arī ir radusies), bet kura Maskavu spiež tērēt spēkus ģeopolitiskajās batālijās tā dēvētā "pasaules līdzsvara" vārdā; tā nerada vislabvēlīgākos ārējos priekšnoteikumus pašas Krievijas atdzimšanai.

Pirmo reizi visā "savstarpējās iepazīšanās" laikā Ķīna attīstās dinamiskāk nekā Krievija. Dramatiski ir mainījies spēku līdzsvars starp abām valstīm: 1990.gadā starp ĶTR un PSRS iekšzemes kopprodukta apjomu valdīja paritāte, bet 2000.gadā Ķīna šajā ziņā ir pieckārtīgi apsteigusi savu ziemeļu kaimiņu. Strauji samazinās dzīves līmeņa atšķirības. Pēc 10 vai 15 gadiem par realitāti var kļūt iespēju līdzsvars kodolieroču jomā. Šajos apstākļos Krievijai ir svarīgi izstrādāt sabalansētu interešu sistēmu savās attiecībās ar Ķīnu.

Pagaidām vēl vienlaikus ar panākumiem (uzticības pilnas partnerattiecības) ir vērojami arī zināmi trūkumi ( attiecību politiski militārais akcents, zemais ekonomiskās sadarbības līmenis, neoficiālās saskarsmes seklums utt.). Nepietiek ar jaunu satvara līgumu vien. Krievijas valdībai ir nepieciešams aktīvi stimulēt ķīniešu tirgu apgūšanu Krievijas kompānijām, aktīvi izmantot enerģētikas diplomātiju, lai nostiprinātu Krievijas pozīcijas attiecībās ar Ķīnu, veicinātu tālāku kontaktu attīstību iedzīvotāju starpā.

Visbeidzot ir jāņem vērā, ka par vienu no visasākajām krīzēm tuvākajos 5 līdz 10 gados var izvērsties konfrontācija Taivānas jūras šaurumā. Pēc savas nozīmes un mēroga te nevar būt nekādu paralēļu ar Čečeniju. Amerikāņu un ķīniešu konflikta norisei un rezultātiem var būt milzīgas sekas visā Āzijā, ieskaitot tās Krievijas daļu.

Korejas dreifs

Tiek uzskatīts, ka Putina vizīte Ziemeļkorejā ir kolosāls krievu diplomātijas sasniegums. Nemazinot vizītes nopelnus, atzīmēsim, ka prezidenta uzaicināšanai uz Phenjanu par iemeslu bija KTDR vadītāju nopietnā un, jādomā, mokošā visas savas ārpolitiskās līnijas pārvērtēšana. Kims Čenirs izrādījās par saprātīgāku politiķi, nekā agrāk tika uzskatīts: Phenjana ir uzņēmusi kursu uz pakāpenisku izkļūšanu no izolācijas. Jādomā, ka te ir palīdzējuši Ķīnas kolēģu ieteikumi, taču sensācija tika "uzdāvināta" Krievijas valsts vadītājam. Bet nevar priecāties pāragri: ziemeļkorejieši par galveno sarunu partneri uzskata Vašingtonu, par savu lielāko problēmu un vienlaikus arī par investīciju avotu — Seulu, bet par galveno sabiedroto — Pekinu. Tomēr Maskavai ir radusies iespēja nospēlēt arī savu lomu — kaut vai tādēļ vien, ka Phenjanai no tās nav jābaidās.

Vizīte Ziemeļkorejā ir kaut kas vairāk, nekā tikai iespēja dot triecienu galvenajam oficiālajam Savienoto Valstu argumentam par labu savai pretraķešu aizsardzības sistēmai. Galu galā lēmumu šajā jautājumā pieņems paši amerikāņi, turklāt argumenti var mainīties. Krievijas klātbūtnes atjaunošana Phenjanā rada labākus apstākļus Maskavas līdzdalībai Koreju jautājuma noregulēšanā, palielina Krievijas diplomātijas svaru Seulā un paver perspektīvu plaša mēroga sadarbībai starp Krieviju un Koreju nākotnē. Tāpat kā Korejas pussalā, Maskava zināmā mērā ir spējīga sabalansēt tādus smagsvarus kā ASV, Ķīna un Japāna, tā arī Krievijas Tālajos Austrumos korejieši var uzņemties analoģisku lomu. Par Krievijas politikas fokusu attiecībās ar Phenjanu un Seulu arvien vairāk kļūst Korejas apvienošanās perspektīva tuvākajos 15 līdz 30 gados.

Jaunā "Austrumvācija"

Vladimira Putina brauciens uz astoņnieka galotņu sanāksmi Okinavā, protams, nebija vizīte Japānā (tāda vizīte notiks visā drīzumā), taču tas uzsvēra Japānas nozīmi Krievijas Āzijas politikā. Balstoties uz vienas kājas — uz stratēģiskajām partnerattiecībām ar Ķīnu, — Krievija nenostāvēs. Japāna ir ne tikai svarīgākais ģeopolitiskais partneris, kas nodrošina Krievijas pozīciju noturīgumu Āzijā, bet arī pats svarīgākais ārējo resursu avots Sibīrijas un Tālo Austrumu attīstībai. Zināmā mērā attiecībā pret Krieviju Āzijā tā varētu nospēlēt tādu pašu lomu kā Vācija Eiropā.

2000.gads nekļūs par Krievijas un Japānas miera līguma parakstīšanas gadu, kā savulaik neapdomīgi vienojās Jeļcins un Hašimoto "tikšanās reizē bez kaklasaitēm" netālu no Krasnojarskas. Pagaidām nav rasts risinājums teritoriālajai problēmai. Principā jautājums par Dienvidkuriļu salām nav ārējās politikas problēma. Tā ir Krievijas iekšējā stāvokļa un tās vadības kvalitātes problēma. Vāja Krievija no savas teritorijas neatteiksies. Taču, pārliecinājusies par savu spēku un iespējām, tā varētu spert šādu vēsturisku soli. Vāja vadība var daudz ko sasolīt japāņiem, taču tā netiks galā ar krieviem. Savukārt spēcīga vadība var pārliecināt savus tautiešus, ka pavērsiens attiecībās ar Japānu ir izdevīgs, bet ietiepība — kaitīga. Tādējādi viss ir atkarīgs no tā, par kādu valsti kļūs Putina Krievija un par kādu prezidentu izrādīsies pats Putins.

Indiešu humānisms

Vēl cita Āzijas lielvalsts Indija šoreiz atradās ārpus Krievijas prezidenta vizīšu maršruta, tomēr Deli uzskatīja par nepieciešamu atgādināt par sevi. Āzijas turnejas laikā Putins saņēma ziņu , ka Indijas prezidents ir apžēlojis piecus Rīgas lidotājus, kuri tika notiesāti par to, ka ar viņu lidmašīnu tika pārvadāti ieroči un bruņojums Bengālijas separātistiem. Maskava uzņēmās lidotāju aizstāvību, piešķīra tiem Krievijas pilsonību un pārliecināja Indijas varas iestādes izrādīt humānismu. Krievijas pilsoņu aizsardzība aiz tās robežām ir pasludināta par vienu no Putina ārpolitikas prioritātēm, un lidotāju atbrīvošana Maskavai kļuva par goda lietu. Saduroties ar brīdinājumu par iespējamo Krievijas prezidenta vizītes atcelšanu vai atlikšanu Indijā, jo īpaši uz biežo Krievijas un Ķīnas kontaktu fona, Deli saprātīgi amnestēja lidotājus, kas jau piecus gadus bija nosēdējuši Kalkutas cietumā. Tas ir vēl viens Putina panākums Āzijas virzienā.

No Eirāzijas līdz Eiropai (un Āzijai)

Noslēgsim bilanci. Prezidenta turneja bija sekmīga, taču tā tikai iezīmēja dažas Krievijas Āzijas politikas kontūras. Ir nepieciešama — uzsvērsim to — tieši kompleksa pieeja visai Āzijai — no Urāliem līdz Klusajam okeānam un Dienvidu jūrām. (Lielajiem Tuvajiem Austrumiem, ieskaitot Vidusāziju, Kaspiju un Kaukāzu, ir nepieciešama atsevišķa pieeja.) Pārējā Āzija vai vienkārši Āzija arvien vairāk sāk veidot vienu savstarpēji saistītu veselumu, jo īpaši ekonomikas un finansu sfērā, kaut arī integrācijas formas te atšķiras no Eiropas integrācijas.

Turklāt Āzija arvien vairāk kļūst arī par vienotu politisku spēles laukumu. Noteicošās šeit kļūst reģiona valstu un nevis Eiropas vai Amerikas intereses. Ģeostratēģiskajā ziņā Āzija kļūst par pašu svarīgāko reģionu , raugoties no iespējamo militāro konfliktu mēroga un to globālo seku viedokļa. Atomkaru perspektīva Āzijā ir pilnīgi reāla, tāpat kā nopietna iekšpolitiska nestabilitāte kādā no kodolvalstīm. Kodolieroču un raķešu tehnoloģiju izplatīšanās visstraujāk notiek tieši Āzijā, turklāt atzīmēsim, ka tas notiek Krievijas Federācijas robežu tuvumā.

Krievijas eirāzisms ir vai nu aizvainojuma pret Rietumiem, vai arī pārspīlēta lepnuma rezultāts; jebkurā gadījumā tas nav adekvāts īstenībai. Līdz ar PSRS sabrukumu "Eirāzija" kļuva vienīgi par ģeogrāfisku terminu. Patiesībā eksistē apvienošanās procesā esošā Eiropa, kurā integrēties atbilstu Krievijas interesēm, kā arī Āzija, kurā Krievijai vēl ir jānostiprinās Eiropas valsts lomā. (Musulmaniskos Dienvidus mēs apskatīsim atsevišķā rakstā.) Putina raunds ir sācies. No tā rezultātiem būs atkarīgs nevis līdzsvars pasaulē, kas lielā mērā veidojas jau bez mūsu ietekmes, bet gan kaut kas krieviem daudz tuvāks un svarīgāks — Krievijas eksistences nosacījumi pasaulē.

Dmitrijs Treņins